26-TA-668
Preču un pakalpojumu trūkumu atbildības likums
InodaļaVispārīgie noteikumi
1.
pants.
Likumā lietotie termini
(1)
Digitāla izgatavošanas datne – kustamas lietas digitāla versija vai digitāla veidne, kas satur materiālas lietas ražošanai vajadzīgo funkcionālo informāciju, ar kuras palīdzību ir iespējams automātiski kontrolēt mašīnas vai rīkus.
(2)
Saistīts pakalpojums – digitāls pakalpojums, kas ir integrēts precē vai ar to savstarpēji savienots tā, ka tā neesības gadījumā produkts nevarētu izpildīt vienu vai vairākas savas funkcijas.
(3)
Sastāvdaļa – materiāla vai nemateriāla lieta, izejviela, vai saistīts pakalpojums, ko integrē produktā vai savstarpēji savieno ar to.
(4)
Ražotājs – fiziska vai juridiska persona, kas:
1)
izstrādā, izgatavo vai ražo kādu preci;
2)
ir pasūtījusi šīs preces izveidi vai izgatavošanu vai sevi parāda kā ražotāju, uz preces norādot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi; vai
3)
preci izstrādā, izgatavo vai ražo pats savai lietošanai.
(5)
Ražotāja kontrole nozīmē, ka:
1)
preces ražotājs veic vai – attiecībā uz trešo personu darbībām – piekrīt vai atļauj:
a)
integrēt, savstarpēji savienot vai piegādāt sastāvdaļu, tostarp programmatūras atjauninājumus vai jauninājumus; vai
b)
preci modificēt, tostarp būtiski modificēt.
2)
preces ražotājs pats vai ar trešās personas starpniecību spēj piegādāt programmatūras atjauninājumus vai jauninājumus.
(6)
Darīt pieejamu tirgū – komercdarbības gaitā par samaksu vai bez maksas piegādāt preces izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai Eiropas Savienības tirgū.
(7)
Laist tirgū – preci pirmo reizi darīt pieejamu Eiropas Savienības tirgū.
(8)
Nodošana ekspluatācijā – preces pirmā lietošanas reize Eiropas Savienībā komercdarbības gaitā par samaksu vai bez maksas apstākļos, kad minētā prece pirms tā pirmās lietošanas reizes nav tikusi laista tirgū.
(9)
Pilnvarotais pārstāvis – fiziska vai juridiska persona, kas reģistrēta Eiropas Savienībā un kas ir saņēmusi ražotāja rakstisku pilnvaru rīkoties tā vārdā, veicot konkrētus uzdevumus.
(10)
Importētājs – fiziska vai juridiska persona, kas iedibināta Eiropas Savienībā un kas laiž Eiropas Savienības tirgū trešās valsts preci.
(11)
Izpildes pakalpojumu sniedzējs – fiziska vai juridiska persona, kas komercdarbības gaitā sniedz vismaz divus no šādiem pakalpojumiem: īpašumā neesoša produkta glabāšanu noliktavā, iesaiņošanu, adresēšanu un nosūtīšanu, izņemot pasta pakalpojumus, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai 2. panta 1. punktā, paku piegādes pakalpojumus, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. aprīļa Regulas (ES) 2018/644 par pārrobežu paku piegādes pakalpojumiem 2. panta 2. punktā, un jebkādus citus pasta pakalpojumus vai kravas transporta pakalpojumus.
(12)
Izplatītājs – fiziska vai juridiska persona piegādes ķēdē, kas nav preces ražotājs vai importētājs un kas minēto preci dara pieejamu tirgū.
(13)
Uzņēmējs – preces vai sastāvdaļas ražotājs, saistītā pakalpojuma sniedzējs, pilnvarotais pārstāvis, importētājs, izpildes pakalpojumu sniedzējs vai izplatītājs.
(14)
Būtiska modifikācija – preces modifikācija pēc tā laišanas tirgū vai nodošanas ekspluatācijā:
1)
kura uzskatāma par būtisku saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas Savienības vai dalībvalstu nacionālajiem normatīvajiem aktiem par produktu drošumu; vai
2)
kura, ja attiecīgajos Eiropas Savienības vai Latvijas nacionālajos normatīvajos aktos par produktu drošumu nav noteikts slieksnis tam, kas būtu uzskatāms par būtisku modifikāciju:
a)
maina preces sākotnējo veiktspēju, nolūku vai veidu un šādas izmaiņas nav paredzētas ražotāja sākotnējā riska novērtējumā; un
b)
maina apdraudējuma raksturu, rada jaunu apdraudējumu vai paaugstina riska līmeni.
2.
pants.
Likuma mērķis
Likuma mērķis ir paredzēt atbildību par kaitējumu, kas nodarīts cilvēka dzīvībai, veselībai vai personas mantai preces vai pakalpojuma trūkumu dēļ, kā arī noteikt pienākumu atlīdzināt zaudējumus.
3.
pants.
Likuma piemērošanas joma
(1)
Likums attiecas uz jebkuru kustamu lietu, arī tad, ja tā ir integrētas kādā citā kustamā lietā vai nekustamā īpašumā vai savstarpēji savienota ar to, kā arī uz elektroenerģiju, digitālas izgatavošanas datnēm, izejvielām un programmatūru (turpmāk – prece).
(2)
Likums attiecas arī uz pakalpojumiem, kuru rezultātā pakalpojuma sniedzējs izgatavo jaunu ķermenisku lietu, uzlabo vai pārveido esošu ķermenisku lietu vai tās īpašības, kā arī uz pakalpojumiem, kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz cilvēka dzīvību vai veselību.
(3)
Likums neattiecas uz:
1)
zaudējumu atlīdzību par kaitējumu cilvēka dzīvībai, veselībai vai personas mantai, kas radies kodolnegadījuma dēļ;
2)
brīvi pieejamām atvērtā pirmkoda programmatūrām, kas izstrādātas vai piegādātas nekomerciāli.
(4)
Likumā noteiktais neietekmē cietušās personas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību saskaņā ar citiem likumiem.
IInodaļaPrece un pakalpojums ar trūkumiem
4.
pants.
Prece ar tūkumiem
(1)
Uzskatāms, ka precei ir trūkums, ja nav garantēts šīs preces drošums, ar kādu personai ir tiesības rēķināties, ņemot vērā visus apstākļus, tai skaitā:
1)
preces noformējumu un raksturojumu — ieskaitot tā marķējumu, dizainu, tehniskās īpašības, sastāvu, iepakojumu un montāžas, uzstādīšanas, lietošanas un apkopes instrukcijas (pamācības);
2)
preces lietošanu pamatoti paredzamos apstākļos;
3)
laiku, kad prece laista tirgū vai nodota ekspluatācijā, vai – ja pēc minētā laika brīža ražotājs joprojām saglabā kontroli pār preci – laika brīdis, kad ražotājam vairs nav kontroles pār preci;
4)
ietekmi, kādu uz preci atstāj spēja turpināt mācīties vai iegūt jaunas īpašības pēc laišanas tirgū vai nodošanas ekspluatācijā;
5)
pamatoti paredzamo ietekmi, kādu uz preci atstāj citas preces, kuru izmantošana kopā ar konkrēto preci, tostarp savstarpēja savienošana ar preci varētu tikt sagaidīta;
6)
preces drošuma prasības, ieskaitot kiberdrošības prasības;
7)
jebkādu kompetentās iestādes vai uzņēmēja lēmumu atsaukt produktu vai citu būtisku iejaukšanos attiecībā uz produkta drošumu;
8)
lietotāju grupas konkrētās vajadzības, kam produkts paredzēts;
9)
precei, kuras galvenais mērķis ir novērst kaitējumu – jebkāda šīs preces neatbilstība kaitējuma novēršanas mērķim.
(2)
Nevar uzskatīt, ka precei ir trūkums, vienīgi tādēļ, ka tirgū jau ir laists vai nodots ekspluatācijā (vai pēc tam tiek laists tirgū vai nodots ekspluatācijā) labāka prece, tostarp preces atjauninājumi vai jauninājumi.
5.
pants.
Pakalpojums ar trūkumiem
Uzskatāms, ka pakalpojumam ir trūkums, ja nav garantēts šā pakalpojuma drošums, ar kādu personai ir tiesības rēķināties, ņemot vērā visus apstākļus, tai skaitā:
1)
pakalpojuma raksturojumu un sniegšanas veidu, pakalpojuma ietvaros izmantotās lietas izskatu, noformējumu, uzbūvi un sastāvu;
2)
informāciju, kas sniegta par pakalpojumu;
3)
laiku, kad pakalpojums sniegts.
IIInodaļaTiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu
6.
pants.
Tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu
(1)
Ja preces vai pakalpojumu trūkumu dēļ tiek nodarīts kaitējums cilvēka dzīvībai, veselībai vai personas mantai, preces ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir atlīdzināt cietušajai personai radušos zaudējumus. Tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu ietver arī nemateriālos zaudējumus.
(2)
Ja nodarīts kaitējums personas mantai, cietusī persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību, izņemot atlīdzību par:
1)
pašu preci ar trūkumiem;
2)
preci, ko sabojājusi defektīva sastāvdaļa, kuru preces ražotājs ir integrējis precē vai savstarpēji savienojis ar to vai kura ir šī ražotāja kontrolē;
3)
mantu, ko izmanto tikai profesionāliem mērķiem.
(3)
Cietusī persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību par bojātiem vai iznīcinātiem datiem, ja tos neizmanto profesionāliem mērķiem.
IVnodaļaAtbildība par preci vai pakalpojumu ar trūkumiem
7.
pants.
Par preces trūkumiem atbildīgā persona
(1)
Par preces ar trūkumiem rezultātā personai radīto kaitējumu ir atbildīgi:
1)
preces ar trūkumiem ražotājs;
2)
defektīvas sastāvdaļas ražotājs, ja minētā sastāvdaļa ir integrēta ražotāja kontrolē esošajā precē vai savstarpēji savienota ar to un izraisījusi minētās preces trūkumus, neskarot preces ražotāja atbildību.
(2)
Attiecībā uz preces vai sastāvdaļas ražotāju, kas neatrodas Eiropas Savienībā, neskarot minētā ražotāja atbildību, atbild:
1)
preces ar trūkumiem vai defektīvas sastāvdaļas importētājs;
2)
ražotāja pilnvarotais pārstāvis.
(3)
Ja nav Eiropas Savienībā iedibināta importētāja vai pilnvarotā pārstāvja, atbildīgs ir izpildes pakalpojumu sniedzējs.
(4)
Preces ražotāja atbildība attiecas arī uz jebkādu kaitējumu, ko izraisījusi defektīva sastāvdaļa, ja tā ir integrēta produktā vai savstarpēji savienota ar preci ražotāja kontrolē.
(5)
Par preces ražotāju, kurš ir atbildīgs par preces ar trūkumiem radīto kaitējumu, uzskata jebkuru fizisku vai juridisku personu, kura būtiski modificē preci ārpus ražotāja kontroles un pēc tam preci dara pieejamu tirgū vai nodod to ekspluatācijā.
(6)
Uzņēmēja vai pakalpojuma sniedzēja atbildību par kaitējumu, kas nodarīts cilvēka dzīvībai, veselībai vai personas mantai preces trūkumu dēļ, nedrīkst iepriekš samazināt vai izslēgt. Šāda vienošanās, kas ir pretēja šā likuma normām, nav spēkā.
8.
pants.
Par pakalpojuma trūkumiem atbildīgā persona
Par pakalpojuma ar trūkumiem rezultātā personai radīto kaitējumu ir atbildīgs pakalpojuma sniedzējs.
9.
pants.
Atbildība, ja nav iespējams identificēt Eiropas Savienībā reģistrētu uzņēmēju
Gadījumā, ja nav iespējams identificēt Eiropas Savienībā reģistrētu šā likuma 7.pantā minēto uzņēmēju, atbildīgs ir ikviens preces ar trūkumiem izplatītājs, ja:
1)
cietusī persona pieprasa, lai izplatītājs identificētu šā likuma 7.pantā minēto uzņēmēju, kas reģistrēts Eiropas Savienībā, vai savu izplatītāju, kas tam piegādājis attiecīgo preci, un
2)
minētais izplatītājs viena mēneša laikā pēc personas pieprasījuma saņemšanas neidentificē attiecīgo uzņēmēju vai savu izplatītāju.
10.
pants.
Tiešsaistes platformu pakalpojuma sniedzēja atbildība
Šā likuma 9. pantu piemēro arī jebkuram tiešsaistes platformu pakalpojuma sniedzējam, kas patērētājiem dod iespēju slēgt distances līgumus ar tirgotājiem un kas nav uzņēmējs, ja šāda tiešsaistes platforma sniedz konkrētu informācijas elementu vai citādi dara iespējamu konkrēto darījumu tādā veidā, kas rada vidusmēra patērētājam priekšstatu, ka informāciju vai darījuma priekšmetu veidojošo produktu vai pakalpojumu sniedz pati tiešsaistes platforma vai pakalpojuma saņēmējs, kurš darbojas tās pakļautībā vai kontrolē.
11.
pants.
Atbrīvošana no atbildības
(1)
Uzņēmēju vai pakalpojuma sniedzēju no atbildības var atbrīvot pilnībā vai daļēji, ja, ņemot vērā visus apstākļus, tiek konstatēts, ka kaitējuma cēlonis ir gan preces vai pakalpojuma trūkums, gan arī cietušās personas vai kādas citas personas vaina, par kuru cietusī persona ir atbildīga.
(2)
Šā likuma 7., 9. un 10. pantā minētais uzņēmējs nav atbildīgs par preces ar trūkumiem radīto kaitējumu, ja šis uzņēmējs pierāda, ka:
1)
preci nav laidis tirgū vai nodevis to ekspluatācijā (ražotāja vai importētāja gadījumā);
2)
preci nedarīja pieejamu tirgū (izplatītāja gadījumā);
3)
ņemot vērā attiecīgos lietas apstākļus, ir pamats uzskatīt, ka trūkums, kas radījis kaitējumu, precei nepastāvēja brīdī, kad preci laida tirgū, nodeva ekspluatācijā (izplatītāja gadījumā – darīja pieejamu tirgū), vai ka trūkums radās pēc minētā brīža;
4)
kaitējumu izraisījušais trūkums radās sakarā ar preces atbilstību juridiskajām prasībām;
5)
laikā, kad preci laida tirgū vai nodeva ekspluatācijā, vai periodā, kad prece bija ražotāja kontrolē, zinātnisko un tehnisko zināšanu līmenis objektīvi bija tāds, ka trūkumu nevarēja atklāt;
(3)
Pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs, ja viņš pierāda, ka:
1)
ņemot vērā attiecīgos lietas apstākļus, ir pamats uzskatīt, ka trūkums, kas radījis zaudējumu, radies pēc tam, kad pakalpojums sniegts;
2)
zinātnes un tehnikas attīstības līmenis tajā laikā, kad pakalpojums sniegts, nebija tik augsts, lai ļautu atklāt trūkumu;
3)
pakalpojuma trūkums radās sakarā ar pakalpojuma atbilstību juridiskajām prasībām;
(4)
Sastāvdaļas ražotājs nav atbildīgs, ja viņš pierāda, ka preces vai pakalpojuma trūkums saistīts ar tās preces vai lietas uzbūvi vai dizainu, kurā sastāvdaļa integrēta (iestrādāta), vai ar preces ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja sniegto instrukciju (pamācību) sastāvdaļas ražotājam.
(5)
Fiziska vai juridiska persona, kura būtiski modificē preci ārpus ražotāja kontroles un pēc tam preci dara pieejamu tirgū vai nodod to ekspluatācijā, nav atbildīga, ja tā pierāda, ka kaitējumu izraisījušais trūkums ir saistīta ar tādu preces daļu, kuru modifikācija nav skārusi.
(6)
Uzņēmējs nav atbrīvots no atbildības šā panta otrās daļas 3. punktā, minētajā gadījumā, ja preces trūkumu radījis kāds no šādiem elementiem, ja vien tas ir ražotāja kontrolē:
1)
saistīts pakalpojums;
2)
programmatūra, arī programmatūras atjauninājumi vai jauninājumi;
3)
drošuma uzturēšanai vajadzīgo programmatūras atjauninājumu vai jauninājumu trūkums;
4)
preces būtiska modifikācija.
12.
pants.
Vairāku uzņēmēju atbildība
(1)
Gadījumos, kad par vienu un to pašu kaitējumu atbilstoši šim likumam atbild vismaz divi uzņēmēju, tie atbild solidāri.
(2)
Ražotājam, kas precē integrē programmatūru kā tās sastāvdaļu, nav tiesību celt regresa prasību pret defektīvas programmatūras sastāvdaļas ražotāju, kura radījusi kaitējumu, ja:
1)
brīdī, kad attiecīgā defektīvā programmatūras sastāvdaļa tika laista tirgū, tās ražotājs bija mikrouzņēmums vai mazais uzņēmums; un
2)
ražotājs, kas defektīvo programmatūras sastāvdaļu integrējis precē, ir līgumiski vienojies ar defektīvās programmatūras sastāvdaļas ražotāju atteikties no šīm tiesībām.
(3)
Atbildīgais uzņēmējs un pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs arī par kaitējumu, kas radies gan preces vai sniegtā pakalpojuma trūkuma dēļ, gan arī kādas trešās personas darbības dēļ. Šādā gadījumā uzņēmējs vai pakalpojuma sniedzējam ir tiesības celt regresa prasību pret šo trešo personu tiktāl, ciktāl tās rīcība ir izraisījusi vai palielinājusi kaitējumu.
(4)
Ja par to pašu kaitējumu atbildīgi ir vairāki uzņēmēji vai pakalpojumu sniedzēji, tad uzņēmējam, kas cietušajai personai ir sedzis zaudējumus, ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret citiem atbildīgajiem uzņēmējiem vai pakalpojuma sniedzējiem.
VnodaļaProcesuālie jautājumi
13.
pants.
Prasījuma tiesības
Prasību par zaudējumu atlīdzināšanu var iesniegt pati cietusī persona, kā arī persona, kas pārņēmusi vai kam subrogētas cietušās personas tiesības vai persona, kura rīkojas vienas vai vairāku cietušo personu vārdā.
14.
pants.
Pierādījumu atklāšana
(1)
Ja prasītājs lietā ir iesniedzis faktus un pierādījumus, kas ir pietiekami, lai celtā prasība par zaudējumu atlīdzinājumu būtu ticama, lietās par zaudējumu atlīdzinājumu saistībā ar preces vai pakalpojuma ar trūkumiem radīto kaitējumu, atbildētājam ir pienākums pēc prasītāja pieprasījuma atklāt viņa rīcībā esošos pierādījumus.
(2)
Ja atbildētājs lietā ir iesniedzis faktus un pierādījumus, kas ir pietiekami, lai uzskatāmi parādītu, ka atbildētājam šie pierādījumi ir vajadzīgi, lai vērstos pret zaudējumu atlīdzinājuma prasību, prasītājam ir jāatklāj attiecīgie viņa rīcībā esošie pierādījumi.
(3)
Pierādījumus jāatklāj ciktāl tas ir nepieciešams un ciktāl tas ir samērīgi.
(4)
Tiesa, nosakot vai kādas puses pieprasītā pierādījumu atklāšana ir nepieciešama un samērīga, ņem vērā visu iesaistīto pušu, tostarp trešo personu, leģitīmās intereses, jo īpaši attiecībā uz ierobežotas pieejamības informācijas un komercnoslēpumu aizsardzību.
(5)
Ja atbildētājam ir jāatklāj komercnoslēpums vai iespējams komercnoslēpums, tiesa pēc puses pamatota pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai saglabātu minētās informācijas konfidencialitāti, kad to izmanto vai uz to atsaucas tiesvedības laikā vai pēc tā.
(6)
Gadījumos, kad pusei ir jāatklāj pierādījumi, tiesa, pēc pretējās puses pamatota pieprasījuma vai, ja tiesa to uzskata par lietderīgu un atbilstošu, drīkst pieprasīt šos pierādījumus iesniegt viegli pieejamā un viegli saprotamā veidā, ja tiesa uzskata, ka šāda pierādījumu sniegšana ir samērīga attiecībā uz pierādījumus sniedzošās puses izmaksām un pūlēm.
15.
pants.
Pierādīšanas pienākums
(1)
Prasītājam ir pienākums pierādīt preces vai pakalpojuma trūkumu, radīto kaitējumu un cēloņsakarību starp minēto trūkumu un kaitējumu.
(2)
Tiek prezumēts, ka precei vai pakalpojumam ir trūkumi, ja ir izpildīts kāds no šiem nosacījumiem:
1)
atbildētājs neatklāj pierādījumus atbilstoši šā likuma 14. panta pirmajai daļai;
2)
prasītājs uzskatāmi parāda, ka prece vai pakalpojums neatbilst Eiropas Savienības vai Latvijas tiesību aktos noteiktajām obligātajām preces vai pakalpojuma drošuma prasībām, kas paredzētas tam, lai aizsargātu pret tāda kaitējuma rašanās risku, kāds ir radies cietušajai personai; vai
3)
prasītājs uzskatāmi parāda, ka kaitējumu izraisījis acīmredzams preces darbības traucējums vai pakalpojums pamatoti paredzamas lietošanas laikā vai parastos apstākļos.
(3)
Tiek prezumēts, ka starp produkta trūkumiem un radīto kaitējumu ir cēloņsakarība, ja ir konstatēts, ka prece ir ar trūkumiem un radītais kaitējums ir tāda veida, kas ir tipisks konkrētajam trūkumam.
(4)
Tiesa prezumē preces trūkumus vai cēloņsakarību starp trūkumu un kaitējumu, vai abus, ja, neskatoties uz pierādījumu atklāšanu saskaņā ar šā likuma 14. pantu, un ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus:
1)
prasītājam, jo īpaši lietas tehniskās vai zinātniskās sarežģītības dēļ, ir pārmērīgas grūtības pierādīt, ka prece ir ar trūkumiem vai ka pastāv cēloņsakarība starp trūkumiem un kaitējumu, vai abus; un
2)
prasītājs uzskatāmi parāda, ka precei, visticamāk, ir trūkums vai starp preces trūkumiem un kaitējumu ir cēloņsakarība, vai abi.
(5)
Atbildētājam ir tiesības atspēkot jebkuru no šā panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētajām prezumpcijām.
16.
pants.
Noilguma termiņš
(1)
Prasība atlīdzināt zaudējumus ceļama triju gadu laikā no dienas, kad cietusī persona ir uzzinājusi vai, ņemot vērā lietas apstākļus, ir pamats uzskatīt, ka tai vajadzēja uzzināt par preces vai pakalpojuma trūkumu, radīto kaitējumu un atbildīgā uzņēmēja vai pakalpojuma sniedzēja identitāti.
(2)
Prasību atlīdzināt zaudējumus nevar celt, ja no dienas, kad prece ar trūkumiem ir laista tirgū vai nodota ekspluatācijā, prece darīta pieejama tirgū vai nodota ekspluatācijā pēc tās būtiskas modifikācijas vai pakalpojuma sniedzējs sniedzis pakalpojumu, kura dēļ cietušajai personai radīts kaitējums, pagājuši 10 gadi.
(3)
Ja cietusī persona nav varējusi ierosināt tiesvedību šā panta otrajā daļā minētajā termiņā personiska aizskāruma latentuma (kaitējuma ārējai izpausmei nepieciešams laiks) dēļ, cietusī persona saskaņā ar šo likumu vairs nav tiesīga celt prasību atlīdzināt zaudējumus, ja pagājuši 25 gadi.
(4)
Noilguma tecējumam un pārtraukumam piemērojami Civillikuma noteikumi.
Pārejas noteikumi
Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem” (Latvijas Vēstnesis, 2000, 250./251. nr.; 2004, 66. nr.; 2013, 188. nr.).
Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām
Likumā iekļautas normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 23. oktobra direktīvas (ES) 2024/2853 par atbildību par defektīviem produktiem un Padomes Direktīvas 85/374/EEK atcelšanu.
Likums stājas spēkā 2026.gada 9.decembrī.
Ministrs V. Uzvārds