MK vēstules projekts

Ministru kabinets ir iepazinies ar Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas (turpmāk – komisija) un Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (turpmāk – federācija) vēstuli, kurā tiek norādīts, ka Valsts valodas centrs piemēro administratīvos sodus vietējiem uzņēmumiem par neatbilstošu produktu marķējumu, pamatojoties uz Valsts valodas likuma 21. panta otro daļu. Federācija nepiekrīt Valsts valodas centra piemērotajai tiesību normu interpretācijai, uzskatot, ka šāda normatīvo aktu interpretācija Latvijas ražotājus nostāda sliktākā situācijā, salīdzinot ar ārvalstu ražotājiem. Federācijas ieskatā piemērotie sodi neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulai (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (turpmāk – regula Nr. 1169/2011).

Ministru kabinets pateicas federācijai un komisijai par vēstulē paustās problēmas aktualizēšanu un sniedz šādu viedokli.

Saskaņā ar Valsts valodas likuma 21. panta otro daļu Latvijā ražoto preču etiķetēs un marķējumā ietvertajai informācijai, lietošanas instrukcijām, uzrakstiem uz saražotās produkcijas, tās iesaiņojuma vai konteinera jābūt valsts valodā. Ja līdztekus valsts valodai lietota arī svešvaloda, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā. Šie noteikumi neattiecas uz eksportam paredzētajām precēm.

Atbilstoši regulas Nr. 1169/2011 15. panta 1. punktam obligāto pārtikas produkta informāciju norāda valodā, ko viegli saprot patērētāji dalībvalstīs, kurās pārtikas produkts tiek tirgots. Minētā panta 2. punkts noteic, ka dalībvalstis, kurās pārtikas produkts tiek tirgots, var savā teritorijā pieprasīt, lai šīs ziņas norāda vienā vai vairākās Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Tādējādi secināms, ka minētā regula paredz dalībvalstu rīcības brīvību obligāto pārtikas produkta informāciju norādīt vienā vai vairākās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, tai skaitā arī latviešu valodā, ja vien šī informācija ir norādīta patērētājiem saprotamā valodā.

Savukārt regulas Nr. 1169/2011 13. pants nosaka prasības obligāto ziņu noformējumam (tai skaitā pārtikas produkta nosaukuma noformējumam, kā arī paredzot, ka informāciju nevar padarīt nesvarīgāku), bet 38. pants nosaka ierobežojumu tam, ko dalībvalstis var regulēt pašas. Respektīvi, jautājumos, kas īpaši saskaņoti ar šo regulu, dalībvalstis nedrīkst ne pieņemt, ne paturēt spēkā valsts pasākumus, ja vien tādas pilnvaras nav piešķirtas ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Minētie valsts pasākumi nerada šķēršļus brīvai preču apritei, tostarp diskrimināciju attiecībā uz pārtikas produktiem no citām dalībvalstīm. Tādējādi, ja konkrēto jautājumu, piemēram, noformējumu, noteic regula Nr. 1169/2011, nav pieļaujams dublēt (arī skaidrot) minētās regulas prasības, kā arī noteikt papildu prasības nacionālā tiesību aktā, ciktāl to neparedz attiecīgā regula. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību piemērošanas principiem nacionālo regulējumu nedrīkst interpretēt un piemērot pretēji regulā Nr. 1169/2011 noteiktajam, jo tā atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta otrajai daļai ir tieši piemērojama. Kolīzijas gadījumā, ievērojot minētos principus un Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta trešajā daļā noteikto, piemērojama būtu regula Nr. 1169/2011. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Valsts valodas centrs, veicot pārbaudes pārtikas produktu marķējumam, ņem vērā regulā Nr. 1169/2011 noteiktās prasības.

Ievērojot pārtikas produktu marķējumam piemērojamo normu nevienveidīgo izpratni un nepieciešamību novērst situāciju, ka tiek samazināta Latvijas ražotāju konkurētspēja un eksportspēja, viens no problēmas risinājuma variantiem varētu būt normatīvo aktu grozīšana. Diskusija starp iesaistītajām institūcijām tiek turpināta, lai panāktu vienveidīgu un visām iesaistītajām pusēm pieņemamu risinājumu, kā arī vienotos par to, kurā normatīvajā aktā būtu veicami attiecīgie grozījumi. Neatkarīgi no izraudzītā rīcības modeļa ir jānodrošina, lai Latvijas patērētājiem būtu pieejama visa normatīvajos aktos noteiktā informācija latviešu valodā, un tas attiecas gan uz Latvijā, gan ārvalstīs ražotajām precēm.