Atzinums

Precizētās likumprojekta redakcijas Būvniecības likuma 14.² panta ceturtajā daļā noteiktais tehnisko noteikumu derīguma termiņš, kas nevar būt īsāks par normatīvajos aktos noteikto maksimālo termiņu būvprojekta izstrādei (pieci gadi), LDDK biedra ieskatā, joprojām ir nesamērīgi garš un kavē inženiertīklu attīstību un pilnveidošanu, kā arī rada nenoteiktību, jo būvniecības ierosinātājam nav pienākuma realizēt savu ierosināto būvniecības ieceri, kas potenciāli var sadārdzināt katras nākamās būvniecības ieceres, kas paredz pieslēgšanos attiecīgajiem inženiertīkliem, īstenošanas izmaksas, ievērojot, ka tiek rezervēta jauda/apjomi un jāņem vērā  iecerēs ar jau izdotajiem tehniskajiem noteikumiem paredzētos risinājumus (kuri var arī netikt realizēti). LDDK biedra ieskatā, tehnisko noteikumu minimālais derīguma termiņš būtu nosakāms ne īsāks par diviem gadiem

-

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) ir iepazinusies ar Ekonomikas ministrijas likumprojektu "Grozījumiem Būvniecības likumā" un izsaka iebildumus par Likumprojekta 5.pantā ietvertās Būvniecības likuma 14.² panta pirmās daļas pēdējais teikums paredz, ka “Tehniskajos noteikumos nav ietverams prasības, kas nav nepieciešamas būvniecības ieceres īstenošanai vai paredz tehnisko noteikumu izdevēja inženierbūves uzlabošanu”.  LDDK biedrs norāda, ka atsevišķos gadījumos būvniecības ieceres īstenotājs ir gatavs arī par saviem līdzekļiem veikt tehnisko noteikumu izdevēja inženierbūves uzlabošanu, lai varētu īstenot savu būvniecības ieceri izvēlētajā veidā, piemēram, ja tam nepieciešama lielāka pakalpojuma jauda/apjoms, nekā inženiertīkls esošajā stāvoklī spēj nodrošināt. Nereti lētāk un lietderīgāk būvniecības ieceres ierosinātājam ir par saviem līdzekļiem segt inženiertīkla īpašniekam piederošās inženierbūves pārbūvi/atjaunošanu, nekā meklēt alternatīvus risinājumus vai izbūvēt jaunu, sev piederošu inženiertīklu. Nebūtu lietderīgi ar Būvniecības likumā iekļautu imperatīvu tiesību normu liegt šādu iespēju, ja tam piekritušas visas iesaistītās personas.
Ievērojot minēto, LDDK biedru vārdā aicina izteikt Būvniecības likuma 14.² panta pirmās daļas pirmās daļas pēdējo teikumu šādā redakcijā:

Tehniskajos noteikumos nav ietveramas prasības, kas nav nepieciešamas būvniecības ieceres īstenošanai vai paredz tehnisko noteikumu izdevēja inženierbūves uzlabošanu, ja tā nav nepieciešama būvniecības ieceres īstenošanai vai nav saskaņota ar būvniecības ierosinātāju.

Precizētajā likumprojekta 5.panta redakcijā (Būvniecības likuma 14.²panta ceturtā daļa) piedāvātā tehnisko noteikumu grozīšanas kārtība, kas paredz, ka grozītos tehniskos noteikumus inženierbūvju īpašnieks vai tiesiskais valdītāju (turpmāk – inženierbūvju īpašnieks) pēc savas iniciatīvas izsniedz ne vēlāk kā viena mēneša laikā no būvatļaujas izdošanas vai paskaidrojuma raksta akceptēšanas inženierbūves pārbūvei vai atjaunošanai,  ir neefektīva un prasa nesamērīgu inženiertīklu īpašnieku resursu patēriņu. Ne vienmēr inženiertīkla pārbūvi vai atjaunošanu veic pats inženiertīkla īpašnieks, līdz ar to ne visi inženiertīklu īpašnieki BIS automātiski saņem informāciju par būvniecības iecerei, kurai tā izdevusi tehniskos noteikumus un kas cita starpā var paredzēt arī tai piederošo inženiertīklu pārbūvi vai atjaunošanu, izsniegtajām būvatļaujām vai paskaidrojuma rakstu akceptēšanu, līdz ar to, lai kontrolētu, vai nav nepieciešams grozīt citām personām izdotos tehniskos noteikumu, minēto darbu būtu jāveic manuāli un pastāvīgi jāuztur uzņēmuma iekšējā sistēma būvniecības ieceru monitorēšanai, lai pārbaudītu, vai pēc katru atsevišķu tehnisko noteikumu izdošanas un būvatļaujas izsniegšanas nav uzsākta attiecīgās inženierbūves pārbūve vai atjaunošana un nav nepieciešams izdot grozītus tehniskos noteikumus, kas prasīs nesamērīgu inženiertīklu īpašnieku resursu patēriņu. Ievērojot minēto, kā arī ņemot vērā apstākli, ka gadījumā, ja ir mainījušies faktiskie apstākļi, paredzamā būvniecības iecere nebūs realizējama atbilstoši izdotajiem tehniskajiem noteikumiem neatkarīgi no tā, vai tehnisko noteikumu grozījumi izsniegti noteiktajā termiņā vai pēc tā, LDDK biedrs ierosina neierobežot tehnisko noteikumu grozījumu pieļaujamību ar noteiktu termiņu, bet vispārīgi noteikt tehnisko noteikumu izdevēja tiesības grozīt tehniskos noteikumu pēc savas iniciatīvas vai būvniecības ierosinātāja priekšlikuma, ja iestājušies minētajā pantā minētie nosacījumi - uzsākta vai veikta inženierbūves pārbūve vai atjaunošana.
Papildus, lai novērstu atšķirīgas interpretācijas iespējas, ir nepieciešams precizēt anotāciju, tieši norādot, ka aizliegums tehnisko noteikumu izdevējiem mainīt tehnisko noteikumu nosacījumus, neattiecas uz gadījumiem, kad būvniecības ierosinātājs pats ir mainījis būvniecības ieceri un tā neatbilst tai, kas iesniegta izvērtēšanai inženiertīklu īpašniekam pirms tehnisko noteikumu izdošanas.

-

Likumprojekta 12. pantā ietverto 19.⁴ pantā minēto regulējumu nedrīkst attiecināt uz valsts kritiskās infrastruktūras objektiem un nacionālo interešu objektiem. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka tiks apdraudēta šo objektu pilnvērtīga funkcionēšana, kas savukārt var negatīvi ietekmēt visas sabiedrības un valsts drošības intereses. LDDK biedrs norāda, ka kritiskās infrastruktūras darbības nepārtrauktības un drošības, tai skaitā civilās aviācijas drošība, aptver visas sabiedrības intereses un prevalē pār aktuālo datu iegūšanas par inženiertīkliem veicināšanu un atsevišķu būvniecības dalībnieku interesēm.
Ievērojot minēto, LDDK biedra ieskatā likumprojekta 12.pantā iekļautā Būvniecības likuma 19.⁴ panta ievaddaļa izsakāma šādā redakcijā:
“Būvniecības procesa dalībnieki nenes atbildību pret pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju, izņemot, ja inženiertīklu īpašnieka vai valdītāja īpašumā vai valdījumā esošie objekti, ar kuru saistīts pazemes ārējais inženiertīkls, ir normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā noteikti par nacionālo interešu objektu vai kritisko infrastruktūru, ja būvdarbu laikā pazemes ārējām inženiertīklam ir nodarīti jebkādi bojājumi sakarā ar to, ka:”.
Papildus vēršam uzmanību, ka LDDK biedrs ir veikusi milzīgu darbu un būtiskus ieguldījumus, lai identificētu tās inženiertīklu atrašanās vietu un sakārtotu tos, bet, pat izmantojot mūsdienās pieejamās tehniskās metodes, nav iespējams noteikt inženiertīklu atrašanās vietu un dziļumu tik precīzi, kā tiem tīkliem, kuru būvniecība un uzmērīšana tiek veikta šobrīd. LDDK biedrs vērš uzmanību, ka dažādos laika periodos ir pastāvējušas dažādas prasības attiecībā uz inženierbūvju uzmērīšanas nepieciešamību, tās precizitāti, izmantojamo kartogrāfisko materiālu. Ievērojot minēto,  apstāklis, ka par visiem inženiertīkliem to īpašniekiem par inženiertīklu būvniecību nav mūsdienu prasībām atbilstošas precizitātes dati vai to pat nav vispār, nav tikai inženiertīklu īpašnieku atbildība, bet arī valsts atbildība.  Ievērojot minēto, LDDK biedrs uzskata, ka arī citos gadījumos, kas neskar nacionālo interešu objektu vai kritisko infrastruktūru, šādu regulējumu var attiecināt tikai uz inženierbūvēm, kuru būvniecība veikta pēc Ministru kabineta 2012. gada 24.aprīļa noteikumu Nr.281 “Augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas un tās centrālās datubāzes noteikumi” spēkā stāšanās.
 

Būvniecības procesa dalībnieki nenes atbildību pret pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju, izņemot, ja inženiertīklu īpašnieka vai valdītāja īpašumā vai valdījumā esošie objekti, ar kuru saistīts pazemes ārējais inženiertīkls, ir normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā noteikti par nacionālo interešu objektu vai kritisko infrastruktūru, ja būvdarbu laikā pazemes ārējām inženiertīklam ir nodarīti jebkādi bojājumi sakarā ar to, ka: