Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk arī LDDK) ir iepazinusies Finanšu ministrijas (turpmāk arī FM) precizēto projektu “Grozījums likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā"” (turpmāk Projekts) un konceptuāli atbalsta Projektā ietverto nepieciešamību sniegt palīdzību publiskajā un privātajā sektorā nepieciešamajiem speciālistiem mājokļu jautājumu risināšanā. Vienlaikus LDDK uztur iepriekš pausto iebildumu.

Pamatojums:
Valsts var sniegt palīdzību speciālistam, daļēji sedzot dzīvojamo telpu īres maksu, ja pašvaldībā nepieciešami speciālisti tās funkciju nodrošināšanai pārvaldes jomā, kā arī speciālisti komersantiem, kas darbojas katrā konkrētā pašvaldībā, lai sekmētu saimniecisko darbību pašvaldības administratīvajā teritorijā.
Šāds risinājums nonāk pretrunā ar vienlīdzīguma principu, jo:
1. Absolūtajam vairumam mājsaimniecību, kuras dzīvo īrētos mājokļos, īres maksa tiek sadārdzināta, jo iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ar ko apliek izīrētāja ienākumus no īres, izīrētājam ir izdevumu pozīcija, ko pakalpojuma sniedzējs ietver īres maksā (iedarbības mehānisms ir līdzīgs pievienotās vērtības nodokļa ietekmei). Izziņā minētais FM arguments no kura izriet, ka konkrēta nodokļa esamība vai neesamība neietekmē tirgus cenu, ir interesants un, ja tik tiešām nodokļu līmenis neietekmētu preces / pakalpojuma cenu, tad tā varētu būt laba iespēja budžeta papildināšanai. Tomēr LDDK šajā gadījumā vadās pēc klasiskās teorijas, ka preces / pakalpojuma aplikšana ar nodokli ietekmē tirgus pieprasījuma un piedāvājuma līknes. Turklāt, atkarībā no pušu elasticitātes ir atkarīgs, kura puse ir spiesta uzņemties lielāku nodokļa daļu. Ņemot vērā Izziņā FM minēto, ka īres tirgū pieprasījuma puse ir relatīvi neelastīga, tad lielāka nodokļa daļa novirzās uz pieprasījuma - tātad - īrnieku pusi.
2. Savukārt personām, kuras pašas gādā sev mājokli, situāciju sadārdzina gan tā saucamais kapitāla pieauguma nodoklis, kas apgrūtina un sadārdzina mājokļu aprites tirgu, gan nekustamā īpašuma nodoklis, kas īpaši augsts ir mājsaimniecībām individuālās apbūves zonās (Latvija tieši no mājokļiem un tiem piekritīgās zemes iekasē daudzkārt lielāku nekustamā nodokļa apjomu, nekā tuvākās kaimiņvalstis, bet tas nekādi nav palīdzējis nodrošināt Latvijas nodokļu sistēmas konkurētspēju reģionā). Turklāt, nesamērīgais nekustamā īpašuma nodoklis pastarpināti sadārdzina arī īres tirgu.
3. No augšminētā izriet, ka valsts vienai grupai vienādā un salīdzināmā situācijā esošām personām (tautsaimniecībai nepieciešamām nodarbinātām personām, kurām ir nepieciešams mājoklis), arī turpmāk no saviem ienākumiem būs pilnībā jāsedz ar nodokļiem sadārdzināta mājokļa īres maksa vai mājokļa uzturēšanas izmaksas, savukārt nelielai daļai personu tiks sniegts valsts atbalsts, daļēji sedzot dzīvojamo telpu īres maksu.
4. Ar šādu risinājumu valsts it kā dara zināmu, ka pieprasīti speciālisti ar savu atalgojumu nevar atļauties īrēt mājokli par tirgus cenām. Ja tas ir tā, tad īres maksa sadārdzināšana, apliekot izīrētāja ienākumus no īres, iespējami ātri ir jāatceļ. Jo īrētos mājokļos dzīvo arī mājsaimniecības, kuru nodarbinātās personas nav darba tirgū pieprasīti speciālisti.
5. Valstij ir jāvirzās uz to, ka valsts pārvaldē un privātajā sektorā nodarbinātajām personām par vienāda vērtīguma darbu ir jāsaņem līdzvērtīgs atalgojums. Nosakot, ka daļai strādājošo pēc kaut kādām administratīvi noteiktām pazīmēm, kas nav piederība pie kādas sociāli īpaši aizsargājamas grupas, papildus atalgojumam daļēji tiks segta dzīvojamo telpu īres maksa, faktiski veidosies situācija, ka par vienāda vērtīguma darbu tiks nodrošināts atšķirīgs atalgojums.
Savukārt, lai uzlabotu mājokļu pieejamību kopumā, ir jāpārskata nodokļi, kas sadārdzina īres un mājokļu aprites tirgu, kā arī ir jāveic pavisam citai (uz nosacītām lietošanas vērtībām balstītai) kadastrālās vērtēšanas sistēmai paredzētā nekustamā īpašuma nodokļa reforma.

-