Anotācija (ex-ante)

Pašlaik atbilstoši spēkā esošajām Rūpnieciskā īpašuma institūciju un procedūru likuma (turpmāk - RIIPL) un Preču zīmju likuma normām preču zīmju tiesību atcelšana vai atzīšana par spēkā neesošām ir ekskluzīvas tiesas procedūras. Šīs lietu kategorijas atbilstoši Civilprocesa likuma normām tiek izskatītas Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā kā pirmās instances tiesā ar pārsūdzības iespēju Rīgas apgabaltiesā un kasāciju Augstākajā tiesā.
Atbilstoši Tiesu administrācijas apkopotajiem datiem preču zīmes atzīšanas par spēkā neesošu un atcelšanas lietas tiesā vidēji ilgst no pusotra gada līdz pat četriem gadiem, līdz lietā tiek pieņemts kasācijas instances nolēmums, tātad lietas galīgais nolēmums.
Saskaņā ar Tiesu administrācijas apkopotajiem statistikas datiem Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2020. gadā izskatīja vienu lietu strīdā par rūpnieciskā īpašuma tiesībām vidēji 18 mēnešus, savukārt 2021. gadā - aptuveni 15 mēnešus, savukārt Rīgas Apgabaltiesā 2020.gadā viena lieta tika izskatīta vidēji 9 mēnešos, savukārt 2021. gadā - 4 mēnešos. Turklāt atbilstoši Augstākās tiesas datiem, vidējais lietu izskatīšanas standarts civillietās izskatīt jautājumu rīcības sēdē ir līdz sešiem mēnešiem, savukārt lieta vidēji tiek izskatīta 18 mēnešos. Tādējādi personas vēršanās tiesā lietā par preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu vai preču zīmes atcelšanas lietā, izskatot lietu visās trīs tiesu instancēs, varētu ilgt līdz pat četriem gadiem.
Atbilstoši Apelācijas padomes sniegtajai informācijai 2019. gadā Apelācijas padome saņēma 17 apelācijas iesniegumus un 180 iebilduma iesniegumus.  2019. gadā personas ir vērsušās tiesā saistībā ar 5 Apelācijas padomes lēmumiem preču zīmju iebildumu lietās. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2019. gadā pēc būtības izskatīja 7 šādas iebildumu lietas un 1 apelācijas lietu. Savukārt 2020. gadā Apelācijas padome saņēma 13 apelācijas iesniegumus un 52 iebilduma iesniegumus. 2020. gadā personas ir vērsušās tiesā saistībā ar 3 Apelācijas padomes lēmumiem preču zīmju apelācijas lietās un 4 lēmumiem iebilduma lietās. Atbilstoši Apelācijas padomes sniegtajai informācijai no iebilduma saņemšanas dienas līdz rakstveida lēmuma sagatavošanas dienai Apelācijas padomē vidēji pagāja 15 mēneši.
Tādējādi kopumā secināms, ka likumprojekts radīs iespēju ieinteresētajām personām izvēlēties vienkāršāku administratīvo procedūru nekā tiesvedība, turklāt tas neapšaubāmi uzlabos preču zīmes atcelšanas vai atzīšanas par spēkā neesošu procedūru izmaksu un laika efektivitāti. Tātad personas, lai novērstu savu tiesību aizskārumu, izvērtējot sev ērtāko pārsūdzības kārtību, turpmāk varēs izvēlēties vērsties tiesā vai Apelācijas padomē.

Precizējams Preču zīmju likuma 61., 62., 63., 64., 71.un 78. pants, paredzot, ka jebkura ieinteresētā persona var iesniegt iesniegumu Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padomē vai prasības pieteikumu tiesā par preču zīmes vai sertifikācijas zīmes reģistrācijas atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu.

Preču zīmju likums paredz, ja reģistrācijai pieteiktajā apzīmējumā ir elementi, kurus, atsevišķi ņemot, nevar reģistrēt kā preču zīmes, jo tie ir vājas atšķirtspējas elementi vai preces un pakalpojumus vai to īpašības aprakstoši elementi, un pastāv iespēja, ka preču zīmes reģistrācija izraisīs šaubas par to, vai uz šiem elementiem attiecas preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesības, Patentu valde preču zīmes reģistrācijas datos var ietvert īpašu norādi, ka šie elementi nav aizsargāti (disklamācija). Šāda norāde negroza preču zīmes aizsardzības apjomu kopumā.
Līdz ar to Patentu valdei šobrīd tiesiskais regulējums paredz tiesības deklamēt atsevišķus preču zīmes elementus. Taču Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs un gandrīz visas Eiropas Savienības valstis ir atteikušās no disklamācijas institūta. Turklāt Patentu valde ļoti reti izmanto tiesības preču zīmju elementus izslēgt no aizsardzības, proti, disklamēt, tādēļ lielākajai daļai Latvijas nacionālo preču zīmju neatšķirtspējīgie elementi nav disklamēti. Līdz ar to, disklamējot elementus tikai daļai no preču zīmēm, praksē tiek radīta nekonsekvence - ja attiecīgais elements nav izslēgts no aizsardzības, tas ir atšķirtspējīgs.
Tāpat arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka disklamācija ne piešķir, ne atņem, ne arī groza personas tiesības, tādējādi disklamācijai ir tikai informatīva vai izglītojoša funkcija, kā rezultātā disklamācija nenozīmē atteikumu reģistrēt preču zīmi vai kādu tās daļu. Augstākā tiesa ir norādījusi, ka disklamācijas būtība ir skaidrot, kurš elements pats par sevi nav atšķirtspējīgs, bet tas nenozīmē, ka atšķirtspēja nepiemīt zīmei kopumā (Augstākās tiesas 2020. gada 17. decembra lēmums  lietā Nr. C30396320, SKC-1032/2020).
Tāpat arī Eiropas Savienības Vispārējā tiesa norādījusi, ka disklamāciju uzdevums ir izcelt faktu par to, ka preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības neattiecas uz to veidojošajiem elementiem, kuriem nav atšķirtspējas. Tādējādi iespējamie pieteicēji var zināt, ka reģistrētās preču zīmes elementi, kuriem nav atšķirtspējas un kuri ir šādas disklamācijas priekšmets, paliek pieejami izmantošanai (sk. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma apvienotajās lietās Agencja Wydawnicza Technopol v OHIM (100), T-425/07 un T-426/07, ECLI:EU:T:2009:454 19. punktu).
Tātad disklamēšana nenozīmē atteikumu reģistrēt preču zīmi vai kādu tās daļu. Ja Patentu valde ir atzinusi par iespējamu preču zīmi reģistrēt, tad tā, neraugoties uz disklamāciju, ir reģistrēta arī ar tiem elementiem, kurus, atsevišķi ņemot, nevar reģistrēt kā preču zīmes saskaņā ar likumu. Pēc būtības disklamācija skaidro, kurš elements pats par sevi nav atšķirtspējīgs, bet tas nenozīmē, ka atšķirtspēja nepiemīt zīmei kopumā (Augstākās tiesas 2020. gada 17. decembra lēmums  lietā Nr. C30396320, SKC-1032/2020).
Lai gan Preču zīmju direktīva neietver disklamācijas institūta aizliegumu, tomēr atbilstoši Preču zīmju direktīvas devītajam apsvērumam: „lai preču zīmes visā Savienībā varētu vieglāk reģistrēt un pārvaldīt, ir svarīgi tuvināt ne tikai materiālo tiesību noteikumus, bet arī procesuālos noteikumus. Tādēļ būtu jāsaskaņo galvenie procesuālie noteikumi preču zīmju reģistrācijas jomā dalībvalstīs un ES preču zīmju sistēmā [..].”  Līdz ar to likumprojekts paredz izslēgt disklamāciju no Preču zīmju likuma, saskaņojot disklamācijas jautājumu ar ES dalībvalstu tiesisko regulējumu.

Likumprojektā ir paredzēts izslēgt Preču zīmju likuma 36. panta septīto daļu.