MK vēstule

Ministru kabinets ir izskatījis Latvijas Republikas tiesībsardzes (turpmāk – tiesībsardze) 2026. gada 1. jūnija atzinumu par Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1608 "Noteikumi par pabalstu personām ar invaliditāti, kurām nepieciešama kopšana" 2. punkta atbilstību Satversmes 109. pantam. Šo noteikumu 2. punkts nosaka pabalsta apmēru personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana (turpmāk – kopšanas pabalsts). Atzinumā Ministru kabinets tiek aicināts līdz 2026. gada 31. decembrim pārskatīt tiesisko regulējumu, kas noteic kopšanas pabalsta apmēru.

Ministru kabinets konceptuāli piekrīt tiesībsardzes atzinumā paustajam, ka valstij ir jānodrošina vienāda attieksme pret personām ar invaliditāti, kuras atrodas vienādos apstākļos. Šis princips attiecas arī uz personām ar ļoti smagu invaliditāti.

Latvija ratificēja ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – ANO Konvencija) 2010. gadā (spēkā kopš 2010. gada 31. marta). ANO Konvencija kā starptautisks cilvēktiesību dokuments nosaka valstīm pienākumu nodrošināt, lai personas ar invaliditāti varētu vienlīdzīgi ar citiem sabiedrības locekļiem izmantot savas cilvēktiesības un pamatbrīvības ikvienā dzīves jomā. Tādēļ Latvijas invaliditātes politikas virsmērķis ir pakārtots ANO Konvencijā noteiktajam mērķim, proti, veicināt, aizsargāt un nodrošināt, lai personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi ar citiem izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, īstenojot pasākumus invaliditātes izraisīto seku mazināšanai.

Vienlaikus jāņem vērā, ka ANO Konvencijā noteiktās personu ar invaliditāti tiesības nav absolūtas un ANO Konvencijas principu ieviešana tiek nodrošināta pakāpeniski atbilstoši finansiālajām un ekonomiskajām iespējām, samērīgi ar citu personu grupu interesēm un vajadzībām.

ANO Konvencijā noteiktās tiesības un pamatprincipi ir īstenojami visās valsts pārvaldes nozarēs – nozaru ministrijas un iesaistītās institūcijas, tai skaitā veselības, izglītības, nodarbinātības un transporta jomā, ir atbildīgas par savas nozares pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu personām ar invaliditāti. Personu ar invaliditāti iekļaušana sabiedrībā ir atkarīga no koordinētas dažādu nozaru institūciju sadarbības un invaliditātes jautājumu iekļaušanas visu nozaru regulējumā. Tas attiecas arī uz pašvaldību darbību, kā arī uz katra pakalpojumu sniedzēja vai pasākuma organizētāja proaktīvu rīcību.

Ministru kabinets piekrīt tiesībsardzes atzinumā paustajam, ka Satversmes 109. pantā ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tai skaitā kopšanas pabalstu, ir viens no sociāli atbildīgas valsts principa elementiem, kā arī atzīst, ka personas ar invaliditāti, jo īpaši personas ar ļoti smagu invaliditāti, objektīvu iemeslu dēļ saskaras ar papildu vajadzībām savu ikdienas vajadzību nodrošināšanai.

Īpašas kopšanas pabalsts ir nozīmīgs atbalsts personām ar ļoti smagu invaliditāti, lai mazinātu invaliditātes radītās sekas. Tas nodrošina personai un tās piederīgajiem papildu finansiālo atbalstu, palīdzot segt vajadzības, kas radušās ļoti smagu funkcionēšanas ierobežojumu dēļ. Vienlaikus kopšanas pabalstu nav objektīvi iespējams noteikt tādā apmērā, kas pilnībā segtu visas personas vajadzības. Pirmkārt, katrā individuālajā gadījumā vajadzību saturs un apjoms atšķiras. Otrkārt, valsts atbalsts nevar aptvert visas personas individuālās vajadzības un nodrošināt to finansējumu pilnībā.

Tāpat jāņem vērā, ka atbalsts invaliditātes seku mazināšanai ietver ne tikai finansiālu atbalstu, bet arī pakalpojumus un atvieglojumus. Lai gan šie atbalsta veidi netiek nodrošināti kā tiešas naudas izmaksas, tie samazina personas izdevumus un tādējādi mazina invaliditātes radīto finansiālo slogu. Piemēram, šādi atbalsta veidi ir nodokļu atvieglojumi, atbrīvojums no pacienta līdzmaksājuma, atbalsts norēķiniem par elektroenerģiju, asistenta pakalpojums pašvaldībā. Vienlaikus personām ar nepietiekamiem ienākumiem ir tiesības vērsties sociālajā dienestā pēc sociālās palīdzības, lai nodrošinātu savas pamatvajadzības. Tādējādi kompleksa atbalsta sistēma palīdz personām ar invaliditāti, tai skaitā personām ar ļoti smagu invaliditāti, nodrošināt objektīvas vajadzības, kas radušās funkcionēšanas ierobežojumu dēļ.

Likumprojekta "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācija) (Nr. 256/Lp13) ir skaidrots pašreizējās atšķirīgās attieksmes pamatojums pret personām ar invaliditāti atkarībā no invaliditātes cēloņa. Uz šo aspektu savā atzinumā norāda arī tiesībsardze. Proti, personām ar invaliditāti vai īpaši smagu invaliditāti kopš agrīna vecuma var būt bijušas ļoti ierobežotas iespējas būt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Invaliditātes dēļ šīm personām var būt bijis grūtāk socializēties, iegūt izglītību kopā ar vienaudžiem, iekļauties darba tirgū, gūt ienākumus un izveidot sociālo atbalsta loku, kas varētu sniegt atbalstu un palīdzību, kad tas nepieciešams. Tādējādi šīs personas vairumā gadījumu nav varējušas izveidot neatkarīgu dzīvi un ir lielā mērā atkarīgas no valsts nodrošinātajiem pabalstiem un atbalsta pakalpojumiem. Būtisku atbalstu personām ar invaliditāti sniedz tuvākie ģimenes locekļi, kuri ilgstoši ir rūpējušies par to veselības stāvokļa saglabāšanu vai uzlabošanu, kā arī par labāko interešu nodrošināšanu.

Ministru kabinets uzskata, ka ir pamatoti kopšanas pabalsta izmaksai nenoteikt konkrētu izlietojuma mērķi. Ja pabalstam tiktu noteikts konkrēts mērķis, piemēram, medikamentu iegādes vai aprūpes pakalpojuma izmaksu segšana, būtu nepieciešams nodrošināt tā izlietojuma kontroli, proti, nepieciešamību vērtēt, vai pabalsts tiek izmantots konkrētajam mērķim un kādā apmērā tas ir izlietots. Šāda kontrole radītu papildu administratīvo slogu gan personai, gan iestādei, kas nodrošinātu pabalsta administrēšanu. Tas varētu arī kavēt kopšanas pabalsta izmaksu par kārtējo mēnesi, jo pirms izmaksas būtu nepieciešams pārbaudīt iesniegto informāciju. Pašreizējais regulējums, saskaņā ar kuru kopšanas pabalsta (tāpat kā citu valsts sociālo pabalstu) mērķis ir sniegt papildu finansiālo atbalstu gadījumos, kad personai rodas papildu izdevumi vai kad tā nespēj gūt ienākumus (Valsts sociālo pabalstu likuma 2. pants), nodrošina personai un tās ģimenei lielāku elastību pabalsta izmantošanā. Tas ļauj labāk ņemt vērā personas ar ļoti smagu invaliditāti individuālās vajadzības un nodrošināt tās labākās intereses.

Īpašas kopšanas pabalsts ir papildu atbalsts, kas paredzēts noteiktai personu ar invaliditāti grupai – personām ar I invaliditātes grupu, kurām Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (turpmāk – Valsts komisija) ir noteikusi medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai.

Atbilstoši statistikas datiem 2026. gada janvārī no 29 484 personām, kurām Valsts komisija bija piešķīrusi invaliditātes grupu, 18 228 personām jeb 62 % bija noteiktas arī medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai. No personām, kurām bija noteikta īpašas kopšanas nepieciešamība, 15 024 personām invaliditāte bija noteikta vispārējas saslimšanas dēļ (pēc pilngadības sasniegšanas), savukārt 3 204 personām – slimības dēļ, kas bija sākusies bērnībā (skatīt tabulu). Kopšanas pabalsta izmaksai ik gadu patlaban tiek novirzīti vairāk nekā 50 milj. euro.

Personas ar I invaliditātes grupu (2026. gada janvāris)

Avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka personu ar ļoti smagu invaliditāti tiesības uz vienlīdzīgu pieeju finansiālā atbalsta nodrošināšanā nav iespējams panākt tikai ar grozījumiem normatīvajā regulējumā. Lai no 2027. gada 1. janvāra visām kopšanas pabalsta saņēmēju grupām noteiktu vienādu kopšanas pabalsta apmēru – 413,43 euro mēnesī, papildus būtu nepieciešami vismaz 36 milj. euro gadā. Šāds aprēķins balstīts uz to, ka kopšanas pabalsta palielinājums par 200 euro būtu nepieciešams vairāk nekā 15 tūkstošiem personu. Vienlaikus šāda pieeja neļautu īstenot tiesībsardzes rosināto risinājumu – noteikt kopšanas pabalsta apmēru atbilstoši kopšanas nepieciešamības intensitātei. Šāda sistēma ļautu nodrošināt lielāku pabalstu personām ar visaugstāko aprūpes nepieciešamību neatkarīgi no invaliditātes cēloņa, vecuma vai citiem faktoriem.

Lai noteiktu gradētu kopšanas pabalstu atkarībā no kopšanas nepieciešamības intensitātes, ir vajadzīgas izmaiņas normatīvajā regulējumā par atbalsta sniegšanu invaliditātes seku mazināšanai, īpaši personām ar ļoti smagu invaliditāti. Tas nozīmē arī pārskatīt kārtību, kādā tiek vērtēta personas atbilstība invaliditātes statusam. Ministru kabinets uzskata, ka gan invaliditātes, gan īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanai ir jābūt skaidrai, pamatotai un argumentētai. Tai jānodrošina kvalitatīva un cilvēkcentrēta lēmumu pieņemšana, pēc iespējas individuāli izvērtējot katru konkrēto gadījumu. Arī atbalsta apmēram personām ar īpašas kopšanas nepieciešamību jābūt saistītam ar personas faktisko aprūpes nepieciešamības līmeni.

Ņemot vērā minēto, Labklājības ministrijai ir uzdots sagatavot priekšlikumus ne tikai invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveidei, bet arī atbalsta pakalpojumu pārskatīšanai. Tas ietver īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanas kārtības pilnveidi un atbilstoša finansiālā atbalsta nodrošināšanu personām ar īpašas kopšanas nepieciešamību. Pildot šo uzdevumu, Labklājības ministrija ir izstrādājusi informatīvo ziņojumu "Invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveide pilngadīgām personām" (25-TA-1865), kuru Ministru kabinets izskatīja 2026. gada 18. augusta sēdē. Ziņojumā ietverti priekšlikumi gan invaliditātes novērtēšanas, gan īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanas sistēmas pilnveidei. Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par šā regulējuma ieviešanu pastāvīgā kārtībā  paredzēts īstenot pilotprojektu. Tas ļautu laikus apzināt un novērst iespējamās nepilnības, kas nākotnē varētu negatīvi ietekmēt personu ar invaliditāti intereses. 

Jautājumi par pabalstu sistēmas izmaiņām, kur nepieciešams papildu valsts budžeta finansējums, tiek vērtēti valsts budžeta sagatavošanas un izskatīšanas procesā. Šajā procesā būtiska nozīme ir fiskālās ilgtspējas nodrošināšanai un atbildīgai valsts finanšu plānošanai. Ņemot vērā pašreizējās prognozes par nākamo vidēja termiņa budžeta ietvara periodu, jārēķinās, ka iespējas piešķirt papildu finanšu resursus turpmākajos gados būs ierobežotas.

Līdz ar to Ministru kabinets par racionālāko pieeju atzina pilotprojekta īstenošanu. Labklājības ministrija plāno pilotprojektu pabeigt līdz 2027. gada IV ceturkšņa beigām, pēc tam izvērtējot tā rezultātus un uz to pamata sagatavojot gala piedāvājumu. Paredzēts, ka Labklājības ministrija gala piedāvājumu iesniegs līdz 2028. gada I ceturksnim, tostarp aktualizējot informāciju par piedāvātās invaliditātes novērtēšanas un īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanas pieejas ieviešanas iespējām, kā arī par papildu valsts budžeta finansējuma nepieciešamību.