info@saeima.lv
Ministru kabinets ir iepazinies ar Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas 2026. gada 31. marta vēstuli, kurā Ministru kabinets ir aicināts izvērtēt:
1) Latvijas pilsonības atņemšanas tiesiskās iespējas Andrejam Mamikinam, ņemot vērā spēkā esošo normatīvo regulējumu un Latvijas Republikas starptautiskās saistības;
2) nepieciešamību veikt grozījumus normatīvajos aktos, lai noteiktu skaidrākus, efektīvākus un samērīgākus mehānismus pilsonības atņemšanai gadījumos, kad persona rīkojas pret Latvijas valsts drošības interesēm;
3) Latvijas Republikas starptautisko saistību ietvaru, tostarp cilvēktiesību aspektus, un izvērtēt iespējamos risinājumus valsts rīcībspējas paplašināšanai, vienlaikus nodrošinot atbilstību starptautiskajām tiesībām;
4) nacionālo sankciju piemērošanas juridiskos un praktiskos aspektus attiecībā uz Latvijas pilsoņiem, kuri, atbalstot Krievijas režīmu, veic darbības, kas vērstas uz Latvijas valsts varas vardarbīgu gāšanu, valstiskās iekārtas vai neatkarības apdraudējumu, vai sniedz būtisku finansiālu, materiālu, propagandisku, tehnoloģisku vai cita veida atbalstu valstīm vai personām, kas izdarījušas smagus starptautiskus noziegumus un apdraud demokrātisku valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti;
5) iespējamo Andreja Mamikina iekļaušanu Latvijas Republikas nacionālo sankciju subjektu sarakstā, ņemot vērā tiesiskos kritērijus un pierādījumu pietiekamību.
Vienlaikus Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija minētajā vēstulē aicina informēt par iespējamiem tiesiskajiem risinājumiem, kā arī to ieviešanai nepieciešamajiem priekšnosacījumiem.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. pantā ir noteiktas ikvienas personas tiesības uz pilsonību, tostarp tiesības izvairīties no bezvalstniecības, kā arī aizliegums patvaļīgi atņemt pilsonību. Šīs tiesības ir aizsargātas arī Latvijas Republikā, jo saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 89. pantu valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības atbilstoši Satversmei, Latvijas Republikai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem un vispārējiem tiesību principiem. Uzsverams, ka patvaļīga pilsonības atņemšana ietver arī tādu pilsonības atņemšanu, kuras rezultātā persona kļūst par bezvalstnieku. To ir atzinusi arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa, norādot, ka pilsonības atņemšana, kas noved pie bezvalstniecības, ir uzskatāma par patvaļīgu (skatīt Satversmes tiesas 2010. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2009-94-01 16.1. apakšpunktu). Arī Eiropas Padomes 1997. gada 6. novembra Konvencijā par pilsonību ir noteikts, ka bezvalstniecība ir nevēlama parādība, un aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai ikvienai personai būtu iespēja iegūt pilsonību un lai bezvalstniecības gadījumu skaits tiktu pēc iespējas samazināts. Attiecīgi termins "bezvalstnieks" ir skaidrots Apvienoto Nāciju Organizācijas 1954. gada Konvencijas par bezvalstnieka statusu 1. pantā, nosakot, ka bezvalstnieks ir persona, kuru neviena valsts saskaņā ar tās spēkā esošajiem tiesību aktiem neuzskata par savu pilsoni.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka bezvalstniecība nav tikai personas formāla tiesiskā statusa jautājums, bet tā var radīt būtiskas sekas personas privātajai dzīvei. Proti, bezvalstnieka statuss var apgrūtināt personu apliecinošu dokumentu saņemšanu, kas ietekmē personas iespēju apliecināt savu identitāti, kā arī ierobežo personas iespējas efektīvi īstenot savas tiesības un pildīt noteiktos pienākumus (piemēram, skatīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 13. jūlija sprieduma Emin Huseynov v Azerbaijan 52. punktu). Tā var būtiski ietekmēt personas identitāti un piederību sabiedrībai, jo bezvalstniekam nav nevienas valsts, kas to atzītu par savu valstspiederīgo. Bezvalstniecības gadījumā personai nav valsts, ar kuru tai pastāvētu noturīga saikne un kurā tai būtu garantētas tiesības atgriezties, uzturēties un saņemt tiesisko aizsardzību. Minētais var radīt būtisku ietekmi uz personas identitāti, piederības sajūtu un sociālo integrāciju (piemēram, skatīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 13. jūlija sprieduma Emin Huseynov v Azerbaijan 52. punktu).
Izņēmumi attiecībā par bezvalstniecību ir pieļaujami gadījumos, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas 1961. gada Konvencijā par bezvalstniecības samazināšanu (turpmāk – konvencija). Proti, konvencijas 8. panta 1. punkts kopsakarā ar 3. punktu pieļauj pilsonības atņemšanu personai arī tad, ja tā tādējādi kļūtu par bezvalstnieku, ja valsts, parakstot vai ratificējot konvenciju vai pievienojoties tai, paziņo par savu nodomu paturēt šādas tiesības, norādot vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem iemesliem, kas attiecīgajā laikā noteikti valsts tiesību aktos:
a) pretēji savam lojalitātes pienākumam pret līgumslēdzēju valsti šī persona:
i) neņemot vērā līgumslēdzējas valsts skaidru aizliegumu, ir sniegusi vai turpinājusi sniegt pakalpojumus citai valstij vai saņēmusi vai turpinājusi saņemt citas valsts atlīdzību, vai
ii) ar savu uzvedību ir nopietni kaitējusi valsts būtiski svarīgām interesēm;
b) šī persona ir devusi pavalstniecības zvērestu vai oficiāli paziņojusi par lojalitāti citai valstij vai sniegusi konkrētus pierādījumus par savu nodomu atteikties no lojalitātes šai līgumslēdzējai valstij.
Latvijas Republikā konvencija stājās spēkā 1992. gada 13. jūlijā. Tā apstiprināta ar Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos". Parakstot un ratificējot konvenciju, Latvijas Republika nav iesniegusi deklarācijas vai atrunas par konvencijas 8. panta 3. punktā noteiktās rīcības brīvības izmantošanu. Attiecīgi konvencijas 17. panta 2. punkts nepieļauj vēlāku atrunu jeb atrunu pēc konvencijas parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās iesniegšanu.
Lai gan, pievienojoties konvencijai, Latvijas Republika neiesniedza deklarāciju un no tās neizdarīja atrunas, kas paplašinātu tās iespējas vērtēt nepieciešamību pilsonim atņemt pilsonību, tādējādi vienlaikus apliecinot apņemšanos ievērot konvencijas mērķi – samazināt bezvalstniecības gadījumu rašanās skaitu, tomēr būtu ņemams vērā, ka starptautiskajās tiesībās starp valsti un pilsoni pastāvošās lojalitātes un solidaritātes attiecības tiek atzītas par būtisku pilsonības institūta elementu. Līdz ar to ir pieļaujams sagaidīt, ka pilsoņa rīcība ir savienojama ar lojalitātes pienākuma izpildi un tā nelabvēlīgi neietekmē valsts būtiski svarīgas intereses.
Latvijas pilsonības atņemšanas tiesiskie pamati ir noteikti Pilsonības likuma 24. panta pirmajā daļā. Saskaņā ar Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas nosacījumiem Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā:
1) ieguvusi citas valsts pilsonību, neiesniedzot šā likuma 23.panta otrajā un trešajā daļā minēto iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības, un nav zaudējusi Latvijas pilsonību, ja Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā persona nekļūst par bezvalstnieku;
2) bez Ministru kabineta atļaujas brīvprātīgi dien kādas citas valsts bruņotajos spēkos vai militārā organizācijā, izņemot gadījumu, kad persona dien Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts, Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas, Jaunzēlandes, Ukrainas valsts bruņotajos spēkos vai militārā organizācijā vai tādas valsts bruņotajos spēkos vai militārā organizācijā, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības atzīšanu, un Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā persona nekļūst par bezvalstnieku;
3) apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem;
4) veikusi darbību, kas vērsta uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu, publiski aicinājusi vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, publiski aicinājusi veikt vai veikusi organizatoriskas darbības, kas vērstas uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu, tas konstatēts ar tiesas spriedumu un Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā šī persona nekļūst par bezvalstnieku;
5) sniegusi būtisku finansiālu, materiālu, propagandisku, tehnoloģisku vai cita veida atbalstu valstīm vai personām, kuras ir veikušas darbības, tai skaitā genocīdu, noziegumu pret mieru, noziegumu pret cilvēci, kara noziegumu, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu, vai arī ja persona pati ir piedalījusies šādu darbību veikšanā un Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā šī persona nekļūst par bezvalstnieku.
Informāciju par to, ka attiecīgā persona veikusi kādu no minētajām darbībām, sniedz valsts drošības iestādes. Lēmuma apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā darbību.
Līdz ar to Latvijas pilsonības atņemšana ir pieļaujama, ja pastāv kāds no Pilsonības likuma 24. panta pirmajā daļā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem un tiek ievēroti attiecīgi šajā daļā paredzētie priekšnoteikumi.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir atzinusi, ka pilsonība ir centrāls personas identitātes elements, tāpēc patvaļīga pilsonības atņemšana var radīt Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpumu (skatīt Zeggai pret Franciju (iesniegums Nr.12456/19), 2022. gada 13. oktobra spriedums, 28. rindkopa; Ghoumid un citi pret Franciju (iesniegums Nr. 52273/16), 2020. gada 25. jūnija spriedums, 43. rindkopa). ECT un citas starptautiskās organizācijas ir konsekventi norādījušas, ka pilsonības atņemšana ir ļoti smaga iejaukšanās personas tiesībās. Attiecīgā samērīguma izvērtējumā jāņem vērā virkne kritēriju, tostarp sekas, kas personai rodas, un īpaši tas, vai pilsonības atņemšanas gadījumā persona kļūtu par bezvalstnieku.
Ievērojot to, ka lēmuma par pilsonības atņemšanu robežas pašlaik primāri nosaka Pilsonības likuma 24. pants, kas paredz izsmeļošu to gadījumu uzskaitījumu, kuros pieļaujama Latvijas pilsonības atņemšana, kā arī konvencija, kuras regulējumā balstīta pašreizējā Pilsonības likuma 24. panta redakcija, jautājums par pilsonības atņemšanu saistībā ar pilsoņa rīcības neatbilstību lojalitātes pienākumam un kaitējuma radīšanu valsts būtiski svarīgām interesēm varētu tikt skatīts arī no pilsonības saturiskā tvēruma aspekta, proti, no pilsonības izrietošo tiesību ierobežošanā. Saskaņā ar Satversmes 1. pantu Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes 101. pants paredz ļoti svarīgas tiesības, kas kalpo kā garants demokrātiskas iekārtas pastāvēšanai un ir vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas leģitimitātes nodrošināšanu (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietas Nr. 2000-03-01 1. punktu). Ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā ir tiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, tostarp pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu, ir tiesības vēlēt, kā arī pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem ir tiesības likumā noteiktajos gadījumos kandidēt un tikt ievēlētiem. Tomēr šis princips nav absolūts, jo tas neizslēdz ierobežojumus, kas ir savietojami ar attiecīgajā brīdī esošo vispārējo izpratni par demokrātisku līdzdalību (skatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. SA-5/2006 10.2. apakšpunktu). Latvijas Republikas Satversmes tiesa gan attiecībā uz tiesībām vēlēt, gan tiesībām tikt ievēlētam, izvērtējot ierobežojumu tiesiskumu, ir atzinusi, ka ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem ar likumu, attaisnojamiem ar Satversmes 116. pantā paredzētu leģitīmu mērķi un samērīgiem ar šo mērķi (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra spriedumu lietā Nr. 2002-08-01).
Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir norādījusi, ka mainīgā drošības situācija Eiropā un pieaugošie apdraudējumi valsts drošībai, teritoriālajai integritātei un demokrātiskajai valsts iekārtai var tikt ņemta vērā, izvērtējot valsts rīcības brīvības robežas attiecībā par dažādiem tiesību ierobežojumiem. Proti, Krievijas Federācijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir radījis pastiprinātus drošības riskus visā Eiropā un it sevišķi Krievijas Federācijas kaimiņvalstīs. Gadu gaitā Krievijas Federācijas mērķis tomēr ir bijis panākt tās politiskajām interesēm labvēlīgas valdības izveidi Latvijas Republikā, tādēļ vēlēšanu jautājumiem ir īpaša nozīme (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2025. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2024-06-01 16.2. apakšpunktu). Valstij, lai aizsargātu savu demokrātisko iekārtu un garantētu savas demokrātijas stabilitāti, var būt nepieciešams veikt īpašus pašaizsardzības pasākumus, proti, demokrātiska valsts iekārta ir aizsargājama arī no Latvijas pilsoņiem, kuri nepilda no pilsonības izrietošo lojalitātes pienākumu vai rīkojas pretēji valsts būtiski svarīgām interesēm. Līdz ar to var rasties jautājums par to, kā ir vērtējama šādu Latvijas pilsoņu iespēja īstenot no pilsonības izrietošās tiesības, tostarp piedalīties vēlēšanās, kā arī kandidēt un tikt ievēlētām, ievērojot nepieciešamību aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu un nodrošināt sabiedrības uzticēšanos publiskajai varai. Demokrātiskā tiesiskā valstī var tikt noteikti atsevišķi ierobežojumi, kuru mērķis ir ne vien novērst iespējamos apdraudējumus valsts drošībai, bet arī nodrošināt, ka personas, kurām tiek uzticēta publiskās varas īstenošana, ar savu līdzšinējo rīcību ir apliecinājušas pietiekamu lojalitāti demokrātiskai valsts iekārtai un tās pamatvērtībām. Minētais ir cieši saistīts ar demokrātiskā valstī nepieciešamo sabiedrības uzticēšanos saviem pārstāvjiem, no kuriem ir sagaidāma valstiskā lojalitāte. Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam visupirms ir personas politiskās tiesības. Lai gan politisko tiesību mērķis ir nodrošināt personas iespējas piedalīties demokrātiskas valsts pārvaldīšanā un ar savu balsi vai aktīvu dalību ietekmēt valsts politiskos procesus, tomēr, paredzot attiecīgus ierobežojumus vēlēšanu sistēmā, primāri šajos ģeopolitiskajos apstākļos būtu ņemamas vērā sabiedrības leģitīmās intereses sagaidīt no saviem pārstāvjiem noteiktu valstiskās lojalitātes un demokrātiskās politiskās ētikas minimumu. Savukārt personu aktīva rīcība, kas vērsta pret demokrātiskas valsts pastāvēšanu, var tikt vērtēta kā apstāklis, kas rada šaubas par pietiekamu valstisko lojalitāti (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 4.2. apakšpunktu, kurā atspoguļots Saeimas viedoklis).
Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valstij ir liela izvēles brīvība vēlēšanu tiesību īstenošanā (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 17. punktu). Tas nozīmē, ka likumdevējam ir rīcības brīvība regulēt vēlēšanu tiesību īstenošanu, tostarp noteikt to pilsoņu loku, kuriem nebūtu piešķiramas aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības atsevišķos gadījumos, to nosakot ar likumu un vēršot uz leģitīmā mērķa sasniegšanu. Tomēr ir uzsverams, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai [1] gan tiesības balsot parlamenta vēlēšanās, gan tiesības tajās kandidēt var tikt ierobežotas, tomēr pasīvo vēlēšanu tiesību izmantošanai var tikt noteiktas stingrākas prasības nekā aktīvo vēlēšanu tiesību izmantošanai (piemēram, skatīt "Labita v Italy" (2000) Nr. 26772/95; "Hirst v. UK (2005) Nr. 74025/01; "Scoppola v Italy" (2012) Nr. 126/05). Lai gan būtu atbalstāma padziļināta diskusija par vēlēšanu tiesību ierobežošanu Latvijas pilsoņiem, kuru darbība nav atbilstoša pilsoņa lojalitātes pienākumam, tomēr pastāv iespēja, ka šāds risinājums nebūtu visaptverošs, proti, aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums būtu vērtējams no samērīguma principa aspekta. Savukārt gadījumā, kad persona zaudētu Latvijas pilsonību, tiesības piedalīties vēlēšanās vairs nepastāvētu. Vienlaikus ir ņemams vērā, ka arī Pilsonības likuma 24. pantā noteiktā pilsonības atņemšanas pamata konstatēšana pati par sevi ne vienmēr nozīmē Latvijas pilsonības zaudēšanu, jo pilsonība netiek atņemta, ja persona kļūst par bezvalstnieku. Līdz ar to būtu vērtējams termina "bezvalstnieks" tvēruma robežas, tādējādi saprotot, vai Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā persona tiktu uzskatīta par bezvalstnieku.
Pilsonības institūta ietvarā ir nošķirama pilsonība, kas iegūta pēc izcelsmes vai dzimšanas fakta, un pilsonība, kas iegūta naturalizācijas kārtībā. Lai gan pēc pilsonības iegūšanas personām neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida ir vienāds tiesiskais statuss un vienāds tiesību un pienākumu apjoms, tomēr pilsonības iegūšanas veidam var būt nozīme jautājumā, kas saistīts ar pilsonības atņemšanu. Starptautiskās tiesības atzīst valsts rīcības brīvību lemt par naturalizācijas un citu pilsonības iegūšanas veidu nosacījumiem. Šāda pieeja balstās uz to, ka pilsonības piešķiršanas mērķis ir konstatēt pietiekami ciešu tiesisku un sociālu saikni starp personu un valsti, tādēļ valstīm ir tiesības noteikt kritērijus, pēc kuriem šādas saiknes esība tiek vērtēta. Kritēriju izvēle naturalizācijas procedūras izveidē būtībā nav pakļauta nekādām īpašām starptautisko tiesību normām, un valstis var brīvi lemt par individuālu naturalizāciju (skatīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 13. janvāra sprieduma Petropavlovskis v Latvia 80. punktu). Pilsonības likuma II nodaļa nosaka naturalizācijas noteikumus un kārtību. Iegūstot Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, persona dod svinīgu solījumu būt uzticīga Latvijas Republikai, ievērot Satversmi un likumus, kā arī godprātīgi pildīt savus pilsoņa pienākumus un būt lojālai valstij. Personas dotais solījums par uzticību Latvijai rada pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopumu. Tādējādi Latvijas pilsoņa darbības, kas vērstas pret Latvijas Republikas demokrātisko valsts iekārtu, valsts drošību vai citām Satversmē nostiprinātām vērtībām, var būt par tiesisko pamatu pilsonības atņemšanai.
Demokrātiska valsts ir tiesīga prasīt, lai personas, kuras vēlas iegūt tās pilsonību, būtu lojālas valstij un it īpaši konstitucionālajiem principiem, uz kuriem tā ir balstīta (skatīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 13. janvāra sprieduma Petropavlovskis v Latvia 85. punktu).
Latvijas Republikas Saeima 1995. gada 12. aprīlī pieņēma likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības", kurā paredzēja jaunu personas statusu – nepilsonis. Minētais statuss tika piešķirts Latvijas Republikā dzīvojošajiem vai terminētā prombūtnē esošiem bijušās PSRS pilsoņiem un viņu bērniem, kuri nebija Latvijas vai kādas citas valsts pilsoņi. Latvijas nepilsoņi nav pielīdzināmi nevienam fiziskās personas statusam, kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem noteikto tiesību apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam statusam. Latvijas nepilsoņi nav uzskatāmi ne par pilsoņiem, ne ārzemniekiem, ne arī bezvalstniekiem, bet par personām ar "īpašu tiesisku statusu". Ņemot vērā Latvijas vēsturisko situāciju, likums "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" bija nepieciešams, lai noteiktu sevišķu statusu tām personām, kuras neatbilda starptautiskajos dokumentos noteiktajam bezvalstnieka vai ārvalstnieka statusam. Nepilsoņiem noteiktās tiesības un starptautiskās saistības, ko Latvijas Republika ir uzņēmusies pret šīm personām, liecina, ka nepilsoņu tiesiskā saikne ar Latvijas Republiku tiek zināmā mērā atzīta un uz tās pamata ir radušies savstarpēji pienākumi un tiesības. Tas izriet no Satversmes 98. panta, kas citastarp noteic, ka ikvienam, kam ir Latvijas Republikas pase, ir tiesības uz valsts aizsardzību un tiesības brīvi atgriezties Latvijas Republikā.
Šo saistību esība ir ņemama vērā arī citu valstu attieksmē pret Latvijas nepilsoņiem, jo tās var pamatoti paļauties uz to, ka Latvijas Republika attiecībā par šīm personām īsteno noteiktu aizsardzību un atbildību (skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 15. un 17. punktu). Tāpat Bezvalstnieku likuma 3. panta otrajā daļā ir noteikts, ka persona, kura ir likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" subjekts, nevar tikt atzīta par bezvalstnieku. Uzsverams, ka Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija negarantē tiesības iegūt vai paturēt konkrētas valsts pilsonību (skatīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 13. janvāra sprieduma Petropavlovskis v Latvia 61. punktu). Nepilsoņa un bezvalstnieka statuss ir atšķirīgi. Nepilsoņi gan no Satversmes un nacionālo likumu, gan no Latvijas starptautisko cilvēktiesību saistību viedokļa pieder Latvijas valstij kā tās pilsoņi. Nepilsoņu saikne ar Latvijas Republiku ir ciešāka nekā bezvalstniekam vai ārzemniekam (skatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 24. augusta sprieduma lietā Nr. SKA-89 9. punktu).
Naturalizācijas institūta mērķis ir uzņemt Latvijas pilsoņu kopumā personas, kurām ir izveidojusies pietiekama saikne ar valsti un kuras apliecina lojalitāti Latvijas Republikai. Līdz ar to gadījumos, kad pēc naturalizācijas tiek konstatēta Latvijas pilsoņa darbība, kas ir pretrunā Latvijas Republikas valsts būtiskajām interesēm un Satversmē nostiprinātajām vērtībām, ir pamats izvērtēt, vai persona pēc būtības atbilst tiem kritērijiem, uz kuriem pamatojoties tika piešķirta Latvijas pilsonība. Šādā gadījumā būtu vērtējams jautājums par valsts tiesībām pārskatīt naturalizācijā iegūta Latvijas pilsoņa tiesisko statusu. Vienlaikus ir uzsverams, ja personai ir tiesības iegūt Latvijas nepilsoņa statusu, tā nevar prasīt bezvalstnieka statusa piešķiršanu. Minētais pamatojams ar to, ka Latvijas nepilsoņiem ir piešķirts plašāks tiesību un sociālo garantiju apjoms nekā bezvalstniekiem, tostarp noteiktas ekonomiskās un sociālās tiesības. Līdz ar to izšķiroša nozīme ir nevis personas subjektīvai vēlmei iegūt konkrētu tiesisko statusu, bet gan tam, kāds statuss tai ir pieejams saskaņā ar likumu[1].
Šāda tiesiskā mehānisma ieviešanai būtu nepieciešams veikt grozījumus gan Pilsonības likumā, gan likumā "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības". Pilsonības likumā būtu paredzams – ja personai, kura Latvijas pilsonību ieguvusi naturalizācijas kārtībā kā Latvijas nepilsonis, pilsonība tiek atņemta, iestājoties kādam no Pilsonības likuma 24. panta pirmajā daļā noteiktajiem nosacījumiem, un ja personai nav citas valsts pilsonības, tad būtu piešķirams nepilsoņa statuss. Savukārt likumā "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" būtu nepieciešams paplašināt to personu loku, kurām var tikt piešķirts nepilsoņa statuss, paredzot atbilstošu tiesisko regulējumu gadījumiem, kad naturalizācijas kārtībā iegūtā Latvijas pilsonība tiek atņemta.
Līdz ar to būtu lietderīgi apzināt politisko atbalstu turpmākai diskusijai par denaturalizācijas institūta ieviešanu. Savukārt, ņemot vērā diskusiju gaitā konstatēto par minēto konceptu, nepieciešamības gadījumā attiecīgi būtu sagatavojami grozījumi Pilsonības likumā un likumā "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības".
Tāpat no pilsonības saturiskā tvēruma aspekta būtu lietderīgi izvērtēt iespēju Personu apliecinošu dokumentu likumā paredzēt risinājumu, saskaņā ar kuru Latvijas pilsoņiem, kuri nepilda no pilsonības izrietošo lojalitātes pienākumu vai rīkojas pretēji valsts būtiski svarīgām interesēm, personu apliecinošu dokumentu izsniegšana diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā ārzemēs tiktu liegta, paredzot iespēju to saņemt tikai Latvijas Republikā, Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldē, tādējādi nodrošinot valsts un pilsoņu savstarpējo attiecību efektīvu īstenošanu. Vienlaikus šajā aspektā ir vērā ņemamas Latvijas Republikas Satversmes 98. pantā paredzētās tiesības brīvi atgriezties Latvijas Republikā.
Attiecībā par iekļaušanu nacionālo sankciju sarakstā norādāms, ka Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā (turpmāk – Sankciju likums) ir paredzēta iespēja noteikt nacionālās sankcijas pret personām un atsevišķu preču un pakalpojumu apritei. Mērķi, kuru sasniegšanai Ministru kabinetam ir tiesības pēc ārlietu ministra vai Nacionālās drošības padomes priekšlikuma noteikt nacionālās sankcijas, ir ietverti Sankciju likuma 3. pantā, proti, tie ir: panākt mieru vai novērst starptautiskos noziegumus vai cilvēktiesību pārkāpumus ārpus Latvijas teritorijas; novērst kaitējumu Latvijas ārpolitiskajām interesēm vai nacionālajai drošībai; cīnīties pret starptautisko terorismu vai masveida iznīcināšanas ieroču izgatavošanu, glabāšanu, pārvietošanu, lietošanu vai izplatīšanu; novērst tādu darbību attaisnošanu vai aicināšanu uz tādām darbībām, kas vērstas pret iepriekšējos punktos minētajiem mērķiem. Savukārt Sankciju likuma 4. pants kā nacionālo sankciju veidus paredz: finanšu ierobežojumus; ieceļošanas ierobežojumus; stratēģiskas nozīmes preču un citu preču aprites ierobežojumus; tūrisma pakalpojumu sniegšanas ierobežojumus.
Sankciju likuma 11. panta trešajā daļā noteikts, ka par šādu sankciju noteikšanu Ministru kabinets izdodot attiecīgus noteikumus, savukārt uz konkrētiem subjektiem sankcijas tiek attiecinātas ar Ministru kabineta rīkojumu. Ievērojot minēto, 2025. gada 12. septembrī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 547 "Noteikumi par Latvijas Republikas nacionālo sankciju noteikšanu pret subjektiem, kas saistīti ar Krievijas Federācijas militāro agresiju pret Ukrainu", kas būtībā ir nacionālo sankciju režīms, ar kuru reaģēt uz Krievijas agresijas pret Ukrainu radītajiem Latvijas nacionālās drošības apdraudējumiem. Nacionālo sankciju režīms izstrādāts kā papildinstruments Eiropas Savienības sankcijām. Šajā nacionālajā sankciju režīmā ietvertie sankciju noteikšanas kritēriji ir lielā mērā pārņemti no Eiropas Savienības regulas, ar kuru noteiktas sankcijas pret personām, kuras saistītas ar Krievijas agresiju Ukrainā.
Kā jau norādīts, lēmumu par nacionālo sankciju attiecināšanu uz konkrētu indivīdu pieņem Ministru kabinets. Minētais lēmums ir pārsūdzams Administratīvajā apgabaltiesā. Rīkojuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Līdz ar to, pieņemot ikvienu lēmumu par nacionālo sankciju piemērošanu subjektam, kompetentajām institūcijām sadarbībā ar valsts drošības institūcijām ir jāveido spēcīga pierādījumu un pamatojuma bāze, kā arī jānodrošina individuāls izvērtējums. Nacionālās sankcijas var noteikt arī pret Latvijas pilsoņiem, ja tiek konstatēts, ka tie apdraud valsts drošību, atbalsta agresiju vai terorismu. Valstij ir tiesības ierobežot savu pilsoņu rīcību, ja tā kaitē valsts interesēm vai starptautiskajai drošībai. Nosakot nacionālās sankcijas Latvijas pilsoņiem, svarīgi ņemt vērā, ka pilsoni nevar izraidīt no savas valsts, pilsonim ir tiesības jebkurā brīdī atgriezties Latvijā, pilsonību nevar atņemt, ja tas padarītu personu par bezvalstnieku. Šie principi balstās gan Satversmes 98. pantā, gan Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Līdz ar to Sankciju likuma 4. pantā paredzētos ieceļošanas ierobežojumus uz Latvijas pilsoni nevar attiecināt. Attiecīgi nacionālās sankcijas var ierobežot finanšu līdzekļu izmantošanu, uzņēmējdarbību, sadarbību ar finanšu iestādēm, noteiktus darījumus, taču sankcijas nevar liegt pilsonim ieceļot un uzturēties Latvijā, tostarp tās nerada tiesības izraidīt viņu no valsts.
[1] https://www.at.gov.lv/lv/par-augstako-tiesu/augstakas-tiesas-biletens/augstakas-tiesas-biletens-nr-11/bezvalstnieciba-nepilsoni-un-latvijas-tiesu-vara
Pielikumā: