Atzinums

Iepazīstoties ar Finanšu ministrijas izziņā sniegto skaidrojumu, Tieslietu ministrija pilnībā uztur iepriekš  atzinumā izteiktos iebildumus.
Papildus tam Tieslietu ministrija vērš uzmanību, ka vismaz četros no pieciem Finanšu ministrijas minētajiem piemēriem līdzīgiem rīkojumu projektiem valstij zeme vēl pirms rīkojuma projekta virzības piederēja kopīpašumā ar citām personām, savukārt konkrētajā gadījumā pēc rīkojuma projektā paredzēto darbību veikšanas tā iesaistīsies kopīpašumā ar citu personu attiecībā uz zemi, kas tai šobrīd pieder kā vienīgajai īpašniecei. Atrašanās kopīpašumā prasa administratīvos resursus īpašnieku savstarpējās gribas saskaņošanai praktiski jebkādā rīcībā ar zemi. Tāpat no būves īpašnieku viedokļa tiek apgrūtināts piespiedu zemes nomas (vēlāk – zemes likumiskās lietošanas maksas) aprēķins un administrēšana, kas būtu vienkāršāks un saprotamāks, ja būtu jāveic vienam zemes īpašniekiem, nevis vairākiem atbilstoši tiem piederošo domājamo daļu proporcijai.
Tāpat Tieslietu ministrija joprojām nevar piekrist, ka rīkojumā paredzētajā kārtībā faktiski tiek atsavināts vienots nekustamais īpašums. Ja tas būtu vienots nekustamais īpašums, tad juridisko seku ziņā tā īpašniekam nebūtu iespēja atsavināt kādu no īpašuma sastāvā esošajiem objektiem atsevišķi, bet gan tikai visu īpašumu kā vienotu veselumu – gan zemi, gan būvi. Bet konkrētajā gadījumā, ņemot vērā to, ka juridiski tas nebūtu vienots īpašums, tā ieguvējam vēlāk ir tiesības tālāk atsavināt tikai būves domājamās daļas vai tikai zemes domājamās daļas, tādējādi pastāv risks izveidot vēl sarežģītāku īpašuma tiesību sistēmu, kā arī tādējādi (ar lielāku īpašuma un tā īpašnieku sadrumstalošanu) patiesa vienota nekustamā īpašuma izveidošana nākotnē tiek padarīta arvien neiespējamāka. Šāda rīcība no valsts puses neatbilst tam, ka valstij jāveicina dalītā īpašuma izbeigšana (vienota nekustamā īpašuma izveide).
Tāpat Tieslietu ministrija nevar piekrist tam, ka katram ir savs kopīpašnieku sastāvs, līdz ar to, katra patstāvīgā būvju īpašuma kopīpašniekiem ir savas pirmpirkuma tiesības, proti,  divu atsevišķu būvju īpašumu kopīpašniekiem nav savstarpēju pienākumu vienam pret otru attiecībā uz atsavināšanu un pirmpirkuma tiesību izmantošanu, valstij piederošā zemes vienība tāpat būtu jāatsavina pa daļām katra patstāvīgā būvju īpašuma kopīpašniekiem.
Tieslietu ministrijas ieskatā attiecībā uz zemi abu būvju kopīpašnieki ir identiski (ar vienādu tiem piemītošo tiesību saturu) Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 44. panta ceturtās daļā minētie kopīpašnieki, proti, uz zemes esošo būvju (patstāvīgo nekustamo īpašuma objektu) kopīpašnieki, kuri valstij piederošo zemi var iegūt īpašumā tikai visi kopīgi proporcionāli viņu kopīpašuma daļām, tādējādi izbeidzot dalīto īpašumu. Kā jau minēts iepriekšējos Tieslietu ministrijas atzinumos, Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 44. panta ceturtās daļas mērķis ir vienota nekustamā īpašuma izveidošana un tieši caur šo tiesību normas mērķi ir veicama arī minētās tiesību normas interpretācija.
Tādējādi Tieslietu ministrija nevar piekrist arī Finanšu ministrijas viedoklim, ka Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 44. panta ceturtajā daļā minētais ierobežojums būtu piemērojams tikai tad, ja tiktu atsavināta tikai domājamā daļa no zemes, tomēr Finanšu ministrijas piedāvātajā variantā, kad vienlaikus  atsavinot domājamās daļas no būves, tiek piedāvāts atsavināt tām piekrītošās domājamās daļas no zemes, abi īpašumi veidotu faktiski vienu nekustamo īpašumu, neskatoties uz to reģistrēšanu dažādos nodalījumos, jo nevienam citam, kā vien būvju domājamo daļu jaunajam ieguvējam attiecīgās domājamās daļas no zemes nevar tikt atsavinātas.
Tieslietu ministrijas ieskatā minētā tiesību norma piemērojama visos gadījumos, kuros tiek atsavināts publiskai personai piederošs zemesgabals, uz kura atrodas citai personai piederošas būves – tāpat kā ar konkrēto rīkojuma projektu tiek paredzēts atsavināt šādas zemes domājamās daļas.
Minētais saistīts ar jau vairākkārt Tieslietu ministrijas pausto attiecībā uz vienota nekustamā īpašuma izpratni. No Finanšu ministrijas sniegtajiem skaidrojumiem ir noprotams, ka Finanšu ministrijas ieskatā vienota nekustamā īpašuma izveide tiek veicināta (tiek iesākta) jau šādā veida – atsavinot būves domājamās daļas kopā ar tām piekrītošajām zemes domājamajām daļām.
Tieslietu ministrija atkārtoti uzsver, ka šāda vienota nekustamā īpašuma izpratne nav korekta un nekādā veidā neveicina vienota nekustamā īpašuma izveidi ne šobrīd, ne nākotnē. Tieši tādēļ, lai novērstu šādu īpašuma sadrumstalošanu, Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 44. panta ceturtajā daļā ir noteikts tāds ierobežojums attiecībā uz publiskas personas zemes atsavināšanu, kas vērsts uz vienota nekustamā īpašuma izveidi – visiem būvju kopīpašniekiem piederētu attiecīgas domājamās daļas no zemes.
Ņemot vērā visu minēto, Tieslietu ministrija par labāko valsts risinājumu joprojām uzskata zemes īpašumu paturēt valsts īpašumā, nākotnē saglabājot iespēju dalītā īpašuma izbeigšanai un tādējādi arī saglabājot valsts iespējas pārstāt būt par zemes īpašnieci konkrētajā dalītajā īpašumā (t.sk., izbeidzot valsts administratīvo resursu tēriņus, kas rodas attiecībā uz konkrēto nekustamo īpašumu).
Vienlaikus norādām, ka Finanšu ministrija turpina virzīt rīkojuma projektu par būves domājamo daļu un zemes domājamo daļu atsavināšanu, tad nav izprotama atsauce uz Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 44. panta ceturto daļu, kā arī anotācijā ietvertais skaidrojums par konkrētu rīcību vienota nekustamā īpašuma izveidei. Ņemot vērā, ka konkrētā rīcība ir pretēja tam, lai nākotnē varētu tikt izveidots vienots nekustams īpašums (proti, padara vienota nekustama īpašuma izveidi tikai sarežģītāku  vai par neiespējamāku), Tieslietu ministrija iebilst pret anotācijā ietverto skaidrojumu par minētās rīcības motivēšanu ar vienota nekustamā īpašuma izveidi.
 

-