Ar Administratīvās rajona tiesas (turpmāk – tiesa) 2021. gada 15.decembra lēmumu ierosināta tiesvedība lietā Nr. A420287621 sakarā ar pieteicēju Serbasta Saīda Saido Saido (Sarbast Saeed Saydo Saydo) un Nazras Dakhīlas Saido Saido (Nassrah Dakheel Saydo Saydo) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts robežsardzei pieņemt un reģistrēt pieteicēju un to nepilngadīgo bērnu Ridira Serbasta Saīda Saīda (Ridir Sarbast Saeed Saeed) un Sandijas Saūdas Saīdas Saīdas (Sandia Saud Saeed Saeed) iesniegumus par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Atbilstoši minētajam lēmumam atbildētāja - Latvijas Republikas - pusē pieaicināta Valsts robežsardze, un ar tiesas 2022. gada 25. janvāra lēmumu pieaicināts arī Ministru kabinets, ievērojot, ka Ministru kabineta 2021. gada 10. augusta rīkojums Nr. 518 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – rīkojums) pirmšķietami ir vispārīgais administratīvais akts.
Vienlaikus 2022. gada 28. janvāra informācijas pieprasījumā Nr. A-01164-22/44/197 tiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 204.panta pirmās daļas 7. punktu un ceturto daļu, lūdz Ministru kabinetu, sniedzot rakstveida paskaidrojumus par pieteikumu, ietvert atbildes arī uz jautājumiem:
1) Kāda ir rīkojuma 6. punkta tiesiskā daba, proti, vai tā ir ārējā normatīvajā aktā ietverta tiesību norma, vai arī minētais rīkojuma punkts uzskatāms par vispārīgo administratīvo aktu?
2) Kāds ir Rīkojuma 6. punkta saturs un piemērošanas robežas, proti, vai tas piemērojams tādām situācijām, kā izskatāmajā gadījumā – personas, kuras vēlas iesniegt patvēruma iesniegumu, 2021. gada 11. oktobrī aizturētas Latvijas Republikas teritorijā Krāslavas novadā, Ķepovas pagasta sādžas Blusovas apkaimē, pierobežas joslā, tātad nonākušas Latvijas Republikas jurisdikcijā, un kopš aizturēšanas atrodas Valsts robežsardzes Daugavpils pārvaldes Daugavpils I kategorijas dienesta Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā "Daugavpils”?
3) Ja uz 2. jautājumu atbilde ir tāda, ka izskatāmajā situācijā darbojas aizliegums vērsties Valsts robežsardzē ar iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, vai personai ir pieejami alternatīvi līdzekļi iesnieguma par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu iesniegšanai Latvijā?
4) Ja konkrētajā gadījumā attiecībā uz pieteicēju darbojas aizliegums vērsties Valsts robežsardzē ar iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, kāda leģitīmā mērķa sasniegšanu nodrošina šāds aizliegums?
5) Vai personām, kuras ārkārtējās situācijas laikā ieceļo Latvijā no Baltkrievijas Republikas un šķērso robežu teritorijā, kurā izsludināta ārkārtējā situācija, ir pieejami kādi līdzekļi iesnieguma par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu iesniegšanai? Ja ir, tad kādi?
6) Vai izskatāmajā gadījumā ir ievērots samērīguma princips, neizraidīšanas princips (non-refoulement) un kolektīvas izraidīšanas aizlieguma princips, it īpaši, ja personai ne Latvijas-Baltkrievijas robežas šķērsošanas brīdī, ne arī pēc tam nav pieejams alternatīvs līdzeklis iesnieguma par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu iesniegšanai? Viedokli lūdzam pamatot.
Ievērojot tiesas 2022. gada 26. janvāra lēmumā par atbildētāja Latvijas Republikas pusē – Ministru kabineta – pieaicināšanas apsvērumus, proti, pieteikumā sniegtās norādes par rīkojuma 6. punkta prettiesiskumu, kā arī, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 34. panta otro daļu, Ministru kabinets savas kompetences ietvaros sniegs paskaidrojumus par rīkojuma 6.punkta tiesisko ietvaru, kā arī atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem.
Ar sesto jautājumu tiesa lūdz sniegt argumentāciju par neaizraidīšanas un samērīguma principu ievērošanu rīkojuma 6. punkta ietvaros.
Saistībā ar uzdoto jautājumu informējam, ka rīkojums, kā minēts arī tā sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I. sadaļas 2. punktā, pieņemts, lai nodrošinātu Latvijas Republikas valsts robežas un attiecīgi visu valstu, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus par robežkontroles atcelšanu pie Savienības iekšējām robežām, robežapsardzību apstākļos, kad tostarp kaimiņvalstīs– Polijā un Lietuvā – Baltkrievijas Republikas rīcības rezultātā, kā atzīts visā Savienībā, konstatēts personu, kas vēlas šķērsot valsts robežu ar Baltkrievijas Republiku nelikumīgi, pieaugums. Attiecīgi rīkojums pieņemts valsts iekšējās drošības nodrošināšanas nolūkā, kā viens no būtiskiem elementiem ir arī imigrācijas kontroles efektīva īstenošana valstij pieejamo resursu ietvaros.
Tādējādi rīkojums valstīm, kā to savā judikatūrā atklājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), noteiktās rīcības brīvības ietvaros kontrolēt personu ieceļošanu, uzturēšanos valstī un izceļošanu no tās, kā arī noteikt to imigrācijas politiku, lai nodrošinātu to divpusējo saistību vai saistību pret Eiropas Savienību izpildi (sk., piemēram, ECT 1997.gada 21.oktobra sprieduma lietā Nr. 122/1996/741/940 Boujlifa v. France 42. punktu; ECT 1996. gada 15.novembra sprieduma lietā Nr. 22414/93 Chahal v. the United Kingdom 73.punktu), paredz attiecīgo mērķu īstenošanu.
Vienlaikus rīkojums pieņemts, vērā ņemot Latvijas Republikai saistošajās cilvēktiesību normās, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) 1951. gada 28.jūlija Konvencijā par bēgļa statusu un tās 1967. gada 31. janvāra Protokolā par bēgļa statusu, ANO 1984. gada 10. decembra Konvencijā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā tos savā judikatūrā interpretējusi ECT, un citos attiecīgajos dokumentos ietverto neizraidīšanas un citus principus.
Līdz ar to, atbildot uz tiesas uzdoto sesto jautājumu, norādāms, ka rīkojuma 6. punkts interpretējams neizraidīšanas principa un samērīguma principa ietvaros.
Proti, rīkojums neliedz personu likumīgu ieceļošanu valstī jeb Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanu tai paredzētajā vietā, kā arī normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Minētajām personām nav liegta pārvietošanās tostarp aiz rīkojumā noteiktās teritorijas un nepieciešamības gadījumā iespēja pieteikt patvērumu.
Minētais vienlīdz ir attiecināms uz personām, kas rīkojumā noteiktajā laika posmā un teritorijās ierodas likumīgai ieceļošanai Latvijas Republikas valsts un Baltkrievijas Republikas valsts robežšķērsošanas vietās, taču nevar izpildīt nepieciešamos ieceļošanas nosacījumus. Attiecīgajos gadījumos, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulas (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) 6.panta 5.c) apakšpunktu, humānu apsvērumu, valsts interešu vai starptautisko saistību ietvaros saskaņā ar Imigrācijas likuma 13. panta otro daļu un Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumu Nr.676 “Vīzu noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 676) 5.4. apakšpunktu, Valsts robežsardze noteiktās robežšķērsošanas vietās izsniedz vienreizēju vienoto vīzu vai vīzu ar ierobežotu teritoriālo derīgumu. Attiecīgie humānie apsvērumi var būt tostarp apstākļi, kas var būt pamatā patvēruma pieteikumam Latvijas Republikā.
Atbilstoši MK noteikumu Nr. 676 5.4. apakšpunktam kopsakarā ar 1.pielikuma 1.2. un 1.3. apakšpunktu autoceļu robežšķērsošanas vietas, kurās Valsts robežsardze izsniedz vienreizējas vienotās vīzas un vīzas ar ierobežotu teritoriālo derīgumu, ir tostarp “Pāternieki” un “Silene”, kā arī dzelzceļa robežšķērsošanas vieta “Indra”, kas vienlaikus ir arī Latvijas Republikas valsts un Baltkrievijas Republikas valsts robežšķērsošanas vietas likumīgai ieceļošanai Latvijas Republikā.
Ar minēto vienreizējo vienoto vīzu un vīzu ar ierobežotu teritoriālo derīgumu personai ir tiesības pārvietoties ārpus rīkojumā noteiktās teritorijas un nepieciešamības gadījumā iesniegt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.
Vienlaikus, kā to paudusi arī ECT, princips par likumīgu ieceļošanu nav absolūts, un no tā var tikt izdarīta atkāpe, ja persona spēj objektīvi pamatot apstākļus, kādēļ tā nešķērso valsts robežu tai paredzētajās vietās, piemēram, pastāv tūlītējas vajāšanas draudi valstī, no kuras tā mēģina ieceļot. Attiecīgi katrā individuālajā gadījumā ir objektīvi vērtējami personas norādītie apstākļi, to būtiskums, tūlītējais raksturs, nosakot samērīgumu ar likumīgas ieceļošanas neievērošanu. Konstatējot, ka personas norādītie objektīvie apstākļi ir pamatoti, personai, ievērojot neizraidīšanas principu, sniedzama atļauja ieceļot valstī. Tādējādi personai, izmantojot jau iepriekš noteikto kārtību par norādi uz humāniem apsvērumiem, būtu iespēja saņemt ne vien atļauju ieceļot Latvijas Republikā, bet arī nepieciešamības gadījumā pieteikt patvērumu aiz rīkojumā noteiktās teritorijas.
Par objektīviem apstākļiem, kas būtu pamats attaisnot likumīgas ieceļošanas neievērošanu, nav uzskatāma, piemēram, tikai personas, kas nav attiecīgās valsts valstspiederīgā, klātbūtne robežzonā, kurā nav robežšķērsošanas vieta, bez jebkāda veida objektīvi pamatotas norādes par nepieciešamību tūlītēji ieceļot valstī, kā arī tikai situācijas izmantošana, kad skaitliski liels daudzums personu vēlas ieceļot valstī vienlaikus.
Nepastāvot attiecīgajiem objektīvi pamatotiem apstākļiem par tūlītējas personas ieceļošanas nepieciešamību valstī ārpus likumīgai ieceļošanai noteiktās kārtības, valstīm attiecīgajos gadījumos ir tiesības liegt personai ieceļot valstī, kas savukārt uzskatāms nevis par neizraidīšanas principa pārkāpumu, bet gan valsts tiesību kontrolēt personu, kas nav tās valstspiederīgie, ieceļošanu, uzturēšanos valstī un izceļošanu no tās, īstenošanu samērīga līdzsvara ietvaros (sk., piemēram, ECT 2020. gada 13. februāra sprieduma lietās Nr. 8675/15 un 8697/15 N.D. and N.T. v. Spain 178, 180, 184-185, 188, 200, 201., 210. punktu).
Minēto apliecina arī ANO Konvencijas par bēgļa statusu A.1. panta otrā daļa kopsakarā ar Protokola par bēgļa statusu I pantu, atbilstoši kuriem par “bēgli” ir uzskatāma nevis jebkura persona, bet gan persona, kas ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.
Vēršama uzmanība, ka Baltkrievijas Republika kopš 2001.gada 23.augusta ir Konvencijas par bēgļa statusu un tās Protokola par bēgļa statusu dalībvalsts (sk.: https://www.unhcr.org/protect/PROTECTION/3b73b0d63.pdf), kopš 1987. gada ANO 1984. gada 10. decembra Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem dalībvalsts, kā arī kopš 1973. gada ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām dalībvalsts (https://indicators.ohchr.org/).
Attiecīgi atšķirībā, piemēram, no faktiskās situācijas, kas pastāvēja pieteicēju ECT lietās Nr.8675/15 un 8697/15 N.D. and N.T. v. Spain izcelsmes valstī un valstī, kur tie sākotnēji ieradās, nav pamata uzskatīt, ka personas nespēj aizsargāt to tiesības un likumiskās intereses Baltkrievijas Republikā.
Līdz ar to pats par sevi apstāklis, ka trešās valsts valstspiederīgais atrodas tiešā valsts robežas tuvumā ārpus likumīgai ieceļošanai Latvijas Republikā noteiktajām robežšķērsošanas vietām bez norādes par objektīvi pamatotiem apstākļiem par tūlītējas personas ieceļošanas nepieciešamību valstī ārpus likumīgai ieceļošanai noteiktās kārtības, nesniedz skaidrību par iemesliem, kādēļ persona Baltkrievijas Republikas valsts un Latvijas Republikas valsts robežu neizvēlas šķērsot likumīgai ieceļošanai noteiktajās robežšķērsošanas vietās.
Vienlaikus rīkojums neparedz personu, kas Latvijas Republikas valsts robežu šķērsojušas ārpus likumīgai ieceļošanai noteiktajām robežšķērsošanas vietām un kārtības, nepastāvot norādēm par tūlītēju personu ieceļošanas nepieciešamību valstī, aizturēšanu. Tajā pašā laikā Imigrācijas likums un Latvijas Republikai saistošās tiesību normas neliedz aizturēt attiecīgu personu, pastāvot atbilstošam pamatojumam.
Vēršama uzmanība, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26.jūnija Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai, kas attiecīgi transponēta ar Patvēruma likumu, paredz rīcības brīvību dalībvalstīm noteikt patvēruma pieteikuma iesniegšanas kārtību, tostarp vietas, kur attiecīgo pieteikumu var iesniegt. Attiecīgi rīkojuma 6. punkts neliedz personām arī, atrodoties rīkojumā noteiktajā teritorijā, jebkādā veidā darīt zināmu valsts iestāžu amatpersonām to faktiskos apstākļus atklājošu informāciju, jo īpaši informāciju, kas var liecināt par nepieciešamību iegūt bēgļa vai alternatīvo statusu Latvijas Republikā. Patvēruma likuma 6. panta piektā daļa paredz iespēju tostarp personai, kas atrodas aizturēšanas vietā, saņemt informāciju no kompetentajām iestādēm par iespēju pieteikt patvērumu. Minētā norma un attiecīgi arī rīkojuma 6. punkts neliedz nodrošināt personai iespēju attiecīgu pieteikumu iesniegt ārpus rīkojumā noteiktās teritorijas, ja tiek konstatēti apstākļi, kas liecina par nepieciešamību vai personas vēlmi iesniegt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.
Attiecīgi personām, kas atrodas aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā rīkojumā noteiktajā teritorijā, ir tiesības informēt Valsts robežsardzes aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centra personālu par personai pastāvošo apdraudējumu, kamdēļ nebūtu pieļaujama attiecīgās personas izraidīšana uz tās mītnes valsti vai attiecīgi uz citu valsti, kur personai ir tiesības uzturēties. Vienlaikus, lai nodrošinātu pienācīgu bēgļa vai alternatīvā statusa, kas attiecīgi nodrošina uzturēšanās tiesības Latvijā, piešķiršanas procesu, rīkojums neaizliedz pieņemt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu ārpus rīkojuma teritorijas.
Vienlaikus arī Imigrācijas likuma 47. pants nosaka, ka personas (ārzemnieka) izraidīšana nav pieļaujama, ja tā būtu pretrunā ar Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām. Attiecīgi arī minētā likuma 42. panta 3.punkts paredz, ka personai netiek lūgts izceļot no Latvijas Republikas arī gadījumā, ja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona humānu apsvērumu dēļ pieņēmusi lēmumu atļaut ārzemniekam noteiktu laiku, bet ne ilgāk kā gadu uzturēties Latvijas Republikā.
Tādējādi, atbildot uz tiesas sesto jautājumu, rīkojums, tostarp tā 6. punkts, Latvijas Republikai saistošo cilvēktiesību normu un principu ietvaros, kā to interpretējušas starptautiskās institūcijas, izmanto valstīm noteikto rīcības brīvību kontrolēt personu, kas nav tās valstspiederīgie, ieceļošanu, uzturēšanos valstī un izceļošanu no tās, lai nodrošinātu valsts iekšējo drošību, sabiedrisko kārtību un drošību. Vienlaikus rīkojums un tā 6. punkts neliedz patiesas, efektīvas un likumīgas ieceļošanas Latvijas Republikā iespējas, tostarp trešo valstu valstspiederīgajiem, kā arī iespēju iesniegt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.
Minētais skaidrojums mutatis mutandis aptver atbildes arī uz tiesas uzdoto trešo līdz piekto jautājumu.
Attiecībā uz tiesas uzdoto pirmo jautājumu vēršama uzmanība, ka, piemēram, Ministru kabineta 2020.gada 12. marta rīkojums Nr. 103 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – rīkojums Nr. 103) ar Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 6. jūlija lēmumu lietā Nr. SKA-1215/2020 atzīts par vispārīgo administratīvo aktu. Analogi arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2021. gada 30. novembra lēmumā par pieteikuma Nr. 227/2021 pieņemamību konstatējusi, ka Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojums Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – rīkojums Nr. 9) ir vispārīgais administratīvais akts.
Rīkojums Nr. 103 un rīkojums Nr. 9 pēc savas būtības ir līdzīgi rīkojuma 6. punktam.
Ievērojot rīkojuma attiecināmību uz visu tajā noteikto teritoriju, uz tiesas uzdoto otro jautājumu jāatbild tādējādi, ka persona, kas ievietota aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā rīkojumā noteiktajā teritorijā, ir pakļauta tajā ietvertajiem nosacījumiem, tostarp tā 6. punktam.
Vienlaikus minētais, kā paskaidrots iepriekšējā punktā, neliedz personai saņemt informāciju par iespēju iesniegt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.
Ievērojot minēto, jo īpaši to, ka rīkojums valstīm noteiktās rīcības brīvības ietvaros paredz robežapsardzības nosacījumus, no vienas puses, kā arī, no otras puses, respektē neizraidīšanas principu un samērīguma principu un attiecīgi neatņem tiesības personām iesniegt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā pēc būtības, un, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 145. panta pirmās daļas 6.-9. punktu un 203. panta otro daļu, Ministru kabinets savas kompetences ietvaros lūdz tiesu atzīt rīkojuma 6. punktu par tiesisku un pieteicēju Serbasta Saīda Saido Saido (Sarbast Saeed Saydo Saydo) un Nazras Dakhīlas Saido Saido (Nassrah Dakheel Saydo Saydo) pieteikumu noraidīt.
Pielikumā: