MK vēstules projekts

Ministru kabinets ir iepazinies ar Tiesībsarga biroja 2026. gada 28. janvāra ziņojumu par iespējām bezpajumtniekus atgriezt sabiedrībā (turpmāk – tiesībsarga ziņojums) un, pamatojoties uz Labklājības ministrijas  sniegto informāciju, sniedz šādu viedokli.

Ministru kabinets izsaka pateicību par izvērtējumu un priekšlikumiem par bezpajumtniecības mazināšanas politikas pilnveidošanu Latvijā. Uzskatām, ka secinājumi un priekšlikumi tiesībsarga ziņojumā var kalpot par pamatu turpmākajai politikas plānošanai un īstenošanai, lai mazinātu bezpajumtniecības riskus un veicinātu bezpajumtnieku sociālo iekļaušanu.

Ministru kabinets atzīst, ka bezpajumtniecības politikas plānošanā un īstenošanā ir būtiskas grūtības – tas ir vienotas stratēģijas, ilgtspējīga finansējuma un skaidri definētas starpinstitucionālās sadarbības mehānisma trūkums. Šie faktori, kā arī bezpajumtniecības definīcijas neesība normatīvajos aktos ierobežo iespējas nodrošināt konsekventu, savstarpēji saskaņotu rīcību un atbalstu bezpajumtniecības mazināšanai valsts un pašvaldību līmenī.

Bezpajumtniecība ir cieši saistīta ar dažādiem sociālekonomiskiem, psiholoģiskiem un strukturāliem faktoriem. Par to liecina bezpajumtnieku raksturojums. Problēmai ir vairāki iemesli – ekonomiskā nestabilitāte, grūtības iekļauties darba tirgū, nabadzība, izmaksu ziņā pieejamu mājokļu trūkums, kā arī problēmas ģimenē, garīgā un fiziskā veselība. Šie faktori mijiedarbojas un veido sarežģītu problēmsituācijas kopumu, kas var novest pie bezpajumtniecības. Ir nepieciešama kompleksa pieeja, proti, konkrētai situācijai un vajadzībām atbilstoši veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi, speciālistu atbalsts, kā arī ļoti nozīmīgs resurss – mājoklis. Kā liecina citu Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu pieredze, šāds ar bezpajumtniecības mazināšanu saistītu pasākumu kopums ir ietverts nacionālajās stratēģijās bezpajumtniecības mazināšanai. Latvijā vienotas pieejas pagaidām nav, tomēr eksperti un valsts pārvaldes iestādes, kuras ar šiem jautājumiem saskaras, ir pārliecinātas, ka risinājums ir jāmeklē, vispirms formulējot bezpajumtniecības definīciju.

Tiecoties uz vienotu, starpsektoru un koordinētu pieeju bezpajumtniecības jautājumu risināšanai Latvijā, Labklājības ministrija 2024. gada 21. maijā organizēja ekspertu domnīcu, lai valsts līmenī noteiktu bezpajumtniecības definīciju. Šajā domnīcā piedalījās Ekonomikas ministrijas, Labklājības ministrijas, Tiesībsarga biroja, Latvijas Universitātes, Latvijas Samariešu apvienības, Centrālās statistikas pārvaldes, Valmieras novada domes un Rīgas valstspilsētas domes eksperti, kuri bezpajumtniecības jautājumus risina ikdienā valsts, pašvaldību un nevaldības organizāciju līmenī. Ekspertu domnīcā tika noformulēta bezpajumtniecības definīcija: "Bezpajumtniecība ir mājokļa trūkuma situācija, kurā cilvēkam nav tiesiskā pamata (īpašumtiesības, īre u. c.) un resursi (iespēja), lai pastāvīgi un brīvprātīgi uzturētos dzīvojamās telpās, kurās būtu dzīvošanai piemēroti apstākļi un komunālie pakalpojumi (apkure, ūdens, elektrība)." Šī definīcija lielā mērā sasaucas ar ETHOS (European Typology of Homelessness and Housing Exclusion) tipoloģiju, kas cenšas aptvert dažādas bezpajumtniecības situācijas, izceļot mājokļa trūkuma cēloņus un sekas. Latvijas bezpajumtniecības definīcijai ir divi galvenie aspekti: tiesiskais pamats mājoklim (īpašumtiesības, īre) un resursi, kas ļauj uzturēties dzīvojamās telpās, kas ir piemērotas dzīvošanai (komunālie pakalpojumi).

Nākamais solis bezpajumtniecības definīcijas novērtēšanā un bezpajumtniecības jautājuma risināšanā ir 2025. gadā sāktais izvērtējums [1], kurā ir veikta padziļināta bezpajumtniecības tiesiskā un saturiskā ietvara izpēte, apzinātas sistēmiskās nepilnības un tiks izstrādāti pierādījumos balstīti ieteikumi atbalsta pasākumiem bezpajumtniecības jautājumu risināšanai.

Izvērtējumā pētniekiem jāgūst atbildes uz šādiem galvenajiem jautājumiem:

1. Kādi ir bezpajumtniecības un ar to saistīto problēmu raksturojošie rādītāji, tiesiskais regulējums, apmēri (problēmas kvantitatīvie rādītāji atbilstoši definīcijai), cēloņi, ietekme (problēmas radītās sekas mikro, mezo un makro līmenī) un galvenās grūtības Latvijā.
2. Kāda ir citu ES dalībvalstu (3–5 dalībvalstu) prakse bezpajumtniecības mazināšanā un kuras valsts atbalsta modeli vai tā elementus ir lietderīgi pārņemt Latvijā, īpaši mājokļu pieejamības un pakalpojumu nodrošināšanas jomā.
3. Kādi atbalsta veidi šobrīd ir pieejami bezpajumtniekiem un kas tos nodrošina.
4. Kāda ir citu ES dalībvalstu (3–5 dalībvalstu) prakse un pieredze bezpajumtniecības apmēra noteikšanā un kuru pieeju ir lietderīgi pārņemt Latvijā.
5. Kā un kurā brīdī noteikt bezpajumtniecības apmēru, lai iegūtu ticamus un vispārināmus datus par situāciju Latvijā un kādas datu ieguves metodes, informācijas avotus un pieejas labāk izvēlēties.
6. Kuras ETHOS Light grupas ir lietderīgi uzskaitīt Latvijā.
7. Kāda būtu intervences politika, kuras būtu atbildīgās iestādes par bezpajumtniecības datu vākšanu un apkopošanu un kādas ir potenciālās jaunu mērīšanas metožu izmaksas.
8. Kāda būtu intervences politika dažādos problēmas posmos (prevencija, pirmreizējais atbalsts, ilgtermiņa risinājumi), kādi faktori ir būtiski, nosakot šo politiku un kā būtu sadalāma atbildība starp iesaistītajām institūcijām, lai mazinātu bezpajumtniecību.
9. Kādi uzlabojumi būtu nepieciešami, lai palielinātu atbalsta pasākumu efektivitāti un mazinātu bezpajumtniecību.

Minētie jautājumi sasaucas ar tiesībsarga ziņojumā norādīto problemātiku – droša mājokļa pieejamība, pajumtes un atbalsta pakalpojumu savstarpējā saistība, savlaicīga atkarību risināšana un sabiedrības izglītošana. Attiecīgi Labklājības ministrija pētniekiem ir nosūtījusi gan tiesībsarga ziņojumu, gan no citām ministrijām saņemto informāciju, lai būtu iespējams sagatavot visaptverošu un pierādījumos balstītu izvērtējumu, kā arī ieteikumus atbalsta pasākumiem bezpajumtniecības jautājumu risināšanai.

Pētnieku uzdevumi ir:

1) sniegt ieteikumus, kuras valsts(-u) atbalsta modeli vai tā elementus bezpajumtniecības mazināšanai ir lietderīgi pārņemt Latvijā, īpaši mājokļu pieejamības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu nodrošināšanas jomās;

2) sniegt ieteikumus, kā uzlabot atbalsta pasākumus bezpajumtniekiem, kā arī apzināt jaunus, noderīgus atbalsta veidus. Pamatojoties uz tiešās mērķa grupas vajadzībām, sniegt ieteikumus atbalsta pasākumiem dažādos bezpajumtniecības problēmas risināšanas posmos (prevencija, pirmreizējais atbalsts, ilgtermiņa risinājumi), apzinoties, ka ir dažādas bezpajumtnieku apakšgrupas, kā arī novērtēt piedāvāto atbalsta veidu efektivitāti;

3) noteikt katra ieteiktā atbalsta pasākuma atbildību sadalījumu un iesaisti starp valsts, pašvaldību un citām institūcijām.

Sagatavojot izvērtējumu, ir būtiska un obligāta tiešās mērķa grupas – bezpajumtnieku – iesaiste, kā arī politikas veidotāju un citu iesaistīto pušu līdzdalība, tostarp valsts pārvaldes iestāžu, tiesībsarga, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvju iesaiste. Politikas veidotāji un iesaistītās puses ir piedalījušās 2025. gada 11. decembrī organizētajā dizaina darbnīcā, turpretim 2026. gada februārī un martā – intervijās par bezpajumtniecības mazināšanas jautājumiem savas kompetences jomā. Līdz ar to izvērtējuma gala ziņojumā ietvertie ieteikumi tiks pārbaudīti gan sadarbībā ar mērķa grupas pārstāvjiem, lai nodrošinātu atbilstību faktiskajām vajadzībām, gan sadarbībā ar nozīmīgākajām izvērtējumā iesaistītajām institūcijām un partneriem, tostarp Ekonomikas ministriju, Labklājības ministriju, Veselības ministriju, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, Tieslietu ministriju, Iekšlietu ministriju, pašvaldībām, Centrālo statistikas pārvaldi, nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv mērķa grupu, kā arī atbalsta pakalpojumu sniedzējiem un citām iesaistītajām pusēm.

Plānotais izvērtējuma termiņš ir 2026. gada decembris, tādēļ 2027. gada sākumā tiek plānots organizēt diskusiju ar Tiesībsarga biroja, Ekonomikas ministrijas, Labklājības ministrijas, Veselības ministrijas, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas, pašvaldību, Centrālās statistikas pārvaldes, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem par turpmāko rīcību un sadarbību, ieviešot ieteikumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, indikatīvais termiņš bezpajumtniecības definīcijas nostiprināšanai normatīvajā regulējumā ir 2027. gada nogale.

Izsakām pateicību par ieguldījumu bezpajumtniecības problemātikas aktualizēšanā un konstruktīvā sadarbībā, veicinot sociāli iekļaujošas un ilgtspējīgas politikas attīstību Latvijā.

[1] Labklājības ministrija 2025. gada 7. novembrī noslēdza līgumu ar SIA "Safege Baltija" par bezpajumtniecības tiesiskā un saturiskā ietvara izpēti un priekšlikumu izstrādi specifiskiem atbalsta pasākumiem bezpajumtniecības jomā.