Anotācija

Sākotnēji izdienas pensijas no valsts pamatbudžeta bija paredzētas tikai amatpersonām un militārpersonām, tomēr pakāpeniski personu loks tika paplašināts un patlaban izdienas pensiju sistēmu regulē deviņi likumi un vairāki saistītie normatīvie akti, aptverot plašu profesiju loku.
Izdienas pensiju sistēma ir kļuvusi par vienu no būtiskām valsts budžeta pozīcijām, ar tendenci strauji pieaugt. Tāpat izdienas pensiju regulējums nav pārskatīts, mainoties apstākļiem nozarēs un kopējā darba tirgū Latvijā.
Izdienas pensiju sistēma Latvijā ir veidojusies vēsturiski, balstoties uz novecojušiem regulējumiem un kritērijiem, kas vairs neatbilst mūsdienu darba tirgus, valsts pārvaldes, pensiju sistēmas un plašākam sociālās drošības attīstības kontekstam. Līdz ar darba tirgus pārmaiņām, valsts pārvaldes atlīdzības sistēmas attīstību un sociālās drošības sistēmas attīstību, kā arī izmaiņām valsts vispārējā pensiju sistēmā, izdienas pensiju sistēma Latvijā nav attīstījusies vienoti un koordinēti, radot arvien pieaugošu slogu uz valsts budžetu un raisot jautājumus par sistēmas ilgtspēju un taisnīgumu. Salīdzinot valsts vecuma pensijas un izdienas pensiju sistēmas, redzams, ka izdienas pensiju sistēma laika gaitā ir būtiski attālinājusies no valsts vecuma pensiju sistēmas un kļuvusi izteikti netaisnīgāka attiecībā pret to. Vidējais stāžs vecuma pensijas saņemšanai ir 39 gadi, kamēr prognozētais pensijas saņemšanas periods 16,5 gadi. Turpretī izdienas pensijas saņemšanai vidējais stāžs ir salīdzinoši īsāks - 26,3 gadi, bet prognozētais pensijas saņemšanas periods krietni ilgāks 28,6 gadi. Papildu, vidējās izdienas pensijas apmērs par 58,2% pārsniedz vidējo vecuma pensijas apmēru, savukārt valsts uzņemtās saistības uz personu un pensijas atvietojuma līmenis izdienas pensiju gadījumā aptuveni divas reizes pārsniedz uzņemtās saistības vecuma pensijas gadījumā.
Analizējot izdienas subjektu iesaisti darba tirgū pēc došanās izdienas pensijā, secināms, ka aptuveni 24,3% no izdienas pensijas saņēmējiem neturpina darba gaitas, savukārt aptuveni 17,7% vidēji saņem ienākumus, kas nesasniedz valstī noteikto minimālo darba samaksu. Līdz ar to vien 57,9% procenti ir nodarbināti veidā, kas nodrošina personai minimālo darba samaksu vai lielāku atalgojumu, savukārt analizējot izdienas pensijā esošo personu nodarbinātības biežumu, izriet, ka aptuveni 46,4% no izdienas pensiju saņēmējiem ir pilnībā zuduši darba tirgum vai iesaistās tajā minimālā apmērā. Analogi starp 53,6% personu, kam ir raksturīga lielāka iesaiste darba tirgū, vien daļa iesaistās tajā visā izdienas pensijas saņemšanas periodā. Svarīgi piebilst, ka tādējādi tiek veicināta situācija, ka personas, kuras vēl varētu aktīvi iesaistīsities nodarbinātībā un dot ieguldījumu kopējās tautsaimniecības attīstībā, izvēlas neiesaistīties darba tirgū.
Minētais radījis nepieciešamību rast risinājumus sistēmas optimizācijai un nodrošināt taisnīgu, samērīgu un sabiedrības atbalstītu izdienas pensiju sistēmu.
Tā kā ar izdienas pensijas stāža un izdienas pensijas vecuma paaugstināšanu, papildu nosacījumu ietveršanu izdienas pensijas aprēķinam tiks sabalansētas valsts saistības sociālo tiesību jomā ar valsts gaidāmajām ekonomiskajām iespējām, nodrošinot sistēmas ilgtspēju, tostarp garantējot, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu būs īstenojamas arī turpmāk, ir uzskatāms, ka labums, ko sabiedrība gūst no šāda normatīvā regulējuma, ir lielāks par amatpersonu tiesību uz sociālo nodrošinājumu ierobežojumu.
Norādāms, ka grozot  tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums  tiek  mainīts (sk.  Satversmes tiesas 2009.gada 26.novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. un 25. punktu).  Izvērtējot  to,  vai  ir  ievērots  saprātīgs  līdzsvars  starp  nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu, kas var izpausties kā  saprātīga  pārejas  termiņa  noteikšana  vai  kompensācijas  paredzēšana (sk. Satversmes  tiesas  2003. gada  25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Līdz ar to, lai ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, regulējums neskars tās amatpersonas, kuras attiecīgo izmaiņu spēkā stāšanās brīdī būs jau ieguvušas tiesības uz izdienas pensiju. Tāpat tiesiskais regulējums attieksies uz amatpersonām pakāpeniski atkarībā no izdienas stāža, savukārt jaunais tiesiskais regulējums attieksies uz tām amatpersonām, kuras tiks pieņemtas dienestā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē pēc 2027. gada 1. janvāra. Bez tam jāatzīmē, ka tiesiskās paļāvības princips nenosaka, ka reiz pieņemtie likumi nekad vairs netiks grozīti. Pretējā gadījumā valsts regulēšanas iespējas arvien vairāk samazinātos un zustu iespēja piemēroties pārmaiņām.
Ņemams vērā, ka diskusijas par izdienas pensijas vecuma, kā arī nepieciešamā stāža paaugstināšanu ir jau kopš vismaz 2013. gada (skat. Koncepcijas projektu "Par izdienas pensiju piešķiršanu" (VSS-1678), kas izsludināts Valsts sekretāru 2013. gada 29. augusta sanāksmē (prot. Nr. 34, 14.§)), tāpat Valsts kontrole 2017. gada lietderības revīzijā “Valsts politikas efektivitāte pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai” un 2022. gada lietderības revīzijā “Vai pastāv iespēja samazināt izmeklēšanas iestāžu skaitu un pārskatīt kompetenču sadalījumu starp tām?” akcentē vajadzību atteikties no izdienas pensijām. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka amatpersonas, uzsākot dienestu, gan esot dienestā, varēja paredzēt, ka esošajos apstākļos nav iespējams ilgtermiņā nodrošināt nemainīgus izdienas pensijas noteikumus, tostarp, ka pensionēšanās vecuma un izdienas stāža paaugstināšana ir neizbēgama. 
Tāpat ņemams vērā, ka piedāvātās izmaiņas tika iniciētas laicīgi, dodot sabiedrībai laiku ar tām iepazīties. Pie tam likuma normas nestāsies spēkā nākamajā dienā pēc to pieņemšanas Saeimā, kā arī vairākas normas paredz pakāpenisku stāšanos spēkā, tādējādi nodrošinot amatpersonām iespēju pārorientēties atbilstoši jaunajai kārtībai, proti, reformas piedāvājums paredz saudzējošu un ilgu pārejas periodu, pilnā apmērā reforma ietekmēs vien tos, kuri dienestu uzsāks no 2027. gada 1. janvāra.
Ņemot vērā minēto, kā arī ievērojot nepieciešamību veidot ilgtspējīgu, tautsaimniecības un sociālās drošības vajadzībām atbilstošu izdienas pensijas sistēmu, balstoties uz Valsts kancelejas informatīvajā ziņojumā "Par izdienas pensiju sistēmas izmaiņām" (25-TA-1984) iekļauto izklāstu par izdienas pensijas politikas mijiedarbību ar vecuma pensiju, sociālās drošības, darba tirgus un valsts pārvaldes attīstības tendencēm, Valsts kancelejai un nozaru ministrijām dots uzdevums sagatavot attiecīgus tiesību aktu projektus par izmaiņām izdienas pensiju sistēmas regulējumā, tostarp, paredzot minimālā izdienas pensionēšanās vecuma un izdienas stāža pakāpenisku pieaugumu, izdienas pensijas apmēra samazinājumu, kā arī precizējot izdienas stāžā iekļaujamo citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādāto laiku.

Atbilstoši Ministru kabinetā nolemtajam, likumprojekts paredz:
1) palielināt izdienas stāžu, kas nepieciešams izdienas pensijas saņemšanai, kā arī izdienas pensijas vecuma pakāpenisku (par sešiem mēnešiem katru gadu) palielināšanu par pieciem gadiem. Proti, paredzot, ka no 2036. gada 1. janvāra Izdienas pensiju likuma 2. un 5. pantā noteiktais vecums izdienas pensijas piešķiršanai ir 55 gadi, izdienas stāžs vai kopējais apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātais stāžs - 25 gadi.
Vienlaikus likumprojekts paredz, ka izdienas pensijas vecuma un izdienas stāža palielinājums nav attiecināms uz amatpersonām, kurām grozījumu spēkā stāšanās brīdī jau ir iestājušās tiesības uz izdienas pensiju, kā arī amatpersonām, kuru izdienas stāžs līdz 2026. gada 31. decembrim ir lielāks par 15 gadiem vai kuru kopējais apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātais stāžs ir lielāks par 20 gadiem, tādējādi nodrošinot tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. 
Dienesta pienākumu izpilde prasa īpašu amatpersonas fizisko sagatavotību. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm gaitas likuma 4. panta 2. punkts noteic, ka dienestā var atrasties persona, kuras fiziskā sagatavotība atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Attiecīgi fiziskās sagatavotības prasības noteic Ministru kabineta 2013. gada 28. maija noteikumi Nr. 288 “Fiziskās sagatavotības prasības Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm” (turpmāk – Ministru kabineta noteikumi Nr. 288). Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 288 2. punktu fiziskās sagatavotības prasības nosaka atbilstoši amatpersonu dzimumam, vecumam un amatam. Savukārt, ievērojot Ministru kabineta noteikumu Nr. 288 2.3. apakšpunktu, visi amatpersonu amati ir sadalīti trīs amatu grupās: I amatu grupa – amatpersona pilda tādus dienesta pienākumus, kuru veikšanai ikdienā nepieciešama palielināta fiziska slodze, spēka paņēmienu lietošana, spēja ātri reaģēt ekstremālās situācijās vai darbība dažādos apstākļos; II amatu grupa – amatpersona pilda tādus dienesta pienākumus, kuru veikšanai ikdienā nav nepieciešama palielināta fiziska slodze vai spēka paņēmienu lietošana, bet vajadzīga teicama fiziskā sagatavotība un spēja ātri reaģēt ekstremālās situācijās; III amatu grupa – amatpersona pilda tādus dienesta pienākumus, kuri nav saistīti ar palielinātu fizisku slodzi vai spēka paņēmienu lietošanu, bet kuru veikšanai vajadzīga laba fiziskā sagatavotība. Tādējādi amatpersonu amatiem, ņemot vērā amata pienākumu izpildes specifiku, ir noteiktas atšķirīgas fiziskās sagatavotības prasības.
Turklāt, ņemams vērā apstāklis, ka organismam novecojot, attiecīgās fiziskās spējas samazinās vai zūd. Proti, personai ar zināma vecuma sasniegšanu tās fiziskās spējas veikt noteiktus pienākumus samazinās. Eiropas Savienības Tiesa 2010. gada 12. janvāra spriedumā lietā C-229/08 (Colin Wolf), lai noteiktu, vai atšķirīgā attieksme vecuma dēļ, kas paredzēta tiesiskajā regulējumā pamata lietā (piezīme – pamata lietā vecums tika vērtēts kā prasība pieņemšanai darbā ugunsdzēsības vidējā līmeņa tehniskajā dienestā) ir pamatota, pārbaudīja un secināja, ka fiziskās spējas ir īpašība, kas saistīta ar vecumu, un tā ir īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz konkrēto profesiju vai tās veikšanu, un ka šis ierobežojums ir atbilstošs izvirzītā mērķa  sasniegšanai un ir samērīgs. Šajā spriedumā Eiropas Savienības Tiesa ir atsaukusies uz Vācijas valdības iesniegtajiem zinātniskajiem datiem, kuri izriet no pētījumiem darba un sporta medicīnas jomā, saskaņā ar kuriem elpošanas, muskulatūras un izturības spējas ar vecumu samazinās un kurā ir secināts, ka attiecībā uz personu glābšanu 50 gadu vecumā attiecīgajiem ierēdņiem vairs nav minētās spējas.
Ievērojot minēto, secināms, ka atsevišķām amatpersonām, kuras pilda tādus amata pienākumus, kas saistīti ar noteiktām fiziskām spējām, veselības stāvokli un psiholoģiskajām īpašībām, lai tās kvalitatīvi varētu veikt dienesta pienākumus, ir saglabājams šobrīd spēkā esošais izdienas pensionēšanās vecums - 50 gadi. Savukārt, lai nodrošinātu tiesiskās paļāvības principa ievērošanu likumprojektā paredzēts, ka izdienas pensijas saņemšanai nepieciešamais izdienas stāžs - 25 gadi, minētajām amatpersonām pieaug pakāpeniski;
2) saglabāt iespēju attiecināt ar izdienu nesaistītu stāžu uz izdienas stāžu, vienlaikus saprātīgi ierobežo šāda stāža apmēru, paredzot, ka turpmāk izdienas stāžā varēs iekļaut privātajā vai publiskajā sektorā iegūto darba stāžu, bet tas varēs veidot ne vairāk kā 20% no kopējā izdienas stāža. Attiecīgi mazinot riskus, ka personai, dodoties izdienas pensijā, izdienas pensija faktiski tiek maksāta par augstu īpatsvaru vai lielākoties ar izdienu nesaistītu stāžu, kā arī ņemot vērā to, ka privātā vai publiskā sektora pieredze var būt būtiska, lai efektīvāk veiktu pienākumus izdienas profesijās, saprātīgi ierobežojot šāda stāža apmēru. Būtiski norādīt, ka minētais regulējums būs attiecināms tikai uz tām amatpersonām, kuras tiks pieņemtas dienestā pēc 2027. gada 1. janvāra. Tādējādi nodrošinot skaidru un uz nākotni vērstu regulējumu, vienlaikus saglabājot dienestā esošajām amatpersonām tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka tiks ņemts vērā citur nostrādātais laiks likumdevēja iepriekš noteiktā apmērā.
Papildus norādāms, ka izdienas pensija amatpersonām nodrošina sociālo interešu aizsardzību, kompensējot darbspēju priekšlaicīgu zaudējumu, dienesta laikā noteiktos papildu ierobežojumus un slodzi, kā arī nodrošinot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes  stabilitāti un kvalitatīvu darbību. Arī Satversmes tiesa ir secinājusi,  ka  “izdienas  pensija  ir  papildu  sociālā garantija  personām,  kuras  valsts  interesēs  īpašos  apstākļos  pildījušas  noteiktas funkcijas” (sk., piemēram, Satversmes  tiesas  2003. gada  4. decembra  sprieduma  lietā Nr. 2003-14-01  7. punktu). Tādējādi secināms, ka izdienas  pensija tiek  noteikta  ar  mērķi  kompensēt darbspēju  priekšlaicīgu  zaudējumu konkrētajā profesijā, kā arī ar mērķi kompensēt dienesta laikā noteiktos papildu ierobežojumus un slodzi, kā arī sekmēt attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši pretkorupcijas aspektā. Ievērojot minēto, ir pamatoti un tiesiski, ka tiek samazināts privātajā un publiskajā sektorā nostrādātā laika stāža apmērs, kas tiek ņemts vērā pie izdienas aprēķina apmēra, jo tiesiskā regulējuma izdienas pensiju jomā mērķis un būtība ir tieši kompensēt gan darbspēju priekšlaicīgu zaudējumu amatpersonas amatā, gan dienesta laikā noteiktos papildu ierobežojumus un slodzi, kā arī sekmēt attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, bet ne kompensēt privātajā vai publiskajā sektorā nostrādāto laiku;
3) tāpat ņemot vērā minēto tiesiskā regulējuma izdienas pensiju jomā mērķi un būtību, likumprojekts paredz, ka tiesības uz izdienas pensiju ir tiem darbiniekiem, kuru dienesta laiks Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē nav mazāks par 12 gadiem un sešiem mēnešiem, izdarot attiecīgus grozījumus Izdienas pensiju likuma 2. panta pirmajā daļā, kā arī izslēdzot Izdienas pensiju likuma 5. panta trešo daļu;
4) precizēt Izdienas pensiju likuma 4. pantā noteikto izdienas pensijas aprēķina formulu, paredzot, ka izdienas pensija turpmāk tiek aprēķināta no vidējās mēneša darba samaksas par pēdējiem 120 mēnešiem, kas beidzas divus mēnešus pirms atbrīvošanas no dienesta dienas. Minētais regulējums būs attiecināms uz tām amatpersonām, kuras pieņemtas dienestā no 2027. gada 1. janvāra, kā arī tām amatpersonām, kuras pieņemtas dienestā līdz 2026. gada 31. decembrim un kurām izdienas stāžs izdienas pensijas piešķiršanai ir mazāks par 10 gadiem, vai kuru kopējais apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātais stāžs izdienas pensijas piešķiršanai ir mazāks par 15 gadiem. Attiecīgais regulējums nebūs piemērojams attiecībā uz tām amatpersonām, kuras likuma spēkā stāšanās brīdī jau būs ieguvušas tiesības uz izdienas pensiju. Savukārt attiecībā uz citām amatpersonām likumprojektā ir paredzēts, ka tām izdienas pensiju aprēķina no darba samaksas par pēdējiem pieciem gadiem pirms atbrīvošanas no dienesta dienas, kas beidzas divus mēnešus pirms atbrīvošanas no dienesta dienas. Attiecīgi ar likumprojektu tiek precizēta arī Izdienas pensiju likuma 10. panta otrā daļa;
5) ierobežot izdienas pensijas apmēru, samazinot minimālo un maksimālo izdienas pensijas apmēru, paredzot, ka: a) amatpersonām, kuras sasniegušas 55 gadu vecumu, izdienas pensiju piešķir 45 procentu apmērā no darba samaksas un par katru izdienas stāža gadu virs 25 gadiem to palielina par diviem procentiem no šā likuma 4. pantā minētās darba samaksas. b) amatpersonām, kuras atvaļinātas no dienesta veselības stāvokļa vai darbinieku skaita samazināšanas dēļ, izdienas pensiju piešķir 35 procentu apmērā no darba samaksas un par katru izdienas stāža gadu virs 25 gadiem to palielina par diviem procentiem no šā likuma 4.pantā minētās darba samaksas; c) maksimālais izdienas pensijas lielums nedrīkst pārsniegt 70 procentus no darba samaksas.
Vienlaikus, lai nodrošinātu tiesiskās paļāvības principu, likumprojekts paredz, ka minētais regulējums ir piemērojams attiecībā uz tām amatpersonām, kuras tiks pieņemtas dienestā pēc 2027. gada 1. janvāra, kā arī tām amatpersonām, kuras pieņemtas dienestā līdz 2026. gada 31. decembrim un kurām līdz 2026. gada 31. decembrim izdienas stāžs ir mazāks par 10 gadiem, vai kuru kopējais apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātais izdienas stāžs pensijas piešķiršanai ir mazāks par 15 gadiem.
6) lai motivētu personas pēc došanās izdienas pensijā turpināt aktīvi iesaistīties darba tirgū, likumprojekts paredz, ka izdienas pensija turpmāk tiks maksāta līdz vispārējā pensionēšanās vecuma sasniegšanas brīdim, pēc tam izdienas pensijas izmaksa tiks izbeigta un persona saņems valsts vecuma pensiju, kas aprēķināta vispārējā kārtībā no personas sociālās apdrošināšanas iemaksām. Norādāms, ka amatpersonām, turpinot aktīvi iesaistīties darba tirgū, tiks palielināts sociālās apdrošināšanās iemaksu veicēju skaits un apdrošināšanas iemaksu veikšanas ilgums, nodrošinot lielāku sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēru, kā rezultātā arī potenciāli pašām amatpersonām lielāku vecuma pensiju nākotnē. Šāds regulējums arī kopumā veicinās pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitātes nodrošināšanu gaidāmajā demogrāfiskajā un sociāli ekonomiskajā situācijā. Tādējādi kopējais labums, ko sabiedrība gūst no šāda normatīvā regulējuma, ir lielāks par personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu ierobežojumu. Tāpat būtiski ir norādīt, ka minētais regulējums būs attiecināms tikai uz tām amatpersonām, kuras tiks pieņemtas dienestā pēc 2027. gada 1. janvāra. Tādējādi nodrošinot skaidru un uz nākotni vērstu regulējumu, vienlaikus saglabājot dienestā esošajām amatpersonām tiesisko paļāvību;
7) tāpat ievērojot to, ka likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets, ievērojot amata dienesta pienākumu izpildes specifiku un amata pienākumu izpildei nepieciešamās fiziskās spējas, kā arī veselības stāvokli un psiholoģiskās spējas, nosaka amatus, kuriem noteiktais amata pienākumu izpildes vecums ir 50 gadi, likumprojekts paredz papildināt Izdienas pensiju likuma 5. pantu ar jaunu daļu, nosakot, ka šīm amatpersonām izdienas pensiju piešķir 45 procentu apmērā no darba samaksas un par katru izdienas stāža gadu virs 25 gadiem to palielina par diviem procentiem no tās;
8) ka izdienas pensijas izmaksa tiek pārtraukta ne tikai tajos gadījumos, kad izdienas pensijas saņēmējs no jauna iestājas Iekšlietu ministrijas vai Aizsardzības ministrijas un to iestāžu dienestā, bet arī tajos gadījumos, ja izdienas pensijas saņēmējs no jauna uzsāk dienestu (darbu) jebkurā profesijā (amatā), kas dod tiesības uz izdienas pensiju. Atbilstoši Ministru kabineta sēdē nolemtajam, likumprojekts paredz, ka attiecīgie grozījumi stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī.