24-TA-2630
Noteikumi par suņa, kaķa un mājas (istabas) seska pavairošanu
Izdoti saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 18.2 panta trešo un ceturto daļu
I.Vispārīgie jautājumi
1.
Noteikumi nosaka:
1.1.
attiecībā uz mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieku, kas pavairo sev piederošu suni, kaķi vai mājas (istabas) sesku un atsavina tā pēcnācējus, apmācību dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā:
1.1.1.
prasības attiecībā uz izglītību un darba pieredzi personām, kas ir tiesīgas apmācīt;
1.1.2.
prasības attiecībā uz izglītību un darba pieredzi personām, kurām nav nepieciešama papildu apmācība;
1.1.3.
apmācības programmas saturu un apjomu, periodiskumu un pārbaudījuma norises kārtību;
1.1.4.
prasības attiecībā uz apmācīto personu uzskaiti un apliecībā par apmācību norādāmo informāciju.
1.2.
attiecībā uz mājas (istabas) dzīvnieku — suņu, kaķu vai mājas (istabas) sesku (turpmāk – dzīvnieki) — pavairošanu:
1.2.1.
prasības attiecībā uz telpām, aprīkojumu, inventāru un dzīvnieku kopēju;
1.2.2.
prasības attiecībā uz dzīvnieku apzīmēšanu un reģistrāciju;
1.2.3.
labturības prasības attiecībā uz dzīvnieku turēšanu, tostarp veselību, barošanu, dzirdināšanu, fiziskām aktivitātēm un socializāciju;
1.2.4.
dzīvnieku atsavināšanas prasības un kārtību;
1.2.5.
prasības attiecībā uz veterinārmedicīnisko aprūpi;
1.2.6.
prasības attiecībā uz blakusproduktu savākšanu un uzglabāšanu;
1.2.7.
dezinsekcijas un dezinfekcijas kārtību.
2.
Īpašnieks vai turētājs, kurš pavairo dzīvnieku, ievēro dzīvnieka turēšanas, tostarp veselības, barošanas, dzirdināšanas, fizisko aktivitāšu un socializācijas prasības atbilstoši dzīvnieku veselības, labturības un aizsardzības jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem.
3.
Dzīvniekus apzīmē un reģistrē, ievērojot noteikumos par mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtību noteiktās prasības.
4.
Dzīvniekus atsavina, ievērojot noteikumos par mājas (istabas) dzīvnieka atsavināšanu noteiktās prasības.
5.
Nobeigušos dzīvnieku uzglabāšanu un iznīcināšanu nodrošina atbilstoši normatīvajiem aktiem par prasībām tādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu apritei, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam.
6.
Ja dzīvnieka īpašnieks ir juridiska persona, tas nodrošina, ka vismaz viens tā darbinieks apgūst apmācību dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā.
II.Apmācība dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā
7.
Apmācību dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā (turpmāk – apmācība) ir tiesīga īstenot persona, kurai ir izglītība veterinārmedicīnā un darba pieredze specialitātē vismaz pēdējos piecus gadus.
8.
Apmācība nav nepieciešama personai, kura ir ieguvusi izglītību veterinārmedicīnā ne vēlāk kā pirms 10 gadiem, izņemot personas, kurām ir darba pieredze specialitātē vismaz pēdējos piecus gadus.
9.
Apmācību programmu apgūst periodiski reizi desmit gados.
10.
Apmācība notiek saskaņā ar minimālo apmācības programmu (1. pielikums). Minimālais apmācību ilgums ir sešas stundas.
11.
Persona pēc apmācības kārto rakstveida pārbaudījumu, 60 minūšu laikā atbildot uz 60 testa jautājumiem un izvēloties atbildi no piedāvātajiem atbilžu variantiem. Pārbaudījums ir nokārtots, ja pieļautas ne vairāk kā četras nepareizas atbildes vai palikuši neatbildēti ne vairāk kā četri jautājumi.
12.
Persona, kas īsteno apmācību, pārbaudījumu nokārtojušajam dzīvnieka īpašniekam vai turētājam vai juridiskas personas darbiniekam izsniedz apliecību par apmācību, tajā norādot:
12.1.
tās personas vārdu un uzvārdu, kura ir apmācījusi;
12.2.
apmācības datumu (diena, mēnesis, gads) un apliecības derīguma termiņu;
12.3.
apmācības programmas nosaukumu un apjomu;
12.4.
apmācītās personas vārdu un uzvārdu.
13.
Persona, kas īsteno apmācību, izveido un uztur apmācīto personu reģistru, kurā norāda:
13.1.
apmācītās personas vārdu, uzvārdu, personas kodu vai personas identifikācijas kodu;
13.2.
apmācības datumu (diena, mēnesis, gads).
14.
Apmācītās personas datus šo noteikumu 13. punktā minētajā reģistrā glabā desmit gadus pēc apmācības pabeigšanas un pēc pieprasījuma uzrāda Pārtikas un veterinārajam dienestam.
III.Prasības dzīvnieku pavairošanai
15.
Telpas, aprīkojums un inventārs:
15.1.
ir piemērots dzīvnieku sugai, un to ir viegli mazgāt, tīrīt un dezinficēt;
15.2.
cik vien iespējams, ir aizsargāts no parazītiem un kukaiņiem, un atbilstoši nepieciešamībai tiek nodrošināta tā deratizācija un dezinsekcija;
15.3.
ir regulāri uzturēts tīrs un, ja nepieciešams, dezinficēts ar dzīvnieku turēšanas vietām piemērotu dezinfekcijas līdzekli;
16.
Ir izstrādāts telpu, aprīkojuma un inventāra tīrīšanas un dezinfekcijas pasākumu plāns.
17.
Dzīvnieku kopšanai nepieciešamo inventāru un dezinfekcijas līdzekļus uzglabā atsevišķā telpā vai nodalītā vietā, kas ir fiziski nodalīta no dzīvnieku turēšanai, dzīvnieku barībai uzglabāšanai paredzētajām telpām vai vietām.
18.
Dzīvnieka īpašnieks vai turētājs iekārto telpas vai nodalītas vietas slimo un ievainoto dzīvnieku izvietošanai.
19.
Ja dzīvnieka īpašnieks vai turētājs izmanto dzīvnieka kopēju, tad tam ir šo noteikumu 20. punktā noteiktajam atbilstoša kompetence attiecībā uz dzīvnieku, kuru tas kopj.
20.
Dzīvnieka kopēju uzrauga persona, kas ir apmācīta dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, līdz tas ir apliecinājis darbam nepieciešamo kompetenci:
20.1.
par dzīvnieku bioloģisko uzvedību un fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām;
20.2.
atpazīt dzīvnieka izpausmes, tostarp jebkādas ciešanu pazīmes, un noteikt un veikt atbilstīgus ciešanu mazinošos pasākumus;
20.3.
nodrošināt labturības prasības, izmantot un uzturēt aprīkojumu, ko izmanto viņa aprūpējamo dzīvnieku sugām, un samazināt jebkādu risku dzīvnieku labturībai.
21.
Dzīvnieka kopējs vai persona, kas ir apmācīta dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, vismaz divas reizes dienā izvērtē dzīvnieka veselības stāvokli un turēšanas apstākļus. Jaundzimušus, slimus vai ievainotus dzīvniekus, kā arī suņa, kaķa un mājas (istabas) seska mātītes, kas ir grūsnas vai zīdīšanas periodā pārbauda biežāk.
22.
Dzīvniekus ar slimības pazīmēm, kuri ir ievainoti vai kuru labturība ir apdraudēta, bez kavēšanās pārvieto uz atsevišķu telpu vai vietu un, ja nepieciešams, nekavējoties nodrošina dzīvnieka veterinārmedicīnisko aprūpi.
23.
Suņa mātītes izmanto pavairošanai sākot ar otro meklēšanās reizi (oestrus) un kaķa mātītes ir vismaz 10 mēnešus vecas un to skeleta augšana ir beigusies.
24.
Suņa, kaķa un mājas (istabas) seska mātītes zīdīšanas periodā neizmanto pārošanai vai apsēklošanai.
25.
Suņa mātītēm, kurām divu gadu laikā ir bijušas trīs sekojošas grūtniecības, ieskaitot nedzīvi dzimušos metienus, nodrošina, ka neiestājas grūtniecība vismaz vienu gadu.
26.
Suņa un kaķa mātīti, kurai ir bijis ķeizargrieziens, neizmanto pavairošanai.
27.
Suņa mātītei, kas ir sasniegusi astoņu vai vairāk gadu vecumu, un kaķa mātītei, kas ir sasniegusi sešu vai vairāk gadu vecumu, pirms pavairošanas nodrošina veterinārārsta fizisku pārbaudi.
28.
Pēc šo noteikumu 27. punktā minētās pārbaudes, veterinārārsts rakstiski apliecina, ka pārbaudes brīdī nav atklātas indikācijas, kuru dēļ grūtniecība nav pieļaujama. Dzīvnieka īpašnieks vai turētājs apliecinājumu uzglabā piecus gadus.
IV.Noslēguma jautājums
29.
Apmācību mājas (istabas) dzīvnieku labturības jomā apliecinošs dokuments, kas ir saņemts saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 4. aprīļa noteikumu Nr. 266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” 33.13. apakšpunktā noteikto, ir derīgs līdz 2025. gada 31. decembrim.
Ministru prezidents V. Uzvārds
Ministrs V. Uzvārds
Pielikums
Ministru kabineta
[24-TA-2630 Dt]
noteikumiem Nr.[24-TA-2630 Nr]
Minimālā apmācības programma suņu, kaķu un mājas (istabas) sesku labturības un aizsardzības jomā
| Nr.p.k. | Tēma |
| 1. | Dzīvnieku labturība un aizsardzība, fizioloģija un etoloģija: |
| 1.1. | atbilstoša vide dzīvnieku turēšanai, dažādu sugu un šķirņu turēšanas īpatnības, fizisku nodarbību nepieciešamība; |
| 1.2. | dzīvnieku pilnvērtīga barošana, tostarp ar rūpnieciski ražotu un mājās gatavotu barību; |
| 1.3. | dzīvnieku uzvedība, nepieciešamība izpaust sugai raksturīgu uzvedību; |
| 1.4. | dzīvnieka socializācija; |
| 2. | Veselības problēmas un profilakse: |
| 2.1. | vakcinācija, tostarp dzīvnieku veselības jomu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktā obligātā vakcinācija un izvēles vakcinācija; |
| 2.2. | pretparazītu apstrāde; |
| 2.3. | biežāk sastopamās sugai raksturīgās slimības, to simptomi un pirmā palīdzība. |
| 3. | Normatīvajos aktos noteiktās prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas un labturības jomā: |
| 3.1. | Dzīvnieku aizsardzības likums un Veterinārmedicīnas likums; |
| 3.2. | Ministru kabineta noteikumi par mājas (istabas) dzīvnieku labturību un aizsardzību; |
| 3.3. | dzīvnieku īpašnieku un turētāju atbildība par labturības un aizsardzības prasību pārkāpumiem (administratīvā atbildība un kriminālatbildība). |