Projekta ID
24-TA-2661Atzinuma sniedzējs
Latvijas Darba devēju konfederācija
Atzinums iesniegts
14.03.2025.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Informatīvais ziņojums
Iebildums
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk tekstā - LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (turpmāk tekstā - LM) precizēto informatīvā ziņojuma projektu “Informatīvais ziņojums par demogrāfiskās politikas attīstību“ (turpmāk tekstā - Projekts) un uztur šādus iebildumus:
1. LDDK uztur iebildumu pret Projekta teikumu:
“Savukārt gadījumā, ja bērnu audzina viens vecāks, svarīgi ir precīzi noteikt kritērijus šīs grupas identificēšanai un ieviest pakalpojumus, kas mērķēti tieši uz viena vecāka ģimenēm.”
Pamatojums
Iebilduma neņemšanu vērā LM pamato ar to, ka SIA “Oxford Research Baltics” 2024. gadā, pamatojoties uz Labklājības ministrijas īstenoto iepirkumu, veica pētījumu "Priekšlikumu izstrāde atbalsta pilnveidošanai vecākiem, kuri par bērnu rūpējas vieni". (Pētījums pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/media/28800/download?attachment).
LDDK eksperts ir iepazinies ar minēto pētījumu. Tas ir labs ieskats triju valstu atbalsta sistēmās, tomēr izpētes objekts nav viena vecāka ģimenes Latvijas Civillikuma izpratnē - ģimenes, kurās bērnam (bērniem) nav noteikta paternitāte, bet gan ģimenes, kurās ikdienas aizgādību realizē viens no vecākiem.
Pētījums nav piemērots konkrētā jautājuma risināšanai, jo Latvijas sociālās drošības sistēma būtiski atšķiras no apskatītajām valstīm. Latvijā visiem bērniem, kuriem ir noteikta paternitāte, periodos, kad otrs vecāks objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ neveic Civillikuma 179.pantā noteikto pienākumu uzturēt bērnu, ir papildus drošības elementi, tai skaitā uzturlīdzekļu avanss no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, apgādnieka zaudējuma pensija un sociālā nodrošinājuma pabalsts.
Vecākiem, kuri vieni audzina bērnus, tostarp arī bērnus, kuriem ir noteikta paternitāte, iespējamais atbalsta risinājums varētu būt īpaši pakalpojumi.
Savukārt šajā plašajā grupā ir viena grupa, kas no sociālo garantiju skatpunkta ir būtiski atšķirīgā situācijā – tās ir ģimenes, kurās bērnam (bērniem) nav noteikta paternitāte. Šai grupai iztrūkst tādu sociālo garantiju formu, kā tiesības pieprasīt bērnam uzturlīdzekļus, tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu apgādnieka zaudējuma gadījumā u.c. Šai grupai nepieciešamais risinājums ir piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta.
Otra grupa, kurai būtu nepieciešams papildus atbalsts, ir ģimenes, kurās viens vai abi vecāki ir ar būtisku darbspēju zudumu. Šai grupai risinājums varētu būt apgādnieka darbspēju zuduma pensija vai piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta.
2. LDDK uztur iebildumu pret Projekta rindkopu:
“Pētījumi[1] rāda, ka dzimumu līdztiesība veicina dzimstību. Ienākot ģimenē bērnam, mātēm vairāk ir jāatsakās no hobijiem un karjeras, bet tēviem – nē. Latvijā ir jāveicina dzimumu līdztiesība, jālauž priekšstats, ka bērns ir sievietes atbildība, un jāstiprina pārliecība, ka abi vecāki ir vienlīdz svarīgi bērnam, kā arī jāveicina tas, lai sabiedrība vīriešiem viņu tēvu lomā vairāk uzticētos. Pētnieki savās rekomendācijās[2] ir norādījuši, ka ir nepieciešama sabiedrības izpratnes veidošana (sociālā mārketinga kampaņa, izmantojot reklāmas un sabiedrisko attiecību instrumentus) par tēva lomu ģimenē, tēva nozīmi bērnu aprūpē, kā arī ģimeņu dažādību kopumā.”
Minētajā rindkopā LM norāda uz nepieciešamību veidot sabiedrības izpratni (sociālā mārketinga kampaņa, izmantojot reklāmas un sabiedrisko attiecību instrumentus), tajā pašā laikā pati Labklājības ministrija atbalsta nosacījumu, kas ir klajā pretrunā ar dzimumu līdztiesību. Piemēram, ja abi vecāki jau pirmajā dzīves gadā nolemj bērnu aprūpes pienākumus solidāri dalīt uz pusēm un arī darba slodzi abi samazina uz pusi, tad šādai mājsaimniecībai tiek piemērota finansiāla sankcija - šīm ģimenēm tiek atņemta daļa no vecāku pabalsta, lai gan vecāki pa abiem kopā būs nodarbināti tikai vienu pilnu slodzi - 40 stundas nedēļā. Tāpat vecākiem ir liegta iespēja izvēlēties, kurš no vecākiem saņems vecāku pabalstu, kurš bērna kopšanas pabalstu. Abus var saņemt vai nu viens, vai otrs vecāks. Līdz ar to faktiski jau ar pirmo bērna dzīves gadu valsts ir pateikusi – vai nu viens, vai otrs vecāks, bet ne abi solidāri vai vienu pabalstu viens, bet otru – otrs vecāks.
Iebilduma neņemšanu vērā LM pamato ar to, ka LM rīcībā esošās informācijas, pat Eiropas savienībā ir tikai atsevišķas valstis, kurās vecāku pabalstu vecāki var saņemt vienlaicīgi. Otrkārt, LM apgalvo, ka, piedzimstot bērnam, tiek ievērota dzimumu līdztiesība, jo vecāki var izvēlēties, kurš kops bērnu un saņems bērna kopšanas un vecāku pabalstu! Problēma ir apstāklī, ka vecāki nevar izvēlēties, ka abi vecāki dalīs bērna aprūpi uz pusēm un attiecīgi arī darba slodzi samazinās uz pusēm. Un tas ir pilnīgi pretēji dzimumu līdztiesības pamatprincipiem. Treškārt, tas vai vecāku pabalsts ir balstīs uz veiktajām iemaksām, vai ir “flat-rate”, nekādā veidā neierobežo iespēju piemērot to dalīti – katram vecākam uz viņa veiktajām iemaksām piešķir viņam piekritīgo pusi no pabalsta. Turklāt, ņemot vērā, ka Latvijā pastāv kombinēts pabalsts, nodrošināt, lai neviens no vecākiem šajā laikposmā nepaliek bez sociālajām garantijām ir iespējams pavisam vienkāršā veidā – ļaujot vecākiem izvēlēties, vai abus pabalstus saņem viens, vai viens vecāks – vienu, otrs – otru. Bet ar to dāsnumu ir jābūt uzmanīgiem vismaz divu iemeslu dēļ: 1) vismaz vienā kaimiņvalstī saglabājamais pabalsta apmērs ir augstāks; 2) 75% apmērs nav likuma pamatnormā; 3) tas ir absolūti netaisnīgs gadījumos, kad abi vecāki jau pirmajā dzīves gadā bērnu aprūpes pienākumus solidāri dala uz pusēm un arī darba slodzi abi samazina uz pusi.
3. LDDK uztur iebildumu pret uz ESAO modificētās ekvivalences skalas bāzes balstītu nabadzības riska indeksu attiecināšanu uz ģimenēm ar bērniem, un ietveršanu jebkāda veida sociālās politikas plānošanas dokumentos, tostarp šī Projekta sadaļā “Rezultatīvie rādītāji”.
Pamatojums
LM neņemšanu vērā pamato ar to, ka Informatīvais ziņojums ir paredzēts kā vīzijas dokuments un starpnozaru vienošanās par veicamajiem pasākumiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanai valstī.
LDDK ieskatā ne vīzijas, ne cita veida dokumentos nevajadzētu ietvert informāciju, kas balstās uz Latvijas reālajai situācijai neatbilstīgiem vērtēšanas modeļiem. LM noteikti ir informēta par t.s. Engela likumu, kas noteiktu būtu jāņem vērā ekvivalences skalu piemērotības izvērtēšanai. Turklāt, pēc pašas LM pasūtījuma 2020.gadā ir veikts ļoti labs pētījums pētījuma "Jaunas metodoloģijas izstrāde iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza noteikšanai un tās aprobācija", pēc kura nepārprotami var secināt, ka bērnam līdz 14 gadu vecumam atbilstīgi ESAO modificētajai ekvivalence skalai noteiktie 18% no mediānas nav nabadzības riska robeža, bet jau dziļa nabadzība. Ņemot vērā augšminēto, LDDK ieskatā informatīvais materiāls ir jāaizstāj ar uz reāliem nabadzības rādītājiem balstītu informatīvo materiālu.
4. LDDK iebilst pret Projekta rindkopu: “Viena no NAP2027[1] prioritātēm ir “Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki”, paredzot, ka veseli un aktīvi cilvēki Latvijā kopā veido iekļaujošu sabiedrību, kurā dzimst vairāk bērnu, ir vairāk laimīgu ģimeņu, atbildīgu un par nākotni drošu bērnu vecāku. Reaģējot uz sabiedrības novecošanos, vienlīdz svarīgi ir turpināt dzimstību atbalstošu politiku, kas sekmē arī otrā bērna ienākšanu ģimenē un atbalsta daudzbērnu ģimeņu veidošanos. Latvijā būtiska nozīme ir gan ģimeni atbalstošai nodokļu un pabalstu sistēmai, gan arī atbalsta sistēmai kopumā, kas samazina bērnu aprūpes tiešās izmaksas un palīdz vecākiem gādāt par bērnu un ģimenes dzīves kvalitāti.”
Pamatojums
Minētā rindkopa nesniedz skaidru un patiesu priekšstatu par situāciju Latvijā pēc NAP2027 apstiprināšanas. NAP2027, uz kuru rindkopā ir atsauce, ir apstiprināts ar 2020. gada 2. jūlija Latvijas Republikas Saeimas lēmumu Nr. 418/Lm13. NAP2027 ir uz nākotni vērsts dokuments. Tā 93.punktā ir teikts: “Iedzīvotāji Latvijā pozitīvi novērtē līdz šim veidoto sistēmu ģimeņu ar bērniem atbalstam, taču, neskatoties uz to, ir nepieciešami uzlabojumi, lai bērna ienākšana ģimenē būtiski nemazinātu ienākumu līmeni uz vienu ģimenes locekli.” No tā izriet, ka ģimeni atbalstošai nodokļu un pabalstu sistēmai būtu jāatbilst vismaz nosacījumam, ka pēc Plāna apstiprināšanas ģimeņu ar bērniem situācija pret pārējo sabiedrību nepasliktinās. Tomēr situācija nodokļu un pabalstu jomā kopš 2020.gada ģimenēm ar bērniem ir pasliktinājusies un vairs neatbilst tai, kāda bija NAP2027, izstrādes un apstiprināšanas laikā, līdz ar to citāts bez papildus skaidrojumiem par situācijas izmaiņām rada maldīgu priekštatu, kas nav šī dokumenta uzdevums. Tā, piemēram Atvieglojums par apgādībā esošu personu (AAP) 2019.gadā bija 100% no Neapliekamā minimuma (NM), 2020.gadā 83% no NM maksimālās robežas, šogad tas ir vairs tikai 49% no NM, un nākamajos gados tā īpatsvaru ir plānots vēl vairāk samazināt. Līdz ar to jau tā augtā nevienlīdzības plaisa starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem ar katru gadu pieaug. Šī valdības rīcība ir pretrunā ar Deklarācijas par Evikas Siliņas Ministru kabineta iecerēto darbību 36.punktu, kas paredz arī ar nodokļu instrumentiem mazināt nevienlīdzību, jo, ja vienlaikus ar NM paaugstināšanu netiek paaugstināts arī AAP un netiek veikti citi kompensējoši pasākumi, tad ar nodokļu instrumentiem nevienlīdzība nevis tiek mazināta, bet palielināta, turklāt, par sliktu ģimenēm ar bērniem. Papildus jānorāda, ka prioritāri paaugstinot AAP, ir iespējams nedaudz mazināt šo nevienlīdzības plaisu fiskāli neitrālā veidā.
Finanšu ministrijas u.c. lēmumu pieņēmēju arguments, ka AAP nav nepieciešams palielināt, jo ne visas ģimenes to pilnībā var izmantot zemo ienākumu dēļ, neiztur kritiku, jo, kā zināms, vairāk nekā 200 tūkstoši personu neizmanto sev piekritīgo NM. Tajā pašā laikā tas netraucē pieņemt lēmumus par NM paaugstināšanu. Arī otrs arguments AAP nepaaugstināšanai – novirzīt papildus fiskālo telpu Ģimenes valsts pabalsta (ĢVP) palielināšanai, neiztur kritiku, jo reālas darbības šajā jomā netiek veiktas un turpmākajos gados nav ieplānotas.
Kopumā pabalstu jomā visbēdīgākā situācija ir ar Bērna kopšanas pabalstu, kas no kādreizējiem 70% (vēl senāk – 90%) no minimālās algas (MA) ir samazinājies līdz 23% no MA.
Ceturto daļu no pirktspējas šobrīd ir zaudējis arī 2022.gadā pēdējo reizi aktualizētais ĢVP.
Ģimeņu ar bērniem līdz gada vecumam situāciju nelabvēlīgi ietekmē arī tas, ka vēl arvien nav atcelts Pasaules finanšu krīzes laikā ieviestais risinājums, ka bērna pirmajā dzīves gadā ĢVP neizmaksā.
5. LDDK iebilst pret pasākumu “Vidējais gaidīšanas laiks bērniem (līdz 18 g.v.) uz sekundāru ambulatoro konsultāciju BKUS, [39] dienas.
Pamatojums
LDDK ieskatā veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai bērniem ir jābūt prioritāšu prioritātei. Tas, ka bērnam nepieciešamu veselības aprūpes pakalpojumu vidēji nodrošinās par 39 dienām vēlāk, nepadarīs šī pakalpojuma īstenošanu par nevajadzīgu vai vieglāk ārstējamu. Gluži pretēji – ārstēšana var kļūt sarežģītāka, turklāt, var pieaugt risks, ka savlaicīgas neārstēšanas rezultātā bērnam var būt sekas uz visu mūžu.
6. LDDK iebilst pret pasākumu 3.2.1. LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums
Ārstniecības likumā (3.p.) grūtnieces, bērni un personas ar prognozējamu invaliditāti ir prioritārās grupas. Grūtniecēm un bērniem attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību ir jābūt absolūtai prioritātei. Veselības aprūpes finansējuma sadale ir jāsāk ar neatliekamo palīdzību visiem, kam tā nepieciešama, un pilnu nodrošinājumu šīm grupām.
Papildus augšminētajam, LDDK izsaka šādus priekšlikumus:
1) Attiecībā uz vairākām sociālajām grupām, piemēram, vecāks bērna kopšanas atvaļinājumā, ir nepieciešams noteikt, ka arī valsts ievēro likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteikto minimālo sociālo iemaksu objektu.
2) Likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteiktais pienākums darba devējam veikt iemaksas no minimālā objekta ir jāsaskaņo ar Darba likuma 134.panta otro daļu, paredzot, ka par atsevišķām sociālajām grupām valsts veic sociālo apdrošināšanas iemaksu līdzfinansējumu.
3) LDDK atbalsta sadaļā “2.3.Ģimenēm ar bērniem draudzīga nodokļu politika” punktā 2.3.2. minēto pasākumu, bet LDDK ieskatā pasākums ir jāpaplašina ar iespēju vismaz vecāko klašu skolēniem dažas stundas nedēļā legāli strādāt, nezaudējot AAP.
4) LDDK atbalsta sadaļā “2.3.Ģimenēm ar bērniem draudzīga nodokļu politika” punktā 2.3.5. minēto pasākumu, bet šis punkts noteikti ir jāpaplašina, jo esošais nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) modelis ir izstrādāts 1996./97.gadā, kad Latvijā bija pavisam cita – uz lietošanas vērtībām balstīta kadastrālās vērtības sistēma un ir pavisam nesaderīgs ar 2008.gadā ieviesto - uz atsavināšanas vērtībām balstīto kadastrālās vērtības sistēmu un tas ir īpaši nelabvēlīgs individuālās apbūves tipa mājokļiem, kas ir piemērotākā vide ģimenēm ar bērniem. No tā izriet nepieciešamība vai nu pilnībā reformēt NĪN modeli, lai tas būtu saprātīgi savietojams ar 2008.gadā ieviesto kadastrālās vērtības sistēmu, vai ir jānosaka NĪN atvieglojums par katru bērnu ģimenē.
7. LDDK atbalsta punktā 4.1.7.minēto iniciatīvu, tomēr LDDK ieskatā ir jāvirzās tālāk uz valsts finansētu augstāko izglītību Latvijas iedzīvotājiem. Vai vismaz noteikt, ka studiju/studējošā kredītu pēc eksmatrikulācijas (vienalga kādu iemeslu dēļ) ir jāsāk atmaksāt tad, kad persona sasniedz noteiktu ienākumu līmeni. Ir jānovērš to, ka studentam uzreiz pēc eksmatrikulācijas pie durvīm klauvē tiesu izpildītājs. Tas daudzus dzen "pelēkajā zonā".
[1] Priekšlikumi dzimstības stratēģijai - vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv ziņojums (2021)
[2] Pētījums „Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011.-2017.gada ex-post novērtējums”” (2018.gada decembris)
1. LDDK uztur iebildumu pret Projekta teikumu:
“Savukārt gadījumā, ja bērnu audzina viens vecāks, svarīgi ir precīzi noteikt kritērijus šīs grupas identificēšanai un ieviest pakalpojumus, kas mērķēti tieši uz viena vecāka ģimenēm.”
Pamatojums
Iebilduma neņemšanu vērā LM pamato ar to, ka SIA “Oxford Research Baltics” 2024. gadā, pamatojoties uz Labklājības ministrijas īstenoto iepirkumu, veica pētījumu "Priekšlikumu izstrāde atbalsta pilnveidošanai vecākiem, kuri par bērnu rūpējas vieni". (Pētījums pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/media/28800/download?attachment).
LDDK eksperts ir iepazinies ar minēto pētījumu. Tas ir labs ieskats triju valstu atbalsta sistēmās, tomēr izpētes objekts nav viena vecāka ģimenes Latvijas Civillikuma izpratnē - ģimenes, kurās bērnam (bērniem) nav noteikta paternitāte, bet gan ģimenes, kurās ikdienas aizgādību realizē viens no vecākiem.
Pētījums nav piemērots konkrētā jautājuma risināšanai, jo Latvijas sociālās drošības sistēma būtiski atšķiras no apskatītajām valstīm. Latvijā visiem bērniem, kuriem ir noteikta paternitāte, periodos, kad otrs vecāks objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ neveic Civillikuma 179.pantā noteikto pienākumu uzturēt bērnu, ir papildus drošības elementi, tai skaitā uzturlīdzekļu avanss no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, apgādnieka zaudējuma pensija un sociālā nodrošinājuma pabalsts.
Vecākiem, kuri vieni audzina bērnus, tostarp arī bērnus, kuriem ir noteikta paternitāte, iespējamais atbalsta risinājums varētu būt īpaši pakalpojumi.
Savukārt šajā plašajā grupā ir viena grupa, kas no sociālo garantiju skatpunkta ir būtiski atšķirīgā situācijā – tās ir ģimenes, kurās bērnam (bērniem) nav noteikta paternitāte. Šai grupai iztrūkst tādu sociālo garantiju formu, kā tiesības pieprasīt bērnam uzturlīdzekļus, tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu apgādnieka zaudējuma gadījumā u.c. Šai grupai nepieciešamais risinājums ir piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta.
Otra grupa, kurai būtu nepieciešams papildus atbalsts, ir ģimenes, kurās viens vai abi vecāki ir ar būtisku darbspēju zudumu. Šai grupai risinājums varētu būt apgādnieka darbspēju zuduma pensija vai piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta.
2. LDDK uztur iebildumu pret Projekta rindkopu:
“Pētījumi[1] rāda, ka dzimumu līdztiesība veicina dzimstību. Ienākot ģimenē bērnam, mātēm vairāk ir jāatsakās no hobijiem un karjeras, bet tēviem – nē. Latvijā ir jāveicina dzimumu līdztiesība, jālauž priekšstats, ka bērns ir sievietes atbildība, un jāstiprina pārliecība, ka abi vecāki ir vienlīdz svarīgi bērnam, kā arī jāveicina tas, lai sabiedrība vīriešiem viņu tēvu lomā vairāk uzticētos. Pētnieki savās rekomendācijās[2] ir norādījuši, ka ir nepieciešama sabiedrības izpratnes veidošana (sociālā mārketinga kampaņa, izmantojot reklāmas un sabiedrisko attiecību instrumentus) par tēva lomu ģimenē, tēva nozīmi bērnu aprūpē, kā arī ģimeņu dažādību kopumā.”
Minētajā rindkopā LM norāda uz nepieciešamību veidot sabiedrības izpratni (sociālā mārketinga kampaņa, izmantojot reklāmas un sabiedrisko attiecību instrumentus), tajā pašā laikā pati Labklājības ministrija atbalsta nosacījumu, kas ir klajā pretrunā ar dzimumu līdztiesību. Piemēram, ja abi vecāki jau pirmajā dzīves gadā nolemj bērnu aprūpes pienākumus solidāri dalīt uz pusēm un arī darba slodzi abi samazina uz pusi, tad šādai mājsaimniecībai tiek piemērota finansiāla sankcija - šīm ģimenēm tiek atņemta daļa no vecāku pabalsta, lai gan vecāki pa abiem kopā būs nodarbināti tikai vienu pilnu slodzi - 40 stundas nedēļā. Tāpat vecākiem ir liegta iespēja izvēlēties, kurš no vecākiem saņems vecāku pabalstu, kurš bērna kopšanas pabalstu. Abus var saņemt vai nu viens, vai otrs vecāks. Līdz ar to faktiski jau ar pirmo bērna dzīves gadu valsts ir pateikusi – vai nu viens, vai otrs vecāks, bet ne abi solidāri vai vienu pabalstu viens, bet otru – otrs vecāks.
Iebilduma neņemšanu vērā LM pamato ar to, ka LM rīcībā esošās informācijas, pat Eiropas savienībā ir tikai atsevišķas valstis, kurās vecāku pabalstu vecāki var saņemt vienlaicīgi. Otrkārt, LM apgalvo, ka, piedzimstot bērnam, tiek ievērota dzimumu līdztiesība, jo vecāki var izvēlēties, kurš kops bērnu un saņems bērna kopšanas un vecāku pabalstu! Problēma ir apstāklī, ka vecāki nevar izvēlēties, ka abi vecāki dalīs bērna aprūpi uz pusēm un attiecīgi arī darba slodzi samazinās uz pusēm. Un tas ir pilnīgi pretēji dzimumu līdztiesības pamatprincipiem. Treškārt, tas vai vecāku pabalsts ir balstīs uz veiktajām iemaksām, vai ir “flat-rate”, nekādā veidā neierobežo iespēju piemērot to dalīti – katram vecākam uz viņa veiktajām iemaksām piešķir viņam piekritīgo pusi no pabalsta. Turklāt, ņemot vērā, ka Latvijā pastāv kombinēts pabalsts, nodrošināt, lai neviens no vecākiem šajā laikposmā nepaliek bez sociālajām garantijām ir iespējams pavisam vienkāršā veidā – ļaujot vecākiem izvēlēties, vai abus pabalstus saņem viens, vai viens vecāks – vienu, otrs – otru. Bet ar to dāsnumu ir jābūt uzmanīgiem vismaz divu iemeslu dēļ: 1) vismaz vienā kaimiņvalstī saglabājamais pabalsta apmērs ir augstāks; 2) 75% apmērs nav likuma pamatnormā; 3) tas ir absolūti netaisnīgs gadījumos, kad abi vecāki jau pirmajā dzīves gadā bērnu aprūpes pienākumus solidāri dala uz pusēm un arī darba slodzi abi samazina uz pusi.
3. LDDK uztur iebildumu pret uz ESAO modificētās ekvivalences skalas bāzes balstītu nabadzības riska indeksu attiecināšanu uz ģimenēm ar bērniem, un ietveršanu jebkāda veida sociālās politikas plānošanas dokumentos, tostarp šī Projekta sadaļā “Rezultatīvie rādītāji”.
Pamatojums
LM neņemšanu vērā pamato ar to, ka Informatīvais ziņojums ir paredzēts kā vīzijas dokuments un starpnozaru vienošanās par veicamajiem pasākumiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanai valstī.
LDDK ieskatā ne vīzijas, ne cita veida dokumentos nevajadzētu ietvert informāciju, kas balstās uz Latvijas reālajai situācijai neatbilstīgiem vērtēšanas modeļiem. LM noteikti ir informēta par t.s. Engela likumu, kas noteiktu būtu jāņem vērā ekvivalences skalu piemērotības izvērtēšanai. Turklāt, pēc pašas LM pasūtījuma 2020.gadā ir veikts ļoti labs pētījums pētījuma "Jaunas metodoloģijas izstrāde iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza noteikšanai un tās aprobācija", pēc kura nepārprotami var secināt, ka bērnam līdz 14 gadu vecumam atbilstīgi ESAO modificētajai ekvivalence skalai noteiktie 18% no mediānas nav nabadzības riska robeža, bet jau dziļa nabadzība. Ņemot vērā augšminēto, LDDK ieskatā informatīvais materiāls ir jāaizstāj ar uz reāliem nabadzības rādītājiem balstītu informatīvo materiālu.
4. LDDK iebilst pret Projekta rindkopu: “Viena no NAP2027[1] prioritātēm ir “Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki”, paredzot, ka veseli un aktīvi cilvēki Latvijā kopā veido iekļaujošu sabiedrību, kurā dzimst vairāk bērnu, ir vairāk laimīgu ģimeņu, atbildīgu un par nākotni drošu bērnu vecāku. Reaģējot uz sabiedrības novecošanos, vienlīdz svarīgi ir turpināt dzimstību atbalstošu politiku, kas sekmē arī otrā bērna ienākšanu ģimenē un atbalsta daudzbērnu ģimeņu veidošanos. Latvijā būtiska nozīme ir gan ģimeni atbalstošai nodokļu un pabalstu sistēmai, gan arī atbalsta sistēmai kopumā, kas samazina bērnu aprūpes tiešās izmaksas un palīdz vecākiem gādāt par bērnu un ģimenes dzīves kvalitāti.”
Pamatojums
Minētā rindkopa nesniedz skaidru un patiesu priekšstatu par situāciju Latvijā pēc NAP2027 apstiprināšanas. NAP2027, uz kuru rindkopā ir atsauce, ir apstiprināts ar 2020. gada 2. jūlija Latvijas Republikas Saeimas lēmumu Nr. 418/Lm13. NAP2027 ir uz nākotni vērsts dokuments. Tā 93.punktā ir teikts: “Iedzīvotāji Latvijā pozitīvi novērtē līdz šim veidoto sistēmu ģimeņu ar bērniem atbalstam, taču, neskatoties uz to, ir nepieciešami uzlabojumi, lai bērna ienākšana ģimenē būtiski nemazinātu ienākumu līmeni uz vienu ģimenes locekli.” No tā izriet, ka ģimeni atbalstošai nodokļu un pabalstu sistēmai būtu jāatbilst vismaz nosacījumam, ka pēc Plāna apstiprināšanas ģimeņu ar bērniem situācija pret pārējo sabiedrību nepasliktinās. Tomēr situācija nodokļu un pabalstu jomā kopš 2020.gada ģimenēm ar bērniem ir pasliktinājusies un vairs neatbilst tai, kāda bija NAP2027, izstrādes un apstiprināšanas laikā, līdz ar to citāts bez papildus skaidrojumiem par situācijas izmaiņām rada maldīgu priekštatu, kas nav šī dokumenta uzdevums. Tā, piemēram Atvieglojums par apgādībā esošu personu (AAP) 2019.gadā bija 100% no Neapliekamā minimuma (NM), 2020.gadā 83% no NM maksimālās robežas, šogad tas ir vairs tikai 49% no NM, un nākamajos gados tā īpatsvaru ir plānots vēl vairāk samazināt. Līdz ar to jau tā augtā nevienlīdzības plaisa starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem ar katru gadu pieaug. Šī valdības rīcība ir pretrunā ar Deklarācijas par Evikas Siliņas Ministru kabineta iecerēto darbību 36.punktu, kas paredz arī ar nodokļu instrumentiem mazināt nevienlīdzību, jo, ja vienlaikus ar NM paaugstināšanu netiek paaugstināts arī AAP un netiek veikti citi kompensējoši pasākumi, tad ar nodokļu instrumentiem nevienlīdzība nevis tiek mazināta, bet palielināta, turklāt, par sliktu ģimenēm ar bērniem. Papildus jānorāda, ka prioritāri paaugstinot AAP, ir iespējams nedaudz mazināt šo nevienlīdzības plaisu fiskāli neitrālā veidā.
Finanšu ministrijas u.c. lēmumu pieņēmēju arguments, ka AAP nav nepieciešams palielināt, jo ne visas ģimenes to pilnībā var izmantot zemo ienākumu dēļ, neiztur kritiku, jo, kā zināms, vairāk nekā 200 tūkstoši personu neizmanto sev piekritīgo NM. Tajā pašā laikā tas netraucē pieņemt lēmumus par NM paaugstināšanu. Arī otrs arguments AAP nepaaugstināšanai – novirzīt papildus fiskālo telpu Ģimenes valsts pabalsta (ĢVP) palielināšanai, neiztur kritiku, jo reālas darbības šajā jomā netiek veiktas un turpmākajos gados nav ieplānotas.
Kopumā pabalstu jomā visbēdīgākā situācija ir ar Bērna kopšanas pabalstu, kas no kādreizējiem 70% (vēl senāk – 90%) no minimālās algas (MA) ir samazinājies līdz 23% no MA.
Ceturto daļu no pirktspējas šobrīd ir zaudējis arī 2022.gadā pēdējo reizi aktualizētais ĢVP.
Ģimeņu ar bērniem līdz gada vecumam situāciju nelabvēlīgi ietekmē arī tas, ka vēl arvien nav atcelts Pasaules finanšu krīzes laikā ieviestais risinājums, ka bērna pirmajā dzīves gadā ĢVP neizmaksā.
5. LDDK iebilst pret pasākumu “Vidējais gaidīšanas laiks bērniem (līdz 18 g.v.) uz sekundāru ambulatoro konsultāciju BKUS, [39] dienas.
Pamatojums
LDDK ieskatā veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai bērniem ir jābūt prioritāšu prioritātei. Tas, ka bērnam nepieciešamu veselības aprūpes pakalpojumu vidēji nodrošinās par 39 dienām vēlāk, nepadarīs šī pakalpojuma īstenošanu par nevajadzīgu vai vieglāk ārstējamu. Gluži pretēji – ārstēšana var kļūt sarežģītāka, turklāt, var pieaugt risks, ka savlaicīgas neārstēšanas rezultātā bērnam var būt sekas uz visu mūžu.
6. LDDK iebilst pret pasākumu 3.2.1. LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums
Ārstniecības likumā (3.p.) grūtnieces, bērni un personas ar prognozējamu invaliditāti ir prioritārās grupas. Grūtniecēm un bērniem attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību ir jābūt absolūtai prioritātei. Veselības aprūpes finansējuma sadale ir jāsāk ar neatliekamo palīdzību visiem, kam tā nepieciešama, un pilnu nodrošinājumu šīm grupām.
Papildus augšminētajam, LDDK izsaka šādus priekšlikumus:
1) Attiecībā uz vairākām sociālajām grupām, piemēram, vecāks bērna kopšanas atvaļinājumā, ir nepieciešams noteikt, ka arī valsts ievēro likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteikto minimālo sociālo iemaksu objektu.
2) Likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteiktais pienākums darba devējam veikt iemaksas no minimālā objekta ir jāsaskaņo ar Darba likuma 134.panta otro daļu, paredzot, ka par atsevišķām sociālajām grupām valsts veic sociālo apdrošināšanas iemaksu līdzfinansējumu.
3) LDDK atbalsta sadaļā “2.3.Ģimenēm ar bērniem draudzīga nodokļu politika” punktā 2.3.2. minēto pasākumu, bet LDDK ieskatā pasākums ir jāpaplašina ar iespēju vismaz vecāko klašu skolēniem dažas stundas nedēļā legāli strādāt, nezaudējot AAP.
4) LDDK atbalsta sadaļā “2.3.Ģimenēm ar bērniem draudzīga nodokļu politika” punktā 2.3.5. minēto pasākumu, bet šis punkts noteikti ir jāpaplašina, jo esošais nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) modelis ir izstrādāts 1996./97.gadā, kad Latvijā bija pavisam cita – uz lietošanas vērtībām balstīta kadastrālās vērtības sistēma un ir pavisam nesaderīgs ar 2008.gadā ieviesto - uz atsavināšanas vērtībām balstīto kadastrālās vērtības sistēmu un tas ir īpaši nelabvēlīgs individuālās apbūves tipa mājokļiem, kas ir piemērotākā vide ģimenēm ar bērniem. No tā izriet nepieciešamība vai nu pilnībā reformēt NĪN modeli, lai tas būtu saprātīgi savietojams ar 2008.gadā ieviesto kadastrālās vērtības sistēmu, vai ir jānosaka NĪN atvieglojums par katru bērnu ģimenē.
7. LDDK atbalsta punktā 4.1.7.minēto iniciatīvu, tomēr LDDK ieskatā ir jāvirzās tālāk uz valsts finansētu augstāko izglītību Latvijas iedzīvotājiem. Vai vismaz noteikt, ka studiju/studējošā kredītu pēc eksmatrikulācijas (vienalga kādu iemeslu dēļ) ir jāsāk atmaksāt tad, kad persona sasniedz noteiktu ienākumu līmeni. Ir jānovērš to, ka studentam uzreiz pēc eksmatrikulācijas pie durvīm klauvē tiesu izpildītājs. Tas daudzus dzen "pelēkajā zonā".
[1] Priekšlikumi dzimstības stratēģijai - vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv ziņojums (2021)
[2] Pētījums „Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011.-2017.gada ex-post novērtējums”” (2018.gada decembris)
Piedāvātā redakcija
-