Ministru kabinetā saņemta tiesībsarga vēstule Nr. 1-8/4 (turpmāk – vēstule) par Iekšlietu ministrijas sagatavotajiem grozījumiem Ministru kabineta 2021. gada 10. augusta rīkojumā Nr. 518 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (projekts Nr. 23-TA-154) (turpmāk – projekts) un attiecīgo informatīvo ziņojumu (turpmāk – Informatīvais ziņojums), kurā pausts viedoklis par nepieciešamību sniegt plašāku skaidrojumu par alternatīvu līdzekļu esamību un efektivitāti attiecīgo mērķu sasniegšanai.
Attiecībā uz vēstulē minēto sniedzam šādu informāciju.
1) Valstīm, kā to savā judikatūrā atklājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), ir tiesības kontrolēt personu ieceļošanu, uzturēšanos valstī un izceļošanu no tās, kā arī noteikt to imigrācijas politiku, lai nodrošinātu to divpusējo saistību vai saistību pret Eiropas Savienību izpildi (sk., piemēram, ECT 1997. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 122/1996/741/940 Boujlifa v. France 42. punktu), kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 2. punktu, 77.–79. pantu (īpaši 79. panta 1. punktu attiecībā uz nelikumīgas ieceļošanas novēršanu), 80. pantu. Proti, būtisks valstu iekšējās drošības nodrošināšanas elements ir robežapsardzības sistēmas, tostarp robežkontroles, noteikšana, kas attiecīgi Savienības ietvaros kalpo ne tikai valsts interesēm, pie kuras robežām tiek veikta robežkontrole, bet arī visu to valstu interesēm, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus par robežkontroles atcelšanu pie Savienības iekšējām robežām. Nepieciešamība nodrošināt robežapsardzību kā pienākums ir noteikts arī citos Latvijas Republikai saistošajos starptautiskajos līgumos.
No minētā attiecīgi izriet princips, ka nelikumīga valsts robežas šķērsošana nav pieļaujama un par atbalstāmu ir uzskatāma tikai personas likumīga ieceļošana valstī. Par likumīgu personas ieceļošana valstī uzskatāma, ja valsts robeža tiek šķērsota tai paredzētajā vietā, kā arī persona spēj pamatot apstākļus, kas ļauj personai ieceļot valstī, un ja persona nerada draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai un drošībai, sabiedrības veselībai (sk., piemēram, ECT 2020. gada 13. februāra sprieduma lietās Nr. 8675/15 un 8697/15 N.D. and N.T. v. Spain 208. punktu, ECT 2022. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 55798/16 un četrās citās A.A. and others v. North Macedonia 114.–116. punktu).
Tādējādi robežapsardzības pienākuma ietvaros valstīm ir tiesības novirzīt personu, kas mēģina šķērsot valsts robežu vai jau fiziski ir šķērsojusi robežlīniju ārpus likumīgai ieceļošanai noteiktajām robežšķērsošanas vietām un kārtības, atpakaļ uz valsti, no kuras tā ieceļo.
2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (turpmāk – Direktīva 2013/32/ES) 4. panta 1. punkts un 6. pants (īpaši tā 3. punkts) sniedz rīcības brīvību valstīm noteikt iestādes (attiecīgi arī to teritoriālo izvietojumu), kas ir kompetentas pieņemt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, nenosakot, kuras tieši iestādes nosakāmas par kompetentām, un arī nenosakot to teritoriālo izvietojumu, tostarp valsts iekšienē (sk. mutatis mutandis Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā C-36/20 PPU Ministerio Fiscal 65., 114.1. apakšpunktu). Nacionālajā regulējumā minētā norma transponēta Patvēruma likumā.
Tādējādi Latvijas Republikas regulējums ir nošķirams no EST 2022. gada 30. jūnija prejudiciālā nolēmuma lietā Nr. C-72/22 PPU Valstybės sienos apsaugos tarnyba 75., 93. punkta.
3) Kā liecina Informatīvajā ziņojumā ietvertā statistikas informācija, Baltkrievijas varas iestādes joprojām nenodrošina pienācīgu valsts robežas ar Latvijas Republiku apsardzību, kā arī ir pamats uzskatīt, ka tiek aktīvi veicināta nelikumīga valsts robežas šķērsošana jeb joprojām tiek turpināts hibrīduzbrukums Latvijas Republikai, kā arī Šengenas nolīguma dalībvalstīm kopumā. Minētais attiecīgi uzskatāms arī par ne vien Latvijas Republikas, bet visu to valstu patvēruma sistēmas graušanu, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus par robežkontroles atcelšanu pie Savienības iekšējām robežām. Attiecīgās darbības, atbalstot nelikumīgu robežas šķērsošanu, rada apdraudējumu arī robežapsardzības sistēmai, kas nav pieļaujams (sk. arī ECT 2020. gada 13. februāra sprieduma lietās Nr. 8675/15 un 8697/15 N.D. and N.T. v. Spain 208. punktu, ECT 2022. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 55798/16 un četrās citās A.A. and others v. North Macedonia 114.–116. punktu).
4) Projekts pēc būtības paredz pastiprināta robežapsardzības režīma noteikšanu attiecīgo mērķu sasniegšanai. Proti, projekts nosaka: a) konkrētas procedūras rīcībai nelikumīgas robežas šķērsošanas gadījumā attiecībā uz personu novirzīšanu atpakaļ uz valsti, no kuras tās ieceļo; b) fiziskā spēka pielietošanas nosacījumus, paredzot, ka tas ir galējais līdzeklis, kuru turklāt ir kompetence pielietot tikai noteiktām iestādēm (institūcijām); c) garantijas personām, kuru nelikumīgu robežas šķērsošanu objektīvi pamato norādes par nepieciešamību tūlītēji ieceļot valstī; d) garantijas personām, par kurām nepastāv objektīvi pamatotas norādes par nepieciešamību tūlītēji ieceļot valstī, bet kam nepieciešama humānā palīdzība (kā tas tika minēts arī ECT lēmumā lietā Ahmed un citi pret Latviju par pagaidu aizsardzības pasākumu noteikšanu un Latvijas Republikas atbildes vēstulē ECT, par ko Iekšlietu ministrija 2021. gada 16. septembrī vēstulē Nr. 1-38/2579 informēja arī tiesībsargu).
5) Latvijas Republikas spēkā esošais regulējums un arī projekts neierobežo personu tiesības likumīgi ieceļot Latvijas Republikā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā jeb izmantojot noteiktās robežšķērsošanas vietas (ievērojot arī robežšķērsošanas procedūru). Tādējādi jebkurai personai, kas ierodas robežšķērsošanas vietā, tostarp Latvijas Republikā, ir vienlīdzīgas tiesības pamatot atļauju ieceļot valstī, kas var tikt pausta gan dokumentāri, gan vārdiski, piemēram, norādot uz attiecīgajiem apstākļiem, un tādējādi vienlīdzīgi saņemt atļauju ieceļot valstī.
Līdz ar to normatīvais regulējums paredz samērīgu līdzsvaru starp valsts un personas interesēm, sniedz likumīgas ieceļošanas iespēju personām kārtībā, kas ir patiesi un efektīvi īstenojama jebkurai personai saprātīgā laikposmā (sk. mutatis mutandis, piemēram, ECT 2022. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 55798/16 un četrās citās A.A. and others v. North Macedonia 121., 122. punktu). Tāpat attiecīgais regulējums arī neierobežo iespēju iesniegt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā noteiktajā kārtībā.
6) Ievērojot minēto, bez resursu pastiprināšanas Latvijas Republikas valsts ārējās robežas teritorijā nav saskatāmi citi alternatīvi līdzekļi, ar kuriem attiecīgos mērķus – nodrošināt robežapsardzību – būtu iespējams sasniegt vienlīdz kvalitatīvi. Vienlaikus tiek analizēta starptautiskā prakse, kā arī ECT un EST judikatūra attiecībā uz iespēju Ministru kabineta 2021. gada 10. augusta rīkojumā Nr. 518 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" un projektā ietvertos nosacījumus pieņemt pastāvīga regulējuma formā robežapsardzības nodrošināšanas nolūkā.
Pielikumā: