Ministru kabinets 2022. gada 31. martā ir saņēmis Latvijas Republikas tiesībsarga (turpmāk – tiesībsargs) 2022. gada 31. marta vēstuli Nr. 6-1/219 "Par vakcinācijas pret Covid-19 nepieciešamību izglītības jomā nodarbinātajiem". Tiesībsargs norāda, ka ir saņēmis vairāku iedzīvotāju iesniegumus, kuros ir paustas bažas par valdības pieņemtā lēmuma pamatotību attiecībā uz vakcinācijas nepieciešamību izglītības procesā nodarbinātajiem. Proti, iesniedzēji uzskata, ka izglītības procesā nodarbinātajiem vakcinācijas sertifikātu nepieciešamība pēc šā gada 31. marta ir noteikta bez objektīva pamata. Tiesībsargs, pamatojoties uz Tiesībsarga likuma 13. panta 11. punktā noteikto, lūdz sniegt skaidrojumu, kāds ir leģitīmais mērķis vakcinācijas prasības saglabāšanai izglītības procesā nodarbinātajiem arī pēc šā gada 31. marta.
Ministru kabinets vērš uzmanību, ka, gatavojoties 2021./2022. mācību gadam un arī visa šā mācību gada ietvaros, kā viena no galvenajām prioritātēm izglītības nozarē ir izvirzīta prasība par klātienes mācībām. Visas sabiedrības interesēs ir pēc iespējas ātrāk atgriezties normālos dzīves apstākļos un tos saglabāt, lai Covid-19 radītais apdraudējums un tam sekojošie ierobežojumi būtu novērsti vai ievērojami samazināti. Tādējādi, kā norādījuši epidemiologi, vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esība noteiktās nozarēs ir neatliekama sabiedrības vajadzība, un tā ir nepieciešama ne tikai sabiedrības veselības aizsardzībai, kvalitatīvas izglītības iegūšanai visās izglītības pakāpēs, bet arī valsts ekonomiskai atlabšanai, normalizācijai, kas savukārt nodrošina arī citu tiesību aizsardzību un īstenošanu ilgtermiņā.
Lai arī valstī epidemioloģiskā situācija Covid-19 infekcijas izplatībā ir uzlabojusies, tomēr atsevišķās nozarēs, tostarp izglītības jomā, ar šā gada 1. aprīli mīkstinot iepriekš noteiktos ierobežojošos un aizliedzošos pasākumus, kas bija vērsti uz Covid-19 izplatības ierobežošanu, ir saglabāta prasība par vakcinācijas un pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību. Vienlaikus ir noteiktas tiesības darba devējam, pamatojoties uz Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" (turpmāk – noteikumi Nr. 662) 12.13. apakšpunktu, izvērtēt katra darbinieka inficēšanās risku un iespējamo risku citu cilvēku veselībai un noteikt darbus, kuru veikšanai vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts nav nepieciešams (piemēram, ikdienā nesaskaras ar izglītojamiem un nodarbinātajiem). Vienlaikus regulējums paredz, ka arī tālmācības izglītības ieguves formā īstenotajās vispārējās izglītības programmās nodarbinātajiem, kuri nonāk saskarē ar izglītojamiem, ir nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.
Sabiedrībai kopumā, domājot par mūsu bērnu turpmāku kvalitatīvu izglītības ieguves procesa īstenošanu, ir jānodrošina izglītojamiem ne tikai epidemioloģiski droša izglītības pakalpojuma saņemšana, bet arī jānodrošina izglītības nozarē nodarbinātajiem, tai skaitā pedagogiem, tehniskajam personālam, akadēmiskajam personālam, drošas darba vietas ilgtermiņa pastāvēšana, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, attiecīgi apturot vai ierobežojot infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, kas rodas pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas rezultātā vai arī savstarpējā saskarsmē darba vietā.
Vakcinācija darba vidē ir pamatota ar Epidemioloģiskās drošības likumā noteikto personas pienākumu nepakļaut citas personas inficēšanās riskam, kā arī darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasību nepakļaut darbiniekus bioloģisko aģentu radītajam riskam veselībai (inficēšanās riskam). Nepieciešamo aizsardzības līmeni ir iespējams panākt, ja ir vakcinēti darbinieki (amatpersonas), kuru darba pienākumos ir darbs situācijās, kurās tiem ir palielināts risks inficēt citas personas, tostarp izglītojamos, kā arī situācijās, kurās ir palielinātas iespējas inficēties pašiem, it īpaši kontaktējoties ar lielu skaitu personu, kuru veselības stāvoklis nav zināms.
Ņemot vērā Veselības ministrijas pausto viedokli, vakcinācija joprojām ir efektīvs līdzeklis, lai novērstu Covid-19 izraisītu nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu. Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati, arī primārā vakcinācija sniedz pietiekamu aizsardzību pret saslimšanu ar vidēji smagu, smagu Covid-19 formu, kad ir nepieciešama ārstēšanās slimnīcā. Proti, cilvēkiem, kuri saņēmuši primāro vakcināciju, relatīvais risks nonākt slimnīcā Covid-19 izraisītu veselības problēmu dēļ ir 2,2 reizes zemāks nekā nevakcinētiem cilvēkiem, bet balstvakcinācija šo risku samazina 5,7 reizes. Tas nozīmē, ka tiek mazināts risks ne tikai veselības aprūpes sektoram, bet jāņem arī vērā, ka saslimšana ar smagākām Covid-19 formām ir saistīta ar ilgstošu ārstēšanos un darba nespēju, tādēļ tas ietekmē cilvēkresursu kapacitāti darba vietās.
Kaut gan vakcīna (arī primārā vakcinācija) pasargā ievērojamu daļu iedzīvotāju no nopietnām veselības problēmām saistībā arī ar jaunā SARS-CoV-2 varianta omikrona ļoti plašo izplatību, vakcinācijas pret Covid-19 radītā aizsardzība ar laiku samazinās, kā arī tā var mazināties, izplatoties jauniem SARS CoV-2 paveidiem. Tādēļ, lai uzturētu vakcinācijas efektivitāti, ir pieejama balstvakcinācija, kura par 50 % palielina aizsardzību arī pret inficēšanos, un jau šobrīd iestādēm, kuru darbiniekiem ir pabeigta primārā vakcinācija, ir iespēja veicināt savu darbinieku balstvakcināciju, tādējādi novēršot plašu darbinieku saslimšanu un ilgstošu darba nespēju. Izglītības nozare arī ir uzskatāma par Covid-19 izplatības augsta riska vidi, jo izglītības iestādēs diendienā uzturas izglītojamie, kuri var izplatīt infekciju, tādējādi tiem izglītības iestādēs nodarbinātajiem, kuri ikdienā tieši saskaras ar izglītojamiem, būtu nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Ir svarīgi mazināt SARS-CoV-2 vīrusa izplatīšanās risku izglītības iestāžu darbinieku vidū, lai novērstu infekcijas pārnešanu starp grupām un klasēm, mazinātu bērnu inficēšanās un uzliesmojumu risku kolektīvos, kā arī novērstu bērnu ģimenes locekļu, kuri var būt riska grupas personas, inficēšanos un turpmāku vīrusa pārnēsāšanu sabiedrībā. Vienlaikus jāņem vērā, ka no 2022. gada 1. aprīļa arī netiek veikts izglītojamo un izglītības iestādēs nodarbināto rutīnas skrīnings.
Tādējādi valdība pieņēma lēmumu, ka no 2022. gada 1. marta darba pienākumus tikai ar vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu veic tajās darba jomās, kur ir ļoti augsts risks Covid-19 izplatībai.
No noteikumu Nr. 662 103., 103.1, 104. un 104.1 punkta izriet, ka arī pēc šā gada 31. marta paliek spēkā nosacījums par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību, un minētās prasības mērķis ir nodrošināt epidemioloģiski drošu izglītības pakalpojumu sniegšanu un drošas darba vietas nodrošināšanu, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, izglītojamiem saņemot izglītības pakalpojumus, kā arī pedagogiem pildot darba un amata pienākumus, attiecīgi apturot vai ierobežojot infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, kas rodas izglītības pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas rezultātā vai arī savstarpējā saskarsmē darba vietā. Apturot vai ierobežojot infekcijas izplatīšanos izglītības nozarē, tiek radīti priekšnoteikumi izglītības pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei. Tādējādi tiesību normās paredzētais regulējums izstrādāts, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības.
Ministru kabineta ieskatā, tiesību normā ietvertais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ievērojot to, ka personām ar vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu risks saslimt ar Covid-19 infekciju vai saslimt ar to smagā formā, vai to pārnēsāt ir ievērojami zemāks nekā nevakcinētām un nepārslimojušām personām. Attiecīgi secināms, ka vakcinētas personas rada būtiski mazākus riskus infekcijas pārnesei citām personām izglītības pakalpojuma sniegšanas ietvaros vai darba vietā. Turklāt sniegtā izglītības pakalpojuma epidemioloģiskās drošības nodrošināšanas pienākums gulstas uz izglītības pakalpojuma sniedzēju, savukārt valsts pienākums ir nodrošināt atbilstošu tiesisko ietvaru, lai izglītības pakalpojuma sniedzējs varētu realizēt savus pienākumus.
Ņemot vērā, ka vakcinētām un pārslimojušām personām ir būtiski zemāka inficēšanās iespēja un būtiski zemāka infekcijas pārnese, tad nodarbinātajām personām noteiktā prasība būt vakcinētām pret Covid-19 infekciju (izņemot, ja personai ir pārslimošanas sertifikāts) ir piemērotākais epidemioloģiskās drošības pasākums.
Tas vien, ka valstī nav izsludināta ārkārtējā situācija, nenozīmē, ka vairs nepastāv tādi būtiski draudi personu veselībai un labklājībai, kuru novēršanai var būt nepieciešama steidzama valsts rīcība. Covid-19 pandēmijas radītajiem apstākļiem ir raksturīga nenoteiktība un salīdzinoši straujas pārmaiņas. Lai uzturētu sasniegto Covid-19 izplatības ierobežošanā un pēc iespējas vairāk pasargātu izglītojamos un pašus nodarbinātos, ir svarīgi saglabāt piesardzību, kā arī spert soļus, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, izglītojamiem saņemot izglītības pakalpojumu visās izglītības pakāpēs.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij atbilstoši piesardzības principam nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir faktiski nodarīts. Pietiek ar pamatotām aizdomām par šāda kaitējuma iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu efektīvus un samērīgus pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma iestāšanos. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība un labklājība, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās. Proti, unikālā un neskaidrā situācijā valstij ir tiesības pieņemt lēmumus, kas ir, pirmkārt, balstīti uz saprātīgu pieņēmumu, un, otrkārt, vērsti uz pamattiesību aizsardzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106. 16.1. punktu).
Nobeigumā vēlamies vērst uzmanību, ka Latvijas Republikas Satversmes preambulā ir iekļauta vērtīga atziņa – ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Minēto vērtībnormu kopa ir visciešāk saistīta ar valsts pamatizglītības standartā un valsts vispārējās vidējās izglītības standartā noteikto uzdevumu, kura apgūšanā vistiešāk ir iesaistīti pedagogi, kuri ar savu pieeju motivē izglītojamos mācīties vērtības un tikumus. Proti, saskaņā ar valsts pamatizglītības standartu[1] viens no pamatizglītības uzdevumiem ir stiprināt visaptverošu izpratni par tiesiskumu un tādām vērtībām kā dzīvība (tajā skaitā veselība), cilvēka cieņa (tajā skaitā vienlīdzība), brīvība, ģimene, laulība, darbs, daba, kultūra, latviešu valoda un Latvijas valsts, veidojot vērtējošu attieksmi un atbildību par sevi un savu rīcību. Savukārt saskaņā ar valsts vispārējās vidējās izglītības standartu[2] viens no vispārējās vidējās izglītības satura īstenošanas uzdevumiem ir attīstīt vispusīgu un padziļinātu izpratni par tādām vērtībām kā dzīvība (tajā skaitā veselība), cilvēka cieņa (tajā skaitā vienlīdzība), brīvība, ģimene, laulība, darbs, daba, kultūra, latviešu valoda un Latvijas valsts, veidojot vērtējošu un apzinātu attieksmi, atbildību par sevi un citiem, savu rīcību, Latvijas valsti un globālām norisēm.
[1] Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem" 3.1. apakšpunkts.
[2] Ministru kabineta 2019. gada 3. septembra noteikumu Nr. 416 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem" 3.1. apakšpunkts.
Pielikumā: