Atzinums

Likumprojekta 3. panta pirmā daļa paredz, ka kara upuru apbedījumu saglabāšanu organizē Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisija. Likumprojekta 3. panta sestajā daļā noteikti minētās komisijas uzdevumi. Savukārt likumprojekta 3. panta trešajā daļā paredzēts, ka komisijas sastāvā, tostarp, iekļauj Valsts drošības dienesta pārstāvi.
Izvērtējot likumprojekta  3. panta sestajā daļā noteiktos Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisijas uzdevumus un likumprojektā ietverto tiesisko regulējumu, secināms, ka tas šobrīd nav saistīts ar Valsts drošības dienesta kompetencei atbilstošiem jautājumiem. Līdz ar to, nav skaidra Valsts drošības dienesta loma minētās komisijas darbā.
Lai noteiktu atbilstošu Valsts drošības dienesta lomu Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisijas darbā, rosinām precizēt komisijas darbības tvērumu, piemēram, papildinot likumprojekta 5. pantu (Atļaujas izsniegšana kara upuru apbedījumu vietu izpētei un kara upuru pārapbedīšanai) ar normu, kas paredz, ka komisija var atteikt izsniegt atļauju kara upuru apbedījumu vietu izpētei vai kara upuru pārapbedīšanai, ja attiecīgas darbības rada risku valsts drošības vai sabiedriskās kārtības un drošības interesēm.

-

Likumprojekta 5. panta otrā daļa paredz, ka komisija neizsniedz atļauju kara upuru apbedījumu vietas izpētei, ja persona, kura pieprasa atļauju, ir sodīta par kapa vai līķa apganīšanu vai par tādu noziedzīgo nodarījumu, kas ir saistīts ar kultūras priekšmetu iznīcināšanu un bojāšanu, kultūras un nacionālā mantojuma iznīcināšanu, kā arī nelikumīgām darbībām ar senlietām, ieročiem, sprāgstvielām vai spridzināšanas ietaisēm, un sodāmība nav dzēsta vai noņemta noteiktajā kārtībā.
Norādāms, ka Krimināllikuma 229. panta (Nelikumīgas darbības ar kultūras priekšmetiem) pirmajā daļā paredzēta kriminālatbildība par kultūras priekšmeta, tas ir, Latvijas Republikas vai citas valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa, muzeja krājuma priekšmeta vai īpaši aizsargājama bibliotēku krājuma dokumenta, nelikumīgu glabāšanu, pārvietošanu, pārsūtīšanu, atsavināšanu vai par tā nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas Republikas vai ievešanu Latvijas Republikā, ja ar to radīts būtisks kaitējums, bet minētā panta otrajā daļā par kultūras priekšmeta iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu. Savukārt Krimināllikuma 229.¹ panta (Nelikumīgas darbības ar senlietām) pirmā daļa paredz kriminālatbildību par Latvijas Republikas aizsardzībā esošas senlietas, kura neatrodas muzeja krājumā, vai citas valsts aizsardzībā esošas senlietas nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu, pārvietošanu, pārsūtīšanu, atsavināšanu vai par tās nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas Republikas vai ievešanu Latvijas Republikā, bet minētā panta otrā daļa par Latvijas Republikas aizsardzībā esošas senlietas, kura neatrodas muzeja krājumā, vai citas valsts aizsardzībā esošas senlietas iznīcināšanu vai bojāšanu.
Vēršama uzmanība, ka likumprojekta 5. panta otrās daļas redakcija nav viennozīmīgi skaidra un saprotama. Nav skaidrs, kas ir "noziedzīgs nodarījums, kas ir saistīts ar kultūras priekšmetu iznīcināšanu un bojāšanu, kultūras un nacionālā mantojuma iznīcināšanu, kā arī nelikumīgām darbībām ar senlietām, ieročiem, sprāgstvielām vai spridzināšanas ietaisēm", par kādiem Krimināllikuma pantiem persona nedrīkst būt sodīta, ja vēlas saņemt atļauju kara upuru apbedījumu vietas izpētei.
Ņemot vērā minēto, attiecīgi precizēt likumprojekta 5. panta otro daļu, lai tā atbilst Krimināllikuma regulējumam un likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā ietvert Krimināllikuma pantu uzskaitījumu, par kuriem persona nedrīkst būt sodīta.
Vienlaikus norādām, ka no likumprojekta un tā sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma nav skaidrs, no kāda avota un kādā veidā komisija saņems informāciju par personas sodāmību. Tāpat likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā nav ietverts minētās normas mērķis un skaidrojums, izvērtējot, kāpēc tieši par normā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem persona nedrīkst būt sodīta, ja vēlas saņemt atļauju kara upuru apbedījumu vietas izpētei.
Ņemot vērā minēto, attiecīgi precizēt likumprojektu un tā sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu.

-

Iekšlietu ministrija atkārtoti vērš uzmanību, ka līdz šim nevienai institūcijai valstī, tostarp Valsts policijai, kompetence veikt administratīvā pārkāpuma procesu par pārkāpumiem kara upuru apbedījumu aizsardzības jomā nav noteikta.
Jāņem vērā, ka ar Ministru kabineta 2013. gada 4. februāra rīkojumu Nr. 38 apstiprinātajā Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepcijā ir paredzēts, ka, veidojot jauno administratīvo sodu sistēmu, ir jāpārskata Valsts policijas kompetence, sastādot protokolus par tādiem pārkāpumiem, kuru izskatīšana ir citu valsts vai pašvaldību institūciju kompetencē, jo tik plašas pilnvaras, kādas šobrīd Valsts policijai tiek paredzētas Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, ir liekas un nepamatotas, “jo policistam nav speciālo zināšanu, lai konstatētu pārkāpumu un sastādītu administratīvā pārkāpuma protokolu par pārkāpumiem dzīvnieku labturības, būvniecības, sabiedriskās ēdināšanas iestāžu sanitāro prasību, nodokļu administrēšanas, elektronisko sakaru u.c. specifiskās jomās.” (skat. koncepcijas III. sadaļas ievaddaļu, 16. lpp). Iekšlietu ministrijas ieskatā arī kara upuru apbedījumu aizsardzības joma ir specifiska un nebūtu attiecināma uz Valsts policijas kompetenci.
Ņemot vērā minēto, svītrot likumprojekta 9. pantā vārdus "bet par pārkāpumiem, kurus izdarījusi pašvaldības institūcija, veic Valsts policija".
Vienlaikus vēršama uzmanība, ka nosakot administratīvo atbildību, jāņem vērā Administratīvās atbildības likuma 8.pantā noteiktie amatpersonu administratīvās atbildības principi.

-

Papildināt Anotācijas 7.1. punktu, norādot institūcijas, kurām saskaņā ar likumprojekta 9. pantu ir kompetence veikt administratīvā pārkāpuma procesu par likumprojekta 8. pantā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem.

-