Anotācija (ex-ante)

Personu ar invaliditāti asistentu un pavadoņu atlīdzības apmērs par vienu pakalpojuma sniegšanas stundu ir pielīdzināts valsts sociālajos aprūpes centros strādājošo aprūpētāju mēnešalgai (aprūpētāju mēnešalgas intervāla viduspunkts 2023. gadā - 690 euro), savukārt aprūpes pakalpojuma nepilngadīgām personām ar invaliditāti vienas pakalpojuma stundas minimālās izmaksas pielīdzinātas 2023. gada februāra un aprīļa mēneša minimālajai stundas tarifa likmei (3,875 euro + darba devēja VSAOI = 4,79 euro), kas ir lielākā minimālā stundas tarifa likme 2023.gadā. Tā kā minimālā mēneša darba alga no 2024.gada 1.janvāru būs 700 euro, tad asistentu, pavadoņu un nepilngadīgu personu ar invaliditāti aprūpētāju minimālais atlīdzības apmērs no 2024. gada 1. janvāra nesasniegs minimālās mēneša darba algas apmēru.
Asistentu un pavadoņu atlīdzība atbilstoši MK noteikumu Nr.316 35. punktā noteiktajam pilnībā tiek finansēta no valsts pamatbudžeta, savukārt aprūpes pakalpojums nepilngadīgām personām ar invaliditāti saskaņā ar Invaliditātes likuma 12. panta pirmās daļas 4.² punktu tiek finansēts no pašvaldību budžeta.

Noteikumu projekts paredz personu ar invaliditāti asistentu un pavadoņu atlīdzības apmēru par vienu pakalpojuma sniegšanas stundu paaugstināt, nosakot to 5,42 euro apmērā. Mēnešalgu skala valsts un pašvaldību institūcijās nodarbinātajiem ierēdņiem un darbiniekiem 2024.gadam ir paaugstināta par 6%. Lai saglabātu profesijas konkurētspēju un nepasliktinātu personu ar invaliditāti iespējas piesaistīt savām vajadzībām atbilstošu asistentu vai pavadoni, Noteikumu projekts paredz asistentu un pavadoņu atlīdzības pieaugumu proporcionāli mēnešalgu skalas pieaugumam valsts un pašvaldību institūcijās nodarbinātajiem ierēdņiem un darbiniekiem. Atlīdzības apmērs par vienu pakalpojuma sniegšanas stundu  - 5,42 euro atbilst mēnešalgai 732 euro.
Attiecīgi  pakalpojuma cena ar administrēšanas izmaksām plānota 5,69 euro (aprēķinā saglabāta 5% proporcija pašvaldības administrēšanas izdevumiem).  Ņemot vērā minēto, plānots noteikt, ka administrēšanas izdevumi nepārsniedz 0,27 euro par vienu pakalpojuma sniegšanas stundu.
Noteikumu projekts paredz, ka  aprūpes mājās pakalpojuma nepilngadīgām personām ar invaliditāti minimālās vienas stundas izmaksas nevar būt mazākas par 5,24 euro stundā. Minimālās vienas aprūpes mājās pakalpojuma stundas izmaksas pielīdzinātas 2024. gada jūnija minimālajai stundas tarifa likmei (4,24 euro + darba devēja VSAOI =5,24 euro), kas ir lielākā minimālā stundas tarifa likme 2024.gadā. Pašvaldība ir tiesīga noteikt arī lielākas vienas pakalpojuma stundas izmaksas.
Noteikumu projekta 2.punkts nosaka, ka tiesiskais regulējums stājas spēkā 2024. gada 1.janvārī, līdz ar to arī jaunais asistentu un pavadoņu atlīdzības apmērs ir piemērojams par pakalpojuma sniegšanas periodu no 2024. gada 1. janvāra.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk - likums) normas (1.panta 1.punkts, 23.pants, 17.panta pirmā daļa) un MK 2017. gada 13. jūnija noteikumi Nr.338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” (IV nodaļa) nosaka aprūpes mājās pakalpojumu un tā piešķiršanas kārtību. Tādējādi saskaņā ar likumu aprūpe mājās ir pakalpojumi mājās pamatvajadzību (ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība) apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt. Savukārt Invaliditātes likumā ir normas par aprūpes pakalpojumu bērniem no 5-18 gadu vecumam, kuriem ir VDEĀVK atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību (1. panta 12. punkts, 12.panta pirmās daļas 4.²punkts un 6.² daļa). Aprūpe mājās ir pasākumu kopums personai no 5 līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti un izteiktiem un smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem. Šis pakalpojums ietver aprūpi, uzraudzību, pašaprūpes spēju attīstību un saturīgu brīvā laika pavadīšanu personas dzīvesvietā.
MK noteikumu 2017. gada 13. jūnija noteikumu Nr.338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” 16. punkts nosaka, ka pakalpojuma sniedzējs, kas nodrošina sociālo aprūpi mājās (turpmāk – aprūpe mājās), klientiem, kuri objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt, sniedz šādus pakalpojumus pamatvajadzību apmierināšanai:
16.1. palīdzību personīgās higiēnas nodrošināšanā (piemēram, mazgāšanās, inkontinences līdzekļu nomaiņa, ķemmēšanās, skūšanās, protēžu kopšana), izņemot podologa pakalpojumus;
16.2. palīdzību apģērbties un noģērbties, gultas veļas nomaiņu;
16.3. palīdzību iekļūt gultā un izkļūt no tās, pozicionēšanu un pārvietošanos;
16.4. ēdiena gatavošanu un palīdzību paēst;
16.5. pārtikas produktu, medikamentu un citu sīkpreču piegādi;
16.6. palīdzību mājvietas uzkopšanā (piemēram, trauku mazgāšana, telpu mitrā uzkopšana, sadzīves atkritumu iznešana);
16.7. ārstniecības personas izsaukšanu, atbalstu medikamentu lietošanā, palīdzību sadarbībā ar dažādām institūcijām (piemēram, samaksāt rēķinus);
16.8. kurināmā piegādi telpās, krāsns kurināšanu;
16.8.¹ bērna pieskatīšanu, uzraudzību un saturīgu laika pavadīšanu, ja pakalpojuma sniedzējs nodrošina aprūpes mājās pakalpojumu bērnam;
16.9. citus pakalpojumus atbilstoši šo noteikumu 6.2.5. apakšpunktā minētajam līgumam, kas noslēgts starp klientu un pakalpojuma sniedzēju, kas nodrošina aprūpi mājās, vai atbilstoši sociālā dienesta noteiktajam veicamo darbu apjomam.
Tādējādi abos minētajos likumos pēc satura viens pakalpojums ir nosaukts atšķirīgi: aprūpes mājās pakalpojums un aprūpes pakalpojums.

Invaliditātes likumā noteiktais “aprūpes pakalpojums” un arī Eiropas Savienības politiku instrumentu projektu ietvaros noteiktais “sociālās aprūpes pakalpojums vai aprūpes mājās pakalpojums” pēc abu šo pakalpojumu satura iekļaujas likumā noteiktajā “aprūpes mājās pakalpojumā”.
Atšķirīgie pakalpojumi savulaik tiesību aktos ir noteikti tādēļ, ka tiem ir bijis atšķirīgs finansējuma avots un sākotnēji arī nelielas atšķirības pakalpojuma saturā, pie tam tiesības uz tiem noteiktas ierobežotai mērķa grupai, tādēļ bija nepieciešamība tiesību aktos tos definēt kā atsevišķus pakalpojumus (aprūpes pakalpojums un sociālās aprūpes pakalpojums), lai tos nošķirtu no aprūpes mājās pakalpojuma. Atšķirības saturā šobrīd vairs nepastāv, jo 2023. gada 31. janvārī ir pieņemti grozījumi MK 2017. gada 13. jūnija noteikumos Nr.338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”, kas nosaka, ka aprūpes mājās pakalpojums bērniem ietver arī pieskatīšanu, uzraudzību un saturīgu laika pavadīšanu. Savukārt Eiropas Savienības politiku instrumentu projektu ietvaros noteiktais sociālās aprūpes vai aprūpes mājās pakalpojums (noteikts MK noteikumos Nr.313 “Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.2. specifiskā atbalsta mērķa "Palielināt kvalitatīvu institucionālai aprūpei alternatīvu sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti un bērniem" 9.2.2.1. pasākuma "Deinstitucionalizācija" īstenošanas noteikumi”) beigs pastāvēt līdz ar deinstitucionalizācijas projektu beigām š.g. decembrī.
Lēmums par līdzfinansējuma piešķiršanu ir pieņemts tikai 2023. gada 20. oktobrī, Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības Domes sēdē, attiecīgi likumprojekta “Par valsts budžetu 2024.gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026.gadam” pavadošo likumprojektu paketē iekļaujot arī likumprojektu “Grozījums Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā" (23-TA-2679, pieņemts Saeimā 2023. gada 7. decembrī, Nr.400/Lp14), un diskusijas ar pašvaldību sociālajiem dienestiem par sagatavoto noteikumu projektu par līdzfinansējuma piešķiršanas kārtību notika novembra mēnesī, kur arī tika secināts, ka pašvaldībās praksē ir izveidojusies situācija, ka virknē gadījumu aprūpe mājās bērniem tiek nodrošināta, pamatojoties uz pašvaldību saistošajiem noteikumiem, kas ir izdoti uz Invaliditātes likuma pamata.
Ņemot vērā minēto, ka pēc būtības tas ir likumā noteiktajā “aprūpes mājās pakalpojumā” ietilpstošs pakalpojums un lai sniegtu iespējas saņemt valsts budžeta līdzfinansējumu un veicinātu pašvaldības iespējas nodrošināt ģimenēm, kurās aug bērns ar smagu invaliditāti, aprūpes mājās pakalpojumu, ir samērīgi, ka  tiek veikti grozījumi MK noteikumos Nr.316, paredzot, ka līdzfinansējums attiecas uz abos likumos ietvertajiem pakalpojumiem un protokollēmumā tiek noteikts uzdevums Labklājības ministrijai sagatavot grozījumus Invaliditātes likumā un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, lai nodrošinātu vienveidīgu regulējumu jautājumā par aprūpes mājās pakalpojumu bērniem ar invaliditāti.

No 2024. gada 1. janvāra likuma 13. panta vienpadsmitā daļa nosaka, ka, lai bērniem ar invaliditāti, kuriem ir izsniegts VDEĀVK atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību, nodrošinātu aprūpi mājās, valsts piedalās ar līdzfinansējumu. Valsts turpina piedalīties ar līdzfinansējumu minētā pakalpojuma nodrošināšanā bērnam arī pēc pilngadības sasniegšanas līdz persona sasniedz 24 gadu vecumu. Līdzfinansējuma apjomu un tā piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
Šobrīd, nosakot, ka valsts līdzfinansē šo aprūpes mājās pakalpojumu bērniem, ir nepieciešams sakārtot normatīvo regulējumu, lai līdzfinansējums tiktu piešķirts pašvaldībām, kuras nodrošina aprūpes mājās pakalpojumu bērniem, kuriem ir VDEĀVK atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību. Līdzfinansējuma piešķiršana tiek turpināta, minētajiem bērniem pārsniedzot 18 gadu vecumu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecumam (neatkarīgi no noteiktās invaliditātes grupas).

Līdz ar to nepieciešams precizēt MK noteikumus Nr.316, papildinot ar normām par līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību pašvaldībām, kuras var uz to pretendēt, kā arī vienlaikus precizēt normas par aprūpes (aprūpes mājā) pakalpojumu bērniem. Ja netiek precizētas aprūpes (aprūpes mājā) pakalpojuma normas, tad par bērniem vecumā no 5-18 gadu vecumam nodrošināto aprūpes pakalpojumu netiks nodrošināts valsts līdzfinansējums.

Lai risinātu iepriekš minēto problēmu, ir veikti grozījumi MK noteikumu Nr.316 nosaukumā, izdošanas pamatojumā, precizēts 1.punkts un atsevišķas normas juridiskās skaidrības nodrošināšanai, precizēts VI nodaļas nosaukums un šī nodaļa attiecīgi papildināta ar normām par līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību, kā arī noteikumi papildināti ar 3.pielikumu (pārskatu līdzfinansējuma saņemšanai). 

Likuma "Par valsts budžetu 2024. gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026.gadam" izskatīšanai Saeimā otrajā lasījumā iesniegtajos Ministru kabineta priekšlikumos (430/Lp14) paredzētā finansējuma 5 542 020 euro apmērā novirzīšanai pašvaldībām par aprūpes mājās pakalpojuma nodrošināšanu bērniem ar īpašas kopšanas nepieciešamību tika veikts indikatīvs aprēķins, paredzot 30% līdzfinansējumu. Noteikumu projekta izstrādes laikā notikušajās sarunās ar pašvaldību sociālajiem dienestiem ir secināts, ka Labklājības ministrijas veiktie aprēķini par aprūpes mājās pakalpojuma saņēmēju skaitu ir pamatoti, taču no sociālo dienestu sniegtās informācijas secināms, ka bērnam vai jaunietim piešķirtā aprūpes mājās pakalpojuma apjoms nepārsniegs 160 stundas mēnesī, kas arī ir ietverts noteikumu projektā. Vienlaikus pašvaldībām aprūpes mājās pakalpojuma nodrošināšanā jārēķinās ar lielāku pakalpojuma cenu nekā minimālās vienas stundas izmaksas, lai spētu piesaistīt aprūpētājus. Ņemot vērā minēto, lai bērnu ar smagu invaliditāti aprūpes mājās pakalpojumam piešķirtais finansējums sasniegtu mērķi un bērniem patiešām tiktu nodrošināts nepieciešamais pakalpojums, un ģimenēm, kurām bērna ar invaliditāti audzināšana nozīmē papildu psiho emocionālu, fizisku un finansiālu slogu, tiktu sniegts vajadzīgais atbalsts, kā arī to, ka likums "Grozījums Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā" (pieņemts Saeimā 2023. gada 7. decembrī, 400/Lp14) līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību deleģē Ministru kabinetam, noteikumu projekta 45.¹ punktā līdzfinansējuma apjoms tiek noteikts 50 % no pašvaldības faktiskajām izmaksām par bērnam sniegto aprūpes mājās pakalpojumu.

Aprūpes pakalpojumu saskaņā ar Invaliditātes likumu atsevišķos gadījumos nodrošina bērna  tuvākie radinieki. Tādējādi aprūpes pakalpojums pēc būtības ir gan vecāku un vecvecāku saskaņā ar Civillikuma normām tiešais bērna aprūpes pienākuma nodrošinājums, par ko (papildus piemaksai pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti un īpašās kopšanas pabalstam) tiek saņemta atlīdzība kā par aprūpes pakalpojumu. Līdz ar to šajos gadījumos netiek sasniegts pakalpojuma mērķis - atvieglot vecākiem un tuviniekiem ikdienu, jo aprūpi nodrošina tuvinieki. Tādējādi arī saņemtā samaksa par aprūpes pakalpojuma nodrošināšanu faktiski ir kā vēl viens pabalsts par bērnu. 
Lai sasniegtu mērķi, ka bērns saņem kvalitatīvu aprūpes mājās pakalpojumu un vecāki tiktu atslogoti, varētu socializēties un atgriezties darba tirgū, kā arī valsts maksātu pašvaldībām līdzfinansējumu par nodrošināto pakalpojumu, nepieciešams ievērot arī likuma 17. panta pirmajā daļā noteikto,  ka sociālo pakalpojumu (t.sk. aprūpes mājās pakalpojumu) sniedz Sociālo pakalpojumu reģistrā reģistrēts pakalpojuma sniedzējs.
Invaliditātes likuma 1. panta 1. punkts nosaka, ka asistents — fiziskā persona, kas sniedz atbalstu personai ar ļoti smagas vai smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras tā invaliditātes dēļ nevar veikt patstāvīgi, — nokļūt vietā, kur tā mācās, strādā, saņem pakalpojumus, pārvietoties un aprūpēt sevi izglītības iestādē, algota darba vietā, būt saskarsmē ar citām fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī palīdz personai ar redzes invaliditāti apgūt profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības vai augstākās izglītības programmu. Praksē asistenta pakalpojums tiek piešķirts uz invaliditātes laiku (bet ne ilgāk kā uz trim gadiem), pakalpojums tiek sniegts, piemēram, katru dienu pavadot bērnu uz un no skolas vai dienas aprūpes centra. 
MK 2017. gada 13.jūnija noteikumu Nr.338 "Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem" 76. punkts nosaka, ka atelpas brīža pakalpojuma sniedzējs nodrošina personām ar funkcionāliem traucējumiem īslaicīgu sociālo aprūpi līdz 30 diennaktīm gadā, aizstājot aprūpes procesā mājsaimniecības locekļus. Saskaņā ar šo noteikumu 78. punktu atelpas brīža pakalpojums tiek nodrošināts ne mazāk kā diennakti (24 stundas). Praksē atelpas brīža pakalpojums tiek piešķirts uz gadu un piešķirtās 30 diennaktis var izmantot tad, kad ir nepieciešamība.
Ņemot vērā iepriekš minēto, bērnam var būt piešķirti vairāki pakalpojumi vienlaikus, bet pēc pakalpojumu jēgas un būtības tie nevar tikt nodrošināti vienlaicīgi (piemēram, mācību stundu laikā bērnu nav iespējams aprūpēt mājās vai asistenta pakalpojumu nesniedz aprūpes mājās pakalpojuma saņemšanas laikā).

No likuma 4. panta pirmās daļas un 23. panta pirmās un trešās daļas un Invaliditātes likuma 12. panta 2.⁴ daļas izriet, ka, vērtējot aprūpes mājās pakalpojuma nepieciešamību bērnam un piešķiramo pakalpojuma apjomu, ņem vērā turpmāk minēto:
- VDEĀVK atzinuma par īpašas kopšanas nepieciešamības esamību,
- personas likumiskā pārstāvja vai audžuģimenes nodarbinātību (t.sk. atrašanos bērna kopšanas atvaļinājumā ar kopjamo bērnu, nodarbinātību maiņu darbā u.c.);
- ģimenes locekļu iespēju nodrošināt aprūpi;
- citus objektīvus iemeslus, kuru dēļ nevar nodrošināt aprūpi un uzraudzību nepieciešamajā apjomā (piemēram, citu bērnu esamību ģimenē, kopjamu senioru esamību ģimenē, u.c.);
- laiku, ko bērns pavada izglītības iestādē vai dienas aprūpes centrā;
- citu sociālo pakalpojumu vai atbalsta pasākumu esamību, kas pamatoti izslēdz vai samazina aprūpes mājās pakalpojuma nepieciešamību (piemēram, vai ir piešķirts asistenta pakalpojums, atelpas brīža pakalpojums, u.c. );
- funkcionālo traucējumu smagumu (nepiemērojot likuma 20.panta trešo daļu un MK 2019. gada 2. aprīļa noteikumos Nr.138 "Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu" noteiktās prasības piemērojot tiktāl, cik tās attiecināmas uz bērniem).

Noteikumu projekta izstrādes laikā sociālo dienestu sniegtā informācija apliecina, ka pašvaldības pārsvarā piešķir noteikumos līdz šim noteikto maksimālo aprūpes pakalpojuma apjomu 80 stundas. Tomēr atsevišķas pašvaldības nodrošina arī lielāku aprūpes pakalpojuma apjomu, kas nepārsniedz 160 stundas mēnesī. Pašvaldības nodrošina lielāku aprūpes stundu skaitu, jo, piemēram, vecāki strādā pilnu darba laiku normālā darba laika ietvaros (160 stundas jeb 40 stundas nedēļā x 4 nedēļas mēnesī) vai bērna aprūpi ikdienā nodrošina tikai viens vecāks.

Lai nodrošinātu iespējami lielāku atbalstu un vecāki varētu atgriezties darba tirgū, kā arī valsts maksātu pašvaldībām līdzfinansējumu par nodrošināto pakalpojumu, nepieciešams noteikt, ka pašvaldība var piešķirt arī lielāku aprūpes mājās pakalpojuma apjomu nekā līdz šim noteiktās – 80 stundas mēnesī.
Ņemot vērā Invaliditātes likuma 12. panta 6.² daļā noteikto, pašvaldība saistošajos noteikumos nosaka aprūpes mājās pakalpojuma piešķiršanas, atteikšanas, izbeigšanas un pārtraukšanas nosacījumus un kārtību, kritērijus aprūpes pakalpojuma nepieciešamības novērtēšanai un prasības aprūpes pakalpojuma sniedzējam.
Vienlaikus Labklājības ministrija papildinās vadlīnijas par aprūpes mājās pakalpojuma piešķiršanu bērniem.

Ņemot vērā, ka bērns izglītību iegūst līdz 24 gadu vecumam (piemēram, vidējo vai augstāko izglītību līdz 24 gadu vecumam, speciālās programmas pamatizglītību līdz 24 gadu vecumam), kā arī to, ka nepieciešama saudzējošāka pāreja uz pilngadīgai personai pienākošos atbalstu, vecums, līdz kuram valsts nodrošina līdzfinansējumu aprūpes mājās pakalpojumam, likumā tika noteikts 24 gadu vecums.

Noteikumu projekta 1.8. apakšpunkts precizē noteikumu 44. punktu un papildus nosaka, ka pašvaldības var piešķirt aprūpes mājās pakalpojumu līdz 160 stundām mēnesī.

Normatīvie akti neparedz, kā pašvaldība var saņemt līdzfinansējumu. Līdz ar to nepieciešams noteikt, ka pašvaldība iesniedz pārskatu "Valsts līdzfinansējuma pieprasījums aprūpes mājās pakalpojumam", kā arī pārskata iesniegšanas termiņu.
Sarunās ar Latvijas Pašvaldību savienību un sociālajiem dienestiem konstatēts, ka nākotnē nepieciešamas izmaiņas informāciju sistēmās, lai līdzfinansējuma pieprasījums tiktu sagatavots pašvaldību ikdienā lietotajā tehniskajā risinājumā un iesniegts valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmā (SPOLIS).

Noteikumu projekta 45.³ punkts paredz, ka pašvaldībai līdz kārtējā mēneša 15. datumam jāiesniedz pārskats - līdzfinansējuma pieprasījums (3.pielikums). 

Normatīvie akti neparedz kārtību, kā un kādā termiņā Labklājības ministrija nodrošinās līdzfinansējumu. Nepieciešams arī noteikt kontroles kārtību.

Noteikumu projekta 45.⁴ punkts paredz Labklājības ministrijas tiesības un pienākumus līdzfinansējuma nodrošināšanā.