Anotācija (ex-ante)

Labklājības ministrija īsteno Eiropas Ekonomikas zonas (turpmāk – EEZ) finanšu instrumenta 2014. - 2021. gada programmas “Starptautiskā policijas sadarbība un noziedzības apkarošana” projektu “Atbalsts Barnahus ieviešanai Latvijā” (turpmāk - projekts). Līguma par projekta īstenošanu parakstīšanas datums: 18.02.2021. Projekta ilgums: līdz 30.04.2024. Līguma Nr. EEZ/LM/2020/5. Projekta vispārējais mērķis ir bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidošana, ieviešot bērna mājas modeli Latvijā, nodrošinot starpdisciplināru un starpinstitucionālu sadarbību bērniem, kuri cietuši no vardarbības vai kļuvuši par tās lieciniekiem.

"Bērna māja" ir atzīta par vadošo, bērniem piemērotu, starpdisciplināru un starpinstitucionālu modeli, kas izstrādāts darbam ar cietušiem bērniem un vardarbības lieciniekiem. "Bērna māja" ir izveidota ar mērķi ikvienam bērnam novērst retraumatizāciju izmeklēšanas un tiesvedības laikā.  Viens no "Bērna māja" pamatuzdevumiem ir palīdzēt sagatavot tiesvedībai derīgas liecības, izdibinot no bērna skaidrojumus tā, lai bērnam nebūtu jāierodas uz tiesu, ja lietā ir uzsākts kriminālprocess. Lai veiktu šo uzdevumu, "Bērna māja" piedāvā “viena kontaktpunkta” pieeju, saskaņā ar kuru vienā, bērnam piemērotā telpā sadarbojas visas attiecīgās institūcijas, piemēram, policija, sociālie dienesti, bērnu aizsardzības dienesti, fiziskās un garīgās veselības pakalpojumu sniedzēji un prokurors. Tikpat svarīgs "Bērna mājas" izveides mērķis ir arī sniegt bērnam atbalstu, lai tas atgūtos no piedzīvotās emocionālās traumas. "Bērna māja" ir arī nozīmīga loma galveno ieinteresēto personu informētības un zināšanu veicināšanā par vardarbību pret bērniem. (“Bērna māja" modeļa kvalitātes standarti. Starpdisciplināras un starpinstitucionālas sadarbības veicināšana darbā ar cietušiem bērniem un vardarbības lieciniekiem”. Autore: Olīvija Linda Haldošone [Olivia Lind Haldorsson], bezpeļņas organizācija “Child Circle”).

 Projekta mērķi: 
-izstrādāt un ieviest starpnozaru un starpdisciplināru uz cietušo centrētu institucionālās sadarbības modeli vardarbības pret bērniem gadījumos;
- nodrošināt, lai pret bērniem, kuri cietuši vardarbības vai ir tās liecinieki, izturētos bērniem draudzīgā veidā; 
-uzlabot kriminālprocesā izmantoto pierādījumu kvalitāti, kas saistīti ar vardarbību pret bērnu, tostarp mācot speciālistus [pierādījumu kvalitātes uzlabošana tiks sekmēta, nodrošinot, ka vardarbībā cietušā bērna nopratināšanu "Bērna māja" veiks ar pieredzējuša un jomā augsti kvalificēta psihologa starpniecību, kurš specializējies vardarbībā cietušu bērnu nopratināšanā; nopratināšanā tiks izmantota pierādījumos balstīta metodoloģija; bērna nopratināšanā iesaistītās personas un institūcijas tiks speciāli sagatavotas, lai pilnvērtīgi varētu izmantot "Bērna māja" pieejamās iespējas un līdzekļus, tajā skaitā pierādījumu fiksēšanas iespējas];
- izveidot funkcionējošu, tiesiski un organizatoriski nostiprinātu bērna māju Latvijā, kur bērni tiek pratināti un veiktas tiesu ekspertīzes kriminālprocesuālos nolūkos, bērni tiek vispusīgi novērtēti un saņem atbilstošus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus no atbilstošiem speciālistiem; 
- ieviest bērna māju nacionālajā bērnu aizsardzības struktūrā, lai sadarbību starp institūcijām "Bērna māja" modeļa ietvaros regulētu valstī noteiktas procedūras un oficiāli starpinstitūciju nolīgumi.

Projekta aktivitātes:
– stiprināt tiesisko, politisko un institucionālo sistēmu daudznozaru starpinstitūciju kopējo ietvaru pakalpojumu attīstībai un ilgtspējīgai "Bērna māja" darbībai;
– uzlabot speciālistu zināšanas un iespējas un palielināt speciālistu un plašākas sabiedrības informētību par vardarbības pret bērniem izplatību, galveno uzmanību pievēršot bērnu seksuālas izmantošanas novēršanai;
– uzlabot un modernizēt telpas "Bērna māja" vajadzībām;
– nodrošināt starpdisciplīnu, vairāku pušu un institūciju pakalpojumus "Bērna māja" ietvaros.

Ministru kabineta 2020. gada 6. oktobra sēdes protokola nr. 59 22. paragrāfā “Informatīvais ziņojums “Par Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta līdzfinansētās programmas “Starptautiskā policijas sadarbība un noziedzības apkarošana” ietvaros iepriekš noteiktā projekta “Atbalsts Barnahus ieviešanai Latvijā” ieviešanas modeli un ilgtspēju”” atbalstīti šādi risinājumi:
- "Bērna māja" darbību nodrošināt Veselības ministrijas valdījumā esošās valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” pārziņā nodotās telpās Vienības gatvē 45, Rīgā, projekta ietvaros veicot to renovācijai nepieciešamā tehniskā projekta sagatavošanu un nepieciešamo renovācijas darbu veikšanu no projekta līdzekļiem;
- projektā iekļaut jaunu projekta partneri – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, kuras uzdevums ir gādāt par "Bērna māja" personālsastāvu un integrēt "Bērna māja" modeli inspekcijas institucionālajā struktūrā. Projekta īstenošanas laikā visas izmaksas, kas saistītas ar "Bērna māja" modeļa darbību (tajā skaitā finansējums "Bērna māja" modeļa personāla atlīdzībai) segt no projektam piešķirtā finansējuma.
- Labklājības ministrijai kā atbildīgajai institūcijai par projekta ilgtspējas nodrošināšanu sadarbībā ar "Bērna māja" darbībā iesaistītajām institūcijām atbilstoši informatīvajā ziņojumā paredzētajam projekta īstenošanas laikā un pēc tā pabeigšanas nodrošināt "Bērna māja" modeļa pilnvērtīgu darbību un tā darbības uzraudzību.

2023. gada 20. aprīlī tika pieņemti grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā (likums izsludināts 2. maijā). Saskaņā ar minētajiem grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likums tiek papildināts ar 52.¹ un 52.² pantu, normatīvi nostiprinot starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” institūtu likuma līmenī. 

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.¹ pantu (stājās spēkā 2023. gada 1. jūnijā), lai sniegtu atbalstu vardarbībā cietušiem bērniem un viņu nevardarbīgajiem tuviniekiem, kā arī lai nodrošinātu iespēju veikt kriminālprocesuālās darbības, tiek īstenota starpinstitucionālās sadarbības programma “Bērna māja”, kuru nodrošina Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. 

Starpinstitucionālās sadarbības programmai “Bērna māja” ir šādi uzdevumi:
1) vienuviet nodrošināt vardarbībā cietušā bērna labākajām interesēm atbilstošus intervences pasākumus, tai skaitā bērna vajadzību un risku izvērtēšanu, medicīnisko, psiholoģisko un sociālo atbalstu bērnam un tā nevardarbīgajam tuviniekam;
2) nodrošināt iespēju veikt kriminālprocesuālās darbības bērniem, kuri cietuši no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, kā arī no Krimināllikuma 125. panta otrās daļas 9. punktā, 126. panta otrās daļas 7. punktā, 130. panta trešās daļas 6. punktā un 174. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem;
3) koordinēt un nodrošināt, lai kompetentās institūcijas apmainās ar informāciju, apstrādā nepieciešamos vardarbībā cietušā bērna un ar viņu saistīto citu personu datus, tai skaitā īpašu kategoriju personas datus, kas kompetento institūciju pilnvaru īstenošanai nepieciešami vardarbības pret bērnu gadījuma vadīšanā, neveicot atkārtotu vienas un tās pašas informācijas ieguvi no bērna (atkārtotu bērna iztaujāšanu u.tml.), kā arī nodrošināt saņemtās informācijas uzkrāšanu un veidot statistikas analīzi (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.¹ panta otrā daļa).

Starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” uzdevumu izpildei kompetentās institūcijas apstrādā vardarbībā cietušā bērna un ar viņu saistīto citu personu datus, tai skaitā īpašu kategoriju personas datus (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.¹ panta trešā daļa).

Savukārt kārtību, kādā tiek organizēta starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” īstenošana, sniegti pakalpojumi un veiktas starpinstitucionālās sadarbības procedūras, kā arī personas datu apstrādes apjomu un kārtību nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabinetam nepieciešams izpildīt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.¹ panta ceturtajā daļā doto pilnvarojumu un noteikt kārtību, kādā tiek organizēta starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” īstenošana, sniegti pakalpojumi un veiktas starpinstitucionālās sadarbības procedūras, kā arī personas datu apstrādes apjomu un kārtību. 

Atbilstoši likumā dotajam pilnvarojumam Ministru kabineta noteikumu projektā ietverti priekšraksti, kuri ievērojami, organizējot starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” īstenošanu, sniedzot pakalpojumus, veicot starpinstitucionālās sadarbības procedūras, kā arī apstrādājot personas datus.

Anotācijas pielikumā (2.pielikums) pievienots shematisks atspoguļojums tam, kā plānota starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” (turpmāk - shematisks attēlojums) darbības organizēšana, tajā skaitā nepieciešamās sagatavošanās darbības pirms bērna ierašanās,  darbības, kurās bērns tiek iesaistīts (tajā skaitā bērna nopratināšana ar psihologa starpniecību), kā arī turpmākā nepieciešamā rīcība un atbalsts bērnam pēc tam, kad bērns ir apmeklējis starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” pasākumus (sekošana līdzi bērna situācijai).

Ievērojot shematisko attēlojumu, Ministru kabineta noteikumos iestrādāti starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” īstenošanas posmi:
1) programmas “Bērna māja” īstenošanas uzsākšana;
2) sagatavošanās pasākumi pirms bērna ierašanās programmas “Bērna māja” īstenošanas vietā;
3) darbības ar bērnu programmas “Bērna māja” ietvaros (informācijas noskaidrošana no bērna u.tml.);
4) bērnam un bērna nevardarbīgajam tuviniekam nepieciešamā atbalsta organizēšana (tajā skaitā vajadzību novērtēšana, atbalsta sniegšana, koordinēšana u.tml.);
5) bērnam sniegtā atbalsta novērtēšana, sekošana līdzi bērna situācijai pēc programmas “Bērna māja” beigām (jeb pēc intensīvākā programmas “Bērna māja” posma beigām, tas ir, pēc 1., 2. un 3. posma pabeigšanas). 

Papildus Ministru kabineta noteikumu projektā arī nostiprināti būtiskākie darbības principi, kas ņemami vērā visā programmas “Bērna mājā” īstenošanās laikā. Vienlaikus visas kompetentās institūcijas turpina ievērot un piemērot arī citos normatīvajos aktos tām noteiktos pienākumi bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanai. Noteikumu projektā noteikto darbības principu ievērošana un ieviešana ir primāri Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (Bērna mājas personāla) kā programmas "Bērna māja" nodrošinātājas kompetence.

Noteikumu projektā noteikta inspekcijas konsultatīvā un izglītojošā loma darbā ar kompetentajām institūcijām.

Lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma noteiktību, Ministru kabineta noteikumu projektā arī ietverts uzskaitījums institūcijām, fiziskām un juridiskām personām, kuras atbilstoši kompetencei un darbības mērķiem programmas “Bērna māja” ietvaros sadarbojas, kā arī personas datu apstrādes jautājumi. 

Inspekcija programmas “Bērna māja” īstenošanu uzsāk:
1) Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.¹ panta otrās daļas 2. punktā noteiktajos gadījumos pēc procesa virzītāja lūguma saņemšanas nodrošināt iespēju veikt bērna nopratināšanu, fiksējot kriminālprocesuālo darbību norisi skaņu vai skaņu un attēlu ierakstā (ar tehniskiem līdzekļiem) un, ja nepieciešams, pieaicinot psihologu, un citas kriminālprocesuālās darbības;
2) Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.¹ panta otrās daļas 1. punktā noteiktajos gadījumos, ja inspekcija, konsultatīvā atbalsta ietvaros konstatējusi, ka bērna situācijas pilnvērtīgai novērtēšanai ir jāiegūst informācija no bērna, vai bērnu slimnīca, bērna dzīvesvietas pašvaldības sociālais dienests vai bāriņtiesa iesniedz inspekcijai lūgumu veikt darbības bērna situācijas novērtēšanai.

Tādējādi Ministru kabineta noteikumu projektā izdalāmi divi alternatīvi procesi, kuru ietvaros bērns nonāk programmā “Bērna māja” un kompetento institūciju pārstāvji kontaktējas ar bērnu (ar psihologa starpniecību vai nepastarpinātā veidā).

Pirmais process ir saistīts ar procesa virzītāja uzsāktu kriminālprocesu, tā ietvaros pēc procesa virzītāja lūguma programmā “Bērna māja” tiek nodrošināta iespēja veikt vardarbībā cietušā bērna nopratināšanu ar psihologa starpniecību. Vienlaikus norādāms, ka, ievērojot Kriminālprocesa likumā noteiktās nepilngadīgā pratināšanas īpatnības, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija nodrošina arī iespēju procesa virzītājam bērnu nopratināt tieši, tas ir, bez psihologa starpniecības.

Savukārt otrais process ir saistīts ar inspekcijas sniegtu konsultatīvu atbalstu bērnu slimnīcai, pašvaldības sociālajam dienestam vai bāriņtiesai; nav tādu faktu un apstākļu kopuma, kad ir pamats ziņot policijai, bet bērns:
- izrāda vecumam neatbilstošu seksualizētu uzvedību,
- veic vecumam neatbilstošas, seksuālas darbības ar citiem bērniem, nodarot pāri sev vai citiem;
- izrāda pazīmes, kas liecina par iespējamu traumu/vardarbību, pastāv iespēja, ka cietis no seksuālām darbībām, bet nav konkrētu faktu;
- konstatēta seksuāla izmantošana 2 nepilngadīgo starpā, kas ir zem kriminālatbildības vecuma.

Konsultatīvu atbalstu Bērna māja var īstenot telefoniski, STIS veidā, klātienē, tiešsaistē, ievērojot drošus komunikācijas mehānismus.

Konsultatīva atbalsta ietvaros Bērna mājai var tikt piesaistīts arī Valsts policijas pārstāvis, lai kopīgi lemtu vai, balstoties uz esošo informāciju ir/nav pamats ziņot policijai.

Ja tiek secināts, ka institūcijas savas iespējas (sadarbojoties, bet neiesaistot pašu bērnu) iegūt informāciju par to, kas ir noticis, ir izsmēlušas un vērsties policijā nav pamata – Bērna māja piedāvā veikt strukturētu psihologa sarunu ar bērnu veicot video ierakstu. Saruna tiek veikta sociālā dienesta, bāriņtiesas vai bērnu slimnīcas uzdevumā. Atkarībā no pakalpojuma pieteicēja – sociālā dienesta, bāriņtiesas vai bērnu slimnīcas pārstāvis novēro interviju caur tehniskajiem līdzekļiem citā telpā. Sarunas laikā psihologs strukturētā veidā (pēc līdzīgas tehnikas kā nopratināšanā) noskaidro informāciju no bērna.

Ja bērns sāk stāstīt par notikušiem faktiem, kas satur noziedzīga nodarījuma pazīmes vai norāda uz iespējamā pāridarītāja vārdu – intervija tiek pārtraukta un visa informācija kopā ar ierakstu tiek iesniegta Valsts policijai kriminālprocesa uzsākšanai. Citos gadījumos bērna stāstītais tiek izmantots, lai sociālais dienests, bāriņtiesa vai bērnu slimnīca (atkarībā no kompetences un intervences mērķa) plānotu nepieciešamās turpmākās darbības ar bērnu un ģimeni, atbalsta pakalpojumus bērnam un ģimenei, lemtu par vidi, kurā bērnam droši atrasties u.c.

Primāri šī pakalpojuma izmantotāji būs pašvaldību sociālie dienesti un bērnu slimnīca (ja slimnīcā stacionāri vai ambulatori nonācis bērns, kas izrāda augstāk norādītās pazīmes). Tomēr Ministru kabineta noteikumu projektā ir ielikta arī bāriņtiesa, lai dotu iespēju sniegt atbalstu bāriņtiesai, organizējot bērna viedokļa uzklausīšanu šādos neskaidros gadījumos. Šādas psihologa sarunas mērķis ir pēc iespējas ātri, strukturēti, bērnam saudzīgi un samazinot intervenču skaitu iegūt informāciju no bērna.

Ieviešot šo interviju praksi, plānots mazināt psiholoģisko izpēšu skaitu, kas šobrīd tiek izmantota kā vienīgā iespējamā metode darbā ar neskaidriem vardarbības gadījumiem. Psiholoģiskā izpēte pēc būtības ietver netiešu vardarbības pazīmju identificēšanu. Savukārt paša bērna stāstījums, kas fiksēts videoierakstā var kalpot gan kā pamats noziedzīga nodarījuma atklāšanā, gan palīdzēt bērna situācijas novērtēšanā un psiholoģiskā atbalsta sniegšanā.

Intervija ar bērnu nav kriminālprocesuāla darbība, kā arī tā nav psihologu profesionālā darbība Psihologu likuma izpratnē. Intervija ar bērnu ir ,veids, kādā šim uzdevumam īpaši sagatavots psihologs (ieguvis zināšanas par intervijas ar bērnu veikšanu Bērna mājā) sarunājas ar bērnu, ņemot vērā kompetento institūciju uzdotos jautājumus, palīdzot minētos jautājumus uzdot bērna vecumam un briedumam atbilstošā veidā. 

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas noteiktā kompetence sniegt konsultatīvu atbalstu programmas “Bērna māja” īstenošanas jautājumos aptver gan tādas situācijas, kad ar inspekciju sazinās institūcija, kura lūdz konsultatīvo atbalstu, gan arī tādas situācijas, kad inspekcija ir pastarpināti ieguvusi vai saņēmusi informāciju, piemēram, no kādas trešās personas (citas institūcijas vai personas), ka kompetentajai institūcijai ir nepieciešams konsultatīvs atbalsts, proti, inspekcija pati pēc savas iniciatīvas sazinās ar institūciju un piedāvā tai konsultatīvu atbalstu.

Konkrētā bāriņtiesa, sociālais dienests vai bērnu slimnīca, ņemot vērā to rīcībā esošo informāciju un tām nepieciešamās konsultācijas nolūku, sazinās ar Bērna māju tādā laika nogrieznī, kas ir atbilstošs ar konsultācijā apspriežamo jautājumu. Proti, konkrētajā gadījumā visām iespējamām situācijām nederēs viens termiņš. Tomēr, ņemot vērā, ka konsultatīvā palīdzība Bērna mājā būs pieejama telefoniski, tad institūcijām būtu ieteicams ar Bērna māju sazināties bez liekas kavēšanās. Telefona vai arī, piemēram, klātienes konsultācijas laikā jau tiktu tālāk konkretizēts, kādas nepieciešamās darbības un cik drīz būtu veicamas. Iespējama arī situācija, ka konsultācijas laikā neskaidrie jautājumi ir tikuši atrisināti un, ja nepieciešams, informācija nekavējoties tiek nodota Valsts policijai.

Starpinstitucionāla sadarbība starp kompetentajām iestādēm notiek horizontālā līmenī, proti, Bērna mājas ietvaros sadarbojies ieinteresētās institūcijas uz līdzvērtīgiem pamatiem ar vienu mērķi – palīdzēt bērnam. Iestādes veic nepieciešamās darbības nevis tādēļ, ka kāds tām subordinācijas ietvaros to liek darīt, bet tādēļ, ka, izvērtējot konkrēto situāciju, konkrētā rīcība ir nepieciešama, lai kompetentā institūcija varētu nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību.

Saskaņā ar noteikumu projektu inspekcijai ir nepieciešams saņemt bērnu slimnīcas, bāriņtiesas vai sociālā dienesta lūgumu veikt darbības bērna situācijas novērtēšanai, jo programma “Bērna māja” nepārņem no bāriņtiesas, sociālā dienesta vai bērnu slimnīcas bērna lietu, bet sniedz minētajām institūcijām atbalstu, lai tās varētu veikt to kompetencē esošos uzdevumus, pieņemt datos balstītus lēmumus bērna labāko interešu nodrošināšanai.

Noteikumu projektā minēto lūgumu veikt darbības bērna situācijas novērtēšanai bērnu slimnīca, sociālais dienests un bāriņtiesas iesniedz inspekcijai arī tad, ja inspekcija sākotnējo informāciju par bērna situāciju ir saņēmusi no cita informācijas avota, piemēram, citas institūcijas vai personas.

Ja inspekcija informāciju par iespējamu situāciju, kur bērnam nepieciešams atbalsts, saņem no citas institūcijas (ne no bērnu slimnīcas, bāriņtiesas vai sociālā dienesta), inspekcija izvērtē saņemto informāciju, un rīkojas atbilstoši veiktajam izvērtējumam. Proti, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērnu, tad inspekcija nekavējoties par to ziņo policija. Izņēmums ir situācija, kad ir ziņas par to, ka bērns ir cietis no Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā minētās fiziskās un emocionālās vardarbības, ko ir izdarījusi valsts vai pašvaldību institūcijas amatpersona vai darbinieks. Tādā gadījumā konkrētā administratīvā pārkāpuma procesu veic pati inspekcija. Ja nav aizdomas par pret bērnu vērstu vardarbību, bet ir aizdomas, ka bērnam ir nepieciešama palīdzība, tad atbilstoši inspekcijas rīcībā esošajai informācijai, inspekcija sazinās ar institūciju, kura atbildīga par attiecīgās palīdzības sniegšanu bērnam, bērnu slimnīcu, bāriņtiesu vai sociālo dienestu, piedāvā institūcijai konsultāciju par programmas “Bērna māja” jautājumiem un, ja nepieciešams, piedāvā iespēju programmā “Bērna māja” veikt darbības bērna situācijas novērtēšanai. Arī šajā gadījumā programma “Bērna māja” darba ar bērnu un bērna nevardarbīgo  tuvinieku tiek uzsākts pēc bērnu slimnīcas, bāriņtiesas vai sociālā dienesta lūguma saņemšanas.

Konsultējot kompetentās institūcijas par programmas “Bērna māja” īstenošanas jautājumiem, bērna likumiskā pārstāvja piekrišana nav nepieciešama, jo šāda kompetento institūciju konsultēšana, kurā nepiedalās bērns, nav uzlūkojama šo noteikumu izpratnē kā darbība ar bērnu.

Ja inspekcija, konsultējot bērnu slimnīcu, bērna dzīvesvietas pašvaldības sociālo dienestu vai bāriņtiesu, konstatējusi, ka bērna situācijas pilnvērtīgai novērtēšanai ir jāiegūst informācija no bērna un bērnu slimnīca, bāriņtiesa vai sociālais dienests ir iesniedzis lūgumu inspekcijai veikt darbības bērna situācijas novērtēšanai, inspekcija vienojas ar bērnu slimnīcu, bāriņtiesu vai sociālo dienestu par piemērotāko veidu bērna likumiskā pārstāvja piekrišanas saņemšanai (vai likumiskā pārstāvja piekrišanu  vecākam palīdz noformulēt programmas “Bērna māja” personāls, kad bērns kopā ar vecāku ierodas Bērna mājā, vai arī to likumiskais pārstāvis inspekcijai nosūta elektroniski pirms ierašanās Bērna mājā vai iesniedz inspekcijai ar bērnu slimnīcas, sociālā dienesta vai bāriņtiesas starpniecību).

Lai nodrošinātu, ka procesa virzītāja lūgums organizēt bērna nopratināšanu un citas kriminālprocesuālās darbības, kā arī bērnu slimnīcas, pašvaldības sociālā dienesta un bāriņtiesas lūgumi veikt darbības bērna situācijas novērtēšanai tiek sagatavoti vienveidīgā un pārskatāmā struktūrā, inspekcija sagatavo veidlapu paraugus procesa virzītāja lūgumam un slimnīcas deleģētā pārstāvja, pašvaldības sociālā dienesta un bāriņtiesas lūgumam.

Svarīgi atzīmēt, ka lūgumā ietverama pamata informācija, lai inspekcijai būtu iespējams uzsākt programmas “Bērna māja” īstenošanu. Lūgumam nav nepieciešams pievienot visus ziņas vai faktus apliecinošus dokumentus vai to kopijas, bet ir svarīgi sniegt precīzu pamata informāciju un norādes par konkrētu bērnu, lai inspekcija, programmas “Bērna māja” psihologs, varētu veikt sagatavošanās darbus pirms bērna ierašanās programmas “Bērna māja” norises vietā.

Piemēram, ja procesa virzītājam ir informācija par to, ka bērnam ir nepieciešams surdotulks, tad lūgumā nav nepieciešams iekļaut ārsta izziņu par surdotulka nepieciešamību, bet ir pietiekami, ja lūgumā ir norāde, ka saziņai ar bērnu nepieciešams surdotulks.

Procesa virzītāja lūgumā nepieciešams ietvert šādu informāciju:
- bērna vārds un uzvārds,
- dzimšanas dati;
- bērna pārstāvja kriminālprocesā vārds, uzvārds, attiecību raksturs ar bērnu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 104. pantu (māte, tēvs, aizbildnis, vecvecāks, pilngadīgs brālis vai pilngadīga māsa,  institūcijas vai nevalstiskas organizācijas pārstāvis u.c.);
- valoda, kurā bērns runā.

Savukārt bērnu slimnīcas, pašvaldības sociālā dienesta vai bāriņtiesas lūgumā ietverama šāda informācija:
- bērna vārds un uzvārds;
- bērna personas kods vai dzimšanas dati, ja personas koda nav;
- bērna dzīvesvietas adrese,
- bērna likumiskā pārstāvja vārds, uzvārds, personas kods, vai dzimšanas dati, ja personas koda nav, amats (ja bērnu pārstāv bāriņtiesas vai bērnu aprūpes iestādes pārstāvis) un kontaktinformācija – tālrunis, dzīvesvietas adrese (iestādes adrese, ja bērnu pārstāv bāriņtiesas vai bērnu aprūpes iestādes pārstāvis);
-- valoda, kurā bērns runā;
- īss situācijas apraksts, iesaistīto institūciju un līdzšinējās intervences uzskaitījums.

Šādu datu ietveršana (bērna vārds, uzvārds, personas kods vai dzimšanas dati, ja personas koda nav) kompetento iestāžu lūgumos ir nepieciešama, lai varētu identificēt, kurš tieši bērns ir reģistrējams programmā “Bērna māja”. Informācijai ir nepieciešama, lai programmas "Bērna māja" psihologs, sociālais darbinieks un ārstniecības persona varētu ar bērnu sazināties, sagatavoties, saplānot veicamās darbības, ņemot vērā arī bērna vecumu un situācijas kontekstu, kādā ir bērns.

Projekta 7.1.2. apakšpunktā noteikts, ka procesa virzītāja lūgumā ir jānorāda bērna dzimšanas dati, savukārt projekta 7.2.2. apakšpunktā noteikts, ka bērnu slimnīcas, pašvaldības sociālā dienesta vai bāriņtiesas lūgumā ir jānorāda bērna personas kods vai dzimšanas dati, ja personas koda nav.

Šāda atšķirība minēto institūciju lūgumos ietveramajā informācijā ir saistīta ar to, ka dažādu institūciju rīcībā ir atšķirīgs informācijas apjoms. Procesa virzītāja rīcībā ir mazāks informācijas apjoms par cietušo bērnu nekā bērnu slimnīcai, sociālajam dienestam un bāriņtiesai. Tādējādi lūgumā sniegtās informācijas kategorijas ir saistīts ar lūguma iesniedzēja praktiskajām iespējām konkrēto informāciju sagatavot. Attiecīgi citu informāciju, kas programmā "Bērna māja" nepieciešama, lai sagatavotos pirms bērna ierašanās Bērna mājā, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai būs jānoskaidro pašai. 

Minētā informācija arī ir nepieciešama, lai programma "Bērna māja" varēt sagatavot atskaites kontrolējošajām iestādēm par atbilstošu resursu un finanšu izlietojumu, kur šaubu gadījumā kontrolējošās iestādes arī varētu pārliecināties, ka tiešām konkrētajiem bērniem atbalsts programmā "Bērna māja" ir ticis sniegts. 

Informācija par bērna dzīvesvietas adresi, kā arī kontaktinformācija ir svarīga, lai, ja nepieciešams, varētu nodrošināt saziņu ar bērnu un bērna likumisko pārstāvi, plānot un koordinēt palīdzības sniegšanu bērnam pēc iespējas tuvāk bērna dzīvesvietai.

Bērna likumiskā pārstāvja vārds, uzvārds, personas kods, vai dzimšanas dati, ja personas koda nav, amats (ja bērnu pārstāv bāriņtiesas vai bērnu aprūpes iestādes pārstāvis) un kontaktinformācija - tālrunis, dzīvesvietas adrese (iestādes adrese, ja bērnu pārstāv bāriņtiesas vai bērnu aprūpes iestādes pārstāvis), ir nepieciešams, lai varētu identificēt, kura persona ir tiesīga bērnu pārstāvēt, ka arī lai nodrošinātu iespēju ar personu sazināties. Minētā informācija arī ir nepieciešama, lai saņemtu bērna likumiskā pārstāvja piekrišanu, lai bērns varētu izmantot programmas "Bērna māja" piedāvāto atbalstu un pakalpojumus.

Noteikumu projektā noteikts, ka bērns, viņa pārstāvis vai uzticības persona, kā arī programmā iesaistītie nevardarbīgie tuvinieki programmas īstenošanas laikā saņem informāciju par darbībām, kas tiek vai tiks veiktas, kā arī par pieejamiem atbalsta pakalpojumiem. Bērnam informāciju sniedz vecumam un briedumam atbilstošā formā, izmantojot visus pieejamos komunikācijas veidus, tajā skaitā nodrošinot informācijas fiksēšanu tādā formātā, kas ļautu ar to konkrētajam bērnam iepazīties (lasīt, aplūkot, klausīties neierobežotu reižu skaitu), arī ņemot vērā bērna īpašās vajadzības.  Minētais princips attiecas arī uz bērna informēšanu par pieejamiem atbalsta pakalpojumiem.

Atkarībā no bērna nevardarbīgā tuvinieka statusa informācijas apjoms, ar kādu bērna nevardarbīgais tuvinieks varēs iepazīties, atšķirsies. Piemēram, ja bērna nevardarbīgais tuvinieks ir bērna likumiskais pārstāvis, tad informācijas apjoms, ar kādu nevardarbīgais tuvinieks varēs iepazīties, būs atbilstoša Civillikuma 177. panta pirmajai daļai, saskaņās ar kuru līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Tas pats attiecas uz situāciju, kad bērna likumiskais pārstāvis ir pilnvarojis, piemēram, kādu no vecvecākiem pavadīt bērnu uz Bērna māju un pārstāvēt bērnu Bērna mājas apmeklējuma laika. Papildus arī jāpiemin situācija, kad bērnu uz Bērna māju pavada bāriņtiesas ieceltais aizbildnis, kas vairumā gadījumu arī ir kāds no bērna tuvākajiem radiniekiem. Šajā gadījumā ir jāņem vērā Civillikuma 252. pantā noteiktais, ka aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus, tādējādi arī šādā statusā esošiem tuviniekiem noteiktais tiesību un pienākumu apjoms attiecībā pret bērnu un trešajā personām ir līdzvērtīgs vecāku tiesībām un pienākumiem.

Tāpat jāņem vērā, vai un kādu statusu bērna nevardarbīgajam tuviniekam ir noteicis procesa virzītājs kriminālprocesā. Informācijas apstrādi, kas saistīta ar kriminālprocesuālajām darbībām un to rezultātā iegūtajiem datiem, nosaka Kriminālprocesa likums, tādējādi šāda veida informācijas apstrādes regulējumu noteikumu projektā nav nepieciešams dublēt. 

Noteikumu projektā noteikts, ka situācijas novērtējumu veic sadarbībā ar tiesībsargājošās, veselības aprūpes pakalpojumu, bērnu tiesību aizsardzības un sociālās jomas speciālistiem, kas iesaistīti bērna un ģimenes gadījuma risināšanā, lai veikto darbību secība un piešķirtie atbalsta pakalpojumi būtu atbilstoši bērna un viņa nevardarbīgo tuvinieku vajadzībām. Paskaidrojams, ka, lai definētu, kā bērnam palīdzēt, ir jāsaprot bērna dzīves vide kopumā. Piemēram, ja vardarbībā cietušajam bērnam sociālās rehabilitācijas pakalpojums tiks nodrošināts, bet netiks ņemtas vērā bērna nevardarbīgo tuvinieku psihoemocionālās vajadzības, tad pastāv risks, ka bērna nevardarbīgajam tuviniekam, nebūs vajadzīgo resursu turpināt atbalstīt un palīdzēt bērnam, bērns var tikt pamests novārtā, ciest atkārtoti no vardarbības u.tml. Ievērojot minēto, programmas “Bērna māja” ietvaros, piemēram, bāriņtiesas kompetence nodrošināt bērna tiesību aizsardzību nav pretnostatāma bērna nevardarbīgo tuvinieku situācijas un vajadzību novērtējumam.  

Noteikumu projektā noteikts, ka darbībām ar bērnu, kas veicamas saskaņā ar programmu “Bērna māja”, saņem bērna likumiskā pārstāvja piekrišanu. Šajā gadījumā svarīgi atzīmēt, ka minētā norma nav attiecināma uz to bērna vecāku, kuram attiecīgi ir pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības, vai aizbildni, kuru ar bāriņtiesas lēmumu atlaiž no aizbildņa pienākumu pildīšanas sakarā ar nespēju pamatotu iemeslu dēļ pildīt aizbildņa pienākumus.

Likumiskā pārstāvja piekrišanu attiecīgi sniedz vecāki, ja bērnam nodibināta aizbildnība, tad piekrišanu dod bāriņtiesas ieceltais aizbildnis. Ja bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns ir ticis ievietots audžuģimenē, tad piekrišanu par darbībām ar bērnu, kas veicamas saskaņā ar programmu “Bērna māja”, sniedz bāriņtiesa, savukārt, ja bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns ievietots bērnu aprūpes iestādē, tad attiecīgu piekrišanu dod bērnu aprūpes iestādes vadītājs.

Saskaņā ar Civillikuma 177.pantu līdz pilngadības sasniegšanai (Civillikuma 219.pants) bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.      

Tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi. Vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt. Ja mirst tas no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, kā arī tad, ja viņam nav iespējams aizgādību īstenot, to īsteno otrs vecāks, ja vien viņam nav atņemtas vai pārtrauktas aizgādības tiesības.

Saskaņā ar Civillikuma 186.pantu vecāki kopīgi pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās (koppārstāvība). Ja vecāki dzīvo šķirti, koppārstāvība iespējama tikai tad, ja abi vecāki ir vienojušies par kopīgu aizgādību vai ir pieņemams, ka pastāv vecāku kopīga aizgādība (Civillikuma 178. pants).

Viens no vecākiem vienpersoniski pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, ja:
1) otrs vecāks nav sasniedzis pilngadību, izņemot gadījumu, kad viņš ir stājies laulībā;
2) otrs vecāks ir miris;
3) ar vienošanos vai tiesas spriedumu nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar likumu bērnu viņa personiskajās attiecībās pārstāv abi vecāki.

Katram no vecākiem ir tiesības veikt tiesiskas darbības, kuras ir bērna interesēs, ja pastāv risks, ka attiecībā uz bērnu var iestāties nelabvēlīgas sekas. Par veiktajām darbībām viņam ir pienākums nekavējoties paziņot otram vecākam, izņemot gadījumu, kad šīs darbības veicis tas vecāks, kuram ir tiesības vienpersoniski pārstāvēt bērnu.

Programma "Bērna māja" paredzēts arī apstrādāt datus par bērna pārstāvi kriminālprocesā (pārstāvja vārds, uzvārds un pārstāvības pamatojums saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 104. pantu); Pamatojums minēto datu apstrādei ir nepieciešamība pārliecināties par bērna pārstāvja kriminālprocesā identitāti, ja plānots, ka minētās personas ieradīsies programmas “Bērna māja” norises vietā. Programmas "Bērna māja" personālam ir svarīgi pārliecināties, vai konkrētas personas, kuras ierodas programmas "Bērna māja" norises vietā, ir tiesīgas tur atrasties. Nepieciešams pārliecināties par personas statusu konkrētajā lietā, ņemot vērā, ka programmas "Bērna māja" ietvaros veiktās darbības notiek slēgtā vidē, kur citu, ar lietu nesaistītu personu klātesamību nav paredzēta. 

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 152. panta otro daļu nepilngadīgā pārstāvim ir tiesības piedalīties pratināšanā, ja pret to neiebilst nepilngadīgais. Minētā persona ar izmeklēšanas darbības veicēja atļauju var uzdot jautājumus pratināmajam.

Lai programmas “Bērna māja” psihologs un sociālais darbinieks, citi kompetento institūciju pārstāvji pēc nepieciešamības varētu ar bērnu sazināties, saprast bērna sniegto viedokli, ir svarīgi, ka pirms bērns ierodas uz programmas “Bērna māja” īstenošanas vietu, ir ticis precizēts, kādā valodā ar bērnu ir iespējams sazināties, vai bērnam ir kādas īpašas vajadzības, funkcionāli traucējumi, citi apstākļi, kuri, iespējams, jāņem vērā, plānojot bērna ierašanos un iekļūšanu programmas “Bērna māja” norises vietā, plānojot bērna nopratināšanu un citas procesuālās darbības (ja bērns programmā “Bērna māja” atrodas saistībā ar procesa virzītāja uzsāktu kriminālprocesu) vai interviju ar bērnu ar psihologa starpniecību un citas darbības (ja bērna programmā “Bērna māja” atrodas saistībā ar programmā “Bērna māja” sniegto konsultatīvo atbalstu slimnīcas deleģētajam pārstāvim, pašvaldības sociālā dienesta vai bāriņtiesas pārstāvim).

Lai nodrošinātu līdz šim veikto darbību un atbalsta pasākumu pēctecīgumu,  ir nepieciešama informācija par līdz šim notikušajām sociālā dienesta un bāriņtiesas intervencēm bērna dzīvē. Šāda fona informācija palīdz programmas “Bērna māja” psihologam un sociālajam darbiniekam veidot sarunu ar bērnu, plānot un koordinēt turpmākos intervences pasākumus sadarbībā ar kompetentajām institūcijām.

Ja kompetentās institūcijas vai programmas "Bērna māja" psihologs konstatē, ka vardarbība pret bērnu ir notikusi vai bērnam ir psiholoģiskas traumas pazīmes, lai plānotu turpmāko atbalsta sniegšanu bērnam un nevardarbīgajam tuviniekam, tajā skaitā, noskaidrotu sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanas iespējas un termiņus bērna dzīvesvietas pašvaldībā, inspekcijai ir tiesības:
pieprasīt kompetentajām institūcijām informāciju:
- par to, vai bērns vai nevardarbīgie tuvinieki ir saņēmuši pašvaldības sociālā dienesta sociālā darbinieka atbalstu;
- par atbildīgo pašvaldības sociālo dienestu un sociālā gadījuma vadītāju;
- par to, vai bērns saņem vai iepriekš ir saņēmis sociālo rehabilitāciju no prettiesiskām darbībām cietušiem bērniem vai citus sociālā dienesta pakalpojumus un palīdzību, kam var būt nozīme lietā;
- par to, vai veikta riska novērtēšana ģimenēs ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, vai daudzpakāpju izvērtēšana ģimenēs ar bērniem, kā arī riska novērtēšanas vai daudzpakāpju izvērtēšanas datumu;
- par ģimenes situāciju, ja pašvaldības sociālais dienests ir veicis darbu ar gadījumu, ja šai informācijai var būt nozīme bērna situācijas novērtēšanā, piemēram, inspekcijas rīcībā ir informācija - par iepriekšēju konfliktsituāciju ģimenē;
- par plānotajām darbībām, kurās iesaistīs bērnu, un to norises laiku;
- par apstākļiem, kam var būt nozīme, izvērtējot bērna gadījumu un plānojot atbalsta sniegšanu.

Noteikumu projektā noteikts, ka inspekcijai ir tiesības pašvaldības sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu administrēšanas lietojumprogrammā SOPA nolūkā plānot turpmāko atbalsta sniegšanu bērnam un nevardarbīgajam tuviniekam, tajā skaitā, noskaidrot sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanas iespējas un termiņus bērna dzīvesvietas pašvaldībā, skatīšanās režīmā apstrādāt personas datus, ja tie lietojumprogrammā ir pieejami. Minētās inspekcijas tiesības ir saistītas ar praksē iespējamu situāciju, kad, saņemot lūgumu no procesa virzītāja, ne procesa virzītājam, ne inspekcijai nav zināms:
- vai bērns vai nevardarbīgie tuvinieki ir saņēmuši pašvaldības sociālā dienesta sociālā darbinieka atbalstu;
- kurš ir atbildīgais pašvaldības sociālā dienesta sociālā gadījuma vadītājs;
- vai bērns saņem vai iepriekš ir saņēmis sociālo rehabilitāciju no prettiesiskām darbībām cietušiem bērniem vai citus sociālā dienesta pakalpojumus un palīdzību, kam var būt nozīme lietā;
- vai veikta riska novērtēšana ģimenēs ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, vai daudzpakāpju izvērtēšana ģimenēs ar bērniem, kā arī riska novērtēšanas vai daudzpakāpju izvērtēšanas datums;
- kāda ir ģimenes situāciju, ja pašvaldības sociālais dienests ir veicis darbu ar gadījumu, ja šai informācijai var būt nozīme bērna situācijas novērtēšanā.   

Programmas “Bērna māja” mērķis veicināt starpinstitūciju sadarbības īstenošanu, strādājot ar īpaši aizsargājamu, sensitīvu mērķgrupu – bērniem, kuri cietuši no seksuālas izmantošanas un citiem  smagiem vardarbības veidiem. Informācijas apmaiņa ir viens no būtiskiem priekšnosacījumiem, lai varētu programmas “Bērna māja” pasākumus nodrošināt savlaicīgi un pēc iespējam mazāk traumējot (atkārtoti neiztaujājot) cietušo bērnu. Ielūkošanās pašvaldības sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu administrēšanas lietojumprogrammā SOPA inspekcijai būtu ļoti būtiska, lai novērtētu bērna situāciju, sazinātos ar gadījuma vadītāju, pilnvērtīgi un savlaicīgi veiktu savas funkcijas, koordinējot darbības ar bērnu, to secību un organizējot atbalsta pakalpojumus pēc piedzīvotās traumas.


Lai noskaidrotu bērna viedokli par dažādiem jautājumiem, bērns tiek intervēts ar psihologa starpniecību, psihologam tā pielietojot savas profesionālās zināšanas, uzdodot jautājumus bērna vecumam un emocionālajam stāvoklim atbilstošākajā veidā. Tajā pašā laikā norādāms, ka secinājumu par faktiem, kurus bērns atklājis intervijā, vai faktu pārbaudes veikšana neatbilst psihologa kompetencei. Tādēļ Ministru kabineta noteikumu projekts neparedz psihologam izdarīt secinājumus par minēto.

Noteikumu projektā ietvertais princips, kas nosaka, ka "bērna uzklausīšanu veic bērnam saudzējošā veidā" nozīmē, ka bērna uzklausīšana notiks ar psihologa starpniecību, to veiks īpaši šim darbam sagatavoti psihologi, kuri izmantos pierādījumos balstītas metodes, uzklausīšana par vieniem un tiem pašiem jautājumiem netiks atkārtota, saruna ar bērnu notiks speciāli veidotā vidē, kura veidota, lai pēc iespējas novērstu iespējamos riska faktorus un psiholoģiskās barjeras, kuras bērnu varētu kavēt izstāstīt par pieredzēto notikumu Bērna mājas speciālistiem. Būtiskos elementus, kurus ievērojot, saruna ar bērnu uzskatāma par saudzējošu, nosaka Barnahus modeļa kvalitātes standarti (https://www.barnahus.eu/en/wp-content/uploads/2020/02/LV_StandardsSummary_FINAL.pdf).

Jautājums par to, kas ir bērniem saudzējoša nopratināšana skaidroti NICHD izmeklēšanas intervijas protokola vadlīnijās. Metodiskā materiāla „NICHD izmeklēšanas intervijas protokola vadlīnijas” izstrāde īstenota EEZ projektā Nr. EEZ/LM/2020/5 „Atbalsts Barnahus ieviešanai Latvijā”, pamatojoties uz iepirkuma „Par NICHD intervēšanas protokola pielāgošanu” (id. Nr. LR LM 2021/28-3-03/14) ietvaros noslēgto līgumu. Metodiskā materiāla mērķis ir nodrošināt psihologus, advokātus, tiesnešus un tiesībsargājošo iestāžu darbiniekus (prokurorus un policistus) ar NICHD izmeklēšanas intervijas protokolu, kurš ir empīriski pamatots un piemērots darbam ar nepilngadīgajiem cietušajiem un lieciniekiem, lai izzinātu informāciju par iespējami piedzīvoto noziedzīgo nodarījumu. Metodisko materiālu izstrādāja ekspertu grupa, kuras sastāvā bija profesionāli psihologi un jurists: Dr. psych. Dace Landmane, Dr. psych. Evija Strika, Mg. psych. Raitis Eglītis un Mg. iur. Valentīna Skopeca.). 

Nepilngadīgo cietušo un liecinieku pratināšanā tiek izmantotas dažādas zinātniski pamatotas un strukturētas izmeklēšanas intervijas vadlīnijas. Viena no pasaules praksē visvairāk lietotām strukturētām izmeklēšanas intervijas vadlīnijām ir Bērnu veselības un attīstības nacionālā institūta izmeklēšanas intervijas protokols (NICHD, National Institute of Child Health and Human Development Investigative Interview protocol) jeb NICHD izmeklēšanas intervijas protokols. NICHD izmeklēšanas intervijas protokols ir izveidots, lai nodrošinātu ievāktās informācijas pēc iespējas augstāku ticamības pakāpi un palielinātu sniegto liecību apjomu pirmās pratināšanas laikā, kā arī novērstu nepilngadīgo cietušo un liecinieku atkārtotu traumēšanu.

NICHD izmeklēšanas intervijas protokols, ko izmanto Bērna mājās vairumā Eiropas valstu, veicot saudzējošu bērnu nopratināšanu, veidots tā, ka bērns tiek sagatavots pašas intervijas ietvaros, un proti:
1)bērnam izstāsta, kas notiks un kādēļ, tiek pārrunāti noteikumi, bērns saņem skaidrojumu, kā rīkoties, ja viņš atbildi nezina vai neatceras (ievads un informēšana);
2) notiek saruna par notikušo/noskaidrojamiem apstākļiem, pēc iespējas mudinot bērnu uz brīvo stāstījumu un  uzdodot precizējošus jautājumus (nopratināšanas/intervijas fāze); 
3)saruna tiek  noslēgta ar neitrālu tēmu, bērnu paslavē, tiek izteikta pateicība par to, ka viņš ir izstāstījis (noslēguma fāze).


Vienlaikus norādāms, ka intervija ar bērnu ir tikai daļa no pasākumiem, kas notiek programmā “Bērna māja”, lai kompetentās institūcijas saprastu, kā bērnam palīdzēt.

Ministru kabineta noteikumu projektā lietots termins “psihologs”, kas Psihologu likuma izpratnē ietver gan sertificētu, gan nesertificētu psihologu, kā arī jebkurā psihologa profesionālās darbības jomā Psihologu reģistrā reģistrētu psihologu. Atkarībā no psihologam veicamās darbības programmā “Bērna māja”, tiek konkretizētas psihologam papildus izvirzāmās prasības.

No Valsts policijas laika periodā no 2020.gada līdz šim brīdim izsludināto iepirkumu nolikumos noteiktajām prasībām attiecībā pakalpojuma sniedzējiem – psihologiem, kas piedalās nopratināšanā vai veic nopratināšanu ar psihologa starpniecību (EIS sistēmas dati), ir redzams, ka prasībām atbilst 2 psihologu profesionālās darbības jomas: 1) klīniskās un veselības vai 2)juridiskās psiholoģijas joma. Saskaņā ar IKVD Psihologu reģistra datiem juridiskās psiholoģijas jomā Latvijā kopumā reģistrējušies 111 psihologi, no tiem sertifikāts juridiskās darbības jomā piešķirts 53 speciālistiem un psihologa- pārrauga tiesības ir tikai 19 speciālistiem. Lielākajai daļai juridiskās psiholoģijas joma ir tikai viena  no vairākām reģistrētajām profesionālās darbības jomām. Diemžēl reģistra dati neļauj izdarīt secinājumus, cik no juridiskajā jomā reģistrētajiem speciālistiem patiešām strādā un specializējušies bērnu nopratināšanas jomā. Jānorāda, ka reģistrā redzamie juridiskās jomas psihologi var būt nodarbināti arī Valsts probācijas dienestā,  Ieslodzījumu vietu pārvaldē,  strādāt tikai ar pieaugušajiem vai nestrādāt jomā vispār.
Juridiskās psiholoģijas jomā attiecībā uz speciālistiem, kas var piedalīties nopratināšanā vai veikt bērna nopratināšanu ar psihologa starpniecību ir izteikts speciālistu trūkums, ko apliecina Valsts policijas izsludinātie iepirkumi par psihologa pakalpojumu.  Laika periodā no 2020. gada redzams, ka daļa izsludināto iepirkumu tiek izbeigti bez rezultāta, jo iepirkumā kopumā vai kādā tā daļā nav pieteicies neviens pretendents. Tādējādi secināms, ka Latvijas darba tirgū speciālistu skaits, kas būtu apmācīti veikt cietušo bērnu nopratināšanu kā arī izmantot  bērnam saudzējušas un pētījumos balstītas tehnikas ( NICHD protokols) ir nepietiekams.
Psihologam, kas nodarbināts Bērna mājā ir 2, ļoti atšķirīgas funkcijas  - veikt nopratināšanu(ar psihologa starpniecību), un veikt cietušo bērnu rehabilitāciju. Citu valstu prakse, kur jau ilgāku laiku darbojas programma “Bērna māja” (Islande, Bērna māja darbojas kopš 1998. gada), norāda uz to, ka speciālistu, kas pilnībā atbilstu abām šīm jomām un programmas “Bērna māja” specifiskajām psihologa amata prasībām (var veikt gan nopratināšanu, gan strādāt rehabilitācijā), darba tirgū nav. Tādēļ pēc darba uzsākšanas programmā “Bērna māja” speciālisti ir jāapmāca. Saskaņā ar Promise Barnahus Network izstrādātajiem 10. Barnahus standartiem bērna nopratināšana ir jāveic izmantojot pētījumos balstītas nopratināšanas tehnikas - protokolus (6. standarts) un programmas “Bērna māja” speciālistiem jāapgūst speciālas zināšanas, tādās jomās kā nopratināšana, starpinstitūciju sadarbība un cietušo bērnu rehabilitācija kā arī regulāri jāpilnveido savas zināšanas un prasmes (10. standarts).
Tā kā Latvijā šādu padziļinātu, regulāru un praktisku apmācību nopratināšanas jomā psihologiem nav, programmas “Bērna māja” psihologi pēc darba tiesisko attiecību uzsākšanas šīs zināšanas iegūst pie ārvalstu speciālistiem - Promise Barnahus Network rīkotajās padziļinātajās apmācībās par  cietušo bērnu nopratināšanu (t.sk. praktiskās nodarbības ar Avatar metodi). Savukārt, psiholoģiskās rehabilitācijas nodrošināšanai darbā ar bērnu,  psihologi apgūst uz traumu fokusētas Kognitīvi Biheiviorālās teorijas metodi, ko arī organizē Promise Barnahus tīkls un kas īpaši piemērota terapeitiskajā darbā ar traumas naratīva veidošanu.
Tādējādi, nosakot Bērna mājas psihologa amatam izvirzāmās prasības,  jāņem vērā gan esošā situācija darba tirgū, gan apstāklis, ka pēc darba uzsākšanas programmā “Bērna māja” ikvienam psihologam nepieciešamas speciālas apmācības, kas jānodrošina programmai “Bērna māja”, lai psihologs var veikt savus tiešos amata pienākumus augstā kvalitātē.
Nopratināšana programmā “Bērna māja” tiks veikta ar  psihologa starpniecību, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 153. pantā noteiktajai kārtībai.  Kriminālprocesa likuma 113. panta pirmā daļa nosaka, ka speciālists ir persona, kura pēc kriminālprocesu veicošās amatpersonas aicinājuma sniedz tai palīdzību, izmantojot savas speciālās zināšanas vai darba iemaņas noteiktā jomā. Lai gan attiecībā uz nepilngadīgo nopratināšanu Kriminālprocesa likumā prasības psihologam par profesionālās darbības jomu nav reglamentētas, tomēr uzsākot darba tiesiskās attiecības programmā “Bērna māja”, paredzēts, ka psihologam ir jābūt reģistrētam klīniskās un veselības psiholoģijas vai juridiskās psiholoģijas profesionālās darbības jomā. Līdzvērtīgas prasības ir noteiktas arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.2 pantā (psihologs, kurš sertificēts klīniskās un veselības psiholoģijas vai juridiskās psiholoģijas profesionālās darbības jomā), lai gan jāatzīst, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktās prasības ir attiecināmas uz citu psihologa funkciju īstenošanu, ko nav paredzēts veikt programmā “Bērna māja”, proti, gatavot atzinumus par psiholoģiskās izpētes rezultātiem tiesai, bāriņtiesai, policijai un prokuratūrai lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību.
Psihologa darbībai ir būtiska ietekme personu tiesību realizēšanā un aizsardzībā, jo īpaši, bērnu tiesību aizsardzībā, kriminālprocesā, veselības aizsardzībā, kā arī citās jomās. Ņemot vērā, ka bērna nopratināšanas nosacījumus regulē Kriminālprocesa likums, tad līdz ar izmaiņām Kriminālprocesa likumā attiecībā uz prasībām kriminālprocesuālajai darbībai, tostarp noteiktām prasībām psihologam, kas veic pratināšanu, minētais regulējums attieksies uz visiem psihologiem, kas nodrošina bērna pratināšanu kriminālprocesa ietvaros – arī programmas “Bērna māja” psihologiem.

Lai novērstu nepieciešamību atkārtoti runāt / intervēt bērnu, saruna ar bērnu tiek uzsākta, kad psihologa rīcībā iespējami ir informācija par visu institūciju kompetences jautājumiem, kuros jānoskaidro bērna viedoklis.

Ministru kabineta noteikumu projekts neparedz, ka psihologam intervijas ar bērnu rezultātā jāgatavo kāds dokuments - intervija ar bērnu tiek fiksēta skaņu un attēlu ierakstā, tādējādi slimnīcas deleģētajam pārstāvim, pašvaldības sociālā dienesta vai bāriņtiesas pārstāvim ir iespējams dokumentēt intervijā ar bērnu izskanējušo informāciju atbilstoši katras iestādes kompetencei, lai noskaidrotu bērnam sniedzamo nepieciešamo atbalstu.

Vienlaikus attiecībā uz programmā “Bērna māja” psihologu īstenoto profesionālo darbību ir jāņem vērā Psihologu likuma 14. pantā noteiktie psihologa pienākumi. Psihologam, veicot profesionālo darbību, ir šādi pienākumi:
1) izmantot zinātniski pamatotas un psiholoģiskās izpētes (izvērtēšanas) mērķiem atbilstošas metodes;
2) kvalitatīvi, objektīvi un rūpīgi veikt psihologa profesionālo darbību, kā arī uzņemties atbildību par savas profesionālās darbības rezultātiem;
3) sistemātiski un regulāri pilnveidot profesionālo kompetenci, papildināt zināšanas, arī zināšanas darbam ar specifiskām mērķgrupām, nodrošināt sadarbību ar psihologu–pārraugu;
4) ievērot psihologu profesionālās ētikas normas, atteikties veikt profesionālo darbību, ja tas rada interešu konfliktu vai psihologs nav kompetents to veikt;
5) sadarboties ar citu profesiju pārstāvjiem un citiem psihologiem klienta problēmu risināšanā, ievērojot profesionālās ētikas un konfidencialitātes prasības;
6) sagatavot sadarbības pārskatu par katru klientu un, ja nepieciešams, psihologa atzinumu;
7) klientam, psihologa darba devējam vai pasūtītājam saprotamā veidā sniegt informāciju par psihologa pakalpojuma mērķiem, metodēm, gaitu un rezultātiem;
8) ja darbu ar klientu pārņem cits psihologs, pēc klienta, pasūtītāja, tiesībaizsardzības iestāžu vai tiesu varas institūciju pieprasījuma nodrošināt psihologa atzinumu un sadarbības pārskata nodošanu psihologam, kurš pārņem darbu ar klientu;
9) neizpaust par klientu iegūto informāciju trešajām personām, izņemot normatīvajos aktos noteiktos gadījumus;
10) glabāt sadarbības pārskatu un psihologa atzinumu līdz brīdim, kad ir pilnībā sasniegts plānotais šo dokumentu izmantošanas mērķis, vai 10 gadus pēc šo dokumentu sagatavošanas un pēc šā termiņa beigām vai izbeidzot psihologa profesionālo darbību tos iznīcināt. Šis pienākums uz psihologu nav attiecināms, ja viņš ir nodarbināts kā darbinieks;
11) nodrošināt, ka sadarbības pārskatu un psihologa atzinumu pieejamība ir ierobežota atbilstoši fizisko personu datu aizsardzības jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Saskaņā ar Psihologu sertifikācijas padomes sniegto informāciju (2023.gada 12. jūnija vēstule nr. PSP-2e/160) intervijas ar bērnu var veikt klīniskās un veselības, juridiskās, konsultatīvās psihologu profesionālās darbības jomās Psihologu reģistrā reģistrēti psihologi. Ņemot vērā, ka šī pakalpojuma rezultātā atbilstoši Ministru kabineta noteikumu projektā paredzētajam psihologs negatavo dokumentus, bet tikai izmanto savas profesionālās zināšanas un prasmes sarunā / intervijā ar bērnu, pakalpojumu var sniegt gan sertificēts, gan nesertificēts psihologs, jo konkrētais pakalpojums nav psihologa profesionālā darbība Psihologu likuma izpratnē (šādu darbību nepārrauga psihologs-pārraugs). Sociālo rehabilitāciju (psiholoģisko konsultēšanu) var veikt klīniskajā un veselības un konsultatīvajā psihologu profesionālās darbības jomā Psihologu reģistrā reģistrēti psihologi. Savukārt bērna psiholoģisko izpēti (novērtēšanu) veic psihologs, kurš atbilst Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.² panta pirmajā daļā noteiktajām prasībām, t.i. psihologa atzinumu par psiholoģiskās izpētes rezultātiem tiesai, bāriņtiesai, policijai un prokuratūrai lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību, ir tiesīgs sniegt psihologs, kurš sertificēts klīniskās un veselības psiholoģijas vai juridiskās psiholoģijas profesionālās darbības jomā un kuram ir triju gadu profesionālā darbība bērnu vai ģimeņu izpētē. Tas saistāms ar faktu, ka sadarbības ar bērnu noslēgumā psihologs gatavo psihologa atzinumu.

Ministru kabineta noteikumu projektā minētajā programmas “Bērna māja” sociālā darbinieka sagatavotajā atzinumā norāda informāciju, kas atbilst Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu nr. 1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām” 6. punktā noteiktajam psihologa vai sociālā darbinieka atzinumam:
1) vai bērnam ir psiholoģiskas traumas pazīmes;
2) nepieciešamie sociālās rehabilitācijas pasākumi;
3) vai sociālo rehabilitāciju vēlams saņemt bērna dzīvesvietā vai iestādē, vai sociālās rehabilitācijas institūcijā;
4) vai bērnam ir nepieciešams sociālās rehabilitācijas kurss līdz 30 dienām vai komplekss sociālās rehabilitācijas kurss līdz 60 dienām sociālās rehabilitācijas institūcijā;
5) vai nepieciešams, lai sociālās rehabilitācijas institūcijā kopā ar bērnu uzturētos viņa ģimenes loceklis vai persona, kas bērnu aprūpē, ņemot vērā bērna psiholoģisko stāvokli un vecumu.

Ir nepieciešams nodrošināt, ka programmas “Bērna māja” sociālā darbinieka atzinums atbilst Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu nr. 1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām” 6. punktā noteiktajam psihologa vai sociālā darbinieka atzinumam, jo šāda satura atzinuma sagatavošana ir viens no priekšnosacījumiem, lai bērns varētu saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, kuru nodrošina Latvijas Bērnu fonds (šis apsvērums ņemams vērā tajā gadījumā, ja bērns sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņems dzīvesvietā, iestādē, vai sociālās rehabilitācijas institūcijā).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu nr. 1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām” 11. punktu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu dzīvesvietā, iestādē, vai sociālās rehabilitācijas institūcijā koordinē pašvaldības sociālais dienests, pamatojoties uz šādiem dokumentiem:
- bērna vecāka, aizbildņa, iestādes vadītāja, audžuģimenes vai bāriņtiesas iesniegums par nepieciešamību bērnam piešķirt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, norādot, no kāda veida vardarbības bērns cietis un kur tā notikusi;
- psihologa vai sociālā darbinieka atzinums;
- izraksts no stacionārā vai ambulatorā pacienta medicīniskās kartes (veidlapa Nr.027/u) par saņemto ārstēšanu un medicīnisko rehabilitāciju (ja tāda sniegta).

Paredzēts, ka palīdzību starpinstitucionālās sadarbības programmas “Bērna māja” ietvaros bērns, kurš ir cietis no vardarbības, varēs saņemt, gan tad, ja programmā “Bērna māja” bērns ir nonācis saskaņā ar procesa virzītāja lūgumu veikt bērna nopratināšanu ar psihologa starpniecību, kā arī citas procesuālās darbības, gan arī pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas iniciatīvas, ja tā, sniedzot konsultatīvu atbalstu pašvaldības sociālajam dienesta pārstāvim, slimnīcas deleģētajam pārstāvim vai bāriņtiesas pārstāvim, ir konstatējusi, ka attiecīgam bērnam būtu ieteicama programmas “Bērna māja” ietvaros pieejamā palīdzība.

Programmā “Bērna māja” tiks nodrošināts tāds pats sociālās rehabilitācijas  pakalpojuma apjoms (respektīvi līdz 20 konsultācijām), kā tas ir patlaban noteikts Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos nr. 1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām” un Ministru kabineta 2017. gada 13. jūnija noteikumos nr. 338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” (XIII. un XIV. nodaļa).

Saskaņā ar Psihologu sertifikācijas padomes sniegto informāciju (2023.gada 12.jūnija vēstule nr. PSP-2e/160) psihologa sniegta rehabilitācija pēc būtības ir psiholoģiskā konsultēšana. Psiholoģiskā konsultēšana ietver klienta, šajā gadījumā bērna, konkrēto vajadzību novērtēšanu. Līdz ar to bērna vajadzību / emocionālā stāvokļa novērtēšana ir viens no psiholoģiskās konsultēšanas obligātiem posmiem, tas nevar tikt veikts atsevišķi no psiholoģiskās konsultēšanas. Konsultēšanas procesā veicot klienta, šajā gadījumā bērna, vajadzību novērtēšanu, par to netiek sniegts psihologa atzinums.

Ja bērns sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņem programmas “Bērna māja” īstenošanas vietā, tad lēmumu par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nodrošināšanu pieņem Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Savukārt, ja bērns sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņem bērna dzīvesvietā, iestādē vai sociālās rehabilitācijas institūcijā, nosūtījumu bērna sociālajai rehabilitācijai kādā no minētajām vietām izsniedz pašvaldības sociālais dienests saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu nr. 1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām” 12.2.1. apakšpunktu.

Ministru kabineta noteikumu projekts paredz, ka programmai “Bērna māja” ir tiesības lūgt bērna dzīvesvietas pašvaldības sociālo dienestu organizēt bērna nokļūšanu programmas “Bērna māja” īstenošanas vietā, taču vienlaikus tas neuzliek pienākumu pašvaldības sociālajam dienestam organizēt bērna nokļūšanu programmas “Bērna māja” īstenošanas vietā. Ja pašvaldības sociālais dienests organizē bērna nokļūšanu uz programmu “Bērna māja”, tad izdevumus sedz pašvaldība no pašvaldības budžeta līdzekļiem.

Ministru kabineta noteikumu projektā ir noteikts, ka inspekcijai ir tiesības atteikt bērna likumiskajam pārstāvim vai tuviniekam sniegt informāciju par bērnu un programmas “Bērna māja” īstenošanu, ja šādas informācijas izpaušana var kaitēt bērna interesēm. Pieņemto lēmumu par atteikumu pievieno lietai par programmas “Bērna māja” īstenošanu.

Šāda inspekcijas tiesību noteikšana tiek pamatota ar nepieciešamību pasargāt bērnu no iespējama apdraudējuma no iespējamā vardarbības veicēja, kā arī lai novērstu riskus, ka iespējamais vardarbības veicējs varētu veikt manipulatīvas darbības ar bērnu nolūkā panākt, lai bērns nevēlētos apmeklēt programmu “Bērna māja” un sniegt nepieciešamo informāciju, kas būtu svarīga, lai bērnam varētu palīdzēt, pasargāt no iespējamā turpmākā apdraudējuma no vardarbīgā vecāka vai cita tuvinieka. Proti, tās ir situācijas, kad, piemēram, ar programmas “Bērna māja” psihologa starpniecību veiktās intervijas ar bērnu laikā tiek noskaidrota tāda informācija, kas norāda par iespējamu bērna likumiskā pārstāvja vai tuvinieka veiktu vardarbību pret bērnu, par ko inspekcijai ir nekavējoties jāziņo policijai, bāriņtiesai vai sociālajam dienestam saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta pirmo daļu. Laikā, kamēr policija, bāriņtiesa vai sociālais dienests pieņem attiecīgu lēmumu, inspekcijai ir pienākums veikt darbības, lai novērstu, ka likumiskais pārstāvis vai tuvinieks, par kura veiktu vardarbību pret bērnu ir radušās aizdomas, varētu bērnam nodarīt pāri, uzzinot to, ka bērns ir ar programmas “Bērna māja” psihologa starpniecību veiktās intervijas laikā sniedzis šādu informāciju. 

Katrs gadījums par to, vai atteikt bērna likumiskajam pārstāvim vai tuviniekam sniegt informāciju par bērnu un programmas “Bērna māja” īstenošanu, tiek individuāli, rūpīgi izvērtēts, un tikai tad, ja konkrētajā gadījumā šāds pasākums (datu subjekta tiesību ierobežojums) tiek atzīts par absolūti nepieciešamu un samērīgu, tiek izlemts atteikt izsniegt informāciju, kas attiecīgi tiek atspoguļots lēmumā par atteikumu.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 71. panta pirmo un otro daļu informācija, kuru par bērnu ieguvis bērnu aprūpes, izglītības, sociālās palīdzības vai citas iestādes darbinieks vai valsts vai pašvaldības institūcijas darbinieks, pildot amata pienākumus, ir konfidenciāla, un ziņas, kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai viņa psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai, nav izpaužamas. Aizliegts izplatīt personiski iegūto informāciju par bērnu, kurš kļuvis par nozieguma upuri, liecinieku vai izdarījis likumpārkāpumu, kā arī tādu informāciju, kura bērnam varētu kaitēt tūlīt vai tālākā nākotnē.

Minētā Ministru kabineta noteikumu projekta tiesību norma, saskaņā ar kuru inspekcijai ir tiesības atteikt bērna likumiskajam pārstāvim vai tuviniekam sniegt informāciju par bērnu un programmas “Bērna māja” īstenošanu, arī skatāma kopsakarā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27. panta 4.¹daļu, saskaņā ar kuru, ja policija šķir bērnu no ģimenes sakarā ar šā panta pirmās daļas 1. punktā minētajiem apstākļiem [bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta vardarbības dēļ vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu, kā arī aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ] un vēl nav pieņemts lēmums par viņa ārpusģimenes aprūpi, policija var atteikties paziņot bērna atrašanās vietu viņa vecākiem, kā arī brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā. Ja bērns no ģimenes tiek šķirts sakarā ar šā panta pirmās daļas 1. punktā minētajiem apstākļiem un vēl nav pieņemts lēmums par viņa ārpusģimenes aprūpi, bērnu aprūpes iestāde, izglītības iestāde, ārstniecības iestāde vai sociālās rehabilitācijas iestāde var aizliegt bērna vecākiem, kā arī brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, satikties ar bērnu, ja tikšanās ar konkrēto personu: kaitē bērna veselībai, attīstībai un drošībai; rada draudus bērnam vai citiem šajā daļā minētajās iestādēs esošajiem bērniem.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 33. panta otro daļu, ja bērnam, kas nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes iestādē, personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšana ar vecākiem, kā arī ar brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, kaitē bērna veselībai, attīstībai un drošībai vai rada draudus aizbildņiem, audžuģimenēm, bērnu aprūpes iestāžu darbiniekiem vai citiem bērniem, bāriņtiesa, kura pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna vecākiem un citām šā panta pirmās daļas ievaddaļā minētajām personām bērna atrašanās vietu vai pieņemt lēmumu par personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanas tiesību ierobežošanu.

Ministru kabineta noteikumu projektā noteikts, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības  inspekcija nodrošina bērnam sociālo rehabilitāciju programmā “Bērna māja”, ja bērna likumiskais pārstāvis iesniedzis iesniegumu par nepieciešamību bērnam piešķirt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu un ja saskaņā ar rekomendācijām minētais pakalpojums sniedzams programmā “Bērna māja”. Programmā “Bērna māja” sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedz klīniskajā un veselības un konsultatīvajā psihologu profesionālās darbības jomā Psihologu reģistrā reģistrēti psihologi.
Tas, ka bērna likumiskais pārstāvis neiesniedz inspekcijā iesniegumu par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nodrošināšanu programmā “Bērna māja”, neliedz bērna likumiskajam pārstāvim vērsties ar šādu iesniegumu sociālajā dienestā atbilstoši vispārējai kārtībai, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumiem nr. 1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām”. Respektīvi tas, ka bērns ir vai nav saņēmis sociālo rehabilitāciju programmā “Bērna māja”, neierobežo bērna tiesības saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu bērna dzīvesvietā, iestādē vai sociālās rehabilitācijas institūcijā, par kura nodrošināšanu konkrētajam bērnam izlemj pašvaldības sociālais dienests saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumiem nr. 1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām”. Pakalpojumi ir papildinoši un to nepieciešamība katra bērna gadījumā tiek individuāli izvērtēta.
  
Atbilstoši Datu regulas 5. panta 1. punkta "e" apakšpunktā ietvertajam glabāšanas ierobežojuma principam, personas datus glabā tikai tik ilgi, kamēr tie ir nepieciešami nolūkiem, kuros to apstrādā. Papildus norādāms, ka Datu regulā nav noteikti konkrēti termiņi datu glabāšanai, tomēr šie termiņi ir saistīti ar pārziņa datu apstrādes nolūkiem un to sasniegšanai nepieciešamo datu apjomu.

Noteikumu projektā ir noteikts, ka inspekcija šajos noteikumos noteiktos personas datus uzglabā 20 gadus no brīža, kad bērns ir sasniedzis pilngadību, izņemot personas datus, kuriem šajos noteikumos noteikts īsāks uzglabāšanas termiņš vai kuru uzglabāšanas kārtību un termiņus nosaka citi normatīvie akti.

Noteikumu projektā noteiktie personas datu glabāšanas termiņi izriet no programmas “Bērna mājā” īstenošanas uzdevumiem:
1) vienuviet nodrošināt vardarbībā cietušā bērna labākajām interesēm atbilstošus intervences pasākumus, tai skaitā bērna vajadzību un risku izvērtēšanu, medicīnisko, psiholoģisko un sociālo atbalstu bērnam un tā nevardarbīgajam tuviniekam;
2) nodrošināt iespēju veikt kriminālprocesuālās darbības bērniem, kuri cietuši no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, kā arī no Krimināllikuma 125. panta otrās daļas 9. punktā, 126. panta otrās daļas 7. punktā, 130. panta trešās daļas 6. punktā un 174. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem;
3) koordinēt un nodrošināt, lai kompetentās institūcijas apmainās ar informāciju, apstrādā nepieciešamos vardarbībā cietušā bērna un ar viņu saistīto citu personu datus, tai skaitā īpašu kategoriju personas datus, kas kompetento institūciju pilnvaru īstenošanai nepieciešami vardarbības pret bērnu gadījuma vadīšanā, neveicot atkārtotu vienas un tās pašas informācijas ieguvi no bērna (atkārtotu bērna iztaujāšanu u. tml.), kā arī nodrošināt saņemtās informācijas uzkrāšanu un veidot statistikas analīzi.

Personas datu glabāšana ir nepieciešama saistībā ar šādiem pamatojumiem:

- Lai nodrošinātu bērniem un viņu likumiskajiem pārstāvjiem tiesības pieteikt prasījumus civiltiesiskā kārtā saistībā ar to, ka programmā “Bērna māja” ir tikusi fiksēta informācija, kura potenciāli varētu tikt izmantota par pierādījumu, ka bērnam ticis nodarīts kaitējums.

Nepieciešams nodrošināt, lai tiktu saglabāta informācija par to, ka bērns ticis iesaistīts programmas “Bērna māja” pasākumos, ja vēlāk bērnam vai bērna likumiskajam pārstāvim varētu rasties pretenzijas par to, kādas darbības ar bērnu un nevardarbīgo tuvinieku programmā tikušas veiktas.

Saskaņā ar Civillikuma 1635. pantu katrs tiesību aizskārums, t. i., katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras dēļ nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.  Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda. Darbība šeit jāsaprot plašākā nozīmē, aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, tas ir, bezdarbību. Saskaņā ar Civillikuma 1895. pantu visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Saskaņā ar Civillikuma 1896. pantu noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Saskaņā ar to noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem - lai nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem - lai termiņš jau būtu notecējis.

Saskaņā ar Civillikuma 1898. panta 2. punktu dažos gadījumos noilgumu aprēķinot var atskaitīt zināmu laiku vai nu tā sākuma atlikšanai vai tecējuma apturēšanai, tā tad vispār tā termiņa pagarināšanai. Pie tādiem gadījumiem pieder sekojošie: aizbildnībā vai aizgādnībā esošu personu prasījumi; tiem noilguma tecējums apturēts pa visu to laiku, kamēr turpinās aizbildnība vai aizgādnība.

- Lai nodrošinātu, ka procesa virzītājs efektīvi var izmanto arī programmā “Bērna māja” pieejamo informāciju, ja kriminālprocess ir uzsākta pēc tam, kad cietušais bērns ir jau sasniedzis pilngadību, un lai šis periods būtu samērīgs ar konkrētā nodarījuma smagumu.

Praksē ir iespējama situācija, kad bērns intervijas ar psihologa starpniecību laikā  programmā “Bērna māja” nevēlas stāstīt psihologam par notikušo pāridarījumu, atklāt norādes, kas būtu par pamatu, lai saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta pirmo daļu ir jāziņo policijai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, bāriņtiesai vai sociālajam dienestam par likumpārkāpumu, kas vērsts pret bērnu, kā arī tad, ja personai ir aizdomas, ka bērnam ir priekšmeti, vielas vai materiāli vai pastāv apstākļi, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību.


Ne vienmēr bērns apzinās, ka ar viņu veiktās seksuālās darbības ir kas slikts, ne vienmēr bērns spēj izstāstīt, kas ar viņu tiek darīts, ne vienmēr pieaugušie ir atbalstoši, ne vienmēr ziņo. Tādēļ Krimināllikuma 56. panta 1.1 daļā ietverti specifiski noteikumi attiecībā uz noilgumu, lai personai, kas cietusi, pieaugušā vecumā, kad apzinās nodarījumu, ir iespēja vērsties pret savu pāridarītāju.

No šīs pozīcijas raugoties, personas dati, kas uzkrāti Bērna mājā (piemēram, bērnam bija izpētes intervija (video netiek saglabāts, bet īss apraksts par tajā pausto), tajā neatklājās noziedzīga nodarījuma apstākļi, bet bērns gāja uz psihologa konsultācijām, tajā piefiksēti traumas simptomi, bērna reakcijas u.c.) vēlāk var būt pamats un papildu dokumentētas ziņas par faktiem cietušajam, lai īstenotu likumā noteiktās tiesības vērsties policijā par iespējamu pret cietušo vērstu nodarījumu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 56. panta 1.¹ daļu personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no dienas, kad noziedzīgā nodarījumā, kas vērsts pret nepilngadīgas personas tikumību un dzimumneaizskaramību vai ar ko nodarīti smagi miesas bojājumi, kas saistīti ar dzimumorgānu kropļošanu vai reproduktīvo spēju zaudējumu, vai cilvēku tirdzniecībā, vai piespiešanā veikt abortu, cietusī persona sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, ir pagājuši divdesmit gadi, izņemot noziegumu, par kuru saskaņā ar likumu var piespriest mūža ieslodzījumu.

Noilguma termiņu aprēķina šā panta 1.¹ daļā paredzētajā gadījumā no dienas, kad cietusī persona sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, līdz apsūdzības izsniegšanai vai oficiālā izdošanas lūguma paziņošanai apsūdzētajam, ja apsūdzētais uzturas citā valstī un izsludināta viņa meklēšana. Noilgums tiek pārtraukts, ja līdz šā panta 1.1 daļā norādītā termiņa izbeigšanās brīdim persona, kas izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Šajā gadījumā noilguma laiku, kas paredzēts par smagāko no izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, sāk skaitīt no jaunā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža.

Ministru kabineta noteikumu projektā interviju ar bērnu ar psihologa starpniecību skaņu un attēlu ierakstiem ir noteikts 6 mēnešu glabāšanas termiņš, skaitot no intervijas veikšanas brīža. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka programmas “Bērna mājas” ietvaros šādu laika sprīdi tiek glabātas visas intervijas ar bērnu ar psihologa starpniecību, arī tās, kurās informācija par iespējamu vardarbību pret bērnu nav tikusi konstatēta, kā arī kur nav konstatētas bērnam psiholoģiskās traumas pazīmes. Nepieciešamība nodrošināt šādu ierakstu glabāšanu ir pamatota ar to, ka ierakstā fiksētajai informācijai var būt nozīme kopsakarā ar vēlāk bērnam sniegtās sociālās rehabilitācijas laikā iegūtajām ziņām. Piemēram, ja psihologs, kurš bērnam sniedz sociālo rehabilitāciju, fiksē informāciju, kas, iespējams, varētu liecināt, ka bērns ir cietis no vardarbības.

Ministru kabineta noteikumu projektā noteikts, ka, ja vardarbība pret bērnu nav tikusi konstatēta, inspekcija pieņem lēmumu par lietas par programmas “Bērna māja” īstenošanu izbeigšanu. Tomēr svarīgi atzīmēt, ka tas apstāklis, ka lieta par programmas “Bērna māja” īstenošanu tiek izbeigta nenozīmē, ka kompetentās institūcijas vienlaikus izbeidz darbu ar bērnu. Norādāms, ka darbs ar bērnu un ģimeni tik un tā tiek turpināts, lai nodrošinātu bērna un ģimenes vajadzību apmierināšanu, konstatēto risku bērna augšanai un attīstībai novēršanai. Taču šādā gadījumā kārtība, kādā kompetentās institūcijas  organizē darbu ar bērnu un ģimeni, tiek noteikta citos normatīvajos aktos.    Piemēram, ja Kriminālprocesa likuma ietvaros procesa virzītājs ir konstatējis, ka nav kriminālprocesa sastāva saistībā ar iespējamo vardarbību pret bērnu, tajā pašā laikā tiek konstatēts, ka konkrētā bērna lietā ir administratīvā pārkāpuma sastāvs. Arī šādā gadījumā kompetentās institūcijas, kuras iesaistītas konkrētajā lietā, veic bērna un ģimenes situācijas novērtēšanu un, ja nepieciešams, organizē pasākumus, lai novērstu bērnam turpmākus riskus un apdraudējumu.

Izvērtēts pēc projekta noslēguma, vai projekta laikā izveidotajā starpinstitucionālās sadarbības programmā "Bērna māja" ir nepieciešami kādi pilnveidojumi.

Tiks izvērtēts arī, kā programma “Bērna māja” darbojas praksē un vai atsevišķas lietas būtu pilnveidojamas.

Piemēram, kā praksē būs izdevies risināt situācijas, kad bērna vecāks nepiekrīt, ka bērns apmeklē Bērna māju, nepiekrīt programmas “Bērna māja” rekomendācijām, vai būtu samērīgi noteikt bāriņtiesām pilnvaras noteikt pienākumu vecākam vest bērnu uz Bērna māju, piekrist rekomendāciju īstenošanai (situācijas, kad nepastāv tādi apstākļi, kas būtu par pamatu jautājuma izlemšanai par aizgādības tiesību pārtraukšanu, bet ir pazīmes, kas norāda par objektīvu nepieciešamību izzināt bērna situāciju Bērna mājas apmeklējuma laikā); vai nepieciešams normatīvā aktā īpaši noteikt, ka tas ir nevardarbīgā tuvinieka (likumiskā pārstāvja) pienākumus nodrošināt bērna dalību programmā “Bērna māja” un arī rekomendāciju īstenošanā (lai novērstu gadījumus, kad otrs likumiskais pārstāvis neiesaistās sadarbībā un nenodrošina, piemēram, bērna aizvešanu uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumu dzīvesvietā, jo ir līdzatkarīgs no vardarbības veicēja utt.).

Tāpat nepieciešams izvērtēt, vai īpaši paredzams, ka sociālajam dienestam tiesības atteikt bērna likumiskajam pārstāvim vai tuviniekam sniegt informāciju par bērnu un programmas “Bērna māja” īstenošanu, ja šādas informācijas izpaušana var kaitēt bērna interesēm, ja šī informācija ir pieejama sociālajam dienestam. Minētais nepieciešams, lai novērstu situācijas, kad inspekcija atsaka bērna likumiskajam pārstāvim vai tuviniekam sniegt informāciju par bērnu un programmas “Bērna māja” īstenošanu, bet minētā informācija ir pieejama sociālajam dienestam un bērna likumiskais pārstāvis vai tuvinieks vēršas un izprasa šo informāciju no sociālā dienesta.

Atkarībā no programmas “Bērna māja” izvērtējuma rezultātiem, ja nepieciešams, sagatavoti konkrēti priekšlikumi.

Veikts izvērtējums; ja nepieciešams, sagatavoti priekšlikumi