Ministru kabinets ir saņēmis tiesībsarga 2024. gada 26. augusta vēstuli (turpmāk – vēstule) par aizsargātā lietotāja tiesībām saņemt valsts atbalstu elektroenerģijas rēķinu maksas samazinājumam, kurā tiesībsargs norāda uz Ministru kabineta 2021. gada 1. jūnija noteikumos Nr. 345 "Aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojuma noteikumi" (turpmāk – noteikumi Nr. 345) ietvertā normatīvā regulējuma trūkumiem attiecībā uz aizsargāto lietotāju, kuri elektroenerģiju patērē elektroenerģijas apakšlietotāju statusā, vienlīdzīgām iespējām saņemt noteikumos Nr. 345 noteikto aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojumu (turpmāk – Pakalpojums) valsts atbalsta formā daļējai ikmēneša izmaksu par patērēto elektroenerģiju segšanai. Vēstulē tiesībsargs ir norādījis, ka tā vērtējumā atšķirīgā attieksme starp aizsargātajiem lietotājiem, lai arī noteikta ar leģitīmu mērķi, nav pamatota un samērīga ar to, līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. un 109. pantam. Tāpat tiesībsargs norādījis, ka, ņemot vērā Klimata un enerģētikas ministrijas (turpmāk – ministrija) un Būvniecības valsts kontroles biroja (turpmāk – birojs) sniegto informāciju par aizsargāto lietotāju skaitu, kas saņem Pakalpojumu, būtiska daļa aizsargāto lietotāju (gandrīz 50 tūkstoši aizsargāto lietotāju) Pakalpojumu nesaņem. Papildus tiesībsargs sniedzis rekomendāciju Ministru kabinetam līdz 2025. gada 1. martam nodrošināt tiesības visiem aizsargātajiem lietotājiem faktiski saņemt aizsargātā lietotāja atbalstu, ja tie nav tiešie elektroenerģijas tirdzniecības līguma slēdzēji, bet apakšlietotāji, un galalietotājs (dzīvojamās mājas īpašnieks, pārvaldnieks u. c.) nav izdarījis sociāli atbildīgu lēmumu, noslēdzot līgumu ar tādu elektroenerģijas tirgotāju, kam Pakalpojums jāsniedz obligāti vai to nodrošina brīvprātīgi.
Ministru kabinets informē, ka Pakalpojums tiek sniegts no 2015. gada. Laikposmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. jūlijam Pakalpojums sniegts saskaņā ar Ministru kabineta 2015. gada 1. decembra noteikumiem Nr. 681 "Kārtība, kādā sniedz aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojumu un atbildīgās institūcijas sniedz informāciju par aizsargātā lietotāja statusu" (turpmāk – noteikumi Nr. 681), laikposmā no 2016. gada 1. augusta līdz 2021. gada 31. augustam – saskaņā ar Ministru kabineta 2016. gada 12. jūlija noteikumiem Nr. 459 "Aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojuma sniegšanas, obligātā iepirkuma komponentes un sadales sistēmas pakalpojuma kompensēšanas kārtība" (turpmāk – noteikumi Nr. 459), savukārt, sākot no 2021. gada 1. septembra, Pakalpojums tiek sniegts saskaņā ar noteikumiem Nr. 345. Noteikumos Nr. 345 ietvertā Pakalpojuma sniegšanas kārtība, kā arī Pakalpojuma ietvaros piemērotā valsts atbalsta apjoms būtiski atšķiras no noteikumos Nr. 681 un noteikumos Nr. 459 ietvertās kārtības. Proti, Ekonomikas ministrija, izstrādājot noteikumus Nr. 345, rūpīgi izvērtēja attiecīgajā laikposmā spēkā esošajos noteikumos Nr. 459 ietverto Pakalpojuma sniegšanas kārtību, jo tajos ietvertā kārtība ir administratīvi smagnēja gan aizsargātajiem lietotājiem, gan Pakalpojuma sniedzējam, kā arī tā ir pretrunā ar brīvā elektroenerģijas tirgus principiem un ikvienam elektroenerģijas lietotājam dotajām tiesībām brīvi izvēlēties sev piemērotāko elektroenerģijas tirgotāju, vienlaikus saņemot Pakalpojumu. Proti:
1) saskaņā ar noteikumu Nr. 459 6. punktā noteikto Pakalpojumu sniedza tikai viens elektroenerģijas tirgotājs un Pakalpojumu bija iespēja saņemt tikai tiem aizsargātajiem lietotājiem, kuriem bija spēkā esošs elektroenerģijas tirdzniecības līgums ar attiecīgo elektroenerģijas tirgotāju – akciju sabiedrību "Latvenergo". Tāpat jānorāda, ka noteikumos Nr. 459 nebija ietvertas normas, kas Pakalpojumu dotu tiesības saņemt tādiem aizsargātajiem lietotājiem, kuri elektroenerģiju patērē apakšlietotāju statusā;
2) noteikumos Nr. 459 ietvertās normas paredzēja tiesības Pakalpojumu saņemt tādiem aizsargātajiem lietotājiem, kas ar iesnieguma palīdzību pieteicās Pakalpojuma saņemšanai pie Pakalpojuma sniedzēja. Tādējādi aizsargātajiem lietotājiem pašiem bija jābūt informētiem par iespēju saņemt Pakalpojumu un procedūru, kādā to iespējams saņemt. Saskaņā ar ministrijai pieejamajiem datiem vidējais aizsargāto lietotāju skaits, kas saņēma Pakalpojumu 2020. gadā, bija aptuveni 80 tūkstoši lietotāju;
3) noteikumos Nr. 459 ietvertā kārtība aizsargāto lietotāju statusu apliecinošo datu pārbaudei bija administratīvi smagnēja no Pakalpojuma sniegšanas puses. Lai atbalstu sniegtu aizsargātajiem lietotājiem, kuri atbilst daudzbērnu ģimenes statusam, Pakalpojuma sniedzējam bija nepieciešams veikt datu pārbaudi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārziņā esošajā Fizisko personu reģistrā, elektroniski nosūtot pieprasījumu par datu pārbaudi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, kas turklāt bija maksas pakalpojums. Līdz ar to minētajā gadījumā aizsargātā lietotāja statusa pārbaudei bija nepieciešams papildu laiks. Lai gūtu pārliecību par aizsargātā lietotāja atbilstību maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusam, visas pašvaldības reizi mēnesī iesniedza Pakalpojuma sniedzējam informāciju par personām, kurām piešķirts attiecīgais statuss, un Pakalpojuma sniedzējam bija nepieciešams veikt rūpīgu attiecīgo datu salīdzināšanu. Attiecībā uz aizsargātajiem lietotājiem, kuriem ir piešķirta invaliditāte, Pakalpojuma sniedzējs elektroniski pieprasīja informāciju Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai no tās pārraudzībā esošās Invaliditātes informatīvās sistēmas;
4) saskaņā ar noteikumu Nr. 459 29. punktā ietverto kārtību birojs nodrošināja Pakalpojuma sniegšanai piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietošanas uzraudzību – ikmēneša Pakalpojuma sniedzēja sastādītā kompensācijas rēķina par maksājuma samazinājumu elektroenerģijas rēķiniem apjomu manuālu pārbaudi, kā arī izvērstu ceturkšņa pārskatu par aizsargātajiem lietotājiem piešķirtā atbalsta kopapjomu manuālu sagatavošanu. Papildus tika veiktas arī pārbaudes pie Pakalpojuma sniedzēja vairākas reizes gadā. Šāds valsts budžeta līdzekļu izlietošanas uzraudzības un kontroles modelis bija administratīvi smagnējs un laikietilpīgs, kā arī tam bija nepieciešams atvēlēt papildu amata vietas un finansējumu. Jānorāda, ka manuāla datu sagatavošana un pārbaude neizslēdza arī lielāku kļūdu iespējamību cilvēkfaktora dēļ;
5) Pakalpojuma sniedzēja rīcībā bija liels apjoms fizisko personu datu par visiem aizsargātajiem lietotājiem, kas pēc būtības nebija izmantojami citiem mērķiem, un Pakalpojuma sniedzējam bija nepieciešams nodrošināt papildu datu aizsardzības un drošības procedūras attiecībā pret trešo personu piekļuvi datiem.
Kopumā noteikumos Nr. 459 ietvertā Pakalpojuma sniegšanas kārtība paredzēja, ka visa datu pārbaude un korekta atbalsta piemērošana tiek uzticēta Pakalpojuma sniedzējam. Ņemot vērā, ka Pakalpojums pēc būtības ir sociāla rakstura, šādas datu pārbaudes ir papildu darbības ārpus Pakalpojuma sniedzēja pamata darbības jomas, kas ir elektroenerģijas tirdzniecība, kuru nodrošināšanai pēc būtības būtu jāparedz noteikts valsts budžeta apjoms. Turklāt, lai atvieglotu Pakalpojuma sniedzēja veicamās administratīvās procedūras, atsevišķām aizsargāto lietotāju kategorijām atbilstība statusam tika noteikta tikai reizi gadā, lai gan pastāvēja iespējamība, ka aizsargātā lietotāja statuss faktiski bija spēkā mazāku laikposmu, kas pēc būtības nebija atbilstoši labas pārvaldības un valsts budžeta līdzekļu racionālas izlietošanas principam.
Ņemot vērā minētos trūkumus, tika izstrādāti noteikumi Nr. 345, paredzot, ka Pakalpojums tiek sniegts automātiski (bez nepieciešamības aizsargātajam lietotājam pieteikties Pakalpojuma saņemšanai). Papildus noteikumi Nr. 345 nosaka, ka Pakalpojumu sniedz tie elektroenerģijas tirgotāji, kas ir pievienojušies Aizsargātā lietotāja datu informācijas sistēmai (turpmāk – sistēma). Fiziska pievienošanās sistēmai ir iespējama, veicot elektroenerģijas tirgotāja rīcībā esošās informācijas sistēmas specifisku integrāciju ar sistēmu, kas var būt finansiāli ietilpīgs process un kam nepieciešamais finansējuma apjoms ir atkarīgs gan no elektroenerģijas tirgotāja lieluma, gan elektroenerģijas tirgotāja izmantotās informācijas sistēmas tehniskās specifikācijas. Noteikumu Nr. 345 2021. gada 1. jūnija redakcijā ietvertais 2. punkts noteica, ka Pakalpojuma sniedzējs var būt jebkurš elektroenerģijas tirgotājs, tomēr jau gadu pēc noteikumu Nr. 345 stāšanās spēkā Ekonomikas ministrija secināja, ka Pakalpojumu saņem tikai aptuveni puse no visiem aizsargātajiem lietotājiem un tiesību došana jebkuram elektroenerģijas tirgotājam nodrošināt Pakalpojuma sniegšanu (neņemot vērā tā esošo mājsaimniecības lietotāju skaitu) nerada apstākļus, kuros valsts atbalsta programma sasniedz savu mērķi. Ņemot vērā minēto, ar Ministru kabineta 2022. gada 13. decembra noteikumiem Nr. 789 "Grozījumi Ministru kabineta 2021. gada 1. jūnija noteikumos Nr. 345 "Aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojuma noteikumi"" tika izdarīti grozījumi noteikumos Nr. 345, nosakot, ka Pakalpojumu ir pienākums sniegt elektroenerģijas tirgotājam, kurš sniedz elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumu vairāk nekā desmit tūkstošiem mājsaimniecības lietotāju. Elektroenerģijas tirgotājs, kura mājsaimniecības lietotāju skaits ir mazāks nekā desmit tūkstoši, Pakalpojumu sniedz brīvprātīgi. Attiecīgie nosacījumi noteikumu Nr. 345 2. punktā ietverti, izvērtējot elektroenerģijas tirgotāja lieluma un integrēšanās ar sistēmu samērīgumu no finanšu un patērētā laika viedokļa.
Noteikumos Nr. 345 ietvertā aizsargātā lietotāja statusa izvērtēšana tiek veikta automātiski sistēmā, tādējādi nedeleģējot Pakalpojuma sniedzējam valsts sociālo funkciju, tā rezultātā funkcijas nodrošināšanai Pakalpojuma sniedzēja pusē nav nepieciešams paredzēt papildu valsts budžeta finansējumu. Papildus jānorāda, ka Pakalpojuma sniegšana un norēķinu veikšana par aizsargātajiem lietotājiem piemēroto valsts atbalstu tiek veikta pilnīgi automātiski sistēmas ietvaros, kas būtiski mazina administratīvo slogu gan Pakalpojuma sniedzējam, gan birojam, kas veic piemērotā valsts atbalsta uzraudzību. Būtiski minēt, ka sistēmā ir ietverta funkcionalitāte, kas ļauj automātiski apkopot statistikas datus par aizsargātajiem lietotājiem piemērotā atbalsta apjomu no dažādiem aspektiem, līdz ar to birojam vairs nav nepieciešams veikt regulāru manuālu datu apkopošanu. Ņemot vērā minēto, noteikumos Nr. 345 ietvertā Pakalpojuma sniegšanas kārtība kopumā dod iespēju Pakalpojumu saņemt lielākam aizsargāto lietotāju skaitam, nekā tas bija saskaņā ar noteikumos Nr. 459 noteikto, kā arī būtiski mazina administratīvo slogu Pakalpojuma sniedzējam un birojam.
Attiecībā uz tiesībsarga vēstulē ietverto argumentu, ka, ņemot vērā ministrijas un biroja sniegto informāciju par aizsargāto lietotāju skaitu, kas saņem Pakalpojumu, būtiska daļa aizsargāto lietotāju (gandrīz 50 tūkstoši aizsargāto lietotāju) Pakalpojumu nesaņem, Ministru kabinets skaidro, ka saskaņā ar tā rīcībā esošajiem datiem aizsargāto lietotāju skaits Latvijā ir aptuveni 160 tūkstoši lietotāju, no kuriem atbalstu 2024. gadā vidēji mēnesī saņēma 92 833 lietotāju, no kuriem 35 404 ir trūcīgas vai maznodrošinātas personas, 23 670 ir personas ar I invaliditātes grupu vai ģimenes, kuru aprūpē ir bērns ar invaliditāti, 33 759 ir daudzbērnu ģimenes. Nereti vienam aizsargātajam lietotājam piešķirtie statusi savstarpēji pārklājas. Piemēram, personai ar I invaliditātes grupu vienlaikus var būt noteikts maznodrošinātas personas statuss, vai daudzbērnu ģimenes aprūpē var būt bērns ar invaliditāti. Statistikas dati par personām, kurām piešķirts aizsargātā lietotāja statuss, ir vispārīgi dati, un to ietvaros nav iespējams veikt korektu datu analīzi par to, cik personām vienlaikus ir piešķirtas vairākas aizsargātajam lietotājam atbilstošās kategorijas. Līdz ar to apgalvojums, ka vismaz 50 tūkstoši aizsargāto lietotāju nesaņem Pakalpojumu, nav datos pierādāms. Papildus jānorāda, ka vidējais aizsargāto lietotāju skaits, kas saņem Pakalpojumu 2024. gadā, salīdzinot ar 2023. gadu, pieaudzis par 3 786 lietotājiem.
Attiecībā uz tiesībsarga vērtējumu, ka atšķirīgā attieksme starp aizsargātajiem lietotājiem, lai arī noteikta ar leģitīmu mērķi, nav pamatota un samērīga, līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. un 109. pantam, Ministru kabinets skaidro, ka, izstrādājot noteikumus Nr. 345, ir vērtēta tajos ietvertā regulējuma atbilstība Satversmes 91. pantam. Proti, tiesības saņemt Pakalpojumu noteiktas gan tādiem aizsargātajiem lietotājiem, kas elektroenerģiju patērē lietotāja, gan apakšlietotāja statusā. Papildus noteikumu Nr. 345 4.2 punktā ietvertas tiesības aizsargātajam lietotājam, kura elektroenerģijas tirgotājs nenodrošina Pakalpojumu, vienpusēji izbeigt līgumu bez līguma pirmstermiņa izbeigšanas maksas, kā arī noteikumos Nr. 345 ietvertais regulējums paredz tiesības aizsargātajiem lietotājiem, kas elektroenerģiju patērē apakšlietotāja statusā, saņemt Pakalpojumu, informējot par atbilstību aizsargātā lietotāja statusam juridisku personu, kura aizsargātā lietotāja vārdā noslēgusi līgumu par elektroenerģijas piegādi. Tāpat jānorāda, ka Elektroenerģijas tirgus likumā un Ministru kabineta 2023. gada 7. novembra noteikumos Nr. 635 "Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi" ietvertais regulējums paredz elektroenerģijas tirgus darbību brīvā tirgus apstākļos, kas tostarp paredz tiesības ikvienam elektroenerģijas lietotājam brīvi veikt elektroenerģijas tirgotāja maiņu. Ņemot vērā minēto, Ministru kabineta ieskatā noteikumos Nr. 345 ietvertais regulējums paredz, ka visi aizsargātie lietotāji atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, īpaši attiecībā uz tiesībām veikt elektroenerģijas tirgotāja maiņu un saņemt Pakalpojumu, ja elektroenerģija tiek patērēta apakšlietotāja statusā. Ministru kabineta ieskatā norma nevis ierobežo aizsargāto lietotāju tiesības saņemt Pakalpojumu, bet būtiski paplašina aizsargāto lietotāju loku, kam ir iespēja Pakalpojumu saņemt, līdz ar to noteikumu Nr. 345 2. punktā ietvertais regulējums paredz vienlīdzīgu attieksmi pret aizsargātajiem lietotājiem. Attiecībā uz samērīguma principa ievērošanu, vērtējot to kopsakarā ar noteikumu Nr. 345 2. punktā ietverto regulējumu, ir veikts izvērtējums par to, kādiem elektroenerģijas tirgotājiem būtu samērīgi par pienākumu uzlikt sniegt Pakalpojumu, no kā izriet obligāta pievienošanās sistēmai un savstarpēja informācijas sistēmu datu integrācija. Ņemot vērā elektroenerģijas tirgū pastāvošo mainīgumu un regulāro elektroenerģijas tirgotāju lietotāju maiņu, mazo elektroenerģijas tirgotāju klientu portfelī aizsargāto lietotāju skaits var būt mazs, un atsevišķos gadījumos vai mēnešos šādu lietotāju elektroenerģijas tirgotāja portfelī var arī nebūt. Ņemot vērā, ka elektroenerģijas tirgotāja rīcībā esošās informācijas sistēmas integrācija ar sistēmu ir finansiāli ietilpīgs process, un ņemot vērā šādu tirgotāju iespējamo nepieciešamību piemērot atbalstu neregulāri, nebūtu samērīgi šādiem tirgotājiem par pienākumu uzlikt obligātu pievienošanos sistēmai.
Attiecībā uz Satversmes 109. pantā ietvertajām ikvienas personas tiesībām uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos Ministru kabinets skaidro, ka noteikumos Nr. 345 ietvertais regulējums paredz vienlīdzīgas tiesības saņemt Pakalpojumu visiem elektroenerģijas lietotājiem, kuriem ir noteikts aizsargātā lietotāja statuss, tostarp aizsargātajiem lietotājiem, kas elektroenerģiju patērē elektroenerģijas lietotāja statusā, un tādiem aizsargātajiem lietotājiem, kas elektroenerģiju patērē apakšlietotāja statusā. Attiecībā uz tiem aizsargātajiem lietotājiem, kuru vārdā līgumu par elektroenerģijas piegādi ir noslēgusi juridiska persona un kuri elektroenerģiju patērē apakšlietotāja statusā, un kuri noteiktā periodā nav saņēmuši Pakalpojumu, jānorāda, ka šis apstāklis papildus vērtējams kopsakarā ar aizsargātā lietotāja ienākumiem. Proti, ja aizsargātā lietotāja ienākumi ir zem garantētā minimālā ienākuma sliekšņa vai arī ienākumi ir ekvivalenti valstī noteiktajam garantētā minimālā ienākuma slieksnim, tad attiecīgajai personai ir tiesības pretendēt uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikto mājokļa pabalstu, kā aprēķināšanā saskaņā ar minētā likuma 35. panta trešās daļas 2. punktā noteikto tiek ņemti vērā mājsaimniecības izdevumi par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, tostarp elektroenerģiju. Gadījumā, ja mājsaimniecības ienākumi nepārsniedz garantētā minimālā ienākuma līmeni, mājokļa pabalsts provizoriski varētu tikt piešķirts pilnā apmērā, proti, varētu tikt segti visi ar mājokli saistītie izdevumi, tai skaitā arī elektroenerģijas patēriņa izmaksas (nepārsniedzot Ministru kabineta 2020. gada 17. decembra noteikumu Nr. 809 "Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu" 3. pielikumā vai pašvaldības saistošajos noteikumos noteikto izdevumu summu par mājokli). Savukārt gadījumos, kad mājsaimniecības ienākumu līmenis pārsniedz valstī noteikto garantētā minimālā ienākuma slieksni, mājsaimniecībai joprojām ir tiesības pretendēt uz mājokļa pabalstu, taču, iespējams, ne pilnā apmērā attiecībā pret faktiskajiem izdevumiem. Tāpat jāņem vērā, ka papildus ienākumu līmenim visos gadījumos tiek vērtēti arī mājsaimniecībai piederošie īpašumi, juridiskais pamats mitināties konkrētajā mājoklī u. c. aspekti, līdz ar to atsevišķos gadījumos mājokļa pabalsts var arī netikt piešķirts.
Attiecībā uz tiesībsarga sniegto rekomendāciju Ministru kabinetam līdz 2025. gada 1. martam nodrošināt tiesības visiem aizsargātajiem lietotājiem faktiski saņemt aizsargātā lietotāja atbalstu, ja tie nav tiešie elektroenerģijas tirdzniecības līguma slēdzēji, bet apakšlietotāji, un galalietotājs (dzīvojamās mājas īpašnieks, pārvaldnieks u. c.) nav izdarījis sociāli atbildīgu lēmumu, noslēdzot līgumu ar tādu elektroenerģijas tirgotāju, kam Pakalpojums jāsniedz obligāti vai to nodrošina brīvprātīgi, informējam, ka ir vērtēti vairāki alternatīvi atbalsta sniegšanas mehānismi:
1) pienākuma sniegt Pakalpojumu noteikšana visiem elektroenerģijas tirgotājiem. Attiecīgais regulējums uzliktu par pienākumu sniegt Pakalpojumu un attiecīgi pievienoties sistēmai arī tādiem elektroenerģijas lietotājiem, kuri elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumu sniedz tikai juridiskām personām, tostarp tādām juridiskām personām, kuru objektos nav mājsaimniecības. Šāda pienākuma noteikšana nebūtu samērīga no finanšu un laika resursu ieguldījumu viedokļa. Proti, pienākuma sniegt Pakalpojumu uzlikšana komersantiem, kuri elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumu sniedz tikai juridiskajiem lietotājiem, kuru objektos var nebūt mājsaimniecības, būtu skatāma nelietderīgu finanšu līdzekļu izlietošanas kontekstā, kas varētu būt pretrunā arī ar Komerclikuma 169. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto, proti, valdes loceklim savu pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam, un valdes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem, ko tie nodarījuši sabiedrībai, nerīkojoties kā krietns un rūpīgs saimnieks. Vienlaikus attiecīgā pienākuma noteikšanas rezultātā minētajiem elektroenerģijas tirgotājiem radītos zaudējumus būtu iespējams traktēt kā valsts radītus zaudējumus komercsabiedrībai. Šāda pienākuma noteikšana arī tādiem elektroenerģijas tirgotājiem, kuru klientu portfelis ir mazs, tostarp tajā ietilpstošais aizsargāto lietotāju skaits ir mazs, varētu nebūt samērīga un skatāma lietderīgi izlietotu līdzekļu kontekstā liberāla elektroenerģijas tirgus mainīgo apstākļu dēļ, kas minēti iepriekš. Proti, var pastāvēt situācija, kurā atsevišķos norēķinu periodos elektroenerģijas tirgotāja portfelī ir, piemēram, 10 aizsargātie lietotāji, un citos norēķinu periodos attiecīgā elektroenerģijas tirgotāja klientu portfelī nav neviena aizsargātā lietotāja. Jāuzsver, ka pienākuma sniegt Pakalpojumu visiem elektroenerģijas tirgotājiem noteikšana varētu arī ierobežot elektroenerģijas tirgus attīstību Latvijā kopumā un neveicinātu jaunu elektroenerģijas tirgotāju reģistrēšanos un jaunu pakalpojumu piedāvāšanu Latvijas patērētājiem;
2) pienākuma sniegt Pakalpojumu noteikšana visiem elektroenerģijas tirgotājiem, kuri noslēguši elektroenerģijas tirdzniecības līgumus ar lietotājiem, kuru objektos ir mājsaimniecības. Šāda pienākuma noteikšana, pirmkārt, būtu vērtējama gan iepriekš minētās lietderīgu finanšu līdzekļu izlietošanas, gan elektroenerģijas tirgus attīstības ierobežojumu kontekstā. Otrkārt, tā varētu radīt risku, ka atsevišķi elektroenerģijas tirgotāji, kuri sniedz elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumu juridiskajām personām, varētu izvēlēties no sava klientu portfeļa izslēgt tās juridiskās personas, kuru objektos ir mājsaimniecības, piemēram, namu apsaimniekotājus. Tādējādi tiktu radīti apstākļi, kuros tiktu ierobežotas Elektroenerģijas tirgus likuma 35. pantā noteiktās galalietotāja tiesības mainīt elektroenerģijas tirgotāju. Piebilstams, ka iespējamie risinājumi, kas paredz obligāta pienākuma elektroenerģijas tirgotājam nodrošināt tirdzniecības pakalpojumu mājsaimniecībām noteikšanu, pirmšķietami var tikt vērtēti arī kā pretrunā esoši ar Satversmes 105. pantu, kas garantē personu (šajā gadījumā – elektroenerģijas tirgotāju) tiesības uz īpašumu un tiesības rēķināties, ka tiesības uz īpašumu tiek ierobežotas ar sabiedrības interesēs pamatotu iemeslu, samērīgi un saņemot par to taisnīgu atlīdzību. Ir būtiski uzsvērt, ka minētais ierosinājums ir pretrunā ar elektroenerģijas tirgus darbības principus regulējošajiem Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem. Proti, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija Direktīvas (ES) Nr. 2019/944 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES, 10. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka visiem galalietotājiem ir tiesības saņemt elektroenerģiju no piegādātāja, ja piegādātājs tam piekrīt, neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī piegādātājs ir reģistrēts, ar noteikumu, ka piegādātājs ievēro spēkā esošos tirdzniecības un balansēšanas noteikumus. Ir secināms, ka Eiropas Savienības elektroenerģijas tirgus darbības pamatprincipi vispārīgā gadījumā nepārprotami noteic, ka arī elektroenerģijas tirdzniecības uzņēmumiem ir tiesības brīvprātīgi, balstoties uz savām ekonomiskajām interesēm un uz vienošanās pamata, veikt darbību tirgū, tai skaitā izvēloties lietotāju grupas, kurām tiek nodrošināts tirdzniecības pakalpojums. Obligāta pienākuma noteikšana elektroenerģijas tirgotājiem sniegt elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumu mājsaimniecībām, tai skaitā nodrošinot arī normatīvajos aktos noteikto Pakalpojumu, pirmšķietami joprojām nav vērtējama kā pietiekams pasākums, lai pilnībā novērstu tiesībsarga un citu iesaistīto pušu identificētās nepilnības un nodrošinātu aizsargāto lietotāju iespēju saņemt tiem paredzēto Pakalpojumu. Tas ir saistīts ar apstākli, ka nozīmīgākie ierobežojumi, ar kuriem var saskarties aizsargātie lietotāji, nav saistīti ar enerģijas tirgus normatīvo regulējumu, bet gan ar aizsargātā lietotāja divpusējām līgumattiecībām ar citu personu, kura var nebūt energoapgādes komersants un kurai arī gadījumā, ja tirgotājiem tiek noteikts pienākums obligāti apkalpot mājsaimniecību lietotājus, nav saistošas uz elektroenerģijas tirdzniecības uzņēmumiem attiecināmās prasības. Turklāt lielākajā daļā gadījumu mājokļu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju iespēju nodrošināt daudzdzīvokļu mājokļu īpašniekiem iespēju slēgt individuālu līgumu ierobežo arī daudzdzīvokļu nama iekšējo elektrotīklu, tai skaitā gan koplietošanas tīklu, gan individuālo elektroietaišu, tehniskais stāvoklis un izpildījums. Daudzos gadījumos minētās elektroietaises ir daļa no daudzdzīvokļu mājas koplietošanas inženierkomunikācijām, kuru apsaimniekošana atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. panta pirmajai daļai ir mājokļa īpašnieka pienākums. Savukārt attiecībā uz šī pienākuma izpildi trešās puses, piemēram, elektroenerģijas tirgotāji vai namīpašumu apsaimniekošanas uzņēmumi, nevar izvirzīt saistošas prasības īpašniekiem bez to brīvprātīgas piekrišanas;
3) alternatīva atbalsta mehānisma izstrāde Pakalpojuma saņemšanai aizsargātajiem lietotājiem, kuri elektroenerģiju patērē apakšlietotāja statusā un kuri Pakalpojumu nav saņēmuši automātiski, saskaņā ar noteikumos Nr. 345 ietverto kārtību. Apstākļos, kuros aizsargātais lietotājs atbalstu nav saņēmis no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ, alternatīvs Pakalpojuma sniegšanas risinājums būtu iespējams, balstoties uz aizsargātā lietotāja individuāla iesnieguma pamata. Ņemot vērā šajā vēstulē sniegto informāciju par identificētajiem noteikumu Nr. 459 trūkumiem, secināms, ka šāda alternatīva risinājuma ieviešana radītu papildu administratīvo slogu iestādei, kura nodrošina Pakalpojuma administratīvo pusi, piemēram, birojam. Proti, attiecīgo iesniegumu apstrādei un aizsargātā lietotāja statusa pārbaudei būtu nepieciešams paredzēt papildu amata vietas un valsts budžeta finansējumu amata vietu finansēšanai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, par saudzējošāku nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu resursus (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 24.1. punktu). Jānorāda, ka šobrīd Pakalpojums tiek sniegts pilnīgi automātiski, bez nepieciešamības nodrošināt minētās amata vietas manuālai informācijas apstrādei, un ikviens individuāli iesniegts iesniegums par Pakalpojuma saņemšanu pēc būtības radītu papildu administratīvo slogu un izdevumus valsts budžetā šo iesniegumu izskatīšanai un lēmumu pieņemšanai. Tāpat jānorāda, ka šāda risinājuma efektīva darbība būtu iespējama tikai apstākļos, kuros atsevišķi aizsargātie lietotāji, kuri no sevis neatkarīgu iemeslu dēļ nav saņēmuši Pakalpojumu, ir informēti par alternatīvu Pakalpojuma saņemšanas risinājumu un Pakalpojuma saņemšanas procedūru. Kopumā šāda alternatīva risinājuma ieviešana būtu atkārtota noteikumos Nr. 459 konstatēto būtisko trūkumu ieviešana normatīvajā regulējumā;
4) pienākums elektroenerģijas lietotājiem, kuru objektos ir mājsaimniecības (piemēram, namu apsaimniekotāji), noslēgt elektroenerģijas tirdzniecības līgumu ar tādu elektroenerģijas tirgotāju, kurš nodrošina Pakalpojumu. Ņemot vērā veikto izvērtējumu attiecībā uz pienākuma sniegt Pakalpojumu noteikšanu visiem elektroenerģijas tirgotājiem vai tiem elektroenerģijas tirgotājiem, kuri noslēguši elektroenerģijas tirdzniecības līgumus ar elektroenerģijas lietotājiem, kuru objektos ir mājsaimniecības, kā arī izdarītos secinājumus, ka attiecīgo pienākumu noteikšana nebūtu samērīga, būtu vērtējama pienākuma noteikšana elektroenerģijas lietotājiem, kuru objektos ir mājsaimniecības, slēgt elektroenerģijas tirdzniecības līgumu ar tādu elektroenerģijas tirgotāju, kas nodrošina Pakalpojumu. Uzliekot minēto pienākumu, elektroenerģijas lietotājiem, kuru objektos ir mājsaimniecības, būtu jāpieņem sociāli atbildīgs lēmums, nevis ekonomiskajās interesēs balstīts lēmums. Vienlaikus jānorāda, ka šāda pienākuma noteikšana varētu daļēji ierobežot Eiropas Savienības un nacionāla līmeņa tiesību aktos noteiktās elektroenerģijas lietotāju, kuru objektos ir mājsaimniecības, tiesības brīvi izvēlēties elektroenerģijas tirgotāju, tāpēc attiecīgā pienākuma noteikšana būtu vērtējama padziļināti;
5) papildus ir vērtēta faktiskā situācija tirgū attiecībā uz elektroenerģijas līgumu īpatsvaru, kurus noslēguši elektroenerģijas tirgotāji. Jānorāda, ka attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības līgumiem, kurus ar mājsaimniecības lietotājiem noslēguši elektroenerģijas tirgotāji, kuri nodrošina Pakalpojumu, 99 % no visiem elektroenerģijas tirgū esošajiem mājsaimniecību lietotājiem ir noslēguši elektroenerģijas tirdzniecības līgumus ar elektroenerģijas tirgotājiem, kuri nodrošina Pakalpojumu, un tikai 1 % mājsaimniecību lietotāju ir noslēguši elektroenerģijas tirdzniecības līgumus ar elektroenerģijas tirgotājiem, kuri nenodrošina Pakalpojumu. Attiecībā uz līgumiem, kurus noslēgušas juridiskas personas (tostarp namu apsaimniekotāji), secināts, ka 81 % juridisko lietotāju noslēguši elektroenerģijas tirdzniecības līgumus ar elektroenerģijas tirgotājiem, kuri nodrošina Pakalpojumu, un 19 % juridisko lietotāju noslēguši elektroenerģijas tirdzniecības līgumus ar elektroenerģijas tirgotājiem, kuri nenodrošina Pakalpojumu. Ņemot vērā, ka tiesībsarga vēstulē aptvertā problēmsituācija ir saistīta tieši ar juridisko lietotāju noslēgtajiem elektroenerģijas tirdzniecības līgumiem, papildus ir vērtēts, kuri elektroenerģijas tirgotāji, kas nenodrošina Pakalpojumu, varētu radīt vislielāko ietekmi uz tiesībsarga vēstulē konstatēto problēmsituāciju, secinot, ka papildu alternatīvais risinājums varētu būt atsevišķu elektroenerģijas tirgotāju uzrunāšana un aicināšana pievienoties sistēmai un nodrošināt Pakalpojumu. Ņemot vērā, ka informācija par elektroenerģijas tirgotāju noslēgtajiem elektroenerģijas tirdzniecības līgumiem, tostarp statistikas dati par noslēgto līgumu skaitu, ir elektroenerģijas tirgotāju komercinformācija, minētie uzrunājamie elektroenerģijas tirgotāji netiek minēti.
Ņemot vērā minēto, noteikumos Nr. 345 ietvertais regulējums kopumā paredz iespējami efektīvāko Pakalpojuma sniegšanas kārtību un iespējami vienlīdzīgu attieksmi pret visiem aizsargātajiem lietotājiem, un būtiskas izmaiņas regulējumā nebūtu veicamas. Vienlaikus, lai risinātu tiesībsarga vēstulē konstatēto problēmsituāciju, būtu:
1) jāuzrunā elektroenerģijas tirgotāji, kuri nenodrošina Pakalpojumu, bet vienlaikus sniedz elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumu elektroenerģijas lietotājiem, kuru objektos ir mājsaimniecības, un kuriem varētu būt vislielākā ietekme uz to mājsaimniecības lietotāju tiesībām un faktisko iespēju saņemt Pakalpojumu, kuri elektroenerģiju patērē apakšlietotāju statusā, aicinot šos elektroenerģijas tirgotājus pievienoties sistēmai un nodrošināt Pakalpojumu;
2) jāvērtē iespēja noteikt obligātu pienākumu visiem lietotājiem, kuru objektos ir mājsaimniecības, slēgt elektroenerģijas tirdzniecības līgumu ar tādu elektroenerģijas tirgotāju, kurš nodrošina Pakalpojumu.
Attiecībā uz elektroenerģijas lietotājiem, kuri elektroenerģiju patērē apakšlietotāja statusā, Ministru kabinets papildus informē, ka Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi grozījumus Ministru kabineta 2015. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 294 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 261-15 "Ēku iekšējā elektroinstalācija"", kas kā vienu no minimālajām tehniskajām prasībām jaunu ēku un esošo ēku pārbūves projektēšanai nosaka pienākumu ēku elektroenerģijas iekšējo tīklu un elektroietaišu tehnisko izpildījumu projektēt tā, lai mazinātu gadījumu skaitu, kad elektroenerģijas lietotājs nonāk apakšlietotāja statusā, bet, ja tiek īstenots apakšlietotāja statusa risinājums, tad tas tehniski ir tāds, lai šī statusa pārtraukšana (kļūšana no apakšlietotāja par lietotāju) tehniski būtu iespējama ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem. Ņemot vērā minēto, atbildīgās institūcijas ir uzsākušas intensīvu darbu pie elektroenerģijas apakšlietotāju problemātikas risināšanas ilgtermiņā, kas varētu novērst arī tiesībsarga konstatētos radušos nevienlīdzīgos apstākļus attiecībā uz noteikumos Nr. 345 noteiktajām aizsargātā lietotāja tiesībām saņemt Pakalpojumu.
Pielikumā: