Jura Alunāna iela 1, Rīga, LV-1010
tiesa@satv.tiesa.gov.lv
Satversmes tiesa ar 2023. gada 22. augusta lēmumu ierosināja lietu Nr. 2023-35-03 ''Par Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 ''Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību'' 41. punkta un 60.2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 105. panta pirmajiem trim teikumiem'' pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību ''GA 21'' (turpmāk – Pieteicējs) pieteikuma (turpmāk – pieteikums Nr. 138/2023) un uzaicināja institūciju, kas izdevusi apstrīdētos aktus, – Ministru kabinetu – līdz 2023. gada 23. oktobrim iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Atbilstoši pieteikumā Nr. 138/2023 norādītajam Ministru kabinets sniedz šādu viedokli par apstrīdētajām normām.
1. Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 ''Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību'' (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) (turpmāk – Noteikumi Nr. 560) 41. punkts paredz:
"41. Ja komersants līdz 1. martam nav iesniedzis šo noteikumu 38. punktā minēto gada pārskatu, birojs mēneša laikā pieņem lēmumu, ar kuru tiek atceltas komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības."
Savukārt Noteikumu Nr. 560 60.2. apakšpunkts ir jāvērtē kopsakarībā ar Noteikumu Nr. 560 60. punkta ievaddaļu, tas ir:
"60. Birojs šo noteikumu 47.5., 48.1., 48.4., 48.5., 48.6., 48.7. vai 48.8. apakšpunktā, 39., 41., 58. vai 59. punktā minētajos gadījumos nekavējoties pieņem lēmumu par pienākumu mēneša laikā atmaksāt publiskajam tirgotājam nepamatoti saņemto valsts atbalstu:
(..)
60.2. šo noteikumu 39. vai 41. punktā minētajā gadījumā – valsts atbalstu par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, ko publiskais tirgotājs izmaksājis par periodu, kurš sākas no tā perioda pirmās dienas, par kuru iesniegts šo noteikumu 38. punktā minētais gada pārskats."
2. Attiecībā uz apstrīdēto normu saistību ar enerģētikas nozari Ministru kabinets sniedz šādu viedokli.
Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvu 2001/77/EK un 2003/30/EK (turpmāk – Direktīva 2009/28/EK), Latvijai noteiktais vispārējais mērķis bija palielināt no atjaunīgās enerģijas saražotās enerģijas īpatsvaru no 32,6 % 2005. gadā līdz 40 % 2020. gadā kopējā enerģijas galapatēriņā. Savukārt ar grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvā (ES) Nr. 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu[1] Latvijai līdz 2030. gadam būs jāsasniedz 57 % atjaunīgās enerģijas īpatsvars kopējā enerģijas galapatēriņā.
No atjaunīgajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas patēriņa veicināšanai tika izveidots atbalsta mehānisms ar iespēju elektroenerģijas ražotājiem iegūt tiesības pārdot no atjaunīgajiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nosakot pienākumu publiskajam tirgotājam saražoto elektroenerģiju noteiktā apjomā iepirkt, elektrostacijām par pārdoto elektroenerģiju nosakot paaugstinātu cenu.
Atbalsta mehānisma pilnveidošanas procesā tika ņemta vērā nepieciešamība sabalansēt Direktīvā 2009/28/EK paredzēto ilgtermiņa atjaunīgo energoresursu izmantošanas palielināšanu ar sabiedrības interesi saņemt elektroenerģiju par saprātīgu cenu.
Turklāt, kā Satversmes tiesa ir konstatējusi iepriekš, elektroenerģijas tirgus liberalizācija Latvijā uzsākta, atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma (turpmāk – Likums) pārejas noteikumu 1. un 2. punktam no 2007. gada 1. jūlija nodrošinot sistēmas operatora neatkarību un paredzot elektroenerģijas galalietotājam, kam ir pieslēgums sadales sistēmai, tiesības mainīt elektroenerģijas tirgotāju (elektroenerģijas piegādātāju).
Elektroenerģijas tirgus liberalizācija paredz brīvu konkurenci un tādējādi veicina ekonomiski pamatotas elektroenerģijas cenas veidošanos. Kopš minētā brīža valsts atbalsta maksājumi, kas ietekmē elektroenerģijas cenas veidošanos, ir piešķirami vien tiktāl, ciktāl ar tiem tiek nodrošināta valsts atbalsta mērķu – veicināt elektroenerģijas ražošanu no atjaunīgajiem energoresursiem vai augstas efektivitātes koģenerācijā, lai mazinātu Latvijas atkarību no importētajiem fosilajiem energoresursiem un palielinātu atjaunīgās enerģijas īpatsvaru enerģijas galapatēriņā – sasniegšana. Striktus ierobežojumus atbalsta nosacījumos paredz arī Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmums valsts atbalsta lietā Nr. SA.43140 (2015/NN) ''Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai'' (turpmāk – Valsts atbalsta lietas lēmums)[2], ar kuru Eiropas Komisija saskaņoja Latvijā īstenotā atbalsta mehānismu. Tātad šādos apstākļos nav pieļaujama tāda valsts atbalsta sniegšana, kas nebūtu samērīga ar mērķi, kādu valsts ar tā piešķiršanu tiecas sasniegt. Brīvā tirgus apstākļos valsts piešķirts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem var apdraudēt arī konkurenci Eiropas Savienības (turpmāk – ES) iekšējā tirgū[3].
Saskaņā ar Valsts atbalsta lietas lēmuma 71. punktu atbalsts var tikt piešķirts tikai līdz stacijas pilnīgai amortizācijai un var ietvert taisnīgu peļņu no ieguldītā kapitāla. Līdz ar to elektrostaciju gada pārskatam ir būtiska nozīme minētā nosacījuma izvērtēšanai un uzraudzībai. Elektrostacijas gada pārskats ir instruments, kas nodrošina uzraugošai iestādei informāciju par elektrostacijas darbību iepriekšējā gadā. Līdz ar to, ja komersants nav iesniedzis gada pārskatu, tad uzraugošā iestāde nevar pārliecināties par elektrostacijā saražoto elektroenerģiju, elektrostacijā patērēto elektroenerģiju, siltumenerģijas lietderīgo izlietojumu un nevar veikt Noteikumu Nr. 560 47. un 48. punktā noteiktās darbības. Ievērojot minēto, elektrostacijas gada pārskata iesniegšanas pienākums nav formāls nosacījums, bet gan galvenais instruments elektrostaciju darbības uzraudzības nodrošināšanā.
Tādējādi ir secināms, ka komercdarbības valsts atbalsts ir pieļaujams vienīgi tajos gadījumos, kad atbalsta programma vai individuālais atbalsta projekts atbilst ES tiesību aktiem un tajos noteiktajām piemērojamām procedūrām, kā arī vienīgi tik ilgu laika periodu, cik nepieciešams, lai sasniegtu atbalsta mērķi, no kā izriet, ka kārtība, kas ierobežo konkurenci, nevar pastāvēt nesamērīgi ilgi.
Valsts atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti ne vien uz Latvijas kā ES dalībvalsts saistību, bet arī uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa un vienlīdzības principa ievērošanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 19.2. apakšpunktu). Tādējādi valsts atbalsta atcelšana gadījumos, kad valsts atbalsta saņēmējs neveic tam uzliktos pienākumus, nodrošina taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi attiecībā pret tiem valsts atbalsta saņēmējiem, kas šos pienākumus veic, kā arī pret tiem komersantiem, kas valsts atbalstu nesaņem.
Nolūkā nodrošināt valsts spēju reaģēt uz mainīgiem apstākļiem un sasniegt Likuma mērķi – izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai – Ministru kabinets ir pilnveidojis obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības procesu, lai nodrošinātu iepirktās elektroenerģijas apjoma precīzu kontroli, proti, nodrošinātu to, ka ražotāji pārdod saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pāri pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vai koģenerācijas stacijas vajadzībām.
3. Pieteicējs norāda, ka ar apstrīdētajām normām tiek ierobežotas Satversmes 105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.
Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, tostarp personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā jeb tiesību uz īpašumu saturā ietilpst personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 17.1. punktu). Obligātā iepirkuma sistēma ir valsts atbalsta mehānisms, atbilstoši kuram ar attiecīgas atļaujas saņemšanu elektroenerģijas ražotājam tiek piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju par noteiktu tarifu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības ietver līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). Īpašuma tiesības aizsargā arī ar Ekonomikas ministrijas izdoto administratīvo aktu un ar publisko tirgotāju noslēgto līgumu piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju par paaugstinātu cenu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.1. punktu un 2021. gada 28. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-52-01 13.1. punktu). Tādējādi šādos gadījumos īpašuma tiesību objekts var būt arī ražotāja iegūtās tiesības.
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka normatīvajos aktos ietvertie noteikumu grozījumi, kas skar obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas apjoma noteikšanu un tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā, ierobežo īpašuma tiesības. Konkrētajā gadījumā ar apstrīdētajām normām tiek atceltas pieteicējam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības un uzlikts pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu. Līdz ar to apstrīdētās normas pieteicējam ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.
4. Lai pamattiesību ierobežojumu atzītu par atbilstošu Satversmei, tam ir jāatbilst visiem konstitucionalitātes testa kritērijiem, tas ir, jāpārbauda, vai:
1) ierobežojums noteikts ar likumu;
2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
3) ierobežojums atbilst samērīguma principam.[4]
Vārds ''likums'' aptver ne tikai Saeimas pieņemtos likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja tie izdoti, pamatojoties uz likumu.[5] Noteikumi Nr. 560 (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) izdoti, pamatojoties uz Likuma 29. panta ceturto daļu, 31.1 panta devīto daļu, 31.2 panta trešo un piekto daļu un 31.3 panta trešo daļu.
Likuma 31.2 panta trešā daļa (uz kura deleģējuma izdotas apstrīdētās normas – Noteikumu Nr. 560 41. punkts un 60.2. apakšpunkts) paredz, ka pārkāpumus, par kuriem atceļamas saskaņā ar šā likuma 28., 28.1, 29. vai 30. pantu piešķirtās tiesības uz valsts atbalstu, kā arī kārtību, kādā tās atceļamas, nosaka Ministru kabinets.
Ņemot vērā minēto, apstrīdētās Noteikumu Nr. 560 normas, kas nosaka Būvniecības valsts kontroles biroja (turpmāk – Birojs) rīcību, ja komersants Noteikumu Nr. 560 38. punktā minēto gada pārskatu nav iesniedzis Noteikumu Nr. 560 41. punktā minētajā termiņā, kā arī nosaka Biroja rīcību par valsts atbalsta atmaksāšanu, ja nav izpildīts Noteikumu Nr. 560 41. punktā noteiktais, ir izdotas, pamatojoties uz Likumu.
5. Vērtējot, vai apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis, Ministru kabinets sniedz šādu viedokli.
Apstrīdētajās normās paredzētajam īpašuma tiesību ierobežojumam ir jākalpo kādam no Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem. Satversmes 116. pantā ietvertajā personas pamattiesību uzskaitījumā nav īpašas norādes uz īpašuma tiesībām, jo konstitucionālais likumdevējs jau Satversmes 105. pantā ir norādījis, ka īpašuma tiesības var ierobežot. Tomēr nav šaubu, ka Satversmes 116. pantā minētie pamattiesību ierobežošanas leģitīmie mērķi (proti, citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība) ir atzīstami par leģitīmiem mērķiem arī īpašuma tiesību ierobežošanai.[6]
Ar Saeimas 2020. gada 30. janvārī pieņemtajiem grozījumiem, kas stājās spēkā 2020. gada 15. februārī, Likums tostarp tika papildināts ar 31.2 pantu ''Elektroenerģijas ražotāju uzraudzība'', ar kuru Likumā tika noteikti valsts atbalsta saņēmēju uzraudzības pamatprincipi, kā arī noteikts jauns deleģējums Ministru kabinetam izstrādāt atbilstošu normatīvo regulējumu. Likuma 31.2 panta trešā daļa noteic, ka pārkāpumus, par kuriem atceļamas saskaņā ar šā likuma 28., 28.1, 29. vai 30. pantu piešķirtās tiesības uz valsts atbalstu, kā arī kārtību, kādā tās atceļamas, nosaka Ministru kabinets. Līdz ar to Noteikumi Nr. 560 tika izstrādāti, ņemot vērā Saeimas veiktos grozījumus Likumā, kas stājās spēkā 2020. gada 15. februārī.
Uzraudzības iestādei, lemjot par piešķirto tiesību atcelšanu, vienlaikus izlemjams jautājums par pienākuma uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam atmaksāt nepamatoti vai nelikumīgi saņemto valsts atbalstu. Savukārt ar Likuma 31.2 panta trešās daļas trešo teikumu noteikts, ka elektroenerģijas ražotājam ir pienākums pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. Tas nozīmē, ka viens no nosacījumiem tiesiska un samērīga valsts atbalsta saņemšanai ir korekta elektrostacijas gada pārskata sagatavošana un iesniegšana uzraugošajai iestādei noteiktā termiņā, kas Pieteicēja situācijā netika savlaicīgi izdarīts.
Lai arī atbalsta saņēmēju uzraudzība elektroenerģijas obligātā iepirkuma ietvaros tika īstenota arī iepriekš spēkā bijušajā regulējumā, ievērojot likumdevēja vēlmi noteikt Likumā jaunas uzraudzības normas, par enerģētikas politikas veidošanu atbildīgā nozares ministrija[7], izstrādājot Noteikumus Nr. 560, pārskatīja līdz tam spēkā bijušo komersantu uzraudzības un kontroles mehānismu, tostarp pastiprinot komersantu atbildību par atsevišķiem elektrostaciju darbībā pieļautajiem pārkāpumiem, tai skaitā ņemot vērā Likuma 31.2 panta trešo daļu.
Izvērtējot Noteikumos Nr. 560 nosakāmo atbildības apmēru un sekas komersantam par elektrostacijas gada pārskata neiesniegšanu, par enerģētikas politikas veidošanu atbildīgā nozares ministrija vadījās pēc apsvēruma, ka minētajam elektrostacijas gada pārskatam ir būtiska loma, lai uzraudzības iestāde varētu izvērtēt elektrostacijas atbilstību valsts atbalsta saņemšanas kritērijiem, kā arī konstatēt elektrostacijas iespējamu pārkompensāciju. Tas ir, elektrostacijas gada pārskata neiesniegšana nozīmē, ka uzraudzības iestādei nav iespējas pilnvērtīgi izvērtēt komersanta darbību, jo elektrostacijas gada pārskats satur datus par komersanta darbību iepriekšējā gadā, par kuru izmaksāts valsts atbalsts. Vienlaikus arī elektrostacijas gada pārskata neiesniegšana noteiktajā termiņā ir šķērslis uzraudzības iestādei pilnvērtīgi izvērtēt komersanta darbību. Ja komersants savā darbībā neievēro normatīvajos aktos noteikto kārtību, par ko varētu liecināt elektrostacijas gada pārskatā ietvertā informācija, uzraudzības iestāde varētu nespēt savlaicīgi konstatēt pārkāpumus un atcelt komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, tādējādi turpinot komersantam izmaksāt valsts atbalstu.
Gan Noteikumos Nr. 560, gan iepriekš spēkā esošajos Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 262 ''Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību'' (spēkā no 2010. gada 1. aprīļa līdz 2020. gada 11. septembrim) ir skaidri noteikta prasība par elektrostacijas gada pārskatu iesniegšanu noteiktā termiņā, kā arī paredzēta atbildība par šī pienākuma neizpildi. Tas nozīmē, ka Pieteicējam pienākums par gada pārskata sagatavošanu un iesniegšanu nebija jauns pienākums, bet gan ikgadējs process kopš elektroenerģijas ražošanas uzsākšanas obligātā iepirkuma ietvaros[8]. Papildus Pieteicējs darbojas nozarē – elektroenerģijas ražošana, – kas ir regulētā nozare. Tas nozīmē, ka Pieteicējam ir jābūt informētam un jāzina par normatīvajos aktos ietvertajām prasībām, tai skaitā par izmaiņām normatīvajā regulējumā. Pieteicējam ar administratīvo aktu piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības ne tikai piešķir tiesības pārdot tā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, bet arī uzliek noteiktus pienākumus, lai šīs tiesības varētu saglabāt uz visu termiņu, uz kādu tās piešķirtas.
Noteikumu Nr. 560 38. punktā norādītais termiņš – 1. marts – ir pēdējais pieļaujamais termiņš pārskata iesniegšanai, tādējādi pieļaujot, ka komersants to faktiski var iesniegt no kārtējā kalendāra gada 1. janvāra. Pieteicējs elektrostacijas gada pārskatu varēja sākt sagatavot jau kopš attiecīgā gada 1. janvāra, kas ir pietiekami ilgs un samērīgs periods minētā tiesiskā pienākuma veikšanai. Elektrostacijas gada pārskata iesniegšanas termiņš noteikts ar nolūku, lai, pirmkārt, komersantiem ir skaidrs, kādā termiņā tas iesniedzams, otrkārt, lai uzraudzības iestādēm ir skaidrs, pēc kāda brīža nav vairs sagaidāms, ka komersanti iesniegs elektrostaciju gada pārskatus, treškārt, nodrošināt savlaicīgu elektrostaciju gada pārskatos iekļautās informācijas vērtēšanu, lai savlaicīgi lemtu par korektīvām darbībām, kas ļaus novērst nepamatota valsts atbalsta izmaksu. Minētais attiecināms vēl jo vairāk uz gadījumiem, ja komersants elektrostaciju gada pārskatu neiesniedz, tad uzraudzības iestādei ir jāvar pieņemt attiecīgus lēmumus, lai savlaicīgi novērstu nepamatotu valsts atbalsta izmaksu. Tādējādi tiek aizsargāta sabiedrības labklājība, jo tiek samazinātas galapatērētāju izmaksas, izskaužot arī nesaimniecisku un negodprātīgu rīcību nozarē.
Līdz ar to Noteikumu Nr. 560 41. punktā tika noteikts, ka uzraudzības iestāde mēneša laikā pieņem lēmumu par komersantam piešķirto obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un lēmumu par pienākumu komersantam mēneša laikā atmaksāt publiskajam tirgotājam saņemto nepamatoto vai nelikumīgo valsts atbalstu.
Ņemot vērā iepriekš minēto un norādīto apstrīdēto normu izdošanas pamatojumu, to leģitīmie mērķi ir:
1) padarīt efektīvāku valsts atbalsta saņemšanas sistēmu;
2) novērst nepamatotu valsts atbalsta saņemšanu, tajā skaitā novērst obligātā iepirkuma prasību neizpildi;
3) iedzīvotāju interesēs nodrošināt valsts atbalsta maksājumu veikšanu tikai tādiem ražotājiem, kas saražoto enerģiju, tostarp siltumenerģiju, izmanto lietderīgi, t. i., ekonomiski pamatota pieprasījuma apmierināšanai, tādējādi neveicinot tādas siltumenerģijas ražošanu, kurai nav pieprasījuma.
Līdz ar to Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētajām normām ir Satversmes 116. pantā paredzētais leģitīmais mērķis – sabiedrības labklājības aizsargāšana. Tiek samazinātas galapatērētāju izmaksas, izskaužot arī nesaimniecisku un negodprātīgu rīcību nozarē. Pamattiesību ierobežojuma mērķis ir saistīts ar sabiedrības labklājības aizsardzību gan tādā ziņā, ka tiek samazināta individuālu elektroenerģijas rēķinu summa, gan arī tādā ziņā, ka tiek stiprināta Latvijas tautsaimniecība. Papildus var norādīt, ka ar šādu ierobežojumu tiek aizsargātas arī citu personu tiesības, nodrošinot, ka elektroenerģijas lietotājs saņem elektroenerģiju par pamatotām cenām.
6. Atbilstoši Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 18.1. punktā atzītajam, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbauda:
1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi;
2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.
Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska[9].
6.1. Līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts.[10]
Izraudzītajam līdzeklim ir jānodrošina leģitīmā mērķa sasniegšana, tomēr tam nav obligāti jābūt pilnīgi ideālam.[11]
Atbilstoši šī atbildes raksta 2. punktā secinātajam, ka valsts atbalsts nedrīkst būt neierobežots laikā, pārmērīgs un ekonomiski nepamatots, likumdevējs uzdeva Ministru kabinetam izstrādāt regulējumu, pilnveidojot atbalsta saņēmēju uzraudzības mehānismu, definējot atbalsta saņēmēju atbildību, uzraugošās institūcijas funkcijas un darbības, kā arī nosakot lēmumu pieņemšanas mehānismu un lēmumu pieņemšanas termiņus.
Pilnveidojot atbalsta saņēmēju uzraudzības mehānismu, sabiedrības interesēs tiek novērsts obligātā iepirkuma komponentes neierobežots pieaugums, ko varētu izraisīt nepamatota valsts atbalsta izmaksa, tādējādi nodrošinot, ka elektroenerģijas lietotājs saņem elektroenerģiju par pamatotām cenām.
Savukārt elektroenerģijas ražotāju interesēs tiek turpināta uzņēmējdarbības vides sakārtošana, tostarp novērsti nepamatoti un pārmērīgi konkurences kropļojumi. Ņemot vērā 2. punktā minēto, ka līdz 2030. gadam Latvijai ir jāsasniedz 57 % atjaunīgās enerģijas īpatsvars, tad uzņēmējdarbības vides tālāka sakārtošana atjaunīgās enerģijas ražošanai nākotnē mazinās sabiedrības joprojām negatīvo attieksmi pret atjaunīgās enerģijas ražotājiem un ietekmi uz elektroenerģijas gala cenu.
Līdz ar to apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.
6.2. Ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi tikpat iedarbīgi līdzekļi, kas pamattiesības ierobežotu mazāk. Vērtējot, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet gan tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē[12].
Valsts bauda plašu rīcības brīvību, lemjot par to, kādā veidā ir sasniedzami mērķi, kuru dēļ tiek veidotas valsts atbalsta shēmas atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanai (sal. sk. ES Tiesas 2019. gada 11. jūlija sprieduma apvienotajās lietās C‑180/18 u. c., Agrenergy u. c. 27. punktu). Ir tikai saprātīgi, ka valsts var paplašināt to prasību klāstu, kuru neizpildes gadījumā elektroenerģijas ražotājs tiek izslēgts no obligātā iepirkuma sistēmas. Ja elektroenerģijas ražotājs nepilda tiesību normās noteiktās prasības, tas nevar paļauties uz to, ka valsts joprojām tam sniegs atbalstu, sedzot obligāto iepirkumu.
Laika periodā, par kuru Pieteicējs ir iesniedzis pieteikumu, Noteikumu Nr. 560 41. punkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) noteica – ja komersants līdz 1. martam nav iesniedzis šo noteikumu 38. punktā minēto gada pārskatu, birojs mēneša laikā pieņem lēmumu, ar kuru tiek atceltas komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības.
Par enerģētikas politikas veidošanu atbildīgā nozares ministrija, sagatavojot Noteikumus Nr. 560, vērtēja kopējo obligātā iepirkuma sistēmas tvērumu, tai skaitā elektroenerģijas ražotāju pienākumus, atbildību un saņemtos labumus no valsts, no vienas puses. Savukārt, no otras puses, tika vērtēti sabiedrības kopējie labumi – saņemt elektroenerģiju par adekvātu cenu un nesamazināt tautsaimniecības konkurētspēju.
Elektrostacijas gada pārskata iesniegšana elektroenerģijas ražotājiem, tai skaitā Pieteicējam, ir ikgadējs pasākums, kas tika noteikts tiesību normās kopš 2018. gada[13]. Tas nozīmē, ka komersantam bija jābūt jau izveidotai iekšējai rutīnas procedūrai par elektrostacijas gada pārskata sagatavošanu un iesniegšanu līdz kārtējā gada 1. martam uzraugošai iestādei. Līdz ar to Noteikumos Nr. 560 neiekļāva normu, ka uzraugošā iestāde vispirms brīdina komersantu par elektrostacijas gada pārskata neiesniegšanu un tikai pēc tam pieņem lēmumu par obligātā iepirkuma tiesību atņemšanu par elektrostacijas gada pārskata neiesniegšanu. Par enerģētikas politikas veidošanu atbildīgā nozares ministrija secināja, ka atbildīgam un gādīgam saimniekam, ja tas saņem valsts atbalstu obligātā iepirkuma veidā, ir zināmi izpildāmie pienākumi un nav nepieciešams papildu mehānisms šo pienākumu izpildes atgādināšanai.
Papildus tam likumdevējs, pieņemot grozījumus Likumā, uzdeva Ministru kabinetam, pilnveidojot obligātā iepirkuma sistēmu, uzlikt lielāku atbildību elektroenerģijas ražotājiem, nodrošinot tiesībās noteikto pienākumu izpildei. Līdz ar to Ministru kabinets uzskata, ka nepastāvēja alternatīvi līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai – nodrošināt sabiedrībai un kopējai tautsaimniecībai elektroenerģiju par pieņemamu cenu, samazinot obligātā iepirkuma komponentes ietekmi uz kopējo elektroenerģijas gala cenu, kā arī pilnveidojot elektroenerģijas ražošanas nozari, novēršot neatbilstības tiesību normās noteiktajam.
Ņemot vērā minēto, izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.
6.3. Izvērtējot atbilstību, jāpārliecinās, vai nelabvēlīgās sekas personai nav lielākas par labumu, ko gūst sabiedrība. Izvērtējot atbilstību šim kritērijam, notiek personas un sabiedrības interešu svēršana, apsverot sabiedrības labumu un personai nodarīto zaudējumu jeb kaitējumu[14].
Atbilstoši šī atbildes raksta 2. punktā minētajam valsts atbalsts atbilstoši ES tiesību aktos paredzētajam nedrīkst būt konkurenci kropļojošs, neierobežots laikā, pārmērīgs un ekonomiski nepamatots. Secīgi katra ES dalībvalsts pieņem nacionālo regulējumu, paredzot komercdarbības atbalsta nosacījumus, kuros ietverta konkurences nekropļošana, kas ir ierobežots laikā un ekonomiski pamatots.
Lai valsts spētu reaģēt uz mainīgiem apstākļiem, ievērot komercdarbības atbalsta nosacījumus un sasniegt Likuma mērķi – izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai – Ministru kabinets pilnveidoja obligātā iepirkuma uzraudzības procesu, lai nodrošinātu saražotās un pēc tam iepirktās elektroenerģijas apjoma precīzu kontroli obligātā iepirkuma ietvaros, nosakot uzraugošās iestādes pienākumus, lēmuma pieņemšanas kārtību un termiņus. Šī pienākuma izpildei elektrostaciju gada pārskats ir tas instruments, kas deva iespēju uzraugošai iestādei pārliecināties par iepriekš minēto, tas ir, saražoto elektroenerģijas daudzumu, pašpatēriņu, izejvielu apjomu.
Pieteicēja apstrīdētā norma ir pastarpināti viens no instrumentiem, lai valsts kopumā nodrošinātu obligātā iepirkuma komponentes ietekmi uz elektroenerģijas gala cenas mazināšanu un veicinātu tautsaimniecības konkurētspēju un sabiedrības maksātspējas nepasliktināšanos. Papildus tam, kā jau minēts atbildes raksta 5. punktā un 6.2. punktā, Pieteicējam ir jāpārzina vai bija jāzina par tiesisko regulējumu jomā, kurā viņš darbojas, tai skaitā par izmaiņām tajā.
Konkrētajā gadījumā runa ir par komersanta tiesībām uz valsts atbalstu un par sabiedrības tiesībām uz pēc iespējas mazāku elektroenerģijas cenu un kopējo tautsaimniecības stiprināšanu. Valsts atbalsta mehānismam jābūt tādam, kur valsts finanšu līdzekļi tiek izlietoti pēc iespējas efektīvāk. Atceļot komersantam tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ja netiek termiņā iesniegts gada pārskats, Ministru kabineta ieskatā, tiek nodrošināts, ka valsts atbalsts netiek nepamatoti izmaksāts. Ņemot vērā arī iepriekš minētos apsvērumus, sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā komersanta tiesību un tiesisko interešu aizskārums. Tiesisko attiecību noteiktība un stabilitāte, komersantam un sabiedrībai zinot, ka komersantam piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros tiks atceltas, ja netiks izpildītas noteiktas prasības, ir vērtējama augstāk par komersanta tiesību un tiesisko interešu aizskārumu.
Līdz ar to tiek sabalansētas sabiedrības intereses saņemt elektroenerģiju, kas saražota no atjaunīgajiem energoresursiem, par saprātīgu cenu un komersantu interese atgūt veiktos ieguldījumus kopā ar atdevi no šiem ieguldījumiem.
Tādējādi apstrīdētās normas ir atbilstošas leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Ņemot vērā šajā atbildes rakstā pausto faktisko un juridisko apstākļu izklāstu, Ministru kabinets apstrīdētās tiesību normas uzskata par atbilstošām Satversmes 105. pantam.
[1] Eiropas Savienības Padome 2023. gada 9. oktobrī nobalsoja par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvā (ES) Nr. 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu, kas stāsies spēkā tuvākajā laikā pēc oficiālās publikācijas.
[2] Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmums lietā Nr. SA.43140 (2015/NN) ''Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai'': https://ec.europa.eu/competition/state_aid/cases/260648/260648_1989384_233_2.pdf
[3] Skatīt Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktu.
[4] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.
[5] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.
[6] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.
[7] Ekonomikas ministrija līdz 2022. gada 31. decembrim bija atbildīgā nozares ministrija par enerģētikas politikas veidošanu.
[8] Ekonomikas ministrijas 2009. gada 15. aprīļa lēmums Nr. 1-6.1-235.
[9] Skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu, 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 12. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 18.1. punktu.
[10] Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 ''Par Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantam'' 21.2. punkts.
[11] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.
[12] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesas praksē//http://www.satv.tiesa. gov.lv/articles/pamattiesibu-ierobezojuma-konstitucionalitates-izvertesana-satversmes-tiesas-prakse/
[13] Ministru kabineta 2022. gada 8. marta noteikumi Nr. 177 ''Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumos Nr. 560 ''Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību'''' (spēkā no 2022. gada 1. aprīļa)
[14] Eiropas Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52011DC0112&from=LV
Pielikumā: