Anotācija

Ministru kabinets 2026. gada 28. aprīlī izskatīja Klimata un enerģētikas ministrijas (turpmāk – KEM) sagatavoto rīkojuma projektu par paredzētās darbības akceptēšanu. Sēdē tika uzklausīti gan ieceres atbalstītāji, gan tās pretinieki, tostarp Dienvidkurzemes novada pašvaldības un vietējās sabiedrības pārstāvji. Ministru kabinets, jau zinot Aģentūras atzinumu, IVN ziņojumu un līdz tam nodrošināto sabiedrības līdzdalību, lēmumu par akceptēšanu nepieņēma, jautājuma izskatīšanu atlika un noteica divus papildu uzdevumus: aicināt attiecīgās pašvaldības un Ierosinātāju organizēt atkārtotu paredzētās darbības ietekmes novērtējuma sabiedrisko apspriešanu un sagatavot juridisko analīzi par būvniecību piekrastes aizsargjoslā. Līdz rīkojuma projekta atkārtotai virzīšanai papildu sabiedrības viedokļa noskaidrošana nav notikusi, savukārt par Aizsargjoslu likuma piemērošanu saņemti savstarpēji atšķirīgi juridiskie vērtējumi. Vienlaikus spēkā stājies pārejas regulējums, kas uzliek Ministru kabinetam pienākumu administratīvo procesu pabeigt līdz 2026. gada 31. augustam.

Rīkojuma projekta risinājums ir pabeigt uzsākto administratīvo procesu, izvērtējot visus lietas materiālus to kopumā, un atteikt paredzētās darbības akceptēšanu šajā Atvieglotās kārtības likuma pārejas procesā. Risinājums nav balstīts uz vienu izolētu apstākli, bet uz Aģentūras atzinuma, IVN ziņojuma, Ierosinātāja, pašvaldību un sabiedrības viedokļu, pēc 2026. gada 28. aprīļa saņemtās papildu informācijas, tiesiskās paļāvības, ekonomisko seku un samērīguma apsvērumu kopumu.
Aģentūras atzinums ir pozitīvs ar nosacījumiem: paredzētās darbības īstenošana vides aspektā nav izslēgta, ja tiek ievēroti noteiktie nosacījumi, tostarp ietekmes mazināšanas, monitoringa un citi pasākumi. Rīkojuma projektā netiek secināts, ka Aģentūras noteiktie vides nosacījumi būtu nepietiekami to mērķim. Vienlaikus IVN likuma 22. panta otrā daļa nošķir Aģentūras atzinuma ievērošanu no lēmuma pieņēmēja pienākuma vispusīgi izvērtēt ziņojumu, pašvaldības un sabiedrības viedokli. Tādēļ pozitīvs Aģentūras atzinums un tā nosacījumi paši par sevi nenosaka pienākumu izdot pozitīvu akcepta lēmumu un nevar aizstāt pašvaldības un sabiedrības interešu izvērtējumu akcepta stadijā.
Ministru kabineta 2026. gada 28. aprīlī dotais uzdevums par papildu sabiedrības un pašvaldību viedokļa noskaidrošanu nav interpretējams kā Aģentūras 2025. gada lēmuma par iepriekšējās IVN sabiedriskās apspriešanas pietiekamību pārskatīšana vai secinājums, ka iepriekšējais IVN process bijis prettiesisks. Tas ir vērtējams akcepta lēmuma pieņemšanas stadijā. IVN likuma 22. panta otrā daļa Ministru kabinetam kā lēmuma pieņēmējam uzliek patstāvīgu pienākumu vispusīgi izvērtēt pašvaldības un sabiedrības viedokli, savukārt Administratīvā procesa likuma 59. pants pēc lietas ierosināšanas paredz iestādei iegūt lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju ar tiesiskiem līdzekļiem. Tādējādi Ministru kabinets bija tiesīgs konkrētās administratīvās lietas izlemšanai atzīt par nepieciešamu papildu aktuālu informāciju par vietējās sabiedrības un pašvaldību nostāju. Atkārtotās apspriešanas nenotikšana nav automātisks atteikuma pamats; tā ir viens no būtiskajiem apstākļiem kopējā izvērtējumā, jo nav iegūta informācija, ko Ministru kabinets pats iepriekš atzina par nepieciešamu pirms galīgā lēmuma.
Dienvidkurzemes novada pašvaldība 2026. gada 6. augusta vēstulē Nr. DKN/2026/4.8/1973-N atzina, ka atkārtota sabiedriskā apspriešana ir organizējama, vienlaikus iebilstot pret KEM piedāvāto organizēšanas modeli un norādot, ka apspriešana organizējama Ierosinātājam likumā "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" un Ministru kabineta noteikumos Nr. 18 noteiktajā kārtībā. Pašvaldība pauda gatavību nodrošināt telpas un pašvaldības pārstāvja dalību sanāksmes vadīšanā. Vēstulē nav norādīts, ka pašvaldības iepriekš paustās bažas par paredzēto darbību būtu novērstas. Līdz rīkojuma projekta atkārtotai virzīšanai Ministru kabinetā papildu sabiedrības viedokļa noskaidrošana nav notikusi.
Izpildot 2026. gada 28. aprīļa uzdevumu par būvniecību aizsargjoslā, KEM piesaistīja SIA "Zvērinātu advokātu birojs RASNAČS"; 2026. gada 15. jūnija atzinumā secināts, ka Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmā daļa pati par sevi nenosaka vispārēju aizliegumu VES būvniecībai ierobežotas saimnieciskās darbības joslā. VARAM 2026. gada 11. augusta vēstulē pirmšķietami piekrita šim secinājumam. Savukārt 2026. gada 18. augustā saņemts biedrības "PIEKRASTE RĪTDIENAI" iesniegums ar ZAB "Eversheds Sutherland Bitāns" pretēju juridisko atzinumu, kurā Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts interpretēts, izmantojot gramatisko, vēsturisko, sistēmisko un teleoloģisko metodi, kā tāds, kas VES būvniecībai attiecīgajā joslā tiesisku pamatu neparedz. Šo atzinumu esība rīkojuma projektā netiek izmantota kā patstāvīgs secinājums, ka paredzētā darbība aizsargjoslā ir aizliegta. Rīkojuma projektā konstatēts, ka jautājums pēc papildu izvērtējumiem nav kļuvis viennozīmīgs; vienlaikus galīgais tiesību normu piemērošanas pienākums paliek Ministru kabinetam. Turpmākas projekta virzības gadījumā darbībai piekrastes aizsargjoslā būs nepieciešams Aizsargjoslu likuma 36. panta septītajā daļā paredzētais Ministru kabineta ikreizējais rīkojums.
Pēc 2026. gada 28. aprīļa administratīvajā lietā saņemta arī jauna sabiedrības sniegta informācija par atsevišķiem IVN ziņojuma aspektiem. Biedrība "PIEKRASTE RĪTDIENAI" 2026. gada 13. augustā apstrīdēja ainavu vērtējumā izmantoto fotovizualizāciju atbilstību faktiskajai situācijai un administratīvās lietas materiāliem pievienots ārvalstu eksperta vērtējums par migrējošo putnu izpēti. Rīkojuma projektā šie apgalvojumi netiek atzīti par pierādītiem pārkāpumiem un Ministru kabinets neaizstāj Aģentūras profesionālo IVN izvērtējumu. Tie ir ņemti vērā tikai kā pēc 28. aprīļa iesniegta papildu informācija, kas apliecina, ka par atsevišķiem projekta ietekmes aspektiem joprojām pastāv būtiski sabiedrības iebildumi.
Atvieglotās kārtības likuma atcelšana netiek izmantota kā atteikuma pamats. Pārejas regulējuma funkcija ir saglabāt Ministru kabineta kompetenci pabeigt jau uzsākto procesu. Tas garantē Ierosinātājam procesa pabeigšanu un lēmuma saņemšanu, bet ne konkrēta satura lēmumu. Rīkojuma projekts paredz atteikt akceptēt paredzēto darbību šajā procesā. Atteikums neliedz Ierosinātājam projektu turpmāk virzīt vispārējā kārtībā. Atbilstoši IVN likuma 22. panta trešajai daļai vairāku pašvaldību teritorijā paredzēta darbība ir akceptēta, ja to akceptējušas visas attiecīgās pašvaldības; pēc Dienvidkurzemes un Kuldīgas novada pašvaldību pozitīviem lēmumiem Ierosinātājam būs jāsaņem arī Aizsargjoslu likuma 36. panta septītajā daļā paredzētais Ministru kabineta rīkojums.

Rīkojuma projekts ir nelabvēlīgs administratīvais akts, tādēļ tā pamatojumam jāatbilst Administratīvā procesa likuma 67. panta prasībām. Rīkojumā ir identificēts adresāts un prasījums, atspoguļoti lietā būtiskie Ierosinātāja, pašvaldību un sabiedrības viedokļi, konstatēti fakti, norādītas piemērotās tiesību normas un veikti lietderības un samērīguma apsvērumi. Administratīvā procesa likuma 62. pants prasa pirms nelabvēlīga akta izdošanas noskaidrot un izvērtēt adresāta viedokli. Ierosinātājs ir iesniedzis detalizētus skaidrojumus gan sabiedrības līdzdalības procesā, gan 2026. gada 28. jūlijā, gan 2026. gada 17. augusta iesniegumā; rīkojuma projekts 2026. gada 19. augustā nosūtīts Ierosinātājam, nodrošinot iespēju pirms galīgā lēmuma vēlreiz paust viedokli.
Administratīvā procesa likuma 65. un 66. pants paredz, ka, ja iestādei piešķirta rīcības brīvība, tai jāizvērtē administratīvā akta nepieciešamība, piemērotība, iespēja mērķi sasniegt ar mazāk ierobežojošu līdzekli un privātpersonas tiesību aizskāruma samērīgums ar sabiedrības ieguvumu. Šis izvērtējums ir veikts pašā rīkojuma projektā un papildus izskaidrots anotācijā. Satversmes tiesa ir atzinusi nepieciešamību teritorijas attīstības un vides jautājumos līdzsvarot ekonomiskās, sociālās un vides intereses un nodrošināt sabiedrības interešu pienācīgu ievērošanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2010-54-03 10.1. punktu).
Vienlaikus samērīguma izvērtējumā ņemams vērā Aizsargjoslu likumā nostiprinātās sabiedrības intereses īpašais raksturs. Senāts ir atzinis, ka aizsargjoslas režīmā "sabiedrības interešu saturs, kas ir ņemams vērā samērīguma izvērtējumā, lielā mērā jau ir noteikts tiesību normās", jo aizsargjosla likumā definētu mērķu dēļ kalpo visas sabiedrības interesēm (Senāta 2015. gada 26. maija sprieduma lietā Nr. SKA-64/2015 7. punkts). Tādēļ konkrētā projekta ekonomiskie un enerģētikas ieguvumi, lai arī tie ir būtiski un ir ņemti vērā rīkojuma projektā, vērtējami kopsakarā ar likumdevēja jau noteikto īpašo piekrastes aizsardzības režīmu un paši par sevi nevar būt pamats šā režīma prasību nepiemērošanai.

Aģentūras atzinuma juridiskā nozīme.
IVN likuma 22. panta otrā daļa paredz Aģentūras atzinumu ievērot, taču vienlaikus tieši uzliek lēmuma pieņēmējam pienākumu vispusīgi izvērtēt ziņojumu, pašvaldības un sabiedrības viedokli. Tādēļ nav uzskatāms, ka Aģentūras atzinums Ministru kabinetam būtu saistošs tādā nozīmē, ka tas noteiktu akcepta lēmuma saturu. Aģentūras atzinums ir profesionāls un ļoti būtisks lietas materiāls, un rīkojuma projektā netiek apšaubīti tā vides nosacījumi. Tomēr pozitīvs atzinums ar nosacījumiem neatņem akcepta lēmuma posmam patstāvīgu juridisku nozīmi.
Ietekmes uz vidi novērtējuma veikšana pati par sevi nenozīmē, ka paredzētā darbība ir materiāltiesiski pieļaujama konkrētajā teritorijā. Senāts ir atzinis, ka ietekmes uz vidi novērtējums ir nepieciešams paredzētās darbības iespējamās ietekmes uz vidi izvērtēšanai, nevis jautājuma izlemšanai par to, vai paredzētā darbība ir akceptējama (Senāta 2018. gada 4. janvāra lēmums lietā Nr. SKA-794/2018). IVN procedūras uzdevums ietver arī paredzētās darbības uzsākšanas nepieļaušanu normatīvajos aktos noteikto prasību pārkāpuma gadījumā (Senāta 2021. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. SKA-174/2021 8. punkts). Tādēļ arī pozitīvs kompetentās institūcijas atzinums pats par sevi nerada subjektīvas tiesības uz paredzētās darbības akceptēšanu.

Papildu sabiedrības viedokļa noskaidrošanas tiesiskais pamats.
Administratīvā procesa likuma 59. pants paredz iestādei pēc lietas ierosināšanas iegūt lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju, izmantojot tiesiskus informācijas iegūšanas līdzekļus. IVN likuma 22. panta otrā daļa prasa akcepta lēmuma pieņēmējam vispusīgi izvērtēt pašvaldības un sabiedrības viedokli. Šo normu kopsakarā Ministru kabinets 2026. gada 28. aprīlī bija tiesīgs atzīt, ka, lai gan IVN sabiedriskā apspriešana ir notikusi, konkrētās administratīvās lietas galīgai izlemšanai nepieciešama papildu aktuāla informācija. Tāpēc juridiski izšķirošais nav formāls sabiedrisko apspriešanu skaits, bet tas, vai Ministru kabineta rīcībā ir visa tā informācija, kuru tas konkrētajā lietā, pildot IVN likuma 22. panta otrās daļas pienākumu, ir atzinis par nepieciešamu.
Šāda pieeja nav pretrunā Aģentūras 2025. gada 11. septembra lēmumam. Aģentūra vērtēja, vai 2025. gada IVN ziņojuma apspriešanas norisē konstatētie procesuālie trūkumi bija tādi, kas prasīja IVN apspriešanas atkārtošanu. Savukārt Ministru kabinets 2026. gada 28. aprīlī darbojās citā procesa stadijā – pieņēma galīgo akcepta lēmumu – un izvērtēja, vai tam ir pietiekams informācijas kopums administratīvā akta izdošanai. Augstākās tiesas praksē sabiedrības līdzdalības prasības vides procesos tiek vērtētas pēc to mērķa – nodrošināt efektīvu un jēgpilnu sabiedrības iesaisti –, nevis kā pašmērķīgas formalitātes (sk. Senāta 2018. gada 7. maija spriedumu lietā Nr. SKA-356/2018).
IVN likuma 22. panta trešās daļas konstrukcija apliecina likumdevēja piešķirto nozīmi skarto pašvaldību piekrišanai. Ja paredzēto darbību plānots veikt vairāku pašvaldību teritorijā, darbība vispārējā kārtībā uzskatāma par akceptētu tikai tad, ja lēmumu par tās akceptēšanu pieņēmušas visas attiecīgās pašvaldības. Tādējādi pašvaldības piekrišana paredzētās darbības īstenošanai tās administratīvajā teritorijā vispārējā IVN regulējumā nav tikai konsultatīvs elements.
Tas ir ņemams vērā arī šajā pārejas procesā. Apstāklis, ka lēmumu atbilstoši speciālajam pārejas regulējumam pieņem Ministru kabinets, pats par sevi nenozīmē, ka pašvaldību viedokļa nozīme lietas izvērtējumā samazinās. Pretējā gadījumā procesuālās kompetences maiņa radītu Ministru kabinetam plašāku rīcības brīvību attiecībā uz vietējās pašvaldības teritorijas izmantošanu nekā tā, ko vispārējā kārtībā likumdevējs paredzējis pašām attiecīgajām pašvaldībām.

Tiesiskā paļāvība.
Administratīvā procesa likuma 10. pantā nostiprinātais tiesiskās paļāvības princips aizsargā privātpersonas paļāvību uz tiesisku un konsekventu valsts rīcību, tomēr tas pats par sevi nerada tiesības uz personai vēlamu administratīvā procesa iznākumu. Ierosinātāja tiesiskā paļāvība vērtējama kopsakarā ar tiesiskuma principu, piemērojamo tiesisko regulējumu un konkrētajā administratīvajā procesā aizsargājamām sabiedrības interesēm. Konkrētajā lietā īpaši nozīmīga ir hronoloģija: Ierosinātājs IVN procesu uzsāka 2021. gadā, lēmums par IVN nepieciešamību pieņemts 2021. gada 30. novembrī un IVN programma izdota 2022. gada 6. maijā, bet Atvieglotās kārtības likums stājās spēkā tikai 2022. gada 5. oktobrī. Tādēļ sākotnējie projekta attīstības lēmumi un ieguldījumi nevarēja būt balstīti uz paļāvību, ka akceptu visā projekta attīstības laikā pieņems tieši Ministru kabinets saskaņā ar vēlāk pieņemtu īpašu procedūru.
Vienlaikus pēc Atvieglotās kārtības likuma spēkā stāšanās Ierosinātājs turpināja projektu atbilstoši šim regulējumam, un šajā periodā veiktās procesuālās darbības un ieguldījumi ir ņemami vērā, vērtējot Ierosinātāja tiesiskās intereses. Likumdevējs, atceļot īpašo regulējumu, šīs intereses nav ignorējis – pārejas norma saglabā Ministru kabineta kompetenci un garantē jau uzsāktā procesa pabeigšanu. Tomēr pārejas norma tieši paredz divus iespējamos rezultātus – akceptēšanu vai atteikumu –, tādēļ no tās nevar izsecināt tiesiski aizsargājamu paļāvību uz pozitīvu rezultātu.

Investīciju aizsardzība.
Tieslietu ministrija ir norādījusi uz iespējamu starptautisko investīciju aizsardzības dimensiju saistībā ar Latvijas–Šveices 1992. gada ieguldījumu aizsardzības līgumu. Šis risks ir apzināts. Tomēr no administratīvās lietas materiāliem nav iespējams viennozīmīgi secināt, ka visi starptautiskā līguma piemērošanas priekšnoteikumi attiecībā uz konkrētu investoru un konkrēto ieguldījumu ir izpildīti. Turklāt pati investīciju aizsardzības esība neatceļ valsts tiesības pieņemt tiesiskus, nediskriminējošus un samērīgus administratīvus lēmumus sabiedrības interešu aizsardzībai. Tāpēc iespējamais investīciju strīda risks ir ņemts vērā kā nelabvēlīga lēmuma sekas un tiesvedības risks, bet tas nevar aizstāt Ministru kabineta pienākumu izskatīt lietu pēc būtības.

Administratīvā akta izdošanas termiņš.
Atvieglotās kārtības likuma 8. pantā noteiktais 30 dienu termiņš nav ievērots un netika formāli pagarināts. Tas ir procesuāls trūkums, kas palielina tiesvedības risku. Tomēr termiņa nokavējums pats par sevi nenozīmē klusējot izdotu pozitīvu administratīvo aktu un neizbeidz iestādes kompetenci lietu izlemt. Turklāt likumdevējs pēc īpašā regulējuma atcelšanas ir pieņēmis īpašu pārejas normu, ar kuru tieši uzdevis Ministru kabinetam šo administratīvo procesu pabeigt līdz 2026. gada 31. augustam. Tādēļ juridiski pareizā rīcība ir nevis procesu atstāt nepabeigtu, bet pieņemt motivētu lēmumu pēc būtības, vienlaikus apzinoties termiņa pārkāpuma radīto risku. 
Pārejas noteikumu 1. punkts nodod Ministru kabinetam kompetenci pabeigt uzsākto administratīvo procesu un nosaka termiņu lēmuma pieņemšanai. Minētā pārejas norma pati par sevi nepārņem spēku zaudējušā Atvieglotās kārtības likuma materiālās normas kā patstāvīgu tiesisko režīmu un nerada atkāpi no citos spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktajām materiāltiesiskajām prasībām. Tādēļ, pieņemot lēmumu pēc būtības, Ministru kabinetam jāņem vērā lēmuma pieņemšanas dienā spēkā esošais materiāltiesiskais regulējums, tostarp Aizsargjoslu likums un likums "Par ietekmes uz vidi novērtējumu". Pārejas regulējuma mērķis ir nodrošināt uzsāktā administratīvā procesa pabeigšanu, nevis garantēt Ierosinātājam noteikta satura administratīvā akta izdošanu.

Teritorijas plānojums.
Rīkojuma projekta atteikums netiek balstīts uz kategorisku secinājumu, ka spēkā esošais teritorijas plānojums pats par sevi liedz K2 Ventum paredzēto darbību. Šajā jautājumā lietas materiālos ir atšķirīgi viedokļi, un regulējums procesa laikā ir mainījies. Turklāt IVN likuma pārejas noteikumu 28. punkts izslēdz 2026. gada 1. jūlijā ieviestās 22. panta otrās daļas jaunās teritorijas plānojuma atbilstības prasības piemērošanu projektiem, kuriem IVN piemērots līdz 2026. gada 30. jūnijam, tostarp K2 Ventum. Tādēļ teritorijas plānojuma jautājums rīkojumā atspoguļo lietā pastāvošu būtisku diskusiju, bet nav patstāvīgs atteikuma juridiskais pamats. Turpmākā virzībā jāievēro spēkā esošās teritorijas plānošanas un būvniecības prasības.

Aizsargjoslu likums.
Rīkojuma projekts neizmanto pretējo privāto juridisko atzinumu esību kā patstāvīgu atteikuma juridisko pamatu. Rīkojumā ir norādīts, ka atšķirīgu atzinumu esība pati par sevi nenozīmē, ka paredzētā darbība ir aizliegta, un ka galīgais tiesību normu piemērošanas pienākums ir Ministru kabinetam. Šajā administratīvajā procesā atteikums tiek pamatots ar visu lietas apstākļu kopumu. Vienlaikus vispārējais regulējums par vēja elektrostaciju pieļaujamo izvietojumu pats par sevi neatceļ Aizsargjoslu likumā konkrētai teritorijai noteiktos aprobežojumus.
Vērtējot Aizsargjoslu likuma 36. panta piemērošanu, ņemams vērā, ka minētais pants nosaka aprobežojumus Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes aizsargjoslā. Senāts ir atzinis, ka, tā kā likumdevējs piekrastes būvniecības ierobežojumus ir regulējis likuma līmenī, būvniecības pieļaujamības izvērtējumā visupirms noskaidrojams, vai konkrēto būvniecību pieļauj Aizsargjoslu likums, nevis tikai tas, vai to pieļauj pašvaldības teritorijas plānojums (Senāta 2021. gada 17. augusta sprieduma lietā Nr. SKA-214/2021 13. punkts; sk. arī Senāta 2024. gada 19. jūlija spriedumu lietā Nr. SKA-27/2024 un 2020. gada 31. marta spriedumu lietā Nr. SKA-139/2020).
Vienā no lietā pārstāvētajām juridiskajām pozīcijām norādīts, ka Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkta formulējums "atļauts izvietot" var tikt interpretēts kā pozitīvs atļauto objektu uzskaitījums. Šīs pozīcijas pamatojumā uzsvērts, ka normā nav izmantoti uzskaitījuma paplašinājumu norādoši formulējumi, piemēram, "tai skaitā" vai "piemēram", savukārt atsauce uz infrastruktūras vai inženierkomunikāciju būvēm ir sašaurināta ar vārdiem "šajā pantā minēto". No šādas interpretācijas izriet secinājums, ka VES kā elektroenerģijas ražošanas iekārta nav tieši ietverta 36. pantā uzskaitīto objektu lokā.
Minētā juridiskā pozīcija tiek pamatota arī ar normas vēsturisko iztulkošanu. Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkta pašreizējā konstrukcija izriet no 2009. gada grozījumiem. Ministru kabineta 2008. gada 29. augustā Saeimai iesniegtajā likumprojektā bija paredzēta iespēja ārpus pilsētām un ciemiem izvietot vienu viensētu ar saimniecības ēkām atbilstoši vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam, savukārt Saeima likumprojekta izskatīšanas gaitā šo uzskaitījumu papildināja ar viesnīcu un tai līdzīga lietojuma ēku, tūrismam nepieciešamo skatu torni un šajā pantā minēto infrastruktūras vai inženierkomunikāciju būvi. Šādas interpretācijas ieskatā apstāklis, ka atļauto objektu loks tika paplašināts ar atsevišķu likuma grozījumu, var liecināt par likumdevēja nolūku konkrēti noteikt pieļaujamo objektu loku. Vienlaikus vēja elektrostacijas minētajā uzskaitījumā nav ietvertas arī vēlākajos Aizsargjoslu likuma grozījumos.
Sistēmiski vērtējot Aizsargjoslu likuma regulējumu, ņemams vērā, ka 36. pants veido diferencētu piekrastes aizsardzības režīmu: tā pirmā daļa attiecas uz visu piekrastes aizsargjoslu, savukārt turpmākajās daļās noteikti papildu aprobežojumi un konkrēti izņēmumi krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē. Senāta judikatūrā nostiprināts, ka izņēmumi no piekrastes aizsardzības režīma interpretējami šauri un pakārtojami attiecīgā ierobežojuma mērķim (sk., piemēram, Senāta 2021. gada 19. augusta lēmumu lietā Nr. SKA-1201/2021, 2019. gada 6. septembra lēmumu lietā Nr. SKA-1322/2019 un 2019. gada 17. decembra spriedumu lietā Nr. SKA-1/2019).
Vienlaikus pašvaldības teritorijas plānojums pats par sevi nevar radīt tiesības uz tādu teritorijas izmantošanu, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka normatīvajā aktā noteiktajiem aprobežojumiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Aizsargjoslu likumā noteiktie saimnieciskās darbības ierobežojumi ir spēkā neatkarīgi no to ietveršanas teritorijas plānojumā, aizsargjoslas attēlošanas plānojuma grafiskajā daļā un teritorijai noteiktās plānotās (atļautās) izmantošanas (Satversmes tiesas 2011. gada 12. maija spriedums lietā Nr. 2010-56-03 un 2011. gada 14. aprīļa spriedums lietā Nr. 2010-62-03). Turklāt viens no minētajiem Satversmes tiesas nolēmumiem attiecas uz Sakas pagasta teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem.
Aizsargjoslu likuma un likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 4.² panta regulējums šajā ziņā nav savstarpēji izslēdzošs. IVN likuma 4.² pants nosaka funkcionālos zonējumus, kuros vēja elektrostaciju būvniecība vispārīgi ir pieļaujama, savukārt Aizsargjoslu likuma 36. pants nosaka īpašu tiesisko režīmu konkrētā ģeogrāfiski norobežotā teritorijā – Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes aizsargjoslā. Tādēļ abas tiesību normas ir piemērojamas kopsakarā, un vispārīgā vēja elektrostaciju izvietošanas pieļaujamība konkrētā funkcionālajā zonā pati par sevi neatceļ Aizsargjoslu likumā noteiktos aprobežojumus.
Vērtējot 36. panta mērķi, ņemama vērā arī Senāta konsekventā judikatūra, kurā atzīts, ka Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkta mērķis ir, ierobežojot zemesgabalu platību un uz katra zemesgabala pieļaujamo būvniecības apjomu, ierobežot būvniecību Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā un tādējādi vides aizsardzības nolūkā mazināt antropogēno slodzi (Senāta 2010. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-359/2010 7. punkts; 2018. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-198/2018 8. punkts; 2024. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-93/2024 7. punkts).
Konkrētās lietas apstākļos šā mērķa nozīme vērtējama arī saistībā ar paredzētās darbības mērogu. Aģentūras atzinumā norādīts, ka vēja parka teritorija aptver aptuveni 1995 ha un 99 zemes vienības, kopējā atmežojamā platība atkarībā no alternatīvas ir 88,76 ha vai 75,19 ha, bet maksimālais VES augstums – 250 metri. Aizsargjoslu likuma 6. pantā piekrastes aizsargjoslas mērķu vidū tieši minēta meža aizsargfunkciju un piekrastes ainavas saglabāšana, kā arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu aizsardzība. Tādēļ minētie apstākļi ir ņemami vērā, izvērtējot Aizsargjoslu likuma prasību nozīmi konkrētajā administratīvajā lietā.

Turpmākā virzība.
Atteikums šajā administratīvajā procesā neizbeidz projekta iespēju vispār. Saskaņā ar IVN likuma 22. panta trešo daļu paredzētā darbība, kas atrodas vairāku pašvaldību administratīvajās teritorijās, vispārējā kārtībā ir akceptēta, ja to akceptējušas visas attiecīgās pašvaldības. Tādējādi K2 Ventum var vērsties Dienvidkurzemes un Kuldīgas novada pašvaldībās; ja abas pašvaldības pieņem pozitīvus lēmumus, pēc tam nepieciešams Aizsargjoslu likuma 36. panta septītajā daļā paredzētais Ministru kabineta rīkojums. Vienlaikus netiek apgalvots, ka šis ceļš būtu bez sekām - tas var radīt papildu laika un izmaksu slogu, un pozitīvs iznākums nav garantēts. Šīs sekas ir iekļautas samērīguma izvērtējumā.