Anotācija

Valsts policijas praksē ir konstatēts, ka personas noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, sagatavošanā vai slēpšanā, izmanto nereģistrētas priekšapmaksas SIM kartes, piemēram, šādiem mērķiem: anonīmai saziņas nodrošināšanai; nelikumīgai, anonīmai objektu un subjektu izsekošanai; nelikumīgai, piemēram, bērnu datu, bērnu seksuālas izmantošanas materiālu vai aizsargātas informācijas anonīmai apritei; nelikumīgai pakalpojumu sniegšanai; nelikumīgai vielu vai priekšmetu aprites nodrošināšanai; identitātes slēpšanai, izdarot noziegumu kibervidē; personu nelikumīgai vervēšanai un citos noziegumos.
Atbilstoši Valsts policijas datiem no visiem izmeklēšanā esošiem noziegumiem, ilgstošā laika periodā vidēji 30% tiek izmantotas nereģistrētas priekšapmaksas SIM kartes. Turklāt, tiek novērots, ka šī proporcija palielinās. Proti, Valsts policijas rīcībā esošie dati par 2025. gadu norāda, ka nereģistrētu priekšapmaksas SIM karšu izmantošanas īpatsvars noziegumu izdarīšanā lēšams ap 40% no visiem reģistrētajiem notikumiem.  Vienlaikus ir novērtos, ka, jo nopietnāks noziegums tiek plānots un izdarīts, jo aktīvāk noziedznieki izmanto nereģistrētas priekšapmaksas SIM kartes. Visizplatītākā joma, kurā tiek izmantotas nereģistrētas priekšapmaksas SIM kartes, ir krāpšana, proti, Valsts policijā 2024. gadā ir reģistrēti 4096 (no kuriem bez zaudējumiem ir tikai 1970) notikumi, kas saistīti ar krāpnieciskām darbībām, izkrāpjot kopsummā 16 086 258,58 EUR, savukārt 2025. gadā reģistrēts jau 8701 šāds notikums (bez zaudējumiem - 5536), izkrāpjot kopsummā jau 23 767 429,96 EUR. Pārsvarā šajos gadījumos noziedznieki izmantoja tieši Latvijas elektronisko sakaru komersantu priekšapmaksas SIM kartes, kas nodrošina starppersonu sakaru pakalpojumus, izmantojot numerāciju, un priekšapmaksas interneta pakalpojumus.
Ņemot vērā draudus, kas izriet no notiekošajām globālajām ģeopolitiskajām pārmaiņām, priekšapmaksas SIM karšu lietotāju reģistrācija ir aktuāla arī valsts drošības stiprināšanas jautājumu risināšanā. Elektronisko sakaru operatorus apvienojošās asociācijas GSMA (Global System for Mobile Communications Association) dati norāda, ka pasaulē pieaug to valstu skaits, kuras piemēro obligātu priekšapmaksas SIM karšu reģistrāciju – 2021.gadā 157 pasaules valstis ir ieviesušas obligātu priekšapmaksas SIM karšu reģistrāciju.
Obligātas priekšapmaksas SIM karšu reģistrācijas ieviešana uzlabos valsts drošību, sabiedrisko kārtību un noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu. Šāds regulējums samazinās anonīmas elektronisko sakaru izmantošanas iespējas noziedzīgiem nolūkiem, vienlaikus nodrošinot tiesībaizsardzības iestādēm efektīvākus instrumentus personu identificēšanai, pierādījumu iegūšanai un kriminālprocesuālās izmeklēšanas veikšanai, tostarp pārrobežu sadarbības ietvaros.
Praktisko ieguvumu esamību apliecina arī starptautiskā tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības pieredze.
Valsts policija apvienotā izmeklēšanas grupā ar EUROPOL, EUROJUST, Austriju un Igauniju, īstenojot starptautisku operāciju "SIMcartel", lai apkarotu krāpšanu tiešsaistē, likvidēja Latvijā izvietotu SIMbox infrastruktūru, kas legālas uzņēmējdarbības aizsegā, īstenoja iespēju izveidot anonīmus tiešsaistes kontus krāpšanu veikšanai. Platforma bija paredzēta anonīmas saziņas un maksājumu īstenošanai, kopumā piedāvājot vairāk nekā 80 dažādu valstu mobilo tālruņu numurus, ar kuriem tehniski bija iespējams anonīmi reģistrēties vairāk nekā 160 tiešsaistes servisos un infrastruktūras darbības laikā tika izveidoti aptuveni 50 miljoni tiešsaistes kontu, no kuriem tika īstenota krāpšana dažādās valstīs. Valsts policija izņēma 1200 SIMbox iekārtas, kurās vienlaicīgi darbojās 40 000 dažādu valstu priekšapmaksas SIM kartes (tika pirktas dažādās valstīs, kurās nav ieviesta SIM karšu reģistrācija), pieci serveri, pilnībā pārņemot visa uzņēmuma IT infrastruktūru, tajā skaitā divas uzņēmuma mājas lapas "gogetsms.com" un "apisim.com" (tālruņa numuru tirdzniecība), tajās ievietojot "splash page" jeb īpaši izveidotu tīmekļa lapu, kas informē par vietnes pārņemšanu tiesībsargājošo institūciju pārziņā.
Kopumā noziedzīgo darbību rezultātā cietuši iedzīvotāji no Latvijas, Igaunijas un Austrijas, kopumā vismaz 3200 personas, un tām radītais materiālais zaudējums mērāms teju 5 miljonu eiro apmērā.
Šo nodarījumu atklāšana bija iespējama tieši tādēļ, ka Austrijā priekšapmaksas SIM karšu reģistrācija ir obligāta, nodrošinot elektronisko sakaru pakalpojumu galalietotāju identificējamību. Tādējādi secināms, ka nereģistrētas SIM kartes noziedznieki var iegādāties lielos daudzumos, lai tās izmantotu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Papildus norādāms, ka liela daļa no izmantotajām nereģistrētajām priekšapmaksas SIM kartēm bija tieši no Latvijas.
Minētais piemērs apliecina obligātas priekšapmaksas SIM karšu reģistrācijas nozīmi efektīvā noziedzības apkarošanā un starptautiskās sadarbības stiprināšanā.

Vienlaikus jānorāda, ka tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ietvaros ne vienmēr ir iespējams sniegt statistiski kvantitatīvi precīzus datus par regulējuma ietekmi, jo noziedzīgu nodarījumu novēršana un prevencija pēc savas būtības nav tieši izmērāmi skaitliskos rādītājos. Nav iespējams objektīvi noteikt to noziedzīgo nodarījumu apjomu, kas nav izdarīti regulējuma atturošās iedarbības rezultātā, kā arī noziedzības struktūra un tehniskie risinājumi būtiski atšķiras starp valstīm, kas ierobežo tiešu statistisku salīdzinājumu veikšanu.

Uzsverams, ka Eiropas Komisijā un Eiropas Parlamentā pastiprinās sarunas par vienota priekšapmaksas SIM karšu reģistrācijas regulējuma noteikšanu visā Eiropas Savienībā. Pašlaik, dažādos avotos pieejamā informācija liecina, ka no Eiropas Savienības dalībvalstīm SIM karšu reģistrācija joprojām netiek piemērota, piemēram, Nīderlandē, Īrijā, Dānijā, Somijā, Čehijā, Igaunijā, Latvijā, Slovēnijā, Rumānijā, tomēr kopējā tendence ir, ka valstis ievieš nacionālo regulējumu, kas paredz galalietotāju reģistrāciju. 
Nereģistrētas priekšapmaksas SIM kartes tiek izmantotas arī, lai izveidotu neskaitāmus kontus platformās, kuras pieprasa autorizāciju ar telefona numuru, piemēram, WhatsApp, Facebook utml. WhatsApp grupas tiek izmantotas ļoti plaši, tajā skaitā darba un aizdevumu krāpšanai. Ar to starpniecību tiek sūtītas nepatiesa saziņas it kā no bankām, valsts iestādēm un institūcijām maksājumu iestādēm. Tiek veiktas seksuāla rakstura izspiešanas (sextortion) un cita veida šantāžas. Tāpat konstatētas attālās piekļuves krāpšana ar uzbrucējiem, kuri skatās WhatsApp tīmekļa sesijas.
Nepatiesas informācijas koordinēta izplatīšana un dziļviltotu video izplatīšana mākslīgā intelekta ģenerētu personu un “SIM saimniecību” (SIM farm) - liela skaita SIM karšu kolekcija, kas pieslēgta serveriem, izmantojot specializētu aparatūru - izmantošana ir vēl vairāk apgrūtinājusi sistēmu drošību. Ja vien lietotāji nav ļoti stingri saistīti ar autentificētiem SIM akreditācijas datiem, platformas var pārvērsties par nekontrolējamiem kibernoziedzības plostiem.

Svarīgi ir uzlabot identitātes pārvaldību, jo:
- indivīdiem ir lielākā ziņojumapmaiņas lietotāju bāze visā pasaulē;
- kibernoziedzība pieaug straujāk, nekā tradicionālā noziedzība;
- digitālās valdības pakalpojumi balstās uz drošiem sakariem;
- identitātes integritāte ir pamats uzticībai tiešsaistes darījumiem un digitālajiem maksājumiem.

Situācija priekšapmaksas SIM galalietotāja identitātes reģistrēšanā citās valstīs, kurā tas ir priekšnoteikums SIM karšu iegādei un lietošanai, ir raksturojama šādi:

Austrija
Reģistrācija ir iespējama zīmola veikalos un partneru veikalos, pasta nodaļās, kā arī dažiem pasu turētājiem to iespējams izdarīt, veicot pasu pārbaudi tiešsaistē.
Iegādājoties priekšapmaksas SIM karti nepieciešams uzrādīt pasi vai personas apliecību. Dažos partneru veikalos vai pasta nodaļās par reģistrācijas veikšanu tiek ieturēta samaksa. Lai iespējotu Magenta priekšapmaksas un S-Budget Mobile viesabonēšanu, piemēram, mājas pakalpojumos, nepieciešams uzrādīt vēl bez reģistrācijas apliecinājuma, nepieciešams uzrādīt ilgtermiņa darba līgumu vai paziņojumu par galveno dzīvesvietu. Tūristi nevar izmantot viesabonēšanu Magenta priekšapmaksas un S-Budget Mobile, bet ir izveidotas atsevišķas viesabonēšanas pievienojumprogrammas, ko var izmantot tūristi.

Vācija
Reģistrācija ir iespējama pasta nodaļās,  telezīmola veikalos, TELCO aģentūras ieceltos veikalos, neatkarīgos mobilo tālruņu veikalos, kas pārdod SIM kartes. Iesējama arī  video pārbaude tiešsaistē (taču tas iespējams tikai atsevišķiem pasu turētājiem).
Iegādājoties priekšapmaksas SIM karti nepieciešams uzrādīt pasi vai personas apliecību, kā arī jāuzrāda  dzīvesvietas adrese (tā var būt arī izmitināšanas adrese, proti, nav nepieciešams, ka norādītajā adresē esošais mājoklis ir šīs personas īpašumā). Reģistrācija nav nepieciešama iegādes brīdī, bet gan aktivizēšanai un lietošanai. Pārbaudes tiešsaistē un pasta nodaļās rezultātu apstrāde var ilgt vairākas stundas, bet  pārbaude veikalā parasti notiek nekavējoties.
 
Ungārija
Reģistrācija ir iespējama telezīmola veikalos, uzrādot pasi. Operatoriem katru gadu ir jāpārbauda savi abonementi, lai priekšapmaksas SIM kartes būtu aktīvas. Vienam lietotājam nevar būt vairāk par 10 SIM kartēm.

Itālija
Reģistrācija ir iespējama tirdzniecības vietās. Jāuzrāda pase vai personas apliecība.

Grieķija
Reģistrācija ir iespējama tirdzniecības vietās. Jāuzrāda pase vai personas apliecība.

Lietuva
Reģistrācija ir iespējama tirdzniecības vietās. Pircējam nepieciešams uzrādīt pasi vai personas apliecību, kā arī adresi Lietuvā.
Lietuvā reģistrācija ir obligāta no 2025. gada 1. janvāra.

Norvēģija
Reģistrācija ir iespējama telezīmola veikalos un  elektronikas veikalos, kas pārdod SIM kartes. Nepieciešams uzrādīt pasi (ES/EEZ pilsoņiem, kā arī ārvalstniekiem) vai valsts personas apliecību (tikai ES/EEZ pilsoņiem).

Polija
Reģistrācija ir iespējama telezīmola veikalos, Ruch kioskos, pasta nodaļās un tiešsaistē (daži operatori).
Lai reģistrētos, jāuzrāda uzturēšanās atļauja, pase (visi ārvalstnieki) vai valsts personas apliecības (tikai Polijas, ES/EEZ pilsoņiem). Vienlaikus neatkarīgi elektronikas veikali var pārdot SIM kartes, bet nereģistrē tās, un tādējādi tās paliek deaktivētas.

Serbija
Reģistrācija ir iespējama operatora veikala vai tiešsaistē ar pārbaudi, izmantojot VideoCall. Jāuzrāda vai pase vai valsts personas apliecība.
No 2024. gada 10. februāra ir jāreģistrē visas esošās un jaunās SIM kartes, dodot pārejas periodu 1 gadu, t.i., līdz 2025. gada 10. februārim. SIM kartes, kas līdz šim datumam nav tikušas reģistrētas, tika deaktivizētas vai bloķētas.

Zviedrija
Reģistrācija Zviedrijas personnummer (pieejama tikai Zviedrijas iedzīvotājiem) attiecas uz tiešsaistes papildināšanas un priekšapmaksas SIM (Kontantkort) pirkuma darījumiem.
Personas, kurām nav zviedru personnummer (t. i., personas, kas nav Zviedrijas iedzīvotāji), var iegādāties priekšapmaksas kartes tikai fiziskos veikalos, piemēram, telekomunikāciju veikalos un SevenEleven veikalos.
Daži operatori pieņem tiešsaistes verifikāciju ārvalstniekiem, kā arī tirdzniecības vietās ārzemniekiem un tūristiem, uzrādot personu identificējošu dokumentu (pasi).
Vietējiem pilsoņiem nepieciešams uzrādīt vietējo personu apliecinošu dokumentu, piemēram, Zviedrijas personnummer, bankas ID vai pierādījumu par legālu dzīvesvietu Zviedrijā (darba atļauja, studiju atļauja, uzturēšanās atļauja vai īpašuma īpašumtiesību apliecinājums Zviedrijā).

Turcija
Priekšapmaksas SIM kartes var iegādāties operatoru - Turkcell, Vodafone, Türk Telekom - oficiālajos veikalos pilsētās un tirdzniecības centros vai lidostā (stāvvietas, kioski) Istanbul Tourist Information, parastajos elektronikas veikalos vai pie autorizētiem izplatītājiem. Lai tās aktivizētu nepieciešama SIM reģistrācija, uzrādot pasi. To parasti var izdarīt veikalā, kurā tā ir nopirkta, un tas aizņem 15-60 minūtes.

Kipra
Reģistrācija ir iespējama tirdzniecības vietās un telezīmola veikalos, uzrādot pasi, ES personas apliecību vai Kipras uzturēšanās atļauja (“rozā kvīts”), imigrācijas atļauju, starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai pastāvīgās uzturēšanās atļaujas apliecinājumu.
Kipra 2024. gadā pieņēma jaunus tiesību aktus par visu SIM karšu, tostarp priekšapmaksas SIM karšu un jau esošo klientu, obligātu reģistrāciju. Termiņš visām nereģistrētajām SIM kartēm ES Kiprā (dienvidu daļā) bija noteikts - 2025. gada novembris.

Elektronisko sakaru likuma 99. panta pirmā daļa tostarp noteic, ka saglabājamie dati tiek saglabāti un normatīvajos aktos noteiktajā gadījumā un kārtībā nodoti pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, operatīvās darbības subjektiem, valsts drošības iestādēm, prokuratūrai un tiesai, lai aizsargātu valsts un sabiedrisko drošību vai nodrošinātu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu vai izmeklēšanu, kriminālvajāšanu, krimināllietu iztiesāšanu. Savukārt šā likuma 99. panta trešā daļa noteic, ka elektronisko sakaru komersants nodrošina saglabājamo datu saglabāšanu tādā apjomā, kādā tie ir iegūti vai apstrādāti, sniedzot elektronisko sakaru pakalpojumus, kā arī nodrošina to aizsardzību pret nejaušu vai nelikumīgu iznīcināšanu, zudumu, pārveidošanu vai šajā likumā neparedzētu apstrādi vai izpaušanu. Elektronisko sakaru komersantam nav pienākuma veikt papildu pasākumus saglabājamo datu iegūšanai, ja, sniedzot elektronisko sakaru pakalpojumu, komersanta tehniskās iekārtas tos neģenerē, neapstrādā un nereģistrē. Bet Ministru kabinets nosaka šā panta pirmajā daļā minētajām institūcijām saglabājamo datu pieprasīšanas un nodošanas kārtību (99. panta piektā daļa).
Elektronisko sakaru likuma 1. panta 22. punkts noteic, ka  galalietotājs ir fiziskā persona, juridiskā persona vai šādu personu apvienība, kura pieprasa vai izmanto elektronisko sakaru pakalpojumus, bet nenodrošina elektronisko sakaru pakalpojumu un elektronisko sakaru tīklu citām personām un neveic elektronisko sakaru pakalpojumu tālākpārdošanu.
Elektronisko sakaru likuma 36. panta pirmā daļa noteic, ka elektronisko sakaru komersanta un galalietotāja savstarpējās tiesības, pienākumus un atbildību nosaka elektronisko sakaru pakalpojumu līgums.
Savukārt Elektronisko sakaru likums pašlaik neparedz galalietotājam pienākumu sniegt savus personas datus, ja tas iegādājas SIM karti. Tādējādi neidentificēta persona var izmantot visas pieejamās sakaru, globālās pozicionēšanas sistēmas un interneta tehnoloģijas, tai skaitā anonīmai noziegumu izdarīšanai.

Ņemot vērā, ka potenciālie likumpārkāpēji pēc jaunā regulējuma pieņemšanas meklēs risinājumus savas identitātes maskēšanai, būtu norādāmi arī riski, kas ir ņemti vērā un izvērtēti likumprojekta sagatavošanas gaitā. Piemēram, SIM kartes:
- likumpārkāpēji  iegādāsies ES valstīs, kurās nav noteikts pienākums reģistrēt pakalpojuma galalietotāju. Savukārt, ja  ES nostāja iekšējās drošības stiprināšanā noteiks, ka pienākums reģistrēt priekšapmaksas elektronisko sakaru pakalpojuma galalietotājus būs obligāts visās ES dalībvalstīs, tad  riski saistībā ar priekšapmaksas SIM karšu iegādi no ārzemēm nebūs tik aktuāli;
- tiks tālākpārdotas, nodotas vai tās iegādāsies speciāli nodošanai trešajām personām;
Administratīvās atbildības likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu Latvijas teritorijā, ir atbildīga par šo pārkāpumu saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem. Savukārt 4. panta pirmā daļa noteic, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga par to saskaņā ar normatīvo aktu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā.
- tiks izmantoti citi IT komunikācijas risinājumi, kuru realizācijai nav nepieciešams saņemt elektronisko sakaru pakalpojumu, identificējot galalietotāju (piemēram, ar viedierīci bez SIM kartes, pieslēdzoties publiskajām "Wi-Fi" tīklam, piemēram ar "WhatsAPP" lietotni, saglabājot lietotāja anonimitāti, var  efektīvi komunicēt ar citiem subjektiem) – problēmas risinājums ir ārpus likumprojekta tvēruma, bet svarīgi aktualizēt ar to saistītus potenciālus riskus, proti, masveidā pārorientējoties no "klasiskiem" komunikācijas līdzekļiem (kanāliem) uz IT komunikācijas risinājumiem, "klasiska" saglabājamo datu pieprasīšana būs ievērojami apgrūtināta, jo lielāka IT komunikācijas risinājumu reģistrācijas vietas atrodas ārpus ES un lietotāju datu un saglabājamo datu pieprasīšana nebūs ātra un vienkārša (gadījumos, kad IT komunikācijas risinājums būs reģistrēts valstī, kura nav orientēta uz sadarbību ar Latviju vai ES, lietotāja dati un saglabājamie dati nebūs pieejami vispār).

Identificētais risks, ka pēc regulējuma ieviešanas atsevišķas personas var mēģināt apiet SIM karšu reģistrācijas prasības, tostarp iegādājoties SIM kartes nodošanai trešajām personām vai tās tālākpārdodot, ir apzināts un ņemts vērā regulējuma izstrādes procesā. Vienlaikus jānorāda, ka šāds risks pats par sevi nav pamats atteikties no regulējuma ieviešanas, jo līdzīga rakstura apiešanas mēģinājumi ir raksturīgi jebkuram tiesiskam regulējumam, tostarp finanšu, nodokļu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā.
Likumprojektā paredzētā atbildība elektronisko sakaru komersantiem ir vērsta uz to, lai nodrošinātu sākotnējās identifikācijas pienākuma izpildi, aktivizējot priekšapmaksas SIM karti elektronisko sakaru pakalpojuma saņemšanai. Tieši šajā posmā valstij ir reālas iespējas ietekmēt procesu un novērst anonīmu elektronisko sakaru pakalpojuma izmantošanu. Savukārt galalietotāja turpmāka rīcība ar priekšapmaksas SIM karti, tostarp tās nodošana citai personai, jau ir individuālas atbildības jautājums un nevar tikt pilnībā novērsta ar sākotnējās reģistrācijas regulējumu.
Vienlaikus jāuzsver, ka arī gadījumos, kad priekšapmaksas SIM karte tiek nodota trešajai personai, sākotnējā reģistrācija nezaudē nozīmi, jo tiesībaizsardzības iestādēm tiek nodrošināts izmeklēšanas sākumpunkts – persona, kura izmanto uz sava vārda reģistrētu priekšapmaksas SIM karti. Šāda pieeja būtiski sašaurina anonimitātes iespējas un palielina risku tikt identificētam, kas pats par sevi rada atturošu efektu.
Attiecībā uz citu valstu praksi norādāms, ka vairākās valstīs, kurās priekšapmaksas SIM karšu reģistrācija ir obligāta, regulējums primāri koncentrējas uz komersantu pienākumu nodrošināt identifikāciju pakalpojuma līguma slēgšanas brīdī, savukārt jautājums par priekšapmaksas SIM karšu tālāku nodošanu tiek risināts kriminālprocesa ietvaros, izvērtējot konkrētās personas darbības saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai palīdzību tā izdarīšanā. Arī Lietuvas piemērs apliecina, ka priekšapmaksas SIM karšu reģistrācija tiek vērtēta kā būtisks noziedzības apkarošanas instruments, neraugoties uz to, ka atsevišķi apiešanas riski saglabājas.
Ņemot vērā minēto, priekšapmaksas SIM karšu reģistrācija saglabā savu jēgu un efektivitāti arī gadījumos, kad pastāv mēģinājumi regulējumu apiet, jo tā būtiski ierobežo anonimitāti elektroniskajos sakaros, uzlabo izmeklēšanas iespējas un rada preventīvu iedarbību, savukārt turpmākas rīcības ar priekšapmaksas SIM karti tiesiskā izvērtēšana ir risināma atbilstoši spēkā esošajam kriminālprocesuālajam regulējumam, proti, Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normām, kas ļauj izvērtēt personas rīcību ar SIM karti gadījumos, kad tā ir saistīta ar noziedzīga nodarījuma sagatavošanu, izdarīšanu vai atbalstīšanu, savukārt administratīvā atbildība ir paredzēta elektronisko sakaru komersantiem par reģistrācijas pienākuma nepildīšanu. Tādējādi ir izvērtēts, ka attiecīgais likumprojekts daļēji risinās un mazinās krāpšanas gadījumu skaitu un citu likumpārkāpumu izdarīšanu valstī.

Izvērtējot potenciālos apdraudējumus, kā arī likumpārkāpumu tendences, secināms, ka priekšapmaksas SIM karšu galalietotāju datu reģistrēšana mazinās viltus spridzināšanas draudus, krāpniecību, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, narkotisko vielu realizāciju, nesankcionētu speciālo tehnisko ierīču (piemēram, bezpilota gaisa kuģu, GPS uztveršanas ierīces, videokameru, noklausīšanās ierīču u.c.) izmantošanu datu vākšanā par dažādiem objektiem, tai skaitā kritiskās infrastruktūras un fiziskām personām. Izmantojot nereģistrētas priekšapmaksas SIM kartes, kas tiek nodrošinātas ar datu plūsmu, noziedzniekiem ir iespējas aktivizēt arī dažādas aplikācijas slēptai saziņai noziedzīgu mērķu īstenošanai, vēlāk SIM karti izņemot no viedierīces un interneta datu plūsmu nodrošinot ar WI-FI savienojumu, kas paplašina iespējas noziedzniekiem, tai skaitā tiem, kas apdraud valsts drošību, slēpt savu identitāti un noziedzīgās darbības pierādījumus.

Lai nodrošinātu efektīvāku noziedzīgu nodarījumu novēršanu, uzlabotu izmeklēšanu, kā arī novērst draudus valsts drošībai un valsts kritiskajai infrastruktūrai, nepieciešams noteikt obligātu elektronisko sakaru pakalpojuma (priekšapmaksas starppersonu sakaru pakalpojuma, izmantojot numerāciju, vai priekšapmaksas interneta piekļuves pakalpojuma) galalietotāju reģistrāciju.

Attiecīgi likumprojekts paredz papildināt Elektronisko sakaru likuma 19. pantu ar jaunām normām, nosakot, ka,
slēdzot elektronisko sakaru pakalpojuma līgumu par priekšapmaksas starppersonu sakaru pakalpojumu, izmantojot numerāciju, vai priekšapmaksas interneta piekļuves pakalpojumu, elektronisko sakaru komersantam ir tiesības no pakalpojuma galalietotāja pieprasīt tā identifikācijas datus. Tāpat elektronisko sakaru komersantam paredzēts noteikt pienākumu saglabāt galalietotāja identifikācijas datus un galalietotāja identifikācijas moduļa kartes pieslēguma numuru. Elektronisko sakaru komersantam arī paredzēts aizliegums sniegt priekšapmaksas starppersonu sakaru pakalpojumu, izmantojot numerāciju, vai priekšapmaksas interneta piekļuves pakalpojumu nereģistrētam pakalpojuma galalietotājam.

Likumprojektā paredzēto pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties, pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Proti, ja pakalpojums netiks reģistrēts, tad tas ietekmēs citu personu tiesības gadījumā, ja tās būs cietušas noziedzīga nodarījuma rezultātā. Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) savā judikatūrā ir uzsvērusi, ka viens no leģitīmajiem mērķiem, kas var attaisnot iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, ir citu personu tiesību un brīvību aizsardzība. Attiecīgi valstij ir ne vien negatīvs pienākums garantēt neiejaukšanos personu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, tostarp nodrošināt korespondences noslēpuma, vārda brīvības un personas autonomijas aizsardzību un attiecīgi paredzēt atbilstošu atbildību par minētajiem likumpārkāpumiem, bet arī pozitīvs pienākums garantēt citu personu tiesību un brīvību aizsardzību. Attiecīgi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nav absolūtas un tās var tikt ierobežotas ne vien vertikālās attiecībās jeb attiecībās starp valsti un personu, bet arī horizontālās attiecībās jeb attiecībās starp personām, ja vienas personas darbība aizskar citas personas tiesības un likumiskās intereses (skat., piemēram ECT 2008. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2872/02 K.U. v. Finland §46). 

Attiecīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi, ka Vācijas tiesību akti, kas pieprasa personas datu vākšanu no priekšapmaksas SIM karšu lietotājiem, nepārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un tā nav nepamatota iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību [https://www.statewatch.org/news/2020/february/echr…], proti, Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedums lietā Breyer pret Vāciju (pieteikuma Nr. 50001/12) nosprieda, ka nav pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību). Lieta attiecās uz priekšapmaksas SIM kartes lietotāju datu glabāšanu telekomunikāciju uzņēmumos. Tiesa it īpaši konstatēja, ka pieteikuma iesniedzēju kā priekšapmaksas SIM karšu lietotāju vārdu un adrešu apkopošana bija ierobežots viņu tiesību aizskārums. Attiecīgajam likumam bija papildu aizsardzības pasākumi, bet cilvēki varēja vērsties arī pie neatkarīgām datu uzraudzības iestādēm, lai pārskatītu iestāžu datu pieprasījumus un vajadzības gadījumā pieprasītu tiesisko aizsardzību. Tādējādi Vācija nav pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas ("rīcības brīvība"), piemērojot attiecīgos tiesību aktus, un, vācot datus, nav pārkāptas pieteikuma iesniedzēju tiesības".

Attiecībā uz likumprojektā paredzētā regulējuma ietekmi uz pašreizējo priekšapmaksas elektronisko sakaru pakalpojumu izmantošanas kārtību norādāms, ka likumprojekts paredz Elektronisko sakaru likumu papildināt ar pārejas noteikumiem, kas paredz, ka:
- norma, kas nosaka, ka elektronisko sakaru komersantam nav tiesību  sniegt priekšapmaksas starppersonu sakaru pakalpojumu, izmantojot numerāciju, vai priekšapmaksas interneta piekļuves pakalpojumu nereģistrētam pakalpojuma galalietotājiem, būs spēkā no 2026. gada 1. oktobra.
Šāds risinājums dos laiku elektronisko sakaru komersantiem veikt nepieciešamos sagatavošanos, lai varētu izpildīt jaunieviestās Elektronisko sakaru likuma prasības priekšapmaksas elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai;
- aizliegums elektronisko sakaru komersantiem sniegt priekšapmaksas starppersonu sakaru pakalpojumu, izmantojot numerāciju, vai priekšapmaksas interneta piekļuves pakalpojumu nereģistrētam pakalpojuma galalietotājiem nebūs attiecināms uz priekšapmaksas elektronisko sakaru pakalpojuma līgumiem, kas būs noslēgti pirms 2026. gada 1. oktobra;
- norma, kas nosaka administratīvo atbildību par priekšapmaksas pakalpojuma sniegšanas prasību pārkāpšanu, kā arī norma, kas nosaka, ka administratīvā pārkāpuma procesu par minēto pārkāpumu veic Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija arī būs spēkā no 2026.gada 1.oktobra;
- reģistrējamais galalietotājs priekšapmaksas starppersonu sakaru pakalpojuma, izmantojot numerāciju, vai priekšapmaksas interneta piekļuves pakalpojuma saņemšanas tiesības pierāda, elektronisko sakaru komersantam uzrādot pieslēguma numura galalietotāja identifikācijas moduļa karti (SIM karti).

Elektronisko sakaru komersants galalietotāja SIM karti varēs aktivizēt tikai pēc tam, kad galalietotājs būs pabeidzis reģistrāciju. SIM karti varēs reģistrēt pilngadīgas personas. Nepilngadīgas personas būs tiesīgas reģistrēt SIM karti lietošanai, bet tikai uz tā vecāka vai aizbildņa vārda, kurš piekrīt reģistrācijai.
 

Ņemot vērā Ziņojumu, tika realizēts projekts “Vienota kontaktu centra platforma operatīvo dienestu darba atbalstam un publisko pakalpojumu piegādei” (turpmāk – Projekts), kura virsmērķis ir uzlabot sabiedrībai sniedzamo operatīvo dienestu pakalpojumu pieejamību, pakalpojumu sniegšanas savlaicīgumu un to kvalitāti, kā arī nodrošināt vienota zvanu kontaktu centra funkcionalitāti valsts publiskās pārvaldes vajadzībām. Savukārt projekta mērķi: 1. paaugstināt pakalpojuma "112" efektivitāti un savlaicīgumu; 2. dienestiem nodrošināt pilnas informācijas pieejamību par notikumu tiešsaistes režīmā; 3. uzlabot pakalpojuma "112" pieejamību; 4. izveidot ārkārtas ziņojumu (zvans, e-zvans, SMS u. c.) saņemšanas vienotu tehnoloģisko vidi; 5. ieviest pakalpojuma "112" kvalitātes kontroli; 6. modernizēt operatīvo dienestu resursu vadības sistēmu.
Valsts policija ir secinājusi, ka Vienotā kontaktu centra pakalpojums būtiski ir uzlabojis reaģēšanas uz notikumiem savlaicīgumu un kvalitāti, Valsts policijā pieņemts lēmums Valsts policijas pārziņā esošo numuru "110" nākotnē neuzturēt, un visus zvanus par noziedzīgiem nodarījumiem, citiem likumpārkāpumiem un notikumiem, kas apdraud personu drošību vai sabiedrisko kārtību novirzīt uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru "112". Norādāms, ka jau šobrīd praksē zvani, kas tiek saņemti uz Valsts policijas pārziņā esošo numuru "110", tiek automātiski novirzīti uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru "112". Ņemot vērā minēto, lai sakārtotu tiesisko regulējumu atbilstoši praksē realizētajām izmaiņām, attiecīgi nepieciešams veikt grozījumus Elektronisko sakaru likuma 61. pantā.
Grozījumi citos normatīvajos aktos, kuros ir ietverta atsauce uz numuru "110", tiks veikti pakāpeniski, grozot attiecīgo normatīvo aktu pēc būtības.
Valsts policija jau šobrīd veic sabiedrības informēšanas pasākumus par attiecīgajām izmaiņām. Plašāka informācija par to, kā ziņot Valsts policijai ir pieejama Valsts policijas tīmekļvietnē - https://www.vp.gov.lv/lv/ka-zinot-policijai.
Vienlaikus Elektronisko sakaru likums nosaka, ka paralēli pastāv vairāki vēsturiskie divciparu speciālā dienesta numuri. Secināts, ka speciālā dienesta numuri “01” un “02” ir zaudējuši savu aktualitāti, jo pēc sakaru operatora Tet datiem uz šiem numuriem zvani pēdējā gada laikā vairs netiek veikti. Tā kā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu iespējams izsaukt pa tālruni "113" un gāzes avārijas dienestu pa tālruņa numuru "114", ir lietderīgi atteikties arī no speciālā dienesta numuriem "03" un "04".

Elektronisko sakaru likuma 61. pants (Ārkārtas palīdzības dienestu numuri) paredz, ka ārkārtas palīdzības dienestu numuri ir šādu valsts iestāžu pārziņā:
1) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests — vienotais ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs "112" un speciālā dienesta numurs "01";
2) Valsts policija — Valsts policijas numurs "110" un speciālā dienesta numurs "02";
3) Veselības ministrija — Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta numurs "113" un speciālā dienesta numurs "03";
4) Ekonomikas ministrija — gāzes avārijas dienesta numurs "114" un speciālā dienesta numurs "04";
5) Aizsardzības ministrija — Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centra numurs "115".
Lai viennozīmīgi būtu skaidrs, ka turpmāk visus zvanus par noziedzīgiem nodarījumiem, citiem likumpārkāpumiem un notikumiem, kas apdraud personu drošību vai sabiedrisko kārtību, saņems vienotais ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs "112", likumprojekts paredz attiecīgi precizēt Elektronisko sakaru likuma 61. panta 1. punktu. Tāpat, ņemot vērā, ka jau šobrīd zvani uz Valsts policijas pārziņā esošo numuru "110" tiek automātiski novirzīti uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru "112", likumprojekts paredz izslēgt Elektronisko sakaru likuma 61. panta 2. punktu, kā arī atteikties no speciālā dienesta numuriem "01", "02", "03" un "04".
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests sadarbībā ar SIA Tet nodrošinās, ka zvanītāji, kuri zvana uz slēgto numuru “03”, tiks informēti par nepieciešamību zvanīt uz tālruni “112” vai "113". 

 

Lai pastiprinātu motivāciju reģistrēt personas, kuras iegādājas SIM kartes, nepieciešams paredzēt noteiktu atbildību par šī pienākuma nepildīšanu.

Administratīvās atbildības likuma 5. panta trešajā daļā ir noteikts, ka administratīvā atbildība par likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzētajiem pārkāpumiem iestājas, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība. Tieši vērtējot nodarījuma subjektīvo pusi, būs pilnīgi un vispusīgi izvērtēts likuma samērīgums ar izdarītā pārkāpuma sekām, sabiedrisko bīstamību un izdarītā pārkāpuma atbilstību Krimināllikumam, tiks ievērots samērīguma princips un sasniegts soda mērķis – ne tikai sodīt vainīgo personu par nodarījumu, bet arī panākt, lai vainīgā persona un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas – jo vainīgā persona, kura par izdarīto nav saņēmusi atbilstošu sodu, rada iespaidu, ka iespējams izvairīties no objektīva un taisnīga soda (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 3. maija spriedumu lietā Nr. SKA-106).

Likumprojekts paredz papildināt likumu ar 119.¹ pantu, kas paredz noteikt administratīvo atbildību par priekšapmaksas  pakalpojuma sniegšanas kārtības pārkāpšanu.
Likumprojektā ietvertā likuma 119.¹ pantā paredz noteikt administratīvo atbildību juridiskajām personām par priekšapmaksas pakalpojuma sniegšanu, nereģistrējot priekšapmaksas SIM galalietotāju, priekšapmaksas kartes pieslēguma numuru. Korespondējošās (saistītās) normas ir likuma 19. panta otrās daļas 21. punkts un 3.¹ daļa, kurā noteikts elektronisko sakaru komersanta pienākums nodrošināt galalietotāja identifikācijas datu reģistrāciju un aizliegums sniegt elektronisko sakaru pakalpojumu nereģistrētam priekšapmaksas SIM galalietotājam. Šajā gadījumā par administratīvo pārkāpumu būs atzīstama elektronisko sakaru komersanta darbība (sniegts elektronisko sakaru pakalpojums) vai elektronisko sakaru komersanta bezdarbība (neizpildīts priekšapmaksas pakalpojuma galalietotāja un  reģistrācijas pienākums).
Savukārt ar likuma 119.¹ pantu paredzēts noteikt administratīvo atbildību par priekšapmaksas pakalpojuma nereģistrēšanu vai nepilnīgas priekšapmaksas SIM galalietotāju identificējošas informācijas reģistrēšanu. Korespondējošā (saistītā) normas ir likuma 19. panta otrās daļas 21. punkts un 19.¹ pants, kuros noteikts elektronisko sakaru komersanta pienākums nodrošināt galalietotāja identifikācijas datu reģistrāciju.

Elektronisko sakaru likuma 9. pantā noteikta Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk – Regulators) kompetence - veic elektronisko sakaru pakalpojumu tirgus definēšanu un analīzi; atbilstoši kompetencei veicina galalietotāja tiesību aizsardzību; uzrauga interneta piekļuves pakalpojuma sniedzēja maiņas un numura saglabāšanas pakalpojuma nodrošināšanu; piešķir, anulē, nodod tālāk numerācijas lietošanas tiesības un pagarina lietošanas tiesību termiņu, ja tāds ir noteikts; uzrauga normatīvo aktu ievērošanu attiecībā uz viesabonēšanu publiskajos mobilo elektronisko sakaru tīklos.
Tādējādi atbilstoši likumprojektam Regulators būs tā iestāde, kas piemēros administratīvo sodu elektronisko sakaru komersantam atbilstoši 119.¹ pantam par pakalpojuma sniegšanu anonīmam lietotājam, jo Regulatoram ir šādas tiesības noteiktas ar likumu.

Tiesībaizsardzības iestāžu uzdevumi ir noteikti to jomu likumos, proti kopumā, ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību, tādēļ kaut neliels preventīvs pasākums noziedzības mazināšanā, būs ieguvums ikvienam sabiedrības loceklim. Ņemot vērā tiesībaizsardzības iestādēm noteiktos uzdevumus, kā arī to, ka ir vitāli svarīgi nodrošināt citu personu un valsts drošību, nepieciešams piemērot administratīvo sodu, nevis administratīvā akta izdošanu ar likumā norādītiem pienākumiem.

Ņemot vērā to, ka pakalpojuma sniegšanas (reģistrācijas) prasību pārkāpumi var atšķirties, likumprojektā paredzētā naudas soda amplitūda ir noteikta, lai nepieļautu pārkāpuma izdarīšanu  un tas būtu samērīgi ar  noteikto naudas sodu. Ņemot vērā sekas, kas var iestāties nozieguma izdarīšanas rezultātā (piemēram, krāpšanas), naudas soda apmēram ir jābūt pietiekami lielam, lai atturētu no pārkāpuma izdarīšanas un pēc iespējas neradītu situāciju, kad naudas soda samaksa ir finansiāli izdevīgāka par likumprojektā paredzēto. Likumprojektā paredzētais naudas soda maksimālais apmērs ir piemērojams tādos gadījumos, kad, piemēram, pārkāpumu ir atkārtoti izdarījis konkrētais pakalpojuma sniedzējs.   

Administratīvās atbildības paredzēšanai veikts tiesību normas nepieciešamības un pieļaujamības izvērtējums, lai pārliecinātos par atbilstību visiem administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas praksē ieviestajiem un juridiskajā literatūrā attīstītajiem kritērijiem: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes principam, 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitātei, 3) problēmsituācijas attiecināmībai uz publiski tiesiskajām attiecībām, 4) problēmsituācijas bīstamībai un kaitīgumam, 5) aizliegumam paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu.

Nevar paļauties tikai uz apstākli, ka persona brīvprātīgi izpildīs likumā noteiktos pienākumus. Ir prezumējams, ka būs gadījumi, ka personas reģistrējot SIM karti izvairīsies no personu datu izpaušanas vai uzrādīs citas personas datus, tādējādi pakalpojuma sniedzējam nesniegs ziņas par sevi. Šāds mehānisms, kas noteic administratīvā soda piemērošanu, ir vērtējams kā preventīvā rakstura līdzeklis, kas nodrošinās attiecīgo subjektu atbildīgāku attieksmi pret likumā noteiktajiem pienākumiem.

Likumprojektā paredzētais administratīvās atbildības regulējums atbilst administratīvās atbildības pieļaujamības un nepieciešamības kritērijiem, proti:
1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips. Administratīvā procesa prioritātes princips nozīmē, ka, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.
Likuma 19. panta otrās daļas 21. punkts un 3.¹ daļa nosaka elektronisko sakaru komersanta pienākumu nodrošināt galalietotāja identifikācijas datu reģistrāciju un aizliegumu sniegt elektronisko sakaru pakalpojumu nereģistrētam priekšapmaksas SIM galalietotājam. Šajā gadījumā kā nesodoša rakstura administratīvi tiesisks līdzeklis varētu būt izmantojama administratīvā akta izdošana, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Tomēr jāņem vērā, ka ar šāda administratīvā akta izdošanu, atjaunot iepriekšējo stāvokli nav iespējams. Proti, elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšana nereģistrētam priekšapmaksas SIM galalietotājam ir notikusi (pabeigta), kā arī elektronisko sakaru komersantam nav iespējas reģistrēt neidentificētu galalietotāju, kurš saņēmis pakalpojumu. Tāpat pārkāpumam piemīt augsta bīstamības pakāpe. Iepriekš sniegtais valstī esošās situācijas apraksts par daudziem noziedzīgajiem nodarījumiem pret īpašumu, tikumību un dzimumneaizskaramību u.c., kuru izdarīšanā tiek izmantoti anonīmi saziņas līdzekļi, tostarp nereģistrētiem galalietotājiem pieejamie elektronisko sakaru pakalpojumi. Tas norāda uz to, ka administratīvā akta izdošana, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības, nebūs iedarbīgs un atturošs risinājums šādu pārkāpumu novēršanai, un ir nepieciešams nekavējoties reaģēt, izmantojot administratīvās atbildības institūtu;
2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte. Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju).
Vērtējot šo aspektu, nav konstatēti nekādi faktiskie vai tiesiskie šķēršļi, lai izmeklētu, pierādītu un piemērotu administratīvo atbildību par šāda veida pārkāpumu. Elektronisko sakaru pakalpojumu nozarē ir augstas uzraudzības prasības un attiecīgi plašas kontroles procedūras, kas ļauj atbildīgajām institūcijām dažādos veidos un situācijās konstatēt pārkāpumus, pildot savas funkcijas sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas jomā, patērētāju tiesību aizsardzības jomā, tirdzniecības kontroles jomā, sabiedriskās kārtības un drošības jomā u.c. Konkrētā administratīvā pārkāpuma izskatīšana būs piekritīga attiecīgi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai. Arī Valsts policijai un pašvaldības policijai būs noteikta kompetence administratīvā pārkāpuma procesā līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai. Par administratīvo pārkāpuma izdarīšanu ir paredzēti tādi administratīvie sodi, kā brīdinājums un naudas sods līdz divsimt naudas soda vienībām (viens tūkstotis euro).
Paredzams, ka likumprojektā minēto administratīvo sankciju noteikšana potenciāli mazinās SIM kartes izmantošanu noziedzīgiem mērķiem. Savukārt ar tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā esošajiem tiesiskajiem instrumentiem, būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt efektīvāk, nekā tas ir šobrīd, kad pastāv likumīgi iespējama anonīma SIM karšu lietošana. Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšana vērtējama kopsakarā ar to, ka patiesas un precīzas informācijas reģistrēšana par pakalpojuma lietotāju ir nepieciešama, lai pēc iespējas samazināt krāpšanu skaitu, kurās tiek izmantotas SIM kartes un likumprojektā paredzētais SIM karšu galalietotāju reģistrācijas mehānisms ir viens no soļiem noziedzības samazināšanai valstī.

Nosakot administratīvo sodu veidus un apmērus, tika vērtēts, vai tie, kā ietekmēšanas līdzeklis, spēs aizsargāt sabiedrisko kārtību, mazinot un atturot no administratīvo pārkāpumu izdarīšana, un tika ņemts vērā arī šādi aspekti, proti:
a) administratīvā pārkāpuma subjekts ir elektronisko pakalpojumu komersants. Nav pamatotu šaubu par tirgū esošo elektronisko pakalpojumu komersantu neatbilstību pakalpojumu sniegšanas kvalitātes standartiem un kārtībai;
b) jau šobrīd elektronisko sakaru pakalpojumu nozarē tiek pietiekami plaši uzraudzīta, un tas arī mazina pārkāpumu iespējamību, kas jau iepriekš tika minēts;
c) no elektronisko pakalpojumu komersantu puses jau šobrīd sekmīgi tiek īstenota prasību izpilde par datu saglabāšanu, kas skar pēcapmaksas elektronisko sakaru pakalpojumu galalietotāju reģistrāciju un datu saglabāšanu. Nav šaubu, ka turpmāk šī procedūra netiks sekmīgi attiecināta arī uz priekšapmaksas SIM galalietotāju reģistrāciju un datu saglabāšanu.
Likumprojektā, kā piemērojamo administratīvo sankciju veids izvēlēts naudas sods un brīdinājums, kas arī administratīvās atbildības sistēmā paredzēti kā vienīgie pamatsodu veidi. Soda nauda ir praksē visbiežāk piemērotais sods par administratīvo pārkāpumu un teorētiski ir atzīts, ka tas ir piemērotākais un efektīvākais sods par administratīvo pārkāpumu. Savukārt, kā otrs administratīvo sankciju veids likumprojektā paredzēts brīdinājums, kas izsakāms rakstveidā, kā pakalpojuma sniedzēja un tirgotāja pieļautā pārkāpuma nosodījums un, kuru paredzēts piemērot gadījumos, kad, izvērtējot piemērojamo sankciju samērīgumu, tiek konstatēts, ka soda naudas piemērošana būtu nesamērīga pret pieļauto pārkāpumu, bet pārkāpuma pilnīga atstāšana bez nosodījuma – nepieļaujama un nenovērsīs turpmākus pārkāpumus.
Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētos aspektus, administratīvā soda apmērs tiek noteikts neliels (līdz 200 naudas soda vienībām), individualizēts un vērsts uz to, lai aizsargātu sabiedrisko kārtību, atjaunotu taisnīgumu, sodītu par izdarīto pārkāpumu, kā arī atturētu administratīvo pārkāpumu izdarījušo personu un citas personas no turpmākas administratīvo pārkāpumu izdarīšanas..
Vienlaikus administratīvā soda apmērs ir sabalansēts ar likumā jau noteiktajiem sodiem par citu administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, iekļaujoties robežās no 14 līdz 4000 naudas soda vienībām, nevis  represīvu mērķu sasniegšanu;
3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām. Šādas administratīvās atbildības noteikšana ir attaisnojama, jo tiek skartas sabiedriskās drošības intereses un informācijas nereģistrēšana vai šādas informācijas nepienācīga sniegšana var rezultēties ar valsts un sabiedrības drošības apdraudējumu citai personai vai valstij kopumā. Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Pārkāpums attiecas uz publiski tiesiskām attiecībām starp valsts varas īstenotāju un privātpersonu (elektronisko pakalpojumu komersantu), ja netiek izpildīti pienākumi, kas nepieciešami valstij, lai nodrošinātu personu tiesību aizsardzību, gan novēršot, gan sekmējot noziedzīgu nodarījumu atklāšanu.
Likumprojektā paredzēto personas datu nereģistrēšana vai nepilnīga reģistrēšana vērtējama kā administratīvais pārkāpums, kam potenciāli var būt nopietnas sekas, it īpaši, ja tiks konkrēta regularitāte pakalpojuma sniedzēja rīcībā, kas vērsta uz personas datu nereģistrēšanu, ņemot vērā, ka šādas rīcības rezultātā var ciest citas personas, sabiedriskā kārtība un valsts drošība;
4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums. Pārkāpuma bīstamība un kaitīgums ir salīdzinoši augsts, ņemot vērā priekšapmaksas karšu izmantošanu dažādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kad ir apdraudēta sabiedrības drošība un tas aizskar nozīmīgas sabiedrības vērtības, kā arī jau sniegto esošās situācijas aprakstu par valstī arvien pieaugošo noziedzīgo nodarījumi pret īpašumu, tikumību un dzimumneaizskaramību u.c. skaitu un izkrāpto naudas līdzekļu summām, kuru izdarīšanā tiek izmantoti nereģistrētiem galalietotājiem pieejamie elektronisko sakaru pakalpojumi.
Likumprojektā paredzētie administratīvie pārkāpumi vērtējami kā potenciāli bīstams un sabiedriskās intereses būtiski aizskaroši, jo tas var radīt būtiskas sekas – sabiedrības drošības un kārtības apdraudējumu noziegumu skaita palielināšanās rezultātā.
Valsts policijas informācija liecina par vairāk nekā 21 miljoniem eiro izkrāptām naudas summām 2025. gada 11 mēnešos un par pieaugošo nereģistrēto galalietotāju īpatsvaru (lēsts ap 40%) noziedzīgajos nodarījumos, kuros tiek izmantoti elektronisko sakaru pakalpojumi. Minētais skaidri parāda, cik svarīgi ir atteikties no elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšanas nereģistrētiem galalietotājiem un ievērot likumprojektā paredzēto kārtību. Vienlaikus, lai gan likumprojektā ietvertie pārkāpumi ir traucējoši labai pārvaldībai, tomēr tie nav ar tādu sabiedrisko bīstamību, lai būtu atzīstami par noziedzīgiem nodarījumiem. Līdz ar to administratīvās atbildības paredzēšana nosaka līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm; 
5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Administratīvais sods nav paredzēts par iestādes izdota tiesību akta labprātīgu neizpildīšanu.

Tiesībaizsardzības iestāžu uzdevums tostarp ir garantēt personu un sabiedrības drošību; novērst noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus un atklāt noziedzīgus nodarījumus, meklēt personas, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus. Tādējādi nevar paļauties tikai uz apstākli, ka persona brīvprātīgi izpildīs likumā noteiktos pienākumus un ir prezumējams, ka būs gadījumi, kad nolūkā izvairīt pakalpojuma sniedzējs izvairīsies no priekšapmaksas reģistrācijas vai piereģistrēs to nepienācīgā kārtā vai apjomā.

Ņemot vērā to, ka vitāli svarīgi nodrošināt atbilstošu sabiedrības drošību, nepieciešams piemērot administratīvo sodu par pakalpojuma sniegšanu, nenodrošinot normatīvo aktu prasības. Šāda sankcijas noteikšana ir vērtējama kā preventīvā rakstura līdzeklis, kas nodrošinās attiecīgo subjektu atbildīgāku attieksmi pret likumā noteiktajiem pienākumiem. Administratīvais sods, kā preventīvais līdzeklis, mazinās problēmsituāciju skaitu, atturot personas no likumprojektā paredzēto pienākumu neizpildes.

Atbilstoši Civillikuma 1405. pantam, lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesībspēja un rīcībspēja šā darījuma taisīšanai, pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Savukārt minētā likuma 1408. pants noteic, ka nepilngadīgajiem trūkst rīcībspējas. Līdz ar to, lai darījums vispār būtu spēkā, nepilngadīgo tiesiskos darījumos pārstāv viņa vecāki, aizbildņi, kā arī aizgādņi (minētā likuma 1411. pants).
Papildus norādāms, ka ikdienā bērni iepērkas veikalā, lieto sabiedrisko transportu un šādiem darījumiem nav nepieciešams noslēgt rakstisku civiltiesisku līgumu, lai tas būtu spēkā. Tomēr, iepērkoties internetveikalā, būtu jāpievērš uzmanība internetveikalā publicētajam distances līgumam (preču pirkšanas noteikumiem), kas visbiežāk paredz gadījumus, kad iepērkas nepilngadīgas personas. Piemēram, iepirkties interneta veikalā var rīcībspējīgas fiziskas personas (nepilngadīgas personas no 14 līdz 18 gadu vecumam tikai ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu). Ņemot vērā normatīvo regulējumu un tirdzniecības vietas preču pirkšanas noteikumus, ja likumiskā pārstāvja piekrišanas pirkumam nebūs, tad likumiskais pārstāvis būs atbildīgs par konkrēto bērna pirkumu.

Saskaņā ar Satversmes 96.pantu ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tādējādi pamattiesību ierobežojumus var noteikt tikai tad, ja ar to tiek sasniegts kāds no Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā minētajiem mērķiem, proti, pamattiesības var ierobežot, tostarp, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Kā norādīts juridiskajā literatūrā, "pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses". Tieši minētā līdzsvara nodrošināšanai ir pieļaujama personas pamattiesību samērīga ierobežošana. Turklāt Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir secinājusi: "tas, ka Satversmes norma neparedz attiecīgās pamattiesības ierobežošanas iespējamību, nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un arī tām nevar noteikt ierobežojumus". [Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 764.lpp.] Vienlaikus pamattiesību ierobežojumi pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie nepieciešami konkrētā mērķa sasniegšanai, proti, tiem jābūt samērīgiem ar attiecīgo mērķi. [ Turpat, 763., 764.,767.lpp.] Gadījumā, ja pastāv iespēja, ka valsts var aizskart kādas cilvēktiesības, jāpārbauda, vai tiesību aizskārums ir attaisnojams. Proti, cilvēktiesību aizskārums ir attaisnojams vienīgi tad, ja tiek izpildīti trīs priekšnoteikumi:
- ierobežojums ir noteikts ar likumu (likuma atrunas princips), ko pārbauda, izvērtējot, vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas [Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 149. lpp.];
- ierobežojums domāts leģitīma mērķa sasniegšanai (Satversmes 116. pantā uzskaitīti visi leģitīmie mērķi – citu cilvēku tiesību aizsardzība, demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība, sabiedrības drošība, sabiedrības labklājība, sabiedrības tikumība) – "ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad"[Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 149. lpp.];
- ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (nosaka līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm),[Ziemele, I. Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Izglītības soļi, 2000, 277.–288.lpp.] ko pārbauda, izvērtējot, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, vai ar attiecīgo likuma normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un personas likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu"[Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 149.lpp.].

Likumprojektā paredzētais regulējums kalpos leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, valsts un sabiedrības drošības aizsardzībai. Izvēlētais risinājums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo tiks savlaicīgi noskaidrotas personas, kas iesaistītas noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Tas palīdzēs tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem ātrāk noskaidrot vainīgās personas, kas turpmāk norādīto apsvērumu dēļ ir samērīgi salīdzinājumā ar  privātpersonu tiesību ierobežojumu – reģistrēt SIM kartes pirkumu. 

Likumprojektā paredzēto pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un, kurus izvēloties, pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Proti, ja pakalpojums netiks reģistrēts, tad tas ietekmēs citu personu tiesības gadījumā, ja tās būs cietušas noziedzīga nodarījuma rezultātā. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, tika konstatēts, ka nepastāv cits līdzeklis, ar kuru var sasniegt likumprojektā paredzēto leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) savā judikatūrā ir uzsvērusi, ka viens no leģitīmajiem mērķiem, kas var attaisnot iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, ir citu personu tiesību un brīvību aizsardzība. Attiecīgi valstij ir ne vien negatīvs pienākums garantēt neiejaukšanos personu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, tostarp nodrošināt korespondences noslēpuma, vārda brīvības un personas autonomijas aizsardzību un attiecīgi paredzēt atbilstošu atbildību par minētajiem likumpārkāpumiem, bet arī pozitīvs pienākums garantēt citu personu tiesību un brīvību aizsardzību. Attiecīgi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nav absolūtas un tās var tikt ierobežotas ne vien vertikālās attiecībās jeb attiecībās starp valsti un personu, bet arī horizontālās attiecībās jeb attiecībās starp personām, ja vienas personas darbība aizskar citas personas tiesības un likumiskās intereses (skat., piemēram ECT 2008. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2872/02 K.U. v. Finland §46). 

Likumprojektā paredzētās prasības ir samērīgas, nepieciešamas un atbilstošas leģitīma mērķa — noziedzības apkarošanas un sabiedriskās drošības stiprināšanas — sasniegšanai.
Tādējādi personu dati tiks apstrādāti atbilstoši likuma "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā" 5. un 8. panta prasībām, gadījumos, ja būs pamats uzskatīt, ka reģistrētā informācija par personu var palīdzēt novērst vai atklāt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.
Likumprojekta regulējums paredzēts saskaņā ar likuma "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā" 2. pantā noteikto mērķi, proti,  aizsargāt fizisko personu pamattiesības, it īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kad kompetentās iestādes apstrādā personas datus, lai novērstu, izmeklētu un atklātu noziedzīgus nodarījumus un administratīvos pārkāpumus; piemērotu un izpildītu kriminālsodus un administratīvos sodus; veiktu citas ar administratīvā pārkāpuma procesu vai kriminālprocesu saistītas darbības.