Anotācija (ex-ante)

1. Dzeramā ūdens nekaitīguma un drošuma jautājumi Latvijā ir sadalīti starp vairākiem sektoriem, tādēļ direktīvas 2020/2184 prasības pārklājas dažādu iestāžu kompetences. Lai direktīvas 2020/2184 prasības tiktu korektāk pārņemtas, novēršot normu dublēšanos, Tieslietu ministrijas vadībā tika noteiktas institūciju kompetences konkrētu direktīvas 2020/2184 pantu un punktu pārņemšanai nacionālajos normatīvajos aktos.
Veselības ministrija nacionālajos tiesību aktos pārņem tās Direktīvas 2020/2184 prasības, kas saistītas ar Veselības inspekcijas iesaisti dzeramā ūdens uzraudzībā – auditmonitoringu, ūdensapgādes sistēmu (turpmāk – ŪAS) monitoringa programmu izvērtēšanu un apstiprināšanu; prasību kontroli publiskajos dzeramā ūdens apgādes objektos no ūdens ņemšanas vietas līdz patērētājam; rīcības noteikšanu prasību pārkāpšanas gadījumos; sabiedrības informēšanu par iespējamiem riskiem saistībā ar dzeramo ūdeni; monitoringa rādītājiem un ūdens paraugu paņemšanas tehniskajām prasībām; monitoringa rezultātu apkopošanu, publicēšanu, citu institūciju informēšanu; pazeminātu nekaitīguma un kvalitātes prasību noteikšanu; sadarbību ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru radioaktīvo vielu rādītāju monitoringa datu izvērtēšanā.
Uz starpinstitūciju vienošanās pamata Projektā iekļautas arī konkrētas Direktīvas 2020/2184 prasības, kuru izpildē un ieviešanā iesaistītas citas institūcijas - Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts "BIOR" (turpmāk – institūts "BIOR")(riska novērtējums pēc ŪAS pieprasījuma saskaņā ar cenrādi), kā arī kuru ieviešanā noteiktas prasības ŪAS t.sk. pašvaldībām un ēku iekšējās ūdensapgādes sistēmu uzturētājiem, ēku apsaimniekotājiem (riska novērtēšana ēku iekšējās ūdensapgādes sistēmām to monitorings, riska pārvaldība). Papildus noteikumu projektā tiek pārņemtas Direktīvas 2013/51/EURATOM, kuru izpildē iesaistīta valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (turpmāk – Centrs)(radioaktīvo vielu rādītāju monitorings).

1. Lai nodrošinātu Direktīvas 2020/2184 prasību un direktīvas 2013/51/EURATOM prasību pārņemšanu nacionālajā regulējumā saskaņā ar starpinstitūciju vienošanos un atbilstoši Pārtikas aprites uzraudzības likuma 19. panta piektajā un sestajā daļā noteiktajam deleģējumam Ministru kabinetam, Veselības ministrija ir sagatavojusi noteikumu projektu "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība", nosakot:

1.Vispārīgos jautājumus obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasību dzeramajam ūdenim ieviešanai;
2.Obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim un kārtību, kādā novērtējama dzeramā ūdens atbilstība noteiktajām prasībām;
3.Prasības dzeramā ūdens monitoringa programmas izstrādei un izpildei;
4.Prasības riska novērtējuma izmantošanai dzeramā ūdens monitoringa programmu izstrādē;
5.Prasības dzeramā ūdens monitoringa programmu izpildes kontrolei;
6.Radioaktīvo vielu rādītāju monitoringa kārtību, radioaktīvo vielu rādītājus dzeramajā ūdenī un paraugu ņemšanas kārtību;
7.Pazeminātu nekaitīguma un kvalitātes prasību noteikšanas kārtību dzeramajam ūdenim;
8.Prasības kā sniedzama informācija sabiedrībai un institūcijām;
9.Pārejas prasības noslēguma jautājumos.

Ar noteikumu projektu tiek pārņemtas prasības, kas noteiktas:
1.Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti;
2.Padomes Direktīvā 2013/51/Euratom (2013. gada 22. oktobris), ar ko nosaka iedzīvotāju veselības aizsardzības prasības attiecībā uz radioaktīvām vielām dzeramajā ūdenī.

Noteikumu projektam ir pieci pielikumi:
1. Dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes novērtēšanai izmantotās minimālās rādītāju vērtības (1. Mikrobioloģiskie rādītāji; 2. Ķīmiskie rādītāji; 3. Indikatorrādītāji; 4. Vietējās sadales sistēmu riska novērtēšanai būtiskie rādītāji; 5. Operacionālās monitoringa programmas rādītāji);
2. Rādītāju un paraugu ņemšanas biežumi un metodes;
3. Riska pārvaldības pasākumi un riska novērtējuma izmantošana monitoringa rādītāju noteikšanai;
4. Radioaktīvo vielu rādītāju monitorings;
5. Rādītāju analīzes specifikācijas (Mikrobioloģiskie rādītāji, attiecībā uz kuriem ir norādītas analīzes metodes; Ķīmiskie rādītāji un indikatorrādītāji, attiecībā uz kuriem ir norādīti veiktspējas kritēriji).

2. Lai nodrošinātu Direktīvas 2020/2184 pārņemšanu nacionālajā regulējumā noteikumu projekta 1.nodaļā nosakāmi vispārīgie jautājumi obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasību dzeramajam ūdenim ieviešanai.

2.1. Projekta 1.punktā ietverts  deleģējums noteikumu izdošanai, kas ietverts Pārtikas aprites uzraudzības likuma 19. panta ceturtajā, piektajā un sestajā daļā, kas attiecīgi paredz noteikt obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim, kārtību, kādā novērtējama dzeramā ūdens atbilstība nekaitīguma prasībām, dzeramā ūdens monitoringa un kontroles kārtību un kārtību kādā nosaka pazeminātas nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim.
2.2. Saskaņā ar Direktīvas 2020/2184 2.1.a) apakšpunktu prasības dzeramā ūdens nekaitīgumam attiecināmas uz virszemes un pazemes ūdeni, kas neapstrādātā veidā vai pēc apstrādes paredzēts patēriņam cilvēku uzturā un dzeršanai gan publiskās, gan privātās telpās, arī uztura pagatavošanai, ūdens izmantošanai mājsaimniecībā, tirdzniecībai,  neatkarīgi no piegādes veida – pa ūdensvadu vai autocisternās. Prasības avota ūdenim attiecināmas uz grozījumu veikšanu Zemkopības ministrijas normatīvā aktā 2015. gada 15. decembra noteikumi Nr. 736 "Noteikumi par dabīgo minerālūdeni un avota ūdeni".
2.3. Noteikumu projekts ietver tās Direktīvā 2020/2184 noteiktās definīcijas, kas attiecināmas uz Direktīvas 2020/2184 prasībām, ko pārņem ar šo Veselības ministrijas virzīto noteikumu projektu. Definīcija, kuru dalībvalstīm jāpapildina atbilstoši vajadzībām ir definīcija par “prioritāro objektu”. Vietējās sadales sistēmu riska novērtēšana un Legionella un svina monitorings obligāti veicams prioritārajos objektos, kā dalībvalstis tos ir noteikušas. Direktīvas 2020/2184 preambulas 19.punkts paredz, ka, prioritārie objekti varētu būt, piemēram, slimnīcas, veselības aprūpes iestādes, veco ļaužu pansionāti, bērnu aprūpes iestādes, skolas, izglītības iestādes, ēkas, kurās var apmesties, restorāni, bāri, sporta un iepirkšanās centri, izklaides, atpūtas un izstāžu telpas, brīvības atņemšanas iestādes un kempingi. Direktīvas 2020/2184 2.panta 4.punktā noteiktā definīcija: ““prioritāri objekti” ir lieli objekti, kuri nav mājsaimniecības un kuros ar ūdeni saistītiem riskiem potenciāli ir pakļauti daudzi lietotāji, jo īpaši lieli objekti publiskai lietošanai, kā to nosaka dalībvalstis;”. Izvērtējot iespējamos riskus attiecībā uz Legionella un svinu, Latvijā noteikumu projektā ietvertā prioritāro objektu definīcija paredz, ka prioritārie objekti ir – ārstniecības iestādes un sociālās aprūpes iestādes dēļ tā, ka šajās iestādēs uzturās personas ar paaugstinātu saslimšanas risku. Paaugstinātam inficēšanās riskam ar legionelozi ir pakļautas šādas cilvēku grupas:  -ar hroniskām saslimšanām un novājinātu imūnsistēmu (piemēram, cukura diabēta slimnieki, cilvēki ar hroniskām plaušu un sirds-asinsvadu slimībām u.c.); -pacienti, kas lieto imūnsistēmu nomācošus medikamentus (piemēram, vēža pacienti); -seniori.
2.4. Noteikumu projekts nav attiecināms uz:
2.4.1.dzeramo ūdeni, ko izmanto pārtikas apritē, t.sk. avota ūdeni un fasēto ūdeni, jo attiecīgas prasības tiks noteiktas Zemkopības ministrijas izstrādātajos normatīvajos aktos, kas tiks attiecināmi uz dzeramā ūdens izmantošanu pārtikas jomā;
2.4.2. dabīgo minerālūdeni, kas atbilst prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos par dabīgo minerālūdeni un ūdeni, kas uzskatāms par zālēm. No Direktīvas 2020/2184 darbības jomas ir izslēgti dabīgie minerālūdeņi un ūdeņi, kas ir medikamenti, jo šādiem ūdens veidiem piemērojamas attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/54/EK (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/54/EK (2009. gada 18. jūnijs) par dabīgo minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību (OV L 164, 26.6.2009., 45. lpp.) un 2001/83/EK (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.) prasības. Direktīva 2009/54/EK attiecas gan uz dabīgiem minerālūdeņiem, gan uz avota ūdeņiem, un vienīgi prasības minerālūdeņiem nav iekļautas Direktīvas 2020/2184 darbības jomās. Saskaņā ar Direktīvas 2009/54/EK 9. panta 4. punkta trešo daļu avota ūdeņiem būtu jāatbilst šai Direktīvai 2020/2184, un attiecībā uz mikrobioloģiskajām prasībām avota ūdenim būtu jāatbilst Direktīvai 2009/54/EK. Ja dzeramo ūdeni pilda pudelēs vai traukos nolūkā to pārdot vai izmantot pārtikas ražošanā, sagatavošanā vai apstrādē, šādam ūdenim joprojām jāatbilst šī noteikumu projekta prasībām līdz atbilstības vietai, proti, krānam, un pēc minētās vietas tas būtu jāuzskata par pārtiku, ja tas ir paredzēts lietošanai uzturā vai ir pamatoti sagaidāms, ka cilvēki to lietos uzturā, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002.
2.4.3.Izņēmums noteiktajām prasībām noteikts arī ūdenim, ko izmanto tā, ka tas ne tieši, ne netieši nerada draudus cilvēku veselībai, un par to ir saņemts Veselības inspekcijas atzinums, piemēram, īpašo normu izskatīšanas gadījumos, kad konstatēta neatbilstība prasībām, bet Inspekcija var atzīt, ka neatbilstību noteiktā laikā var novērst un tā nerada draudus veselībai.
2.4.4. izņēmums noteikts arī dzeramajam ūdenim no atsevišķa piegādes objekta, kas piegādā vidēji mazāk par 10 m3 dienā vai apgādā mazāk par 50 personām, piemēram, individuālām akām, ja vien ūdens piegāde nenotiek komerciālas vai sabiedriskas darbības ietvaros;
2.4.5.uz jūras kuģiem, kas atsāļo ūdeni, pārvadā pasažierus un pilda ūdens piegādātāju funkciju, neattiecas noteikumu projekta prasības par ūdens piegādes sistēmas riska novērtējumu, bet attiecas pārējās- noteikumu projekta prasības, t.sk. par dzeramā ūdens monitoringu. Saskaņā ar Inspekcijas rīcībā esošo informāciju Latvijā netiek izmantotas atsāļošanas iekārtas dzeramā ūdens ieguvei kuģu vajadzībām, bet gan ūdens kuģu tvertnē iepildīts no pazemes ūdens gūtnēm Latvijas ostās.
Latvijas Kuģu reģistrā pavisam reģistrēts 341 kuģis, tai skaitā kravas kuģi, pasažieru kuģi, zvejas kuģi, dienesta kuģi, velkoņi, ledlauži, palīgflote. 2021. gadā Latvijas Kuģu reģistrā reģistrēto SOLAS konvencijai atbilstošo kuģu ar bruto tonnāžu virs 500 (SOLAS kuģu) skaits pieaudzis no 29 uz 40.
Šobrīd, lai garantētu epidemioloģisko drošību uz kuģiem un nepieļautu infekcijas slimību ierosinātāju klātbūtni, reizi sešos mēnešos starptautiskajos ūdeņos peldošiem kuģiem, kā to nosaka Starptautiskie veselības aizsardzības noteikumi[1], ir jāveic kompetentās institūcijas novērtējums un jāsaņem dokumentāls apliecinājums. Ja beidzies kuģa sanitārās apstrādes kontroles atbrīvojuma apliecības vai kuģa sanitārās apstrādes kontroles apliecības derīguma termiņš, atbildīgā persona (kuģa aģents, kuģa īpašnieks vai cita pilnvarotā persona) iesniedz Veselības inspekcijā pieteikumu. Veselības inspekcijas speciālists veic kuģa higiēnisko novērtēšanu uz vietas. Rezultātā tiek sagatavota kuģa sanitārās apstrādes kontroles atbrīvojuma apliecība un/vai kuģa sanitārās apstrādes kontroles apliecība. Katrā gadījumā tiek iesniegti un arī pārbaudīti dzeramā ūdens testēšanas pārskati, no dzeramā ūdens parauga, kas ņemts no kuģa dzeramā ūdens tvertnes.
Ja pieteikums saņemts pirms kuģa ienākšanas ostā, minētie dokumenti tiek saņemti no Starptautiskās kravu loģistikas un ostu informācijas sistēmas (SKLOIS) vai no atbildīgās personas kuģa pienākšanas brīdī.
Šis ir maksas pakalpojums, maksājuma apmērs tiek noteikts atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem "Veselības inspekcijas maksas pakalpojumu cenrādis".
Minēto kārtību dzeramā ūdens kvalitātes kontrolei paredzēts turpināt attiecināt uz, kuģiem, kuri neatsāļo ūdeni. Ja Latvijā tiek reģistrēts kuģis, kas atsāļo ūdeni uz to ir attiecināmas šo noteikumu prasības dzeramā ūdens nekaitīgumam – rādītāju monitorings tāpat kā ūdens piegādātājiem, izņemot riska novērtējuma veikšanu ūdens piegādes sistēmai – kuģa ūdens piegādes sistēmai kuģa apkalpei un pasažieriem.
2.4.6.saskaņā ar Direktīvu 2020/2184 īpašās normas nav nosakāmas dzeramajam ūdenim, kas iepildīts pudelēs vai citos traukos.
[1] Ārlietu ministrijas 2007. gada 13. jūlija informācija Nr. 41/849-6321 "Par Starptautisko veselības aizsardzības noteikumu spēkā stāšanos". https://likumi.lv/ta/id/160469
2.5. Vispārīgajos jautājumos pārņemta Noteikumu Nr.671 prasība, ka ūdens piegādātājam, kura īpašumā vai valdījumā ir ūdensapgādes infrastruktūra un kurš nodrošina apdzīvotas vietas ar dzeramo ūdeni ir noteikta atbildība par ēkas iekšējiem ūdensvadiem attiecīgajos būvnormatīvos par ēku iekšējo ūdensvadu un kanalizāciju un ūdensapgādes būvēm, kā arī Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā. Kā arī prasība, ka neviena rīcība vai pasākums, tostarp ūdensapgādes iekārtu ekspluatācija, remonts vai maiņa, nedrīkst pasliktināt dzeramā ūdens kvalitāti vai palielināt piesārņojumu dzeramā ūdens ņemšanas vietās, radot draudus cilvēku veselībai. Šīs prasības joprojām ir aktuālas direktīvas 2020/2184 mērķu sasniegšanai.
2.6. Lai uzraudzītu noteikumu projektā noteikto prasību ievērošanu noteikumu projekts paredz, ka Inspekcija turpina veikt dzeramā ūdens prasību uzraudzību dzeramā ūdens apgādes objektos no ūdens ņemšanas vietas līdz patērētājam.
Direktīva 2020/2184 paredz noteikt minimālo prasību uzraudzību ķīmiskajiem maisījumiem un filtrēšanas līdzekļiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, veicot šo līdzekļu tirgus uzraudzību. Minētie līdzekļi nav pakļauti REACH regulas prasībām. Šādu līdzekļu tirgus uzraudzība būtu atbilstoša Veselības inspekcijas kompetencei veikt tirgus uzraudzību tās kompetencē esošo produktu kategorijās:  ķīmiskās vielas un maisījumi, tostarp, biocīdi un mazgāšanas līdzekļi un Patērētāju tiesību uzraudzības centra kompetencēm - kontrolēt un uzraudzīt tirgū piedāvāto (piedāvājamo) preču un pakalpojumu atbilstību drošuma prasībām t.i uzraudzīt tādu preču sniegtās informācijas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.
Tādējādi, lai pārņemtu direktīvas 2020/2184 12.panta 3.punkta prasības noteikumu projektā noteikts, ka Inspekcija, veicot ķīmisko maisījumu tirgus uzraudzību – pārbaudīs arī minimālo prasību ievērošanu ūdens apstrādes ķīmiskajiem maisījumiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Kā arī noteikts, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, veicot tirgus uzraudzību – pārbauda minimālo prasību ievērošanu filtrēšanas līdzekļiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni.

3. Noteikumu projekta 2. nodaļā nosakāmas obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim un kārtība, kādā novērtējama dzeramā ūdens atbilstība noteiktajām prasībām.

3.1. Tāpat kā Direktīva 98/83/EK, arī Direktīva 2020/2184 nosaka prasības, lai aizsargātu cilvēku veselību no kaitīgas ietekmes, kas rodas no dzeramā ūdens piesārņojuma, nodrošinot, ka tas ir pilnvērtīgs un tīrs. Noteikumu projektā (9., 10. punktā) iekļautas Direktīvā 2020/2184 noteiktās minimālās prasības, kurām dzeramajam ūdenim būtu jāatbilst un noteikts, ka pasākumiem, kas nodrošina šo prasību ievērošanu jāatbilst piesardzības principam.
3.2. Noteikumu projekta 11.punktā un papildus 32., 33. punktā iekļauti nosacījumi paraugu ievākšanas/atbilstības vietām. Kārtējam monitoringam un auditmonitoringam dzeramā ūdens paraugus ņem no ūdens padeves krāna vietā, kur dzeramo ūdeni lieto patērētājs vai kur ūdens tiek izmantots pārtikas ražošanai un ūdens fasēšanai, savukārt radioaktīvo vielu rādītāju monitoringam – no ūdens ieguves avota (urbuma). Dzeramā ūdens paraugu ņemšana, transportēšana uz akreditētu laboratoriju un izmeklēšana ir jānodrošina pēc vienotām metodēm, kas ļauj salīdzināt iegūtos datus un veikt objektīvu dzeramā ūdens kvalitātes novērtējumu.
3.3. Darbības, konstatējot neatbilstības prasībām
Šobrīd Inspekcija apkopo ūdens piegādātāju veiktā kārtējā monitoringa rezultātus, uztur rezultātu datu bāzi un sniedz informāciju par veikto dzeramā ūdens monitoringa rezultātiem gan Komisijai, gan sabiedrībai. Inspekcija veic arī ūdensapgādes sistēmu kontroles uzraudzības plāna ietvaros (plānveida kontroles), kā arī kontrolējot uzdoto korektīvo pasākumu izpildi (priekšlikumu izpildes kontroles) un kontroles uz iesniegumu pamata.
Informācijas apmaiņa par monitoringa rezultātiem – Inspekcija pēc auditmonitoringa izmeklējumu veikšanas informē ūdens piegādātāju par iegūtajiem pārbaužu rezultātiem. Savukārt ūdens piegādātāji savās ūdensapgādes sistēmās veikto monitoringa analīžu rezultātus iesniedz Inspekcijā apkopošanai. Konstatējot neatbilstību nekaitīguma un kvalitātes prasībām, Inspekcija konsultē ūdens piegādātājus un iedzīvotājus par iespējamo korektīvo rīcību (pasākumiem) dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanai un neatbilstības novēršanai.
Minētās prasības no  noteikumiem Nr.671 pārņemtas noteikumu projekta 2.nodaļā, izņemot monitoringa rezultātu apkopošanu no pārtikas uzņēmumiem, kas tiek pārņemts Zemkopības ministrijas izstrādātajā normatīvajā aktā. Papildus minētās prasības pielāgotas direktīvā 2020/2184 noteiktajam.
3.3.1. Noteikumu projekta 12.punkts nosaka, ka gadījumos, ja dzeramo ūdeni piegādā no sadales tīkla, uzskatāms, ka ūdens piegādātājs ir izpildījis savus pienākumus, ja var konstatēt, ka neatbilstību rādītāju vērtībām radījis ēkas iekšējo ūdensvadu stāvoklis vai tā ekspluatācija, izņemot prioritāros objektus. Izņēmumu attiecībā uz prioritārajiem objektiem nosaka direktīvas 6.panta 2.punkts. Ja vietējās sadales sistēmā ēkā vai prioritārajā objektā konstatē neatbilstību ūdens kvalitātei, objekta īpašnieks vai valdītājs veic visus nepieciešamos korektīvos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstošu dzeramā ūdens kvalitāti, konsultējoties ar Veselības inspekciju. Inspekcija var ierosināt papildu pārbaudes attiecībā uz ūdens piegādātāja piegādāto ūdeni.
3.3.2.Tāpat noteikumu projektā atsevišķi noteikti korektīvie pasākumi, gadījumā, ja tiek konstatēta ar Eiropas Komisijas īstenošanas aktu apstiprinātajā kontrolsarakstā ietvertā viela vai savienojums tādā koncentrācijā, kas pārsniedz kontrolsarakstā norādītās vērtības.
3.3.3.Kā arī, noteiktas jaunas prasības vietējās sadales sistēmām, kas ietver korektīvo pasākumu veikšanu, lai samazinātu un novērstu riskus patērētājiem no Legionella grupas baktēriju izplatības un svina saturošu materiālu izmantošanas ēkas ūdensapgādes sistēmā.
3.4. Ķīmisko savienojumu un filtrēšanas līdzekļu, ko izmanto dzeramā ūdens apstrādē uzraudzība.
Kā iepriekš minēts, papildus direktīva 2020/2184 paredz noteikt minimālo prasību uzraudzību ķīmiskajiem maisījumiem un filtrēšanas līdzekļiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Šo prasību būtu iespējams ieviest, veicot šo līdzekļu tirgus uzraudzību.
3.4.1.Lai tiktu izmantoti atbilstoši līdzekļi ūdens apgādes sistēmās un uzraudzības iestādes varētu veikt līdzekļu uzraudzības funkciju, noteikumu projektā iekļauta prasība, ka dzeramā ūdens pakalpojumu sniedzējs, nodrošina un garantē ūdens sagatavošanā un apstrādē izmantoto ķīmisko maisījumu un filtrēšanas līdzekļu efektīvu pārvaldību, kā arī  nodrošina piekļuvi kontroles institūcijām dokumentiem, kas apliecina dzeramā ūdens apstrādē izmantoto ķīmisko līdzekļu un filtrēšanas līdzekļu lietošanas pārvaldību. Šī prasība nav pilnībā jauna ūdens piegādātājiem, jo noteikumi Nr.671 nosaka, ka ūdens piegādātājs kontrolē dezinfekcijas efektivitāti un dezinfekcijā lietoto ķīmisko reaģentu atlieku klātbūtni, saskaņojot ar Inspekciju konkrēto izmeklējumu programmu. Direktīva 2020/2184 papildina šo uzraudzību arī par citiem izmantotajiem ķīmiskajiem līdzekļiem un filtrēšanas līdzekļiem, lai aizsargātu cilvēku veselību.
Tā kā ūdens apstrādes ķīmiskie līdzekļi var radīt riskus dzeramā ūdens drošumam, tad dzeramā ūdens apstrādes un dezinfekcijas procedūrām būtu jānodrošina, ka tiek lietoti tādi ūdens apstrādes ķīmiskie līdzekļi, kas ir efektīvi, droši un pienācīgi pārvaldīti, lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi uz patērētāju veselību. Tādēļ ūdens piegādātājam ir jāizvērtē ūdens apstrādes ķīmisko līdzekļu marķējums, un līdzekļi nebūtu jālieto vairāk nekā nepieciešams, lai izvairītos no veselības apdraudējuma. Ir svarīgi nodrošināt, lai uz ķīmiskajiem reaģentiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni un kas tiek laisti tirgū, būtu salasāms un neizdzēšams marķējums ar informāciju ūdens piegādātājiem, ūdens sagatavošanas iekārtu uzstādītājiem un uzturētājiem, uzraugošām iestādēm, ka ķīmiskais līdzeklis drīkst nonākt saskarē ar dzeramo ūdeni.
Ņemot vērā to, ka dzeramā ūdens pakalpojumu sniedzējs (piegādātājs) ir atbildīgs par savā ūdensapgādes sistēmā izmantotajām ūdens apstrādes metodēm, iekārtām un aprīkojumu (t.sk. par to, kādas ūdens apstrādes ķīmiskie līdzekļi un filtrācijas līdzekļi tiek izmantotas konkrētā ūdens apstrādes procesā), tad viņš arī atbild par minēto procesu efektivitāti, un nodrošina attiecīgu dokumentāciju.
Inspekcija kontrolē dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanas prasību izpildi publiskajos dzeramā ūdens apgādes objektos, kā arī nodrošina atsevišķu ķīmisko līdzekļu tirgus uzraudzību atbilstoši normatīvajiem aktiem. Ūdens piegādātājam nepieciešams uzturēt dokumentāciju par ūdens apstrādes procesos izmantoto dzeramā ūdens apstrādes ķīmisko līdzekļu un filtrācijas līdzekļu kvalitāti un efektivitāti (piem., atbilstības deklarācijas, lietošanas  nosacījumus, darbības efektivitātes pārbaudes - testēšanas rezultātus, uzņēmuma iekšējās kvalitātes dokumentāciju par ūdens apstrādi, instrukcijas u.c.), pēc pieprasījuma uzrādot šo dokumentāciju Veselības inspekcijai un filtrēšanas līdzekļu dokumentāciju Patērētāju tiesību aizsardzības centram.

4. Noteikumu projekta 3. nodaļā nosakāmas prasības dzeramā ūdens monitoringa programmas izstrādei un izpildei, kā aŗī analizējamajiem rādītājiem.
Dzeramā ūdens monitoringa veikšanai Latvijā ir dalīta atbildība, BIOR veic dzeramā ūdens laboratorisko testēšanu, Inspekcija veic paraugu ņemšanu dzeramā ūdens monitoringam. Kopš 2017. gada saskaņā ar noteikumiem Nr. 671, kā vienīgā laboratorija, kas veic dzeramā ūdens testēšanu auditmonitoringa vajadzībām ir noteikts BIOR. Savukārt kārtējā monitoringa vajadzībām paraugus var analizēt jebkura laboratorija, kas akreditēta attiecīgajā jomā.
Noteikumu projektā tiek pārņemtas noteikumu Nr.671 prasības attiecībā uz dzeramā ūdens monitoringa programmas izstrādi un izpildi, papildinot ar direktīvas 2020/2184 prasībām, izņemot attiecībā uz pārtikas uzņēmumiem.

4.1.Noteikumu projektā noteikti  (26., 27.punkts) dzeramā ūdens monitoringa vispārīgie mērķi un monitoringa programmu mērķi.
4.2. Atbildība par ūdens piegādes sistēmas monitoringa programmas izstrādi, tāpat kā šobrīd ir ūdens piegādātājam (28.punkts), saskaņojot to ar Inspekciju. Papildus direktīva 2020/2184 nosaka, ka lai izstrādātu monitoringa programmu, jāņem vērā arī ūdens piegādes sistēmas riska novērtējuma rezultāti un sateces baseina riska novērtējuma rezultāti.
4.3. Direktīva 2020/2184 nosaka, ka monitoringa programmā ir gan izvēles daļas, kas g.k. ir tehniskās apkopes dokumentācijas dati, gan obligāti iekļaujamās daļas, kas ietver ūdens paraugu analīzes un mērījumu veikšanu (29.punkts). Veicot paraugu analīzes, tās jāveic konkrēti noteiktiem parametriem jeb rādītājiem.
4.4.Rādītāju saraksts
4.4.1.Prasības analizējamiem rādītājiem noteiktas noteikumu projekta 30.punktā, ietverot atsauces un noteikuma projekta pielikumiem, kas satur minētos rādītājus. Salīdzinājumā ar noteikumos Nr.671 noteikto, rādītāju saraksts tiek mainīts, direktīvas 2020/2184 prasību dēļ.
Noteikumu projekta 1. pielikumā iekļauti dažādi monitorējamie rādītāji un 2.pielikumā noteiktas monitorējamo rādītāju paraugu ņemšanas metodes un biežumi. Lai atvieglotu uztveri, pārņemot Direktīvas 2020/2184 prasības, noteikumu projektā A grupas rādītāji ir nosaukti par kārtējā monitoringā izmeklējamiem rādītājiem, bet B grupas rādītāji – par auditmonitoringā izmeklējamiem rādītājiem.
Balstoties uz Pasaules Veselības organizācijas (turpmāk - PVO) izvērtējumu par Direktīvā 98/83/EK noteikto rādītāju sarakstu un rādītāju vērtībām, lai noskaidrotu, vai ir nepieciešams tās pielāgot, ņemot vērā tehnikas un zinātnes attīstību, Direktīvā 2020/2184 noteikti papildu analizējamie rādītāji un atsevišķiem rādītājiem noteiktas vērtības, kas ir stingrākas par iepriekš noteiktajām.
Monitorējamiem rādītājiem, salīdzinājumā ar esošo situāciju pievienoti šādi mikrobioloģiskie rādītāji: Clostridium perfringens sporas, koliformas baktērijas, somatiskie kolifāgi un Legionella. Ķīmiskie rādītāji: endokrīnās sistēmas grāvējvielas - bēta-estradiols, nonilfenols, bisfenols A; dezinficēšanas blakusprodukti - hlorāti, hlorīti; halogēnetiķskābe (HAA); zilaļģu toksīns – Mikrocistīns – LR; vides un rūpnieciskais piesārņojums - PFAS (perfluoralkilēta un polifluoralkilēta vielas), ģeoloģiskas izcelsmes viela – urāns u.c. Rādītāji, kam noteiktas stingrākas vērtības – antimons, bors, selēns, duļķainība. Rādītāji, kam paredzētas stingrākas vērtības pēc 10 gadu pārejas perioda – hroms, svins. Dzeramā ūdens kvalitāti var ietekmēt vietējās sadales sistēmas un to riska novērtēšanā būtu jāņem vērā arī potenciālie riski, ko rada ar dzeramo ūdeni saskarē esošie izstrādājumi un materiāli, tādēļ nepieciešams monitorēt arī svina saturu ūdenī.
Detalizēta informācija par kārtējā monitoringa paraugu ņemšanas biežuma izmaiņām norādīta anotācijas 2. pielikumā.

4.4.2. Lai kliedētu sabiedrības pieaugošās bažas par ietekmi, ko, lietojot dzeramo ūdeni, uz cilvēku veselību rada jauni savienojumi, piemēram, savienojumi, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, farmaceitiskie līdzekļi un mikroplastmasa, un lai pievērstos jauniem savienojumiem piegādes ķēdē, direktīvā 2020/2184 papildus regulāro rādītāju monitoringam ir ieviests kontrolsaraksta mehānisms. Kontrolsaraksta mehānisms ļaus dinamiskā un elastīgā veidā reaģēt uz pieaugošajām bažām. ES pirmais kontrolsaraksts tika pieņemts ar Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2022/679 (2022. gada 19. janvāris), ar ko attiecībā uz dzeramo ūdeni izveido Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2020/2184 paredzēto kontrolsarakstu, kurā ietilpst vielas vai savienojumi, kas rada bažas[1]. Ar šo Īstenošanas lēmumu noteiktas šādas orientējošas vērtības: attiecībā uz nonilfenolu 300 ng/l un attiecībā uz 17-beta-estradiolu – 1 ng/l. Saskaņā ar direktīvas 2020/2184 13.panta 8.punktu dalībvalstis ievieš monitoringa prasības attiecībā uz kontrolsarakstā iekļautu vielu vai savienojumu iespējamu klātbūtni attiecīgās dzeramā ūdens piegādes ķēdes vietās.
[1] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32022D0679

4.4.3.Lai atvieglotu prasību piemērošanu direktīvā 2020/2184 ir noteikts pārejas laiks atsevišķu rādītāju analizēšanai – t.i. līdz 2026. gada 12. janvārim ūdens piegādātājiem monitoringa programmās nav obligāti jāiekļauj Projekta 1. pielikuma 2.6. (bisfenols A), 2.10. (hlorāti), 2.11. (hlorīti), 2.18.(halogēnetiķskābes), 2.21. (mikrocistīns-LR), 2.27. (PFAS kopā), 2.28. (PFAS summa) un 2.33. (urāns) punktā norādītie rādītāji. Tomēr saskaņā ar direktīvas 2020/2184 25.panta 1.punktu līdz 2026. gada 12. janvārim dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka dzeramais ūdens atbilst iepriekš minētajām rādītāju vērtībām (bisfenolu A, hlorātiem, hlorītiem, haloetiķskābēm, mikrocistīniem-LR, PFAS kopā, PFAS summa un urānu). Tas nozīmē, ka līdz 2026. gada 12. janvārim būtu jāveic valsts auditmonitoringa analīzes šiem rādītājiem un ūdenspiegādātajiem jāveic riska novērtējums. Pēc minētā datuma ūdens piegādātājiem vai nu obligāti jāturpina analizēt arī minētie rādītāji, vai ja riska novērtējuma rezultātā tiks konstatēts, ka to vērtības ir zemas un to daudzums ūdenī neapdraud cilvēku veselību, ūdens piegādātāji no monitoringa, atbilstoši Inspekcijas atzinumam, šos rādītājus varētu izslēgt.
4.4.4. Tāpat kā iepriekšējā dzeramā ūdens direktīva, arī direktīva 2020/2184 nosaka indikatorrādītāju testēšanas nepieciešamību. Indikatorrādītāji ir svarīgi kā līdzeklis, ar ko noteikt, kā darbojas dzeramā ūdens ražošanas un sadales iekārtas, un izvērtēt ūdens kvalitāti. Šādi rādītāji var palīdzēt konstatēt ar ūdens apstrādi saistītos trūkumus, un tiem ir svarīga loma patērētāju uzticēšanās ūdens kvalitātei vairošanā un saglabāšanā.
4.4.5. Lai arī direktīva 2020/2184 tās pārņemšanai nosaka iespēju noteikt vērtības papildu rādītajiem, kas nav iekļauti tās I pielikumā, pamatojoties uz piesardzības principu, Latvijā, pārņemot direktīvu, nav plānots noteikt vēl papildu jaunus rādītājus, jo nav pierādījumu par vēl citu rādītāju noteikšanas nepieciešamību un jau no jauna iekļautie rādītāji un riska novērtējuma mehānisms jau ir pamats jaunu risku identificēšanai. Tādējādi ja, pēc noteikumu projekta apstiprināšanas, piemērojot jau pārņemtās direktīvas 2020/2184 prasības, tiks konstatēti jauni riski un apdraudējums cilvēku veselībai, monitorējamo rādītāju saraksts tiks attiecīgi papildināts vai nu konkrētajai ŪAS vai nacionālajā līmenī.

4.5. Ikgadējais paraugu skaits rādītāju noteikšanai
Latvijā uz 31.12.2021. ir reģistrētas pavisam 1263 centralizētās ūdensapgādes sistēmas (ŪAS). 1.tabulā norādīts paredzamais ūdens paraugu skaits gadā un anotācijas 2.pielikumā detalizētāk norādītas arī iespējamās izmaksas kārtējam monitoringam.
1.tabula ŪAS Latvijā un paredzamais auditmonitoringa (veic VI) un kārtējā monitoringa (veic ūdens piegādātājs) paraugu skaits gadā:

Gada vidējais diennakts piegādātā ūdens daudzums m3	ŪAS skaits	ŪĀS grupa	Auditmonitoringa ūdens paraugu skaits	Kārtējā monitoringa ūdens paraugu skaits
līdz 10	365	Mazās sistēmas	190 (1138 paraugi 6 gadu laikā)	1 gadā katrai sistēmai
>10-100	773			2 gadā katrai sistēmai
>100-1000	105	Vidējās sistēmas	105 gadā	4 gadā katrai sistēmai
>1000-10000	18	Lielās sistēmas	64 gadā	4+ gadā katrai sistēmai
>10000	2
Kopā	1263		359 gadā visām sistēmām kopā	1911+420+80= min.2411 gadā visām sistēmu grupām kopā

4.6. Monitoringa programmu veidi un īstenošana
4.6.1. Noteikumu projekta 30.punktā noteiktas dažādu rādītāju grupas, kas iekļaujamas monitoringa programmā. Atkarībā no rādītāju veida (vietējās sadales sistēmu rādītāji; radioaktīvo vielu, operacionālā monitoringa) un monitoringa veicēja, kā arī monitoringa veikšanas pārejas perioda (operacionālais monitorings) var būt vairākas monitoringa programmas – kārtējais monitorings, auditmonitorings, radioaktīvo vielu monitorings, operacionālais monitorings, vietējās sadales monitorings.
4.6.2. Noteikumu projekta 31.punktā noteiktas atbildības monitoringa programmu veikšanai; 32. un 33.punktā paraugu ņemšanai; 34.punktā ūdens piegādātāja monitoringa programmas saskaņošanai ar Inspekciju; 35.punktā Inspekcijas izstrādātajai auditmonitoringa programmai.
4.6.3. Noteikumu projekta 36.punktā noteikts, ka monitoringa programmu izstrādē jāņem vērā riska novērtējuma rezultāti un riska novērtējuma veikšanas prasības noteiktas noteikumu projekta 4.nodaļā un 3.pielikumā.
4.6.4. 37. un 38.punktā noteiktas prasības monitoringa izmaksu segšanai.
4.6.5. Veselības ministrija ir izvērtējusi iespējas noteikumu projektā iekļautās tiešās atsauces uz standartiem aizstāt ar netiešajām atsaucēm. Tomēr, tā kā Direktīvā 2020/2184 un Direktīvā 2013/51/EURATOM ir iekļautas tiešās atsauces uz standartiem, tās ir iekļautas arī noteikumu projektā.

5. Noteikumos Nr.671 tika pārņemtas Direktīvā (ES) 2015/1787 noteiktās prasības, ka dalībvalstis var atkāpties no monitoringa rādītājiem, ja ir veikta riska novērtēšana. Šobrīd ir noteikts, ka riska novērtējumu brīvprātīgi īsteno ūdens piegādātājs un pārtikas uzņēmums vai pēc to pieprasījuma institūts BIOR atbilstoši normatīvajiem aktiem par BIOR valsts pārvaldes uzdevumu ietvaros veikto darbību cenrādi. Tomēr lielākā daļa ūdens piegādes uzņēmumi Latvijā neizvēlas veikt riska novērtējumu.
Pēc Eiropas pilsoņu iniciatīvas par tiesībām uz ūdeni (Right2Water iniciatīva) Eiropas Komisija sāka Eiropas Savienības mēroga sabiedrisko apspriešanu un veica Direktīvas 98/83/EK normatīvās atbilstības un izpildes (REFIT) novērtēšanu. Tā rezultātā tika konstatēts, ka uzlabojumi nepieciešami gan monitoringā analizējamo rādītāju vērtībām, gan jānosaka, ka riska izvērtējums jāveic obligāti.

5.1. Svarīgi ir novērtēt katru ūdens piegādes posmu, sākot ar ūdens ieguves vietas riska novērtējumu, nepieciešamo ūdens apstrādes veidu un tā ietekmi uz ūdens kvalitāti, ūdens piegādes sistēmas cauruļvadu stāvokli u.c. riska faktorus, kas var ietekmēt tā ūdens kvalitāti, kuru saņem iedzīvotāji, un to novēršanai nepieciešamos korektīvos pasākumus.
Tā ir iespēja monitoringa programmās iekļaut iepriekš neizmeklētus būtiskus rādītājus, kas var radīt ietekmi uz cilvēku veselību, un no monitoringa programmām izņemt vai tajās samazināt izmeklējumu biežumu un paraugu skaitu rādītājiem, kas iepriekšējo izmeklējumu rezultātā uzrādījuši zemas vērtības.
Direktīvā 2020/2184 noteiktā riska izvērtēšanā balstītā pieeja sastāv no trim komponentiem.
5.1.1. Sateces baseinu riska novērtējums. Saskaņā ar PVO vadlīnijām un Ūdens drošuma plāna rokasgrāmatu jāveic to apdraudējumu identificēšana, kuri saistīti ar sateces baseiniem, kur ir ūdens ieguves vietas (“dzeramā ūdens sateces baseinu, kur ir ūdens ieguves vietas, riska novērtēšana un riska pārvaldība”). Šo prasību pārņemšanu nacionālajos normatīvajos aktos veiks Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
5.1.2. Noteikumu projekta 4.nodaļā ir noteikts, ka ūdens piegādātāji veic ūdens piegādes sistēmas riska novērtēšanu, un reizi sešos gados to pārskata. 
Ūdens piegādātājiem dota iespēja pielāgot monitoringu galvenajiem riskiem un veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai piegādes ķēdē identificētos riskus pārvaldītu – sākot ar ūdens ieguvi, apstrādi, glabāšanu un sadali (“piegādes sistēmas riska novērtēšana un riska pārvaldība”). Tā kā izvērsta informācija, kas ļautu īstenot piegādes sistēmas risku novērtējumu un izstrādāt to pamatoti ir ŪAS rīcībā, Projekts paredz, ka pienākums veikt piegādes sistēmas risku novērtējumu ir ŪAS.
Direktīva 2020/2184 nosaka, ka pirmo piegādes sistēmas riska novērtēšanu un riska pārvaldību veic līdz 2029. gada 12. janvārim, bet noteiktais termiņš neliedz dalībvalstīm nodrošināt, ka pasākumi tiek īstenoti pēc iespējas drīz, tiklīdz riski ir identificēti un novērtēti. Minēto riska novērtēšanu un riska pārraudzību regulāri pārskata ne retāk kā reizi sešos gados un vajadzības gadījumā atjaunina.
Riska novērtējums veicina ūdens apgādes sistēmas vietējo apdraudējumu identificēšanu, novērtēšanu un nepārtrauktu riska pārvaldību, lai uzturētu dzeramā ūdens nekaitīgumu. Šī pieeja uzlabos izpratni par ūdensapgādes sistēmu riskiem, uzlabos to pārvaldību, īpaši darba, uzturēšanas un monitoringa procedūru pilnveides/optimizācijas gaitā. Tā rezultātā tiek identificētas jomas, kur ir nepieciešama steidzama uzmanība, tādējādi sekmējot mērķtiecīgāku resursu izmantošanu, ko var izmantot finansiālā atbalsta piesaistei un prioritizēšanai.
Lai ieviestu ūdens apgādes sistēmu riska novērtējumu Latvijā jau 2017. gadā Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR” sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti realizēja zinātnisku projektu par Latvijas apstākļiem atbilstošu dzeramā ūdens riska novērtējuma un ūdens drošuma plānu (ŪDP) vadlīniju, ietvara un riska novērtēšanas moduļa izstrādi saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem un PVO vadlīnijām.
Projekta viens no mērķiem bija ieteikt Latvijai piemērotākos līdzekļus, kā mazināt dzeramā ūdens izraisītu risku cilvēku veselībai, un izstrādāt priekšlikumus ūdens drošuma plānu un iekļaujošās riska novērtēšanas pieejas ieviešanai praksē saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem un PVO vadlīnijām.
Projekta rezultātā ir izstrādāts apdraudējuma un monitoringa analīžu veidnis (pieejams šeit: https://bior.lv/en/node/5065), kura ieviešana uzskatāma kā viens no ŪDP galvenajiem stūrakmeņiem, kas ūdensapgādes uzņēmumiem dotu vairākas priekšrocības, galvenokārt, proaktivitāti dzeramā ūdens kvalitātes nodrošināšanā. Riska novērtēšanas veidnis, satur apdraudējuma veidus no ūdens ieguves sateces baseina līdz ūdens piegādei ēkās. Veidņa izstrādē tika izvērtēta datubāze ar 374 iespējamiem apdraudējumiem. Datubāze salīdzināta ar Inspekcijā pieejamo 237 apdraudējumu jautājumu datubāzi maziem privātajiem uzņēmumiem, kura tiek izmantota Lielbritānijā kopš 2012. gada. Ņemot vērā, ka Latvijā gandrīz visi ūdensapgādes uzņēmumi dzeramo ūdeni iegūst no pazemes un lielākai daļai (90 %) vienīgā attīrīšanas tehnoloģija ir atdzelžošana, tad šiem uzņēmumiem izskatāmo apdraudējuma jautājumu skaits samazinās līdz aptuveni 180.
Projekta rezultātā izstrādātas arī rekomendācijas ŪAS, lai sekmētu riska novērtēšanas pieejas izmantošanu (pieejams šeit: https://bior.lv/sites/default/files/inline-files/Atskaite_riski%20un%20UDP_gala.pdf).
Tā kā Direktīva 2020/2184 riska novērtēšanu ūdens piegādes sistēmām nosaka kā obligātu, noteikumu projekts paredz, ka riska novērtējumu ūdens piegādes sistēmai izstrādā ūdens piegādātājs vai izmanto institūta “BIOR” attiecīgu maksas pakalpojumu. Riska novērtējumā izmantojams iepriekš minētais riska novērtēšanas veidnis un rekomendācijas. PVO Dzeramā ūdens kvalitātes vadlīnijas, kurās izklāstīta ūdens drošuma plāna pieeja, kā arī standarts EN 15975-2 par dzeramā ūdens piegādes drošību, ir starptautiski atzīti principi, kas ir dzeramā ūdens ieguves, sadales, monitoringa un rādītāju analīzes pamatā.
Tā kā kopš 2018.gada 1.septembra riska novērtējuma ieviešana ūdens piegādātajiem noteikumos Nr.671 tika noteikta kā brīvprātīga, ir bijis arī laika periods, lai riska novērtēšanas pieeju piemērotu praksē, aprobētu reālajos apstākļos un secinātu aptuvenās iespējamās realizējamo pasākumu izmaksas.
Lai sadarbībā ar ūdens piegādātāju nodrošinātu principa "Konsultē vispirms" īstenošanu, Inspekcija izstrādāja ŪAS pašnovērtējuma rīku (anketu), kuras mērķis ir palīdzēt ūdens piegādātājam novērtēt un apzināties, kā tiek izpildītas dažādas normatīvo aktu prasības  dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanai un novērtēt arī dažādos riska faktorus ŪAS, kas varētu radīt ietekmi uz ūdens kvalitāti. Šīs anketas jautājumi atbilst sākotnējam riska izvērtējumam par ŪAS. Šo pašnovērtējuma anketu noteiktam ŪAS skaitam kopumā ~ 110 Inspekcija lūdza aizpildīt 2019. un 2020.gadā. Kā arī 2022.gadā Inspekcija sagatavoja pašnovērtējuma anketu, situācijas izpētei un problēmu analīzei mazajās ūdens apgādes sistēmās, kas tika nosūtīta mazajām ŪAS.
Lai uzlabotu mazo ŪAS zināšanas par riska novērtējuma veikšanu laika periodā 2021.-2027.gadam Veselības inspekcija realizēs projektu Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.–2027. gadam ietvaros. Zem 2.2.3.4. pasākuma “Vides monitoringa attīstība harmonizētai vides un klimata datu informācijas nodrošināšanai”” plānots realizēt projektu, kas paredz arī mācības mazo ūdensapgādes sistēmu uzturētājiem riska novērtējuma veikšanā. Attiecīgo Ministru kabineta noteikumu projektu un projektu iesniegumu vērtēšanas kritērijus šobrīd izstrādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
5.1.3. Ēku iekšējās ūdensapgādes sistēmas riska novērtējums. Direktīva 2020/2184 paredz prasības to potenciālo risku novērtēšanai, kas izriet no vietējās sadales sistēmām (ēku iekšējās ūdensapgādes sistēmas), kā, piemēram, Legionella baktēriju un svina līmeņa noteikšana (“vietējās sadales sistēmas riska novērtēšana un riska pārvaldība”), īpašu uzmanību pievēršot prioritārajiem objektiem.
Riska novērtēšanas pieejas ieviešana vietējās ūdens sadales sistēmām jāveic sešu gadu laikā pēc noteikumu projekta stāšanās spēkā un riska novērtējuma atjaunošana jāveic vismaz reizi sešos gados.
Vietējās sadales risku novērtējumā jāņem vērā arī potenciālie riski, ko rada ar dzeramo ūdeni saskarē esošie izstrādājumi un materiāli. Noteikumu Projektā noteiktas arī prioritārās ēkas, kurās vietējās sadales sistēmas riska novērtējums būtu obligāti veicams – attiecīgās ēkas ir lieli objekti, kuri nav mājsaimniecības un kuros ar ūdeni saistītiem riskiem potenciāli ir pakļauti daudzi lietotāji, kas tur var ilgāku laiku uzturēties, jo īpaši lieli objekti publiskai lietošanai – ārstniecības iestādes, sociālās aprūpes iestādes, viesnīcas, dienesta viesnīcas. PVO norādījusi, ka no visiem ūdens patogēniem vislielāko slogu veselībai Eiropas Savienībā rada Legionella baktērijas. Tās izplatās pa siltā ūdens sistēmām ieelpošanas ceļā, piemēram, dušā. Tādējādi tā ir nepārprotami saistīta ar vietējās sadales sistēmām.
Ekonomikas ministrijas tīmekļvietnē ir publicēti metodiski ieteikumi (https://www.em.gov.lv/lv/media/2626/download) ēku pārvaldītājiem “Pasākumi saslimšanas ar leģionāru slimību riska novēršanai”, kas satur informāciju par to, kādi ir Legionella baktēriju savairošanās riski dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmā un kādi pasākumi ir veicami risku novēršanai un kontrolei. Šie ieteikumi izmantojami ēku iekšējās ūdensapgādes sistēmu Legionella izplatīšanās riska novērtēšanai.
Attiecībā uz Legionella izplatīšanās ierobežošanu dzīvojamo māju ūdensapgādes sistēmās Latvijā normatīvajos aktos[1] ir noteikta prasība arī profilaktiskās dezinfekcijas veikšanai, pēc saslimšanas gadījumu konstatēšanas, līdz  baktēriju skaits ūdens paraugos nepārsniedz 1000 koloniju veidojošās vienības litrā ūdens (1000 kvv/L). Noteikumu projekta 4.3.apakšnodaļā noteikts vietējās sadales sistēmu riska novērtējuma (ēkas iekšējās ūdensapgādes sistēmas) veikšanas pienākums un ir sagaidāms, ka daļai prioritāro ēku un, ja riski būs augsti arī citām ēkām, būs jānodrošina arī Legionella monitorings pēc vietējās sadales sistēmu Legionella riska izvērtējuma.
[1] Ministru kabineta 2010. gada 6. jūlija noteikumu Nr. 618 “Dezinfekcijas, dezinsekcijas un deratizācijas noteikumi”

5.2. Visi minētie riska novērtējumi regulāri jāpārskata, reaģējot gan uz ekstrēmiem laikapstākļu notikumiem, kas saistīti ar klimatu, gan cilvēku darbības izmaiņām ūdens ieguves apgabalā vai ar ūdens avotu saistītiem incidentiem. Tāpat uz riska izvērtēšanu balstītajai pieejai jānodrošina pastāvīga informācijas apmaiņa starp kompetentajām iestādēm un ūdens piegādātājiem.
Direktīvas 2020/2184 20. pants arī  nosaka direktīvas Pielikumu pārskatīšanu un grozīšanu un paredz, ka Eiropas Komisija vismaz reizi piecos gados pārskata direktīvas I un II pielikumu, ņemot vērā zinātnes un tehnikas attīstību, kā arī dalībvalstu riska izvērtēšanā balstīto pieeju ūdens drošumam un, ja tas nepieciešams, ierosina direktīvas grozījumus.

5.3. Atbrīvojums no riska novērtēšanas mazajām sistēmām
5.3.1. Noteikumu projekta 41.punktā, saskaņā ar direktīvas 2020/2184 9.panta 6.punktu noteikta, ka Inspekcijai ir tiesības atbrīvot ūdens piegādātājus, kas piegādā vidēji 10 līdz 100 m³ dienā vai apkalpo 50 līdz 500 cilvēkus, no pienākuma veikt piegādes sistēmas riska novērtēšanu un riska pārvaldību. Tādā gadījumā Inspekcijai ir jāpārliecinās, ka šāds atbrīvojums neapdraudētu dzeramā ūdens kvalitāti, un ūdens piegādātajiem jāveic regulārs viņiem noteiktais dzeramā ūdens monitorings. Inspekcija var noteikt kārtību kādā tā pārliecinās par dzeramā ūdens drošību šādos gadījumos, piemēram, pieprasot informāciju no ūdens piegādātāja.
5.3.2. Papildus skaidrojams, ka:
-noteikumu projekta vispārīgajā nodaļā iekļauts izņēmums pavisam mazajām sistemām, kur dzeramo ūdeni iegūst atsevišķās ieguves vai piegādes vietās, kuras izmanto mazāk par 50 personām vai kurās ieguves apjoms nepārsniedz 10 m3 diennaktī, ja dzeramo ūdeni neizmanto sabiedrisko ēku ūdensapgādei vai nepiegādā, sniedzot sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu atbilstoši Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumam pavisam mazās sistēmas. Uz šīm sistēmām, minētajos gadījumos noteikumu projekta prasības neattiecas.
5.3.3.noteikumu projekta vispārīgajā nodaļā iekļauts izņēmums no riska novērtēšanas veikšanas  ūdens piegādātājiem, kas komerciālas vai sabiedriskas darbības ietvaros piegādā vidēji mazāk par 10 m³ dienā vai apkalpo mazāk par 50 personām.

6. Dzeramā ūdens monitoringa programmu izpildes kontrole.
Saskaņā ar noteikumiem Nr.671 Inspekcija kontrolē dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanas prasību izpildi centralizētās ūdensapgādes sistēmās no ūdens ņemšanas vietas līdz patērētājam. Ūdensapgādes sistēmu kontroles tiek veiktas uzraudzības plāna ietvaros (plānveida kontroles), kontrolējot uzdoto korektīvo pasākumu izpildi (priekšlikumu izpildes kontroles), kā arī, izskatot saņemtās iedzīvotāju sūdzības.
Tāpat Inspekcija novērtē, kā tiek uzturētas telpas un iekārtas (vai ūdens ieguves urbumu atveres ir aizsargātas no piesārņojuma iekļūšanas urbumā, kā urbumi nodrošināti pret applūšanu, kāds ir sūkņu telpu, ūdenstorņa vai rezervuāra higiēniskais un tehniskais stāvoklis) un kā tiek veikta ūdensvada iekārtu mazgāšana, tīrīšana un dezinfekcija - vai ir saskaņota dezinfekcijas efektivitātes izmeklējumu programma, vai ir veikti un dokumentēti dezinfekcijas pasākumi, vai ir veikta iedzīvotāju informēšana, vai dezinfekciju veic īpaši apmācīts darbinieks vai reģistrēts dezinfekcijas pakalpojumus sniedzējs, kā arī, vai ir īstenota laboratoriskā kontrole pēc dezinfekcijas.
Kā arī Inspekcija pārbauda, vai ir veikta dzeramā ūdens laboratoriskā pārbaude akreditētā laboratorijā, atbilstoši saskaņotai monitoringa programmai, vai laboratorisko analīžu biežums ir pietiekams un vai ir analizēti visi saskaņotie ūdens rādītāji. Inspekcija novērtē, vai dzeramā ūdens kvalitāte ir atbilstoša un gadījumā, ja nav, noskaidro ūdens kvalitātes neatbilstības iemeslus un veiktos korektīvos pasākumus, kā arī, vai ir veikta iedzīvotāju informēšana. 2021. gadā veiktas 311 plānveida kontroles ūdensapgādes sistēmās, aptverot 24 % Latvijas centralizēto ūdensapgādes sistēmu.
Ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī, kontroļu apjoms 2021. gadā tika ievērojami samazināts, salīdzinot ar pirms Covid-19 izplatības gadiem, kad plānveida kontroles ūdensapgādes sistēmās sasniedza līdz pat 50 %. 2021.gada plānveida kontroļu rezultāti liecina, ka 63 % ūdensapgādes sistēmu (196) pilnībā atbilst normatīvo aktu prasībām, bet 37 % ūdensapgādes sistēmu (115) konstatētas atsevišķas neatbilstības un uzdoti veicamie korektīvie pasākumi.
Ūdensapgādes sistēmu plānveida kontrolēs 2021. gadā visbiežāk konstatētās neatbilstības ir saistītas ar dzeramā ūdens kvalitāti, nepilnīgi veiktajiem korektīvajiem pasākumiem ūdens kvalitātes uzlabošanai, t.sk. attiecībā uz profilaktisko dezinfekciju, kā arī pārkāpumi attiecībā uz stingrā režīma aizsargjoslām noteikto iežogojuma prasību ievērošanu un higiēnas prasību ievērošanu personālam, galvenokārt, ģimenes ārstu atzinumu pieejamību kontroles institūcijām. Biežāko neatbilstību uzskaitījums pa gadiem nav būtiski mainījies.

6.1. Noteikumu projektā pārņemtas noteikumos Nr.671. noteiktās prasības ūdens monitoringa izpildes kontrolei, ko veic Inspekcija, izņemot prasības attiecībā uz pārtikas uzņēmumu monitoringa programmām.
Papildus tam prasības ir precizētas un papildinātas atbilstoši direktīvas 2020/2184 13.pantam un 14.pantam (noteikumu projekta 59., 60.,63.punkts).

7.Radioaktīvo vielu rādītāju monitorings
Šobrīd prasības radioaktīvo vielu rādītāju monitoringam ir iekļautas noteikumos Nr.671. Ar minētajām prasībām noteikumos Nr.671 tika pārņemtas Padomes 2013. gada 22. oktobra Direktīvas 2013/51/EURATOM, ar ko nosaka iedzīvotāju veselības aizsardzības prasības attiecībā uz radioaktīvām vielām dzeramajā ūdenī.
LVĢMC, īstenojot Vides monitoringa programmu, katru gadu nodrošina dzeramā ūdens radioaktīvo vielu (radona, kopējās alfa un kopējās beta radioaktivitātes, tritija) monitoringu četrās vietās (Rīgā, Baldonē un divās vietās Daugavpilī). Attiecībā uz citiem radioaktīvo vielu rādītājiem (tritiju un kopējo alfa un kopējo beta radioaktivitāti) papildus netiek plānots radioaktīvo vielu monitorings, jo centralizēto ūdensapgādes sistēmu dzeramajā ūdenī tika veikta tritija, indikatīvās dozas (kopējā alfa un beta radioaktivitāte) noteikšana 2008. un 2009. gadā un radona noteikšana 2016. gadā.  Iepriekš Eiropas Komisijā iesniegti šie rezultāti, lai pierādītu, ka Latvijā nav nepieciešams tritija un kopējās alfa un beta radioaktivitātes papildu monitorings.

7.Noteikumu projektā iekļautas noteikumos Nr.671 iekļautās prasības ar ko pārņemtas direktīvas 2013/51/EURATOM prasības. Noteikumu projekts paredz, ka turpmāku radioaktīvo vielu rādītāju monitoringu dzeramajā ūdenī var neīstenot, ja ir pietiekama informācija par to, ka konkrētajā ģeogrāfiskajā vietā nav iespējama tāda radioaktīvās vielas koncentrācija dzeramajā ūdenī, kas varētu pārsniegt noteikumu projekta 4. pielikumā noteikto attiecīgā rādītāja vērtību.
Ūdens piegādātājam vai komersantam tāpat kā līdz šim būs jānodrošina turpmākais radioaktīvo vielu rādītāju monitorings, ja LVĢMC radioaktīvo vielu rādītāju monitoringā konstatēs radioaktīvo vielu rādītāju neatbilstību, tostarp pēc dzeramā ūdens apstrādes radionuklīdu līmeņa samazināšanai.
Noteikumu projekts paredz, ka gadījumā, ja konstatēta radioaktīvo vielu rādītāju neatbilstība noteikumu projekta 4. pielikuma 1. punktā noteiktajām vērtībām, Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrs informē Veselības inspekciju un, ja nepieciešams, Pārtikas un veterināro dienestu par iespējamo apdraudējumu cilvēku veselībai un turpmāko rīcību.
Radioaktīvo vielu rādītāju monitorings ir veicams gadījumos, kad tiek izveidots jauns dzeramā ūdens ieguves avots, vai ja to paredz paškontroles procedūras.
Šo monitoringu centralizēto ūdensapgādes sistēmu dzeramajā ūdenī īsteno valsts SIA „Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”, sadarbībā ar Inspekciju un Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centru, savukārt pārtikas uzņēmumu individuālajās ūdensapgādes sistēmās to organizē uzņēmuma īpašnieks. Atšķirībā no kārtējā monitoringa un auditmonitoringa, kuros dzeramā ūdens rādītāji tiek monitorēti regulāri, radioaktīvo vielu rādītāju kontrole var būt vienreizējs pasākums, ja laboratoriskās pārbaudes rezultāti liecina par atbilstību attiecīgā rādītāja normatīvajai vērtībai un netiek mainīts ūdens ieguves avots.
Radiācijas drošības centrs saskaņo dzeramā ūdens radioaktīvo vielu monitoringā nosakāmos radioaktivitātes līmeņa rādītājus un vietas, kurās nepieciešams šo rādītāju monitorings, kā arī izvērtē, vai radioaktīvās vielas dzeramajā ūdenī nerada tādus draudus cilvēku veselībai, kuru dēļ nepieciešams rīkoties, kā arī iesaka korektīvas darbības, lai uzlabotu ūdens kvalitāti un nodrošinātu tādu kvalitātes līmeni, kas atbilst cilvēku veselības aizsardzības prasībām no radiācijas drošības viedokļa.

8. Pazeminātu nekaitīguma un kvalitātes prasību noteikšana dzeramajam ūdenim.
Saskaņā ar noteikumiem Nr.671 Inspekcija piešķir dzeramā ūdens pazeminātas nekaitīguma vai kvalitātes prasības (turpmāk - īpašās normas), gadījumā, ja dzeramais ūdens attiecīgajā teritorijā neatbilst noteikumu prasībām, bet nerada draudus patērētāju veselībai un minēto neatbilstību nevar novērst 30 dienu laikā, kā arī citā veidā nav iespējams nodrošināt dzeramā ūdens piegādi. Šobrīd Inspekcija var noteikt ūdenim īpašās normas uz laiku, kas nav ilgāks par trim gadiem, un kopējais īpašo normu piemērošanas termiņš nedrīkst pārsniegt deviņus gadus. Direktīva 2020/2184 nosaka stingrākas prasības īpašo normu piemērošanai, tādēļ īpašo normu piemērošanas kārtība jāmaina.
Latvijā tiek regulāri konstatēta atsevišķu kontrolrādītāju (Direktīvas 2020/2184 I pielikuma C daļas rādītāju) neatbilstība. Parasti vērojams palielināts dzelzs, amonija, sulfātu, mangāna un hlorīdu savienojumu saturs ūdenī. Tie ir ķīmiskie savienojumi, kas var ietekmēt ar cilvēka maņu orgāniem viegli uztveramos ūdens kvalitātes rādītāju izmaiņas – duļķainību, krāsu, garšu un smaržu. Visbiežākais minēto rādītāju neatbilstības cēlonis ir Latvijas pazemes ūdeņu piesātinājums ar dzelzs savienojumiem, arī novecojuši ūdens sadales tīkli, kas var pasliktināt iedzīvotājiem piegādātā dzeramā ūdens kvalitāti, kaut gan sākotnēji tā kvalitāte ir bijusi laba.
Kopumā kopš 2014. gada piešķirto īpašo normu skaits katru gadu ir sarucis, jo daudzās pašvaldībās ir īstenoti ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstības projekti, kas ir palīdzējuši uzlabot dzeramā ūdens kvalitāti. Savukārt 2020. gadā pieauga ūdensapgādes sistēmu skaits, kam piemērotas īpašās normas, jo tas ir skaidrojams ar paplašināto testējamo rādītāju sarakstu kārtējā monitoringa programmās kopš 2018. gada, kurā tika iekļauti mangāna un sulfātu rādītāji. 2021. gadā īpašās normas piešķirtas divām ūdensapgādes sistēmām. Abām ūdensapgādes sistēmām īpašās normas ir noteiktas uz otro termiņu (atkārtoti).
Uz 2021. gada 31. decembri īpašās normas bija spēkā 17 ūdensapgādes sistēmām, t.sk. desmit ūdensapgādes sistēmām pirmo reizi, piecām – otro reizi un divām – trešo reizi. No visām spēkā esošajām īpašajām normām desmit piešķirtas dzelzs saturam un attiecīgi arī duļķainības rādītājam, sešas īpašās normas piešķirtas mangāna saturam un attiecīgi arī sulfātu saturam, joprojām viena īpašā norma ir spēkā nātrija saturam dzeramajā ūdenī. Desmit gadījumos vienai ūdensapgādes sistēmai vienlaicīgi ir piešķirtas vairāku dzeramā ūdens kvalitātes rādītāju īpašās normas.

8.1. Noteikumu projekta 7.nodaļā noteiktas prasības īpašo normu piešķiršanai. Direktīva 2020/2184 paredz citu kārtību īpašo normu piešķiršanai t.i. īpašās normas vairs nevarēs piešķirt, piemēram, pamatojoties ar dzelzs, sulfātu vai mangāna pārsniegumiem pazemes ūdenī. Īpašās normas varēs piešķirt gadījumos, ja neatbilstība rādītajiem rodas dēļ:
a) jauna sateces baseina dzeramā ūdens ieguvei (t.i. ūdenspiegādātājam ir jauns urbums citā sateces baseinā);
b) jauna piesārņojuma avota, kas konstatēts sateces baseinā, lai iegūtu ūdeni, kas paredzēts cilvēku patēriņam (t.i. atbildīgās institūcijas ir konstatējušas piesārņojuma avotu), vai rādītāji, ko meklē vai atklāj no jauna (t.i. sateces baseinā konstatēti jauni rādītāji, kas nav iekļauti noteikumu projekta pielikumos);
c) neparedzētas situācijas esošā sateces baseinā dzeramā ūdens ieguvei, kas var izraisīt rādītāju augstu koncentrāciju (nevis rādītāju regulārās fluktuācijas, bet, piemēram, plūdu, vētras u.c. neparedzētas situācijas dēļ pieaugoši rādītāji).
8.2. Tāpat noteikumu projekts vairs neparedz īpašās normas radioaktīvo vielu pārsniegumu iespējamiem gadījumiem.
8.3. Mainās ne tikai īpaši normu piešķiršanas nosacījumi, bet arī atkārtotas piešķiršanas nosacījumi. Turpmāk pēc pirmās piešķiršanas iespējams tikai viens pagarinājums ārkārtēju apstākļu dēļ uz 3 gadiem, kopumā īpašo normu darbības periodam summāri nepārsniedzot sešus gadus.
Kā arī noteikumu projekta pēdējā nodaļā pie noslēguma jautājumiem iekļauts pārejas laika nosacījums attiecībā uz jau piešķirtajām īpašajām normām, kas nosaka, ka iepriekš piešķirtās īpašās normas, kas joprojām ir piemērojamas 2023. gada 12. janvārī, var būt spēkā līdz iepriekš noteiktajam datumam - īpašās normas termiņa beigām. Tās saskaņā ar jaunajiem noteikumiem (noteikumu projekts) varēs atjaunināt vienīgi tad, ja otrā īpašo normu atkāpe vēl nav piešķirta.
Tiesības lūgt Komisijai trešo īpašo normu saskaņā ar Direktīvas 98/83/EK 9. panta 2. punktu, turpina piemērot tikai tām otrajām atkāpēm, kas vēl ir piemērojamas 2021. gada 12. janvārī.

8. Informācija sabiedrībai un institūcijām
Direktīvas 2020/2184 17.pants paredz detalizētākus noteikumus sabiedrības informēšanai, nekā līdz sim noteikts noteikumos Nr.671. Šis pants daļēji aizstāj Direktīvas 98/83/EK 13. pantu par informēšanu un ziņošanu.

8.1. Informācija sabiedrībai
Noteikumu projekta 8.nodaļā ar piekļuvi informācijai saistītie noteikumi ir detalizētāki, jo tiek sagaidīts, ka lielāka informācijas caurredzamība uzlabos patērētāju uzticību ūdensvada dzeramajam ūdenim, tostarp tā kvalitātei, ražošanai un apsaimniekošanai. Informācija regulāri (vismaz gadā reizi) jāatjauno.
Patērētājiem piekļūstamajai informācijai jāattiecas uz viņus interesējošo jomu (ūdens kvalitāte, cena litrā vai kubikmetrā, ūdens patēriņu). Papildus dažas konkrētas ziņas jāsniedz tieši patērētājiem (piemēram, viņu rēķinos vai aplikācijās), piemēram, par patērēto ūdens apjomu un par tarifiem un izmaksu struktūru. Informācijai jābūt nododamai patērētājiem 10 gadus.
Ir jānodrošina konkrētas noteikumu projekta 8.nodaļā un IV. pielikumā noteiktās informācijas pieejamība arī tiešsaistē. Informācijas pieejamība tiešsaistē veicinās lietotāju informētību un izpratni par ūdensapgādes pakalpojumiem un vienlaikus veicinās arī sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanas kvalitātes un efektivitātes paaugstināšanu. Prasības par patērētāju informēšanu un caurredzamību paredz ūdens piegādātājiem izmantot digitālos rīkus, lai informētu patērētājus par dzeramā ūdens kvalitāti un ar to saistītajiem apdraudējumiem.
Arī pašlaik Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija periodiski gatavo regulējamo ūdenssaimniecības pakalpojumu[1] lietotāju un citu ieinteresēto personu informēšanai paredzētas publikācijas ar savas kompetences ietvaros apkopoto un analizēto informāciju par regulējamiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem. Arī daudzi regulējamo ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji jau šobrīd savās tīmekļvietnēs un citos informācijas avotos ievieto ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājiem noderīgu informāciju, tostarp daļu no noteikumu projekta IV.pielikumā ietvertās informācijas.
Sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu saņēmēji jau šobrīd rēķinos par saņemtajiem sabiedriskajiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem tiek informēti par piegādātā dzeramā ūdens tarifu/attiecīgās pašvaldības noteikto maksu EUR/m³. Regulatora mājaslapā visiem interesentiem ir pieejami pēdējos gados regulatora apstiprināto regulējamo ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifu projektu kopsavilkumi, kuros norādītas ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu tarifos iekļautās izmaksas.

[1] Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumiem Nr. 1227 „Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem” regulators regulē sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu veidu sniegšanu, tostarp nosaka ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifus, ja komersanta sniegto sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu apjoms vismaz vienā veidā (ūdens ieguve, uzkrāšana, sagatavošana; ūdens piegāde; notekūdeņu savākšana; notekūdeņu attīrīšana) pārsniedz 100 000 m3 gadā. Savukārt regulēšanas kritēriju nesasniegušo komersantu un pašvaldību iestāžu sniegtos sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus uzrauga un ūdenssaimniecības pakalpojumu maksas nosaka pašvaldības.
8.2. Informācija institūcijām
Noteikumu projektā iekļautas Direktīvas 2020/2184 18.panta prasības par dzeramā ūdens monitoringa datu ziņošanu, kas attiecināmas uz Veselības inspekcijas rīcībā esošo informāciju (93., 94., 95., 96., 97., 98.punkts). Prasības datu ziņošanai, salīdzinot ar spēkā esošo Direktīvas 98/83/EK 13. pantu ir vienkāršotas un ir uzlabota ziņošanas sistēmas efektivitāte. Ziņošanai ir jāizveido datu kopa, kurā sakopoti dati, kas attiecas uz dzeramo ūdeni, piemēram, incidenti, šo noteikumu pielikumos noteikto vērtību pārsniegumi, apdraudējumu un vietējās sadales risku novērtējumi un pasākumi, kas īstenoti, lai novērstu apdraudējumu. Ir jānodrošina arī EK, Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra piekļuve datiem.