MK vēstules projekts

Atbildot uz Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2026. gada 17. februāra vēstuli Nr. 142.1.9/6-13-14/26 (turpmāk – vēstule), kurā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija aicina izveidot starpinstitūciju grupu ar iesaistīto ministriju dalībniekiem tajā, lai izvērtētu Imigrācijas likuma  4.⁴ pantā noteiktās prasības 48 stundas pirms ieceļošanas Latvijas Republikā iesniegt valsts apdraudējuma novēršanai nepieciešamās ziņas ietekmi uz atsevišķām valsts tautsaimniecības nozarēm un atbilstību Latvijas Republikai saistošo starptautisko tiesību aktu prasībām, Ministru kabinets iesniedz šādu informāciju.

2025. gada 1. septembrī stājās spēkā grozījumi  Imigrācijas likumā. Likums  tika papildināts ar jaunu 4⁴. pantu un paredz pienākumu ārvalstu pilsoņiem (izņemot ES, NATO, OECD, EEZ valstu, Šveices Konfederācijas vai Brazīlijas Federatīvās Republikas pilsoņiem), kuriem nav Latvijas Republikas izsniegtas vīzas vai uzturēšanās atļaujas, 48 stundas pirms ieceļošanas Latvijas Republikā iesniegt valsts apdraudējuma novēršanas informācijas sistēmā (tīmekļvietnē eta.gov.lv) ziņas par sevi: ceļojuma (ieceļošanas) mērķi; plānoto uzturēšanās laiku un vietu; ceļošanas maršrutu; kontaktinformāciju; tā vai tā tuvinieka ieņemtiem vēlētiem amatiem; kandidēšanu vēlēšanās; esošu vai bijušu valsts vai pašvaldības amatpersonas statusu;  dienestu bruņotajos spēkos, specdienestā, robežsardzē, muitā vai iekšlietu, tieslietu vai ārlietu (arī diplomātiskajā) dienestā. Grozījumu mērķis - stiprināt valsts drošību un uzlabot valsts robežu aizsardzības efektivitāti, lai novērstu draudus valsts drošības sistēmai, iepriekš identificējot riskus. Tādējādi informācijas iegūšana pirms personas ieceļošanas Latvijas Republikā veicina valsts spējas prognozēt un atbilstoši reaģēt uz draudiem valsts drošībai. Informācija par personu plānoto ieceļošanu un uzturēšanos - ne tikai attiecībā uz Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem ir būt būtisks resurss potenciālo risku savlaicīgai identificēšanai un atbilstošu drošības pasākumu plānošanai.

1. Koordinācijas pasākumi.

Satiksmes ministrija 2026. gada 26. februārī organizēja sanāksmi, kurā piedalījās Satiksmes ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Ārlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas, Nacionālo bruņoto spēku, Satversmes Aizsardzības biroja, Valsts drošības dienesta un VSIA “Latvijas Jūras administrācija” pārstāvji, kā arī nozares pārstāvji no Latvijas kuģu brokeru un aģentu nacionālās asociācijas (NALSA), Rīgas Brīvostas pārvaldes, AS "Air Baltic Corporation" un Latvijas Aviācijas Asociācijas.

Sanāksmes dalībnieki apmainījās ar detalizētu informāciju par attiecīgās prasības piemērošanas aspektiem un akcentēja, ka:

-  Satiksmes ministrijai nav viennozīmīgi skaidrs, ka Imigrācijas likuma 4.⁴ panta pirmā daļa attiecas uz jūrnieka grāmatiņas turētājiem, ņemot vērā likuma 4.panta 7.punktā noteikto;

- atbilstoši valsts drošības iestāžu viedoklim ir iespējams paredzēt izņēmumus personām, kas Latvijā ieceļo ar jūras vai gaisa transportu, ja jūrnieki vai pasažieri neatstāj kuģi un ja gaisa kuģa apkalpes locekļi un pasažieri neatstāj lidostas sterilo zonu;

- Imigrācijas likuma 4.⁴ panta ceturtā daļa paredz periodiski izvērtēt ziņošanas pienākuma nepieciešamību un ziņojuma par izvērtējumu iesniegšanu Saeimā;

- nepieciešams izvērtēt iespēju digitalizācijas ietvaros nodrošināt informācijas sniegšanas kanālu un informācijas sistēmu savstarpēju savietojamību, lai novērstu datu dublēšanos un mazinātu administratīvo slogu informācijas sniedzējiem, ievērojot ES acquis un FAL konvencijā noteikto datu vienreizējas sniegšanas principu;

- vienlaikus ar Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai iesniedzamo ietekmes izvērtējumu uz valsts tautsaimniecības atsevišķām nozarēm un atbilstību Latvijai saistošo starptautisko tiesību aktu prasībām tiks sagatavots iesaistītajām pusēm pieņemams saskaņots priekšlikums grozījumiem Imigrācijas likumā.

2. Imigrācijas likuma 4.⁴ panta ietekme uz tautsaimniecību.

2.1. Kopējā ietekme.

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas sniegto informāciju Imigrācijas likuma 4.⁴  pantā noteiktās prasības attiecas uz 202 valstīm (teritorijām). Pēc Ekonomikas ministrijas apkopotajiem datiem šo valstu rezidentu apmeklējumi 2025. gadā veidoja 5,8% (97,4 tūkst.) no kopējā tūristu mītnēs apkalpoto viesu skaita, savukārt to izdevumi nodrošināja 11,6% (gandrīz 162milj. euro) no braucienu pakalpojumu eksporta ienākumiem. Minēto valstu rezidentu ieguldījumi Latvijā uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju (turpmāk – ĀTI) struktūrā 2025. gada beigās sasniedza 1,9 mljrd. euro jeb gandrīz 7% no kopējā ĀTI apjoma. Vienlaikus vispusīgai ekonomiskai analīzei nepieciešamas plašākas diskusijas un detalizētu datu ieguve, tajā skaitā, ņemot vērā valsts drošības dienesta viedokli par valsts drošības interešu ievērošanu.

2.2. Ietekme uz aviācijas nozari.

Saskaņā ar Satiksmes ministrijas sniegto informāciju un atsaucoties uz Latvijas Aviācijas Asociācijas 2025. gada 10.oktobra vēstuli Nr. LAA-5/2025, un 2026. gada 6.marta vēstuli Nr. LAA- 3/2026, kas adresētas Iekšlietu ministrijai, Satiksmes ministrijai un Latvijas Republikas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai,  Latvijas Aviācijas Asociācijas (turpmāk - Aviācijas  nozares) vērtējumā prasība par Deklarācijas aizpildīšanu 48 h pirms ieceļošanas pasažierim, kurš ierodas tranzītā caur Latvijas Republikas lidostu nav piemērojama, jo pastāv šādi riski:

2.2.1. negatīva ietekme uz tranzīta pasažieriem un Rīgu kā avio pasažieru tranzīta centru. Ņemot vērā, ka minētā prasība tiek piemērota ne tikai attiecībā uz tiem pasažieriem, kuru ceļojuma mērķis ir ieceļot Latvijas Republikā, bet arī uz tiem pasažieriem, kuri izmanto lidostu vienīgi kā tranzīta punktu, lai turpinātu ceļojumu uz citu galamērķa valsti, faktiski neizejot no lidostas teritorijas, Aviācijas nozare uzskata par nepieciešamu norādīt, ka šādas prasības piemērošana var negatīvi ietekmēt Rīgas kā reģionāla tranzīta centra konkurētspēju.

Proti, papildu prasību piemērošana arī tranzīta pasažieriem var radīt situāciju, kurā pasažieri, izvēloties maršrutus un pārsēšanās lidostas, priekšroku dod citiem reģiona tranzīta centriem, lai izvairītos no papildu administratīvajām prasībām, iespējamām neskaidrībām to piemērošanā vai potenciāliem sankciju riskiem. Šāda tendence var radīt būtisku negatīvu ietekmi uz Rīgā strādājošo aviokompāniju komercdarbību, kā arī kopumā mazināt Rīgas lidostas un Latvijas aviācijas nozares konkurētspēju starptautiskajā tirgū.

Vienlaikus jānorāda, ka Imigrācijas likumā noteikto prasību primārais mērķis ir nodrošināt valsts drošību attiecībā uz personām, kuras ieceļo Latvijas Republikā. Savukārt aviācijas tranzīta pasažieru galamērķis nav Latvija, bet gan cita valsts, un Latvijas teritorija tiek izmantota vienīgi kā tranzīta punkts turpmākā ceļojuma nodrošināšanai. Attiecīgi Aviācijas nozarei rodas pamatotas šaubas par šādas prasības piemērošanas samērīgumu attiecībā uz tranzīta pasažieriem, kuri neieceļo Latvijas Republikā imigrācijas kontroles izpratnē un uzturas vienīgi lidostas starptautiskajā tranzīta zonā.

Papildus jāņem vērā arī aviācijas nozares statistiskie dati. Aviokompānijas AS “Air Baltic Corporation” (turpmāk – airBaltic) veiktā datu analīze par tranzīta pasažieru skaitu periodā no 2024. gada septembra līdz decembrim un attiecīgajā periodā 2025. gadā liecina, ka tranzīta pasažieru skaits, kuri izmanto Rīgu kā pārsēšanās punktu, ir samazinājies aptuveni par 10 %, kas absolūtos skaitļos atbilst apmēram 48 000 pasažieriem. Tādējādi minētajā periodā ir konstatējams būtisks tranzīta pasažieru plūsmas kritums.

Kopumā tranzīta pasažieri 2025. gadā veidoja aptuveni 20 % no kopējā VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" (turpmāk – Lidosta) pasažieru skaita, taču, salīdzinot ar 2024. gadu, to īpatsvars ir samazinājies par 2 procentpunktiem. Vienlaikus Lidosta  uzsver, ka tranzīta pasažieru plūsma ir stratēģiski nozīmīga Lidostai, jo tā nodrošina iespēju uzturēt plašu galamērķu tīklu un savienojamību. Salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm Lidosta nodrošina aptuveni 30 unikālus galamērķus, un šāda maršrutu tīkla uzturēšana aviācijas tirgū lielā mērā ir iespējama tieši pietiekamas tranzīta pasažieru plūsmas dēļ.

Turklāt Satiksmes ministrija aicina ņemt vērā  arī starptautiskās aviācijas tirgus tendences. Saskaņā ar nesen publicētajiem Starptautiskās gaisa transporta asociācijas (IATA) datiem globālais un reģionālais aviopasažieru skaits 2026. gada sākumā ir pieaudzis par 3,8 %, salīdzinot ar 2025. gada sākumu. Līdz ar to šobrīd novērojamais pasažieru plūsmas samazinājums Latvijas lidostās nav uzskatāms par normālu tirgus attīstības tendenci un var liecināt par citu faktoru, tostarp regulējuma radītu šķēršļu, iespējamu negatīvu ietekmi uz tranzīta pasažieru izvēli.

2.2.2. Ietekme uz aviācijas personālu.

2026. gada 26. februāra sanāksmē notika diskusija pat to, ka prasība par informācijas sniegšanu 48 stundas pirms ierašanās (turpmāk – Deklarācija) Imigrācijas likuma 4.⁴ panta pirmās daļas tvērumā neattiecas uz ārzemnieku, kas ir gaisa kuģa apkalpes loceklis un, ieceļojot Latvijas Republikā, neatstāj lidostas sterilo zonu, šis skaidrojums šobrīd ir uzskatāms par likuma interpretāciju, tādēļ Aviācijas nozares ieskatā būtu vēlams to juridiski precizēt normatīvajā regulējumā, īpaši ņemot vērā aviācijas operāciju organizēšanas specifiku, kur praksē var rasties situācijas, kad apkalpes rotācijas dēļ gaisa kuģa apkalpes loceklim nepieciešams pārnakšņot ārpus lidostas tranzīta zonas un deklarācijas iesniegšana 48 stundas pirms ieceļošanas objektīvi nav iespējama.

Aviācijas nozare vērš  uzmanību, ka gaisa kuģu apkalpes locekļu ieceļošana jau ir pakļauta atsevišķam un stingram drošības un atbilstības regulējumam. Pirms darba pienākumu uzsākšanas apkalpes locekļiem tiek veiktas identitātes, reputācijas un drošības pārbaudes (iepriekšējās darbības pārbaudes) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta regulu (EK) Nr. 300/2008 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2320/2002, Komisijas 2015.gada 5.novembra Īstenošanas regulu (ES) 2015/1998, ar ko nosaka sīki izstrādātus pasākumus kopīgu pamatstandartu īstenošanai aviācijas drošības jomā, kā arī ar attiecīgajiem nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Attiecīgi apkalpes locekļu identitāte, nodarbinātības statuss un drošības atbilstība tiek pārbaudīta vēl pirms piekļuves civilās aviācijas drošības zonām un darba pienākumu veikšanas.

Papildus Aviācijas nozare norāda, ka starptautiskajā aviācijas regulējumā attiecībā uz gaisa kuģu apkalpēm ir paredzēta īpaša pieeja. Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) standarti un ieteicamā prakse paredz atšķirīgu režīmu gaisa kuģu apkalpēm, ņemot vērā to profesionālo statusu un pastāvīgo drošības pārbaudes režīmu. ICAO regulējums paredz, ka robežkontroles procedūrās apkalpes locekļiem piemēro vienkāršotu un operacionāli efektīvu kārtību, lai nodrošinātu aviācijas operāciju nepārtrauktību.

Tāpat Aviācijas nozare aicina ņemt vērā, ka gaisa kuģu apkalpes locekļi veic darba pienākumus rotācijas režīmā un bieži vien šķērso valstu robežas vairākas reizes diennakts laikā. Papildu deklarācijas pienākuma piemērošana katrai ieceļošanas reizei radītu būtisku administratīvo slogu gan apkalpes locekļiem, gan pārvadātājiem, kā arī varētu negatīvi ietekmēt aviācijas operāciju organizēšanu, tostarp lidojumu grafiku ievērošanu un apkalpju darba un atpūtas laika regulējuma prasību izpildi.

Ņemot vērā minēto, prasības par deklarācijas iesniegšanu piemērošana gaisa kuģu apkalpes locekļiem šā panta pirmās daļas ietvaros nebūtu nepieciešama, jo tā dublētu jau pastāvošos drošības un kontroles mehānismus, vienlaikus neradot būtisku papildu ieguvumu valsts drošības nodrošināšanā.

2.2.3. 48 stundu termiņa praktiskā piemērošana.

Aviācijas nozare vērš uzmanību, ka prasība sniegt deklarāciju ne vēlāk kā 48 stundas pirms ierašanās Latvijas Republikā praksē var radīt situācijas, kurās persona objektīvu apstākļu dēļ nevar izpildīt likumā noteikto pienākumu noteiktajā termiņā. Proti, gadījumos, kad pārvadājuma līgums tiek noslēgts īsākā laikā nekā 48 stundas pirms lidojuma, personai faktiski nav iespējams ievērot minēto termiņu.

Šādās situācijās persona jau no biļetes iegādes brīža nonāk potenciālā pārkāpuma situācijā un ir pakļauta administratīvās atbildības riskam neatkarīgi no tā, vai tā ir gatava izpildīt likumā noteikto pienākumu un sniegt attiecīgo informāciju. Tādējādi regulējums var radīt situāciju, kurā personai tiek noteikts pienākums, kura izpilde noteiktos gadījumos ir objektīvi neiespējama.

No tiesiskās noteiktības principa izriet prasība, ka regulējumam jābūt pietiekami skaidram un prognozējamam, kā arī tādam, lai personas varētu objektīvi izpildīt tajā noteiktos pienākumus. Savukārt samērīguma princips prasa izvērtēt, vai personai uzliktais pienākums un ar tā neizpildi saistītās tiesiskās sekas nerada nesamērīgu slogu, īpaši gadījumos, kad pienākuma izpilde objektīvu apstākļu dēļ var nebūt iespējama. Aviācijas nozare uzskata, ka regulējums, kas paredz administratīvās atbildības risku situācijā, kad persona faktiski nevar ievērot noteikto termiņu, var radīt šaubas par tā atbilstību tiesiskās noteiktības un samērīguma principiem.

Aviācijas nozare aicina ņemt  vērā, ka aviācijas nozarē lidojuma biļetes bieži tiek iegādātas īsā laikā pirms lidojuma, tostarp neplānotu biznesa braucienu, savienoto lidojumu izmaiņu vai citu operacionālu iemeslu dēļ. Līdz ar to šāds regulējums var skart plašu personu loku, kas nonāk administratīvā pārkāpuma riskā nevis savas rīcības dēļ, bet gan regulējuma konstrukcijas dēļ.

Vidēji mēnesī gandrīz līdz 9% no airBaltic biļešu ienākumiem veido rezervācijas, kas tiek veiktas  0 līdz 2 dienas pirms lidojuma. Tā ir būtiska biļešu ienākumu daļa (piemēram, 2025. gada jūnijā tā veidoja 4,25 miljoni eiro ienākumu daļu).

Starptautiskajā praksē aviopasažieri un tūrisma operatori plaši izmanto ieceļošanas prasību informācijas datubāzes (piemēram, Timatic vai traveldoc.aero), kurās atspoguļotā informācija tiek uztverta kā galvenais orientieris. Obligātas prasības noteikšana tieši 48 stundas pirms ielidošanas var radīt priekšstatu par administratīvi sarežģītāku procedūru un attiecīgi ietekmēt lēmumu izvēlēties citus maršrutus vai reģiona lidostas, īpaši tranzīta pārvadājumos.

Ņemot vērā minēto, Aviācijas nozare uzskata, ka gadījumos, kad pārvadājuma līgums noslēgts īsākā laikā nekā 48 stundas pirms lidojuma un persona objektīvu apstākļu dēļ nevar ievērot noteikto termiņu, administratīvā atbildība par šā termiņa neievērošanu nebūtu piemērojama, vienlaikus saglabājot personai pienākumu sniegt attiecīgo informāciju pēc iespējas ātrāk, ja attiecīgais pienākums uz personu attiecas.

2.2.4. Operacionālā ietekme uz Rīgas lidostas infrastruktūru.

Lidostas ieskatā jebkuru papildu kontroles mehānismu ieviešana rada papildu slodzi lidostu infrastruktūrai un personālam, tādējādi radot nepieciešamību nodrošināt papildu telpas, cilvēkresursus un citus resursus, lai saglabātu pienācīgu pasažieru apkalpošanas līmeni. 2025. gadā tika ieviesta ieceļošanas/izceļošanas sistēma (EES), kas jau ir pagarinājusi pasažieru robežpārbaudes procesu. Elektroniskās deklarācijas sistēmas ieviešana un ar to saistītā informācijas pārbaude ir palielinājusi  robežšķērsošanas procesa ilgumu, radot papildu noslodzi robežkontroles infrastruktūrai un veicinot pasažieru rindu veidošanos. Savukārt pasažieru kavēšanās pirms robežas veido bagāžas infrastruktūras pārslodzi ielidošanas zālēs, jo pasažieri laicīgi nepaņem savu bagāžu. Ņemot vērā faktu, ka papildus esošajām sistēmām Eiropas Savienībā tiek plānots ieviest arī ETIAS sistēmu, lidostu infrastruktūras kapacitāte un personāls ir būtiski jāpalielina, attiecīgi tam novirzot ievērojamas papildus investīcijas.

Saistībā ar norādītajiem apsvērumiem, Aviācijas nozare ierosina papildināt Imigrācijas likuma grozījumus šādā redakcijā:

Mainīt deklarēšanās pienākuma terminoloģiju no “obligāti 48h pirms” uz “stingri ieteicams 48h pirms”..;

4.⁴ pantu ar jaunu 2.¹ daļu šādā redakcijā:

“(2.¹) Šā panta pirmajā daļā noteiktais pienākums neattiecas uz:

1) personu, kura bauda imunitāti un privilēģijas saskaņā ar Latvijai saistošām starptautisko tiesību normām;

2) personu, kura dodas īstermiņa braucienā (tai skaitā tranzītā), lai veiktu oficiālās funkcijas vai nodrošinātu tehnisko atbalstu Latvijas vai ārvalsts diplomātiskajai vai konsulārajai pārstāvniecībai vai starptautiskajai organizācijai;

3) ārzemnieku, kurš ieceļo Latvijas Republikā, šķērsojot jūras robežu kā kuģa apkalpes loceklis, pasažieris vai cita persona uz kuģa, kas ienāk Latvijas Republikas ostā saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ostu formalitātēm;

 4) ārzemnieku, kurš ieceļo Latvijas Republikā, šķērsojot gaisa robežu kā gaisa kuģa apkalpes loceklis, kurš ierodas Latvijas Republikas lidostā saskaņā ar civilās aviācijas normatīvajiem aktiem;

5) pasažieri, kurš ierodas tranzītā caur Latvijas Republikas lidostu.

2.3. Ietekme uz jūrniecības nozari.

Saskaņā ar Satiksmes ministrijas sniegto informāciju jūrniecības nozarē pašlaik, ārpus kuģošanas sezonas, minēto prasību iespējamā ietekme uz tautsaimniecību skaitliskā izteiksmē ir grūti prognozējama. Vienlaikus, lai ilustrētu iespējamo ietekmi un situāciju praksē, turpmāk sniegts NALSA sniegtās informācijas apkopojums, kas balstīts uz kuģu aģentkompāniju atbildēm.

Ja regulējums netiks precizēts vismaz attiecībā uz jūrniekiem (vēlams līdz 1. maijam), negatīva ietekme uz kruīza kuģošanu var būt vērojama jau šajā kuģošanas sezonā. Vienlaikus būtiskākas sekas, visticamāk, varētu izpausties vēlāk: 2028. vai 2029. gadā. Pastāv iespēja, ka īstermiņā kruīza līnijas nemainīs maršrutus vai neatteiksies no Rīgas ostas apmeklējuma. Tomēr ilgstoša situācija, kurā ievērojams skaits kuģu apkalpes locekļu tiek pakļauts administratīvā soda riskam prasības neizpildes gadījumā, ilgtermiņā var ietekmēt kruīza līniju lēmumus par Rīgas ostas iekļaušanu maršrutos.

Jūrniecības nozare norāda arī uz praktiskām problēmām, kas saistītas ar kuģošanas specifiku. Kruīza kuģi bieži ir spiesti mainīt maršrutu vai ienākšanas laiku ostā īsā laikā, piemēram, nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ (kas notiek vairākas reizes sezonā). Esošais regulējums ierobežo šādu elastību, jo neļauj veikt izmaiņas pēdējā brīdī bez papildu administratīvām sekām, kas var radīt arī finansiālus zaudējumus.

Papildu slogs rodas arī no prasības nodrošināt, lai katrs kuģa apkalpes loceklis (atsevišķos gadījumos vairāk nekā 1000 personas uz viena kuģa, no kuriem aptuveni 80 % ir pienākums sniegt ziņas) savlaicīgi aizpildītu Deklarāciju. Tas prasa ievērojamu papildu administratīvo darbu kuģa atbildīgajām amatpersonām, kā arī pastāvīgu piekļuvi internetam, kas uz kuģa ne vienmēr ir nodrošināta. Nozares pārstāvji norāda, ka šādu prasību pilnā apmērā praktiski nav iespējams izpildīt lielajiem kruīza kuģiem.

Tāpat praksē bieži ir gadījumi, kad kruīza kuģi ienāk Rīgā atkārtoti ar vienas vai divu nedēļu intervālu, nemainot apkalpi, vai arī pārvietojas starp Latvijas ostām (piemēram, Rīga–Liepāja). Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu par katru šādu vizīti būtu jāiesniedz jaunas ziņas, kas no Jūrniecības nozares skatu punkta rada nesamērīgu administratīvo slogu.

Jūrniecības nozares pārstāvji arī norāda uz praktiskām grūtībām saistībā ar prasību aizpildīt ETA apkalpes locekļiem, kuri darba pienākumu dēļ faktiski nevar nokāpt krastā un kuriem nereti pat nav informācijas par konkrēto ostu, kurā kuģis attiecīgajā dienā atrodas.

Ņemot vērā minēto, izņēmuma piemērošana jūrniekiem un, iespējams, arī kruīza kuģu pasažieriem tiek pamatota ne tikai ar iespējamiem finansiāliem riskiem, bet arī ar to, ka pašreizējās prasības personām, kas strādā vai ceļo ar kuģiem, praksē ir grūti izpildāmas un no atbildīgo iestāžu puses faktiski sarežģīti pārbaudāmas.

NALSA papildus ir informējusi, ka kuģu aģentēšanas sfērā kuģu apkalpju maiņas apjoms (īpaši ar vīzu noformēšanu/izsniegšanu)  pēdējā laikā ir krities par aptuveni 80%.

Iekšlietu ministrijas un Valsts drošības dienesta ieskatā šobrīd pieejamā un apkopotā informācija par ekonomisko ietekmi ir vispārīgs atsevišķu datu un rādītāju uzskaitījums, bez dziļākas datu analīzes, bez detalizēta vērtējuma un ar lielu skaitu savstarpēji pakārtotiem pieļāvumiem, kas  var radīt nepamatotus secinājumus par pienākuma sniegt informāciju ietekmi un samērīgumu. Attiecībā uz jūrniecības nozari, dati iztrūkst, ir tikai viedoklis no nozares. Vairākkārt ir akcentēts nesamērīgs administratīvais slogs, tajā pašā laikā nav veikts administratīvā sloga aprēķins, kā arī samērīguma izvērtējumā nav apsvērti ar normatīvo regulējumu izveidotā pienākuma mērķi, valsts drošības intereses, bet secinājumi izdarīti vien ņemot vērā nozaru viedokli par izaicinājumiem un grūtībām. Valsts drošības dienests  uzsver, ka valsts drošības interešu nodrošināšana absolūti prevalē pār jebkādu papildu administratīvo slogu, kas var rasties nozarei. Iekšlietu ministrija un Valsts drošības dienests piekrīt Ekonomikas ministrijas viedoklim, ka vispusīgai analīzei nepieciešama plašāka diskusija, detalizēta datu ieguve,  kā arī datos, nevis pieņēmumos balstīti secinājumi. Tostarp, iespēju robežās būtu veicama analīze par iemesliem datu izmaiņām iepretim citiem pārskata periodiem, secinājumus nepamatojot vien ar regulējuma un faktiskās situācijas izmaiņu korelāciju.

3. Imigrācijas likuma 4.⁴ panta atbilstība starptautiskajiem tiesību aktiem.

Imigrācijas likuma 4.⁴ panta atbilstības izvērtējums starptautiskajiem tiesību aktiem tika veikts  tā sagatavošanas procesā Saeimas Nacionālajā drošības komisijā un ir atspoguļots tā anotācijā.  Valsts drošības dienests un Iekšlietu ministrija regulāri ir norādījuši, ka neviena cita sistēma nesatur  visus datus, kas ir iekļauti valsts apdraudējuma novēršanas informācijas sistēmā, atsevišķu datu vai to elementu sakritība automātiski nenozīmē to, ka notiek informācijas dublēšanās vai ir neatbilstošs tiesiskais regulējums. Būtiskākais ir informācijas apstrādes mērķis un tā pienesums preventīvai reaģēšanai nodrošinot valsts drošību. 

Vienlaikus, Satiksmes ministrija sadarbībā ar nozares pārstāvjiem, akcentējot to, ka Imigrācijas likuma grozījumi netika virzīti vispārīgajā saskaņošanas kārtībā un  tādēļ Satiksmes ministrijai nebija iespējas iesaistīties to izskatīšanā un organizēt diskusijas ar nozari, sniedza šādu izvērtējumu par minētās normas atbilstību starptautiskajiem tiesību aktiem.

3.1. Imigrācijas likuma 4.⁴ panta atbilstība starptautiskajiem tiesību aktiem aviācijas nozarē.

Saskaņā ar Satiksmes ministrijas sniegto informāciju Latvijā darbojas Gaisa kuģu pasažieru datu reģistrs, kas izveidots saskaņā ar Gaisa kuģu pasažieru datu apstrādes likumu, transponējot Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Direktīvu (ES) 2016/681 (turpmāk - Direktīva (ES) 2016/681)  par pasažieru datu ierakstu (PNR) datu izmantošanu teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem. Viens no mērķiem, kādiem izmantojami reģistra dati, ir nelikumīgas ieceļošanas un uzturēšanās veicināšanas novēršana. Saskaņā ar likuma 10. pantu Valsts robežsardze ir viena no iestādēm, kurai ir tiesības pieprasīt pasažieru datus no minētā reģistra. Tātad robežsardzei jau šobrīd pastāv tiesisks ietvars informācijas iegūšanai par pasažieriem.

Viens no datu veidiem, kas tiek iegūti atbilstoši Direktīvai (ES) 2016/681 un nacionālajam likumam, ir iepriekšējie pasažiera dati (turpmāk - API jeb “Advance Passenger Information”): ceļošanas dokumenta tips, numurs, izdevējvalsts un derīguma termiņš, pilsonība, vārds, uzvārds, dzimums, dzimšanas datums, pārvadātājs, reisa numurs, izlidošanas/ielidošanas datums un laiks, izlidošanas/ielidošanas lidosta, robežas šķērsošanas vieta, pasažieru skaits u. c. Praksē ir novērots, ka Valsts robežsardzei īpaši nozīmīgi ir API dati, kas ļauj identificēt personu.

API dati satur personas identifikācijas un ceļošanas dokumenta datus, tādēļ to iegūšanai nepieciešams stingrs tiesisks pamats un tiem tiek piemērotas pastiprinātas aizsardzības prasības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 (Vispārīgā datu aizsardzības regula), kā arī ar attiecīgajiem Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem par API/PNR.

Papildus, Eiropas Parlamenta un Padomes 2024.gada 19.decembra Regula (ES) 2025/13 par iepriekšējās pasažieru informācijas vākšanu un nosūtīšanu teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem un ar ko groza Regulu (ES) 2019/818 (turpmāk - Regula (ES) 2025/13)  skaidri atzīst, ka API datu vākšana un nosūtīšana ietekmē privātumu un ietver personas datu apstrādi. Lai pilnībā ievērotu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas tiesības, API datu apstrādei jābūt nepieciešamai un samērīgai regulā noteikto mērķu sasniegšanai.

Minētā regula paredz mehānismu Eiropas Savienības iekšējiem lidojumiem: API datus var pieprasīt selektīvi, un tikai izņēmuma situācijās – kad pastāv reāli vai paredzami terorisma draudi – dalībvalsts var piemērot prasības Eiropas Savienības iekšējiem lidojumiem, pamatojot to ar konkrētu draudu novērtējumu, nosakot stingri ierobežotu termiņu un nodrošinot efektīvu pārskatīšanu (skat. Regulas (ES) 2025/13 13. pantu “ES iekšējo lidojumu atlase”).

Viena no Deklarācijā iekļautajām datu kategorijām ir pases dati, kas faktiski satur to pašu informāciju, ko aptver API. Tādējādi arī Eiropas Savienības iekšējo lidojumu kontekstā šo datu iegūšanu un nosūtīšanu jau regulē Regula (ES) 2025/13 (kopā ar Direktīvu (ES) 2016/681). Ņemot vērā, ka šiem datiem pastāv skaidrs Eiropas Savienības līmeņa ietvars, ir juridiski būtiski izvērtēt, vai paralēla nacionāla Deklarācijas prasība (kas ir unikāla Eiropas Savienībā un Baltijas reģionā) nedublē un neapiet Eiropas Savienības aktos paredzēto selektīvo pieeju, samērīguma testu un uzraudzības prasības.

Papildus jāņem vērā, ka 2025. gada sākumā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2024.gada 19.decembra Regula (ES) 2025/12 par iepriekšējās pasažieru informācijas vākšanu un nosūtīšanu robežpārbaužu pie ārējām robežām uzlabošanai un atvieglošanai, ar ko groza Regulas (ES) 2018/1726 un (ES) 2019/817 un atceļ Padomes Direktīvu 2004/82/EK. Minētā regula ievieš noteikumus, kas ļaus dalībvalstīm saņemt pasažieru informāciju efektīvāk un savlaicīgāk, lai apkarotu nelegālo imigrāciju un novērstu drošības draudus.

Tādējādi Eiropas Savienība ir radījusi pilnīgu un atjauninātu regulējumu gan attiecībā uz iekšējiem lidojumiem (Regula (ES) 2025/13), gan attiecībā uz ārējām robežām (Regula (ES) 2025/12). Līdz ar to nacionāla Deklarācijas prasība Latvijā rada nevajadzīgu dublēšanos, jo attiecīgie mērķi jau varētu tikt sasniegti ar tieši piemērojamām Eiropas Savienības tiesību normām.

Latvijai jau šobrīd ir pieejami vairāki Eiropas Savienības līmeņa mehānismi pasažieru datu iegūšanai un apmaiņai, kas nodrošina efektīvu sadarbību starp dalībvalstīm un robežsardzes iestādēm, piemēram:

API un PNR datu izmantošana saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/681 un jauno Regulu (ES) 2025/12, Regulu (ES) 2025/13;

Pasažieru informācijas nodaļu (PIU) sadarbības tīkls (nodrošina datu apmaiņu starp dalībvalstīm terorisma un smagu noziegumu novēršanai);

Frontex (koordinē kopīgās operācijas un risku analīzi ārējās robežās) un EUROSUR (sniedz reāllaika situācijas pārraudzību un informācijas apmaiņu par robežu drošību);

Savienības datu sistēmas (SIS II, VIS, EES, ETIAS), kas nodrošina personu identifikāciju, ieceļošanas/izceļošanas kontroli un vīzu informāciju.

Ņemot vērā šo jau pastāvošo un nesen paplašināto regulējumu, nacionālas Deklarācijas prasības ieviešana rada paralēlu mehānismu, kas nav samērīgs un var radīt tiesisku nenoteiktību un nevajadzīgu slogu pasažieriem un nozarei. Līdz ar to Satiksmes ministrija aicina pārskatīt attiecīgo prasību un izvērtēt tās faktisko nepieciešamību, ņemot vērā jau pastāvošo ES un nacionālo ietvaru, tostarp Regulas (ES) 2025/13 13. panta selektivitātes prasības, Direktīvas (ES) 2016/681 piemērošanu un Gaisa kuģu pasažieru datu apstrādes likuma nodrošinātās piekļuves iespējas Valsts robežsardzei. Pieņemtajā likumprojekta anotācijā nav izvērtēta Deklarācijas procesa atbilstība iepriekš minētajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī nav padziļināti izvērtēts jautājums par to, vai noteiktos mērķus iespējams sasniegt jau esošo mehānismu ietvarā, neieviešot paralēlu prasību.

Satiksmes ministrija vērš uzmanību, ka attiecīgais regulējums var radīt netiešu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu aviācijas nozarē. Līgums par Eiropas Savienības darbību (konsolidētā versija) 26. pants nosaka, ka tiek nodrošināts Eiropas Savienības iekšējais tirgus. Iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar līgumiem ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite.Šādas papildu Deklarācijas prasības ieviešana tikai vienā dalībvalstī rada iekšējā tirgus šķērsli, jo ceļotāji un uzņēmumi saskaras ar atšķirīgiem noteikumiem atkarībā no galamērķa. Minētais izjauc vienlīdzīgus konkurences apstākļus un mazina ES iekšējā tirgus konsekvenci.

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (konsolidētā versija) 56. pantu, Eiropas Savienība aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai. Satiksmes ministrija, vērtējot grozījumus Šengenas acquis un dalībvalstu savstarpējās uzticības principa kontekstā, secina, ka, lai arī Deklarācijas iesniegšanas prasība paredzēta tikai atsevišķām trešo valstu pilsoņu kategorijām, tā rada virkni juridisku un praktisku problēmu. Pirmkārt, daļa Deklarācijā prasītās informācijas (piemēram, pasu dati un ceļojuma maršruts) daļēji dublē API datus, kuru iegūšanai jau ir paredzēts skaidrs ES līmeņa mehānisms, tai skaitā saskaņā ar Regulu (ES) 2025/12. Otrkārt, prasītais informācijas apjoms ievērojami pārsniedz Eiropas Savienības tiesību aktos noteikto (piemēram, ceļojuma mērķis, politiskais vai dienesta statuss), kas rada jautājumu par samērīgumu un atbilstību Vispārīgās datu aizsardzības regulas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas prasībām. Treškārt, šāda nacionāla sistēma rada nevienlīdzīgu attieksmi starp ceļotājiem, jo citu dalībvalstu teritorijā šāds pienākums nepastāv, tādējādi graujot Šengenas acquis uzticības principu. Eiropas Savienības Tiesa lietā C-817/19 Ligue des droits humains  ir skaidri norādījusi, ka datu vākšana par pasažieriem var būt pieļaujama tikai tad, ja tā balstīta uz objektīvu riska novērtējumu, ir ierobežota laikā un apjomā, un nodrošina pietiekamus garantijas mehānismus. Latvijas Deklarācija, paredzot pastāvīgu un vispārēju pienākumu noteiktām trešo valstu grupām, neatbilst šīm prasībām un tādējādi rada nesamērīgu paralēlu mehānismu. Fakts, ka Deklarācijas nepildīšana paredz augstus sodus un stingras 48h prasības, pastiprina risku, ka šī sistēma funkcionēs kā netieša robežkontroles forma, kas neatbilst Šengenas kodeksa 22. pantam par brīvu iekšējo robežu šķērsošanu.

Ņemot vērā iepriekš minētos 2025. gada 2. oktobra airBaltic vēstulē Nr. 121 10/2025 norādītos apsvērumus, Satiksmes ministrija secina, ka deklarācijas prasības ieviešana nav samērīga, neveicina Latvijas kā tranzīta centra attīstību un daļēji dublē jau spēkā esošo Eiropas Savienības regulējumu.

3.2. Imigrācijas likuma 4.⁴ panta atbilstība starptautiskajiem tiesību aktiem jūrlietu nozarē.

Satiksmes ministrija informē, ka saskaņā ar 1965. gada Konvenciju par starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu (turpmāk - FAL konvencija) valstu pienākums ir organizēt informācijas apmaiņu jūras satiksmē tā, lai tā būtu samērīga, vienkārša un tiktu pieprasīta tikai minimāli nepieciešamā informācija.

Satiksmes ministrijas ieskatā ar Imigrācijas likuma 4.⁴ pantu netiek ievēroti šādi FAL konvencijas standarti un ieteicamā prakse:

- 1.1. Standarts. Attiecībā uz formalitātēm, dokumentācijas prasībām un procedūrām tādu kuģu ienākšanai, stāvēšanai un iziešanai, kas iesaistīti starptautiskajos reisos, valsts iestādes pieprasa tikai minimālo nepieciešamo informāciju.

- 1.3.sext Standarts. Valsts iestādes kombinē vai koordinē to datu elektronisku pārsūtīšanu, kas ir nepieciešami, kuģiem ienākot, stāvot un izejot, tādā veidā, lai nodrošinātu, ka informācija tiek iesniegta vai sniegta tikai vienreiz un, cik vien tas ir iespējams, tiek izmantota vairākkārt.

- 2.1. Standarts. Kuģiem, attiecībā uz kuriem tiek piemērota šī konvencija, tiem ienākot vai izejot, valsts iestādes nedrīkst pieprasīt nekādas citas deklarācijas kā vien tās, kas aprakstītas šajā nodaļā. Šīs deklarācijas var nosūtīt atsevišķi vai kombinētā elektroniskā veidā saskaņā ar ziņojumu īstenošanas vadlīnijām un elektroniskās datu apmaiņas sistēmas prasībām.

Deklarācijas attiecībā uz kuģa ienākšanu un iziešanu ir:

[…]

e) Apkalpes saraksts;

f) Pasažieru saraksts;

- 2.1.bis Standarts. Attiecībā uz deklarācijām, kas minētas 2.1. punktā aprakstītā standarta a)–g) punktā, valsts iestādes nedrīkst pieprasīt neko vairāk kā informāciju, kas norādīta 1. papildinājumā.

- 2.1.3. Ieteicamā prakse. Valsts tiesību aktos jābūt noteiktam, kā sniedzama pirmsienākšanas un pirmsiziešanas informācija. Pirmsienākšanas informācijas nosūtīšanas laiku parasti nevajadzētu noteikt pirms brīža, kad kuģis ir atstājis iziešanas valsti. Tomēr valsts tiesību aktos papildus pamatnoteikumiem varētu norādīt arī izņēmumus attiecībā uz šo principu, piemēram, gadījumos, kad reiss ir neilgs.”

Līdz ar to Satiksmes ministrijas ieskatā prasība iesniegt individuālas ziņas 48 stundas pirms kuģa ienākšanas ostā pēc būtības neatbilst FAL konvencijā noteiktajai pieejai, jo īpaši situācijās, kad kuģa ienākšanas laiks nav precīzi paredzams jūras satiksmes specifikas dēļ.

Minētās FAL konvencijas prasības Latvijā ir ieviestas ar Ministru kabineta 2012. gada 12. maija noteikumiem Nr. 339 “Ostu formalitāšu noteikumi”. Ar šiem noteikumiem ir nodrošināts, ka valsts iestādes savlaicīgi saņem visu nepieciešamo informāciju par kuģi, tā maršrutu, apkalpi un pasažieriem, vienlaikus nepārsniedzot starptautiski noteikto informācijas apjomu.

Jūrnieki paļaujas uz to, ka FAL konvencijas prasības FAL konvencijas dalībvalstīs tiek ievērotas. Latvija šobrīd ir vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts Baltijas jūras reģionā, kas ir ieviesusi šāda veida individuālu iepriekšējas ziņošanas prasību, kamēr kaimiņvalstīs līdzīgs regulējums nav noteikts.

Priekšlikumi grozījumiem Imigrācijas likumā .

Satiksmes ministrija, ņemot vērā 2026. gada 26. februāra sanāksmē pārrunāto, piedāvāja šādu Imigrācijas likuma grozījumu variantu.

Papildināt likumprojekta 4.⁴ pantu ar 1¹ un 1² daļu šādā redakcijā:

(1¹) Šā panta pirmajā daļā noteiktais pienākums iesniegt valsts apdraudējuma novēršanai nepieciešamās ziņas attiecas arī uz ārzemnieku, kurš:

1) ir šā likuma 4. panta otrās daļas 7. punktā minētais jūrnieks un kuģa stāvēšanas laikā plāno nokāpt no kuģa;

2) ieceļo Latvijas Republikā ar kuģi kā pasažieris un plāno nokāpt no kuģa;

3) ieceļo Latvijas Republikā ar gaisa kuģi kā gaisa kuģa apkalpes loceklis un iziet robežkontroli;

4) ieceļo Latvijas Republikā ar gaisa kuģi kā pasažieris un iziet robežkontroli.

(1²) Ja persona ieceļo Latvijas Republikā ar kuģi vai gaisa kuģi un jūras vai gaisa satiksmes specifikas dēļ objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams ievērot šā panta pirmajā daļā noteikto pienākumu 48 stundas pirms ieceļošanas Latvijas Republikā, ziņas iesniedz citā termiņā vai kārtībā saskaņā ar Ministru kabineta noteikto.

Vienlaikus Satiksmes ministrija aicina papildināt šā panta otro daļu, paredzot, ka šā panta pirmajā daļā noteiktais pienākums neattiecas uz gaisa kuģu apkalpes locekļiem un pasažieriem, kuri neiziet robežkontroli un neatstāj lidostas starptautisko tranzīta zonu, ņemot vērā drošības risku samērīgumu, kā arī aviācijas operāciju organizēšanas specifiku attiecībā uz gaisa kuģu apkalpes locekļiem.

Iekšlietu ministrija un Valsts drošības dienests neatbalstīja Satiksmes ministrijas piedāvāto likumprojekta redakciju pamatojoties uz sekojošiem argumentiem:

1) Satiksmes ministrijas priekšlikumi, kas balstīti un pamatoti ar tās nozares nepieciešamībām,  nemaina likumdevēja šobrīd noteikto un jau šobrīd ir ietverti  Imigrācijas likuma 4.⁴ panta tiesiskā regulējuma tvērumā;

2) Imigrācijas likuma 4.⁴ panta pirmā daļa nosaka, ka ārzemniekam — jebkuras valsts, izņemot Eiropas Savienības, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts, Šveices Konfederācijas vai Brazīlijas Federatīvās Republikas, pilsonim —, kuram nav Latvijas Republikas izsniegtas vīzas vai uzturēšanās atļaujas, ir pienākums 48 stundas pirms ieceļošanas Latvijas Republikā iesniegt valsts apdraudējuma novēršanai attiecīgās ziņas. Minētais regulējums ir attiecināms arī uz jūrnieku, ja tas šķērso Latvijas Republikas robežu. Līdz ar to nav skaidrs pamatojums attiecīgā Satiksmes ministrijas rosinātā grozījuma 1.¹ daļas 1. punktā noteiktajam. Minētais ir attiecināms arī uz attiecīgā grozījuma 1.¹ daļas 2., 3. un 4. punktā noteikto;

3) vārdu tvērums "jūras vai gaisa satiksmes specifikas dēļ" var būt plaši interpretējams, līdz ar to provizoriski var rasties situācijas, kas personas izvairīsies no pienākuma sniegt informāciju;

3) vārdu tvērums “objektīvu iemeslu dēļ” nav izvērtēts no  uzraudzības pienākuma  aspekta, proti, vai attiecīgā tiesību norma (attiecīgā grozījuma 1.² daļa) sasniedz Imigrācijas likuma 4.⁴ pantā ietvertā tiesiskā regulējuma mērķi;

4) savukārt no attiecīgā grozījuma 1.² daļas ir secināms, ka ir plānots Ministru kabineta noteikumos noteikt citu termiņu attiecīgo ziņu iesniegšanai, kā arī noteikt kārtību ziņu iesniegšanai. Vēršama uzmanība, ka ne Imigrācijas likuma 4.⁴ pantā, ne piedāvātajos Satiksmes ministrijas priekšlikumos nav paredzēts pilnvarojums Ministru kabinetam izdot attiecīgus noteikumus; 

5) līdz šim likumdevējs pats noteica ziņu iesniegšanas termiņu, līdz ar to iztrūkst skaidrojums, kāpēc būtu nosakāms, ka iesniegšanas termiņu noteiks Ministru kabinets;

6) neprecīzi lietota terminoloģija, ieceļojot Latvijas Republikā personām tiek veikta robežpārbaude, nevis robežkontrole.

Satiksmes ministrija, Ministru kabineta vēstules projekta saskaņošanas gaitā, izvērtējot Iekšlietu ministrijas un Valsts drošības dienesta argumentus, piedāvāja šādu precizētu likumprojekta 1.² daļas redakciju.

(1²) Ja persona ieceļo Latvijas Republikā ar kuģi vai gaisa kuģi un jūras vai gaisa satiksmes specifikas dēļ objektīvi nav iespējams ievērot šā panta pirmajā daļā noteikto pienākumu 48 stundas pirms ieceļošanas, ziņas iesniedz citā termiņā vai citā veidā. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā iesniedzamas ziņas gadījumos, kad jūras vai gaisa satiksmes specifikas dēļ nav iespējams ievērot šā panta pirmajā daļā noteikto pienākumu 48 stundas pirms ieceļošanas.

Iekšlietu ministrija un Valsts drošības dienests izvērtēja Ministru kabineta vēstules projekta saskaņošanas gaitā saņemto Satiksmes ministrijas iebildumu ar  piedāvāto likumprojekta redakciju un atkārtoti norādīja, ka neatbalsta šādu grozījumu veikšanu.  Kā norādīts likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā”, kas stājās spēkā 2025. gada 1. septembrī, anotācijā attiecīgo ziņu sniegšana ir paredzēta, lai nodrošinātu atbildīgās iestādes ar pilnvērtīgu informāciju par tiem ārzemniekiem, kuri ieceļo Latvijas Republikā, un šī informācija nepieciešama valsts drošības iestādēm ar mērķi savlaicīgi identificēt un novērst iespējamos apdraudējumus valsts un sabiedrības drošībai. Imigrācijas likuma 4.⁴ panta leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības un valsts drošības aizsardzība. Minētajā tiesību normā leģitīmais mērķis tiek sasniegts, paredzot attiecīgajam ārzemniekam pienākumu ne vēlāk kā 48 stundas pirms ieceļošanas Latvijas Republikā sniegt attiecīgās ziņas valsts apdraudējuma novēršanas informācijas sistēmā.

Līdz ar to, raugoties no šāda skata punkta uz Satiksmes ministrijas sniegto priekšlikumu, ir secināms, ka gadījumā, ja attiecīgais ārzemnieks ieceļo Latvijas Republikā ar gaisa kuģi vai kuģi, neatkarīgi no viņa valstspiederības, uz viņu būtu attiecināms atšķirīgs ziņu sniegšanas termiņš, kā arī atšķirīga ziņu iesniegšanas kārtība. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka šāds priekšlikums varētu nesasniegt izvirzīto mērķi. Proti, lai gan Nacionālās drošības komisija, iesniedzot likumprojektu “Grozījumi Imigrācijas likumā”, kas stājās spēkā 2025. gada 1. septembrī, tika noteikusi to ārzemnieku loku, kuriem ir nosakāms pienākums iesniegt attiecīgās ziņas valsts apdraudējuma novēršanas informācijas sistēmā, tad saskaņā ar Satiksmes ministrijas priekšlikumu tiek rosināts šā pienākuma izpildi sasaistīt ar ārzemnieka ieceļošanas veidu Latvijas Republikā. No Satiksmes ministrijas piedāvātā priekšlikuma izriet, ka ziņas var tikt sniegtas arī pēc ieceļošanas Latvijas Republikā nenoteiktā termiņā.

Tāpat, ievērojot norādīto tiesību normas leģitīmo mērķi, vēršama uzmanība, ka nav saprotams vārdu  "jūras vai gaisa satiksmes specifikas dēļ" tvērums (būtiski šo vārdu tvērums ir arī no tāda aspekta, ka likumdevējam ir jādod skaidrs pilnvarojums Ministru kabinetam izdod attiecīga satura Ministru kabineta noteikumus) un vārdu “objektīvu iemeslu dēļ” tvērums. Vienlaikus vārdu “objektīvu iemeslu dēļ” tvērums būtu tostarp vērtējams  no  uzraudzības pienākuma  aspekta. Nav saprotams, ko nozīmē priekšlikumā noteiktais, ka attiecīgo informāciju sniedz citādā veidā.

Uzsverams, ka Satiksmes ministrijas priekšlikums, kas samazina vai maina attiecīgo ziņu iesniegšanas termiņu vai ietekmē ārzemnieka pienākumu iesniegt attiecīgās ziņas atkarībā no tā, kā ārzemnieks ieceļo Latvijas Republikā, pēc būtības maina Imigrācijas likuma 4.⁴ pantā izvirzītā mērķa sasniegšanu. Papildus Iekšlietu ministrija norāda, ka nav saprotams, kādu termiņu attiecīgo ziņu sniegšanai minētajā sistēmā pirms ieceļošanas Latvijas Republikā Satiksmes ministrija piedāvā, kuru tā uzskata par atbilstošu. Satiksmes ministrija piedāvā pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā iesniedzamas ziņas gadījumos, kad jūras vai gaisa satiksmes specifikas dēļ nav iespējams ievērot šā panta pirmajā daļā noteikto pienākumu 48 stundas pirms ieceļošanas. Norādāms, ka, sistēmiski analizējot tiesību normas pirmo un otro teikumu kopsakarā nav izvērtēts, vai Ministru kabinetam piešķirtais pilnvarojums ir visaptverošs. Tāpat nav saprotams, kāds būtu attiecīgo Ministru kabineta noteikumu saturs.

Vienlaikus no Satiksmes ministrijas tika saņemts  priekšlikums   par Imigrācijas likuma 4.⁴ panta otro daļu, paredzot, ka šā panta pirmajā daļā noteiktais pienākums neattiecas uz gaisa kuģu apkalpes locekļiem un pasažieriem, kuri neiziet robežparbaudi un neatstāj lidostas starptautisko tranzīta zonu, ņemot vērā drošības risku samērīgumu, kā arī aviācijas operāciju organizēšanas specifiku attiecībā uz gaisa kuģu apkalpes locekļiem. Valsts drošības dienests atbalsta šādu priekšlikumu. 

Vienlaikus norādām, ka Ārlietu ministrija, apzinoties nepieciešamību pienācīgi reaģēt uz jebkāda veida potenciālu apdraudējumu Latvijas Republikas valsts drošībai, ir izvērtējusi Imigrācijas likuma 4.⁴ panta pirmās daļas regulējuma darbību praksē un ir konstatējusi, ka valstu saraksts ir precizējams un tajā būtu iekļaujama Andoras Firstiste, Monako Firstiste, Sanmarīno Republika un Svētais Krēsls (Vatikāna Pilsētvalsts). Imigrācijas likuma 4. panta pirmā daļa būtu izsakāma šādā redakcijā:

“4.⁴ pants. (1) Ārzemniekam – jebkuras valsts, izņemot Eiropas Savienības, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts, Andoras Firstistes, Brazīlijas Federatīvās Republikas, Monako Firstistes, Sanmarīno Republikas vai Svētā Krēsla (Vatikāna Pilsētvalsts) pilsonim –, kuram nav Latvijas Republikas izsniegtas vīzas vai uzturēšanās atļaujas, ir pienākums 48 stundas pirms ieceļošanas Latvijas Republikā iesniegt valsts apdraudējuma novēršanai nepieciešamās ziņas par:” Lai arī minētās valstis nav Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis, to saikne un integrācija ar Eiropas Savienību ir ļoti cieša: tām ir noslēgti monetārie nolīgumi ar Eiropas Savienību vai atsevišķām eirozonas dalībvalstīm, tās ir iekļautas Eiropas Savienības muitas savienībā vai arī tām ir noslēgti divpusēji nolīgumi ar atsevišķām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Formāli šīs valstis nav Šengenas zonas dalībnieces, tomēr praksē tās bauda atvērtu robežu režīmu, kas izriet no individuālām vienošanām un regulējuma ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Latvijas divpusējās attiecības ar šīm valstīm ir draudzīgas un konstruktīvas, sadarbība notiek arī starptautisko organizāciju ietvaros, un Latvija ir ieinteresēta investīciju piesaistē no šīm valstīm. Savukārt, ņemot vērā, ka Šveices Konfederācija ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalsts, Imigrācijas likuma 4. panta pirmajā daļā nav nepieciešams to minēt atsevišķi.” Minētais priekšlikums par grozījumiem Imigrācijas likuma 4.⁴ panta pirmajā daļā 2026. gada 18. martā ir izskatīts un atbalstīts Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē. Citu ministriju priekšlikumi likumprojektam Grozījumi Imigrācijas likumā (Nr.1180/Lp14) izskatīšanai otrajā lasījumā saistībā ar grozījumiem Imigrācijas likuma 4.⁴pantā, izskatīšanai Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē, netika iesniegti.

Ministru kabinets pateicas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai par aktīvo iesaisti jautājuma risināšanā un normatīvās bāzes uzlabošanā, vienlaikus vēlamies akcentēt, ka jau šobrīd likumdevējs ir noteicis īpašu kārtību Imigrācijas likuma 4.⁴ panta prasību izvērtēšanai, paredzot, ka valsts drošības iestādes ne retāk kā reizi gadā izvērtē Imigrācijas likuma 4.⁴ panta pirmās daļas prasības, to ietekmi un turpmāko nepieciešamību,  iesniedzot par to ziņojumu Saeimai. Līdz ar to Ministru kabineta ieskatā  rīcībai saistībā ar Imigrācijas likuma 4.⁴ panta turpmāko piemērošanu ir jābūt balstītai uz valsts drošības iestāžu izvērtējumu.