Atzinums

Aicinām Satiksmes ministrijas un nozaru pārstāvju izteiktos argumentus rūpīgāk izvērtēt pēc būtības, it īpaši jautājumos, kas skar administratīvās atbildības iespējamu piemērošanu. Atsaukšanās uz spēkā esošo regulējumu vai redakcionāliem apsvērumiem var radīt šaubas, vai Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas aicinājums ir pilnvērtīgi īstenots.
1. Imigrācijas likuma 68.³ pantā noteikta administratīvā atbildība par personai noteiktā pienākuma iesniegt valsts apdraudējuma novēršanai nepieciešamās ziņas nepildīšanu vai nepilnīgu vai nepatiesu ziņu sniegšanu. Lai arī vēstules projektā minētie priekšlikumi tieši neskar administratīvās atbildības regulējumu, tā tiesiskums un pamatregulējuma – pienākuma iesniegt nepieciešamās ziņas – tiesiskums ir nesaraujami saistīti. Turklāt soda jeb krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīvās sankcijas esība rada papildu prasības pamatregulējumam.
2. Vēstulē ietverts aviācijas nozares viedoklis, ka "regulējums, kas paredz administratīvās atbildības risku situācijā, kad persona faktiski nevar ievērot noteikto termiņu, var radīt šaubas par tā atbilstību tiesiskās noteiktības un samērīguma principiem". Tas pats attiecas uz apsvērumiem par personu loku, kam ir pienākums vai vajadzētu būt pienākumam iesniegt attiecīgās ziņas.
Tā kā blanketo normu gadījumā aizliegtais nodarījums (šajā gadījumā – administratīvais pārkāpums) pilnībā izriet tikai no blanketās un to aizpildošās normas kopskata, tiesiskās noteiktības princips attiecas uz abām šīm daļām (Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve, cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 97. lpp.). Soda esība nozīmē, ka regulējuma atbilstība tiesiskās noteiktības, samērīguma un citiem principiem ir vērtējama daudz stingrāk un rūpīgāk.
Ievērojot minēto, aviācijas, jūrniecības vai jebkuras citas nozares izteikto argumentu vērtējumu nevarētu aprobežot ar norādi uz spēkā esošo regulējumu.
3. Viens no administratīvās atbildības priekšnoteikumiem ir vainojamība. Vainojamība ir juridisks jēdziens, kas apzīmē saikni starp darbību vai bezdarbību un tās izdarītāju. Vainojamība ietver divus elementus: 1) objektīvo elementu – faktu, ka attiecīgā darbība vai bezdarbība ir attiecināma uz konkrēto personu; 2) subjektīvo elementu – faktu, ka attiecīgā persona pārkāpuma izdarīšanas laikā spēja apzināties savas darbības vai bezdarbības nozīmi un tai bija objektīva iespēja no pārkāpuma izvairīties. Vainojamības subjektīvais elements atspoguļo no taisnīguma principa izrietošu prasību, ka personu nav taisnīgi sodīt un viņa nav vainojama, ja tai nebija objektīvas iespējas izvairīties no pārkāpuma izdarīšanas, izņemot gadījumus, kad tiesību normas paredz tādu uzvedības standartu, kas uzliek atbildību arī par risku. Vainojamības apstākļu uzskaitījums nav izsmeļošs. Par vainojamību izslēdzošiem apstākļiem var atzīt faktu, ka persona neapzinājās un viņai nevajadzēja apzināties savas darbības vai bezdarbības prettiesiskumu (attaisnojama kļūda faktisko apstākļu novērtēšanā), nepārvaramu varu un tamlīdzīgus apstākļus (Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 223. lpp.). Līdz ar to vienmēr ir jāizvērtē, vai nav juridiski nozīmīgu apstākļu, kuru esība izslēdz administratīvās atbildības piemērošanu.
Tāpat administratīvā pārkāpuma procesā viens no svarīgajiem tiesību principiem ir lietderības princips, lai arī tas nav tiešā tekstā ierakstīts Administratīvās atbildības likumā. Lietderības princips ir administratīvā pārkāpuma procesa pamatā – amatpersonai ir jāizdara lietderības apsvērumi jau procesa uzsākšanas brīdī, vērtējot ne tikai tā uzsākšanas pieļaujamību, bet arī lietderību. Administratīvā pārkāpuma process nav obligāts, proti, nepastāv tā obligātuma princips (Laveniece-Straupmane N. Izmaiņas administratīvā pārkāpuma procesā iestādē. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52, 36. lpp.). Latvijā diemžēl valsts pārvaldei joprojām ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, lai arī pastāv iespēja panākt pienākuma izpildi ar citiem līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11). Prioritāte ir sasniegt regulējuma pamatā esošo mērķi, nevis iekasēt naudas sodu. Tiesiskajās attiecībās, kur iesaistīti ārvalstnieki, pretēja pieeja veido arī negatīvu priekšstatu par Latvijas valsti.
Līdz ar to Satiksmes ministrijas un nozaru pārstāvju izteiktie argumenti jebkurā gadījumā kaut kādā mērā ir jāvērtē, lemjot par administratīvā pārkāpuma procesa nepieciešamību, vērtējot vainojamības esību vai piemērojot sodu. Gan regulējuma īstenošanas uzraudzība (kontrole), gan administratīvās atbildības piemērošana nevar būt formāla, tostarp balstīties tikai uz gramatisko interpretāciju.

-

Ņemot vērā, ka Imigrācijas likuma 4.⁴ pantā ietvertais regulējums, kas paredz noteiktam personu lokam iesniegt konkrētas ziņas par sevi un tā tuviniekiem, ir vērtējams kā datu subjekta tiesību uz datu aizsardzību ierobežojums, aicinām veikt samērīguma izvērtējumu, noskaidrojot, vai regulējumā ietvertais personas tiesību uz personas datu aizsardzības ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi. Projektā tiek norādīts, ka Imigrācijas likuma 4.⁴ panta mērķis ir stiprināt valsts drošību un uzlabot valsts robežu aizsardzības efektivitāti, lai novērstu draudus valsts drošības sistēmai, iepriekš identificējot riskus. Likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas stājās spēkā 2025.gada 1.septembrī anotācijā (https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/FBC28F21A1E822EBC2258C190026FFD0?OpenDocument) arī tiek norādīts, ka informācija par personu plānoto ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā ir vērtīgs avots potenciālo risku apzināšanai un atbilstošu pasākumu un to intensitātes plānošanai un izvēršanai. Salīdzinoši skatoties, API datus var pieprasīt selektīvi, un tikai izņēmuma situācijās – kad pastāv reāli vai paredzami terorisma draudi, savukārt nacionālais regulējums paredz līdzīgu un vēl citu datu veidu apstrādi drīzāk potenciālu valsts apdraudējumu risku novēršanai, kas nebūtu definējami kā reāli, faktiski vai paredzami. Tāpat šajā sakarā ir norādāms, ka Imigrācijas likuma 4.⁴pants paredz vairāku datu veidu apstrādi, tajā skaitā tādu datu apstrādi, kas atklāj personas politiskos uzskatus (ziņas par kandidēšanu vēlēšanās), kas ir sensitīva informācija, tādēļ uzskatāms, ka minētajā likumā ietvertais regulējums rada īpaši dziļu iejaukšanos personas tiesībās uz datu aizsardzību. Lai noskaidrotu, vai personas tiesību uz personas datu aizsardzību ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, ir jāvērtē vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams un samērīgs. Lai izvērtētu personas pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2011.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.2010-60-01 23.punktu).


 

-

Aicinām rūpīgāk izvērtēt un sniegt skaidrojumu pēc būtības par Imigrācijas likuma 4.⁴ pantā ietverto regulējumu, tostarp sniedzot izvērtējumu par regulējuma atbilstību Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām. Norādām, ka Satiksmes ministrijas sniegtais vērtējums par regulējuma iespējamu neatbilstību vai dublēšanos ar Latvijas starptautiskajām saistībām, tostarp Eiropas Savienības tiesisko regulējumu, būtu rūpīgi izvērtējams un par to būtu sniedzams skaidrojums pēc būtības, attiecīgi pamatojot, kādēļ regulējums atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām, tostarp Eiropas Savienības tiesiskajam regulējumam.

-