Anotācija (ex-ante)

Šobrīd repatriantam - personai, kurai viens no augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs) un viņa ģimenes loceklim uz pirmā iesnieguma pamata tiek piešķirta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, dodot iespēju personām pastāvīgi uzturēties Latvijā, brīvi ceļot Šengenas līguma dalībvalstu zonā, saņemt veselības aprūpes pakalpojumus un citas sociālās garantijas, iepriekš nepierādot ne to, ka personas tiešām dzīvo Latvijā, ne to, ka tiek izpildīts integrācijas kritērijs (valsts valodas zināšanas A2 līmenī). Citiem ārzemniekiem šāda atļauja tiek izsniegta tikai pēc piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās Latvijā un valsts valodas pārbaudes veikšanas, kā arī šādu kārtību attiecībā uz repatriantiem paredzēts noteikt jaunajā Imigrācijas likumprojektā, kas šobrīd izskatīts Saeimā pirmajā lasījumā (Nr.56/Lp14). Arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu pieredze šajā jomā liecina, ka tik labvēlīga attieksme uz etniskās piederības pamata pārsvarā netiek praktizēta.

Projektā paredzēts repatriantiem un viņu ģimenes locekļiem labvēlīga lēmuma gadījumā piešķirt termiņuzturēšanās atļauju (ja pieteikuma iesniedzējs ir trešās valsts pilsonis) vai reģistrācijas apliecību (ja pieteikuma iesniedzējs ir Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas vai Šveices Konfederācijas pilsonis) uz pieciem gadiem (projekta 2.pants). Redakcionāli precizējumi, aizstājot jēdzienus "pastāvīgās uzturēšanās apliecība" un "pastāvīgās uzturēšanās atļauja" ar "reģistrācijas apliecība" un "termiņuzturēšanās atļauja", bet nemainot normu būtību, iekļauti arī projekta 3., 4., 5. un 7.pantā. Papildus iepriekš minētajam, projekta 5.pantā papildināta arī Repatriācijas likuma 12.panta pirmās daļas 4.punktā iekļautā atsauce uz Imigrācijas likuma normām saistībā ar uzturēšanās atļaujas anulēšanu, proti, normu uzskaitījums papildināts ar atsauci uz Imigrācijas likuma 35.pantu, kurā noteikti termiņuzturēšanās atļaujas atteikuma pamati. Vienlaikus saglabāta arī iepriekšējā atsauce - uz Imigrācijas likuma 36.pantu, jo vairākums repatriantu ir saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā.

Atbilstoši šobrīd spēkā esošajam regulējumam personām tiek piešķirts repatrianta statuss, segti pārcelšanās izdevumi un izmaksāti normatīvajos aktos noteiktie ikmēneša pabalsti, bet faktiski lielākā daļa no šīm personām Latvijā neuzturas, bet pēc pabalstu saņemšanas turpina dzīvot savā izcelsmes valstī vai dodas uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti darba meklējumos.
Pabalsta izmaksas repatriantiem veic PMLP un šim mērķim ik gadu piešķirtie valsts budžeta līdzekļi (71143 EUR) ir nepietiekami. 2019. gadā materiālais atbalsts tika sniegts
106989.35 EUR apmērā, pēc tam, ievērojot Covid-19 radītos ceļošanas ierobežojumus, kuru rezultātā personām, kam tika piešķirts repatrianta statuss, bija neiespējami ierasties Latvijā un saņemt uzturēšanās atļauju, izraisīja faktiski ieceļojušo personu skaita samazināšanos, arī izmaksāto pabalstu summa samazinājās, bet 2022.gadā izmaksāti 104 825.24 EUR, turklāt, ievērojot Krievijas Federācijas pilsoņiem noteiktos ieceļošanas ierobežojumus, Latvijā faktiski varēja ierasties un materiālo palīdzību pieprasīt tikai daļa no personām, kurām tika piešķirts repatrianta statuss.  
Savukārt, Repatriācijas likuma normas, kas paredz ar tieša materiālā pabalsta izmaksām nesaistītu atbalstu repatriantiem, pilnībā dublē 2018. gada 1. novembrī pieņemtais Diasporas likums, kurā paredzēts daudzpusīgs atbalsts remigrantiem. Tā, piemēram, Repatriācijas likuma 8.panta pirmā daļa paredz, ka pašvaldība iesaistās ar repatrianta integrāciju saistīto jautājumu risināšanā savā administratīvajā teritorijā, kā arī (…) sniedz informāciju par iespējām nodrošināt repatriantu ar pašvaldībai piederošu dzīvojamo telpu”. Līdzvērtīgs, pat detalizētāks, regulējums iekļauts Diasporas likuma 15.panta trešās daļas 1.punktā, kur noteikts: “Lai nodrošinātu remigrējušo diasporas locekļu sekmīgu integrāciju Latvijas sabiedrībā un darba tirgū, šā likuma 6. panta pirmajā daļā minētās institūcijas atbilstoši savai kompetencei sniedz diasporai atbalstu, kas nepieciešams latviešu valodas apguvei un iesaistei nodarbinātības vai saimnieciskās darbības veicināšanas pasākumos;” un 15.panta septītajā daļā: “Valsts un pašvaldības sniedz palīdzību dzīvojamo telpu (dzīvokļa) jautājumu risināšanā atbilstoši normatīvajiem aktiem par palīdzību dzīvojamo telpu (dzīvokļa) jautājumu risināšanā.”.
 

No Repatriācijas likuma izslēgtas normas, kas paredz piešķirt materiālo un sociālo palīdzību repatriantiem, vienlaikus nosakot pārejas periodu - to, ka šis regulējums stāsies spēkā no 2023.gada 1.jūlija.  Pēc 2023.gada 1.jūlija palīdzība repatriantiem tiks nodrošināta vispārējā un Diasporas likumā noteiktajā kārtībā. 

Repatriācijas jautājumu risināšanā iesaistītās valsts pārvaldes iestādes pēdējo gadu laikā novērojušas, ka uzturēšanās atļaujas vēlas saņemt Krievijas un citu valstu pilsoņi, kuriem kāds no priekštečiem bijis latvietis vai līvs, taču vienlaikus redzams, ka šīm personām iepriekš nav bijusi saikne ar Latviju – personām Latvijā nedzīvo radinieki, ar kuriem tās uzturētu regulārus kontaktus, tās iepriekš nav apmeklējušas Latviju, lai gan ceļojušas uz citām Eiropas valstīm, kā arī šo personu turpmākā dzīve un uzturēšanās nav saistīta ar Latviju. Tendence saņemt uzturēšanās atļauju tikai tādēļ, lai varētu ērti pārvietoties Šengenas līguma dalībvalstīs, īpaši iezīmējās Covid-19 pandēmijas ceļošanas ierobežojumu laikā, kad Latvijas vēstniecībā Krievijā tika saņemts liels pieprasījumu skaits par repatriācijas jautājumiem, proti, par iespēju saņemt uzturēšanās atļaujas Latvijā, sarunās nereti atklāti paužot nodomu nedzīvot Latvijā, bet izmantot pastāvīgās uzturēšanās atļaujas piešķirtās priekšrocības. Pēc Krievijas Federācijas uzsāktās mobilizācijas kampaņas 2022.gada septembrī jautājumus par repatriāciju uzdevušas personas, kuras negatavojas pārcelties uz Latviju, bet vēlas saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, lai varētu pārcelties uz Latviju gadījumā, ja tiks pakļautas mobilizācijas prasībai.
Vienlaikus PMLP, izskatot repatriācijas pieteikumus, konstatējusi citu, tikpat satraucošu tendenci - lielu viltoto dokumentu īpatsvaru (personas – Krievijas, Azerbaidžānas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Ukrainas pilsoņi, iesniedz dokumentus, kuros viltoti tautības ieraksti un dokumenta legalizācijas spiedogi). Pēdējo gadu laikā veiktas aptuveni 217 pārbaudes uz aizdomu pamata par to, ka dokuments ir viltots, uzsākti vismaz 80 kriminālprocesi, anulētas/atteiktas vismaz 200 uzturēšanās atļaujas.
Jāatzīmē, ka iespējas šos viltojumus atklāt ir visai ierobežotas, jo, lai pārliecinātos par dokumentā iekļauto ziņu pareizību, jālūdz informācija dokumenta izdevējvalstij, kas ne vienmēr sniedz atbildi uz nosūtīto pieprasījumu. Minētā tendence raisa bažas par riskiem, kas saistīti ar to, ka šīs personas pēc repatrianta statusa saņemšanas varētu pretendēt arī uz Latvijas pilsonības piešķiršanu, jo arī šīs procedūras ietvaros viltojumu konstatēšana ir sarežģīta, dažkārt pat neiespējama. Šobrīd konstatēts, ka kopumā 27 personas vēlējās iegūt vai ieguva Latvijas pilsonību, iesniedzot viltotus dokumentus. No minētajām 4 personām Latvijas pilsonība atņemta (iepriekš repatrianti). Pašlaik uzsākta Latvijas pilsonības atņemšanas procedūra vēl vienai personai, kura kā repatriante bija reģistrēta par Latvijas pilsoni. 22 personām Latvijas pilsonības reģistrācija atteikta (no tām 16 personas bijušas repatrianti).
Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka šobrīd spēkā esošā repatriācijas kārtība būtu pārskatāma un Repatriācijas likuma darbība pārtraucama, jo faktiskā repatriācijas plūsma uz Latviju vairs neatbilst Likuma preambulā ietvertajai pamatidejai – veicināt to tautiešu, kas no Latvijas izceļojuši genocīda, kara vai asimilācijas draudu dēļ, atgriešanos etniskajā dzimtenē. Ievērojot to, ka lielākā daļa repatriantu un viņu ģimenes locekļu nav Latvijas pilsoņi, iespēju Latvijā ieceļot un uzturēties personām, kurām ir latviska (līvu) izcelsme, varētu saglabāt Imigrācijas likumā, paredzot termiņuzturēšanās atļaujas uz pieciem gadiem izsniegšanu. Pēc pieciem gadiem, ja personas apliecinātu, ka pārcēlušās uz Latvijas Republiku (prombūtne no Latvijas Republikas nepārsniedz 10 mēnešus piecu gadu laikā) un apguvušas valsts valodu A2 pakāpē, būtu izsniedzama pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

Normatīvajā aktā paredzēts, ka Repatriācijas likuma normas, kas paredz repatrianta un repatrianta ģimenes locekļa statusa piešķiršanu zaudē spēku 2024.gada 1.janvārī. Līdz 2023.gada 30.decembrim iesniegtie pieteikumi repatrianta un repatrianta ģimenes locekļa statusa pieprasīšanai tiks izskatīti atbilstoši Repatriācijas likumam tādā redakcijā, kāda būs spēkā 2023.gada 30.decembrī, savukārt pēc 2024.gada 1.janvāra trešo valstu pilsoņiem, kuru viens no augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs) un viņu ģimenes locekļiem būs tiesības pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā.