Anotācija

Atsavināšanas likums šobrīd paredz, ka Ministru kabinets vai pašvaldība četru mēnešu laikā pēc tam, kad institūcija pieņēmusi lēmumu par taisnīgās atlīdzības apmēru, pieņem lēmumu par sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību. Šāda papildu Ministru kabineta lēmuma nepieciešamība rada pārmērīgu birokrātisko slogu valsts pārvaldei un paildzina atsavināšanas procesa norisi, jo pirms lēmuma pieņemšanas ir sagatavojams Ministru kabineta rīkojuma projekts, kas tiek saskaņots ar Tieslietu ministriju un Finanšu ministriju. Līdz ar to normatīvajiem aktiem atbilstoši īstenots atsavināšanas process vairumā gadījumu tiek pagarināts, radot pārmērīgu birokrātisko slogu un neefektīvu valsts pārvaldes resursu izmantošanu. Turklāt uzsverams, ka brīdī, kad Ministru kabinetam ir jāpieņem attiecīgais lēmums, atsavināšanas process jau ir sasniedzis tā noslēdzošo posmu.

Likumprojekts paredz izslēgt prasību par Ministru kabineta vai pašvaldības lēmuma pieņemšanu par sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību, tādējādi ieviešot attiecīgus grozījumus Atsavināšanas likumā. Proti, grozījumi Atsavināšanas likumā nosaka, ka institūcijas lēmums par atlīdzības apmēru vienlaikus ir arī lēmums ierosināt sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību.

Norādāms, ka šobrīd sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atlīdzību apstiprina institūcija. Piemēram, Rail-Baltica projekta īstenošanas vajadzībām nepieciešamā atsavināmā nekustamā īpašuma noteikto atlīdzību apstiprina Satiksmes ministrija. Tādējādi Likumprojekts paredz izslēgt papildus darbības, nosakot, ka institūcijas lēmums par sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma noteiktās atlīdzības apstiprināšanu vienlaikus ir arī lēmums ierosināt sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību.

Attiecīgi Likumprojekts šī brīža spēkā esošajai nekustamā īpašuma atsavināšanas procedūrai neradītu būtiskas izmaiņas, proti, tiktu izslēgts tikai viens procedūras solis. Līdz ar to pēc grozījumu ieviešanas sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas procedūra atspoguļotos šādi:

1) tiek identificēts atsavināmais nekustamais īpašums vai tā aptuvenā daļa;
2) nosūtīts paziņojums īpašniekam par nekustamā īpašuma vai tā daļas atsavināšanas nepieciešamību;
3) nekustamā īpašuma īpašnieka atbilde;
4) nekustamā īpašuma apsekošana dabā un vērtēšana (tiek noteikta nekustamā īpašuma tirgus vērtība un iespējamie zaudējumi);
5) nekustamā īpašuma īpašnieka informēšana par noteikto tirgus vērtību (ja nepieciešams nekustamā īpašuma īpašnieka uzklausīšana un uzaicinājums nekustamā īpašuma īpašniekam uz atlīdzības noteikšanas komisijas sēdi. Nekustamā īpašuma īpašniekam ir tiesības iesniegt alternatīvu vērtējumu līdz atlīdzības noteikšanas komisijas sēdei par noteiktās atlīdzības apstiprināšanu);
6) institūcija pieņem lēmumu par noteiktās atlīdzības apstiprināšanu, kas vienlaikus ir lēmums ierosināt sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību (lēmums, kas iepriekš bija Ministru kabineta kompetencē);
7) paziņojums nekustamā īpašuma īpašniekam par iespēju noslēgt pirkuma līgumu par labprātīgu atsavināšanu un pirkuma līguma noslēgšana;
8) noteiktās atlīdzības izmaksa nekustamā īpašuma īpašniekam un nekustamā īpašuma nodošana.

Gadījumā, ja nekustamā īpašuma īpašnieks nav piekritis tā atsavināšanai un nevēlas noslēgt pirkuma līgumu, tad atbilstoši Atsavināšanas likuma 13. pantam valsts pārvaldes iestāde sagatavo likumprojektu par attiecīgā nekustamā īpašuma atsavināšanu, bet pašvaldība – lēmumu ar lūgumu Ministru kabinetam iesniegt izskatīšanai Saeimā likumprojektu par attiecīgā nekustamā īpašuma atsavināšanu. Turklāt atbilstoši Atsavināšanas likuma 14. panta otrajai daļai, ja likumprojekta iesniedzējs nav Ministru kabinets, likumprojektu var virzīt izskatīšanai pirmajā lasījumā tikai pēc tam, kad saņemts Ministru kabineta atzinums, kurā izvērtēta nepieciešamība attiecīgo nekustamo īpašumu atsavināt sabiedrības vajadzībām. Līdz ar to norādāms, ka Ministru kabineta iesaiste sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanā saglabājas, ja ar nekustamā īpašuma īpašnieku nav iespējams noslēgt labprātīgu vienošanos.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekta 1. pantā paredzēts, ka Atsavināšanas likuma 9. panta pirmā daļa tiek izteikta jaunā redakcijā, tādējādi izslēdzot nepieciešamību labprātīga pirkuma līguma noslēgšanas gadījumā paredzēt Ministru kabineta iesaisti. Proti, tiek izslēgta nepieciešamība Ministru kabinetam vai pašvaldībai pieņemt vēl papildu lēmumu ierosināt sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību. Kā jau iepriekš tika norādīts, šādu lēmumu pieņem attiecīgā institūcija, kas vienlaikus pieņem arī lēmumu par noteiktās atlīdzības apstiprināšanu.

Ar Likumprojektu zūd nepieciešamība saglabāt regulējumu, kas paredz atkārtotu atlīdzības noteikšanu gadījumā, ja minētais lēmums netiek pieņemts noteiktajā termiņā, jo šāds procesuālais posms turpmāk atsavināšanas procesā vairs nepastāvēs, līdz ar to Likumprojekts paredz izslēgt Atsavināšanas likuma 9. panta otro daļu.

Vienlaikus norādāms, ka Likumprojekta 1. panta ieviešana tiesiskajā regulējumā neatbrīvo institūciju, kura pieņem lēmumu par atlīdzības apmēru, kas tostarp ir arī lēmums ierosināt sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību, no pienākuma noteikt taisnīgu atlīdzību, pamatojoties uz aktuāliem lietas faktiskajiem apstākļiem. Līdz ar to gadījumā, ja institūcija konstatē, ka ir nepieciešams atkārtoti noteikt taisnīgu atlīdzību, tai ir pienākums īstenot attiecīgās darbības.

Gadījumā, ja atlīdzības noteikšanai izmantotais nekustamā īpašuma novērtējums objektīvu apstākļu dēļ vairs neatspoguļo nekustamā īpašuma aktuālo vērtību, institūcijai pirms lēmuma pieņemšanas ir pienākums nodrošināt atlīdzības noteikšanu atbilstoši faktiskajai situācijai. Tādēļ Likumprojekts neietekmē atlīdzības noteikšanas procesu attiecībā uz tā atbilstību tiesiskuma principam un neizslēdz nepieciešamību aktualizēt nekustamā īpašuma novērtējumu, ja tas vairs nav aktuāls.

Likumprojekta 2. pants paredz izslēgt Atsavināšanas likuma 18. panta piekto daļu, jo tajā ietvertā atsauce uz Ministru kabineta vai pašvaldības lēmuma pieņemšanu ierosināt sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību vairs neatbilst Likumprojektā paredzētajam atsavināšanas procesa regulējumam. Minētās normas izslēgšanai ir sistēmisks raksturs, kas neietekmē nekustamā īpašuma īpašnieka procesuālās tiesības vai institūcijas pienākumus.

Likumprojekta 3. pants paredz precizēt Atsavināšanas likuma 41. pantu, izslēdzot atsauci uz Ministru kabineta vai pašvaldības lēmuma pieņemšanu, tādējādi paredzot, ka attiecīgās darbības institūcija veic pēc šā likuma 9. panta pirmajā daļā minētā lēmuma pieņemšanas. Attiecīgie grozījumi Atsavināšanas likuma 41. pantā ir nepieciešami, lai salāgotu regulējumu ar Likumprojektā paredzētajām izmaiņām, līdz ar to tiem ir tehnisks un sistēmisks raksturs, kā arī tie nemaina tiesiskā regulējuma būtību. Proti, Atsavināšanas likuma 41. pants turpina regulēt gadījumus, kad sabiedrības vajadzībām nepieciešamā zeme nav ierakstīta zemesgrāmatā uz zemes lietotāja vai tiesiskā valdītāja vārda, nosakot institūcijas tiesības un pienākumus veikt nepieciešamās darbības šādas zemes ierakstīšanai zemesgrāmatā, lai nodrošinātu turpmāku atsavināšanas procesa norisi.