Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) ir iepazinusies ar Tieslietu ministrijas (turpmāk - TM) sagatavoto normatīvā akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2019. gada 10. decembra noteikumos Nr. 616 "Noteikumi par uzturlīdzekļu apmēru, ko izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda""  (turpmāk - Projekts) un pilnībā atbalsta nepieciešamību palielināt no Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru. Vienlaikus LDDK iebilst pret Projekta 1.punktu TM piedāvātajā redakcijā.

Pamatojums
TM piedāvā noteikt, ka no Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmērs katram bērnam līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai ir 115 euro un septiņu gadu vecumu sasniegušajiem bērniem – 140 euro mēnesī. 

LDDK ieskatā piedāvātais apmērs nav pietiekams šādu iemeslu dēļ:
1.1. Civillikuma 179.pants noteic, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Panta piektā daļa noteic, ka ir kaut kāds minimālais lielums, kas vecākam ir jānodrošina katram savam bērnam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa. Minimālā apmēra noteikšanu likumdevējs ir deleģējis Ministru kabinetam, paredzot, ka ir jāņem vērā valstī noteiktā minimālā mēnešalga un bērna vecums.
1.2. Ministru kabinets uz šī deleģējuma pamata ir noteicis, ka minimālie uzturlīdzekļi katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai ir 25 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas (turpmāk - MA) un no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30 % apmērā no MA. Ar to ir noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kāds katram bērnam pienākas no katra vecāka.
1.3. Ņemot vērā, ka nepieciešamība pēc uzturlīdzekļiem vismaz to minimālajā apmērā nav atliekama, kā arī to, ka bērnam - kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai, vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība, gadījumos, kad kāds no vecākiem no bērna neatkarīgu iemeslu dēļ nepilda šo pienākumu, uzturlīdzekļu izmaksu minimālajā apmērā  bērnam nodrošina valsts.
1.4. 2004.gada 17.jūnijā pieņemtais likums noteica, ka no Uzturlīdzekļu garantiju fonda (turpmāk - UGF) izmaksājami uzturlīdzekļi apmērā, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179.panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets.
1.5. Finanšu krīzes laikā ļoti ierobežoto budžeta līdzekļu dēļ valdība iesniedza  parlamentā likumprojektu, kas paredzēja periodā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.decembrim uzturlīdzekļus no UGF izmaksā samazinātā apmērā. Anotācijā bija īpaši noteikts, ka samazinātais izmaksājamo uzturlīdzekļu apmērs tiks izmaksāts tikai noteiktā pārejas periodā – 2010., 2011. un 2012. gadā, kas tādējādi pēc pārejas perioda beigām nodrošinās iesniedzējiem tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Fonda līdzekļiem bērnu uzturam apmērā, kādu likumu paredzēja pirms pagaidu normas ieviešanas.
1.6. Pēckrīzes periodā tika atjaunots nosacījums, ka no UGF izmaksājami uzturlīdzekļi apmērā, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179.panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets.
1.7. Lai ietaupītu budžeta līdzekļus, 2017.gadā budžeta likumprojektu ietvaros tika iesniegts un Saeimā pieņemts likumprojekts par garantēto uzturlīdzekļu izmaksu samazinātā apmērā 2018.gadā 23% līdz 7 gadu vecumam un 27,5% no MA, bet 2019.gadā attiecīgi 24% un 28,5% no MA. Kā norādīts likumprojekta Anotācijā, sākot ar 2020.gadu vajadzēja tikt atjaunotai uzturlīdzekļu izmaksai Ministru kabineta noteiktajā minimālo uzturlīdzekļu apmērā.  
1.8. Tomēr Ministru kabinets 2019.gada 20.augustā uzdeva Tieslietu ministrijai izstrādāt normatīvo aktu projektus no UGF izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēra atsaistei no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Faktiski šāds likumprojekts atsaistei no MA nebija nepieciešams, jo saskaņā ar tobrīd spēkā esošo likuma redakciju, sākot ar 2020.gadu uzturlīdzekļu izmaksa vairs nebija tieši saistīta ar MA, bet ar Ministru kabineta noteiktajā minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Tomēr 2019.gadā budžeta likumprojektu ietvaros kārtējo reizi tika iesniegts un Saeimā pieņemts likumprojekts par garantēto uzturlīdzekļu izmaksas noteikšanas deleģējumu Ministru kabinetam, līdz ar to Ministru kabinetam  bija jānosaka divi atšķirīgi minimālo uzturlīdzekļu apmēri – viens, kas jānodrošina katram vecākam, otrs – valsts garantētais. Būtiskā atšķirība – pirmais bija piesaistīts minimālajai algai un līdz ar to tika regulāri aktualizēts, savukārt otrais – noteikts konkrētā naudas izteiksmē, mazākā apmērā, nekā pirmais, turklāt, tas netika indeksēts ne atbilstīgi iedzīvotāju atalgojuma, ne naudas pirktspējas izmaiņām. Rezultātā valsts garantētais minimālo uzturlīdzekļu apmērs  bērniem līdz 7 gadu vecumam pēdējo gadu laikā ir samazinājies no 25% no MA līdz 15,4% no MA un ir par 67,5 euro mazāks, nekā uz CL 179.panta pamata noteiktais minimālo uzturlīdzekļu apmērs. Savukārt 7 gadu vecumu sasniegušajiem un vecākiem  bērniem tas no 30% no MA ir samazinājies līdz 18,4% no MA un ir par 81 euro mazāks, nekā uz CL 179.panta pamata noteiktais minimālo uzturlīdzekļu apmērs.

2. Anotācijā garantētā minimālo uzturlīdzekļu apmēra aktualizēšanas nepieciešamību TM ir pamatojusi ar dzīves dārdzības pieaugumu un valsts noteiktā minimālās algas apmēra palielināšanos. Dzīves dārdzība no 2020.gada janvāra līdz 2024.gada jūlijam ir pieaugusi par 33,8%. Minimālā alga jau šogad, salīdzinot ar  2020.gadu,  ir pieaugusi par 62,8%. Savukārt garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēru TM piedāvā paaugstināt par 7% bērniem līdz 7 gadu vecumam un par 8,5% bērniem, kuri sasnieguši un pārsnieguši 7 gadu vecumu. Tas nozīmē, ka TM piedāvā garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēru paaugstināt ar 4 līdz 4,8 reizes mazāku koeficientu, nekā inflācija un ar 7,4 līdz 9 reizes mazāku koeficientu, nekā minimālās darba algas pieaugums. Līdz ar to Projekts nenodrošina garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēra aktualizēšanu ne tuvu tādā apmērā, kā Anotācijā minētajām pozīcijām - dzīves dārdzības un valsts noteiktā minimālās algas apmēra pieaugumam.  

3. Sākot ar 2020.gadu likumdevējs ar likuma 13. panta 2.² daļu garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēra noteikšanu deleģēja Ministru kabinetam, nenosakot nekādus kritērijus un nosacījumus. 2023.gada 24.maijā tieslietu ministre iesniedza priekšlikumu Papildināt likuma 13. panta 2.² daļu ar jaunu teikumu šādā redakcijā: "Ministru kabinets ne retāk kā reizi trijos  gados pārskata no Fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru, ievērojot valsts budžeta iespējas." Likumdevējs šo priekšlikumu akceptēja. Papildinājumā ietvertās vārdkopas “ievērojot valsts budžeta iespējas” vienīgā jēga var būt sasaistīt uzturlīdzekļu apmēru ar valsts budžetu, jo aktualizāciju atbilstīgi voluntāri izvēlētam lielumam pieļāva pirms tam spēkā esošā redakcija.
Budžeta ieņēmumu daļa šogad, salīdzinot ar  2020.gadu, ir pieaugusi par 46,3%, bet izdevumu daļa par 61,9%. Ņemot vērā, ka garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēru TM bērniem piedāvā paaugstināt par 7% līdz 8,5%, var konstatēt, ka TM piedāvā garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēru paaugstināt ar 5,4 līdz 8 reizes mazāku koeficientu, nekā budžeta pieaugums.

4. Papildus jānorāda, ka TM 2023.gada 24.maijā Saeimas  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai adresētajā dokumentā Nr.1-11/1678 bija ietverta arī atsauce uz sasaisti ar ekonomisko situāciju valstī. Iekšzemes kopprodukta prognozētais pieaugums faktiskajās cenās 2024.gadā salīdzinot ar 2020.gadu ir 51%, savukārt prognozētais pieaugums 2025.gadā salīdzinot ar  2020.gadu ir 60%. Tātad arī šajā pozīcijā TM piedāvātais garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēra paaugstinājums vairākkārtīgi atpaliek no ekonomiskās situācijas izmaiņām valstī.
1989.gada 20.novembra Konvencijas par bērna tiesībām 3.pantā ir noteikts, ka Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm.
Arī Latvijas Republikas Bērna tiesību aizsardzības likums noteic, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.
Ņemot vērā, ka TM piedāvā garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēru paaugstināt par vairākkārt mazāku koeficientu, nekā tādu atskaites kritēriju, kā patēriņa cenu, minimālā atalgojuma un valsts budžeta pieaugums, kā arī to, ka piedāvājums būtiski atpaliek no  ekonomiskās situācijas izmaiņām valstī, LDDK ieskatā piedāvājums neatbilst nosacījumam, ka primārais apsvērums ir bērna intereses, bet budžeta līdzekļu pārdalīšana citiem mērķiem.
 

Izteikt Projekta pirmo punktu šādā redakcijā:
1. Izdarīt Ministru kabineta 2019. gada 10. decembra noteikumos Nr. 616 "Noteikumi par uzturlīdzekļu apmēru, ko izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda" (Latvijas Vēstnesis, 2019, 251. nr.) šādus grozījumus:
1. 1. izteikt 3.1. apakšpunktu šādā redakcijā:
"3.1.  katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas";
1.2. izteikt 3.2. apakšpunktu šādā redakcijā:
"3.2. katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai un pilngadīgai personai no 18 gadu vecuma sasniegšanas līdz 21 gada vecuma sasniegšanai – 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas."