Anotācija

Direktīvas (ES) 2022/1999 II pielikumā ADR pārkāpumi ir klasificēti atbilstoši to radītajam riska līmenim. Minētais pārkāpumu saraksts ir aktualizēts, ņemot vērā ADR grozījumus, kas piemērojami saskaņā ar Direktīvas 2008/68/EK I pielikuma I.1. iedaļu. Līdz ar to Direktīvas (ES) 2022/1999 I un II pielikums ir aizstāti ar jaunu redakciju, ievērojot Direktīvā (ES) 2025/1801 noteikto.

MK noteikumos Nr. 541 pārņemama Direktīva (ES) 2025/1801, ar kuru Direktīvas (ES) 2022/1999 I un II pielikums aizstāts ar jaunu redakciju. Minētā jaunā pielikumu redakcija ir ietverta šo noteikumu grozījumos.
Direktīvas (ES) 2022/1999 jaunajā II pielikumā, kā tas grozīts ar Komisijas deleģēto direktīvu (ES) 2025/1801, ir noteikta pieeja bīstamo kravu pārvadājumu pārkāpumu klasificēšanai riska kategorijās, paredzot, ka atbilstošā riska kategorija tiek noteikta, ņemot vērā konkrētos pārkāpuma apstākļus un pēc attiecīgās pārbaudi veicošās struktūras vai amatpersonas ieskatiem. Minētā pieeja nozīmē, ka, izvērtējot konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus, pārkāpuma riska kategorija var tikt gan paaugstināta, gan pazemināta. Vienlaikus Direktīvas (ES) 2022/1999 II pielikumā ir paredzēts, ka iespējami arī tādi pārkāpumi, kuri nav tieši uzskaitīti pielikumā ietvertajā sarakstā, un šādos gadījumos attiecīgie pārkāpumi ir klasificējami saskaņā ar riska kategoriju aprakstiem, balstoties uz to radītā apdraudējuma raksturu un apmēru.
Līdz ar to, sniedzot pārkāpuma novērtējumu un nosakot tā riska kategoriju, amatpersonai Latvijas Republikas tiesību piemērošanas praksē ir stingri jābalstās uz konstatēto pārkāpumu, kāds tas ir faktiski izdarīts, un uz tam tieši atbilstošo normatīvajā aktā noteikto riska kategoriju.
Noteikumu projekta 3.pielikuma pārkāpumu piemēri kalpo kā vadlīnijas amatpersonām, izvērtējot pārkāpuma atbilstību I, II vai II riska kategorijai.
Minēto atšķirību ilustrē projektā noteiktie piemēri.
Piemēram, I riska kategorijā ir iekļauts pārkāpums – bīstamo kravu pārvadāšana bez vajadzīgajiem dokumentiem, proti, gadījumi, kad attiecīgie dokumenti nav pieejami transportlīdzeklī vai atbilstošā elektroniskā formātā, ja šāds formāts ir atļauts. Savukārt III riska kategorijas pārkāpums paredz gadījumu, kad pārvadājuma dokumentos nav pieejama vajadzīgā informācija, izņemot informāciju, kas atbilstoši regulējumam ietilpst I riska kategorijā.
Latvijas Republikas tiesību piemērošanas praksē šie gadījumi ir skaidri nošķirami, jo dokumentu neesība pēc būtības nav pielīdzināma dokumentu nepilnībām vai informācijas trūkumam. Līdz ar to amatpersona nav tiesīga, pamatojoties uz subjektīvu situācijas novērtējumu, dokumentu nepilnību gadījumu kvalificēt kā dokumentu neesību vai otrādi, ja faktiski konstatētais pārkāpums tam neatbilst.
Ņemot vērā minēto, noteikumu projekta ietvaros ir nepieciešams nodrošināt tādu nacionālo regulējumu, kas, no vienas puses, nodrošina Direktīvas (ES) 2022/1999 un Komisijas deleģētās direktīvas (ES) 2025/1801 prasību ieviešanu, bet, no otras puses, saglabā Latvijas Republikas tiesību sistēmai raksturīgo tiesiskās noteiktības un paredzamības principu.
Deleģētās direktīvas (ES) 2025/1801 latviešu valodas tulkojumā izmantotā terminoloģija vairākos gadījumos neatbilst ADR nolīguma oficiālajā latviešu valodas redakcijā lietotajai terminoloģijai un Latvijas Republikas normatīvajos aktos bīstamo kravu pārvadājumu jomā nostiprinātajai terminoloģijai.
Ņemot vērā minēto, noteikumu projekta ietvaros nepieciešams nodrošināt, ka nacionālajā regulējumā tiek izmantota ar ADR un Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem saskaņota terminoloģija, vienlaikus saglabājot atbilstību Komisijas deleģētās direktīvas (ES) 2025/1801 mērķim un saturam.

Vienotā bīstamo kravu autopārvadājumu pārbaudes protokola (noteikumu projekta 2. pielikums) mērķis, struktūra un pielietojums.

Direktīvas (ES) 2022/1999 I pielikumā, kā tas grozīts ar Komisijas deleģēto direktīvu (ES) 2025/1801, ir noteikts vienots bīstamo kravu autopārvadājumu pārbaudes protokols (kontroles saraksts), kas izmantojams dalībvalstu kompetento iestāžu veiktajās ceļu pārbaudēs. Minētais protokols kalpo kā standartizēts instruments, kura galvenais mērķis ir atvieglot, vienādot un sistematizēt bīstamo kravu pārvadājumu kontroli visā Eiropas Savienībā, nodrošinot vienotu pieeju ADR prasību ievērošanas pārbaudei un to interpretācijai.
Saskaņā ar Direktīvas (ES) 2022/1999 4. un 5. pantu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt vienotu, efektīvu un sistemātisku pārbaudes procesu, kā arī nodrošināt, ka gadījumos, kad konstatēts pārkāpums, kas var apdraudēt drošību, kompetentās iestādes var nekavējoties veikt pasākumus riska novēršanai, tostarp aizliegt transportlīdzekļa turpmāku kustību līdz pārkāpuma novēršanai.
Direktīvas (ES) 2022/1999 I pielikumā paredzētais pārbaudes protokols ietver arī sadaļu par kontroles laikā piemērotajiem korektīvajiem pasākumiem, norādot tādus ierakstus kā "oficiāls ziņojums", "brīdinājums" un "imobilizācija". Šie apzīmējumi atspoguļo kontroles gaitā veiktās rīcības veidu klasifikāciju Eiropas Savienības līmenī, tomēr tie nav interpretējami kā patstāvīgi materiāltiesiski institūti administratīvās atbildības jomā.
Ņemot vērā minēto, uzsverams, ka pārbaudes protokolā ietvertais ieraksts par "korektīvā pasākuma veidu" pēc savas juridiskās būtības ir paredzēts kontroles laikā veiktās rīcības fiksēšanai un dokumentēšanai. Protokolā norādāmie pasākumi – "oficiālais ziņojums", "brīdinājums" un "imobilizācija" – ir kontroles rezultātā veiktu darbību apraksts un neveido patstāvīgus administratīvās atbildības tiesību institūtus.
Līdz ar to nav pamatots secinājums, ka pārbaudes protokolā norādītie korektīvie pasākumi būtu uzskatāmi par administratīvās atbildības pasākumiem vai administratīvajiem sodiem. Minētie ieraksti paši par sevi nerada personai administratīvā soda tiesiskās sekas, kā arī neaizstāj administratīvā pārkāpuma procesu.
Gadījumos, kad kontroles rezultātā iegūtas ziņas par iespējamu administratīvo pārkāpumu (Administratīvās atbildības likuma 117. pants), administratīvā pārkāpuma process tiek uzsākts un īstenots atsevišķi, ievērojot Administratīvās atbildības likumu un attiecīgo speciālo normatīvo regulējumu. Tādējādi tiek skaidri nodalīta kontroles funkcija no sodīšanas funkcijas.
Jāievēro, ka, lai varētu uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, pietiek ar ziņām par iespējamu administratīvo pārkāpumu. Nav nepieciešams un pat nav pieļaujams pirms šā procesa konstatēt "administratīvās atbildības priekšnoteikumus". Līdz ar to pietiek, ja kontroles pasākumu laikā ir iegūtas ziņas par iespējamu administratīvo pārkāpumu (Administratīvās atbildības likuma 117. pants).
Attiecībā uz konkrēto korektīvo pasākumu saturu:
- "oficiāls ziņojums" protokolā atspoguļo informācijas nodošanas faktu citai kompetentajai iestādei vai turpmākai izvērtēšanai, kas izriet no vispārējiem iestāžu sadarbības principiem un Administratīvās atbildības likuma normām par procesa uzsākšanas pamatiem (116. panta trešais punkts) un pierādījumu izmantošanu (93. panta ceturtā daļa);
- "brīdinājums" šajā kontekstā netiek lietots kā administratīvā soda veids Administratīvās atbildības likuma izpratnē, bet gan kā kontroles iestādes preventīva rakstura rīcības apraksts, kas fiksēts protokolā un nav identificējams ar likumā paredzētajiem pārkāpuma procesa instrumentiem;
Pēc būtības tas atbilst jēdzienam "aizrādījums", kas ir uz preventīvu mērķi vērsts iestādes reakcijas veids maznozīmīgu pārkāpumu gadījumos un neveido administratīvo sodu.
- "imobilizācija" ir tiešs uzraudzības un kontroles pasākums, kura mērķis ir nekavējoties novērst apdraudējumu un nodrošināt drošību, aizliedzot transportlīdzekļa turpmāku kustību līdz pārkāpuma novēršanai, kā to paredz Direktīvas (ES) 2022/1999 5. pants.
Šāda interpretācija atbilst arī nacionālajā regulējumā jau pastāvošajai pieejai autopārvadājumu kontroles jomā. Proti, MK noteikumu Nr. 411 1. pielikumā ietvertajā "Kravu pārvadājumu kontroles aktā" paredzētais transportlīdzekļa tālākas kustības aizliegums ir kvalificējams kā uzraudzības un kontroles pasākums, kura mērķis ir novērst apdraudējumu un nodrošināt normatīvo aktu prasību ievērošanu, nevis piemērot sodu.
Ņemot vērā minēto, pārbaudes protokolā ietverto korektīvo pasākumu uzskaitījums un to fiksēšana nepārkāpj normatīvā deleģējuma robežas un nerada jaunas materiāltiesiskas sekas adresātiem, bet gan kalpo kā vienota un standartizēta kontroles rezultātu dokumentēšanas sistēma, kas nodrošina Direktīvas (ES) 2022/1999 prasību izpildi un vienveidīgu tās piemērošanu.
Tādējādi noteikumu projektā ietvertais regulējums ir vērsts vienīgi uz kontroles procesa organizēšanu un dokumentēšanu, skaidri nodalot to no administratīvās atbildības piemērošanas mehānismiem, kuri tiek īstenoti atbilstoši atsevišķam tiesiskajam regulējumam.

Riska kategoriju noteikšanas principi un izvērtējuma piemērošana bīstamo kravu pārvadājumu jomā.

Direktīvā (ES) 2022/1999, kas grozīta ar Direktīvu (ES) 2025/1801, ir nostiprināts princips, ka pārkāpumu klasifikācija riska kategorijās (I – augsts risks, II – vidējs risks, III – zems risks) nav mehāniska, bet balstās uz konkrēta gadījuma faktiskajiem apstākļiem un kompetentās iestādes profesionālo izvērtējumu.
Eiropas Komisijas skaidrojumi norāda, ka šādas pieejas mērķis ir nodrošināt, lai risku klasifikācija atspoguļotu reālo apdraudējumu cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi, nevis tikai formālu normatīvo neatbilstību.
Riska kategorija tiek noteikta, ņemot vērā konkrētos apstākļus, un tā var tikt paaugstināta vai pazemināta.
Paaugstināšana notiek gadījumos, kad konkrētais pārkāpums, lai gan formāli atbilst zemākai kategorijai, bet faktiskajos apstākļos rada augstāku apdraudējumu (piem., kombinētas neatbilstības,  bīstamās kravas noplūdes risks, vairāku drošības elementu trūkums).
Pazemināšana notiek gadījumos, kad formāli pārkāpums varētu kvalificēties kā nopietnāks, bet faktiskie apstākļi liecina par zemu reālo risku, piemēram tehniska neatbilstība bez ietekmes uz drošību.
Direktīvas II pielikums paredz, ka pārkāpumu saraksts nav izsmeļošs. Eiropas Komisija skaidro, ka šāda pieeja nepieciešama, lai nodrošinātu ADR prasību efektīvu piemērošanu, aptvertu situācijas, kuras nevar pilnībā paredzēt izsmeļoši.
Ja pārkāpums nav tieši minēts, to nosaka, balstoties uz pārkāpuma būtību (kāda ADR norma pārkāpta),izvērtē radīto apdraudējumu, pielīdzina to atbilstošam riska kategoriju aprakstam. Tas nozīmē, ka šādos gadījumos klasifikācijas pamatā ir riska kategoriju definējošie kritēriji un apdraudējuma līmenis.
Direktīvā lietotie termini (piemēram "nopietns fizisks ievainojums", "būtisks kaitējums videi" pēc savas būtības ir vērtējuma kategorijas.
Piemēram, "nopietns fizisks ievainojums" vērtējams kā stāvoklis, kas apdraud dzīvību vai veselību, var radīt ilgstošas sekas, var prasīt neatliekamu medicīnisko palīdzību, tādējādi atbilst I kategorijas kritērijiem.

Direktīvas (ES) 2025/1801 tulkojuma atbilstība ADR Nolīgumam.

Lai nodrošinātu tiesību normu adresātiem skaidru, nepārprotamu un ar ADR Nolīguma sistēmu saskaņotu projekta izpratni, ir būtiski vērst uzmanību uz atsevišķiem Direktīvas (ES) 2025/1801 latviešu valodas redakcijas tulkojuma aspektiem, kas neatbilst ADR Nolīgumā lietotai terminoloģijai, līdz ar to var radīt interpretācijas neskaidrības normatīvā regulējuma piemērošanā.
Direktīvas (ES) 2022/1999, kā grozīta ar Direktīvu (ES) 2025/1801, I pielikumā ietvertais pārbaudes protokols ir izstrādāts, balstoties uz ADR nolīguma strukturētajām prasībām, un katrs kontrolpunkts ir tieši sasaistīts ar konkrētām ADR normām. Līdz ar to jebkādas terminoloģiskas atkāpes no ADR lietotās terminoloģijas var būtiski ietekmēt attiecīgo prasību interpretāciju un piemērošanu praksē.
Piemēram, Direktīvas (ES) 2025/1801 latviešu valodas redakcijā ietvertajam formulējums "pārkraušana un uzglabāšana (piemēram, ADR 7.5.7.)" neatbilst ADR Nolīgumā lietotajai terminoloģijai, kas ir "Kraušana un nostiprināšana (piemēram, ADR 7.5.7.)".

Bīstamo kravu pārvadājumu pārkāpumu klasifikācijas sistēmas pilnveidošana un pielikumu strukturālā saskaņošana.

Noteikumu projekta 1. pielikumā ietvertais neatbilstību saraksts, kas klasificēts pēc to radītā apdraudējuma līmeņa, ir balstīts uz Direktīvas (ES) 2022/1999 II pielikumā noteikto pieeju bīstamo kravu pārvadājumu pārkāpumu klasificēšanai riska kategorijās. Minētais pielikums satur vispārēju, sistemātisku pārkāpumu uzskaitījumu, kas kalpo kā pamats kompetento iestāžu veiktai sākotnējai neatbilstību identificēšanai un to ietekmes uz pārvadājumu drošību izvērtēšanai.
Tādējādi 1. pielikums nodrošina vispārējo normatīvo ietvaru, kas ļauj identificēt un kvalificēt neatbilstības atbilstoši to bīstamības līmenim.
Vienlaikus Komisijas deleģētā direktīva (ES) 2025/1801, kas groza Direktīvas (ES) 2022/1999 pielikumus, ievieš precizētu un aktualizētu pārkāpumu piemēru kopumu, kas noteikumu projektā ietverts 3. pielikumā. Šajā pielikumā uzskaitītie pārkāpumi ir uzskatāmi par tipveida piemēriem, kas ilustrē, kā konkrētas neatbilstības praktiski kvalificējamas attiecīgajā riska kategorijā.
3. pielikums nesatur jaunas vai atšķirīgas tiesību normas salīdzinājumā ar Direktīvas (ES) 2022/1999 regulējumu. Tajā ietvertie pārkāpumi pēc būtības sakrīt ar 1. pielikumā ietverto neatbilstību veidiem, bet ir izklāstīti detalizētāk un piemēru formā, līdz ar to 3. pielikums kalpo kā metodisks instruments, kas atvieglo riska kategoriju praktisku piemērošanu.
Šāda divlīmeņu pieeja atbilst Direktīvu (ES) 2022/1999 un (ES) 2025/1801 sistēmai un mērķim nodrošināt vienotu, uz risku balstītu un praktiski piemērojamu bīstamo kravu pārvadājumu kontroles modeli visā Eiropas Savienībā.
Papildus jānorāda, ka saskaņā ar Bīstamo kravu aprites likumu un no tā izrietošo normatīvo regulējumu pārkāpumu klasifikācija Latvijā balstās tieši uz Direktīvas (ES) 2022/1999 II pielikumā noteiktajiem principiem. Līdz ar to noteikumu projektā ietvertais regulējums pēc būtības nepārveido klasifikācijas sistēmu, bet gan saglabā esošo klasifikācijas modeli, vienlaikus to precizē un konkretizē, pārņemot Direktīvu (ES) 2025/1801. Tā kā abās direktīvās ietvertie pārkāpumu veidi pēc būtības neatšķiras, bet atšķirība izpaužas detalizācijas līmenī, noteikumu projekts nodrošina konsekventu un nepārtrauktu tiesiskā regulējuma piemērošanu, vienlaikus uzlabojot tā skaidrību un piemērojamību praksē.

Regulējuma tvērumu un piemērošana autopārvadājumu jomai.

Noteikumu projekta izstrādes gaitā ir izvērtēta nepieciešamība un pamatotība tehniski pārcelt un precizēt regulējumu, kas šobrīd ietverts MK noteikumos Nr. 411 . Šī pieeja ir saistīta ar nepieciešamību nodrošināt savlaicīgu un pilnvērtīgu Direktīvas (ES) 2025/1801 prasību pārņemšanu nacionālajā tiesību sistēmā.
Direktīvā (ES) 2025/1801 noteiktās prasības, tostarp attiecībā uz vienota pārbaudes protokola ieviešanu un pārkāpumu klasifikāciju, dalībvalstīm ir jātransponē līdz 2026. gada 24. jūnijam. Ņemot vērā minēto termiņu un nepieciešamību nodrošināt Savienības tiesību aktu savlaicīgu pārņemšanu, noteikumu projekts šajā posmā mērķtiecīgi attiecas uz autopārvadājumu nozari, kuru tiešā veidā regulē Direktīva (ES) 2022/1999 un tās grozījumi.
Vienlaikus jānorāda, ka Direktīvas (ES) 2022/1999 un (ES) 2025/1801 piemērošanas tvērums attiecas tieši uz bīstamo kravu pārvadājumiem pa autoceļiem, un attiecīgie normatīvie mehānismi (piemēram, vienotais pārbaudes protokols un riska kategoriju klasifikācija) ir izstrādāti tieši autopārvadājumu kontroles vajadzībām. Tādējādi atšķirīgā pieeja attiecībā uz citiem transporta veidiem (dzelzceļa, jūras un gaisa pārvadājumiem) izriet no ES tiesību aktu regulējuma tvēruma.
Attiecībā uz bīstamo kravu pārvadājumiem dzelzceļa, jūras un gaisa transportā jānorāda, ka šīs jomas tiek regulētas ar atšķirīgiem starptautiskiem instrumentiem un normatīvajiem aktiem.
Līdz ar to vienota pārbaudes protokola ieviešana, kā tas paredzēts Direktīvā (ES) 2025/1801 autopārvadājumiem, automātiski nav attiecināma uz citiem transporta veidiem, neradot nepieciešamību šobrīd izstrādāt identisku regulējumu arī šajās jomās.
Vienlaikus netiek izslēgta iespēja nākotnē izvērtēt un, ja nepieciešams, pilnveidot regulējumu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadājumiem citos transporta veidos, tostarp apsverot vienotu vai saskaņotu pieeju pārbaudes dokumentēšanai un kontroles rezultātu strukturēšanai.

Spēkā esošais regulējums attiecībā uz bīstamo kravu autopārvadājumu kontroles kārtību ir fragmentēts un daļēji dublējošs, jo prasības par kontroles veikšanu un tās dokumentēšanu ir ietvertas dažādos normatīvajos aktos. Tas rada neskaidrību par kompetento iestāžu funkciju sadalījumu un piemērojamo procedūru.

Grozījumi MK noteikumos Nr. 411 un MK noteikumos Nr. 541 ir vērsti uz normatīvā regulējuma sistematizēšanu un kompetences sadalījuma precizēšanu attiecībā uz bīstamo kravu autopārvadājumu kontroli.
Ar grozījumiem tiek precizēts regulējums par bīstamo kravu pārvadājumu kontroles kārtību, tostarp kontroles institūciju kompetenci, kas tiek ietverts normatīvajā aktā, kas regulē bīstamo kravu aprites kontroli.
Vienlaikus, precizējot MK noteikumu Nr. 541 2.1. apakšpunktu, tiek skaidri noteikts, ka autopārvadājumos bīstamo kravu pārvadājumu kontroli veic Valsts policija, savukārt muitas kontroles ietvaros – Valsts ieņēmumu dienests. Šāds kompetenču sadalījums atbilst faktiskajai kontroles organizācijai un institūciju funkcijām.
Grozījumi nepaplašina prasības bīstamo kravu autopārvadājumu kontrolei. Atbilstoši MK noteikumiem Nr. 411 Valsts ieņēmumu dienesta muitas iestādes arī līdz šim, veicot muitas kontroli, bija tiesīgas kontrolēt bīstamo kravu pārvadājumu noteikumu ievērošanu. Tādējādi attiecīgās kontroles funkcijas netiek paplašinātas vai būtiski mainītas, bet gan pārnestas un sistemātiski nostiprinātas normatīvajā aktā, kas regulē bīstamo kravu aprites kontroli.
Līdz ar to grozījuma mērķis ir nodrošināt skaidru, loģiski strukturētu un savstarpēji saskaņotu normatīvo regulējumu, novēršot normu dublēšanos un vienlaikus saglabājot esošo kontroles mehānismu apjomu un būtību.

Noteikumu projekta atbilstību Bīstamo kravu aprites likuma 11. panta trešajā daļā paredzētajam pilnvarojumam.

Projektā paredzētās normas par korektīvo pasākumu piemērošanu (tostarp transportlīdzekļa imobilizāciju/aizturēšanu) atbilst Bīstamo kravu aprites likuma 11. panta trešajā daļā ietvertajam pilnvarojumam, jo minētais pilnvarojums aptver ne vien pārbaužu veikšanas procesuālo organizāciju, bet arī kārtību, kādā īstenojamas institūciju tiesības pārtraukt bīstamo kravu apriti un nodrošināt neatbilstību novēršanu.
Šādas normas ir nepieciešamas, lai likumā paredzētās kontroles tiesības būtu praktiski īstenojamas, jo aprites pārtraukšana un neatbilstību novēršana smagu pārkāpumu gadījumā objektīvi var prasīt transportlīdzekļa kustības īslaicīgu ierobežošanu vai apturēšanu līdz drošības prasību izpildei.
Vienlaikus likuma 11. panta otrās daļas 5. punkts jau materiāli nostiprina tiesību sekas – ja pārkāpumi apdraud drošību, institūcija var uzdot bīstamo kravu aprites dalībniekiem līdz trūkumu novēršanai pārtraukt darbības ar šādām kravām.
Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 11. pants paredz, ka Ministru kabineta noteikumi var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīgai rīcībai tikai tad, ja likumā ir ietverts attiecīgs pilnvarojums. Konkrētajā gadījumā šāds pilnvarojums ir tieši nostiprināts Bīstamo kravu aprites likuma 11. panta trešajā daļā. 
Projektā paredzētie korektīvie pasākumi ir nesodoši drošības instrumenti, kuru mērķis ir tūlītēja apdraudējuma novēršana un likumā paredzētās aprites pārtraukšanas nodrošināšana, savukārt administratīvās atbildības piemērošana (ja pārkāpums konstatēts) notiek atsevišķā procesuālā kārtībā.
Projektā ietvertais regulējums vienlaikus nodrošina Eiropas Savienības prasību pārņemšanu par vienotu pārbaužu pieeju, jo ES līmenī paredzētajā vienotajā pārbaudes protokolā korektīvie pasākumi (tostarp imobilizācija) ir paredzēti kā kontroles instrumenti smagu pārkāpumu gadījumos, un projekts šo pieeju pārņem nacionālajā regulējumā.

Pārbaužu veikšana bīstamo kravu aprites dalībnieka telpās.

Ministru kabineta noteikumu projektā paredzēts, ka bīstamo kravu autopārvadājumu pārbaudes var tikt veiktas ne tikai uz ceļa, bet arī bīstamo kravu aprites dalībnieka telpās, ja iepriekš veiktās pārbaudēs uz ceļa ir konstatēti pārkāpumi, kas apdraud bīstamo kravu pārvadājumu drošību.
Šāda pieeja izriet no nepieciešamības nodrošināt vispusīgu un efektīvu uzraudzību pār bīstamo kravu autopārvadājumu ķēdē iesaistīto personu darbību. Pārbaudes uz ceļa ļauj konstatēt konkrētus pārkāpumus attiecīgā pārvadājuma laikā, taču tās ne vienmēr sniedz pilnīgu priekšstatu par bīstamo kravu aprites dalībnieka darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām kopumā. Līdz ar to, ja uz ceļa tiek konstatēti pārkāpumi, ir nepieciešams veikt padziļinātu pārbaudi telpās, izvērtējot iekšējās procedūras, dokumentāciju un atbilstības nodrošināšanas sistēmu.
Noteiktais regulējums paredz, ka šādu pārbaužu mērķis ir nodrošināt, lai bīstamo kravu autopārvadājumu drošības stāvoklis atbilstu bīstamo kravu apriti reglamentējošajos tiesību aktos noteiktajām prasībām. Tas ietver gan pārvadājuma organizācijas, gan iesaistīto personu (piemēram, nosūtītāju, pārvadātāju, saņēmēju, iekrāvēju u.c.) pienākumu izpildes izvērtējumu.
Vienlaikus šāds regulējums veicina savlaicīgu un preventīvu risku identificēšanu, novēršot atkārtotu vai sistemātisku pārkāpumu rašanos, kā arī paaugstinot vispārējo drošības līmeni bīstamo kravu autopārvadājumu jomā.

Par terminu "sakārtot transportlīdzekli".

Noteikumu projekta 33. punktā lietotais termins "transportlīdzekļu sakārtošana atbilstīgi bīstamo kravu apriti reglamentējošo normatīvo aktu prasībām" nozīmē tādu tūlītēju korektīvo pasākumu veikšanu pārbaudes vietā, kuru rezultātā tiek novērstas konstatētās neatbilstības un nodrošināta pārvadājuma drošība atbilstoši piemērojamajām prasībām.
Ar terminu "sakārtot" saprotams konkrētu darbību kopums, kas nodrošina pārvadājuma atbilstību bīstamo kravu pārvadājumus reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem (tostarp ADR prasībām), tādējādi novēršot risku cilvēku veselībai, drošībai vai videi.

Par bīstamo kravu autopārvadājumu drošību apdraudošiem nopietniem vai atkārtotiem pārkāpumiem, ko izdarījis citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrēts transportlīdzeklis vai bīstamo kravu aprites dalībnieks, ziņo tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā ir reģistrēts transportlīdzeklis vai bīstamo kravu aprites dalībnieks.

Noteikumu projektā 38. punktā ietvertās normas par informācijas sniegšanu citu Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām iestādēm ietveramas projektā, jo tās ir cieši saistītas ar bīstamo kravu pārvadājumu uzraudzības un kontroles sistēmas efektīvu darbību, kā arī tieši ietekmē bīstamo kravu aprites dalībnieku tiesības un pienākumus.
Saskaņā ar Bīstamo kravu aprites likumā ietverto definīciju bīstamo kravu aprites dalībnieks ir jebkura bīstamo kravu apritē iesaistīta fiziskā vai juridiskā persona vai personu apvienība, tostarp kravas nosūtītājs, saņēmējs, iekrāvējs, izkrāvējs, iepakotājs, iepildītājs, pārvadātājs, kā arī cisternkonteinera, portatīvās cisternas vai cisternas operators. Līdz ar to attiecīgās normas attiecas uz plašu subjektu loku, kuru darbība var radīt būtisku apdraudējumu sabiedrības drošībai, ja netiek ievērotas normatīvo aktu prasības.
Normas, kas paredz kompetento iestāžu pienākumu savstarpēji informēt par nopietniem vai atkārtotiem pārkāpumiem, nodrošina vienotu uzraudzības pieeju Eiropas Savienības mērogā, iespēju dalībvalstij, kurā ir reģistrēts transportlīdzeklis vai attiecīgais aprites dalībnieks, veikt turpmākus uzraudzības un kontroles pasākumus, preventīvu ietekmi uz bīstamo kravu aprites dalībniekiem, veicinot normatīvo aktu ievērošanu.
Lai gan attiecīgais regulējums formāli nosaka iestāžu sadarbības mehānismu, tam ir tieša ietekme uz privātpersonām, jo informācijas nodošana var kalpot par pamatu turpmāku korektīvo pasākumu piemērošanai attiecīgajā dalībvalstī.
Ziņošana veicina vienotu pārkāpumu izvērtēšanu un novērš situācijas, kurās pārkāpumi paliek bez sekām pārrobežu aspektu dēļ, nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus autopārvadājumu tirgū, novēršot normatīvo prasību neievērošanu.
Papildus jānorāda, ka šāds informācijas apmaiņas mehānisms izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2022/1999 7. panta, kas paredz dalībvalstu kompetento iestāžu sadarbību un informācijas apmaiņu par identificētajiem pārkāpumiem.
Ņemot vērā minēto, normas nav uzskatāmas par tādām, kas skar tikai iestāžu iekšējo darbību, bet gan kā būtisks instruments bīstamo kravu aprites dalībnieku darbības uzraudzībai un sabiedrības drošības nodrošināšanai.

Noteikumu projekta 1. un 3. pielikuma savstarpējā piemērošana un Eiropas Savienības prasību ieviešana

Noteikumu projekta 1. un 3. pielikums ir savstarpēji papildinoši un piemērojami kopsakarā, nodrošinot vienotu pieeju bīstamo kravu pārvadājumu neatbilstību identificēšanai un to riska novērtējumam.
1. pielikumā ir noteiktas konkrētas neatbilstības bīstamo kravu apritē, strukturējot tās pēc to ietekmes uz pārvadājumu drošību trīs līmeņos:
- neatbilstības, kas rada tiešu apdraudējumu (1. punkts),
- neatbilstības, kas var radīt apdraudējumu (2. punkts),
- neatbilstības ar maznozīmīgu ietekmi (3. punkts).
Savukārt 3. pielikums nosaka šo neatbilstību klasifikāciju riska kategorijās, kur Kontroles procesā uzraudzības institūcija:
- vispirms identificē neatbilstību atbilstoši 1. pielikumam (piemēram, neatbilstošs iepakojums, dokumentu trūkums, noplūde u.tml.);
- pēc tam attiecīgo neatbilstību klasificē riska kategorijā saskaņā ar 3. pielikumu, ņemot vērā tās smagumu un apdraudējuma līmeni.
Šāda pieeja nodrošina vienotu un objektīvu pārkāpumu novērtēšanu, kā arī pārbaudes rezultātu salīdzināmību starp dalībvalstīm, vienlaikus nodrošinot vienveidīgu kontroles pasākumu piemērošanu un skaidru nodalījumu starp uzraudzības darbībām un administratīvās atbildības piemērošanu.
3. pielikums ir iekļauts noteikumu projektā, lai pārņemtu Komisijas 2025. gada 23. jūnija Deleģētās direktīvas (ES) 2025/1801 prasības, ar kurām tiek pielāgoti Direktīvas (ES) 2022/1999 pielikumi atbilstoši zinātnes un tehnikas attīstībai.
Minētā deleģētā direktīva paredz vienotu pārkāpumu klasifikāciju riska kategorijās visā Eiropas Savienībā, pienākumu dalībvalstīm izmantot vienotus kritērijus bīstamo kravu autopārvadājumu kontrolē.
Līdz ar to 3. pielikuma iekļaušana projektā nav uzskatāma par jaunu nacionālu regulējumu, bet gan par obligāto Eiropas Savienības prasību ieviešanu nacionālajā tiesību sistēmā, nodrošinot Latvijas tiesiskā regulējuma atbilstību ES tiesībām un starptautiskajai praksei.
Projekta izstrādes gaitā ir izvērtēts, lai netiktu dublētas tieši piemērojamo Eiropas Savienības regulu normas, tiktu pārņemtas tikai tās prasības, kuras dalībvalstīm ir pienākums ieviest.
1. un 3. pielikuma iekļaušana projektā ir nepieciešama, lai nodrošinātu atbilstību Deleģētajām direktīvām (ES) 2025/1801 un (ES) 2022/1999.

Regulējums pārkāpumu diferenciācijai pēc riska līmeņa un attiecīgu rīcības pasākumu piemērošana

Noteikumu projekta 28.1. apakšpunkts konkretizē Bīstamo kravu aprites likuma 11. panta trešajā daļā noteiktās tiesības un kārtību, kādā pārtrauc bīstamo kravu apriti.
Minētā norma paredz klasificēt pārkāpumus pēc riska līmeņa, un I riska kategorija aptver tādus pārkāpumus, kuri rada augsta līmeņa apdraudējumu cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi, tostarp var izraisīt nāvi, smagus miesas bojājumus vai būtisku kaitējumu videi.
Šajā kontekstā noteikumu projekta 28.1. apakšpunkts nosaka, ka, konstatējot šādu pārkāpumu pārbaudē uz ceļa, uzraudzības iestāde ir tiesīga nekavējoties veikt korektīvos pasākumus, tostarp pārtraukt bīstamo kravu apriti, imobilizēt transportlīdzekli vai citādi ierobežot turpmāku pārvadājuma veikšanu, lai novērstu apdraudējumu. Savukārt, ja pārkāpumi tiek konstatēti bīstamo kravu aprites dalībnieka telpās, tiek piemēroti uzraudzības un kontroles pasākumi, atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē autopārvadājumu kontroles organizēšanu un īstenošanu.
Tādējādi 28.1. apakšpunkts funkcionē kā mehānisms likumā deleģēto tiesību praktiskai īstenošanai, nodrošinot, ka augsta riska situācijās uzraudzības iestādēm ir skaidrs un vienots pamats nekavējoties pārtraukt bīstamo kravu apriti, novērst apdraudējumu un nepieļaut turpmāku pārvadājumu, kas rada apdraudējumu.
II riska kategorija aptver tādus pārkāpumus, kuri var izraisīt nopietnu fizisku ievainojumu vai būtisku kaitējumu videi, bet kuru ietekme nav tik tūlītēja un kritiska kā I riska kategorijas gadījumā.
Šajā kontekstā noteikumu projekta 28.2. apakšpunkts paredz, ka gadījumos, kad pārkāpumi tiek konstatēti pārbaudē uz ceļa, uzraudzības iestāde nosaka konkrētu rīcību neatbilstības novēršanai, izvēloties vienu vai vairākus no šādiem risinājumiem:
– pieprasot novērst konstatētās neatbilstības pārbaudes vietā, ja tas ir objektīvi iespējams un neapdraud drošību;
– nosakot pienākumu novērst neatbilstības pēc pārvadājuma pabeigšanas, ja to tūlītēja novēršana nav iespējama;
– piemērojot transportlīdzekļa turpmākas kustības ierobežojumus gadījumos, kad pārkāpums rada būtisku apdraudējumu.
Savukārt, ja pārkāpumi tiek konstatēti bīstamo kravu aprites dalībnieka telpās, turpmākā rīcība tiek veikta, piemērojot attiecīgajā jomā spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktos uzraudzības un kontroles mehānismus, kas reglamentē autopārvadājumu kontroles īstenošanu.
Tādējādi 28.2. apakšpunkts nodrošina proporcionālu pieeju kontrolei, paredzot, ka gadījumos, kad apdraudējums nav tūlītējs, uzraudzības iestādes primāri nodrošina neatbilstību novēršanu, nevis nekavējoties ierobežo bīstamo kravu apriti, vienlaikus saglabājot iespēju kontrolēt un uzraudzīt risku mazināšanu.
III riska kategorija aptver pārkāpumus, kuri rada zemāku risku cilvēku veselībai vai videi, un kuru izraisītās sekas nav tūlītējas, tādēļ korektīvo pasākumu piemērošana var tikt atlikta.
Šajā kontekstā noteikumu projekta 28.3. apakšpunkts nosaka, ja šādi pārkāpumi tiek konstatēti, nav nepieciešams nekavējoties veikt korektīvos pasākumus pārbaudes vietā uz ceļa, un konstatētās neatbilstības var tikt novērstas vēlāk bīstamo kravu aprites dalībnieka telpās, nodrošinot atbilstību normatīvo aktu prasībām.
Savukārt, ja pārkāpumi tiek konstatēti bīstamo kravu aprites dalībnieka telpās, arī šajā gadījumā tiek piemēroti attiecīgie uzraudzības un kontroles pasākumi saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas reglamentē autopārvadājumu kontroles organizēšanu un īstenošanu.
Tādējādi 28.3. apakšpunkts nosaka zemāka riska pārkāpumu kategorijai atbilstošu rīcību, paredzot, ka šādos gadījumos uzraudzības iestāde primāri nosaka pienākumu novērst konstatētās neatbilstības, nepieņemot lēmumu par transportlīdzekļa kustības ierobežošanu, ja pārkāpums nerada tiešu apdraudējumu. Šāda pieeja ļauj nodrošināt pārvadājuma nepārtrauktību, vienlaikus garantējot, ka neatbilstības tiek novērstas pēc pārvadājuma vai attiecīgā komersanta darbības ietvaros.

Termina "cita neatbilstība" interpretācija bīstamo kravu kontroles regulējumā

Spēkā esošajā regulējumā pielikuma 1.20., 2.13. un 3.4. apakšpunktā tiek lietots termins "cita neatbilstība", tomēr šī termina saturs nav tieši un viennozīmīgi konkretizēts, kas praksē var radīt interpretācijas neskaidrības attiecībā uz tā piemērošanu un attiecīgo pārkāpumu klasifikāciju.
Ar minēto terminu saprotams jebkurš bīstamo kravu apriti reglamentējošo normatīvo aktu, tostarp Eiropas valstu nolīguma par bīstamo kravu starptautiskajiem pārvadājumiem ar autotransportu (ADR), pārkāpums, kas nav tieši uzskaitīts konkrētās riska kategorijas sarakstā, bet, izvērtējot konkrētos faktiskos apstākļus, pēc sava rakstura un radītā apdraudējuma atbilst attiecīgās riska kategorijas aprakstam.
Vienlaikus jānorāda, ka šāda pieeja izriet no Eiropas Savienības tiesību regulējuma. Proti, Direktīvas (ES) 2022/1999 II pielikumā, kā tas grozīts ar Komisijas deleģēto direktīvu (ES) 2025/1801, ietvertais pārkāpumu saraksts ir neizsmeļošs, un tajā skaidri noteikts, ka pārkāpumi, kas nav tieši uzskaitīti, klasificējami atbilstoši riska kategoriju aprakstiem. Līdz ar to nacionālajā regulējumā izmantotais formulējums "cita neatbilstība" atbilst Eiropas Savienības tiesību aktu sistēmai un nodrošina elastīgu, uz risku balstītu pieeju pārkāpumu izvērtēšanā.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2022/1999 4. panta 1. punkta 2. daļas pārņemšana

Noteikumu projekta izstrādes gaitā tika izvērtēta nepieciešamība nacionālajā regulējumā tieši pārņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2022/1999 4. panta 1. punkta 2. daļā ietverto prasību attiecībā uz uzraudzības iestāžu pienākumu informēt kompetento institūciju par konstatētiem pārkāpumiem.
Izvērtējuma rezultātā secināts, ka minētās direktīvas normas tieša pārņemšana ārējā normatīvajā aktā nav nepieciešama, jo attiecīgā prasība jau izriet no Latvijā spēkā esošā tiesiskā regulējuma, jo īpaši no Administratīvās atbildības likuma.
Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 116. panta trešo punktu viens no administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanas pamatiem ir citas iestādes ziņojums. Minētā norma aptver arī gadījumus, kad uzraudzības vai kontroles iestāde, īstenojot tai normatīvajos aktos noteiktās funkcijas, konstatē iespējamu administratīvo pārkāpumu un sniedz attiecīgu informāciju kompetentajai institūcijai.
Vienlaikus Administratīvās atbildības likuma 93. panta ceturtā daļa paredz, ka ziņas par faktiem, kuras amatpersonas ieguvušas, veicot likumā noteiktās kontroles un uzraudzības darbības, ir izmantojamas kā pierādījumi administratīvā pārkāpuma procesā. Līdz ar to no minētā regulējuma izriet, ka uzraudzības iestādes rīcībā esošā informācija par iespējamiem pārkāpumiem ir nododama iestādei, kura atbilstoši savai kompetencei veic administratīvās atbildības piemērošanas izvērtēšanu.
Ņemot vērā minēto, uzraudzības iestāžu savstarpējā informācijas apmaiņa un ziņošana par iespējamiem administratīvajiem pārkāpumiem ir uzskatāma par vispārēju valsts pārvaldes sadarbības pienākumu, kas jau ir pietiekami noregulēts ar horizontāli piemērojamu tiesību aktu – Administratīvās atbildības likumu. Šāda sadarbība ir pašsaprotama un tipiski nav detalizējama ārējos normatīvajos aktos.
Papildus norādāms, ka detalizēta kārtība attiecībā uz informācijas apriti starp iestādēm, tostarp pārbaudes protokolu vai citu materiālu nosūtīšanu, pēc savas būtības ir organizatoriska rakstura jautājums, kas risināms ar iekšējiem normatīvajiem aktiem, vadlīnijām vai starpinstitucionāliem sadarbības mehānismiem, nevis Ministru kabineta noteikumu līmenī.
Tādējādi secināms, ka Direktīvas (ES) 2022/1999 4. panta 1. punkta 2. daļā ietvertā prasība Latvijā jau ir nodrošināta caur spēkā esošajām Administratīvās atbildības likuma 116. panta trešā punkta un 93. panta ceturtās daļas normām, un tās tieša pārņemšana projektā radītu pārrakstīšanas risku, neuzlabojot regulējuma skaidrību vai piemērojamību.