Tiesā iesniedzamais dokuments

Ministru kabinets ir saņēmis Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2024. gada 13. februāra vēstuli Nr. 1-04.1/41-pav/2024 “Par pieaicināto personu lietā Nr. 2023-43-03” saistībā ar Satversmes tiesā pēc tiesībsarga pieteikuma (turpmāk – Pieteikums) ierosināto lietu “Par Rīgas domes 2023. gada 26. aprīļa saistošo noteikumu Nr. RD-23-199-sn “Kārtība, kādā reģistrējami un izskatāmi iesniegumu par bērnu uzņemšanu 1.klasē Rīgas valstspilsētas pašvaldības izglītības iestādēs” 19. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 91. un 110. pantam” un Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa 2024. gada 12. februāra lēmumu “Par pieaicināto personu lietā Nr. 2023-43-03”, uzaicinot Ministru kabinetu izteikt viedokli par apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 64., 91. un 110. pantam, kā arī citiem jautājumiem, kuriem varētu būt nozīme lietā Nr. 2023-43-03.

Rīgas domes (turpmāk – pašvaldība) 2023. gada 26. aprīļa saistošo noteikumu Nr. RD-23-199-sn “Kārtība, kādā reģistrējami un izskatāmi iesniegumu par bērnu uzņemšanu 1.klasē Rīgas valstspilsētas pašvaldības izglītības iestādēs” (skat. https://www.vestnesis.lv/op/2023/88.22) (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr. 199) 19. punktā ir noteikts, ka “Iestāde 1. klases pretendentu sarakstā brīvu vietu gadījumā var iekļaut bērnus, kuriem līdz attiecīgā gada 1. septembrim ir apritējuši seši gadi, ievērojot saistošajos noteikumos noteikto prioritāro secību” (turpmāk – Apstrīdētā norma). Prioritārā secība noteikta Saistošo noteikumu Nr. 199 18. punktā un tā apakšpunktos.

Ministru kabinets, izskatot pieteikumā norādīto, sniedz šādu viedokli.

[1] Par pašvaldības pilnvarojumu izdot Saistošos noteikumus Nr. 199

Pieteikumā norādīts, ka pašvaldība, pieņemot Apstrīdēto normu, ir pārsniegusi Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4. punktā un Izglītības likuma 17. panta pirmajā daļā pašvaldībām dotā pilnvarojuma robežas un līdz ar to pārkāpusi Satversmes 64. pantu.

Līdz ar to, ir nepieciešams noskaidrot, kāds ir Saistošo noteikumu Nr. 199 izdošanas tiesiskais pamats un vai no tiesību normām izriet pašvaldības tiesības noteikt prioritārus kritērijus, pēc kuriem noteikt, kuri pretendenti uzņemami izvēlētajā pašvaldības vispārējās izglītības iestādē, kas īsteno pamatizglītības programmu.

[1.1] Saistošie noteikumi Nr. 199 izdoti saskaņā ar Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4. punktu un 44. panta otro daļu. Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4. punktā ir noteikta viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, proti, gādāt par iedzīvotāju izglītību, tostarp nodrošināt iespēju iegūt obligāto izglītību un gādāt par pirmsskolas izglītības, vidējās izglītības, profesionālās ievirzes izglītības, interešu izglītības un pieaugušo izglītības pieejamību. Saskaņā ar Pašvaldību likuma 4. pantu pašvaldība autonomās funkcijas pilda atbilstoši ārējiem normatīvajiem aktiem un noslēgtajiem publisko tiesību līgumiem. Turklāt autonomo funkciju izpildi organizē un par to atbild pašvaldība. Šo funkciju izpilde tiek finansēta no attiecīgās pašvaldības budžeta, ja likumā nav noteikts citādi.

Pašvaldību likuma 44. panta otrajā daļā ir noteikts, ka dome var izdot saistošos noteikumus, lai nodrošinātu pašvaldības autonomo funkciju un brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot likumos vai Ministru kabineta noteikumos paredzēto funkciju izpildes kārtību.

Ņemot vērā minēto, no Pašvaldību likuma izriet pilnvarojums izdot saistošos noteikumus, nosakot autonomās funkcijas organizēšanas un izpildes kārtības nosacījumus.

[1.2] Izglītības likuma 17. pantā ir noteikta pašvaldību kompetence izglītībā, tostarp katras pašvaldības pienākums ir nodrošināt bērniem, kuru dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā teritorijā, iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē. Izglītības likuma 17. panta trešās daļas 1.2 punktā ir noteikts, ka pašvaldība tostarp nodrošina pieejamu un kvalitatīvu izglītību savā teritorijā atbilstoši valsts noteiktajiem mērķiem un personas vajadzībām.

Vispārējās izglītības likuma 31. pants konkretizē noteikumus, ka izglītības iestāde, kura īsteno pamatizglītības programmas, nedrīkst rīkot iestājpārbaudījumus izglītojamo uzņemšanai no 1. klases līdz 9. klasei, izņemot šā panta trešajā daļā minētos gadījumus.

Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punktu, 26. panta otro daļu un 52. pantu izdoti Ministru kabineta 2022. gada 11. janvāra noteikumi Nr. 11 “Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās un atskaitīti no tām, kā arī obligātās prasības izglītojamo pārcelšanai nākamajā klasē” (turpmāk – Noteikumi Nr. 11), kas nosaka: 1) kārtību, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmās, tajā skaitā speciālās izglītības programmās, kā arī pirmsskolas izglītības programmās speciālās izglītības iestādēs un speciālās pirmsskolas izglītības grupās (turpmāk – izglītības programma), un atskaitīti no tām; 2) obligātās prasības vispārējās izglītības programmu izglītojamo pārcelšanai nākamajā klasē; 3) kārtību, kādā izglītojamie tiek atskaitīti no pirmsskolas izglītības programmas. Tādējādi, pamatojoties uz izglītības jomas tiesisko regulējumu, ir konstatējams, ka pašvaldību tiesību un pienākumu apjoms tās autonomo funkciju izpildē attiecībā uz iespēju iegūt pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē un vispārējo uzņemšanas kārtību vispārējās izglītības programmās, ir noteikts likumos (šajā gadījumā Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā) un konkretizēts Noteikumos Nr. 11. Vērtējot Noteikumu Nr. 11 tiesību normu mērķi un saturu, Ministru kabineta ieskatā, ar minētajiem noteikumiem ir noteikta izglītojamo uzņemšanas vispārējās izglītības programmās vispārējā kārtība, proti, ir noteikta nepieciešamo dokumentu iesniegšanas kārtība un tajos nepieciešamās informācijas saturiskie elementi. Noteikumi Nr. 11 nesatur regulējumu attiecībā uz iesniegumu par bērnu uzņemšanu 1. klasē reģistrēšanas un izskatīšanas kārtību.

[1.3] Lai nodrošinātu tiesības uz izglītību, likumdevējs atbilstoši Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4. punktam ir nodevis pašvaldību autonomajā kompetencē funkciju gādāt par tiesību uz izglītību īstenošanu. Tomēr saskaņā ar minētā likuma 4. panta otro daļu autonomo funkciju īstenošanas apjomu nosaka tiesību normas. Tādēļ pašvaldība, īstenojot savas autonomās funkcijas, bauda rīcības brīvību, ciktāl to neierobežo tiesību normas (sk., piem., Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 21.1. punktu). Pašvaldības kompetenci izglītībā regulē Izglītības likuma 17. pants.

Kā atzinusi Satversmes tiesa, tad pašvaldības dome kā demokrātiski tieši leģitimēts pašvaldības orgāns savas kompetences ietvaros uz likuma pamata kā ārēju normatīvo aktu var izdot vienīgi saistošos noteikumus. Saistošie noteikumi ir pašvaldības domes izpildu varas instruments, ar kura palīdzību dome var organizēt savu autonomo funkciju izpildi un noregulēt citus jautājumus, ja likums vai Ministru kabineta noteikumi ir pašvaldību tam pilnvarojuši. Kā konsekventi atzinusi Satversmes tiesa, no likumības un varas dalīšanas principiem izriet, ka pašvaldībai ir tiesības izdot saistošos noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros, un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmes normām, kā arī citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām (piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03 21. punkts, 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 14.1. un 14.3. punkts, 2018. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-07-05 15.2. punkts). Tādējādi pašvaldības domes izdoti saistošie noteikumi ir uzskatāmi par atbilstošiem augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ja vienlaikus izpildās divi kumulatīvi kritēriji: 1) saistošie noteikumi ir izdoti likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās jeb, citiem vārdiem, tie ir izdoti, ievērojot ultra vires doktrīnu; un 2) saistošie noteikumi saturiski atbilst Satversmes un citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Minētais nozīmē, ka, vērtējot, vai pašvaldības saistošie noteikumi atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, nepietiek vienīgi ar konstatējumu, ka noteikumi ir izdoti likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās. Ir nepieciešams konstatēt, ka noteikumi arī saturiski atbilst augstāka juridiskā spēka normām (skat. Senāta 2022. gada 29. decembra spriedums, lieta Nr. A420285819, SKA-315/2022). Pašvaldības rīcības brīvību Vispārējās izglītības likuma 32. panta trešās daļas īstenošanā ierobežo pienākums nodrošināt pamatizglītības iegūšanas iespējas bērna dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē, skolas telpas un to iekārtojums, pedagogu skaits, kā arī citu bērnu, kuri deklarēti konkrētajā izglītības iestādes mikrorajonā, tiesības uz kvalitatīvu izglītību atbilstoši viņu vecumam. Tādējādi gādāt par iedzīvotāju izglītību, tostarp nodrošināt iespēju iegūt obligāto izglītību un gādāt par tās pieejamību, ir pašvaldības publiska funkcija, un pašvaldībai, īstenojot šo autonomo funkciju, ir rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā (ar kādiem instrumentiem) to darīt.

[1.4] Vērtējot Izglītības likuma un Pašvaldību likuma tiesību normas kopsakarā attiecībā uz pašvaldības padotībā esošajām izglītības iestādēm un pretendentu (bērnu) uzņemšanu vispārējās izglītības programmās, Ministru kabinets secina, ka no minētajām tiesību normām izriet pašvaldības pienākums noteikt uzņemšanas prasības un kritērijus tās padotībā esošajās izglītības iestādēs, izvēloties konkrētām situācijām piemērotāko risinājumu. Ņemot vērā Pašvaldību likuma 4. panta 4. punktā un otrajā daļā noteikto, Ministru kabineta ieskatā, pienākums noteikt uzņemšanas kritērijus un nodrošināt bērnu uzņemšanu pašvaldības padotības izglītības iestādēs, ir Pašvaldību likumā noteikto pašvaldību autonomo funkciju ietvaros, izvēloties, kuru no iespējamiem tiesiskiem kāda jautājuma risinājumiem nostiprināt ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem.

Pašvaldību likuma 4. panta trešā daļa noteic, ka autonomo funkciju izpildi atbilstoši savai kompetencei organizē un par to atbild pati pašvaldība. [Eiropas vietējo pašvaldību hartā] ir nostiprināti vairāki būtiski pašvaldību darbību regulējošie pamatprincipi, kuru ievērošana garantē vietējās pašpārvaldes pastāvēšanas būtību, proti: 1) kompetenču autonomijas princips; 2) finanšu autonomijas princips; 3) konsultēšanās princips.  [..] Atbilstoši kompetenču autonomijas principam hierarhiski augstākā pakāpē organizētajai valsts varai ir jāatturas no iejaukšanās pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanā, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā. Tādējādi pašvaldība ir tiesīga patstāvīgi realizēt tai nodotās autonomās kompetences vietējo iedzīvotāju interesēs.

[1.5] Ievērojot minēto, Ministru kabineta ieskatā ir atzīstams, ka pašvaldība, nosakot šādu kārtību, rīkojas tai likumīgi piešķirto oficiālo pilnvaru ietvaros, proti, Izglītības likumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā un Pašvaldību likumā pašvaldībai paredzētās autonomās funkcijas ietvaros. Savukārt tas, ka tiesību normas nenoteic tiešu pienākumu pašvaldībām pieņemt savus uzņemšanas noteikumus, nemaina to, ka tad, ja pašvaldība pati ir izvēlējusies ieviest šādu uzņemšanas kārtību, tas ir darīts, īstenojot minēto publisko (autonomo) funkciju, jo mērķis ir pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojošo septiņgadīgo bērnu tiesību un interešu obligātā pamatizglītības ieguves nodrošināšana, kas ir visas sabiedrības kopējā interese.

Ņemot vērā, ka iedzīvotāju, tostarp nepilngadīgu personu obligātās pamatizglītības uzsākšanas vecumā, skaits un blīvums dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs, Ministru kabinets pieļauj par absolūti iespējamu, ka atsevišķās pašvaldības izglītības iestādēs pretendentu saraksts, uzsākot jaunu mācību gadu, ir lielāks, nekā tos ir iespējams uzņemt, tādēļ ir objektīvi nepieciešams noteikt vienotu kārtību, kādā tiek izskatīti iesniegumi par izglītojamo uzņemšanu izglītības iestādēs, tostarp nosakot zināmas prioritātes. Tāpat, ņemot vērā pašvaldības autonomo funkciju gādāt par iedzīvotāju izglītību, tostarp nodrošināt iespēju iegūt obligāto izglītību, kā arī pašvaldību kompetenču autonomiju, Ministru kabineta ieskatā, ir samērīgi, ka šo kārtību nosaka pašvaldība, un ir lietderīgi šo kārtību noteikt ar ārējo normatīvo aktu – saistošajiem noteikumiem, jo tādējādi tiek nodrošināta vienveidīga tās piemērošana.

Papildus, ja obligātās pamatizglītības vecumu sasniedzis bērns netiek uzņemts konkrētā izglītības iestādē, tad atbilstoši MK noteikumu Nr. 11 11. punktam un saistošo noteikumu 20. punktam bērna vecāks tiek informēts par bērna uzņemšanu 1. klasē kādā no pašvaldības teritorijā esošajām citām pašvaldības izglītības iestādēm, kurās ir brīvas vietas. Šādā kārtībā ir iespēja nodrošināt ar vietu izglītības iestādē arī tos izglītojamos, kuri atbilstoši vecāku vēlmei uzsāk pamatizglītības ieguvi gadu ātrāk, ja vēlamajā pašvaldības izglītības iestādē nav brīvu vietu.

Ievērojot minēto, Ministru kabinets uzskata, ka Saistošie noteikumi Nr. 199 ir izdoti pašvaldībai paredzētā pilnvarojuma ietvaros, ar tiem ir noteikta pašvaldības autonomās funkcijas izpildes un piemērošanas kārtība, gādājot par iedzīvotāju izglītību.

[2] Apstrīdētās normas atbilstības Satversmes 91. panta pirmajam teikumam vērtējums

Pieteikumā norādīts, ka bērni, kuri pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā viņiem aprit septiņi gadi, ir salīdzināmi un atrodas vienādos apstākļos ar bērniem, kuru vecāki ir atzinuši, ka viņu bērnu veselības stāvoklis un psiholoģiskā sagatavotība ir atbilstoša, lai sāktu pamatizglītības ieguvi vienu gadu ātrāk. Savukārt Saistošo noteikumu Nr. 199 19. punkts paredz atšķirīgu uzņemšanas kārtību bērniem, kuri atkarībā no sava veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības sāk pamatizglītības ieguvi vienu gadu agrāk saskaņā ar vecāku vēlmēm, salīdzinot ar tiem bērniem, kuri pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā viņiem aprit septiņi gadi. Šī atšķirīgā attieksme izpaužas tādējādi, ka bērniem, kuriem kalendārajā gadā aprit septiņi gadi, tiek uzņemti pašvaldības izglītības iestādē prioritārā kārtībā, salīdzinājumā ar bērniem, kuri saskaņā ar vecāku vēlmi uzsāk izglītības ieguvi gadu agrāk un kuri izglītības iestādē tiek uzņemti tikai, ja tajā ir atlikušas brīvas vietas. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Saistošo noteikumu Nr. 199 19. punkts paredz atšķirīgu attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personām.

[2.1] Satversmes 91. pants nosaka: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Satversmes 91. pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips – panta pirmajā teikumā – un diskriminācijas aizlieguma princips – otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu). Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Satversmes 91. pants prasa vienādu izturēšanos pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi pret pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 8. punktu, 2021. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 11. punktu).

[2.2] Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-36-01 15. punktu). Turklāt ir jāvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija spriedumu lietā Nr. 2021-18-01. 32.punktu, Satversmes tiesas 2024. gada 15. februāra spriedumu lietā Nr. 2023-04-0106 22.1. apakšpunktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienāda attieksme pati par sevi nav uzskatāma par Satversmes 91. pantā noteikto tiesību ierobežojumu. Ir būtiski tas, vai Satversme konkrētos lietas apstākļos garantē tiesības prasīt atšķirīgu attieksmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 8.1. punktu). Tādēļ ir nepieciešams pārbaudīt to, vai no Satversmes izriet valsts pienākums izskatāmās lietas apstākļos nodrošināt personai (personu grupai) vienādu attieksmi.

[2.3] Izglītības likuma 4. pantā ir noteikts, ka obligāta ir no piecu gadu vecuma bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei un pamatizglītības iegūšana vai pamatizglītības iegūšanas turpināšana līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Vispārējās izglītības likuma 32. panta otrajā daļā ir noteikts, ka pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā izglītojamajam aprit septiņi gadi. Šā panta trešajā daļā ir noteikts, ka atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības izglītojamais var sākt pamatizglītības ieguvi vienu gadu agrāk saskaņā ar vecāku vēlmēm vai vienu gadu vēlāk, pamatojoties uz ģimenes ārsta atzinumu. Abas panta daļas veido pamatizglītības apguves uzsākšanas sistēmu un ir piemērojamas savstarpējā kopsakarā, ņemot vērā arī Izglītības likuma 4. pantā minēto. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijā bērniem jau no agrīna vecuma ir jānodrošina no Satversmes 112. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma.

[2.4] Atbilstoši Latvijā izveidotajai izglītības sistēmai vispārīgā kārtība ir tāda, ka skolas gaitas bērns uzsāk, kad ir sasniedzis septiņu gadu vecumu. Līdz tam bērns ir pirmsskolas izglītības pakāpē, kad jau piecu gadu vecumā tiek uzsākta sagatavošanās pamatizglītības apguvei, veicinot šā procesa vieglāku gaitu bērnam laikā, kad pienāk pamatizglītības uzsākšanai noteiktais vecums – septiņi gadi. (skat. Izglītības likuma 20.1 panta pirmo daļu). Vispārējās izglītības likuma 32. panta otrā un trešā daļa sistēmiski korelē ar šā likuma 20. panta otro daļu, kas reglamentē pirmsskolas izglītību, nosakot, ka pirmsskolas izglītības programmu apgūst bērni līdz septiņu gadu vecumam. Vienlaikus likumdevējs ir pieļāvis, ka arī sešus un astoņus gadus veci bērni var uzsākt pamatizglītības apguvi. Tādējādi ir secināms, ka atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības pirmsskolas izglītības programmas apguvi var pagarināt vai saīsināt par vienu gadu saskaņā ar vecāku vēlmēm vienā gadījumā vai pamatojoties uz ģimenes ārsta atzinumu otrā gadījumā. Ņemot vērā minēto tiesisko regulējumu, Ministru kabineta ieskatā, atkarībā no bērnu vecuma ir nošķiramas turpmāk norādītās personu (bērnu) grupas:

obligātās pamatizglītības vecuma bērni – tie bērni, kuriem attiecīgajā kalendārajā gadā aprit septiņi gadi;

bērni, kuri atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības pamatizglītības ieguvi var sākt vienu gadu vēlāk, pamatojoties uz ģimenes ārsta atzinumu (pēc būtības astoņus gadus veci bērni);

bērni, kuri atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības pamatizglītības ieguvi var sākt vienu gadu ātrāk saskaņā ar vecāku vēlmēm (pēc būtības sešus gadus veci bērni).

[2.5] Satversmes tiesa ir uzsvērusi: lai iegūtu nepieciešamo atbildi uz konkrētu tiesību jautājumu, atsevišķa Satversmes norma jāinterpretē kopsakarā ar citām Satversmes normām, jo atbilstoši Satversmes vienotības principam tās ietekmē katras atsevišķās normas tvērumu un saturu (sk. sal. Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 8.1. punktu). Lai arī Pieteikumā nav lūgts izvērtēt Apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam, tomēr Ministru kabineta ieskatā, ņemot vērā Satversmes vienotības principu, izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu Satversmes 91. panta pirmā teikuma saturu un pārbaudītu, vai personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme, jāņem vērā arī Satversmes 112. pantā noteiktais pamattiesību apjoms. Satversmes 112. pantā ir noteikts “Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.” Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 112. panta pirmais teikums garantē tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Attiecīgi tas nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu. Valsts rīcībai, veidojot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām [sk. arī: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para. 6]. Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko paredz Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību uz izglītību nodrošināšanai. Tas uzskatāms par tiesību minimumu, kuru valsts ir apņēmusies garantēt un kura samazināšana tādējādi nav pieļaujama. Savukārt Satversmes 112. panta trešajā teikumā noteiktais pamatizglītības obligātums izriet no demokrātiskas tiesiskas valsts principa. Proti, demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks, kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītība ir viens no priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei turpināt sevis pilnveidošanu visā dzīves laikā. Tādējādi izglītība ir viens no būtiskiem brīvas demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanas priekšnoteikumiem. Tāpat kā Satversmes 112. panta otrais teikums, arī tā trešais teikums ietver izglītojamā pienākumu pret sabiedrību un valsti, kuras ietvarā sabiedrība attīstās, proti, pienākumu izmantot izglītības sistēmas sniegtās iespējas, iegūstot prasmes un zināšanas, kas citstarp sekmē līdzdalības tiesību izmantošanu demokrātiskā tiesiskā valstī. (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu).

[2.6] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido. Ievērojot gan valstij pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tā konkrētajā attīstības stadijā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 112. pants jautājumā par to, cik agrīnā vecumā un kādā veidā bērnam jābūt nodrošinātai pieejai valsts izveidotajai izglītības sistēmai, saglabā likumdevējam rīcības brīvību, jo sabiedrības izpratne par bērna attīstības vajadzībām nepārtraukti attīstās. Taču tad, ja likumdevējs ir izšķīries par konkrētu brīdi, no kura bērns var izmantot savas tiesības uz izglītību, šādas likumdevēja izvēles īstenošanai ir jāatbilst Satversmes 112. pantā ietvertajiem valsts pienākumiem.

[2.7] Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta otro daļu bērnam ir tiesības citstarp uz bezmaksas pirmsskolas izglītību. Atbilstoši Izglītības likuma 55. panta 1. punktam izglītojamam ir tiesības citstarp uz valsts vai pašvaldības apmaksātu pirmsskolas izglītības ieguvi. Attiecīgi Izglītības likuma 5. panta pirmās daļas 1. punktā un Vispārējās izglītības likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktā nostiprināts tas, ka pirmsskolas izglītība ir pirmā izglītības pakāpe Latvijas izglītības sistēmā. No Vispārējās izglītības likuma 21. panta izriet, ka bērnam pieeja pirmsskolas izglītības iestādei nodrošināma no pusotra gada vecuma. Taču pirmsskolas izglītība no šā vecuma nav obligāta. Tas nozīmē, ka vecāki var izvēlēties, vai viņiem ir nepieciešami pirmsskolas izglītības iestādes sniegtie pakalpojumi. Saskaņā ar Izglītības likuma 4. pantu bērna sagatavošana pamatizglītības ieguvei ir obligāta no piecu gadu vecuma. Vispārējās izglītības likuma 20. panta otrā daļa noteic, ka pirmsskolas izglītības programmu bērns apgūst līdz septiņu gadu vecumam. Tādējādi valsts, izpildot savu pienākumu atbalstīt vecākus, ir izveidojusi pirmsskolas izglītības pakāpi – pirmo pakāpi izglītības sistēmā. Latvijā pirmsskolas izglītībā mācību darbs tiek iedalīts divos posmos. Pirmais posms ir pirmsskolas izglītība bērna agrīnā vecumā, proti, no pusotra gada līdz pieciem gadiem. Otrais posms ir obligātā pirmsskolas izglītība bērnam vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem. (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 12. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka bērnam no piecu gadu vecuma pirmsskolas izglītība ir obligāta. Tās mērķis ir sagatavot bērnu pamatizglītības ieguvei.

[2.8] Izglītības likuma 5. panta pirmajā daļā ir noteiktas izglītības pakāpes un tās ir šādas: 1) pirmsskolas izglītība; 2) pamatizglītība; 3) vidējā izglītība; 4) augstākā izglītība. Šā panta otrajā daļā ir noteikts, ka izglītojamajam ir tiesības iegūt izglītību katrā nākamajā pakāpē, secīgi pārejot no vienas izglītības pakāpes uz otru. Šā likuma 7. pantā ir noteiktas izglītības mērķgrupas un tās veido: 1) pirmsskolas vecuma bērni; 2) obligātās izglītības vecuma bērni un jaunieši; 3) jaunieši; 4) personas ar speciālām vajadzībām; 5) pieaugušie. Vienlaikus likums definē izglītības mērķgrupas - tas ir personu kopums ar līdzīgām noteiktām vajadzībām, interesēm un spējām, kuras vēlas izglītoties vai kurām obligātās izglītības iegūšana noteikta ar likumu. Tādējādi no minētā tiesiskā regulējuma un Satversmes tiesas atziņām ir secināms, ka Latvijas izglītības sistēmā likumdevējs ir noteicis attiecīgas personu grupas, kurām noteikta izglītības pakāpe ir iegūstama obligāti, ievērojot personu (bērnu) vecumu. Tātad, obligāti ir iegūstama pirmsskolas izglītības no piecu gadu vecuma, apgūstot to līdz septiņiem gadiem, un obligāti ir uzsākama pamatizglītības apguve tajā kalendārajā gadā, kurā bērnam aprit septiņi gadi. Savukārt, pamatizglītības ieguve var tikt uzsākta vēlāk, izpildoties noteiktiem nosacījumiem, proti, ņemot vērā bērna veselības un psiholoģisko stāvokli, pamatojoties uz ģimenes ārsta atzinumu. Šo varētu atzīt kā nākamo obligāto vecumu (astoņi gadi), kad bērnam būtu obligāti uzsākama pamatizglītības apguve. Savukārt, pamatizglītības apguve var tikt uzsākta ātrāk, atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības, ņemot vērā vecāku vēlmes. Tātad bērni, kuriem ir seši gadi varētu uzsākt pamatizglītības apguvi, izpildoties vairākiem nosacījumiem, bet pamatizglītības apguves uzsākšana šajā vecumā no likumdevēja puses neizriet kā obligāts pamatpienākums, jo būtībā šajā vecumā bērniem vēl ir jāapgūst pirmsskolas izglītība.

[2.9] Latvijas izglītības sistēma ir organizēta tā, lai katras izglītības pakāpes ietvaros tiek nodrošināta sekmīga zināšanu un prasmju apguve, kas nepieciešama, lai bērns no pirmsskolas izglītības pakāpes veiksmīgi pārietu un iekļautos pamatizglītības pakāpē un pēc tam arī vidējās izglītības pakāpē. Pirmsskolas izglītībai jānodrošina tas, lai izglītojamais, beidzot pirmsskolas izglītības iestādi un turpinot mācības pamatizglītības pakāpē, spētu sekmīgi apgūt pamatizglītības pakāpē noteikto mācību saturu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 14.3. punktu, Satversmes tiesas 2023. gada 29. jūnija spriedumu lietā Nr. 2022-31-03 16.2.2. punktu).

Tādējādi, Ministru kabineta ieskatā, izglītojamiem, kuriem attiecīgajā kalendārajā gadā aprit septiņi gadi, no likumdevēja noteiktā izriet obligāts pamatpienākums uzsākt pamatizglītības apguvi bez jebkādiem nosacījumiem kā vien sasniedzot noteiktu vecumu, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kuriem, izpildoties noteiktiem likumdevēja nosacījumiem, pamatizglītības apguvi var uzsākt vienu gadu ātrāk vai vēlāk. Līdz ar to minētās izglītojamo (bērnu) grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, proti, personas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.

[2.10] Tiesiskās vienlīdzības princips ir atvasināts no vispārējā taisnīguma principa, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtība. Tiesiskās vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda, savukārt atšķirīgos apstākļos –atšķirīga. Ievērojot iepriekš minēto regulējumu attiecībā uz pirmsskolas izglītības pakāpes pabeigšanu un obligāto pamatizglītības uzsākšanu, Ministru kabinets uzskata, ka Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret sešu, septiņu un astoņu gadu vecumu sasniegušiem bērniem, jo tie neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pamatojoties uz minēto izvērtējumu, Ministru kabineta ieskatā, ar Apstrīdēto normu netiek pārkāpts Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips, jo Apstrīdētā norma, ciktāl tā liedz sešgadīgam bērnam uzsāk pamatizglītības ieguvi konkrētajā izglītības iestādē, ja nav brīvu vietu, jo septiņgadīgam bērnam ir obligāts pienākums uzsākt pamatizglītības ieguvi, atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

[3] Par Apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 110. pantam

Pieteikumā norādīts, ka Apstrīdētā norma ierobežo Satversmes 110. pantā noteiktās vecāku tiesības, t.i., ierobežojot vecāku tiesības pieņemt lēmumus, kas skar bērna izglītību, tostarp, tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību.

[3.1] Satversmes 110. panta pirmais teikums noteic: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību –savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” Satversmes 110. pants paredz bērna tiesību aizsardzību. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 110. panta pirmā teikuma valstij izriet pozitīvs pienākums izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.2005-09-01 9.3. punktu, 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1.punktu un 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1. punktu).

[3.2] Kā atzinusi Satversmes tiesa, tad Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.2016-07-01 16.3. punktu). Ministru kabineta ieskatā Satversmes 110. panta pirmais teikums ir cieši saistīts ar vecāku tiesībām un pienākumu rūpēties par bērna izglītību ar Satversmes 112. pantā noteiktajām bērna tiesībām uz pamatizglītības obligātumu. Vecāku pamattiesības un pamatpienākumi ir noteikti Latvijas Republikas Civillikuma pirmajā daļā, Ģimenes tiesības, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar aizgādību, vecāku un bērnu personiskajām attiecībām. Civillikuma 177.pantā ir noteikts, ka aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). No Civillikuma izriet vairākas vecāku tiesības pret saviem bērniem, tās ir, tiesības uz audzināšanu, tiesības uz bērna aprūpi, tiesības uz lēmumu pieņemšanu, tiesības uz kontaktu ar bērnu, tiesības uz bērna mantas pārvaldīšanu. No Civillikuma 181. panta izriet vecāka tiesības saņemt ziņas par bērnu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem, ja vecāks nedzīvo kopā ar bērnu. Tādējādi vecāku tiesības ir pamatā tam, lai nodrošinātu bērnu labklājību un attīstību, un tās ir jāievēro gan vecākiem, gan valstij.

[3.3] Likumdevējs, pildot Satversmē paredzēto valsts pienākumu nodrošināt pamatizglītības obligātumu un vecāku tiesības, Izglītības likumā ir konkretizējis vecāku tiesības izglītības procesa īstenošanā. Izglītības likuma 57. pantā ir noteikts, ka vecākiem (personām, kas realizē aizgādību) ir tiesības, tostarp izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību. Šā likuma 58.panta otrajā daļā ir noteikts, ka vecāki (personas, kas realizē aizgādību) ir atbildīgi par to, lai bērns iegūtu obligāto izglītību. No minētā tiesiskā regulējuma ir secināms, ka vecākiem ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā viņu bērns mācīsies. Šī tiesība ir svarīga, jo tā ļauj vecākiem piedalīties bērna izglītības procesā un izvēlēties piemērotu vidi viņa attīstībai. Lai gan valsts nodrošina vispārēju izglītību, vecākiem ir tiesības izvēlēties starp dažādām izglītības iestādēm, piemēram, pašvaldības dibinātajām izglītības iestādēm skolām, privātām izglītības iestādēm vai alternatīvām izglītības metodēm, kā piemēram, izmantot vienu no izglītības ieguves formām – izglītību ģimenē. Šī izvēle var ietvert dažādus faktorus, piemēram, pedagoģisko pieeju, mācību programmu, pedagogu kompetenci un vidi, kurā bērns jūtas vislabāk. Tas ir svarīgi, lai vecāki varētu atbilstoši savām pārliecībām un bērna vajadzībām izvēlēties izglītības iestādi, kas atbalsta viņu ģimenes vērtības un mērķus. Tādējādi tiek veicināta bērna labklājība un attīstība, kas savukārt atbilst Bērna tiesību aizsardzības likuma 6. panta pirmajā daļā noteiktajam, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

[3.4] Noteikumu Nr. 11 10. punktā ir noteikts, ka, ja izglītības iestāde neuzņem izglītojamo attiecīgajā izglītības programmā, vadītājs rakstiski informē iesnieguma par uzņemšanu iesniedzēju par izglītojamā uzņemšanas atteikumu un tā iemesliem. Vadītājs par atteikumu uzņemt nepilngadīgu izglītojamo pašvaldības izglītības iestādē pamatizglītības iegūšanai vai turpināšanai informē pašvaldību, kuras administratīvajā teritorijā ir deklarēta izglītojamā dzīvesvieta. Pašvaldība sniedz vecākam vai atbildīgajai amatpersonai informāciju par brīvajām vietām citās pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajās izglītības iestādēs (šo noteikumu 11. punkts). Tādējādi izpildvara ir regulējusi jautājumu situācijā, kad attiecīgajā izglītības iestādē nav brīvu vietu, lai uzņemtu bērnu, ar obligāti izrietošu pienākumu pašvaldībai sniegt informāciju vecākiem par brīvajām vietām pašvaldības administratīvajā teritorijā citās esošajās izglītības iestādēs.

[3.5] Ministru kabineta ieskatā, vecāku tiesības nevarētu uzskatīt par absolūtām. Vecāku tiesības nesniedzas pāri izglītības iestādes pieejamiem resursiem - telpu pieejamība un higiēnas prasību ievērošana. Izglītības iestādei no likumdevēja puses neizriet obligāts pienākums uzņemt 1. klasē sešgadīgus bērnus, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, tostarp uz to, kāda ir izglītības iestādes kapacitāte. Līdz ar to pašvaldībai, pildot savu autonomu funkciju un redzot konkrētās pašvaldības situāciju uz vietas, neatkarīgi no vecāku vēlmes, ir jānoregulē izglītojamo uzņemšanas kārtība 1. klasē. Līdz ar to, Ministru kabineta ieskatā vecāku izvēles tiesība attiecībā uz savam bērnam izvēlēties izglītības iestādi un uzsākt pamatizglītības ieguvi konkrētā izglītības iestādē no sešu gadu vecuma ir tiktāl, ciktāl tā neskar to bērnu tiesības un intereses, kuriem attiecīgajā kalendārajā gadā aprit septiņi gadi un pamatizglītības ieguve ir obligāta. Ministru kabineta ieskatā septiņgadīgo bērnu tiesības konkrētajā gadījumā prevalē par sešgadīgo bērnu tiesībām un interesēm. Ministru kabinets vērš uzmanību, ka izskatāmās lietas ietvaros saduras dažādu vecuma bērnu un viņu vecāku intereses. Tomēr Ministru kabineta ieskatā, kopumā ir jāraugās bērnu it īpaši obligāto pamatizglītības sasniegušo vecuma bērnu prioritāro interešu ievērošana pret vecāku tiesībām izvēlēties konkrēto izglītības iestādes savam sešgadīgajam bērnam. Tādējādi šajā gadījumā ir saskatāma vecāku tiesību pamatota ierobežošana, vienlaicīgi neierobežojot bērnu tiesības uz obligāto pamatizglītības ieguvi.

[3.6] Ministru kabinets, izvērtējot iepriekš norādīto izglītības nozares tiesisko regulējumu un Saistošo noteikumu Nr. 199 prasības, nav guvis apstiprinājumu, ka bērniem, kuriem kalendārajā gadā aprit seši gadi tiktu liegts mācību process pirmsskolas izglītības iestādē, jo Latvijas izglītības sistēma organizēta tā, lai tiek nodrošināta sekmīga zināšanu un prasmju apguve, kas nepieciešama, lai bērns veiksmīgi pārietu un iekļautos vispirms pirmsskolas izglītības pakāpē un pēc tam pamatizglītības pakāpē. Pirmsskolas izglītībai jānodrošina tas, lai izglītojamais, beidzot pirmsskolas izglītības iestādi un turpinot mācības pamatizglītības pakāpē, spētu mācību saturu apgūt tādā apmērā, kāds noteikts pamatizglītības ieguvei. Ministru kabineta ieskatā pašvaldība, īstenojot Satversmē garantētās tiesības uz pamatizglītības obligātumu un pildot tās autonomo funkciju, ar saistošajiem noteikumiem ir izveidojusi efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu un uzraudzījusi tās piemērošanu, kas atbilst Bērna tiesību aizsardzības likuma 11. panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteiktajam, ka valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.

[4] Par Ministru kabineta 2022. gada 11. janvāra noteikumiem Nr. 11 “Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās un atskaitīti no tām, kā arī obligātās prasības izglītojamo pārcelšanai nākamajā klasē”

Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa 2024. gada 12. februāra lēmumā “Par pieaicināto personu lietā Nr. 2023-43-03” 2. punktā ir norādīts, ka izskatāmajā lietā būtiska nozīme ir Noteikumiem Nr. 11 un citām Ministru kabineta noteikumu normām. Kā norādīts šā viedokļa 1.1. apakšpunktā, tad Noteikumi Nr. 11 izdoti saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punktu, 26. panta otro daļu un 52. pantu. Minētie noteikumi nosaka izglītības iestādei iesniedzamos dokumentus un to saturu, bet neregulē iesniegumu izskatīšanas un reģistrēšanas kārtību.

[5] Papildu Ministru kabinets vērš uzmanību uz citiem Ministru kabineta noteikumiem, kas ietekmē pašvaldības rīcības brīvību autonomo funkciju izpildē gādāt par iedzīvotāju izglītību. Tie ir Ministru kabineta 2002. gada 27. decembra noteikumi Nr. 610 “Higiēnas prasības izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās pamatizglītības, arodizglītības vai profesionālās vidējās izglītības programmas”. Šie noteikumi nosaka tādas prasības, kā piemēram, prasības iestādes ēkai un teritorijai, iestādes telpām un to iekārtojumam, tostarp prasības par minimālo platību viena izglītojamā vietai. Par šo noteikumu ievērošanu ir atbildīgs izglītības iestādes vadītājs. Tādējādi pašvaldības pienākums, ievērojot higiēnas prasības, uzņemt 1. klasē tik bērnu, cik to pieļauj konkrētās ēkas platība un iekārtojums.

Pamatojoties uz minēto vērtējumu, Ministru kabineta ieskatā, Saistošie noteikumi Nr. 199 atbilst Satversmes 64., 91. panta pirmajam teikumam un 110. pantam.