Anotācija (ex-ante)

Noteikumi, paredz, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem, lai saņemtu sociālos pakalpojumus, līdz ar citiem dokumentiem iesniedz sociālajā dienestā arī psihiatra atzinumu. 
Taču ne visos gadījumos personai ar garīga rakstura traucējumiem ir nepieciešama regulārā psihiatra uzraudzība, jo īpaši, ja traucējums saistīts ar garīgās attīstības vai ģenētiskiem  traucējumiem, kur nav nepieciešama medikamentoza ārstēšana. Ja persona nav regulārā psihiatra redzeslokā, psihiatram nav informācijas, lai pilnvērtīgi  vērtētu klienta psihisko stāvokli un iespējamos riskus. Turklāt bērna psihisko attīstību bērniem līdz 4 gadu vecumam psihiatri lielākoties nevērtē. Šādos gadījumos psihiatra atzinumam ir formāls raksturs, un atzinumā esošā informācija nesniegs papildus informāciju par personas garīgo veselību. Psihiatra atzinumam ir būtiska nozīme tajos gadījumos, kad sociālais pakalpojums tiek sniegts ar izmitināšanu  un ir nepieciešams sociālo pakalpojuma sniedzēja atbalsts medikamentu lietošanā psihisko saslimšanu ārstēšanai. 
Līdz brīdim, kamēr klients ar garīga rakstura traucējumiem neiesniedz sociālajā dienestā psihiatra atzinumu, sociālajam dienestam nav tiesību pieņemt lēmumu par sociālā pakalpojumu piešķiršanu, kas atsevišķos gadījumos, piemēram, aprūpes mājās pakalpojuma gadījumā var būtiski pasliktināt klienta ar garīga rakstura traucējumiem situāciju.  
Ja klientam ar tiesas lēmumu ir noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, kurus īsteno ambulatori, un viņš savus pienākumus izpilda, nav pamata liegt viņam saņemt nepieciešamos sociālos pakalpojumus, ja viņa dzīvesvietas pašvaldība tos nodrošina. Ja persona līdz   medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piespiedu noteikšanai bija sociālo pakalpojumu saņēmējs, sociālā pakalpojuma sniegšanas pārtraukšana var būtiski pasliktināt klienta atveseļošanās potenciālu, samazinās iespējas stabilizēt vai uzlabot klienta sociālo funkcionēšanu.
Ja persona saņem sociālo pakalpojumu ar izmitināšanu, tad pakalpojuma sniedzējam būtiska ir informācija personai noteikto ārstēšanu, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu klientam nepieciešamo atbalstu. Šādos gadījumos psihiatra atzinuma nepieciešamība ir saglabājama. Ja persona ar garīga rakstura traucējumiem saņemt sociālos pakalpojumu bez izmitināšanas, tad sociālā pakalpojuma sniedzējs faktiski nevar izsekot zāļu lietošanai, un tas nav arī viņa kompetencē. Tādējādi psihiatra atzinumam ir būtiska nozīme tajos pakalpojumos, kur persona uzturas visu diennakti -  grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojumā vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pakalpojumā. Visu diennakti persona uztura arī pansijas pakalpojumā, taču ņemot vērā to, ka minētajā pakalpojumā tiek ievietotas personas ar vieglākiem traucējumiem, turklāt nespecializējas uz personām ar garīga rakstura traucējumiem, psihiatra atzinumam nav būtiskas nozīmes un nebūtu pieprasāms obligāti.
Tajos gadījumos, kad ir nepieciešams papildus vērtējums par personas garīgo veselību, sociālais dienests vai sociālā pakalpojuma sniedzējs, var lūgt iesaistīties psihiatru noteikumu 10.5. punktā noteiktajā kārtībā.
Psihiatra atzinuma formā (noteikumu 1.pielikums) 5. punkts paredz, ka kontrindikācija sociālo pakalpojumu saņemšanai ir personai ar tiesas lēmumu ir noteiktie medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Taču faktiski, ja persona atrodas stacionārā (psihiatriskajā vai speciālajā psihiatriskajā  slimnīcā),viņš nevar atrasties ārpus tās un saņemt jebkādus pakalpojumus, kur nepieciešama fiziskā klātbūtne. Taču, ja personai ir noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi ambulatori, viņam nav ierobežotas tiesības pārvietoties un, ja viņš pilda noteiktos ārstēšanās pienākumus, nav pamata ierobežot viņa tiesības uz kādu pakalpojumu saņemšanu. Tas, ka personai noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, ir būtiska informācija sociālā pakalpojuma sniedzējam, lai tas nepieciešamības gadījumā varētu sniegt personai atbalstu noteikto pienākumu izpildē.
Psihiatra atzinuma 7.punkts paredz, ka psihiatrs norāda informāciju par ieteicamo terapiju, ja persona vēlas  saņemt atzinumā minētos pakalpojumus. Taču pakalpojumu minēšana ir lieka pēc būtības, jo noteikumi jau paredz, kādos gadījumos psihiatra atzinums nepieciešams, tādējādi psihiatrs var aizpildīt 7. punktu tikai tādā gadījumā, kad persona ir vērsusies pie viņa. 
Ja sociālais pakalpojums ir nepieciešams bērnam ar garīga rakstura traucējumiem, tad visbiežāk tie ir gadījumi, kas saistīti ar bērna garīgās attīstības traucējumiem. Šādos gadījumos bērns var nebūt regulārajā psihiatra uzraudzībā, bet saņemt neirologa, sertificēta klīniskā psihologa,  sertificēta veselības psihologa, pediatra konsultācijas, attiecīgi ģimenes ārsta rīcībā jābūt informācijai par speciālistu sniegtajām konsultācijām un ārstēšanu (ja attiecināms). Tādējādi ģimenes ārsta rīcībā ir informācija par bērna garīgo veselību, un viņš spēj sniegt nepieciešamo informāciju ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma institūcijā pieprasīšanas gadījumā kopā ar noteikumu 10.2. apakšpunktā minēto izziņu par personas veselības stāvokli. 
Ja sociālajam dienestam ir nepieciešama papildus informācija, tas nepieciešamības gadījumā var sadarboties ar veselības aprūpes  speciālistiem 10.5.apakšpunkta ietvarā.

Izteikt noteikumu 10.³. apakšpunktu šādā redakcijā:
"pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem gadījumā - psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1. pielikums), ja tā vēlas saņemt pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī) vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;".
Papildināt ar 10.3.¹ apakšpunktu šādā redakcijā:
"bērna ar garīga rakstura traucējumiem no četru gadu vecuma gadījumā - psihiatra atzinumu (1. pielikums),  pediatra atzinumu vai ģimenes ārsta atzinumu par psihisko veselību un psihiatriskajām kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai, ja bērnam nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;".
Precizēt psihiatra atzinuma formu.

Atbilstoši noteikumu 9. punktam sociālos pakalpojumus persona pieprasa tās pašvaldības sociālajā dienestā (turpmāk – sociālais dienests), kuras teritorijā deklarēta personas dzīvesvieta, vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja. Sociālais dienests mēneša laikā pēc noteikumu 10. punktā minēto dokumentu saņemšanas novērtē personas un tās ģimenes locekļu, kā arī apgādnieka (ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī apgādniekam) maksātspēju, ņemot vērā aizpildīto normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem. Materiālā stāvokļa izvērtēšanas kārtība jeb iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta 17.12.2020. noteikumos Nr. 809 "Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu". Šobrīd noteikumi neatdala apgādnieka un personas, kura vēlas saņemt sociālo pakalpojumu ienākumu izvērtēšanu un praksē minētais regulējums tiek dažādi interpretēts. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktajam personai, kura vēlas saņemt sociālos pakalpojumus vērtē kopējo maksātspēju, tai skaitā uztura līgumus un uzkrājumus, taču apgādniekiem vērtē tikai ienākumus. Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams nodalīt noteikumos apgādnieka un personas izvērtēšanu.
Vienlaikus apgādnieka maksātspējas izvērtēšana netiek vērtēta tikai uz iztikas līdzekļu deklarācijas pamata. Apgādnieka maksātspējas izvērtējumu, proti, novērtējumu par apgādnieka spēju segt maksu par sociālo pakalpojumu, veic sociālais dienests, kas pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu. Veicot maksātspējas izvērtējumu, tiek ņemti vērā apgādnieka ienākumi, kas norādīti iztikas līdzekļu deklarācijā, kā arī citi apstākļi, kuri saskaņā ar normatīvajiem aktiem un pašvaldības saistošajiem noteikumiem ietekmē apgādnieka iespējas vai pienākumu veikt maksājumu, tostarp tas, vai apgādnieks jau sedz maksu par citiem sociālajiem pakalpojumiem, proti, iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšana nav pielīdzināma maksātspējas izvērtēšanai. Deklarācija ir dokuments, kurā ietvertā informācija tiek izmantota turpmākā maksātspējas novērtēšanā. Spēkā esošas normas minēto tieši nenosaka, tāpēc ir nepieciešams veikt precizējumus normatīvajā regulējumā.
Gadījumā, ja apgādnieks un klients ir deklarēti dažādās pašvaldībās, tad iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanu veic abas pašvaldības - attiecīgi  katra par savā pašvaldībā deklarētās personas mājsaimniecību, taču ņemot vērā to, ka pašvaldības sociālo dienestu rīcība minētājos gadījumos nav precīzi noteikta, praksē rodas interpretācijas dažādība Šobrīd normatīvie akti arī nenoteic, kādā veidā tiek izvērtēta apgādnieku, kuru dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, maksātspēja.
Apgādnieka, kurš dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, maksātspēju novērtē (tai skaitā aizpilda iztikas līdzekļu deklarāciju) sociālais dienests, kas izskata šo noteikumu 10. punktā minētos dokumentus, ņemot vērā apgādnieka iesniegtos dokumentus. Ja apgādnieks dzīvo ārvalstīs, sociālajam dienestam visdrīzāk nebūs informācijas par ārvalstī esošas personas ienākumiem no darba algas, saņemamajiem sociālajiem pabalstiem (kā personai ar nepietiekamiem iztikas līdzekļiem) un citiem papildu apstākļiem, tādējādi visa informācija par ienākumiem ir jāsniedz pašai personai -  bankas izraksti, atbildīgo iestāžu sociālā atbalsta maksājumi un cita informācija. Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta noteikumu Nr. 291 "Kārtība, kādā apliecināmi dokumentu tulkojumi valsts valodā" 4. punktā noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes, kā arī valsts un pašvaldību uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) dokumentu svešvalodā izskata, ja fiziskā vai juridiskā persona dokumentu ir iesniegusi iestādē atbilstoši tās kompetencei, pievienojot arī dokumenta tulkojumu valsts valodā. Minētais nozīmē, ka fiziska persona var arī pati pārtulkot iesniedzamo dokumentu, apliecinot tulkojuma pareizību un uzņemoties atbildību. Tādējādi Sociālais dienests var nepieprasīt notariāli apliecinātu tulkojumu valsts valodā.

Noteikumu 11.5. punktā ir nepieciešams atrunāt, ka vērtējot klienta maksātspēju vērtē klienta mājsaimniecības ienākumus un uzkrājumus, proti, kopējo maksātspēju sociālā pakalpojuma apmaksai un, ja klienta mājsaimniecības ienākumi ir nepietiekami sociālā pakalpojuma apmaksai sociālajam dienestam ir jāvērtē vai par pakalpojumu var samaksāt klienta apgādnieki, tāpēc noteikumi ir jāpapildina ar apakšpunktiem (11.5.¹, 11.¹, 11.² ), kas paredzēs, ja pienākums maksāt par personai sniegto sociālo pakalpojumu ir apgādniekam, tad sociālais dienests novērtē apgādnieka mājsaimniecības maksātspēju, ņemot vērā normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteiktajā kārtībā aizpildītās iztikas līdzekļu deklarācijas daļā norādītos ienākumus, kā arī apgādnieka saistības segt maksu par citiem sociālajiem pakalpojumiem. Ja apgādnieks un persona nedzīvo vienas pašvaldības administratīvajā teritorijā, apgādnieka mājsaimniecības ienākumu novērtēšanu (iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanu) veic tās pašvaldības sociālais dienests, kuras teritorijā ir deklarēta apgādnieka dzīvesvieta, un nodod informāciju par iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanu sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu un apgādnieka maksātspēju. Sociālais dienests, kas pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu apgādnieka maksātspējas izvērtēšanā ņem vērā gan iztikas līdzekļu deklarācijā iekļauto informāciju par ienākumiem, gan savos saistošajos noteikumos noteikto, gan noteikumos par sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtībā un kārtībā, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta noteikto, gan arī informāciju vai apgādnieks jau neveic sociālā pakalpojuma apmaksu par kādu citu apgādājamo. 
Gadījumos, kad klients un viņa apgādnieks dzīvo dažādās pašvaldībās un apgādnieks vēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā, lai veiktu ienākumu izvērtēšanu (aizpildītu iztikas līdzekļu deklarāciju), primārā sadarbība jānodrošina starp abu pašvaldību sociālajiem dienestiem. Šādās situācijās informācijas apmaiņa, tostarp par apgādnieka ienākumiem un citiem nepieciešamajiem apstākļiem, nodrošināma savstarpēji iestāžu līmenī, vēlams elektroniskā veidā, lai mazinātu administratīvo slogu apgādniekam.
Vienlaikus praksē var būt arī gadījumi, kad apgādnieks pats personīgi iesniedz nepieciešamos dokumentus, tomēr tas nav uzskatāms par primāro risinājumu. Pamatprincips ir iestāžu savstarpēja sadarbība un informācijas nodošana, nodrošinot efektīvu procesu un klientam un apgādniekam iespējami vienkāršotu iesaisti.

Atbalsta intensitātes skala (turpmāk - Skala)  ir ASV izveidots izvērtēšanas instruments, kas primāri tika veidots un paredzēts personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem vērtēšanai.  Latvijā Skalu uzsāka izmantot deinstitucionalizācijas procesā, vērtējot gan personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem, gan personas ar psihiskām saslimšanām. Turklāt metodes izstrādātāji uzsver, ka Skala būtu jāizmanto kopā ar uz personu vērsto plānošanu. Tas ir nepieciešams, lai  identificētu plašāku personas vajadzību amplitūdu un  precīzāk noteiktu, kāds atbalsts būs nepieciešams personai, atstājot ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju.  Skala  tiek piemērota dzīvesvietā nodrošināmo sociālo pakalpojumu gadījumā un nav izmantojama ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Ņemot vērā to, ka aprūpes līmeni var noteikt ne tikai ar Skalas palīdzību, bet arī ar  noteikumu 2. vai 3. pielikumu, tad Skalas izmantošana pēc Deinstitucionalizācijas projektu īstenošanas  ir būtiski samazinājusies. Turklāt ir beidzies Skalas izmantošanas tiesību laiks, un Latvija nav plānojusi to atjaunot augsto izmaksu dēļ. Skalas uzturēšanas izmaksas ir apmēram 5 tūkstoši eiro gadā. Pašvaldību sociālajos dienestos ir bijusi darbinieku maiņa un no 40 apmācītajiem darbiniekiem, kuri ir tiesīgi izmantot Skalu,  ir palikuši tikai 8 darbinieki. Tādējādi vairs nav aktuāla Skalas izmantošanas iespēja, vērtējot klientu aprūpes līmeni. Turpmāk klienti ir vērtējami tikai ar noteikumu 2. vai 3. pielikumu.

Izslēgt no noteikumiem punktus vai precizēt tos punktus, kuros  ir minēta Atbalsta intensitātes skala (22., 23., 25. punkts).

Noteikumu 22. punktā noteiks, ka klienta vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu var veikt pašvaldības sociālā dienesta vai tā pakalpojuma sniedzēja speciālisti, ar kuru sociālais dienests noslēdzis līgumu par klientu vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu, kā arī  ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas speciālisti, tai skaitā šo noteikumu 4. pielikumā minēto institūciju speciālisti. Taču sociālie darbinieki strādā arī slimnīcās. Nereti klienta vajadzību izvērtēšana ir nepieciešama tieši brīdī, kad klients vēl atrodas slimnīcā un steidzami ir jālemj par piemērotākā sociālā pakalpojuma piešķiršanu. Tādējādi šādas tiesības ir jādod arī slimnīcu sociālajiem darbiniekiem, kas būtiski uzlabotu lēmuma pieņemšanas procesa virzību, ietaupītu klienta dzīvesvietas sociālā dienesta darbinieku laiku un līdzekļus (piemēram, lai nokļūtu no attālākas pašvaldības uz slimnīcu Rīgā).  Slimnīca nav sociālo pakalpojumu sniedzējs, tādējādi nav iespējams piemērot noteikumu  22.1.apakšpunkta nosacījumus un slēgt līgumu par klienta vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu.

Papildināt noteikumus ar 22.4.apakšpunktu, paredzot, ka klienta vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu var veikt arī stacionārās medicīniskās iestādes (slimnīcas)  sociālie darbinieki.

Noteikumu 5. pielikuma "No valsts budžeta finansēta ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma sniegšanā iesaistītā personāla skaits un kvalifikācija" paredz logopēda piesaisti. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās atrodas personas ar smagām pamata diagnozēm, tai skaitā ir klienti ar  komunikācijas un rīšanas (prebisfāgijas) traucējumiem. Šādu klientu aprūpei ir nepieciešami ārstnieciski pasākumi, kurus, saskaņā ar normatīvajiem aktiem, drīkst nodrošināt tikai audiologopēds.
Atšķirībā no logopēda, kas ir pedagogs, audiologopēds ir funkcionālais speciālists ar ārstniecības personas statusu. Audiologopēds var sniegt:
• rīšanas terapiju (disfāgijas profila klientiem), novēršot aspirācijas pneimonijas risku;
• runas un komunikācijas terapiju klientiem ar afāziju, dizartriju u.c.;
• alternatīvās komunikācijas apmācību klientiem ar smagiem traucējumiem;
• personāla apmācību saziņā ar klientiem un aprūpē.
Tādējādi ir lietderīgi dot iespēju aprūpes centriem izēvelēties piesaistīta logopēdu vai  audiologopēdu, ja ir tāda nepieciešamība un iespēja.

Papildināt noteikumu 5.pielikumā attiecīgajās ailēs aiz vārda "Logopēds" ar vārdiem  "vai audiologopēds".

Noteikumu 2. un noteikts 1. aprūpes līmenis. Tādējādi pat, ja personai nav pašaprūpi ietekmējošu traucējumu, viņam ir tiesības pieprasīt, piemēram, aprūpi mājās. Tādā gadījumā pašvaldībai rodas nesamērīgi augsts risks nelietderīgi piešķir minēto pakalpojumu un izlietot pašvaldības līdzekļus, jo klients formāli atbalst pakalpojuma saņemšanas kritērijiem neskatoties uz to, ka viņam ir pietiekams atlikušo pašaprūpes spēju līmenis, lai parūpētos par sevi.
Attiecīgi, ja klienta funkcionālo spēju apjoms pārsniedz 90 %, aprūpes līmeni nenosaka.  Ja personai tomēr ir ierobežojumi patstāvīgā funkcionēšanā, bet aprūpes līmenis nav noteikts (piemēram, sagalabālas 94% līmenī), viņam aprūpes pakalpojumi pēc  būtības nav piemēroti. Šādā gadījumā viņam ir jāpiemekslē viņa situāciai piemērotāks atbalsta vai sociālās rehabilitācijas pakalpojums.

Precizēt 2. un 3. pielikumu, paredzot, ja personas garīgās un fiziskās spējas ir novērtētas  90 %–75 % apmērā, tad viņam tiek noteikts 1. aprūpes līmenis. Ja klienta funkcionālo spēju apjoms pārsniedz 90 %, aprūpes līmeni nenosaka.