Dokumenta projekts

Ministru kabinets saņēma Augstākās tiesas (turpmāk – Tiesa) Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 12. maija pieprasījumu Nr. SKA-298/2022,  A420193119, kurā Ministru kabinetam lūgts sniegt viedokli, cik plašas ir likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (turpmāk – ĪADT likums) 13. panta trešajā daļā pašvaldībai deleģētās tiesības vietējās nozīmes aizsargājamo koku noteikšanā, kā arī par tiesību normu sistēmu[1], kas izveidota koku ciršanas ierobežošanai nolūkā saglabāt dabas daudzveidību.

Ministru kabinets norāda, ka Ministru kabineta kompetencē nav sniegt oficiālu skaidrojumu par ĪADT likuma 13. panta trešajā daļā pašvaldībai deleģēto tiesību vietējas nozīmes aizsargājamo koku noteikšanā plašumu, jo Ministru kabinets nesniedz likumu skaidrojumu. Līdz ar to turpmāk minētais būtu uzskatāms par Ministru kabineta viedokli.

Cik plašas ir Īpaši aizsargājamo teritoriju likuma 13. panta trešajā daļā pašvaldībai deleģētās tiesības vietējās nozīmes aizsargājamo koku noteikšanā?

Tiesa norāda: strīdīgs ir jautājums, vai likumdevēja lietotais jēdziens „nozīmīgi dabas vai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai” ietver nepieciešamību pēc īpašās unikalitāti un vietējo nozīmīgumu raksturojošās pazīmes, kas vispārīgi atbilst mērķim, kādam īpaši aizsargājamās teritorijas, tostarp dabas pieminekļi, tātad arī koki, tiek noteiktas. Šādā gadījumā īpaši aizsargājamās teritorijas statusa attiecināšana uz visu vietējo un citzemju sugu koku grupu tikai pēc koka atbilstības Rīgas pilsētas koku aizsardzības noteikumu[2] 1. pielikumā noteiktajiem apkārtmēriem būtu pārāk plaša.

Atbildot uz Tiesas jautājumu par ĪADT likuma 13. panta trešās daļas tvērumu, Ministru kabinets sniedz viedokli, ka ĪADT likuma 13. panta trešā daļa paredz rīcības brīvību pašvaldībām noteikt dabas pieminekļus (tai skaitā aizsargājamus kokus (turpmāk – pašvaldības aizsargājamie koki[3])) savā administratīvajā teritorijā, neierobežojot ar konkrētiem parametriem vai iezīmēm. Vēršama uzmanība šīs normas – ĪADT likuma 13. panta trešās daļas – sākotnējai redakcijai, kas paredzēja pašvaldības tiesības pieņemt lēmumu par tādu dabas pieminekļu apstiprināšanu, kuri ir nozīmīgi dabas saglabāšanai attiecīgajā reģionā. Līdz ar to primāra šādu dabas pieminekļu noteikšanā ir bijusi to ekoloģiskā vērtība un nozīmīgums. Tikai vēlāk, 2009. gadā[4], norma papildināta tādējādi, ka pašvaldības nozīmes īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tai skaitā pašvaldības aizsargājamiem kokiem, var būt arī “kultūrvēsturiskā mantojuma” nozīme. Līdz ar to pašvaldībai ir tiesības noteikt pašvaldības aizsargājamā koka statusu gan konkrētam, specifiskam kokam tā vēsturiskās nozīmes, unikalitātes (reta, īpatnēja forma utml.) dēļ, gan pēc apkārtmēra vai augstuma parametra vienai vai vairākām koku sugām, turklāt vienlīdz gan vietējām koku sugām, gan citzemju sugām.

Vienlaikus norādāms, ka pašvaldībai ĪADT likumā noteiktās tiesības jāpiemēro ar lielu rūpību, apsverot šāda lēmuma pamatotību, lēmumā paredzētos pašvaldības aizsargājamo koku noteikšanas kritērijus, aizsardzības prasības un īpašuma lietošanas tiesību ierobežojumus, lai pašvaldības aizsargājamā koka esība īpašumā nav ar stingrāku regulējumu kā valsts nozīmes aizsargājamu koku – dižkoku teritorijā (dižkoku parametri ir noteikti Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 2. pielikumā).

Ministru kabinets vērš uzmanību, ka pašvaldības aizsargājamie koki, ja tādi tiek noteikti, jāskata kontekstā ar valsts nozīmes aizsargājamiem kokiem – dižkokiem, kas ir viena no neatņemamām Latvijas dabas vērtībām un kultūrvēsturiskajiem simboliem un uztverami kā patstāvīgas ekosistēmas, kas ir gan mājvieta dažādām retām un aizsargājamām sugām[5], gan nozīmīgas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Ņemot vērā, ka valsts nozīmes aizsargājamie koki sasniedz dižkoka parametrus tikai pēc gadsimta vai vairāk, ir būtiski apzināties, ka šādu koku skaits ir limitēts[6] un, sasniedzot noteiktu vecuma slieksni vai citu abiotisku vai antropogēnu iemeslu dēļ (vētras, valsts nozīmes infrastruktūras objektu būvniecība, bīstamība u. c.), to skaits tuvākajā laikā būtiski mazināsies. Līdz ar to ir svarīgi nodrošināt to pēctecību (potenciālu dižkoku saglabāšanu) jau šobrīd un pašvaldību aizsargājamo koku noteikšana un aizsardzība ir piemērots risinājums.

Lai arī koku ciršanas ārpus meža regulējums [7] paredz vispusīgu koku ciršanas pamatojuma izvērtējumu, tomēr gadījumos, kad esošos kokus nav iespējams iekļaut plānotajā apbūvē projekta risinājumu vai citu būtisku apstākļu dēļ, tiek akceptēta koku nociršana ar jaunu koku stādīšanu vai bez tās, piemērojot zaudējuma atlīdzību par dabas daudzveidības samazināšanu. Attiecīgi šāds mehānisms daļēji nodrošina koku vainagu pārklājuma saglabāšanu apdzīvotajās vietās (stādot esošā koka vietā jaunus kokus), tomēr tas nepasargā no tieši vecu koku īpatsvara samazināšanās. Savukārt potenciālu dižkoku koncentrēšana (saglabāšana) tikai pašvaldībai piederošos īpašumos var nebūt pietiekama šo dabas vērtību nodrošināšanai nākamajām paaudzēm.

[1] ĪADT likums, Ministru kabineta 2012. gada 2. maija noteikumi Nr.  309 „Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža”.

[2] Rīgas domes 2015. gada 9. jūnija saistošie noteikumi Nr. 154 „Rīgas pilsētas vietējas nozīmes aizsargājamo koku uzturēšanas un aizsardzības saistošie noteikumi”.

[3] Līdz tie sasniedz valsts nozīmes aizsargājama koka – dižkoka kritērijus (apkārtmēru vai augstumu)  atbilstoši Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr.264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 2. pielikumam vai attiecīgās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem.

[4] 2009. gada 18. jūnija likumprojekts “Grozījumi likumā “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām””.

[5] Piemēram, lapkoku praulgrauzis.

[6] Lielākoties senu mājvietu, apdzīvoto vietu alejās vai muižu parkos.

[7] Ministru kabineta 2012. gada 2. maija noteikumi Nr. 309 “Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža".