Anotācija

Reglamentēto profesiju likumā nav paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kuri ir pauduši starptautiskās aizsardzības pieteikumu, attiecībā uz kuru lēmums vēl nav pieņemts, t.i., patvēruma meklētājiem saskaņā ar Patvēruma likumprojekta 1. panta pirmās daļas 5. punktā noteikto definīciju, attiektos šā likuma noteikumi par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, bet šāda prasība izriet no direktīvas Nr. 2024/1346, kā arī prasība šo personu kvalifikāciju atzīt tādā pašā veidā, kā tiek atzīta ES pilsoņu kvalifikācija.

Likumprojekts paredz reglamentēto profesiju likumā iekļaut tiesību normas par to, ka trešās valsts valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kuri ir pauduši starptautiskās aizsardzības pieteikumu, t.i., patvēruma meklētājiem, attiecībā uz kuru lēmums vēl nav pieņemts, attiektos šā likuma noteikumi par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, tostarp, lēmuma par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu pieņemšanas termiņš ir tāds pats, kāds reglamentēto profesiju likumā ir noteikts attiecībā uz ES dalībvalstīs un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīs iegūto kvalifikāciju atzīšanu, t.i. četri mēneši.
Šobrīd reglamentēto profesiju likuma 2.panta piektajā daļā ir noteikts, ka uz bezvalstniekiem, kas saņēmuši ārvalstīs izsniegtus bezvalstnieka ceļošanas dokumentus, kā arī uz bēgļiem un personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss, attiecas šā likuma noteikumi par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu. Likumprojekts paredz noteikt, ka uz direktīvā Nr. 2024/1346 un regulā Nr. 2024/1347 noteiktajiem kritērijiem atbilstošajām personām uz profesionālās kvalifikācijas atzīšanu attiecas tie paši noteikumi, kuri attiecas uz Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem.

Direktīvā Nr. 2024/1346 un regulā Nr. 2024/1347 noteiktās prasības par to, ka valstij ir jānodrošina piekļuve profesionālās kvalifikācijas atzīšanai, ja pretendentiem nav ārvalstīs iegūtu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, nav izpildāmas, jo reglamentēto profesiju likums neparedz profesionālās kvalifikācijas atzīšanas lēmumu pieņemšanu, ja nav iesniegti profesionālo kvalifikāciju apliecinošie dokumenti. Līdz ar to pastāvošais tiesiskais regulējums ir neatbilstošs ES tiesību normu izpildei.

Likumprojekts paredz, ka direktīvā Nr. 2024/1346 un regulā Nr. 2024/1347 noteiktajiem kritērijiem atbilstošās personas varēs iesniegt iesniegumu profesionālās kvalifikācijas atzīšanai, ja tām nebūs kvalifikāciju apliecinošo dokumentu un nav iespējams tos iegūt. Šādā gadījumā pretendentam būs jāiesniedz dokumentārs apliecinājums ar pamatojumu, ka šādus dokumentus nav iespējams iegūt. Šāda prasība ir atbilstoša Latvijā noteiktajiem noteikumiem, piemēram, Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumos Nr.564 "Uzturēšanās atļauju noteikumi" 38.¹ punktā noteiktajam risinājumam, ja personai nav kādu svarīgu dokumentu.
Dokumentu kopu, kas šādos gadījumos būs jāiesniedz pretendentam uz profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, ir jānosaka Ministru kabinetam. Ņemot vērā, ka būtībā šie pretendenti profesionālās kvalifikācijas atzīšanas procesā iegūst tiesības darboties reglamentētajā profesijā, ir nepieciešams iegūt pārliecību par personas kvalifikācijas atbilstību attiecīgajai profesijai izvirzītajām prasībām. Tādēļ likumprojekts paredz šiem gadījumiem piemērot reglamentēto profesiju likumā noteikto papildu prasību noteikšanas mehānismu, kura piemērošana tiktu noteikta attiecīgos Ministru kabineta noteikumos. 
No likumprojekta izriet, ka ārvalstīs iegūtas, dokumentāri neapliecinātas profesionālās kvalifikācijas atzīšanas jomā būs jāpiemēro jaunas metodes. Likumprojekts paredz, ka šim mērķim izmantot Izglītības likuma 11.¹ panta astotajā daļā noteikto Akadēmiskās informācijas centra sagatavoto izziņu par ārvalstīs iegūto izglītību, ja personai objektīvu iemeslu dēļ nav iespējas dokumentāri pierādīt iegūto izglītību. Tā kā Izglītības likumā noteikts, ka šo izziņu var iesniegt augstskolai, koledžai vai darba devējam, likumprojekts paredz, ka minēto izziņu varēs iesniegt arī atzīšanas institūcijai. 

Direktīvā 2005/36 nav noteikti noteikumi, kas jāpiemēro gadījumos, kad pretendentiem nav kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, tādēļ šādu prasību izvirzīšana ir valsts kompetence. Likumprojekts paredz, ka šādos gadījumos atzīšanas institūcijas varēs noteikt, kādu papildu prasību (kvalifikācijas pārbaudi, adaptācijas periodu vai abus) izvirzīt pretendentam, pēc iespējas ņemot vērā viņa vēlmes, bet nedodot izvēles iespēju attiecībā uz kvalifikācijas pārbaudes vai adaptācijas perioda veikšanu.

Likumprojekts paredz noteikt tiesību normas attiecībā uz gadījumiem, kad pretendentam nav izglītību un profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu. Direktīvā Nr. 2024/1346 17. panta 3. punkta "e" apakšpunktā, kā arī regulas Nr. 2024/1347  30. panta 3. punktā ir noteikts, ka patvēruma meklētājiem un bēgļiem ir jābūt nodrošinātai piekļuvei iepriekšējo mācību rezultātu un pieredzes novērtēšanai un atzīšanai, t.i., arī tajos gadījumos, ja viņiem ir dokumentāri izglītības un kvalifikācijas apliecinājumi. Latvijas tiesību aktos jau pastāv regulējums attiecībā uz šādiem gadījumiem. Proti, saskaņā ar ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu, kā arī ārvalstīs iegūtos akadēmiskos grādus apliecinošu dokumentu ekspertīzi veic Akadēmiskās informācijas centrs (Izglītības likuma 11.¹ panta pirmā daļa). Ārvalstīs izsniegtu izglītības dokumentu un iegūto akadēmisko grādu akadēmiskā atzīšana nepieciešama, ja Latvijā vēlas: turpināt iegūt izglītību vai strādāt nereglamentētā profesijā. Ja pretendents vēlas strādāt reglamentētajā profesijā, ir jāveic profesionālās kvalifikācijas atzīšana saskaņā ar reglamentēto profesiju likumā noteikto.

Reglamentēto profesiju likumā 40.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka profesionālās kvalifikācijas atzīšanai pretendents iesniegumā norāda profesionālās darbības veidu, statusu (darbinieks vai pašnodarbināta persona) un ilgumu (īslaicīga vai pastāvīga darbība). Pieredze rāda, ka šādai informācijai nav nekādas nozīmes lēmuma pieņemšanā un šāda prasība nereti rada neskaidrību.

Likumprojekts paredz izslēgt no reglamentēto profesiju likuma prasību pretendentam norādīt minēto informāciju.

Pastāv riski, ka trešajās valstīs iegūtās kvalifikācijas atzīšanas lēmumu pieņemšanas process ir neskaidrs, jo atzīšanas institūcijām informācijas trūkuma dēļ ir sarežģīti gūt pilnu pārliecību, ka pretendenta kvalifikācija ir pietiekama un Latvijas pakalpojumu saņēmējiem netiks nodarīts kaitējums. Tā kā likumprojekts paredz noteikt, ka trešajās valstīs iegūtas profesionālās kvalifikācijas atzīšanu ir jāveic arī tādā gadījumā, ja pretendentam nav kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, ir būtiski, lai būtu iespējams pieņemt tādus lēmumus profesionālās kvalifikācijas atzīšanai, kas novērš riskus iegūt piekļuvi profesionālajai darbībai personām, kuru kvalifikācija nav atbilstoša Latvijā izvirzītajām prasībām. 
Reglamentēto profesiju likuma 45.pants nosaka, kā jārīkojas atzīšanas institūcijai gadījumos, ja profesionālās kvalifikācijas atzīšanas pretendent izglītības un profesionālā kvalifikācijas atšķiras no Latvijā attiecīgajai kvalifikācijai izvirzītajām prasībām. Proti, ja šīs atšķirības ir būtiskas, var tikt pieņemts lēmums pretendentam noteikt adaptācijas periodu vai kvalifikācijas atbilstības pārbaudi. Šādas tiesību normas izriet no direktīvas 2005/36/EK 14.pantā noteiktā, kas ir saistoša Latvijai attiecībā uz Eiropas Savienībā un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīs iegūto kvalifikāciju atzīšanu, bet ne trešajās valstīs iegūto kvalifikāciju atzīšanu.

Reglamentēto profesiju likumā paredzēt, ka gadījumos, ja profesionālās kvalifikācijas atzīšanas pretendenta trešajā valstī iegūtā izglītība un profesionālā kvalifikācija būtiski atšķiras no Latvijas Republikā izvirzītajām prasībām, kā papildu prasību atzīšanas institūcija var pieņemt lēmumu noteikt apgūt mācības kādā Latvijas izglītības programmā pilnībā vai arī tikai atsevišķā daļā. Ir svarīgi, lai atzīšanas institūcija, piemērojot prasību apgūt izglītības programmu vai tās daļu, šādu lēmumu pieņemtu tikai pēc rūpīgas pretendenta apgūtās izglītības un kvalifikācijas pārbaudes un to attiecinātu tikai uz to daļu, par kuru objektīvu, ticamu informāciju nevar iegūt. Atzīšanas institūcijai ir jāievēro samērīguma principu un tā nedrīkst noteikt stingrākas prasības, nekā nepieciešams, lai aizsargātu profesionālās kvalifikācijas atzīšanas pretendenta tiesības uz pilnvērtīgu viņa iegūtās izglītības un kvalifikācijas atzīšanu.
Prasība apgūt izglītības programmu vai tās daļu būtībā ir vēl viena papildu prasība, ko atzīšanas institūcija var piemērot, ja konstatē, ka pretendenta iegūtā izglītība un profesionālā kvalifikācija būtiski atšķiras no Latvijā izvirzītajām prasībām (kritēriji, kādos gadījumos atšķirības ir kategorizējamas kā "būtiskas", ir noteikti reglamentēto profesiju likuma 45.panta pirmajā daļā). Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt prasības apgūt izglītības programmu vai tās daļu piemērošanu jau ir dots reglamentēto profesiju likuma 36.panta 1.punktā un atbilstoši ir nepieciešams veikt grozījumus Ministru kabineta 2017. gada 31. janvāra noteikumos Nr. 71 "Noteikumi par papildu prasībām ārvalstīs iegūtas profesionālās kvalifikācijas atzīšanai Latvijas Republikā reglamentētās profesijās".