Ministru kabinets ir saņēmis Latvijas Republikas tiesībsarga 2025. gada 8. jūlija vēstuli Nr. 1-5/136 (turpmāk – vēstule) par nepilngadīgajiem patvēruma meklētājiem bez pavadības, kurā lūgts izvērtēt jautājumu par kompensāciju mehānismu pašvaldībām par izdevumiem, kuri tām radušies, nodrošinot nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības vajadzības, un lemt par visatbilstošākajiem risinājumiem. Ministru kabinets ir izskatījis minēto vēstuli un sniedz šādu atbildi.
2025. gada 31. jūlijā atkārtotai starpinstitūciju saskaņošanai tika izsūtīts Iekšlietu ministrijas sadarbībā ar Labklājības ministriju un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju izstrādātais informatīvais ziņojums "Par nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības tiesību un interešu aizsardzības pasākumu ietekmi uz pašvaldību budžetiem" (turpmāk – Informatīvais ziņojums) (24-TA-1014). Saskaņošanas rezultātā saņemti iebildumi no Finanšu ministrijas un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas par kompensēšanai iesniedzamajiem dokumentiem un to izvērtēšanas kārtību. Minētie iebildumi iesaistīto ministriju starpā tika pārrunāti un rasti kompromisa risinājumi. Trešajai starpinstitūciju saskaņošanai informatīvais ziņojums tika nodots 2025. gada 15. septembrī. Iekšlietu ministrija iespējami īsākā laikposmā virzīs informatīvo ziņojumu izskatīšanai Ministru kabinetā.
Informatīvā ziņojuma ietvaros izstrādātais Ministru kabineta sēdes protokollēmums paredz uz izdevumiem, kas radušies pašvaldībām, nodrošinot nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības tiesību un interešu aizsardzību, attiecināt līdzīgu mehānismu, kāds noteikts Ministru kabineta 2016. gada 20. septembra protokollēmumā "Informatīvais ziņojums "Par bēgļu un personu ar alternatīvo statusu uzņemšanas un sociālekonomiskās iekļaušanas pasākumu ietekmi uz pašvaldību budžetiem"" (Nr. 46 40. §) attiecībā uz izdevumiem par atbalstu personām ar starptautiskās aizsardzības statusu. Faktisko izdevumu kompensēšana paredzēta no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem".
Vienlaikus jāatzīmē, ka piedāvātais resursu piesaistes mehānisms, proti, piešķirt līdzekļus no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem", risina tikai šobrīd akūto finanšu piesaistes jautājumu, bet nerisina pastāvošo problēmu kopumā un nenodrošina ilgtspējīgu pieeju nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības uzņemšanai Latvijā.
Saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un Eiropas Savienības prasībām katrai valstij ir jānodrošina:
- iespēja bērnam augt vidē, kurā atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijai tiek garantētas viņa tiesības un vajadzības un kurā viņš ir aizsargāts;
- bērna vecumam un briedumam atbilstošas vajadzības;
- personāls, kurš regulāri saņem speciālās apmācības darbam ar bērniem;
- izmitināšanas centra aprīkojums, kuram jāatbilst nepilngadīgu personu vecumam;
- integrēta bērna aizsardzības un labklājības sistēma;
- ilgtspējīgs un visaptverošs risinājums nepilngadīgu patvēruma meklētāju bez pavadības izmitināšanā un katra bērna individuālās situācijas profesionālā risināšanā.
Jāatzīst, ka šobrīd izveidojusies situācija, kur nacionālajām atbildīgajām iestādēm ir dažādi viedokļi par nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības tiesību un interešu pārstāvības jautājumu risināšanu ilgtermiņā.
Labklājības ministrijas ieskatā, saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta 2.1 daļas 7. un 8. punktu, tiecoties uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu, bērnam ir jānodrošina līdzdalība ar viņu saistītu lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī ir jāuzklausa bērna viedoklis un tas jāņem vērā atbilstoši viņa vecumam, briedumam un spējai to formulēt. Bāriņtiesa, lemjot par nepilngadīga patvēruma meklētāja bez pavadības izmitināšanu vairumā gadījumu saskaras ar bērnu nevēlēšanos pārcelties dzīvot ārpus Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra "Mucenieki". Saskaņā ar bāriņtiesu sniegto informāciju šādas izvēles iemesli ir objektīvi – valodas barjera un kultūras atšķirības, emocionālā un sociālā drošība, ko nodrošina iespēja uzturēties kopā ar savas izcelsmes valsts piederīgajiem. Vienlaikus jāņem vērā, ka nepilngadīgie patvēruma meklētāji bez pavadības Latvijā pārsvarā ir zēni vecumā virs 16 gadiem, kā arī tas, ka Latvijā audžuģimeņu skaits pēdējos gados ir samazinājies, un esošās audžuģimenes nav gatavas uzņemt pusaudžus, īpaši nepilngadīgos patvēruma meklētājus bez pavadības. Arī audžuģimenes kā izaicinājumu nepilngadīgā patvēruma meklētāja uzņemšanai ģimenē min valodas barjeru, kultūras atšķirības un dažādus reliģiskos uzskatus. Šie faktori būtiski ietekmē audžuģimeņu motivāciju un spēju nodrošināt bērnam stabilu un atbalstošu vidi. Tādēļ, Labklājības ministrijas ieskatā, ir nepieciešams attīstīt alternatīvus, specializētus pakalpojumus, kas atbilst šīs mērķa grupas vajadzībām, kā arī vērtēt iespēju pilnībā vai daļēji pārstāvības funkcijas nodot patvēruma meklētāju izmitināšanas centra vai ārzemnieku aizturēšanas centra vadītājam vai viņa pilnvarotai personai līdz brīdim, kad rasta iespēja nodrošināt nepilngadīgā patvēruma meklētāja aprūpi pie aizbildņa vai audžuģimenē. Iepriekš minētais pamatojams ar to, ka izmitināšanas centra personāls ikdienā strādā ar nepilngadīgajiem bez pavadības, pārzina viņu individuālās vajadzības un spēj operatīvi reaģēt uz situācijas izmaiņām, kā arī nodrošināt viņiem ikdienas atbalstu, piesaistot sociālo audzinātāju vai mentoru, mērķtiecīgu integrācijas un adaptācijas atbalstu un iespēju saglabāt kontaktu ar savas izcelsmes valsts piederīgajiem, kas mazinātu izolācijas sajūtu un sekmētu psiholoģisko labklājību. Labklājības ministrijas ieskatā, šāda pieeja ļautu koncentrēt specializētās zināšanas un pieredzi vienuviet, nodrošinot konsekventu un profesionālu pieeju visos gadījumos un nekavējoties neatkarīgi no aizbildņu vai audžuģimenes pieejamības.
Iekšlietu ministrija šādam risinājumam saredz vairākus būtiskus riskus. Nacionālie un starptautiskie tiesību akti paredz diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt bērnu tiesības un intereses neatkarīgi no bērna vecuma, dzimuma, tautības, migrācijas statusa, valodas, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes vai citiem apstākļiem. Līdz ar to uz visiem bērniem valsts teritorijā būtu attiecināma vienota tiesību un interešu aizstāvības sistēma un nosacījumi. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4. panta ceturtā daļa paredz, ka bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē – audžuģimenē, pie aizbildņa. Tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Līdz ar to arī uz nepilngadīgajiem patvēruma meklētājiem bez pavadības ir attiecināms nosacījums par primāru aprūpes nodrošināšanu ģimeniskā vidē.
Eiropas Savienības patvēruma jomas tiesību akti nosaka, ka patvēruma procedūrā nepilngadīgas personas bez pavadības pārstāvis vai pagaidu pārstāvis var būt persona, kuras intereses nav un nevar būt pretrunā nepilngadīgā interesēm. Pārstāvim jābūt neatkarīgam, lai neapdraudētu bērna tiesību un interešu ievērošanu. Izmitināšanas un aizturēšanas centra vadītāji un to darbinieki ir attiecīgo migrācijas iestāžu nodarbinātie, un minētās iestādes pieņem lēmumus par nepilngadīgo migrācijas procesā, tajā skaitā lēmumus par personas statusu – starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, izraidīšanu no valsts. Tādējādi, ieceļot šo iestāžu darbiniekus par nepilngadīgo patvēruma meklētāju likumiskajiem pārstāvjiem, tiktu radīts interešu konflikts.
Tāpat jānorāda, ka patvēruma meklētāju izmitināšanas centri nav sociāla rakstura iestādes. Tie ir paredzēti to patvēruma meklētāju izmitināšanai, kuriem nav pietiekamu līdzekļu, lai nodrošinātu savam veselības stāvoklim atbilstošus sadzīves apstākļus un savu uzturēšanos patvēruma procedūras laikā. Līdz ar to šāda risinājuma provizoriskai īstenošanai būtu jāpaplašina patvēruma meklētāju izmitināšanas centru funkcijas un to sniegto pakalpojumu klāsts, attiecīgi reorganizējot tos un paredzot papildu resursus šo pakalpojumu nodrošināšanai.
Patvēruma likums nosaka, ka nepilngadīgu personu bez pavadības var izmitināt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centros tikai tik ilgi, kamēr bāriņtiesa meklē iespējas nodrošināt bērna aprūpi pie aizbildņa vai audžuģimenē. Ņemot vērā, ka nepilngadīgie patvēruma meklētāji bez pavadības nereti nevēlas pārcelties uz dzīvi ārpus izmitināšanas centra, kā arī samazinoties audžuģimeņu skaitam Latvijā, praksē lielākoties nepilngadīgie patvēruma meklētāji bez pavadības, kuri nav aizturēti, tiek izmitināti Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centros.
Jāatzīmē, ka nepilngadīgajiem patvēruma meklētājiem bez pavadības īpaša uzmanība ir pievērsta Migrācijas un patvēruma paktā ietvertajos jaunajos noteikumos, kas regulē migrācijas pārvaldību, izveido kopēju patvēruma sistēmu Eiropas Savienības dalībvalstīs un kas nacionālajos tiesību aktos jāievieš līdz 2026. gada 12. jūnijam. Migrācijas un patvēruma paktā ietverti stingrāki nosacījumi nepilngadīgu personu bez pavadības pārstāvībai, aizsardzībai un labklājībai. Pakts nosaka, ka nepilngadīgajam bez pavadības pēc iespējas ātrāk jāieceļ pārstāvis, kura uzdevums ir pārstāvēt bērna intereses, aizsargāt viņa tiesības un piedalīties visās procesuālajās darbībās, kas ir piemērojamas pret nepilngadīgo bez pavadības, informēt bērnu par attiecīgās procedūras pasākumiem, bērna tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām, organizēt piekļuvi pieejamiem pakalpojumiem, informēt par iespējamiem ilgtspējīgiem risinājumiem, piedalīties starpdisciplīnu komisijā, kas būs atbildīga par nepilngadīgā bez pavadības vecuma noteikšanu, un citos pasākumos.
Pamatojoties uz minēto, katrai dalībvalstij ir jānodrošina stabila, integrēta, sistēmiska un ilgtspējīga nepilngadīgo bez pavadības tiesību un interešu aizsardzības sistēma. Ilgtermiņa risinājumam jānodrošina, ka bērna tiesības tiks aizsargātas arī nākotnē. Līdz ar to Ministru kabineta vērtējumā ir jāmeklē papildu risinājumi pastāvīgas un ilgtspējīgas atbalsta sistēmas ieviešanai patvēruma meklētājiem, tostarp nepilngadīgajiem patvēruma meklētājiem bez pavadības.
Iekšlietu ministrija šobrīd strādā pie paktā ietverto nosacījumu ieviešanas nacionālajos tiesību aktos un šī procesa ietvaros sadarbībā ar Labklājības ministriju sagatavos priekšlikumus par risinājumiem, lai izveidotu ilgtspējīgu un sistēmisku nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības uzņemšanas modeli Latvijā. Ministru kabinets aicina tiesībsargu aktīvi piedalīties pakta ieviešanas procesā.
Pielikumā: