MK vēstule

Atbildot uz Latvijas Republikas Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas (turpmāk – komisija) 2026. gada 17. marta vēstuli Ministru kabinetam ar aicinājumu rast risinājumu attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) nomaksu par izmitināšanas pakalpojumiem, izmantojot ārvalstu digitālās platformas, sniedzam šādu informāciju.

Līdz 2025. gada 1. jūlijam bija spēkā Pievienotās vērtības nodokļa likuma regulējums, kas paredzēja, ja saimnieciskās darbības veicējs saņēma pakalpojumus no citu Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu vai trešo valstu komersantiem, tam jau pirms šo pakalpojumu saņemšanas bija jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) PVN maksātāju reģistrā, jānomaksā PVN par saņemtajiem pakalpojumiem, kā arī turpmāk jāpilda visas Pievienotās vērtības nodokļa likumā noteiktās saistības, tai skaitā jāmaksā PVN arī par saviem veiktajiem ar PVN apliekamajiem darījumiem. Minētais regulējums bija spēkā no 2010. gada 1. janvāra, tas bija pietiekami skaidrs un neparedzēja dažādas interpretācijas iespējas.

No 2025. gada 1. jūlija stājās spēkā grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā, kas paredz īpašo kārtību reģistrācijai VID PVN maksātāju reģistrā[¹]. Minētā kārtība paredz iespēju nereģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā vispārīgā kārtībā, bet nomaksāt PVN par saņemtajiem pakalpojumiem no citu ES dalībvalstu vai trešo valstu PVN maksātājiem (tai skaitā saņemtajiem pakalpojumiem no ārvalstu digitālajām platformām), nemaksājot PVN par iekšzemē pašu veiktajiem ar PVN apliekamajiem darījumiem.

Pēc VID sniegtās informācijas, sabiedrība dažādos kanālos tika informēta par nepieciešamību reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā, saņemot pakalpojumus no ārvalstu komersantiem (tai skaitā ārvalstu digitālajām platformām), tāpat minētā informācija bija pieejama arī VID izstrādātajos metodiskajos norādījumos. Tomēr tika konstatēts, ka ievērojamai daļai komersantu (lielākoties izmitināšanas pakalpojumu sniedzēji) trūka izpratnes par Pievienotās vērtības nodokļa likumā noteikto pienākumu reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā un nomaksāt PVN gan par saņemtajiem pakalpojumiem no ārvalstu komersantiem, gan par saviem veiktajiem ar PVN apliekamajiem darījumiem.

Fakts, ka daļa nodokļu maksātāju nav ievērojuši līdz 2025. gada 1. jūlijam spēkā esošo tiesisko regulējumu, mūsu ieskatā, nevar kalpot par pamatojumu grozījumiem normatīvajos aktos ar atpakaļejošu datumu, atbrīvojot tos no pienākuma maksāt PVN. Turklāt jāņem arī vērā, ka liela daļa PVN maksātāju ir pildījuši Pievienotās vērtības nodokļa likumā noteikto pienākumu reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā, saņemot pakalpojumus no ārvalstu komersantiem. Tādējādi, ja tiktu veikti grozījumi tiesību aktos ar atpakaļejošu datumu, netiktu ievērots tiesiskās paļāvības princips un tiktu radīts precedents normatīvā regulējuma neievērošanai un līdzīgiem izņēmumiem nākotnē.

Savukārt, ja tiktu radīts normatīvais regulējums atsevišķai komersantu grupai (izmitināšanas pakalpojumu sniedzējiem), tiktu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, radot šādiem komersantiem izņēmuma situāciju, nodrošinot labvēlīgākus nosacījumus salīdzinājumā ar citu nozaru komersantiem, kuri ir saņēmuši pakalpojumus no ārvalstu komersantiem un kuri pirms 2025. gada 1. jūlija bija godprātīgi izpildījuši savas PVN saistības. Šāds regulējums pārkāptu vienlīdzīgās konkurences principu un būtu pretrunā PVN neitralitātes principam.

Papildus ir jāņem vērā arī Senāta spriedumos paustās atziņas. Senāts ir uzsvēris, ka pienākums maksāt nodokli, tostarp atbilstošu tā likmi, rodas, iestājoties objektīviem, tas ir, tiesību normās paredzētiem, priekšnoteikumiem. Pastāvot nodokļa objektam, ja vien tiesību normas nenosaka citādi, nodoklis ir aprēķināms un maksājams neatkarīgi no tā, kādu iemeslu dēļ tas nav pareizi aprēķināts un samaksāts uzreiz (skatīt, piemēram, Senāta 2020. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. A420259116, SKA-120/2020 6. punktu).

Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 15. panta pirmās daļas 1. un 2. punktu viens no nodokļu maksātāju vispārīgiem pienākumiem ir aprēķināt maksājamo (iemaksājamo) nodokļu summas un noteiktajā termiņā un pilnā apmērā tās nomaksāt. Savukārt VID atbilstoši minētā likuma 18. panta pirmās daļas 2. punktam ir pienākums kontrolēt nodokļu, nodevu, kā arī citu valsts noteikto maksājumu aprēķināšanas un maksāšanas pareizību. Viena no metodēm, kā minētais pienākums tiek īstenots, ir, veicot kādu no nodokļu administrācijas pārbaudēm – nodokļu kontroli vai nodokļu revīziju (auditu) –, kuras atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 23. panta pirmajai un piektajai daļai vispārējā gadījumā veicamas triju gadu laikā no normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa.

Tādējādi, ja tiek konstatēts, ka nodokļu maksātājam atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likumam bija iestājies pienākums aprēķināt un samaksāt PVN, bet šis pienākums nav izpildīts, VID ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums nodrošināt, ka PVN tiek samaksāts par trīs gadu periodu no normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa, jo, kā uzsvēris Senāts – nodokļu samaksa ir visas sabiedrības leģitīma interese, tie ir finanšu līdzekļi, kuri paredzēti izlietošanai tieši sabiedrības kopīgajām vajadzībām (skatīt Augstākās tiesas 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā Nr. SKA-499/2011).

Ņemot vērā šī jautājuma plašo rezonansi un pieņemot, ka ievērojama daļa nodokļu maksātāju nebija ļaunprātīgi izvairījušies no Pievienotās vērtības nodokļa likumā noteikto saistību izpildes, vēlamies piedāvāt risinājumu, kas atbrīvotu PVN maksātājus no nokavējuma naudas nomaksas.

Informējam, ka saskaņā ar likuma ''Par nodokļiem un nodevām'' 29. panta otro daļu, ja nodokļu maksātājs noteiktajā termiņā nav samaksājis nodokli, tad par samaksas termiņa kavējumu tiek aprēķināta nokavējuma nauda – no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu[²].

Kā atzinis Senāts, nodokļu jomā nokavējuma nauda tiek noteikta kā maksa par nodokļa summas lietojumu pēc tam, kad iestājies nodokļa samaksas pienākums. Nokavējuma naudai principā nav sodošs, bet budžetā savlaicīgi negūtos ieņēmumus kompensējošs raksturs (skatīt Senāta 2011. gada 1. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-107/2011 (A42656207) 15. punktu un 2013. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-30/2013 (A42508609) 14. punktu).

Tādējādi atbilstoši nodokļu normatīvajam regulējumam nodokļu maksātājiem, kas saņēma pakalpojumus no ārvalstu komersantiem un nebija reģistrējušies VID PVN maksātāju reģistrā, kā arī nebija noteiktajā termiņā nomaksājuši PVN, par budžetā savlaicīgi negūto nodokli tiek aprēķināta nokavējuma nauda, sākot ar samaksas termiņa nākamo dienu.

Izvērtējot visus apstākļus, piedāvājam šādu risinājumu: ja izpildīti noteikti kritēriji, nepiemērot nokavējuma naudu par PVN maksājumu kavējumu laikposmā līdz 2025. gada 1. jūlijam tiem PVN maksātājiem, kas saņēma pakalpojumus no ārvalstu komersantiem, bet Pievienotās vērtības nodokļa likumā noteiktajā kārtībā līdz 2025. gada 1. jūlijam nebija reģistrējušies VID PVN maksātāju reģistrā.

Ņemot vērā, ka nodokļu aprēķināšanas un samaksas pienākums, kā arī nokavējuma naudas aprēķināšana un tās samaksas pienākums ir noteikts likumā (nevis to nosaka iestāde ar administratīvo aktu), nav iespējams minēto jautājumu noregulēt administratīvā kārtībā, nodokļu maksātājam vēršoties iestādē ar lūgumu turpmāk neaprēķināt nodokli un ar to saistīto nokavējuma naudu.

Jāuzsver, ka līdzīgi ir atzinis arī Senāts, vēršot uzmanību uz to, ka personai nav paredzētas tiesības vērsties tiesā un prasīt izdot labvēlīgu administratīvo aktu par nodokļu, tostarp nokavējuma naudas, turpmāku neaprēķināšanu, jo tiesiskās sekas izriet tieši no likuma (skatīt Senāta 2020. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-935/2020 4. punktu).

Tādējādi piedāvājam veikt grozījumus Pievienotās vērtības nodokļa likumā, nosakot, ka nokavējuma naudu par PVN samaksas termiņa nokavējumu varētu neaprēķināt līdz 2025. gada 1. jūlijam, ja izpildīti visi turpmāk minētie kritēriji:

1) līdz 2025. gada 1. jūlijam PVN maksātājs saņēma pakalpojumus, kuru sniegšanas vietu nosaka saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 19. panta pirmo daļu un kuri saņemti no citas dalībvalsts PVN maksātāja vai trešās valsts vai trešās teritorijas PVN maksātāja;      

2) līdz 2025. gada 1. jūlijam PVN maksātājs nebija reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā;

3) laikposmā no 2025. gada 1. jūlija līdz 2026. gada 1. jūlijam PVN maksātājs reģistrējas VID PVN maksātāju reģistrā saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 139.² pantā noteikto īpašo reģistrācijas kārtību;

4) līdz 2026. gada 1. jūlijam PVN maksātājs iesniedz VID vienu paziņojumu par PVN samaksu, kurā uzrāda visus ar PVN apliekamus darījumus par trīs gadu periodu līdz 2025. gada 1. jūlijam.

Minētais risinājums ļautu nepārkāpt nodokļu neitralitātes, vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības principus, kā arī atvieglotu slogu PVN maksātājiem noteiktu nodokļu saistību izpildē.

[¹] Pievienotās vērtības nodokļa likuma 139.² pants.

[²] Nokavējuma naudas aprēķināšana tiek pārtraukta, ja nokavējuma naudas summa sasniedz divas piektdaļas no nokavētā maksājuma (pamatparāda) apmēra.