Valsts kanceleja ir saņēmusi Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu nama 2024. gada 12. augusta lēmumu, kurā noteikts, ka rakstveida paskaidrojums Ministru kabinetam iesniedzams Administratīvajā apgabaltiesā (turpmāk – Tiesa) viena mēneša laikā no SIA "Jūrmalas sporta un atpūtas centrs" (turpmāk – Pieteicēja) apelācijas sūdzības nosūtīšanas dienas.
Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu namā 2024. gada 9. augustā saņemta Pieteicējas apelācijas sūdzība par Administratīvās rajona tiesas 2024. gada 10. jūlija spriedumu administratīvajā lietā Nr. A420242123 (turpmāk – Spriedums), ar kuru noraidīts Pieteicējas pieteikums par pienākuma uzlikšanu Ministru kabinetam izdot Pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru valsts nekustamais īpašums "Bulduri 1117", Jūrmalā, tiktu nodots atsavināšanai.
Ministru kabinets ir iepazinies ar Pieteicējas apelācijas sūdzību un sniedz Tiesai rakstveida paskaidrojumu, un informē Tiesu, ka pilnībā neatzīst Pieteicējas apelācijas sūdzību, uzskata to par nepamatotu un noraidāmu.
Ar Ministru kabineta 2023. gada 10. oktobra rīkojumu Nr. 657 "Par atteikumu nodot atsavināšanai valsts nekustamo īpašumu "Bulduri 1117" Jūrmalā" (turpmāk – MK rīkojums) tika atteikts Pieteicējai nodot atsavināšanā valsts nekustamo īpašumu "Bulduri 1117", Jūrmalā, zemes vienību 15784 m2, kadastra Nr. 1300 007 1117 (turpmāk arī – Zemesgabals), tai skaitā meža zemi 13984 m2 platībā.
MK rīkojumā ietvertā atteikuma tiesisko pamatu veido tas, ka uz brīvprātīgā dalītā īpašuma attiecībām attiecas Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkta liegums atsavināt valsts īpašumā esošo zemi, tai skaitā meža zemi, kas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā.
Atbilstoši MK rīkojumā norādītajam attiecībā uz Zemesgabalu ir konstatēts, ka tas visā 1,5784 ha platībā atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas teritorijā un uz Zemesgabala atrodas valsts meža zeme 1,3984 ha platībā. Vienlaikus nav konstatēti apstākļi, kas ļautu piemērot Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punktā vai Meža likuma 44. panta ceturtās daļas 3. punkta "b" apakšpunktā noteiktos izņēmumus un pieļautu Ministru kabinetam atļaut atsavināt zemesgabalu, jo starp valsti un Pieteicēju pastāv brīvprātīgā dalītā īpašuma tiesiskās attiecības.
Likumdevējs ir noteicis tiesiskus kritērijus (izņēmumus), pēc kuriem nosaka, vai meža zemi/Rīgas līča aizsargjoslā esošu zemi var atsavināt, t. i., kuros gadījumos primāras ir sabiedrības intereses un kuros primāras ir privātas intereses, tādēļ Ministru kabinetam bija jāvērtē zemes atsavināšanas pieļaujamība pēc likumdevēja noteiktajiem kritērijiem.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 65. panta pirmo daļu Ministru kabinetam nav jāvērtē, vai atteikums nodot atsavināšanai Zemesgabalu, tai skaitā valsts meža zemi, ir lietderīgs, jo iestādei šajā gadījumā nav piešķirta rīcības brīvība, jo nekustamais īpašums atrodas teritorijā, kurā atsavināšana ir aizliegta ar likumu. Šāda paša iemesla dēļ nav nepieciešams noskaidrot arī atsavināšanas ierosinātāja viedokli.
Dalītā īpašuma pastāvēšana ir noteikta likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" (Spēkā stāšanās likums) 14. pantā. Minētā panta pirmās daļas 1.–4. punktā ir noteikti piespiedu dalītā īpašuma gadījumi, kad dalītais īpašums ir izveidojies vēsturisku notikumu rezultātā un tā rašanās nav atkarīga no iesaistīto pušu gribas. Savukārt likuma 14. panta pirmās daļas 5. punktā (bija spēkā līdz 2017. gada 1. janvārim) bija paredzēta iespēja veidot dalīto īpašumu, iznomājot zemi un paredzot nomniekam uz tās celt būves kā patstāvīgus īpašuma tiesību objektus, ko sauc par brīvprātīgu dalīto īpašumu (sk., piemēram, Latvijas Republikas Senāta 2019. gada 28. februāra sprieduma lietā Nr. C26073716, SKC-96/2019 9. punktu).
Sprieduma 7. punkta pēdējā rindkopā pareizi secināts, ka "Konkrētajos apstākļos nav strīda, ka Pieteicējai bija tiesības prasīt Zemesgabala nodošanu atsavināšanai. Taču tas vien, ka Pieteicējai vispārīgi ir tiesības ierosināt Zemesgabala atsavināšanu, nenozīmē, ka automātiski ir jāizdod labvēlīgs administratīvais akts, nepārbaudot citus apstākļus, kas attiecas uz Zemesgabalu. Citiem vārdiem – tas, ka likumdevējs vispārīgi ir paredzējis, ka apbūvēta zemesgabala atsavināšana ir iespējama un tas var tikt atsavināts būves īpašniekam, nenozīmē, ka tas iespējams pilnīgi visos gadījumos."
Spēkā stāšanās likums no 1997. gada 15. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim pieļāva jebkuram civiltiesiskās apgrozības dalībniekam iznomāt savu zemi ar apbūves tiesībām, paredzot, ka šo tiesisko attiecību ietvaros uzbūvētās ēkas (būves) nomas līguma darbības laikā uzskatāmas par nomnieka īpašumu.
Sprieduma 8.3. punkta otrajā rindkopā ir pareizi norādīts, ka "laikā, kad Pieteicēja noslēdza nomas līgumu par Zemesgabalu, likuma "Par atjaunoto Civillikumu" 14. panta pirmās daļas 5. punkts paredzēja, ka Civillikuma 968. un 973. panta noteikumi nav piemērojami un ēkas (būves) līdz to apvienošanai vienā īpašumā ar zemi ir uzskatāmi par patstāvīgu īpašuma objektu, ja ēkas (būves) uzceltas uz nomātas zemes, ja zemes nomas līgums ir noslēgts uz laiku, kas nav mazāks par 10 gadiem, un zemes īpašnieka un nomnieka līgumā ir paredzētas nomnieka tiesības celt uz iznomātās zemes ēkas (būves) kā patstāvīgus īpašuma objektus. Šādas ēkas (būves) par patstāvīgu īpašuma objektu uzskatāmas tikai laikā, kamēr ir spēkā zemes nomas līgums.
Konkrētajā normā bija precīzi noteikts, ka ēkas (būves) kā patstāvīgs īpašuma objekts ir tikai zemes nomas līguma laikā. Tātad Pieteicēja nevarēja arī paļauties, ka pēc Zemesgabala nomas līguma beigām Būve paliks kā patstāvīgs īpašuma objekts. (…)
Jebkurā gadījumā Zemesgabals ir saglabājams valsts īpašumā ar vai bez Būves, jo Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punktā paredzētie izņēmumi ir attiecināmi tikai uz tām būvēm, kas uz zemes ir radušās pirms īpašuma reformas vai tās laikā un ko Ministru kabinets dēvē par piespiedu dalīto īpašumu."
Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punktu krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē papildus šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajam aizliegts atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemi, izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves), ievērojot nosacījumu, ka īpašuma tiesības uz ēku (būvi) attiecīgajai personai ir nostiprinātas zemesgrāmatā, kā arī gadījumos, kad valstij piederošo zemi nodod bez atlīdzības pašvaldības īpašumā un pašvaldībai piederošo zemi nodod bez atlīdzības valstij, ievērojot Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā noteikto kārtību nekustamā īpašuma nodošanai bez atlīdzības vai maiņai.
Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 17. decembra spriedumā lietā Nr. A420684911, SKA-1/2019 ir konstatēts, ka Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkta plašākais mērķis ir aizsargāt un saglabāt piekrastes aizsargjoslā esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka visa sabiedrība tās ilgtermiņā var baudīt. Tādēļ vienlaikus normas mērķis ir arī nodrošināt, ka zeme piekrastes aizsargjoslā tiek saglabāta valsts vai pašvaldības īpašumā. Tādējādi, nosakot ierobežojumu šajā teritorijā atsavināt valsts vai pašvaldības zemi, tiek nodrošināts, ka šī teritorija tiek saglabāta valsts un pašvaldības īpašumā un līdz ar to – pilnīgā pārziņā. Likumdevējs ir atzinis, ka tādā veidā visefektīvāk ir nodrošināma aizsargājamo vērtību saglabāšana un pieejamība sabiedrībai ilgtermiņā. Analizējot vēsturiskos apstākļus, kādēļ Aizsargjoslu likuma 36. pantā tika paredzēta izņēmuma tiesība atsavināt zemi būvju īpašniekiem, iepriekš minētajā spriedumā tiek secināts, ka, veidojot attiecīgu izņēmumu, privātpersonām varēja piederēt ēkas, kuras tās ieguvušas (uzbūvējušas vai citādi ieguvušas) jau pirms īpašuma reformas, kā arī tieši reformas laikā privatizācijas vai citā kārtībā, aktuāls palika jautājums tieši par zemes zem ēkām privatizāciju vai atsavināšanu.
Attiecīgi izņēmums no atsavināšanas aizlieguma ir tulkojams šauri, pakārtojot to normas galvenajam mērķim – aizsargāt piekrastes teritoriju. Tādējādi no sprieduma ir secināms, ka Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkta normas mērķis ir izbeigt piespiedu dalītā īpašuma attiecības, lai nodrošinātu Civillikumā nostiprināto zemes un ēkas vienotības principu. Savukārt brīvprātīgā dalītā īpašuma gadījumā zemes un ēkas vienotības princips tiek nodrošināts pats par sevi, jo pēc nomas līguma termiņa notecējuma ēkas (būves) kļūst par zemes gabala būtisku daļu, ja nav atrunāts citādāk. Tādējādi uz brīvprātīgā dalītā īpašuma attiecībām attiecas Aizsargjoslu likumā minētais liegums atsavināt valsts īpašumā esošo zemi.
Ņemot vērā minēto, izdodot MK rīkojumu, Ministru kabinets ir vadījies no Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkta mērķa atbilstoši Senāta veiktajai interpretācijai.
Privātpersonas paļāvība ir aizsardzības vērta tikai tad, ja privātpersonas interese uz tai sniegtā apsolījuma izpildījumu ir samērīga ar publisko interesi no šā apsolījuma atkāpties (Briede J. 10. un 86. panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 168., 858., 859. lpp.).
Par tiesiskās paļāvības principu Spriedumā pareizi ir konstatēts, ka "Pirmkārt, tiesa nekonstatē skaidru iestādes izteikumu, jo tas, ka 2006. gada 21. augustā valsts AS "Valsts nekustamie īpašumi" Pieteicējai norādīja, ka jautājums par Zemesgabala atsavināšanu tiks izskatīts, liecina tikai par to, ka jautājums tiks skatīts, nevis ka lūgums tiks apmierināts. Otrkārt, pat ja varētu apstiprinoši atbildēt uz pirmajiem diviem jautājumiem, nekādi nevarētu atzīt, ka Pieteicējas paļāvība ir aizsardzības vērta, pretnostatot visas sabiedrības interesi aizsargāt un saglabāt piekrastes aizsargjoslā esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka visa sabiedrība tās ilgtermiņā var baudīt."
Attiecībā par Pieteicējas lūgumu lietu izskatīt mutvārdu procesā vēršam uzmanību, ka lietas izskatīšana tiesas sēdē ir lietderīga gadījumos, kad no lietā esošajiem dokumentiem nevar gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Savukārt, ja lietas materiāli ir pietiekami izskatāmā jautājuma izlemšanai, tad mutvārdu process nav lietderīgs (sk. Senāta 2018. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-103/2018 6. punktu, 2014. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-34/2014 6. punktu). Procesa dalībniekiem rakstveida procesā tiek nodrošināts tāds pats tiesību apjoms kā mutvārdu procesā. Vienīgā atšķirība rakstveida procesam no mutvārdu procesa ir apstāklis, ka komunikācija tiesas un procesa dalībnieku starpā notiek rakstiski, nevis tiesas sēdē (sk. Senāta 2013. gada 5. decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-534/2013 8. punktu).
Ministru kabineta ieskatā, lieta jāskata rakstveida procesā, jo Pieteicēja pirmās instances tiesā ir īstenojusi savas tiesības uz mutvārdu procesu, tādējādi Pieteicējai bija iespējas mutiski izteikt savus apsvērumus par lietas apstākļiem. Tiesas sēdes laikā tika noskaidroti visi lietas apstākļi, kā arī lietas materiālos ir visi ar lietu saistītie rakstveida pierādījumi.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, secināms, ka pie šādiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem Ministru kabinetam nebija tiesību pieņemt citu, no MK rīkojumā ietvertā lēmuma atšķirīgu lēmumu par Zemesgabala atsavināšanu, tādēļ lūdzam Tiesu Pieteicējas apelācijas sūdzību noraidīt un MK rīkojumu atzīt par tiesisku un pamatotu.
Pielikumā: