22-TA-2217
Aizsardzības industrijas likums
InodaļaVispārīgie noteikumi
1.
pants.
Likumā lietotie termini
Likumā ir lietoti šādi termini:
1)
aizsardzības industrija – komersanti un zinātniskās institūcijas, kas veic militāru vai divējāda lietojuma tehnoloģiju vai produktu izstrādi, ražošanu, pilnveidošanu, uzglabāšanu, pārvadāšanu, tehnisko apkalpošanu, remontu vai utilizāciju, kā arī sniedz ar šīm darbībām saistītus pakalpojumus;
2)
aizsardzības industrijas attīstības atbalsts – mērķtiecīgi plānotu un organizētu nacionāla un starptautiska līmeņa attīstības atbalsta pasākumu kopums, kurus īsteno Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas resursu bāzes paplašināšanai un kuri aizsardzības industrijā attiecināmi uz tādām darbībām kā pētniecība, zināšanu un tehnoloģiju pārnese, jaunu tehnoloģiju vai produktu izstrāde, testēšana un ieviešana ražošanā, kā arī eksportspējas, starptautiskās sadarbības un atpazīstamības veicināšana;
3)
aizsardzības nozare – Aizsardzības ministrija un tās padotības iestādes (tai skaitā Nacionālie bruņotie spēki);
4)
piegādes drošība – piegādes garantijas attiecībā uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nepieciešamo materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu piegādi, kuras ietvaros maksimāli iespējamā apjomā mazina trešo pušu iejaukšanās iespējas un kura nepieciešama, lai nodrošinātu Nacionālo bruņoto spēku likumā un citos nacionālajos normatīvajos aktos vai Latvijas Republikas starptautiskajās saistībās Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem noteikto uzdevumu izpildi;
5)
darbības drošība – pasākumu kopums, kurā tiek plānota un realizēta aizsardzības industrijas fiziskās, darba, informatīvās un kibertelpas aizsardzība, ar mērķi veicināt aizsardzības industrijas produkcijas un saistīto pakalpojumu piegādes nepārtrauktību;
6)
aizsardzības nozares nodrošinājuma projekts – ar noteiktas Nacionālo bruņoto spēku spējas attīstībai nepieciešamu materiāltehnisko līdzekļu, infrastruktūras un/vai pakalpojumu mērķtiecīgu izpēti, iegādi, ieviešanu, uzturēšanu un modernizēšanu saistītu pasākumu kopums;
7)
stratēģiskā partnerība – aizsardzības nozares un aizsardzības industrijas sadarbības veids, kas paredz aizsardzības industrijas pārstāvju integrāciju valsts aizsardzības sistēmā, papildus nodrošinot mērķtiecīgu to sagatavošanu nepārtrauktam darbam krīzes (tai skaitā – kara) apstākļos;
2.
pants.
Likuma mērķis
Likuma mērķis ir nodrošināt Nacionālo bruņoto spēku valsts aizsardzības uzdevumu un starptautisko saistību izpildei nepieciešamo materiāltehnisko līdzekļu un pakalpojumu piegādes drošību.
3.
pants.
Likuma darbības jomas
Likuma darbības jomas ir:
1)
Nacionālās aizsardzības industrijas attīstības un darbības drošības veicināšana.
2)
Atsevišķu materiāltehnisko līdzekļu, tai skaitā bruņojums, transports, sakari un autonomās sistēmas, vai pakalpojumu nodrošināšana.
4.
pants.
Piegādes drošības īstenošana
(1)
Piegādes drošības un aizsardzības industrijas attīstības atbalsta tiesiskais ietvars ir šis likums, Nacionālās drošības likums, Mobilizācijas likums, Nacionālo bruņoto spēku likums Līguma par Eiropas Savienības darbību 346. pants un citi normatīvie akti, kurus piemēro, izvērtējot to samērīgumu ar šī likuma mērķi, Eiropas Savienības tiesību aktiem un judikatūru komercdarbības atbalsta kontroles jomā, kā arī šādu pasākumu iespējamo ietekmi uz tādu ražojumu konkurenci Eiropas Savienības iekšējā tirgū, kuri nav tieši paredzēti militāriem nolūkiem.
(2)
Aizsardzības industrijas darbības drošības tiesiskais ietvars ir šis likums, Nacionālās drošības likums, Stratēģiskas nozīmes preču aprites likums, Mobilizācijas likums, Ieroču aprites likums, Nacionālo bruņoto spēku likums un citi normatīvi, kurus piemēro, izvērtējot to samērīgumu ar šī likuma mērķi un Latvijas Republikai saistošām starptautisko tiesību normām.
IInodaļaPiegādes drošība
5.
pants.
Piegādes drošības veicināšana un kontrole
(1)
Aizsardzības nozare veicina Nacionālo bruņoto spēku valsts aizsardzības uzdevumu un starptautisko saistību izpildei nepieciešamo materiāltehnisko līdzekļu un pakalpojumu piegādes drošību. Aizsardzības nozares nodrošinājuma projektu ietvaros piegādes drošība tiek veicināta, izvērtējot piegādes drošības ietekmes faktorus, nosakot un izvirzot piegādes drošību veicinošas prasības, kā arī nodrošinot to izpildes kontroli.
(2)
Piegādes drošības ietekmes faktoru izvērtēšana, kā arī piegādes drošību veicinošu prasību noteikšana un izvirzīšana ir prasība aizsardzības nozares nodrošinājuma projektos, kuru kopējā prognozējamā summa visā to aprites ciklā pārsniedz 5 miljonus euro vai kuru ietvara materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu sagaidāmais aprites cikls pārsniedz 5 gadus.
(3)
Piegādes drošības ietekmes faktoru izvērtēšanu, piegādes drošību veicinošu prasību noteikšanu un šādu prasību izvirzīšanas kontroli aizsardzības nozares ietvaros veic Aizsardzības ministrijas izveidota Piegādes drošības komisija.
6.
pants.
Piegādes drošības ietekmes faktori
(1)
Faktori, kas var ietekmēt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nepieciešamo materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu piegādes drošību, ir šādi:
1)
piegādātāja uzņēmuma, tā īpašnieku, patiesā labuma guvēju un uzņēmuma veiktspējai būtisku darbinieku valstiskā piederība;
2)
sadarbības potenciāls ar piegādātāja uzņēmuma izcelsmes valsts (ja tā nav Latvijas Republika) aizsardzības nozari attiecīgo materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu nodrošinājuma jomā;
3)
piegādātāja uzņēmuma izcelsmes valsts (ja tā nav Latvijas Republika) loma Latvijas Republikas nacionālās drošības sistēmā;
4)
piegādātāja uzņēmuma (tai skaitā – uzņēmuma veiktspējai būtisku darbinieku) iesaiste Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas sistēmā;
5)
piegādātāja uzņēmuma materiāltehnisko līdzekļu ražotnes vai pakalpojuma sniegšanas vietas izvietojums un attālums no aizsardzības nozares patērētāja;
6)
starptautisko robežu šķērsošanas nepieciešamība materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojuma piegādes izpildei;
7)
paredzamais piegādātāja uzņēmuma un Nacionālo bruņoto spēku sagaidāmais savstarpējās sadarbības laiks no sadarbības uzsākšanas līdz noslēguma brīdim;
8)
materiāltehnisko līdzekļu ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai kritiski nepieciešamu izejmateriālu, sastāvdaļu un citu ražošanas līdzekļu piegādes ķēdes drošība un noturība;
9)
piegādātāja uzņēmuma spēja nodrošināt ieviešanas un pēcpārdošanas pakalpojumu pieejamību, kā arī ar tiem saistīto zināšanu un tehnoloģiju pārnesi;
10)
piegādātāja uzņēmuma spēja nodrošināt materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu piegādes nepārtrauktību krīzes (tai skaitā – kara) apstākļos;
11)
piegādātāja uzņēmuma komercdarbības vispārējo rādītāju kvalitāte (tai skaitā – uzņēmuma, tā īpašnieku, patiesā labuma guvēju un uzņēmuma veiktspējai būtisku darbinieku reputācija);
12)
piegādātāja uzņēmuma (tai skaitā – uzņēmuma veiktspējai būtisku darbinieku) tehniskā kompetence un profesionālā kvalifikācija;
13)
iegādājamo materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu tehnoloģiskā ietilpība;
14)
iegādājamo materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu (tai skaitā – ekvivalentu alternatīvu) tirgus situācija un pieejamība;
15)
piegādātāja uzņēmuma spēja nodrošināt materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu savietojamību ar citiem Nacionālo bruņoto spēku rīcībā esošiem saistītajiem materiāltehniskajiem līdzekļiem vai pakalpojumiem.
(2)
Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisija var identificēt citus piegādes drošības ietekmes faktorus, ciktāl tie nav pretrunā ar šajā likumā vai citos likumos noteikto, kā arī Latvijas Republikai saistošām starptautisko tiesību normām aizsardzības un drošības iepirkumu jomā.
7.
pants.
Piegādes drošības veicināšanas prasības
(1)
Nosakot piegādes drošību veicinošas prasības, Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisija atsaucas uz atbilstoši šī likuma 6. pantam identificētiem piegādes drošības ietekmes faktoriem.
(2)
Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisijas noteiktās piegādes drošību veicinošas prasības šī likuma 5. panta otrajai daļai atbilstošiem aizsardzības nozares nodrošinājuma projektu ietvaros veiktām iepirkuma procedūrām izvirza aizsardzības nozares struktūrvienība – pasūtītājs.
(3)
Pēc Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisijas piegādes drošības faktoru izvērtēšanas, kas noteikti 6. panta pirmajā daļā, aizsardzības nozares nodrošinājuma projektu ietvaros tiek izvirzītas piegādes drošību veicinošas prasības attiecībā uz:
1)
piegādātāja uzņēmuma īpašnieku, patiesā labuma guvēju un uzņēmuma veiktspējai būtisku darbinieku identificēšanu;
2)
piegādātāja uzņēmuma ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas procesa (tai skaitā – saistītās loģistikas, fiziskās, industriālās, darba, informācijas drošības un kiberdrošības) organizāciju;
3)
projekta ietvara intelektuālo īpašumtiesību statusu un pieejamības nodrošināšanu;
4)
produktu (gan materiāltehnisko līdzekļu, gan pakalpojumu) ieviešanas, uzturēšanas, remonta, pilnveidošanas, modernizācijas, savietojamības un utilizācijas (tai skaitā – saistīto rezerves daļu un nepieciešamās lietotāju apmācības sistēmas) atbalsta pieejamību;
5)
piegādes drošībai būtisku piegādātāja uzņēmuma apakšuzņēmēju identificēšanu, iesaisti un savstarpējās sadarbības organizāciju;
6)
piegādes drošībai būtisku izejmateriālu, sastāvdaļu, citu ražošanas līdzekļu vai gatavās produkcijas rezerves uzkrājumu izveidošanu, uzturēšanu, atjaunošanu un pārvaldi;
7)
piegādātāja uzņēmuma iesaisti Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas sistēmas plānošanā un sagatavošanā;
8)
piegādātāja uzņēmuma piegādes drošības risku iekšējo analīzi un to iespējamo seku novēršanas vai ietekmes mazināšanas pasākumu izstrādi.
(4)
Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisija var identificēt un piegādātāja uzņēmumam izvirzīt citas piegādes drošību veicinošas prasības, ciktāl tās nav pretrunā ar šajā vai citos likumos noteikto, kā arī Latvijas Republikai saistošām starptautisko tiesību normām.
(5)
Piegādes drošības nodrošināšanai valsts Aizsardzības ministrijas personā iegūst līdzdalību esošā kapitālsabiedrībā vai dibina jaunu kapitālsabiedrību. Ciktāl šāda kapitālsabiedrība īsteno piegādes drošības veicināšanas un nodrošināšanas uzdevumus, uzskatāms, ka tā sniedz pakalpojumus un veic atsevišķu materiāltehnisko līdzekļu piegādes, kas ir stratēģiski svarīgi valsts drošībai.
(6)
Piegādes drošības veicināšanai Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisija prioritārā kārtā izvērtē aizsardzības nozares nodrošinājuma projektu realizēšanas iespējas sadarbībā ar citām Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm.
8.
pants.
Stratēģiskā partnerība
(1)
Aizsardzības ministrija piegādes drošības veicināšanai var veidot stratēģiskās partnerības, slēdzot stratēģiskās partnerības līgumus ar komersantiem (kapitālsabiedrībām), kuriem ir izsniegta speciālā atļauja (licence) komercdarbībai ar stratēģiskās nozīmes precēm vai militārā ražotāja sertifikāts. Stratēģiskās partnerības līguma noslēgšanai ir nepieciešama Ministru kabineta atļauja.
(2)
Stratēģiskās partnerības līgumu Aizsardzības ministrija var noslēgt:
1)
ar kapitālsabiedrību, kurai ir ne mazāk kā 5 gadu atbilstoša komercdarbības pieredze attiecīgajā materiāltehnisko līdzekļu ražošanas un piegādes vai pakalpojumu sniegšanas jomā, veicot piegādes vai sniedzot pakalpojumus Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, vai citu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Eiropas Savienības/Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu bruņotajiem spēkiem;
2)
ar jaundibinātu kapitālsabiedrību, kuru šādam mērķim ir nodibinājusi kapitālsabiedrību apvienība (konsorcijs), kuras dalībnieku (akcionāru) vairākums atbilst šī panta otrās daļas 1. punkta prasībām.
(3)
Stratēģisko partnerību izveido, ja Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisija aizsardzības nozares nodrošinājuma projekta ietvaros konstatē šādu nosacījumu vienlaicīgu izpildi:
1)
projekta kopējā sagaidāmā vērtība visā tā aprites ciklā pārsniedz 25 miljonus euro;
2)
projekta ietvara materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu sagaidāmais aprites cikls pārsniedz 7 gadus;
3)
projekta ietvara materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu piegādi nepārprotami ietekmē vismaz 10 no šī likuma 6. panta pirmajā daļā identificētajiem piegādes drošības ietekmes faktoriem;
4)
no projekta ietvara materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu piegādes drošības ir atkarīgas būtiskas nacionālās drošības intereses un Nacionālo bruņoto spēku spēja veikt ārējos normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus;
5)
projekta ietvara materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu piegādātāja maiņa rada nenovēršamus riskus attiecīgo materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu nepārtrauktai pieejamībai krīzes (tai skaitā – kara) laikā;
6)
projekta ietvara materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu joma atbilst Valsts aizsardzības koncepcijā norādītājām prioritātēm.
(4)
Aizsardzības ministrija, noslēdzot Stratēģiskās partnerības līgumu, nosaka:
1)
stratēģiskās partnerības mērķi;
2)
stratēģiskās partnerības pārvaldības mehānismu;
3)
stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu piegādes vai pakalpojumu līgumus;
4)
nosacījumus stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu ražošanas un piegādes vai pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktības nodrošināšanai krīzes (tai skaitā – kara) apstākļos;
5)
nosacījumus stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktības veicināšanai paredzēto izejmateriālu, sastāvdaļu, citu ražošanas līdzekļu vai gatavās produkcijas rezervju izveidošanai, uzturēšanai, atjaunošanai un pārvaldei;
6)
nosacījumus stratēģiskā partnera (tai skaitā – kapitālsabiedrības veiktspējai būtisku darbinieku) dalībai Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas sistēmā;
7)
nosacījumus stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu piegādes vai pakalpojumu līgumu izpildes monitoringam, maksimālajai peļņas robežvērtībai, kas nedrīkst pārsniegt 10% robežu, kā arī rīcībai gadījumos, kad maksimālā peļņas robežvērtība tiek pārsniegta;
8)
nosacījumus rīcībai gadījumos, kad stratēģiskais partneris stratēģiskās partnerības ietvara piegādes vai pakalpojumu līgumu izpildē darbojas ar zaudējumiem;
9)
stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu piegādes vai pakalpojumu līgumu auditēšanas mehānismu;
10)
attiecīgās partnerības ietvaram atbilstošus darbības drošības nosacījumus;
11)
citus nosacījumus, kuri Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisijas ieskatā veicina stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu vai pakalpojumu piegādes drošību un nodrošina publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas lietderīgu izmantošanu, ciktāl tie nav pretrunā ar šajā vai citos likumos, kā arī Latvijas Republikai saistošās starptautisko tiesību normās noteikto aizsardzības un drošības iepirkumu jomā, un to iekļaušanai stratēģiskās partnerības līgumā ir saņemta Ministru kabineta atļauja.
(5)
Aizsardzības ministrijas Piegādes drošības komisija lemj par nepieciešamību prasīt Ministru kabineta atļauju, stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu piegādes vai pakalpojuma līgumiem piemērojot Aizsardzības un drošības jomas iepirkuma likuma 4. panta piektajā daļā paredzēto Aizsardzības un drošības jomas iepirkuma likuma piemērošanas izņēmumu.
(6)
Stratēģiskais partneris ne retāk kā reizi 12 mēnešos rakstveidā informē Aizsardzības ministriju par visiem stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu ražošanas un piegādes vai pakalpojumu līgumu izpildē iesaistītiem būtiskiem infrastruktūras objektiem, ražošanas līdzekļiem, citu būtisku materiāltehnisku nodrošinājumu, kā arī iepriekšminēto līgumu izpildē nodarbinātiem (kapitālsabiedrības veiktspējai būtiskiem) darbiniekiem.
(7)
Stratēģiskais partneris ne retāk kā reizi 12 mēnešos rakstveidā informē visus stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu ražošanas un piegādes vai pakalpojumu līgumu izpildē nodarbinātos (kapitālsabiedrības veiktspējai būtiskos) darbiniekus par viņu lomu un pienākumiem attiecībā uz dalību Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas sistēmā, kā arī stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu ražošanas un piegādes vai pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktības nodrošināšanā krīzes (tai skaitā – kara) apstākļos.
(8)
Stratēģiskais partneris nekavējoties rakstveidā informē Aizsardzības ministriju, ja kapitālsabiedrības darbībā ir iespējama vai faktiski konstatējama kāda no Maksātnespējas likumā norādītajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm, vai uzņēmums saskaras ar citiem (tai skaitā – iepriekš neparedzētiem) būtiskiem riskiem, kas nepārprotami apdraud stratēģiskās partnerības līguma un stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu piegādes vai pakalpojumu līgumu izpildi.
(9)
Ja, izvērtējot atbilstoši šī likuma 8. panta astotajai daļai saņemto informāciju Aizsardzības ministrija konstatē, ka apdraudējumu stratēģiskās partnerības līguma un stratēģiskās partnerības ietvara materiāltehnisko līdzekļu piegādes vai pakalpojumu līgumu izpildei nav iespējams novērst attiecīgā stratēģiskās partnerības līguma ietvaros, Aizsardzības ministrija Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā noteiktā kārtībā iesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā izvērtējumu un noteikumu projektu par Aizsardzības ministrijas līdzdalības iegūšanu vai izšķirošas ietekmes iegūšanu stratēģiskā partnera kapitālsabiedrībā.
(10)
Ja stratēģiskais partneris vai Aizsardzības ministrija konstatē stratēģiskā partnera kapitālsabiedrības atbilstību kādai no šī likuma 8. panta astotās daļas pazīmēm, stratēģiskajam partnerim ir pienākums pieprasīt un saņemt Aizsardzības ministrijas saskaņojumu visiem stratēģiskā partnera kapitālsabiedrības darījumiem ar stratēģiskā partnera uzņēmuma mantu vai finanšu līdzekļiem, kuru ietvara vērtība pārsniedz 10 tūkstošus euro.
(11)
Stratēģiskās partnerības ietvaros Aizsardzības ministrija, uz laiku, kas nepārsniedz stratēģiskās partnerības līguma darbības periodu, var nodot savā valdījumā esošu mantu (tai skaitā – zemi un zemes apbūves tiesības) bezatlīdzības lietošanā stratēģiskajam partnerim, ciktāl tas nepieciešams stratēģiskās partnerības līguma vai atsevišķu tā ietvara materiāltehnisko līdzekļu piegādes vai pakalpojumu līgumu izpildei, piegādes drošības vai stratēģiskā partnera darbības drošības veicināšanai, un neietekmē tādu ražojumu konkurenci Eiropas Savienības iekšējā tirgū, kuri nav tieši paredzēti militāriem nolūkiem.
IIInodaļaAizsardzības industrijas attīstības atbalsts
9.
pants.
Aizsardzības industrijas attīstības atbalsta organizācija
(1)
Aizsardzības ministrija ir atbildīgā iestāde par aizsardzības industrijas attīstības atbalsta organizāciju, kā arī citu valsts, pašvaldību vai nevalstisko institūciju aktivitāšu koordinēšanu aizsardzības industrijas attīstības atbalstam.
(2)
Aizsardzības industrijas attīstības atbalsta organizācija ietver:
1)
aizsardzības industrijas un saistīto piegādes drošības prioritāšu identificēšanu politikas plānošanas dokumentos;
2)
aizsardzības industrijas attīstības atbalsta organizācijai nepieciešamo normatīvu izstrādi;
3)
aizsardzības industrijas attīstības atbalstā iesaistīto valsts un pašvaldību institūciju identificēšanu un to iesaistes koordinēšanu;
4)
aizsardzības industrijas attīstības atbalsta veidu (mehānismu) identificēšanu, ieviešanu, uzturēšanu, koordinēšanu un pilnveidošanu;
5)
sadarbību ar aizsardzības industrijas intereses pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām;
6)
starptautisko sadarbību aizsardzības industrijas attīstības atbalsta jomā.
10.
pants.
Aizsardzības industrijas attīstības atbalsta organizācijas mehānismi
(1)
Aizsardzības industrijas attīstības atbalsts tiek organizēts:
1)
aizsardzības industrijas attīstības atbalstam piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros;
2)
piesaistot citus aizsardzības nozarei pieejamos personāla, materiāltehniskos un infrastruktūras resursus;
3)
piesaistot aizsardzības industrijai pieejamos valsts attīstības finanšu institūciju nacionālos finanšu instrumentus, kā arī tiem pielīdzināmus pašvaldību uzņēmējdarbības atbalsta mehānismus;
4)
piesaistot Eiropas Savienības un citas ārvalstu finanšu palīdzības finansējumu;
5)
piesaistot citu starptautisko organizāciju vai to uzturēto fondu, programmu, vai mehānismu finansējumu, kas ir pieejams aizsardzības industrijas attīstības atbalstam;
6)
divpusējo vai daudzpusējo starpvalstu sadarbības projektu ietvaros;
7)
veicinot privāto tiesību fizisko vai juridisko personu līdzfinansējuma un investīciju piesaisti inovatīvu militāra vai divējāda lietojuma tehnoloģiju un produktu attīstības atbalstam.
(2)
Aizsardzības nozare, savas kompetences un Aizsardzības ministrijai piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros, specifiski aizsardzības industrijas attīstības atbalstam var ieviest, organizēt, finansēt un atbalstīt šādus aizsardzības industrijas attīstības atbalsta mehānismus:
1)
aizsardzības inovāciju pētījumu programmas;
2)
militāras vai divējādas lietojamības produktu pētniecības un izstrādes atbalsta programmas un fondus;
3)
atsevišķus militārās pētniecības un izstrādes projektus;
4)
aizsardzības inovāciju pasākumus;
5)
aizsardzības industrijas produkcijas izstādes un demonstrāciju pasākumus;
6)
aizsardzības industrijas produkcijas (tai skaitā – prototipu) testēšanas un novērtēšanas pasākumus;
7)
konsultāciju pasākumus ar aizsardzības industrijas komersantiem, kā arī to intereses pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām;
8)
Eiropas Aizsardzības fonda, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai starpvalstu projektus aizsardzības pētniecības, kā arī militāras vai divējādas lietojamības produktu pētniecības un izstrādes jomā;
9)
ar aizsardzības industrijas attīstību saistāmas maģistrantūras vai doktorantūras līmeņa studiju atbalsta programmas.
(3)
Aizsardzības industrijas attīstības atbalsta programmu, pētniecības un izstrādes projektu, aizsardzības inovāciju pasākumu un citu ar aizsardzības industrijas attīstības atbalstu saistītu mehānismu finansēšanai var izveidot Aizsardzības industrijas attīstības atbalsta fondu. Šāda Aizsardzības industrijas attīstības atbalsta fonda pārvaldīšanas kārtību, kā arī nosacījumus, apmērus un kārtību Aizsardzības ministrijas līdzdalības iegūšanai fondā nosaka Ministru kabinets.
(4)
Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā Aizsardzības ministrija īsteno projektu konkursus militāru vai divējāda lietojuma produktu attīstības atbalstam, nosakot:
1)
projektu konkursu sagatavošanas un izsludināšanas kārtību;
2)
kārtību projekta iesniegumu izvērtēšanai un lēmumu pieņemšanai par konkursa uzvarētājiem,
3)
kārtību atbalsta piešķiršanai un kontroles nodrošināšanai attiecībā uz sniegtā atbalsta izmantošanu atbilstoši tam paredzētajiem mērķiem.
(5)
Aizsardzības nozares struktūrvienību vai Aizsardzības ministrijas līdzdalības kapitālsabiedrību patstāvīgi realizētus fundamentālos un lietišķos pētījumu projektus, kuru ietvaros tiek izmantotas (radītas) stratēģiskas nozīmes preces, vai izmantota (radīta) tāda informācija, kuras izpaušana var radīt kaitējumu valsts drošībai, Aizsardzības ministrija finansē no tai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem, nepiemērojot Zinātniskās darbības likumā noteiktās prasības zinātniskās darbības finansēšanai.
(6)
Īstenojot šajā likumā minētos pasākumus un aizsardzības industrijas attīstības atbalsta mehānismus, kuri atbilst Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 5. pantā noteiktajām pazīmēm, tiek ievērotas komercdarbības atbalsta kontroles regulējuma prasības.
11.
pants.
Sadarbība ar aizsardzības industrijas nevalstiskajām organizācijām
(1)
Aizsardzības ministrija, izstrādājot un īstenojot aizsardzības industrijas attīstības atbalsta politiku, konsultējas ar aizsardzības industrijas nevalstiskajām organizācijām. Tā aizsardzības industrijas organizācija, kura apvieno nozares komersantus un zinātniskās institūcijas ar lielāko nodarbināto skaitu, izvirza savus pārstāvjus Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) Industriāli konsultatīvajā grupā.
(2)
Par pārstāvi dalībai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) Industriāli konsultatīvajā darba grupā var izvirzīt personu, kura atbilst likumā “Par valsts noslēpumu” noteiktajām prasībām, lai saņemtu speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam. Ja nepieciešams, aizsardzības industrijas nevalstiskās organizācijas pārstāvim, kas izvirzīts sadarbībai ar Aizsardzības ministriju, arī jāsaņem speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, atbilstoši likumā “Par valsts noslēpumu” noteiktajai kārtībai.
IVnodaļaAizsardzības industrijas darbības drošība
12.
pants.
Aizsardzības industrijas darbības drošības veicināšana
(1)
Aizsardzības nozare savas kompetences un pieejamo resursu ietvaros veicina nacionālās aizsardzības industrijas darbības drošību.
(2)
Aizsardzības industrijas darbības drošību veicina aizsardzības industrijai uz aizsardzības nozares darbību attiecināmas vai tām pielīdzināmas fiziskās, industriālās, darba, informācijas drošības un kiberdrošības prasības, procedūras un principus, ciktāl tas nav pretrunā ar šajā vai citos likumos, kā arī Latvijas Republikai saistošās starptautisko tiesību normās noteikto aizsardzības industrijas darbības drošības jomā.
(3)
Aizsardzības industrijas pienākums savā darbībā ir ievērot aizsardzības nozares izvirzītās darbības drošības prasības. Šādu prasību nepilnīga izpilde vai to apzināta neievērošana var būt par pamatu aizsardzības nozares sadarbības ierobežošanai vai pārtraukšanai ar attiecīgo aizsardzības industrijas pārstāvi šajā likumā un citos aizsardzības industrijas darbības drošību reglamentējošo normatīvos noteiktā kārtībā.
13.
pants.
Aizsardzības industrijas darbības drošības veicināšanas pasākumi
(1)
Aizsardzības nozare, savas kompetences un pieejamo resursu ietvaros, var realizēt šādus aizsardzības industrijas darbības drošību veicinošus pasākumus:
1)
organizēt aizsardzības nozares ekspertu konsultācijas par tādu aizsardzības industrijas produktu (tai skaitā - to būtisku sastāvdaļu vai prototipu) izpēti, izstrādi, testēšanu, sertificēšanu, marķēšanu, iepakošanu, ražošanu, uzglabāšanu, pārvadāšanu, demonstrēšanu, tirdzniecību, remontu, modificēšanu, modernizēšanu vai utilizēšanu, kuri ir īpaši izstrādāti vai pielāgoti militārām vajadzībām;
2)
veikt īpaši militārām vajadzībām izstrādātu vai pielāgotu aizsardzības industrijas produktu (tai skaitā – to būtisku sastāvdaļu vai prototipu) testēšanu, izmantojot aizsardzības nozares valdījumā esošus specializētus materiāltehniskos līdzekļus vai infrastruktūru;
3)
organizēt aizsardzības industrijas nodarbināto – zemessargu vai rezerves karavīru – speciālistu apmācību darbam ar specializētiem materiāltehniskajiem līdzekļiem, kuri ir īpaši izstrādāti vai pielāgoti militārām vajadzībām;
4)
izveidot, un, uz laika periodu, kas nepārsniedz 3 gadus, nodot lietošanā (iznomāt) specializētu aizsardzības nozares infrastruktūru tādai komercsabiedrībai, kura ir saņēmusi Aizsardzības ministrijas izsniegtu speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai ar stratēģiskas nozīmes precēm vai militārā ražotāja sertifikātu, ja attiecīgā infrastruktūra nepieciešama komersanta pirmreizējā izstrādē, testēšanā vai ražošanā esošu un militārām vajadzībām izstrādātu vai pielāgotu produktu (tai skaitā – to būtisku sastāvdaļu vai prototipu) attīstībai un uzglabāšanai, vai arī ar šādu produktu izstrādi saistītas ierobežotas pieejamības informācijas vai valsts noslēpumu saturošas informācijas apstrādei un aizsardzībai;
5)
uz laika periodu, kas nepārsniedz 3 gadus, nodot lietošanā (iznomāt) specializētus aizsardzības nozares materiāltehniskos līdzekļus tādai komercsabiedrībai, kura ir saņēmusi Aizsardzības ministrijas izsniegtu speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai ar stratēģiskas nozīmes precēm vai militārā ražotāja sertifikātu, ja attiecīgie materiāltehniskie līdzekļi nepieciešami komersanta pirmreizējā izstrādē vai ražošanā esošu militārām vajadzībām izstrādātu vai pielāgotu produktu (tai skaitā – to būtisku sastāvdaļu vai prototipu) testēšanai;
6)
iegādāties un uzturēt šī panta pirmās daļas izpildei nepieciešamus specializētus materiāltehniskos līdzekļus, pakalpojumus vai infrastruktūru.
(2)
Šī panta pirmās daļas 4. un 5. punktā norādīto aizsardzības industrijas drošības veicināšanas pasākumu izmaksas par aizsardzības nozares valdījumā esošas mantas izmantošanu sedz attiecīgais aizsardzības industrijas komersants, atbilstoši Aizsardzības ministrijas izstrādātam cenrādim.
(3)
Aizsardzības ministrija aizsardzības industrijas darbības un sabiedrības drošības veicināšanai var atsavināt tādu nacionālās aizsardzības industrijas komersantu militārām vajadzībām īpaši izstrādātu vai pielāgotu produktu prototipus (tai skaitā – to būtiskas sastāvdaļas), kurus tehnisku apsvērumu dēļ nav iespējams sertificēt kā pilnvērtīgai lietošanai gatavu produkciju.
(4)
Šī panta trešajai daļai atbilstošu materiāltehnisko līdzekļu atsavināšana notiek labprātīgi, Aizsardzības ministrijai un attiecīgajam aizsardzības industrijas komersantam vienojoties par taisnīgu atlīdzību. Taisnīgas atlīdzības apmēru nosaka Aizsardzības ministrijas izveidota komisija, balstoties uz dokumentāli pamatotu informāciju par faktiskiem komersanta ieguldījumiem attiecīgā prototipa (tā būtisku sastāvdaļu) izstrādē un tam pielīdzināmu (ekvivalentu) risinājumu tirgus cenu.
Likums stājas spēkā
Ministrs V. Uzvārds