Dokumenta projekts

Satversmes tiesa ar 2022. gada 24. februāra lēmumu ierosināja lietu Nr. 2022-06-03 “Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” 53.¹ punkta skaitļa un vārda “10 gadus” un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 561 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” 68. punkta skaitļa un vārda “10 gadus” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam” pēc AS “Sātiņi Energo LM” (turpmāk – Pieteicējs) pieteikuma (turpmāk – pieteikums Nr. 23/2022) un uzaicināja institūciju, kas izdevusi apstrīdētos aktus, – Ministru kabinetu – līdz 2022. gada 25. aprīlim iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.

Ar Satversmes tiesas 2022. gada 21. aprīļa lēmumu tika nolemts pagarināt Ministru kabinetam noteikto atbildes raksta iesniegšanas termiņu lietā Nr. 2022-06-03 līdz 2022. gada 25. maijam.

Atbilstoši pieteikumā Nr. 23/2022 norādītajam Ministru kabinets sniedz šādu viedokli par apstrīdētajām normām.

1. Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (turpmāk – noteikumi Nr. 221) 53.¹ punkts paredz, ka:

53.¹ Tirgotājs no komersanta, kas saņēmis tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un kura koģenerācijas elektrostacijas vai atsevišķas šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtas uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus, iepērk koģenerācijas procesā saražoto elektroenerģiju 10 gadus no dienas, kad izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:

53.¹ 1. koģenerācijas elektrostacijas vai atsevišķas šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtas jauda ir nodota ekspluatācijā saskaņā ar sistēmas operatora izdotu atļauju pieslēgt sistēmai koģenerācijas elektrostaciju vai atsevišķu šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtu, bet, ja šāda atļauja nav izsniegta, ar stacijas ekspluatācijā pieņemšanas dienu;

53.¹ 2. lēmumā par koģenerācijā saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu pēc jaudas palielināšanas norādītā jauda ir nodota ekspluatācijā saskaņā ar sistēmas operatora izdotu atļauju pieslēgt sistēmai ar palielināto jaudu koģenerācijas elektrostaciju vai atsevišķu šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtu.

Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 561 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (turpmāk – noteikumi Nr. 561) 68. punkts paredz, ka:

68. Publiskais tirgotājs no komersanta, kam ir obligātā iepirkuma tiesības un kura koģenerācijas stacijas vai atsevišķas šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtas uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz 4 MW, iepērk koģenerācijas procesā saražoto elektroenerģiju 10 gadus no dienas, kad izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:

68.1. koģenerācijas stacijas vai atsevišķas šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtas jauda ir nodota ekspluatācijā saskaņā ar sistēmas operatora izdotu atļauju pieslēgt sistēmai koģenerācijas staciju vai atsevišķu šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtu, bet, ja šāda atļauja nav izsniegta, ar stacijas ekspluatācijā pieņemšanas dienu;

68.2. lēmumā par koģenerācijā saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu pēc jaudas palielināšanas norādītā jauda ir nodota ekspluatācijā saskaņā ar sistēmas operatora izdotu atļauju pieslēgt sistēmai ar palielināto jaudu koģenerācijas staciju vai atsevišķu šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtu.

2. Attiecībā uz apstrīdēto normu saistību ar enerģētikas nozari Ministru kabinets norāda turpmāk minēto.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvu 2001/77/EK un 2003/30/EK (turpmāk – Direktīva 2009/28/EK), Latvijai noteiktais vispārējais mērķis bija palielināt no atjaunojamiem energoresursiem (turpmāk – AER) saražotās enerģijas īpatsvaru no 32,6 % 2005. gadā līdz 40 % 2020. gadā kopējā enerģijas bruto galapatēriņā. Vienlaikus arī Latvijas nacionālajā reformu programmā „ES 2020” bija paredzēts, ka Latvijas kvantitatīvais mērķis ir palielināt no AER saražotās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas bruto galapatēriņā līdz 40 % 2020. gadā.

No AER ražotās elektroenerģijas patēriņa veicināšanai tika izveidots atbalsta mehānisms ar iespēju elektroenerģijas ražotājiem iegūt tiesības pārdot no AER saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nosakot pienākumu publiskajam tirgotājam saražoto elektroenerģiju noteiktā apjomā iepirkt, elektrostacijām par pārdoto elektroenerģiju nosakot paaugstinātu cenu. Tika veidoti dažādi atbalsta veidi atkarībā no elektroenerģijas ražošanai izmantotajiem enerģijas resursiem un uzstādītās iekārtu kopējās elektriskās jaudas.

Atbalsta mehānismu pilnveidošanas procesā tika mēģināts sabalansēt Direktīvas 2009/28/EK ilgtermiņa AER izmantošanas palielināšanas mērķu sasniegšanu ar sabiedrības interesi saņemt elektroenerģiju par saprātīgu cenu.

Turklāt, kā Satversmes tiesa ir konstatējusi iepriekš, elektroenerģijas tirgus liberalizācija Latvijā uzsākta, atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma (turpmāk – Likums) pārejas noteikumu 1. un 2. punktam no 2007. gada 1. jūlija nodrošinot sadales sistēmas operatora neatkarību un paredzot elektroenerģijas galalietotājam, kam ir pieslēgums sadales sistēmai, tiesības mainīt elektroenerģijas tirgotāju (elektroenerģijas piegādātāju).

Elektroenerģijas tirgus liberalizācija paredz brīvu konkurenci un tādējādi veicina ekonomiski pamatotas elektroenerģijas cenas veidošanos. Kopš minētā brīža valsts atbalsta maksājumi, kas ietekmē elektroenerģijas cenas veidošanos, ir piešķirami vien tiktāl, ciktāl ar tiem tiek nodrošināta valsts atbalsta mērķu sasniegšana. Tātad šādos apstākļos nav pieļaujama tāda valsts atbalsta sniegšana, kas nebūtu samērīga ar mērķi, kādu valsts ar tā piešķiršanu tiecas sasniegt. Brīvā tirgus apstākļos valsts piešķirts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem var apdraudēt arī konkurenci Eiropas Savienības iekšējā tirgū (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktu).

Tādēļ komercdarbības atbalsts ir aizliegts, izņemot gadījumus, kad atbalsta programma vai individuālais atbalsta projekts atbilst Eiropas Savienības tiesību aktiem un tajos noteiktajām piemērojamām procedūrām. Turklāt kārtība, kas ierobežo konkurenci, nevar pastāvēt nesamērīgi ilgi.

Noteikto atbalsta perioda 10 gadu termiņa ierobežojumu ir vērtējusi arī Eiropas Komisija, kas savā 2017. gada 24. aprīļa lēmuma valsts atbalsta lietā Nr.SA.43140 (2015/NN) “Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai”[1] (turpmāk – EK lēmums) 60.–62. apsvērumā atzina, ka pasākums ir valsts atbalsts Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē, ja tas ir atbalsts, ko piešķir dalībvalsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumu, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Atbalsta shēma rada selektīvas priekšrocības elektroenerģijas ražotājiem, kuri elektroenerģiju ražo no AER vai koģenerācijā, jo atbalsts kā iepirkuma tarifi un/vai fiksēts maksājums par uzstādīto jaudu garantē tiem elektroenerģijas cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu. Elektroenerģijas ražotāji nodarbojas ar tirdzniecību starp dalībvalstīm, tāpēc atbalsta saņēmējiem piešķirtā priekšrocība var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

EK lēmuma 76., 85. un 97. apsvērumā secināts, ka Latvijā īstenotais atbalsta mehānisms ir samērīgs un atbilst nosacījumiem, kas noteikti 2001. un 2008. gada pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai, un līdz ar to ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 3. punkta "c" apakšpunktu. Kā minēts EK lēmumā, atbalsta mehānisma mērķis ir veicināt AER izmantošanu un augstas efektivitātes koģenerāciju, tostarp, lai sasniegtu Latvijai noteiktos mērķus šajās jomās.

Ņemot vērā minēto, atbalsts atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktos paredzētajam nedrīkst būt konkurenci kropļojošs, neierobežots laikā, pārmērīgs un ekonomiski nepamatots. Tādējādi nolūkā nodrošināt valsts spēju reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem un sasniegt Likuma mērķi – izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai – Ministru kabinets pilnveidojis obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības procesu, lai nodrošinātu pirktās elektroenerģijas apjoma precīzu kontroli, proti, nodrošinātu to, ka ražotāji pārdod saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pāri pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vai koģenerācijas stacijas vajadzībām.

3. Atbilstoši pamatnostādnēm dalībvalstis var piešķirt darbības atbalstu, lai kompensētu atšķirību starp tādas enerģijas ražošanas izmaksām, kas tiek ražota, izmantojot AER, tostarp papildu ieguldījumu vides aizsardzībai amortizāciju, un attiecīgā enerģijas veida tirgus cenu. Darbības atbalstu piešķir vienīgi līdz iekārtu pilnīgai amortizācijai saskaņā ar parastajiem grāmatvedības noteikumiem. Nevienam citam ar šīm iekārtām ražotam enerģijas veidam atbalstu piešķirt nevar. Tomēr atbalsts var arī segt parasto peļņu no ieguldītā kapitāla. Nosakot darbības atbalsta apmēru, no ražošanas izmaksām jāatskaita jebkāds ieguldījumu atbalsts, kas piešķirts šādam uzņēmumam attiecībā uz jaunajām iekārtām. Paziņojot Eiropas Komisijai atbalsta shēmas, dalībvalstīm ir precīzi jānosaka atbalsta mehānismi un īpaši atbalsta aprēķināšanas metodes (sk. 2008. gada pamatnostādņu 109. punktu un 2001. gada pamatnostādņu 59. punktu, kā arī EK lēmuma 71. un 81. punktu). Latvija ir apstiprinājusi, ka atbalsta kopējais periods nepārsniedz parasto amortizācijas laiku šā veida aktīviem.

Satversmes tiesa 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktā secināja, ka atbalsts elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un no AER ir paredzēts tādēļ, lai veicinātu šādas elektroenerģijas ražošanu, kompensējot tās ražotājiem izmaksas un vienlaikus nodrošinot tiem saprātīgu peļņu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Ministru kabineta uzdevums ir izstrādāt tādu kārtību, kas ne tikai veicinātu noteikta veida elektroenerģijas ražošanu, bet arī nodrošinātu to, ka visiem elektroenerģijas lietotājiem tiek piegādāta elektroenerģija par pamatotām cenām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktu un 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 13.3. punktu). Tomēr pārmērīga atbalsta saņemšana visā atbalsta periodā kopumā neatbilst Likuma 28. panta otrās daļas deleģējuma normas mērķiem un var radīt nesamērīgu slogu elektroenerģijas lietotājiem.

Papildus Satversmes tiesas praksē (sk., piem., 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15. punktu un 2021. gada 28. maija lēmuma lietā Nr. 2020-52-01 15. punktu) ir arī ietvertas norādes uz mērķi ierobežot valsts atbalsta maksājumus gadījumos, kad elektroenerģijas ražotājs kopumā valsts atbalsta veidā saņēmis līdzekļus, kas ir pārmērīgi valsts atbalsta mērķu sasniegšanai.

Ministru kabinets vērš uzmanību, ka no SIA “EKODOMA” veiktajā pētījumā ietvertajiem aprēķiniem[2] izriet, ka dažādu veidu koģenerācijas stacijās (ar jaudu līdz 4 MW) ieguldītās kopējās investīcijas (sk. tabulas augšējās sadaļas “Investīcijas” rindā “Kopējās investīcijas” norādīto kopējo naudas summu) tiek atpelnītas (amortizētas) koģenerācijas staciju ekspluatācijas (darbības) 10 gadu laikā (sk. tabulas apakšējā rindā “Amortizētās investīcijas” norādītās naudas summas par katru gadu)[3]. No minētā secināms, ka koģenerācijas stacijās (ar jaudu līdz 4 MW) veiktos ieguldījumus var atgūt 10 gadu laikā. Turklāt komersants gūst saprātīgu atdevi (peļņu) no šiem ieguldījumiem.

Līdz ar to, Ministru kabineta ieskatā, nav pamata aizsargāt komersanta vēlmi saņemt atbalstu uz ilgāku laika periodu nekā 10 gadi, jo atbilstoši Ministru kabineta rīcībā esošajai informācijai ilgāks atbalsta periods dotu komersantiem iespējas gūt nesamērīgi lielus kopējos gala ienākumus.

Komerclikuma 1. pants noteic, ka komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Savukārt peļņa ir atlīdzība uzņēmējam par iniciatīvu, darbojoties pastāvīga riska un ekonomiskās nenoteiktības apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 18.3. punktu). Peļņa ir atkarīga ne tikai no konkrēta tiesiskā regulējuma, bet arī no komersanta saimnieciskās darbības kopumā.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka personas interese gūt peļņu neietilpst Satversmes 105. panta tvērumā, jo šāda abstrakta iespējamība nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 21.3. punktu).

Tādējādi Ministru kabinets uzskata, ka Satversmes 105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu neattiecas uz komersantu tiesībām saņemt pārmērīgu peļņu un ienākumus neierobežoti ilgā laika periodā. Atbalsts tiek sniegts sabiedrības interesēs un nav domāts nepārtrauktai atbalsta saņēmēju ienākumu nodrošināšanai.

Attiecīgi minētās komersanta intereses neietilpst Satversmes 105. panta tvērumā, jo ar apstrīdētajām normām netiek aizskartas Pieteicēja īpašumtiesības.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama.

Ņemot vērā minēto, Ministru kabineta ieskatā, Pieteicēja norādītās tiesības un intereses neietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā. Tādējādi tiesvedība šajā lietā ir izbeidzama, jo apstrīdētās normas neierobežo Pieteicēja pamattiesības.

4. Ja Satversmes tiesa tomēr uzskata, ka apstrīdētajās normās paredzētais ierobežojums varētu ietekmēt Satversmes 105. pantā paredzētās Pieteicēja pamattiesības, tad Ministru kabinets norāda turpmāk minēto.

Apstrīdētajās normās paredzētajam īpašuma tiesību ierobežojumam ir jākalpo kādam no Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem. Satversmes 116. pantā ietvertajā personas pamattiesību uzskaitījumā nav īpašas norādes uz īpašuma tiesībām, jo konstitucionālais likumdevējs jau Satversmes 105. pantā ir norādījis, ka īpašuma tiesības var ierobežot. Tomēr nav šaubu, ka Satversmes 116. pantā minētie pamattiesību ierobežošanas leģitīmie mērķi (proti, citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība) ir atzīstami par leģitīmiem mērķiem arī īpašuma tiesību ierobežošanai.[4]

Saskaņā ar Satversmes 116. pantu pamattiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, ja tas nepieciešams pantā minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Lai pamattiesību ierobežojumu atzītu par atbilstošu Satversmei, tam ir jāatbilst visiem konstitucionalitātes testa kritērijiem, tas ir, jāpārbauda, vai:

1) ierobežojums noteikts ar likumu;

2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) ierobežojums atbilst samērīguma principam.[5]

5. Vārds “likums” aptver ne tikai Saeimas pieņemtos likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja tie izdoti, pamatojoties uz likumu.[6]

Noteikumi Nr. 221 izdoti, pamatojoties uz Likuma 28. panta otro daļu, 28.¹ panta otro daļu, 31.¹ panta devīto daļu un 31.² panta trešo un piekto daļu.

Savukārt noteikumi Nr. 561 izdoti, pamatojoties uz Likuma 28. panta otro daļu, 28.¹ panta otro daļu, 30.⁴ panta trešo daļu, 31.¹ panta devīto daļu, 31.² panta trešo un piekto daļu, 31.³ panta trešo daļu, 31.⁴ panta ceturto daļu un 31.⁵ panta trešo daļu.

Uz elektroenerģijas ražošanu koģenerācijas stacijās, kuru uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus, attiecas Likuma 28. panta otrā daļa (uz kura deleģējuma pamata tika izdotas apstrīdētās normas – noteikumu Nr. 221 53.¹ punkts un noteikumu Nr. 561 68. punkts), kas paredz, ka kritērijus, pēc kādiem koģenerācijas stacijas tiek kvalificētas saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību iegūšanai, obligātā iepirkuma un tā uzraudzības kārtību, elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no koģenerācijas stacijas elektriskās jaudas, izmantojamā kurināmā un tā izejvielām, obligātā iepirkuma izmaksu segšanas kārtību un kārtību, kādā var atcelt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un atteikties no šīm tiesībām, nosaka Ministru kabinets.

Ņemot vērā minēto, apstrīdētās noteikumu Nr. 221 un noteikumu Nr. 561 normas, kas paredz atbalsta 10 gadu termiņa ierobežojumu, ir izdotas, pamatojoties uz likumu.

6. Vērtējot, vai apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis, Ministru kabinets norāda turpmāk minēto.

Ierobežojumu var noteikt, ja ar to tiek sasniegts kāds no Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem, proti, pamattiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Minētās konstitucionāla ranga vērtības ir tie leģitīmie mērķi, kuru labā var notikt pamattiesību ierobežošana.[7]

Ņemot vērā šī atbildes raksta 2. punktā minēto un noteikumu Nr. 221 grozījumu[8] projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā)[9] norādīto apstrīdēto normu izdošanas pamatojumu, to leģitīmie mērķi ir:

1) padarīt efektīvāku valsts atbalsta mehānismu, nodrošinot enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu;

2) sabiedrības interesēs novērst atbalsta mehānisma finansēšanai ieviestās obligātā iepirkuma komponentes neierobežotu pieaugumu un līdz ar to arī elektroenerģijas kopējās cenas pieaugumu.

Līdz ar to Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētajām normām ir Satversmes 116. pantā paredzētais leģitīmais mērķis.

7. Atbilstoši Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 18.1. punktā atzītajam, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu, 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 12. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 18.1. punktu).

Tādējādi, lai secinātu, vai ierobežojums atbilst samērīguma principam, ir jānoskaidro, vai pastāv trīs samērīguma pārbaudes elementi:

1) līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, tas ir, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

2) rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) rīcība ir atbilstoša, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.[10]

7.1. Līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts.[11]

Izraudzītajam līdzeklim ir jānodrošina leģitīmā mērķa sasniegšana, tomēr tam nav obligāti jābūt pilnīgi ideālam.[12]

Atbilstoši šī atbildes raksta 2. punktā secinātajam, ka atbalsts nedrīkst būt neierobežots laikā, pārmērīgs un ekonomiski nepamatots, valsts atbalstam ir jābūt terminētam, lai to varētu pārskatīt saskaņā ar tehnoloģisko attīstību, nosakot gan esošajiem, gan jaunajiem atbalsta saņēmējiem ierobežojumu. Attiecīgi tika paredzēts atbalsta termiņa ierobežojums uz 10 gadiem koģenerācijas elektrostacijām, kuru uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus. Minētie termiņi tiek skaitīti jaunām stacijām no dienas, kad jauda nodota ekspluatācijā saskaņā ar sistēmas operatora izdotu atļauju koģenerācijas stacijas pieslēgšanai sistēmai, vai no dienas, kad Ekonomikas ministrijas lēmumā norādītā palielinātā jauda nodota ekspluatācijā saskaņā ar sistēmas operatora izdotu atļauju koģenerācijas stacijas pieslēgšanai sistēmai.[13]

Līdz ar apstrīdēto normu pieņemšanu noteikumos Nr. 221 (vēlāk tās tika pārņemtas noteikumos Nr. 561) gan esošajiem, gan jaunajiem atbalsta saņēmējiem tika noteikts ierobežots atbalsta termiņš, vienlaikus paredzot saudzējošu pārejas periodu, arī tiem komersantiem, kuri attiecīgās tiesības bija saņēmuši līdz apstrīdēto normu pieņemšanas brīdim. Tādējādi netika radīta nevienlīdzīga attieksme un situācija elektroenerģijas tirgū starp komersantiem, kuri tiesības uz valsts atbalstu ieguvuši pirms tam (bez noteikta termiņa) un tādiem komersantiem, kuri šīs tiesības varēja iegūt pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās (terminēts atbalsts). Lai nodrošinātu, ka atbalsts netiek sniegts bez termiņa ierobežojuma un sniegtais atbalsts ir ekonomiski pamatots, noteikumos Nr. 221 tika noteikts atbalsta termiņa ierobežojums uz 10 gadiem koģenerācijas elektrostacijām, kuru uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus, arī esošajiem atbalsta saņēmējiem.

Ar termiņa noteikšanu valsts atbalstam (10 gadi) tiek veicināta elektroenerģijas ražotāju izveide, kas ražo elektroenerģiju augsti efektīvā koģenerācijā un elektroenerģijas ražošanā izmanto AER, kā arī nodrošina turpmāku stacijas darbību pēc atbalsta perioda beigām. Vienlaikus sabiedrības interesēs tiek novērsts obligātā iepirkuma komponentes neierobežots pieaugums, tādējādi nodrošinot, ka elektroenerģijas lietotājs saņem elektroenerģiju par pamatotām cenām.

Līdz ar to apstrīdētās normas (noteikumu Nr. 221 53.¹ punkts un noteikumu Nr. 561 68. punkts) ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

7.2. Ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi tikpat iedarbīgi līdzekļi, kas pamattiesības ierobežotu mazāk. Vērtējot, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet gan tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.[14]

Ministru kabinets norāda, ka ar apstrīdētajām normām sabiedrības interesēs ir novērsta neatbilstoša un neefektīva valsts atbalsta izmaksa neierobežoti ilgi atbilstoši Likuma 28. panta otrajā daļā dotajam deleģējumam, ņemot vērā Likumā paredzēto regulējumu.

Ministru kabineta ieskatā, ir izvēlēts iedarbīgākais līdzeklis, kā sasniegt leģitīmo mērķi – novērst obligātā iepirkuma kā valsts atbalsta neefektīvu izmantošanu neierobežoti ilgā laika periodā, kā arī efektivizēt valsts atbalsta sistēmu.

Attiecībā uz Pieteicēja norādīto iespējamo alternatīvo risinājumu (pagarināts atbalsta termiņš mazāku atbalstu saņēmušiem ražotājiem (līdz 20 gadiem) un samazināta atbalsta maksa pagarināta atbalsta termiņa nākamajos 10 gados) Ministru kabineta norāda turpmāk minēto.

Aprēķinot esošā atbalsta kopējo ietekmi visa atbalsta izsniegšanas laikā, rezultāti rāda, ka atbalsta nodrošināšana uz 20 gadiem nav ekonomiski pamatota, jo, ņemot vērā naudas tagadnes vērtību, esošā atbalsta apjoms 11. gadā vairāku tehnoloģiju gadījumā jau ir prognozētās elektroenerģijas tirgus cenas līmenī.[15]

Tāpat arī Pieteicēja minētais iekšējās peļņas normas (IRR) ierobežojums nesasniegtu leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, jo tas nenodrošinātu stacijas efektīvu darbību un nenovērstu nekontrolētu obligātā iepirkuma komponentes pieaugumu.

Līdz ar to, Ministru kabineta ieskatā, šī atbildes raksta 6. punktā minētos leģitīmos mērķus (padarīt efektīvāku valsts atbalsta mehānismu, nodrošinot enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu, kā arī novērst obligātā iepirkuma komponentes un elektroenerģijas cenas pieaugumu) nevarētu sasniegt ar Pieteikumā minēto alternatīvo risinājumu.

Ņemot vērā minēto, izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.

7.3. Izvērtējot atbilstību, jāpārliecinās, vai nelabvēlīgās sekas personai nav lielākas par labumu, ko gūst sabiedrība. Izvērtējot atbilstību šim kritērijam, notiek personas un sabiedrības interešu svēršana, apsverot sabiedrības labumu un personai nodarīto zaudējumu jeb kaitējumu.[16]

Atbilstoši šī atbildes raksta 3. punktā konstatētajam augstas efektivitātes koģenerācijas stacijas 10 gadu laikā var atgūt veiktos ieguldījumus un gūt saprātīgu atdevi (peļņu) no šiem ieguldījumiem. Attiecīgi termiņa noteikšana valsts atbalstam novērš gan neefektīvu koģenerācijas staciju darbību, gan obligātā iepirkuma komponentes nekontrolētu pieaugumu elektroenerģijas galalietotājiem. Līdz ar to tiek sabalansētas sabiedrības intereses saņemt koģenerācijā saražotu elektroenerģiju par saprātīgu cenu un komersantu interese atgūt veiktos ieguldījumus kopā ar atdevi no šiem ieguldījumiem.

Tādējādi apstrīdētās normas ir atbilstošas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Ņemot vērā šajā atbildes rakstā pausto faktisko un juridisko apstākļu izklāstu, Ministru kabinets apstrīdētās tiesību normas uzskata par atbilstošām Satversmes 105. pantam.

[1] Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmums par valsts atbalstu SA.43140 (2015/NN) – Latvija. Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai, C(2017) 2798 final

https://ec.europa.eu/competition/state_aid/cases/260648/260648_1989384_233_2.pdf

[2] Blumberga D., Dzene I., Rochas C., Rošā M., Barisa A., Ozoliņa L., Zvaigznītis K. Elektroenerģijas, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijā, atbalsta izvērtējums un priekšlikumi atbalsta uzlabošanai. Otrais nodevums. Rīga: SIA “EKODOMA”, 2013. gada oktobris, 3.–7. pielikums (123.–127. lpp.) un 10.–11. pielikums (130.–131. lpp.). Pieejams:

https://www.em.gov.lv/sites/em/files/sia_ekodoma_atskaite1_0.pdf

[3] Blumberga D., Dzene I., Rochas C., Rošā M., Barisa A., Ozoliņa L., Zvaigznītis K. Elektroenerģijas, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijā, atbalsta izvērtējums un priekšlikumi atbalsta uzlabošanai. Otrais nodevums. Rīga: SIA “EKODOMA”, 2013. gada oktobris, 3.–7. pielikums (123.–127. lpp.) un 10.–11. pielikums (130.–131. lpp.). Pieejams:

https://www.em.gov.lv/sites/em/files/sia_ekodoma_atskaite1_0.pdf

[4] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 473. lpp.

[5] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.

[6] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.

[7] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.

[8] Ministru kabineta 2012. gada 28. augusta noteikumi Nr. 604 “Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā"” (stājies spēkā 2012. gada 8. septembrī; zaudējis spēku 2020. gada 11. septembrī)

[9] Ministru kabineta noteikumu projekta „Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā”“ sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija)

http://tap.mk.gov.lv/doc/2005/EMAnot_230812_COGEN221.1671.docx

[10] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.

[11] Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 “Par Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantam” 21.2. punkts.

[12] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 24.05.2016., Nr. 21 (924), 10.–15. lpp.

[13] Ministru kabineta noteikumu projekta „Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā”“ sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija)

http://tap.mk.gov.lv/doc/2005/EMAnot_230812_COGEN221.1671.docx

[14] Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesas praksē //

http://www.satv.tiesa. gov.lv/articles/pamattiesibu-ierobezojuma-konstitucionalitates-izvertesana-satversmes-tiesas-prakse/ (skatīts 17.08.2021.)

[15] Blumberga D., Dzene I., Rochas C., Rošā M., Barisa A., Ozoliņa L., Zvaigznītis K. Elektroenerģijas, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijā, atbalsta izvērtējums un priekšlikumi atbalsta uzlabošanai. Otrais nodevums. Rīga: SIA “EKODOMA”, 2013. gada oktobris, 7. lpp. Pieejams:

https://www.em.gov.lv/sites/em/files/sia_ekodoma_atskaite1_0.pdf

[16] Eiropas Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g. Pieejams:

https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52011DC0112&from=LV