24-TA-1022
Pakalpojumu drošuma likums
InodaļaVispārīgie noteikumi
1.
pants.
Likuma mērķis ir panākt drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu pakalpojumu sniegšanu.
2.
pants.
Pakalpojuma sniedzējs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz pakalpojumu patērētājam, arī izmantojot citu personu starpniecību, kuras rīkojas pakalpojuma sniedzēja vārdā vai uzdevumā.
3.
pants.
(1)
Šis likums attiecas uz pakalpojumiem, kuriem noteiktas drošuma prasības vai nepieciešamie pasākumi riska mazināšanai vai novēršanai.
(2)
Šā likuma prasības piemērojamas, ja speciālās tiesību normas nenosaka citas pakalpojumu drošuma prasības, tajā skaitā citus riskus vai citu risku kategorijas un to novēršanas veidus.
IInodaļaPakalpojuma sniedzēja pienākumi un pakalpojumu drošuma novērtēšana
4.
pants.
Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu pakalpojumu.
5.
pants.
(1)
Drošs pakalpojums ir pakalpojums, kas sniegts normālos vai paredzamos izmantošanas apstākļos un kas sniegšanas laikā vai pēc tam nerada risku vai rada tādu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un atbilst augstam drošuma, cilvēka dzīvības, veselības un personas mantas, kā arī vides aizsardzības līmenim, ņemot vērā:
1)
pakalpojuma raksturojumu un sniegšanas veidu;
2)
ietekmi uz cilvēka dzīvību un veselību un personas mantu;
3)
pakalpojuma ietvaros izmantotās lietas izskatu, noformējumu, uzbūvi, sastāvu un atbilstību normatīvo aktu prasībām un citu pakalpojuma sniedzēja sniegto informāciju;
4)
vai ir kādas kategorijas personas, it īpaši bērni un gados veci cilvēki, kas, izmantojot pakalpojumu, var tikt apdraudētas.
(2)
Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir izstrādāt pakalpojuma sniegšanas drošuma aprakstu, kas ietver ar vispārīgu informāciju par sniegto pakalpojumu, pakalpojuma risku identificēšanu un vērtēšanu un citu personai būtisku informāciju. Pakalpojuma sniedzējs regulāri atjauno pakalpojuma sniegšanas drošuma aprakstu, īpaši ņemot vērā saņemtās sūdzības par pakalpojumu vai zināmos nelaimes gadījumus, kā arī gadījumos, ja pakalpojumā tiek veiktas izmaiņas.
(3)
Pēc tirgus uzraudzības iestādes pieprasījuma, pakalpojuma sniedzējs dara pieejamu šī panta otrajā daļā minēto pakalpojuma sniegšanas drošuma aprakstu.
6.
pants.
Augstāka drošuma līmeņa iespējamība vai tādu pakalpojumu pieejamība, kuriem ir zemāks riska līmenis, nevar būt par pamatu tam, lai pakalpojumu uzskatītu par nedrošu.
7.
pants.
(1)
Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt patiesu un pilnīgu informāciju par pakalpojumu (arī brīdinājumus un lietošanas noteikumus), lai būtu iespējams novērtēt riskus, kas saistīti ar pakalpojuma izmantošanu normālā vai paredzamā to lietošanas vai izmantošanas periodā, ja šie riski nav uzreiz acīmredzami bez attiecīgiem brīdinājumiem, un veikt piesardzības pasākumus. Brīdināšana neatbrīvo no likumā noteikto pienākumu izpildes un atbildības.
(2)
Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir, ņemot vērā pakalpojumu raksturu, veikt visus pasākumus, kas dod iespēju novērtēt riskus, ko varētu radīt pakalpojumi. Ja pakalpojuma sniedzējs konstatē, ka pakalpojums var radīt risku, tad pakalpojuma sniedzēja pienākums ir veikt atbilstošas korektīvās darbības, tai skaitā:
1)
patērētāju brīdināšanu;
2)
pakalpojuma sniegšanas ierobežošanu vai apturēšanu.
(3)
Ja pakalpojuma sniedzējam kļuvis zināms vai viņam kā lietpratējam vajadzēja zināt, ka pakalpojums rada risku, kas nav savienojams ar vispārējām drošuma prasībām, pakalpojuma sniedzējam par to ir nekavējoties jāinformē attiecīgās valsts uzraudzības un kontroles iestādes. Šis nosacījums īpaši attiecas uz tiem pasākumiem, kuri veicami, lai novērstu risku patērētājiem.
(4)
Nopietns risks ir risks, kas, pamatojoties uz riska novērtējumu un ņemot vērā pakalpojuma parasto un paredzamo izmantošanu, ir uzskatāms par tādu, ka ir vajadzīga ātra tirgus uzraudzības iestāžu iejaukšanās, arī gadījumos, kad riska ietekme nav tūlītēja.
(5)
Nopietna riska gadījumā pakalpojuma sniedzējam ir pienākums sniegt vismaz:
1)
pilnīgu attiecīgā pakalpojuma radītā riska aprakstu;
2)
informāciju par pasākumiem, kas veikti, lai novērstu riskus patērētājiem.
(6)
Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir savas darbības ietvaros sniegto pakalpojumu radīto risku novēršanai sadarboties ar valsts kontroles un uzraudzības iestādēm.
8.
pants.
Ministru kabinets nosaka speciālās prasības vai nepieciešamos pasākumus riska mazināšanai vai novēršanai, pakalpojumu piedāvāšanas kārtību, kā arī to uzraudzības un kontroles kārtību pakalpojumiem, kas var radīt nopietnu risku cilvēku dzīvībai, veselībai, videi vai īpašumam.
IIInodaļaPakalpojumu drošuma kontrole
9.
pants.
(1)
Šī likuma ievērošanu noteiktā jomā uzrauga un kontrolē iestāde, kurai šāda atbildība paredzēta saskaņā ar normatīvo aktu (turpmāk — tirgus uzraudzības iestāde).
(2)
Tirgus uzraudzības iestāžu darbību koordinē un to savstarpēju sadarbību sekmē Tirgus uzraudzības padome.
10.
pants.
Tirgus uzraudzības iestāžu amatpersonas, īstenojot šajā likumā paredzēto tirgus uzraudzību un kontroli, savas kompetences ietvaros ir tiesīgas:
1)
kontrolēt un uzraudzīt pakalpojumu atbilstību drošuma prasībām, tajā skaitā bez speciālās atļaujas, maksas, citiem ierobežojumiem un iepriekšēja brīdinājuma netraucēti apmeklēt pakalpojumu tirdzniecības vietas, saimnieciskās darbības veicēja izmantotās telpas, teritorijas vai transportlīdzekļus, kā arī pārbaudes veikšanā piesaistīt neatkarīgus ekspertus;
2)
pieprasīt un bez maksas saņemt no saimnieciskās darbības veicēja, fiziskajām un privāto tiesību juridiskajām personām jebkādu informāciju, arī mutvārdos, neatkarīgi no veida vai formāta un no datu nesēja vai vietas, kurā tā tiek glabāta, tajā skaitā dokumentus, tehnisko dokumentāciju, tehniskās specifikācijas, datus vai cita veida informāciju, piekļūt iegultajai programmatūrai un citiem tehniskajiem aspektiem, ciktāl tas nepieciešams, lai pārliecinātos par pakalpojumu drošuma novērtēšanai vai attiecīgās iestādes funkciju izpildei;
3)
pieprasīt un bez maksas saņemt pakalpojumu, veikt kontrolpirkumus pakalpojumu iegādei, tajā skaitā neatklājot pārbaudes faktu, neatklājot vai izmantojot citu pārbaudes veicēja identitāti, un organizēt pakalpojuma ekspertīzi, lai noteiktu pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām;
4)
ierobežot vai apturēt pakalpojuma sniegšanu uz laiku, kas nepieciešams pārbaužu veikšanai, ja rodas pamatotas aizdomas par pakalpojuma neatbilstību drošuma prasībām;
5)
uzdot pakalpojuma sniedzējam veikt visaptverošu drošuma novērtējumu, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pakalpojums apdraud cilvēka veselību vai drošību.
11.
pants.
Vērtējot pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām, tirgus uzraudzības iestādes ņem vērā:
1)
standartus, kas noteikti pakalpojumu drošuma jomā;
2)
tirgus uzraudzības iestāžu izstrādātas labās prakses vadlīnijas;
3)
nozaru labās prakses kodeksus, kas saskaņoti ar atbildīgo tirgus uzraudzības iestādi;
4)
jaunākos zinātnes un tehnikas līmeņa sasniegumus, kā arī zinātnisko pētnieku un ekspertu atzinumus.
12.
pants.
(1)
Ja pakalpojums var radīt riskus noteiktos apstākļos, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga:
1)
pieprasīt pakalpojuma sniedzējam, lai pakalpojums tiktu nodrošināts ar piemērotiem, skaidriem un viegli saprotamiem brīdinājumiem par iespējamiem riskiem;
2)
uzdot pakalpojuma sniedzējam veikt konkrētus pasākumus pakalpojuma drošuma garantēšanai un aizliegt pakalpojuma sniegšanu līdz šo pasākumu izpildīšanai.
(2)
Ja pakalpojums var radīt riskus noteiktām personu kategorijām, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga pieprasīt, lai šīs personas pienācīgā laikā un atbilstošā veidā tiktu brīdinātas par iespējamiem riskiem, tai skaitā publicējot speciālus brīdinājumus.
(3)
Ja ir aizdomas, ka pakalpojums varētu būt nedrošs, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga aizliegt tā piedāvāšanu uz laiku, kas nepieciešams tā drošuma novērtēšanai, pārbaudēm un ekspertīzēm.
(4)
Ja pakalpojums ir nedrošs, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga:
1)
aizliegt pakalpojuma sniegšanu, kā arī veikt darbības, lai šāds aizliegums tiktu izpildīts;
2)
ja pakalpojums jau tiek piedāvāts, pieprasīt vai organizēt efektīvu un tūlītēju pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu, kā arī patērētāju brīdināšanu par pastāvošajiem riskiem.
(5)
Tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga veikt šā panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētos pasākumus arī tad, ja pakalpojums atbilst šā likuma 5.pantā noteiktajām drošuma prasībām, bet ir pierādījumi, ka pakalpojums ir bīstams cilvēka dzīvībai vai veselībai.
(6)
Tirgus uzraudzības iestādes veicina un atbalsta pakalpojumu sniedzēju brīvprātīgās darbības šajā likumā noteikto pienākumu izpildei (tai skaitā vadlīniju un labas pakalpojumu sniegšanas prakses izstrādi).
(7)
Attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde organizē vai nosaka veicamos pasākumus, kas minēti šā panta ceturtās daļas 2.punktā, ja pakalpojumu sniedzēju veiktās darbības šajā likumā noteikto pienākumu izpildei ir nepietiekamas.
(8)
Pakalpojumu sniedzēji piecu dienu laikā no izdevumus apliecinoša dokumenta saņemšanas atlīdzina izdevumus, kas tirgus uzraudzības iestādei radušies nodrošinot šī panta septītajā daļā minētos pasākumus. Ja pakalpojumu sniedzēji atsakās segt izdevumus, tirgus uzraudzības iestāde tos piedzen civilprocesuālā kārtībā.
13.
pants.
(1)
Tirgus uzraudzības iestādes lēmums ir spēkā no tā pieņemšanas brīža.
(2)
Tirgus uzraudzības iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā izpildi.
14.
pants.
(1)
Izdevumus par pakalpojuma ekspertīzi sedz tirgus uzraudzības iestāde.
(2)
Ja konstatēts, ka pakalpojums neatbilst drošuma prasībām, izdevumus par ekspertīzi un par kontrolpirkumu samaksāto naudas summu atlīdzina pakalpojuma sniedzējs.
(3)
Izdevumi atlīdzināmi piecu dienu laikā no izdevumus apliecinoša dokumenta saņemšanas dienas. Ja attiecīgā persona atsakās segt izdevumus, tirgus uzraudzības iestāde tos piedzen likumā noteiktajā kārtībā.
15.
pants.
Ja tirgus uzraudzības iestāde noskaidro, ka pakalpojums neatbilst drošuma prasībām, tā, ja nepieciešams, nodrošina sabiedrības informēšanu par šo pakalpojumu un ar to saistīto risku tieši vai ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību.
IVnodaļaAdministratīvie pārkāpumi pakalpojumu drošuma jomā un kompetence administratīvo pārkāpumu procesā
16.
pants.
(1)
Par tādu pakalpojumu sniegšanu, kuriem nav veikti šā likuma 7. pantā noteiktie pasākumi risku novērtēšanai vai novēršanai, piemēro naudas sodu fiziskajai personai līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no sešām līdz četrsimt naudas soda vienībām.
(2)
Par šā likuma 8. pantā noteikto speciālo prasību neievērošanu vai riska mazināšanai vai novēršanai nepieciešamo pasākumu neveikšanu, kā arī par pakalpojumu piedāvāšanas kārtības neievērošanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no sešām līdz četrsimt naudas soda vienībām.
(3)
Par normatīvajos aktos noteiktajām drošuma prasībām neatbilstošu pakalpojumu sniegšanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai no septiņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit sešām līdz divtūkstoš astoņsimt naudas soda vienībām.
17.
pants.
Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 16. panta pirmajā, otrajā, un trešajā daļā minētajiem pārkāpumiem veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Veselības inspekcija.
Pārejas noteikumi
Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Preču un pakalpojumu drošuma likums (Latvijas Vēstnesis, 2004, 66.nr.; 2005, 104.nr.; 2007, 203.nr.; 2011, 33.nr.; 2014, 66.nr.; 2019, 225.nr.)
Likums stājas spēkā 2024. gada 13. decmbrī.
Ministrs V. Uzvārds