Atzinums

1. Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr. 240) 1. punkts noteic, ka noteikumi nosaka vispārīgās prasības vietējā līmeņa teritorijas attīstības plānošanai, teritorijas izmantošanai un apbūvei, kā arī teritorijas izmantošanas veidu klasifikāciju. Vēršam uzmanību, ka noteikumu Nr. 240 izdošanas tiesiskais pamats ir Teritorijas attīstības plānošanas likums, nevis likums “Par piesārņojumu”, kā arī grozījumā paredzētā prasība, visas būves ekspluatācijas laikā uzturēt ieviestos labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, neattiecas uz būves ekspluatāciju (tās noturību), bet uz tajā veikto procesu norisi un kontroli. Ievērojot minēto, noteikumi Nr. 240 attiecināmi uz teritorijas apbūvi, nevis regulē jautājumu par piesārņojumu un tā novēršanas vai mazināšanas tehniskajiem paņēmieniem.
Norādām, ka grozījumā paredzētais, ka ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, būves ekspluatācija, piesārņojuma novēršana normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā, kā arī smaku monitorings, nav patstāvīgi piemērojams regulējums, jo šīs prasības nosaka speciālie tiesību aktu, kas paredz īpašu kārtību un atbildību. Vienlaikus norādām, ka grozījumā paredzētā prasība ieviest labākos pieejamos tehniskos paņēmienus ir nenoteikta, kā arī nav tieši attiecināta uz piesārņojuma novēršanu, tādējādi šāda vispārīga prasība pati par sevi rada nenoteiktību, neskatoties uz anotācijā norādīto. Paskaidrojam, ka anotācija vien paskaidro tiesību akta projekta izstrādātāja viedokli par virzīto projektu, bet nerada pamatu personai izpildīt pienākumu vai izmantot tiesības anotācijā noteiktā veidā.
2. Anotācijā norādīts: “Savukārt noteikumu Nr. 240 142. punkts paredz, ka 140. punktā minētos attālumus var samazināt, ja lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzētās būves un dzīvojamā apbūve atrodas vienā zemes vienībā vai uz vairākām blakus esošām zemes vienībām, kas pieder vienam īpašniekam, vai ir saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka (vai tuvākās būves – dzīvojamās ēkas un publiskās būves – īpašnieka) rakstveida saskaņojums. Ja šāds saskaņojums netiek saņemts, tad nav iespējama lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzētās būves būvniecība tuvāk par 140. punktā noteikto attālumu. Saskaņojuma nepieciešamība ievērojami kavē un apgrūtina lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanas attīstību kopumā. Latvijā ir problemātiski atrast teritorijas, kas būtu piemērotas lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzēto būvju būvniecībai.”
Vēršam uzmanību, ka īpašnieka dotais saskaņojums saista īpašumu, neatkarīgi no īpašnieku maiņas. Tādējādi lūdzam pārskatīt anotācijā izteikto apgalvojumu. Vienlaikus anotācijā nav norādīts pamatojums apgalvojumam, ka Latvijā ir problemātiski atrast teritorijas, kas būtu piemērotas lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzēto būvju būvniecībai un to, ka grozījums ir samērīgs ar citu personu tiesībām uz īpašumu, proti, anotācijā nav ietverts samērīguma tests, tostarp pamatojot, ka grozījumā ietverto mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāku personu tiesību ierobežojošu līdzekli (mazāk ierobežojošu līdzekli jau paredz noteikumu Nr. 240 142. punkts).
 

-