Anotācija

1. Spēkā esošajā regulējumā ēku energosnieguma jomā izmantotā terminoloģija un definīcijas pilnībā neatbilst direktīvas 2024/1275 lietotajai terminoloģijai. Atšķirīga vai nepilnīga terminu lietošana var radīt interpretācijas riskus, apgrūtināt direktīvu prasību vienotu piemērošanu un radīt neskaidrības normatīvo aktu piemērotājiem.

Likumprojektā tiek pārņemta un precizēta terminoloģija un definīcijas atbilstoši direktīvas 2024/1275 lietotajiem terminiem, nodrošinot terminoloģisko saskaņotību ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu un vienotu izpratni par piemērojamajām prasībām ēku energosnieguma jomā.

2. Ēku energoefektivitātes likuma 3. panta otrajā daļā nepieciešams precizēt ēkas, uz kurām likuma prasības nav attiecināmas vai ir attiecināmas ar izņēmumiem. Spēkā esošais regulējums nepietiekami aptver ēkas ar kultūrvēsturisko vērtību, (neietver ēkas, kurām pašvaldība noteikusi kultūrvēsturisko vērtību), kā arī neietver Direktīvā 2024/1275 paredzēto izņēmumu ēkām, kuras kalpo valsts aizsardzības mērķiem.

Likumprojekts precizē, ka likuma prasības nepiemēro arī ēkām, kurām pašvaldība noteikusi kultūrvēsturisko vērtību, ja izmaksoptimāla līmeņa sasniegšana nebūtu savienojama ar attiecīgās kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanas prasībām.
Minētais regulējums neparedz vispārēju atbrīvojumu no likuma prasību piemērošanas kultūrvēsturiskām ēkām. Prasības šādām ēkām nepiemēro tikai tiktāl, ciktāl konkrētās prasības piemērošana apdraudētu attiecīgās ēkas kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanu. Tādējādi likumprojektā paredzēta prasību pielāgošana konkrētās ēkas kultūrvēsturiskās vērtības aizsardzības vajadzībām, nevis pilnīga prasību nepiemērošana.
Tāpat likumprojekts paredz, ka likuma prasības nepiemēro ēkām, kuras kalpo valsts aizsardzības mērķiem, izņemot bruņotajiem spēkiem un citam valsts aizsardzības iestāžu personālam paredzētām atsevišķām dzīvojamām ēkām vai ēku daļām, kā arī biroju ēkām. Tādējādi tiek precizēts likuma piemērošanas tvērums un nodrošināta atbilstība Direktīvai 2024/1275.

3. Direktīvas 2023/1791 6. pants nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka katru gadu tiek atjaunoti vismaz trīs procenti no publiskā sektora subjektu īpašumā esošo ēku kopējās lietderīgās iekštelpu platības, ja attiecīgās ēkas neatbilst gandrīz nulles enerģijas atjaunotas ēkas prasībām. Minētais pienākums attiecas uz publiskā sektora subjektu ēkām, kuru kopējā lietderīgā iekštelpu platība pārsniedz 250 kvadrātmetrus.

Šobrīd Ēku energoefektivitātes likumā nav noteikts publiskā sektora subjektu ēku ikgadējs atjaunošanas pienākums atbilstoši Direktīvas 2023/1791 6. pantam. Tāpat normatīvajā regulējumā nav pietiekami skaidri noteikts, kādā līmenī šāds pienākums īstenojams, kā tiek noteikta ēku platība, kas iekļaujama ikgadējā atjaunošanas apjomā, kā ņemami vērā izņēmumi un kā nodrošināma informācijas apkopošana par publiskā sektora subjektu īpašumā esošajām ēkām.

Ņemot vērā publiskā sektora institucionālo struktūru, nav lietderīgi noteikt pienākumu katram publiskā sektora subjektam individuāli katru gadu atjaunot trīs procentus no tā īpašumā esošo ēku platības. Atsevišķu subjektu īpašumā var būt neliels ēku skaits vai tādas ēkas, kuru atjaunošana konkrētajā gadā nav tehniski, ekonomiski vai funkcionāli iespējama. Tādēļ pienākuma izpilde jāorganizē plašākā institucionālā līmenī — ministrijas vai pašvaldības līmenī.

Papildus nepieciešams noteikt, ka informācija par publiskā sektora subjektu īpašumā esošajām ēkām tiek apkopota vienotā sarakstā, lai nodrošinātu atjaunošanas pienākuma izpildes uzraudzību un politikas plānošanai nepieciešamo datu pieejamību.

Likumprojekts paredz papildināt Ēku energoefektivitātes likumu ar regulējumu, kas pārņem Direktīvas 2023/1791 6. pantā noteikto publiskā sektora subjektu ēku ikgadējās atjaunošanas pienākumu.
Likumprojektā lietotais termins "publiskā sektora subjekts" pārņem Direktīvas 2023/1791 2. panta 12. punktā ietvertā jēdziena "publiskas struktūras" saturu un ir lietots, lai aptvertu ne tikai valsts un pašvaldību iestādes, bet arī citus subjektus, kuri atbilst direktīvā noteiktajiem kritērijiem. Direktīvas 2023/1791 izpratnē publiskas struktūras ir valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, kā arī subjekti, kurus minētās iestādes tieši finansē un pārvalda un kuru darbībai nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura. Termins "publiskā sektora subjekts" ir plašāks par jēdzienu "iestāde", jo tas neaprobežojas tikai ar valsts pārvaldes institucionālajā sistēmā ietilpstošām iestādēm. Tādēļ Direktīvas 2023/1791 definīcijas aizstāšana tikai ar Valsts pārvaldes iekārtas likumā lietotajiem tiešās un pastarpinātās pārvaldes iestāžu, atvasinātu publisku personu un citu valsts iestāžu jēdzieniem varētu nepamatoti sašaurināt direktīvā noteikto subjektu loku.
Vienlaikus termins nav interpretējams tik plaši, ka tajā automātiski ietilptu jebkura valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrība. Publiskas personas līdzdalība kapitālsabiedrībā vai kapitālsabiedrības juridiskā forma pati par sevi nav pietiekama, lai to atzītu par publiskā sektora subjektu. Kapitālsabiedrības atbilstība šim terminam vērtējama pēc visu likumā noteikto kritēriju kopuma, proti, vai attiecīgo subjektu tieši finansē un pārvalda valsts, reģionālā vai vietējā iestāde un vai tā darbībai nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura. Subjekta darbības rūpnieciskais vai komerciālais raksturs vērtējams pēc tā faktiskās darbības mērķa un apstākļiem, tostarp tā darbības tirgus vidē un saimnieciskā riska, nevis tikai pēc tā juridiskās formas vai atsevišķu ieņēmumu esības. Savukārt publiskais finansējums vai publiskas personas noteicošā ietekme pati par sevi nav pietiekama, ja vienlaikus nav izpildīti arī pārējie definīcijā noteiktie kritēriji.
Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā lietotie kapitālsabiedrību iedalījumi un tām noteiktie finanšu un nefinanšu mērķi var tikt ņemti vērā kā papildu informācija, vērtējot konkrētu kapitālsabiedrību. Tomēr minētajā likumā lietotās kategorijas nav pilnībā pielīdzināmas Direktīvas 2023/1791 definīcijai un neaizstāj tajā noteikto finansēšanas, pārvaldības un darbības rakstura kritēriju izvērtējumu.
Līdz ar to publiskā sektora subjekta tvērums nosakāms nevis tikai pēc juridiskās formas vai subjekta nosaukuma, bet pēc visu Direktīvā 2023/1791 un likumā noteikto kritēriju kopuma. Šāda pieeja nodrošina korektu direktīvas pārņemšanu, vienlaikus novēršot visu publiskas personas kapitālsabiedrību automātisku iekļaušanu regulējuma tvērumā.
Termina "publiskā sektora subjekts" lietošana nodrošina arī terminoloģisku konsekvenci ar saistīto būvniecības regulējumu, tai skaitā grozījumiem Latvijas būvnormatīvā LBN 200-21 "Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs" (25-TA-1187), kuros šis termins jau ir lietots Direktīvas 2023/1791 prasību pārņemšanai.
Likumprojektā paredzēts, ka publiskā sektora subjektu ēku atjaunošanas apjomu nosaka un tā izpildi nodrošina ministrijas vai pašvaldības līmenī. Ministrijas līmenī aprēķinā ņem vērā attiecīgās ministrijas valdījumā esošās valsts īpašumā esošās ēkas, kā arī ministrijas padotībā esošo publiskā sektora subjektu īpašumā vai valdījumā esošās ēkas. Pašvaldības līmenī aprēķinā ņem vērā attiecīgās pašvaldības īpašumā esošās ēkas, kā arī tās padotībā esošo publiskā sektora subjektu īpašumā vai valdījumā esošās ēkas. Šāda pieeja nodrošina, ka pienākums tiek īstenots institucionāli un praktiski izpildāmā līmenī, vienlaikus ņemot vērā nacionālajā tiesību sistēmā noteikto publiskas personas mantas īpašuma un valdījuma regulējumu.
Likumprojektā noteiktais pienākuma sadalījums ministriju un pašvaldību līmenī ir izvēlēts kā praktiski īstenojams mehānisms Direktīvas 2023/1791 6. pantā noteiktā publiskā sektora subjektu ēku atjaunošanas pienākuma izpildei valsts līmenī. Šāda pieeja ļauj aptvert būtiskāko publiskā sektora ēku platību, vienlaikus neradot nesamērīgu administratīvo un finansiālo slogu atvasinātām publiskām personām vai neatkarīgām institūcijām, kuru īpašumā vai valdījumā ir neliels ēku skaits. Ārpus ministriju un pašvaldību līmeņa aprēķina var palikt atsevišķas šādu institūciju ēkas, tomēr sākotnējais izvērtējums liecina, ka to apjoms ir neliels — kopējais šādu ēku skaits ir mazāks par 30. Šīs ēkas netiek izslēgtas no kopējās publiskā sektora subjektu ēku uzskaites, un to atjaunošana tiek ņemta vērā Latvijas kopējā publiskā sektora ēku atjaunošanas apjomā, par kuru tiek sniegta informācija Eiropas Komisijai. Likumprojektā noteiktais pienākuma sadalījums pats par sevi neierobežo šo institūciju iespējas pretendēt uz publiskā finansējuma atbalsta programmām ēku atjaunošanai, ja tās atbilst attiecīgās programmas nosacījumiem.
Likumprojektā noteikts, ka katru gadu atjauno vismaz trīs procentus no attiecīgās ministrijas vai pašvaldības līmenī noteiktās ēku kopējās lietderīgās iekštelpu platības. Aprēķinā iekļauj ēkas, kuru kopējā lietderīgā iekštelpu platība pārsniedz 250 kvadrātmetrus, kurās enerģiju izmanto iekštelpu mikroklimata regulēšanai un kuras 2024. gada 1. janvārī neatbilda gandrīz nulles enerģijas atjaunotas ēkas prasībām. Ja minētajiem kritērijiem atbilst Ēku energoefektivitātes likuma 3. panta otrās daļas 2. un 3. punktā minētās ēkas, uz tām attiecas šajā pantā noteiktais publiskā sektora ēku atjaunošanas pienākums. Tādējādi likumprojektā publiskā sektora ēku atjaunošanas pienākuma piemērošanas joma noteikta patstāvīgi, nevis mehāniski pārņemot visus Ēku energoefektivitātes likuma 3. panta otrajā daļā noteiktos vispārīgos izņēmumus.
Atjaunotajām ēkām vai ēku daļām pēc atjaunošanas jāatbilst vismaz gandrīz nulles enerģijas atjaunotas ēkas prasībām. Likumprojektā attiecībā uz ēku atjaunošanas pienākumu tiek lietots termins "ēku kopējā lietderīgā iekštelpu platība". Ēkas lietderīgā platība ir skaidrota Ministru kabineta 2023.gada 7.marta noteikumu Nr. 116 "Būvju kadastrālās uzmērīšanas noteikumi" 64.punktā un tā sastāv no dzīvojamo telpu grupu kopējās platības un nedzīvojamo telpu grupu kopējās platības. Lietderīgajā platībā neieskaita koplietošanas telpu grupu kopējo platību. Tiesību akta projekts ļauj veikt gan visas ēkas atjaunošanu, gan ēkas daļas atjaunošanu, pie nosacījuma, ka attiecīgās ēkas daļas platību ir iespējams objektīvi noteikt, nodalot no pārējās ēkas platības, un šai daļai izstrādāt atsevišķu energosnieguma sertifikātu. Ikgadējā atjaunošanas apjoma izpildē var tikt ieskaitīta arī atbilstoši minētajām prasībām atjaunotā ēkas daļa.
Direktīvas 2023/1791 6. panta 2. punktā paredzētā rīcības brīvība netiek izmantota kā vispārējs atbrīvojums no publiskā sektora subjektu ēku atjaunošanas pienākuma. Vienlaikus jāņem vērā, ka Ministru kabineta 2021. gada 8. aprīļa noteikumos Nr. 222 "Ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas noteikumi" jau šobrīd atsevišķām ēku grupām ir noteiktas diferencētas prasības, lai ēku varētu uzskatīt par gandrīz nulles enerģijas atjaunotu ēku. Līdz ar to Direktīvas 2023/1791 6. panta 2. punktā paredzētā elastība tiek īstenota nevis kā ēku pilnīga izslēgšana no pienākuma, bet gan caur gandrīz nulles enerģijas ēkas prasību līmeņa noteikšanu. Attiecībā uz ēkām, kas minētas Direktīvas 2023/1791 6. panta 2. punktā, šīs prasības nepieciešamības gadījumā var tikt pārskatītas, nosakot samērīgu un attiecīgās ēku grupas specifikai atbilstošas prasības gandrīz nulles enerģijas atjaunotas ēkas līmeņa sasniegšanai.
Vienlaikus likumprojektā paredzēts izņēmums sociālajām dzīvojamām mājām, ja to atjaunošana nav izmaksu ziņā neitrāla vai ja atjaunošanas rezultātā īres maksas pieaugums pārsniegtu attiecīgās ēkas īrnieku enerģijas izmaksu ietaupījumu. Tādējādi tiek novērsts risks, ka energoefektivitātes prasību izpilde varētu radīt nesamērīgu finansiālu slogu sociālo dzīvojamo māju īrniekiem.
Likumprojektā paredzēts, ka gadījumā, ja attiecīgajā gadā ministrijas vai pašvaldības līmenī atjaunotā ēku platība pārsniedz ikgadēji noteikto atjaunošanas apjomu, pārsniegumu var ieskaitīt turpmāko gadu ikgadējā atjaunošanas apjoma izpildē, līdz pārsnieguma apjoms ir pilnībā izmantots. Tāpat ikgadējā atjaunošanas apjoma izpildē var ieskaitīt jaunu publiskā sektora subjekta īpašumā vai valdījumā esošu ēku, kas aizstāj iepriekš publiskā sektora subjekta īpašumā vai valdījumā bijušu ēku, kura nojaukta vai atsavināta.
Lai nodrošinātu datu pieejamību un pienākuma izpildes uzraudzību, likumprojektā paredzēts, ka Būvniecības valsts kontroles birojs izveido, uztur, ne retāk kā reizi divos gados aktualizē un savā tīmekļvietnē publicē publiskā sektora subjektu ēku sarakstu. Sarakstā iekļauj ēkas, kuru kopējā lietderīgā iekštelpu platība pārsniedz 250 kvadrātmetrus, norādot vismaz ēkas kopējo lietderīgo iekštelpu platību, izmērīto gada enerģijas patēriņu un spēkā esošā energosnieguma sertifikātā norādīto ēkas energosnieguma klasi. Būvniecības valsts kontroles birojs, pamatojoties uz sarakstā iekļauto informāciju un publiskā sektora subjektu sniegto informāciju, nodrošina ikgadējā atjaunošanas apjoma un tā izpildes aprēķinu ministrijas, pašvaldības un valsts līmenī.
Publiskā sektora subjektiem paredzēts pienākums katru gadu līdz 1. februārim Energoresursu informācijas sistēmā sniegt informāciju par iepriekšējo kalendāro gadu attiecībā uz to īpašumā vai valdījumā esošām ēkām, kas nepieciešama publiskā sektora subjektu ēku saraksta izveidei, uzturēšanai un aktualizēšanai, kā arī ikgadējā atjaunošanas apjoma un tā izpildes aprēķinam ministrijas, pašvaldības un valsts līmenī. Informācijas sniegšanas pienākums Energoresursu informācijas sistēmā ir nošķirams no atbildības par ikgadējā atjaunošanas apjoma izpildi. Informāciju sistēmā sniedz katrs publiskā sektora subjekts par tā rīcībā esošajiem datiem, savukārt pienākuma izpilde tiek vērtēta ministrijas vai pašvaldības līmenī un apkopota arī valsts līmenī, lai nodrošinātu ziņošanu Eiropas Komisijai.
Papildus likumprojektā paredzēts, ka publiskā sektora subjekts, nomājot ēku vai izmantojot to uz cita tiesiska pamata, noteiktos gadījumos rakstiski ierosina ēkas īpašniekam iekļaut līgumā tādus noteikumus, kas veicinātu ēkas atjaunošanu līdz vismaz gandrīz nulles enerģijas atjaunotas ēkas prasībām. Šajā gadījumā publiskā sektora subjektam līguma grozījumu izstrādes procesā, vai, ja tā rīcībā nonāk informācija par plānoto ēkas pārbūvi vai atjaunošanu vai lietošanas veida maiņu bez pārbūves pēc savas iniciatīvas samērīgā laika posmā, ir jāsniedz ēkas īpašniekam ierosinājums papildināt līgumu par ēkas īpašnieka apņemšanos veikt darbības, lai sasniegt ēkas atbilstību vismaz gandrīz nulles enerģijas atjaunotai ēkai. Vienlaicīgi publiskā sektora subjekts nav atbildīgs par to, ka šāds ierosinājums tiek respektēts un līgumā tiek ietverts nepieciešamais līgumtiesiskais regulējums. Proti, šajā gadījumā neiestājas pienākums atkāpties no līguma un mainīt nomas objektu.

Papildus paredzēta elastīgāka pieeja ikgadējā ēku atjaunošanas pienākuma izpildei. Ministru kabinets, ņemot vērā publiskā sektora subjektu ēku atjaunošanai pieejamo finansējumu, ar rīkojumu varēs noteikt, ka atsevišķai ministrijai vai pašvaldībai attiecīgajā gadā noteiktais pienākums izpildāms mazākā apjomā vai nav jāizpilda, ja valstī kopumā tiek nodrošināta noteiktā ikgadējā atjaunošanas apjoma izpilde. Tādējādi kopējais ikgadējais atjaunošanas apjoms netiks samazināts.
Ņemot vērā, ka pārskats par pienākuma izpildi sniedzams reizi divos gados, pēc pārskata perioda pirmā gada, pamatojoties uz informāciju par faktisko izpildi, pieejamo finansējumu un plānotajiem atjaunošanas projektiem, būs iespējams novērtēt otrajā gadā paredzamo kopējā atjaunošanas apjoma izpildi. Pamatojoties uz šo novērtējumu, Ministru kabinets varēs lemt par atsevišķai ministrijai vai pašvaldībai attiecīgajā gadā noteiktā pienākuma samazināšanu vai nepiemērošanu.

4. Direktīva 2024/1275 nosaka pienākumu ēkas energoefektivitātes novērtējumā pilnīgāk ņemt vērā risinājumus, kas ietekmē ēkas faktisko energosniegumu, tostarp uz vietas saražoto atjaunīgo enerģiju, enerģijas uzkrāšanas iespējas un ēkas automatizācijas un vadības sistēmu izmantošanu.

Likumprojekts papildina nosacījumus, kas ņemami vērā, novērtējot ēkas vai tās daļas energoefektivitāti, paredzot, ka novērtējumā ņem vērā objektā uz vietas uzstādītās atjaunīgās enerģijas ražošanas un enerģijas uzkrāšanas jaudu, kā arī ēku automatizācijas un vadības sistēmas un to spējas uzraudzīt, kontrolēt un optimizēt ēkas energosniegumu.

5. Spēkā esošajā regulējumā ekspluatācijas emisiju aprēķins ēkām praksē jau tiek veikts, tomēr šis pienākums nav tieši nostiprināts likuma līmenī, radot tiesiskās nenoteiktības un interpretācijas riskus.
Vienlaikus globālās sasilšanas potenciāla (GSP) aprēķins jaunām ēkām līdz šim normatīvajos aktos nav noteikts kā obligāta prasība, lai gan direktīva (ES) 2024/1275 paredz pakāpenisku pāreju uz ēku dzīves cikla klimata ietekmes novērtēšanu.

Likumprojektā tiek nostiprināts pienākums visām ēkām aprēķināt ekspluatācijas emisijas, tiesiski nostiprinot līdzšinējo praksi un nodrošinot vienotu un konsekventu aprēķinu piemērošanu ēku energoefektivitātes novērtēšanas procesā. Šāds regulējums ļauj skaidrāk sasaistīt ēkas energopatēriņu ar tā radīto ietekmi uz vidi un nodrošina salīdzināmu informāciju par ēku ekspluatācijas posmā radītajām emisijām.

Vienlaikus likumprojektā tiek ieviests pienākums jaunām ēkām aprēķināt globālās sasilšanas potenciālu, nodrošinot Direktīvas 2024/1275 prasību pārņemšanu un radot priekšnoteikumus ēku projektēšanā izvērtēt to ietekmi uz klimatu visā dzīves ciklā. Šāda pieeja paredz, ka ēkas ietekme uz klimatu tiek vērtēta ne tikai tās ekspluatācijas laikā, bet arī ņemot vērā citus būtiskus dzīves cikla posmus.

Lai nodrošinātu vienotu, pārskatāmu un praktiski piemērojamu globālās sasilšanas potenciāla aprēķina kārtību, aprēķina metodika tiks izstrādāta kā standarts. Standarta izmantošana ļaus noteikt vienotu pieeju aprēķina veikšanai, izmantojamajiem datiem un rezultātu noformēšanai, tādējādi mazinot atšķirīgas interpretācijas risku un nodrošinot aprēķinu savstarpēju salīdzināmību.

Tieša atsauce uz piemērojamo standartu tiks ietverta Ministru kabineta 2021. gada 8. aprīļa noteikumos Nr. 222 "Ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas noteikumi". Tādējādi likumā tiks noteikts pienākums veikt attiecīgo aprēķinu, savukārt detalizēta aprēķina metodika tiks nostiprināta piemērošanas regulējumā, nodrošinot skaidru un vienotu mehānismu prasības izpildei.

6. Direktīva (ES) 2024/1275 paredz atjaunošanas pases koncepta ieviešanu kā brīvprātīgu instrumentu, kas palīdz īpašniekiem plānot ēku atjaunošanu pakāpeniski un izmaksoptimāli.

Likumprojektā tiek ieviests atjaunošanas pases koncepts, nosakot, ka atjaunošanas pases izstrāde ir brīvprātīga. Gadījumā, ja ēkai ir izstrādāta atjaunošanas pase, papildus nav nepieciešams sagatavot atsevišķu pārskatu par pasākumiem ēkas atjaunošanā.

Šāda pieeja veicina strukturētu un ilgtermiņā pārdomātu ēku atjaunošanas plānošanu, vienlaikus samazinot administratīvo slogu ēku īpašniekiem un nodrošinot Direktīvas 2024/1275 prasību pārņemšanu.

Atjaunošanas pases saturu, kā arī tās izstrādes noteikumus paredzēts noteikt Ministru kabineta 2021. gada 8. aprīļa noteikumos Nr. 222 "Ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas noteikumi". Tādējādi likumā tiek nostiprināts atjaunošanas pases tiesiskais ietvars, savukārt detalizētas prasības tās sagatavošanai tiks noteiktas piemērošanas regulējumā.

7. Spēkā esošais regulējums paredz, ka ēkas pagaidu energosnieguma sertifikāta derīguma termiņš ir trīs gadi. Praksē pagaidu energosnieguma sertifikāts jaunbūvēm un pārbūvējamām ēkām nereti tiek reģistrēts jau būvprojekta stadijā, nevis pie būves nodošanas ekspluatācijā.

Tādējādi var veidoties situācija, ka pagaidu energosnieguma sertifikāta derīguma termiņš beidzas neilgi pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā vai pirms ir pieejami pietiekami faktiskā enerģijas patēriņa dati. Savukārt izmērītā energosnieguma novērtēšanai nepieciešami enerģijas patēriņa dati par vismaz trīs gadu periodu. Līdz ar to atsevišķos gadījumos nav iespējams pamatoti aizstāt pagaidu energosnieguma sertifikātu ar ēkas energosnieguma sertifikātu, kas balstīts uz izmērīto energosniegumu.

Likumprojektā tiek noteikts ēkas pagaidu energosnieguma sertifikāta derīguma termiņš 5 gadi no būves nodošanas ekspluatācijā brīža. Šāds termiņš nodrošina pietiekamu laiku ēkas faktiskā enerģijas patēriņa datu uzkrāšanai pēc ēkas ekspluatācijas uzsākšanas.

8. Direktīvā 2024/1275 noteikts plašāks neatkarīgo ekspertu darbības un kompetenču tvērums, nekā paredzēts spēkā esošajā regulējumā. Vienlaikus spēkā esošajā regulējumā nav pietiekami skaidri nostiprināta iesniegumu virzības kārtība neatkarīgā eksperta sertifikāta saņemšanai atbilstoši praksē īstenotajam procesam Būvniecības informācijas sistēmā.

Likumprojektā tiek precizēts neatkarīgo ekspertu darbības tvērums, nosakot, ka sertificēti neatkarīgie eksperti veic ne tikai ēku energosnieguma sertifikāciju un inženiersistēmu pārbaudes, bet arī atjaunošanas pasu izveidi un viedgatavības novērtējumu. Tādējādi tiek nodrošināta atbilstība Direktīvā 2024/1275 noteiktajam neatkarīgo ekspertu kompetences tvērumam.

Vienlaikus tiek noteikts, ka persona neatkarīgā eksperta sertifikāta saņemšanai iesniedz tiešsaistes iesniegumu Būvniecības informācijas sistēmā. Tas nodrošina vienotu un elektronisku iesniegumu iesniegšanas kārtību.

Likumprojektā arī paredzēts, ka neatkarīgā eksperta sertifikātu piešķir bez termiņa ierobežojuma, vienlaikus nosakot pienākumu neatkarīgajiem ekspertiem regulāri paaugstināt profesionālo kvalifikāciju. Tādējādi tiek nodrošināta sertifikācijas procesa nepārtrauktība un neatkarīgo ekspertu profesionālās kompetences uzturēšana.

Prasība attiecībā uz ēku viedgatavības novērtējumu izriet no Direktīva (ES) 2024/1275 25. panta, kā arī ir saistīta ar direktīvas 15. pantā paredzēto viedgatavības novērtējuma sistēmas izveidi Eiropas Savienības līmenī. Detalizēts regulējums šobrīd vēl tiek izstrādāts, un Eiropas Komisija līdz 2027. gada 30. jūnijam pieņems deleģēto aktu par vienotas sistēmas piemērošanu. Ņemot vērā gaidāmās prasības, projektā savlaicīgi paredzēts attiecīgs pienākums neatkarīgiem ekspertiem. Viedgatavība ir ēkas spēja izmantot digitālās tehnoloģijas un automatizāciju, lai optimizētu enerģijas patēriņu, pielāgotos lietotāju vajadzībām un mijiedarbotos ar energosistēmu.

9. Spēkā esošais regulējums paredz pienākumu izvietot energosertifikātu tikai publiskajās ēkās, ja tām veikta energosertifikācija. Vienlaikus Direktīva (ES) 2024/1275 21. pants nosaka plašāku regulējumu, paredzot prasību izvietot energosnieguma sertifikātu redzamā vietā ne tikai publiskā sektora subjektu izmantotās ēkās, bet visās nedzīvojamās ēkās, kurām izsniegts energosertifikāts.
Līdz ar to nepieciešams precizēt likuma regulējumu, paplašinot tā tvērumu, lai nodrošinātu pilnīgu direktīvas prasību pārņemšanu.

Projektā paredzētais regulējums nodrošina direktīvas (ES) 2024/1275 21. panta prasību pārņemšanu pēc būtības. Direktīvas 21. panta 2. punkts ir formulēts plašāk un aptver visus nedzīvojamo ēku gadījumus, tostarp arī tās ēkas, kuras izmanto publiskā sekotora subjekti un kuras bieži apmeklē sabiedrība, kā noteikts 1. punktā. Līdz ar to, nosakot vispārīgu pienākumu izvietot energosertifikātu redzamā vietā nedzīvojamās ēkās, tiek nodrošināta arī 1. punktā paredzētā prasība.
Attiecīgi normas tvēruma precizēšana projektā neierobežo direktīvas prasību piemērošanu, bet nodrošina to vienkāršotu un pilnīgu pārņemšanu, izvairoties no normu dublēšanās.

10. Direktīva 2024/1275 paredz jaunu ēku energosnieguma līmeni — bezemisiju ēkas. Spēkā esošajā regulējumā nav noteikts pietiekams pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt bezemisiju ēkām piemērojamās prasības un to izpildes nosacījumus.
Bezemisiju ēku regulējums pēc būtības ietver tehniskas prasības, kas var būt saistītas ne tikai ar ēkas energosnieguma līmeni, bet arī ar ēkas inženiersistēmām, energoapgādi, ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijām un citiem ar bezemisiju ēkas līmeņa sasniegšanu un novērtēšanu saistītiem nosacījumiem. Tādēļ minētās prasības nav lietderīgi detalizēti noteikt likumā.

Likumprojektā tiek noteikta bezemisiju ēkas definīcija. Bezemisiju ēka ir ēka, kas atbilst Direktīvas 2024/1275 11. panta 1. un 7. punktā noteiktajiem kritērijiem, tai skaitā prasībām par ļoti augstu energosniegumu, primārās enerģijas patēriņu, ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijām, kā arī oglekļa emisiju neradīšanu no fosilā kurināmā uz vietas.
Vienlaikus likumprojektā paredzēts papildināt pilnvarojumu Ministru kabinetam, nosakot tiesības noteikt bezemisiju ēkām piemērojamās tehniskās prasības. Minētās prasības paredzēts ietvert Ministru kabineta 2021. gada 8. aprīļa noteikumos Nr. 222 "Ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas noteikumi". Tas nodrošina, ka bezemisiju ēkas atbilstība tiek vērtēta jau esošajā ēku energoefektivitātes aprēķina un energosertifikācijas sistēmā, neieviešot atsevišķu paralēlu novērtēšanas kārtību.
Šāds risinājums nodrošina Direktīvas 2024/1275 prasību pārņemšanu nacionālajā regulējumā un ļauj bezemisiju ēkām piemērojamās tehniskās prasības noteikt jau esošajā normatīvajā aktā, kas regulē ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas jautājumus.