Atzinums

AKKA/LAA uztur iepriekš izteikto priekšlikumu papildināt Likumprojektā ietvertā Autortiesību likuma 21.panta redakciju ar piekto daļu sekojošā redakcijā:

“(5) Šī panta noteikumi neattiecas uz notīm, mācību grāmatām un materiāliem, kas radīti mācību mērķiem, ar nosacījumu, ka attiecīgo autortiesību objektu izmantošanas licences ir brīvi pieejamas.”

AKKA/LAA uzskata, ka Kultūras ministrijas Likumprojekta pavaddokumentācijā ietvertais pamatojums, kura ietvaros AKKA/LAA priekšlikums tika noraidīts, neatspēko AKKA/LAA jau iepriekš paustos argumentus. AKKA/LAA atkārtoti norāda, ka Kultūras ministrija Digitālā vienotā tirgus direktīvas transponēšanas ietvaros Autortiesību likuma 21.pantā ir izvēlējusies nepārņemt normu, kura paredz autoriem taisnīgu atlīdzību par viņu tiesību ierobežojumu izglītības mērķiem, kaut gan šāda izvēles iespēja ES dalībvalstīm ir. Saprotot, ka iespēja noteikt taisnīgu atlīdzību par ierobežojumu ir saistīta ar noteiktām valsts budžeta izmaksām, AKKA/LAA neuztur priekšlikumu par nepieciešamību Autortiesību likuma 21.pantā paredzēt taisnīgas atlīdzības samaksu autoriem par ierobežojumu darbu izmantošanai izglītības mērķiem. Tomēr, ja autoriem attiecībā uz viņu darbu izmantošanu izglītības mērķiem netiek paredzēta ne taisnīga atlīdzība, ne arī īpašs regulējums notīm, mācību grāmatām un mācību materiāliem, kas paši par sevi ir šauri nišas produkti, netiks panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un autoru interesēm un pastāvēs būtisks risks noteiktiem komersantiem, kuri specializējas atsevišķu izdevumu radīšanā.

AKKA/LAA norāda, ka Digitālā vienotā tirgus direktīva tiešām paredz noteiktas ES dalībvalstu izvēles iespējas, kā nacionālajā likumdošanā pārņemt autortiesību ierobežojumus un vai izmantot direktīvā sniegtās iespējas šos autortiesību ierobežojumus transponēt pilnā apmērā vai sašaurināti. Kultūras ministrija ir izvēlējusies to darīt pilnā apmērā, ierobežojot autoru mantiskās tiesības. Tai pat laikā, izmantojot dalībvalsts brīvību Direktīvas normu transponēšanā, Kultūras ministrija nav ņēmusi vērā, ka šādai transponēšanai būtu jānotiek arī atbilstoši Latvijā jau spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Proti, Kultūras ministrija nav izvērtējusi, vai tai, ievērojot Satversmes 105.pantu un 113.pantu, nebija pienākuma no Digitālā vienotā tirgus direktīvas izrietošo autortiesību ierobežojumu transponēt maksimāli šauri vai arī paredzot par to atlīdzību.

-