Atzinums

Latvijas Vīru biedrība neatbalsta likumprojektu "Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu" (23-TA-1622) un iebilst pret tā virzību, pamatojoties uz sekojošiem apsvērumiem:
1.    Latvijas Vīru biedrība uzskata, ka Stambulas konvencija ir nekvalitatīvs un sabiedrību polarizējošs dokuments, kas ilgtermiņā neveicinās vardarbības mazināšanu vai prevenciju. 
2.    Par Stambulas konvencijas riskiem un pretrunām ir izteikusies starptautiskā organizācija “ADF International”, kas nodarbojas ar cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem. Aicinām ņemt vērā šo speciālistu viedokli: https://adfinternational.org/wp-content/uploads/2021/08/ADF_INT_IstanbulConvention_Brief_20180315.pdf 
3.    Stambulas konvencija uzliek vīriešiem varmākas zīmogu. Preambula: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” Lai teiktu, ka tieši sievietes visvairāk cieš no vardarbības, ir jābūt veiktiem pētījumiem par vardarbību ģimenē pret abiem dzimumiem, lai dati būtu salīdzināmi. Konvencijas pieņemšanas ES līmenī diskursā tiek izmantots Eiropas Pamattiesību aģentūras 2014.gadā veiktais pētījums, kas analizē vardarbību tikai sieviešu vidū. Pētījums neanalizē vardarbības izplatību vīriešu vidū. Savukārt, Lielbritānijā veiktais pētījums parāda, ka 40% no visiem vardarbības gadījumiem upuris ir vīrietis. Satversmes 92.pants nosaka, ka “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”. Konvencija neievēro elementāras procesuālas garantijas, kas demokrātiskā tiesiskā valstī piemīt aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem.
4.    Stambulas konvencija paredz nopietnu ilgtermiņa iejaukšanos izglītības saturā. 14 pants: “Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās (gender) lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.” “…izglītojošiem pasākumiem, kas notiek ārpus formālās izglītības sistēmas, un šādas vietas ir, piemēram, kopienas vai reliģiskās izglītības iestādes, pasākumi, projekti un institūcijas, kuru pamatā ir sociālā pedagoģija, un citi izglītojoši pasākumi, ko piedāvā kopienas grupas un citas organizācijas (piemēram, skauti un gaidas, vasaras nometnes, ārpusskolas nodarbības c.).” ANO “Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas 26.pants 3.daļa nosaka “Vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni.” Konvencijas izstrādes gaitā nav notikušas diskusijas dalībvalstu iekšienē, īpaši attiecībā uz vecāku viedokļa noskaidrošanu. Jau šobrīd zēnu augstākās izglītības apguves rādītāji salīdzinot ar meitenēm ir ārkārtīgi zemi. Tieši zēni ir tie, kuri visvairāk priekšlaicīgi pamet skolu. Ja pret zēniem tiks vērsts radikālā feminisma mobings, liekot viņiem justies vainīgiem par potenciāli iespējamo vardarbību, tas atstās negatīvas un neizdzēšamas sekas zēnu psihē un mazinās viņu pašvērtību. 

Cieņā,
Latvijas Vīru biedrības valdes priekšsēdētājs
Andars Ignacs

 

-