Anotācija

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa Regulas (EK) Nr.883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmas koordinēšanu (turpmāk – Regula Nr.883/2004) 11.panta 3.punkta (a) apakšpunkts nosaka, ka persona, kas veic darbību nodarbinātības vai pašnodarbinātas personas statusā kādā dalībvalstī, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem, savukārt no 11.panta 3.punkta (e) apakšpunkta izriet, ka persona, uz kuru neattiecas Regulas Nr.883/2004 11.panta 3.punkta (a) apakšpunkts, ir pakļauta dzīvesvietas dalībvalstu tiesību aktiem. Saskaņā ar Regulu Nr.883/2004, persona ir pakļauta tās valsts tiesību aktiem, kurā tā tiek nodarbināta, savukārt persona, kura netiek nodarbināta – pakļauta valsts tiesību aktiem, kurā tā dzīvo.
Atbilstoši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem uz 2024. gada 30. septembri Latvijas iedzīvotāji, kuri deklarējuši savu dzīvesvietu ārvalstīs ir 214 313 personas, tas nozīmē, ka ir izveidojusies situācija, ka personas, kuras faktiski dzīvo un, iespējams, strādā citā valstī, šobrīd var saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts veselības apdrošināšanas ietvaros Latvijā, kas ir pretrunā ar Regulu Nr.883/2004 un likuma mērķi. Proti, pēc Nacionālā veselības dienesta datiem uz 2024. gada 30. septembri 12 805 personas, kuras deklarējušas savu dzīvesvietu ārzemēs, Latvijā saņēmušas valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Tas nozīmē, ka šīs personas ierobežo veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību tiem iedzīvotājiem, kas dzīvo un strādā Latvijā.
Bez tam saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) Tiesas 2021.gada 15.jūlija spriedumu lietā C-535/19 A^[1] atzīts, ka ES tiesībām pretējs ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ekonomiski neaktīviem citas ES dalībvalsts pilsoņiem, kuri izmanto sev piemītošo pārvietošanās brīvību un savas tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā, tiek liegtas tiesības tikt iekļautiem uzņēmējas dalībvalsts publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā, lai izmantotu šīs valsts finansētos veselības aprūpes pakalpojumus. ES sekundāro tiesību aktu regulējumam ir pretrunā situācija, ka persona attiecībā pret publisko veselības aprūpes sistēmu ir tādā pašā situācijā kā jebkura no tās izslēgta persona, proti, tai ir sistēmiski liegts jebkādā veidā būt par tās dalībnieku. Faktiski nedrīkst nonākt pie rezultāta, ka persona (ES pilsonis, kurš dzīvo Latvijā, ir ekonomiski neaktīvs) būtībā ir pilnīgi izslēgta no Latvijas publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas.  Atbilstoši Nacionālā veselības dienesta datiem 2024.gadā (uz 25.novembri) izskatīti 2918 iesniegumi par  ārvalstnieku iekļaušanu Vadības informācijas sistēmā valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai, no kuriem 2525 ir bijuši pozitīvi (pamatā uz nodarbinātības pamata) un 78 ārvalstnieki ietverti Vadības informācijas sistēmā, balstoties tieši uz iepriekšminēto ES Tiesas spriedumu.
Ņemot vērā ES Tiesas spriedumu, secināms, ka Latvijai ir nepieciešams jebkurā gadījumā veikt attiecīgus precizējumus normatīvajā regulējumā, ņemot vērā spriedumā secināto.
Likumprojekta 10. panta otrā daļa paredz, ka tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros ir personām, kuras nav sociāli apdrošinātas Latvijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices konfederācijā saskaņā ar Regulu Nr.883/2004 un nepārtraukti ir deklarējušas savu dzīvesvietu Latvijā ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas, neatbilst šā panta pirmajā daļā minētajai grupai un pieder pie vienas no šādām personu grupām:Latvijas pilsonis, Latvijas nepilsonis, ārzemnieks, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā, un bezvalstnieks, kuram bezvalstnieka statuss piešķirts Latvijas Republikā, bēglis vai persona, kurai piešķirts alternatīvais statuss, Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis, kuram piešķirta reģistrācijas apliecība.  Informācija par šādām personām Nacionālā veselības dienesta  saņemta elektroniski no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un nekādas papildu darbības personām nav jāveic. Bet vispārīgā kārtībā personām, ja tās atbilst likuma nosacījumiem, ir tiesības vērsties Nacionālā veselības dienestā ar iesniegumu ar lūgumu iekļaut tās veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā. Šobrīd personu tiesības saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus nav atkarīgas no personas dzīvesvietas un tiek vērtēti citi apstākļi, kā, piemēram, tiesiskais statuss – pilsonis/nepilsonis, uzturēšanās atļauja, nodarbinātība (un no tā izrietošās ģimenes locekļu tiesības saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus) u.tml. Līdz ar to likumprojektā ietvertais regulējums izpilda iepriekšminētā sprieduma prasības - arī šādām personām ir nodrošināta vienlīdzīga piekļuve Latvijas veselības aprūpes sistēmai, izpildot tādus pašus kritērijus, konkrētajā gadījumā - dzīvesvietas deklarēšanas principu, kā Latvijas valstspiederīgajiem.
Gadījumos kad persona ir sociāli apdrošinātas citā ES dalībvalstī, viņa šajā valstī var saņemt Eiropas veselības apdrošināšanas karti, pamatojoties uz kuru Latvijā personai tiks sniegti veselības aprūpes pakalpojumi un kartes izdevēj valstij par attiecīgai personai sniegtiem pakalpojumiem rēķins. 
Savukārt ja persona nav sociāli apdrošināta citā valstī, lai saņemtu pakalpojumus Latvijā viņai jābūt deklarētai  Latvijā. 


[1] 2021.gada 15.jūlija Spriedums lietā Nr.C-535/19 A. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:62019CJ0535

 

Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas (turpmāk – PVO) vadlīnijām, jebkuras veselības sistēmas galvenais mērķis ir uzlabot iedzīvotāju veselību un labklājību saskaņā ar visaptverošo veselības aprūpi (angliski - universal health coverage, jeb UHC)^[1]. Apvienoto Nāciju organizācijas rezolūcijā ir noteikts, ka visaptverošā veselības aprūpe tiek nodrošināta tad, kad visiem iedzīvotājiem bez diskriminācijas ir pieejami valsts noteiktie veselību veicinošie, profilaktiskie, ārstnieciskie un rehabilitācijas pakalpojumi, kas tiem ir nepieciešami, kā arī drošas, pieejamas, efektīvas un kvalitatīvas zāles, vienlaikus nodrošinot to, lai šo pakalpojumu saņemšana nepakļautu to saņēmējus finansiālām grūtībām, īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgajiem, neaizsargātajiem un atstumtajiem iedzīvotāju slāņiem^[2]. Visaptverošā veselības aprūpe nodrošina piekļuvi tādiem pakalpojumiem, kas novērš visnozīmīgākos slimību un nāves cēloņus, un to, ka šo pakalpojumu kvalitāte ir pietiekami augsta, lai uzlabotu šo pakalpojumu saņēmēju veselību^[3].

Sekojot PVO vadlīnijām, ņemot vērā iepriekš apsvērumus, kā arī balstoties uz Valdības rīcības plāna Deklarācijas par Evikas Siliņas vadītā MK iecerēto darbību īstenošanai (MK 2024. gada 20. janvāra rīkojums Nr. 55 (prot. Nr. 2 52. §)) 14. uzdevumu “Ieviesīsim ilgtspējīgu, visus Latvijas iedzīvotājus aptverošu veselības finansēšanas modeli vienlīdz ar efektīviem e-pārvaldes datu risinājumiem” un tā darbības rezultātu,  ir nepieciešams pilnveidot veselības aprūpes finansēšanas modeli un izstrādāt finansēšanas modeļa pārvaldības principus un veikt atbilstošas izmaiņas normatīvajos aktos.^[4].

Lai to īstenotu, ir nepieciešams ieviest vienotu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu visām personām, kurām deklarēta vai reģistrēta dzīvesvieta (turpmāk - deklarēta dzīvesvieta) Latvijā vai tās strādā Latvijā, atsakoties no veselības aprūpes divu tā saucamo veselības aprūpes pakalpojumu “grozu” (“pamata grozs” un “pilnais grozs”) principa īstenošanas. Visaptveroša valsts obligātās veselības apdrošināšana ir viena no likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” komponentēm, līdz ar to vienotu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu ieviešana īstenojama kopējās nodokļu politikas ietvaros.
Šobrīd vispārējā režīmā ir ietverta veselības apdrošināšana 1 procentpunkta apmērā no kopējās valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes. Ņemot vērā, ka likuma mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu, kuras pamatā ir visas sabiedrības solidāra iesaiste atbildīgā nodokļu maksāšanā, un to, ka 1 procentpunkts no sociālā nodokļa, kas novirzīts tieši veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, veido tikai nelielu daļu no veselības budžeta, tad tas apliecina rezidences principa izraudzīšanās pamatotību, jo ikviena persona, kas deklarējusi Latviju par savu dzīvesvietu, ikdienā te dzīvojot, ir iesaistīta vispārējā nodokļu maksāšanā, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa, akcīzes nodokļa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai citu nodokļu nomaksā.

Līdz ar to, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir balstīta uz visas sabiedrības solidāru iesaisti atbildīgā nodokļu maksāšanā, lai veicinātu labai starptautiskai praksei atbilstošu veselības aprūpes finansējumu un tā efektīvu izlietojumu, tādējādi sekmējot veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanos. Turpmākā rīcība attiecībā uz tiesību īstenošanu, lai saņemtu valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, attiecīgajā kārtībā un secībā, ir likumā ietverta šādu grupu identificēšana pēc šādiem principiem:
I. Personas, kuras ir sociāli apdrošinātas veselības apdrošināšanai saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"  

II. Personas, kuras nav sociāli apdrošinātas veselības apdrošināšanai saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu", bet ir izvēlējušās savas dzīves vietu Latvija un apstiprinājušas to ar dzīvesvietas deklarāciju Latvijā. Vienlaikus paredzot, ka priekšnosacījums deklarētajai adresei Latvijā nav attiecināms uz I. personu grupā minētajām personām.

Papildus jāņem vērā, ka iepriekšminētais attiecas uz personām, kas pieder pie vienas no šādām personu grupām: 
1) Latvijas pilsonis; 
2) Latvijas nepilsonis; 
3) ārzemnieks, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā; 
4) bezvalstnieks, kuram Latvijā piešķirts bezvalstnieka statuss un uzturēšanās atļauja; 
5) bēglis, kuram Latvijā piešķirts bēgļa statuss, vai persona, kurai Latvijā piešķirts alternatīvais statuss; 
6) Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis, kuram piešķirta reģistrācijas apliecība. 

II.personu grupā ir identificēts personu loks, kurš neiekļaujas I. personu grupā, proti, tās nav sociāli apdrošinātas veselības apdrošināšanai saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu", taču patstāvīgi dzīvo Latvijā un ir šeit deklarējušas savu dzīvesvietu. Minētais personu loks aptver personas, kuras veic iemaksas tikai pensiju apdrošināšanai (pašnodarbinātie, mikrouzņēmuma īpašnieki, autoratlīdzību saņēmēji, kur valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts mēnesī nesasniedz minimālo algu), sezonas laukstrādnieki, pārējās personas (personas, kas nestrādā algotu darbu vai ir nelegāli nodarbināti u.c). Taču, lai šis personu loks netiktu diskriminēts attiecībā uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un ņemot vērā, ka šīs personas veic arī citus nodokļu maksājumus (kas tiek ieskaitīti vispārējās valdības budžetā, no kura tiek arī finansēts veselības aprūpes nozares budžets, kā arī ņemot vērā uzstādījumu – atteikšanos no dalītas pieejas veselības aprūpei un visaptverošu valsts obligāto veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu), arī šis personu loks ir jāspēj identificēt.
Ņemot vērā iepriekš minēto pamatojumu, aktualitāti ir zaudējis spēkā esošajā likumā ietvertais sociāli mazaizsargāto grupu uzskaitījums, jo tās līdzīgi kā īpašā nodokļu režīmā nodarbinātās personas, arī savu piederību Latvijai un attiecīgi tiesības saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, nodrošinās ar savu dzīvesvietas deklarāciju.
Vienlaikus paredzot, ka priekšnosacījums deklarētajai dzīvesvietas adresei Latvijā nav attiecināms uz I. personu grupā minētajām personām.
Atteikšanās no līdzšinējā dalījuma, kas Likumā ietverts identificējot daudzās sociāli mazaizsargātās grupas, būtiski atvieglos Fonda darbu, veicot datu apstrādi - iegūšanu no citu resoru atbildībā esošajām datu bāzēm, slēdzot sadarbības līgumus ar attiecīgajām iestādēm, veidojot datu saskarnes un atlasot tos atbilstoši nepieciešamajiem kritērijiem, lai nodrošinātu šo personu pieejamību valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem.
Personas deklarētā dzīvesvieta Latvijas Republikā kā princips tiek izmantota arī Latvijas nodokļu normatīvajos aktos (likumā “Par nodokļiem un nodevām” kā viens no kritērijiem personas noteikšanai par nodokļu rezidentu), tāpat arī Dzīvesvietas deklarēšanas likums nosaka pienākumu personai  deklarēt savu dzīvesvietu. Vienlaikus šāds risinājums ilgtermiņā var palīdzēt vēl efektīvāk sakārtot dzīvesvietas deklarācijas informāciju.
Ņemot vērā, ka normatīvie akti, kas regulē dzīvesvietas deklarēšanas jautājumus, neparedz ierobežojumus veikt pārdeklarēšanos, tad likumprojekts paredz, ka priekšnosacījumus valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai ir dzīvesvietas deklarēšana Latvijā vismaz 1 mēnesi pirms veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas.
S1 veidlapa "Apliecinājums tiesībām saņemt veselības aprūpi" (turpmāk – S1 veidlapa) nodrošina personai tiesības veidlapā norādītajā valstī saņemt šajā valstī garantētos veselības aprūpes pakalpojumus. Latvija izsniedz S1 veidlapas Latvijas valsts piederīgajiem, kas nodarbināti citā Eiropas Savienības dalībvalstī, kā arī šo personu ģimenes locekļiem vai pensionāriem, kas saņem Latvijas pensiju, bet dzīvo citā dalībvalstī, un viņu ģimenes locekļiem. Nacionālais veselības dienests, izsniedzot S1 veidlapas, lai personas saņemtu Latvijas apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus cita dalībvalstī, kurā tā pastāvīgi dzīvo, pārliecināsies, vai vienlaikus nav spēkā esošā deklarētā dzīvesvieta Latvijā, tādā veidā novēršot iespēju vienai personai Latvijas apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus divās dažādās valstīs, no kurām viena ir Latvijā.

Līdz ar to turpmāk valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus plānots nodrošināt visiem Latvijā strādājošajiem, kas ir sociāli apdrošināti veselības apdrošināšanai saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" vai tiem, kuriem deklarētā dzīvesvietas adrese ir Latvijā (oficiālais ieraksts Fizisko personu reģistrā). 
Attiecīgi tie Latvijas valstspiederīgie, kas savu pastāvīgo dzīvesvietu ir deklarējuši ārpus Latvijas vai nav nodarbināti Latvijā, turpmāk veselības aprūpi varēs saņemt par maksu vai atbilstoši starpvalstu norēķinu kārtībai, kas izriet no Regulas Nr.883/2004, ja tiem ir tiesības uz citas valsts apmaksātu veselības aprūpi. Lai saņemtu valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu,  dzīvesvietas deklarēšana Latvijā jāveic vismaz 1 mēnesi pirms veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas. Ar “deklarēšanas principa” ieviešanu tiks liegta iespēja ārzemēs dzīvojošajiem turpināt saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus Latvijā. Šajā gadījumā personām, kuras deklarējušas dzīvesvietu ārvalstīs, veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu plānots nodrošināt atbilstoši Regulas Nr.883/2004 nosacījumiem vai personām šādus pakalpojumus sedzot no saviem līdzekļiem.
Atkārtoti uzsverams, ka dzīvojot citā ES vai EEZ valstī un esot tur nodarbinātai, personai ir tiesības uz attiecīgās valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, tajā skaitā arī EVAK karti, ar kuru nepieciešamo un neatliekamo palīdzību persona var saņemt bez maksas arī uzturēšanās laikā Latvijā, bet par šiem veselības aprūpes pakalpojumiem norēķinus savā starpā veic abas dalībvalstis.

Šī brīža spēkā esošā likuma 11. panta trešās daļas 2. punkts paredz, ka tiesības saņemt no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus ir personu, kas uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbināta persona, bērniem līdz 18 gadu vecumam, kā arī likuma 9. panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 5. un 6. punktā (Latvijas pilsoņi, nepilsoņi, personas ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju u.tml.) minēto personu bērniem vecumā līdz 18 gadiem, kas nozīmē to, ka jaundzimušajiem, ja viņu vecāki Latvijā ir nodarbināti vai ir likuma 9. panta pirmās daļas attiecīgo punktu subjekti, ir tiesības saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus kopš dzimšanas brīža, t.i., pietiek ar to, ka mēs varam konstatēt vecāka tiesības saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpi un no tā atvasināt arī bērna tiesības.
 
Savukārt jaunajā likumprojektā attiecībā uz bērniem ir paredzēts šāds regulējums:
Bērns saņem valsts apmaksātu veselības aprūpi kā Latvijas pilsonis/nepilsonis (10.panta otrās daļas 1.un 2. punkts);
Sociāli apdrošinātu veselības aprūpei vecāku bērni vecumā līdz 18 gadiem (10. panta trešās daļas 2. punkts).
 
Līdz ar ko izveidojas situācija, ka, ja bērns piedzimst Latvijas pilsonim, kurš nav nodarbināts/pašnodarbināts Latvijā (un līdz ar to bērns nav 10.panta trešās daļas 2. punkta subjekts), un, kamēr Latvijā nav iegūts personas kods un konstatēta bērna valstiskā piederība, jaundzimušajam nav tiesību saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.
Ņemot vērā, ka jaundzimušā aprūpe ir vitāli svarīga un ietver sevi nepieciešamos imunizācijas pasākumus, kā arī nepieciešamos jaundzimušo skrīningus, kas ir svarīgi, lai agrīni novērstu potenciālās veselības problēmas, ir nepieciešams nodrošināt valsts apmaksātu veselības aprūpi jaundzimušajiem līdz brīdim, kamēr tiks iegūts personas kods/valstiskā piederība/uzturēšanās dokuments u.tml., kas ļauj attiecināt kādu citu VAFL normu. 6 mēnešu periods ir uzskatāms par samērīgu laika periodu, lai iegūtu nepieciešamos dokumentus.

Attiecībā uz likumprojektā minētajiem pamatterminiem, skaidrojams, ka Veselības aprūpes pakalpojumi plašākā kontekstā  ir pakalpojumu kopums, ko nodrošina pacientiem un iedzīvotājiem, tai skaitā primārās profilakses pakalpojumi, lai netiktu pieļautas saslimšanas.
Šaurākā nozīmē tie pakalpojumi, tai skaitā farmaceitiskie pakalpojumi, kas tiek nodrošināti pacientiem, kuriem ir atklāta saslimšana vai riska faktori, kuru uzraudzīšana un ārstēšana ir nepieciešama, lai saslimšana neattīstītos.

Likumprojekta 4. panta pirmā daļa nosaka šādus veselības aprūpes finansēšanas avotus: valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem, t.sk. no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu sadales veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanai; valsts budžeta līdzekļi normatīvos aktos paredzētos gadījumos, kas saistīti ar veselības aprūpes nodrošināšanu, t.sk. maksas pakalpojumi (piemēram, līdzekļi no starpvalstu norēķiniem, regresa kārtībā atgūtie līdzekļi, iemaksas Ārstniecības riska fondā u.c.); pacienta līdzmaksājumi, Eiropas Savienības fondi un citi ārvalstu finanšu līdzekļi, pašvaldību budžeta finansējums, kas saskaņā ar pašvaldību lēmumiem tiek novirzīts pašvaldību deleģētās funkcijas izpildei ar veselības nozari saistītu izdevumu veikšanai, kā arī valsts un pašvaldību ārstniecības iestāžu pašu ieņēmumi, ko valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes saņem kā samaksu par sniegtajiem maksas pakalpojumiem (pakalpojumiem, kuri netiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem).
Savukārt, likumprojekta 4. panta otrajā daļā ir nostiprināts finansējuma apmēra nosacījums - vismaz četri procenti no iekšzemes kopprodukta - veselības aprūpes vispārējās valdības sektora finansējumam Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulas (ES) Nr. 549/2013 par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā (Dokuments attiecas uz EEZ) (turpmāk - Regula Nr. 549/2013) A pielikuma 2.113. punkta izpratnē, kas ietver valsts un pašvaldības budžeta iestādes, budžeta nefinansētas iestādes, no valsts budžeta daļēji finansētas atvasinātas publiskas personas un to izveidotās iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības [5]. Valsts budžeta finansējums privātām ārstniecības iestādēm, kuras sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus,  Regulas Nr. 549/2013 tvērumā ir uzskaitāms vispārējās valdības sektorā kā valsts budžeta jeb centrālās valdības izdevumi.

Veselības aprūpei piešķirtā valsts budžeta finansējuma izlietojums.  
Valsts budžeta dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem līdzekļi veselības aprūpes nodrošināšanai sadalās trīs daļās: 1. veselības aprūpes, tai skaitā farmaceitisko pakalpojumu, nodrošināšanai; 2. sabiedrības veselībai; 3. nozares vadībai un politikas plānošanai. Pirmās daļas finansējuma administrēšana tiek uzticētā Fondam ar 15.panta 2.punkta a., b, c, d un f apakšpunktiem, savukārt, otrās daļas finansējuma administrēšana tiek uzticēta Fondam tik tālu, cik to nosaka 15.panta 2.punkta e. apakšpunkts. Valsts budžeta finansējums fondam tiks novirzīts transferta veidā saskaņā ar 17.panta pirmās daļas pirmo punktu. Pārējo veselības aprūpei piešķirto valsts budžeta finansējumu administrē Veselības ministrija un tās padotības iestādes.

[1] WHO, 2019. Universal health coverage (UHC). Pieejams tiešsaistē:  https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/universal-health-coverage-(uhc)

[2] United Nations General Assembly Resolution adopted by the General Assembly on 12 December 2012, 67/81. Global health and foreign policy.

[3] WHO, 2019. Universal health coverage (UHC). Pieejams tiešsaistē:  https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/universal-health-coverage-(uhc)

[4] https://likumi.lv/ta/id/349266-par-valdibas-ricibas-planu-deklaracijas-par-evikas-silinas-vadita-ministru-kabineta-iecereto-darbibu-istenosanai

[5] https://www.fm.gov.lv/lv/visparejas-valdibas-budzets

 

Nacionālā veselības dienesta darbību nosaka Ministru kabineta 2011.gada 1.novembra noteikumi Nr.850 „ Nacionālā veselības dienesta nolikums”. Nacionālais veselības dienests ir veselības ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kurai saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, nav autonoma kompetence sava budžeta administrēšanā.

Likumprojekts paredz izveidot atvasinātu publisko personu - Nacionālo veselības apdrošināšanas fondu (turpmāk – Fonds), nosakot tā izveidošanas, pārvaldīšanas un uzraudzības, kā arī līdzekļu uzkrāšanas un izlietošanas kārtību. Tas palielinās valsts budžeta līdzekļu izmantošanas efektivitāti, uzlabos veselības aprūpes pakalpojumu pārvaldību un radīs priekšnosacījumus labākai pakalpojumu pieejamībai iedzīvotājiem. Fonds, pamatojoties uz veselības ekonomikas principiem un metodiskās vadības institūcijas rekomendācijām, izstrādās priekšlikumus par veselības aprūpei paredzētā Fonda finansējuma efektīvu izmantošanu, tajā skaitā pakalpojumu teritoriālu izvietojumu un pieejamību.
Fonda uzdevumos būs izstrādāt veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas modeļus un noteikt no Fonda līdzekļiem apmaksājamos veselības aprūpes pakalpojumu veidus un tarifus. Šis uzdevums paredz Fondam pienākumu izstrādāt no jauna vai pārskatīt esošos veselības aprūpes pakalpojumus apmaksas modeļus un kārtības veselības aprūpei paredzētu Fonda līdzekļu efektīvai izmantošanai. Izvērtēt, kurus no veselības aprūpes pakalpojumiem noteikt kā prioritāri apmaksājamus no Fonda līdzekļiem un ieviest jaunus no Fonda līdzekļiem apmaksājamus veselības aprūpes pakalpojumus vai atteikties no neefektīvu pakalpojumu apmaksas.
Fonds analizēs sniegto veselības aprūpes pakalpojumu klāstu un apjoma rādītājus valstī un izvērtēs šo pakalpojumu nepieciešamību iedzīvotājiem, kā arī analizēs  veselības aprūpes pakalpojumu finanšu un apjoma rādītājus un prognozēs no Fonda līdzekļiem apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu apjomu un tarifus. Šis uzdevums paredz Fondam pienākumu analizēt veselības aprūpes pakalpojumu finanšu un apjoma rādītājus valstī neatkarīgi no pakalpojuma apmaksas/ finansējuma avota (arī maksas pakalpojumiem), pārskatīt pieprasījumu pēc no Fonda līdzekļiem apmaksātajiem pakalpojumiem kopsakarā ar pieejamo finansējumu no Fonda līdzekļiem, lai noteiktu konkrētu pakalpojumu iespējamo pieprasījuma pieaugumu vai kritumu nākotnē, pārskatītu tarifus, kompensējamo zāļu cenas utt.
Fonda izveides mērķis mainīt veselības aprūpei paredzēto budžeta līdzekļu administrēšanas mehānismu un uzlabot administrēšanas efektivitāti caur sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanā, nevis atteikties no Nacionālajam veselības dienestam noteiktajam funkcijām vai uzdevumiem. Minētais gan neizslēdz Fonda uzdevumu pārskatīšanu nākotnē. 
Tiek veidota tāda pārvaldības sistēma, kas Fondam salīdzinājumā ar Nacionālo veselības dienestu dotu priekšrocības lēmumu pieņemšanā iesaistot gan sabiedrības pārstāvjus, gan politiskus spēkus, kas savukārt palīdzētu pieņemt izsvērtus, ilgtspējīgus un efektīvus lēmumus, kas atbilstu sabiedrības interesēm un ilgtermiņa mērķiem. Padome ļaus operatīvāk pieņemt lēmumus. Piedāvātā pārvaldības sistēma nodrošinās iespēju operatīvāk pieņemt lēmumus, tai skaitā pārdalīt finansējumu pakalpojumu apmaksai, lemt par pakalpojumu tarifiem un pakalpojumu saturu, kā arī ieviest inovatīvus risinājumus veselības aprūpē. 

Fonda juridiskais statuss - atvasināta publiskā persona. Ministru kabinets īsteno Fonda institucionālo pārraudzību ar Veselības ministra starpniecību. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 8.panta pirmo daļu - atvasinātu publisku personu institucionālās padotības formu un saturu nosaka likums, ar kuru vai uz kura pamata attiecīgā atvasinātā publiskā persona izveidota. Ja likumā nav noteikts citādi, attiecīgā atvasinātā publiskā persona atrodas Ministru kabineta pārraudzībā.  Valsts pārvaldes iekārtas likuma 8.panta otrā daļa nosaka, atvasinātu publisku personu funkcionālās padotības formu un saturu nosaka normatīvie akti, saskaņā ar kuriem attiecīgās valsts pārvaldes funkcijas vai uzdevumi tiek veikti. Ar mērķi veicināt Fonda darbības tiesiskumu noteikts, ka Fonds, kā atvasināta publiskā persona, atradīsies Ministru kabineta institucionālā pārraudzībā, kas tiks realizēta ar veselības ministra starpniecību. No Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87. panta un citiem likumiem, kas regulē rīcību ar valsts mantu (piemēram, Publiskas personas mantas atsavināšanas likums), izriet, ka manta publiskai personai nepieciešama galvenokārt tādēļ, lai veiktu valsts pārvaldes funkcijas. To, vai pārvaldes institūcijai jābūt atvasinātai publiskai personai (juridiskai personai), nosaka likumdevējs. Atšķirībā no iestādēm atvasinātas publiskas personas ir tiesību subjekti (tām piemīt tiesībspēja).
Fonds tiek veidots kā publiska atvasināta persona atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajam, ka atvasināta publiska persona — pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona, kuras mērķis ir sabiedriskā labuma nodrošināšana, realizējot valsts pārvaldes funkcijas.  Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu. Tai var būt sava manta. 
 
Atvasinātas publiskas personas izveido vai nu ar likumu, piemēram, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, vai uz likuma pamata piemēram, valsts dibinātās augstskolas. Atvasinātas publiskas personas var darboties arī bez iestādēm, t. i., nepastarpināti. ^[1] Kaut arī patstāvīgs, no valsts budžeta nošķirts budžets ir viena no atvasinātas publiskas personas pazīmēm, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversme neliedz valstī izveidot atvasinātu publisku personu, kas tiek finansēta no valsts budžeta.^[2]
Atbilstoši Likumprojekta Pārejas noteikumos noteiktajam Fonds ir Nacionālā veselības dienesta funkciju, pārvaldes uzdevumu, saistību un tiesību, mantas un lietvedības pārņēmējs. Nav paredzēts neviens cits funkciju pārņēmējs un funkcijas un uzdevumi tiks pārņemti pilnā apjomā. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 15.panta pirmajai daļai Ministru kabinets izveido, reorganizē un likvidē tiešās pārvaldes iestādi, pamatojoties uz likumu vai pēc savas iniciatīvas, ievērojot valsts pārvaldes principus, veicot funkciju izvērtējumu, funkciju un pakalpojumu izmaksu salīdzinājumu un izvērtējot ietekmi uz iestādes saistībām. Līdz ar to Nacionālais veselības dienests tiks likvidēts. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 15.panta ceturtās daļas 5.punkts paredz, ka Tiešās pārvaldes iestādi likvidē nododot tās pārvaldes uzdevumus citai iestādei, — rezultātā iestāde beidz pastāvēt.  Kaut arī tiešā veidā nevar uzskatīt, ka pārvaldes uzdevumi tiek nodoti citai iestādei, tomēr Ministru kabinetam ir pilnvaras kā likvidēt iestādes, tā izveidot jaunas. Likumā līmenī attiecīgi tiek nolemts veidot Fondu kā atvasinātu publisku personu, kura turpmāk veiks līdzšinējās Nacionālā veselības dienesta funkcijas.

Fondu vada Padomes apstiprināts Fonda direktors, kurš tiek izraudzīts konkursa kārtībā. Fonda lēmējorgāns ir Padome, kuras sastāvā ir 8 (astoņi) locekļi, savukārt Fonda direktors vada fonda administratīvo darbu un nodrošina fonda funkciju izpildi, pieņem lēmumus, izdod administratīvos aktus un iekšējos normatīvos aktus, dod tiešus rīkojumus fonda amatpersonām un darbiniekiem un veic citas normatīvajos aktos noteiktās iestādes vadītāja funkcijas.
Fonda, kā atvasinātas publiskas personas, izveidošana iesaistīs sabiedrības grupas lēmumu pieņemšanā. Būtiskākais ir tas, ka Fonda padomes struktūra ietvers dažādu interešu grupu pārstāvjus, nodrošinot līdzsvarotu lēmumu pieņemšanu, veicinot visu pušu vajadzību un interešu ievērošanu. Tiek veidota tāda pārvaldības sistēma, kas Fondam salīdzinājumā ar Nacionālo veselības dienestu dotu priekšrocības lēmumu pieņemšanā iesaistīt gan sabiedrības pārstāvjus, gan politiskus spēkus, kas palīdzētu pieņemt izsvērtus, ilgtspējīgus un efektīvus lēmumus, kas atbilstu sabiedrības interesēm un ilgtermiņa mērķiem. Padome ļaus operatīvāk pieņemt lēmumus. Attiecībā uz Padomes sastāvu Veselības ministrija skaidro, ka par paraugu ir ņemts Igaunijā esošais modelis, kas sekmīgi darbojas jau no 2009.gada un Padomē ir iekļauti tieši politiskā līmeņa dalībnieki. Padome šādā sastāvā ir pierādījusi savas darbības efektivitāti. Attiecīgi Veselības aprūpes finansēšanas un administrēšanas likumā Padomes sastāvā plānoti tieši kompetento un iesaistīto ministriju ministri vai to deleģētie pārstāvji.  
Padomes sastāvs tiek depolitizēts ar 4 nozares pārstāvjiem, līdz ar to lēmumi tiek pieņemti ņemot vērā šo ekspertu viedokļus un nav pamata Padomi uzskatīt par politisku institūciju, bet gan tieši pretēji - Padomes sastāvā tiek nodrošināts paritātes princips tajā iesaistot gan politiskās amatpersonas, gan sabiedrisko sektoru un nozares ekspertus, kuru skaitā ir pārstāvētas visas veselības nozarē būtiskās puses – darba devēji, darba ņēmēji, pacienti un ārsti. 
Pamatojoties uz iepriekš Veselības ministrijas veidotajā darba grupā notikušajām diskusijām, minētais Padomes sastāvs tika atzīts par piemērotāko Padomes darba sekmīgai nodrošināšanai. 
Fonda padomes sastāvā ir veselības, finanšu, labklājības ministrs vai to deleģētie pārstāvji, pārstāvis no darba devēju organizācijas, kas ir pārstāvēta Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, pārstāvis no darbinieku organizācijas (arodbiedrības), kas ir pārstāvēta Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Saeimas deputāts no Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas, pacientus pārstāvošas organizācijas pārstāvis un pārstāvis no ārstniecības personu profesionālās organizācijas. Fonda padomē biedrību un nodibinājumu pārstāvjus izraugās uz četriem gadiem. Fonda padomē iekļauto biedrību un nodibinājumu pārstāvju pilnvaras turpinās līdz noteiktā kārtībā tiek izraudzīti citi biedrības un nodibinājumu pārstāvji, kurus deleģē darbam Fonda padomē. Biedrības un nodibinājumi vienu un to pašu pārstāvi nevar deleģēt par Fonda padomes locekli vairāk kā divas reizes pēc kārtas. Fonda padomes priekšsēdētājs tiek ievēlēts ar vienkāršu balsu vairākumu no Fonda padomes locekļu vidus. Padomei balsojot par Padomes priekšsēdētāju vai priekšsēdētāja vietnieku, šī amata pretendents nevar balsot pats par sevi. Biedrības un nodibinājumi pārstāvjus darbībai Fonda padomē ieceļ ar biedrības vai nodibinājuma augstākās lēmējinstitūcijas lēmumu vai tās statūtos noteikto kārtību. Fonda padomes darbības organizācija un prasības Fonda padomes locekļiem tiek noteiktas Fonda nolikumā. Fonda padomes locekļi savus lēmumus pieņem patstāvīgi, balstoties uz  attīstības plānošanas dokumentiem un normatīvajiem aktiem.
Fonda padomes galvenā loma būs nodrošināt Fonda darbības stratēģisko vadību. Fonda padomei kā stratēģiskās vadības vienībai būs plašas lēmumu pieņemšanas jomas gan attiecībā uz veselības aprūpes budžeta izlietojumu, gan pakalpojumu klāstu, gan veselības aprūpes prioritātēm. Radīsies elastība, kas ļaus ātrāk reaģēt uz veselības aprūpes sistēmas vajadzībām un sabiedrības pieprasījumu. Padomes struktūra ietvers dažādu interešu grupu pārstāvjus, nodrošinot līdzsvarotu lēmumu pieņemšanu, veicinot visu pušu vajadzību un interešu ievērošanu. Padome uzraudzīs veselības aprūpes finansējuma izlietojumu, ļaujot izvairīties no politisko svārstību ietekmes. Kopumā tiek veidota tāda pārvaldības sistēma, kas Fondam salīdzinājumā ar Nacionālo veselības dienestu dotu priekšrocības budžeta elastīgas plānošanas, dažādu interešu grupu pārstāvības lēmumu pieņemšanas un mērķtiecīgas stratēģiskās plānošanas ziņā. Tas palīdzētu pieņemt izsvērtus, ilgtspējīgus un efektīvus lēmumus, kas atbilstu sabiedrības interesēm un ilgtermiņa mērķiem.
Fonds tiek veidots, lai iesaistītu sabiedrības grupas lēmumu pieņemšanā un īstenotu caur transfertu saņemto budžeta līdzekļu neatkarīgu pārvaldību. Nozares speciālistu iesaiste politisku lēmumu pieņemšanā sniedz vairākus svarīgus ieguvumus, kas veicina labāku un efektīvāku politiku izstrādi. Nozares speciālisti ir augsti kvalificēti profesionāļi savās nozarēs, un viņu iesaiste ļauj politiskajiem pārstāvjiem pieņemt lēmumus, pamatojoties uz zinātniskiem datiem, analīzēm un pieredzi. Tas palīdz mazināt lēmumu pieņemšanas riskus, kas var rasties no nepilnīgas vai neprecīzas informācijas.
Nozares speciālisti var sniegt objektīvus, zinātniskos faktos un pierādījumos balstītus ieteikumus par sabiedrības vajadzībām un aktualitātēm veselības aprūpē. Līdz ar to tiktu identificētas ilgtermiņa sekas un risinājumi, kas varbūt nav acīmredzami politiskajā diskusijā. Tas var novērst īstermiņa lēmumu pieņemšanu, kas ilgtermiņā varētu būt nevēlama vai neefektīva.
Bez tam sabiedrības grupu iesaiste lēmumu pieņemšanā var piedāvāt novatoriskus risinājumus problēmām, kas varētu nebūt pamanītas vai ņemtas vērā. Sabiedrības grupu pārstāvju/nozares speciālistu pieredze un zināšanas var palīdzēt izstrādāt jaunus risinājumus, kas efektīvāk atbilst sabiedrības vajadzībām.
Ja lēmumu pieņemšanā tiek iesaistīti sabiedrības grupu pārstāvji, tas palielina sabiedrības uzticību politikai, jo cilvēki redz, ka tiek ņemti vērā to pārstāvji un profesionāļi, nevis tikai politiskie spēki. Sabiedrības/nozares speciālistu iesaiste var palīdzēt mazināt politiskos strīdus, piedāvājot risinājumus, kas balstās uz faktiem, nevis uz politiskām ideoloģijām. Tas var veicināt konstruktīvāku diskusiju un veidot vienotu redzējumu. Savukārt politiskie lēmumi, kas balstās uz ekspertu padomiem, bieži vien ir efektīvāki, jo tiek ņemti vērā visi faktori, kas ietekmē lēmuma īstenošanu, kā arī īstenošanas iespējas un potenciālās problēmas.
Kopumā šāds pārvaldības modelis ar sabiedrības grupu/nozares speciālistu iesaisti palīdzētu veidot izsvērtus, ilgtspējīgus un efektīvus politiskos lēmumus, kas labāk atbilst sabiedrības interesēm un ilgtermiņa mērķiem.
Fondam ir iespēja elastīgi veicināt jaunu tehnoloģiju ieviešanu, kas uzlabo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību. Jaunās tehnoloģijas var uzlabot ārstēšanu, samazināt izmaksas un palielināt pakalpojumu pieejamību. Piemēram, telemedicīna var palīdzēt sniegt ārstēšanu attālināti, padarot pakalpojumus pieejamākus reģionos, kur ir trūkums pēc speciālistiem.

Fonda budžets tiek finansēts no valsts budžeta  transferta no valsts budžeta dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem, t.sk. no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu sadales veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanai, saskaņā ar valsts budžeta likumu, un  valsts budžeta līdzekļiem veselības aprūpes jomu regulējošos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos, kas saistīti ar veselības aprūpes nodrošināšanu. Fonda ieņēmumus veidos arī ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļi, ieņēmumi no starptautiskajiem līgumiem par personu medicīnisko pakalpojumu izdevumu kompensācijas kārtību, citi pašu ieņēmumi, tai skaitā ieņēmumi no Fonda sniegtajiem maksas pakalpojumiem, un ziedojumi un dāvinājumi. Savukārt, Fonda finanšu līdzekļi tiek izlietoti šādu veselības aprūpes un farmaceita pakalpojumu apmaksai: primārajai veselības aprūpei, sekundārajai veselības aprūpei, terciārajai veselības aprūpei, neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, izņemot pirmsslimnīcas etapu, medicīniski profilaktiskiem pakalpojumiem, tajā skaitā valsts organizētā vēža skrīninga īstenošanai, ambulatorajai ārstēšanai paredzētajām zālēm, medicīniskajām ierīcēm un farmaceita pakalpojumiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu, medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību un farmaceita pakalpojumiem, kā arī citiem ar veselības aprūpes nodrošināšanu saistītajiem izdevumiem. Papildus skaidrojam, ka valsts organizētais vēža skrīnings ir īpaši izdalīts no citiem profilaktiskajiem pakalpojumiem, jo skrīnings ir būtiska profilakses joma, kas tiek dalīta starp Slimību profilakses un kontroles centru un šobrīd Dienestu. SPKC organizē skrīningu, bet NVD to īsteno, līdz ar to jānodala abu iestāžu kompetence skrīninga jomā.

Fonds tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem ar transferta principu, kas nodrošina finansējuma pārvaldības elastību, ka budžeta plānošana nav saistīta ar kalendāro gadu (31.decembri). Iepriekšējo periodu finansējuma neizlietotais atlikums tiks izlietots saskaņā ar Fonda Padomes lēmumu, pamatojoties uz Fonda direktora priekšlikumiem. Priekšlikumā par iepriekšējo periodu finansējuma neizlietotā atlikuma izlietojumu iekļaus izlietojamo līdzekļu apjomu un sadalījumu. Šobrīd esošā finansējuma izlietojuma sasaiste ar kalendārā gada beigām, nav efektīvs pakalpojumu nodrošināšanā gadījumos, kad līdzekļu atlikums būtu jānovirza jauniem pakalpojumiem vai pakalpojumiem, pēc kuriem konkrētā laika periodā ir augstāks sabiedrības pieprasījums.
Fonda izveide ir svarīga, lai nodrošinātu efektīvāku un ilgtspējīgāku veselības aprūpes pakalpojumu pārvaldību un izvērtētu šo pakalpojumu nepieciešamību iedzīvotājiem it īpaši, tām sabiedrības grupām, kurām tas ir vairāk nepieciešams  analizējot sniegto veselības aprūpes pakalpojumu klāstu un apjoma rādītājus valstī gan valsts, gan privāto līdzekļu apmaksātus.
Līdz ar to Fonda  rīcībā būtu līdzekļi, lai sabiedrībai veselības aprūpe būtu  pieejama atbilstoši tās vajadzībām konkrētā laika periodā - optimālā resursu sadale, lai izvairītos no pārmērīgiem izdevumiem un nodrošinātu ilgtspējīgu veselības aprūpes sistēmu. Jo viens no galvenajiem Fonda uzdevumiem ir organizēt pakalpojumu pieejamību, vienlaikus kontrolējot izdevumus, nodrošinot, ka šie resursi tiek izmantoti efektīvi.
Vienlaikus, izstrādājot Fonda budžeta veidošanas principus, par pamatu tika ņemti spēkā esošie valsts budžeta veidošanu noteicošie normatīvie akti, kā arī likumā “Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību” ” (pieņemti Saeimā 2024. gada 4. decembrī, publicēti Latvijas Vēstnesī Nr. 248 2024. gada 19. decembrī) iekļautās normas. Attiecīgi, lai nodrošinātu pārskatāmu Fonda budžeta veidošanas procesu, likumprojektā ir paredzēts, ka ņemot vērā kārtējā saimnieciskajā gadā apstiprināto ikgadējā valsts budžeta likuma projekta izstrādes grafiku, Fonda padome iesniedz Veselības ministrijai informāciju par Fonda izdevumu politikas stratēģiju un virzieniem, Fonda budžeta izdevumu kopapjomu un struktūru, kā arī programmu finansiālajiem rādītājiem par iepriekšējo saimniecisko gadu, kārtējo gadu un vidējam termiņam saskaņā ar budžeta klasifikāciju, norādot budžeta līdzekļu izmantošanas mērķi un sasniedzamos rezultatīvos rādītājus atbilstoši politikas un darbības jomām un budžeta programmām.   

Fonda līdzekļi, kas ir saņemti no valsts budžeta, glabāsies Valsts kasē. Papildus, likumprojekts paredz, ka Valsts kasē glabāsies arī 17.panta pirmās daļas 3.punktā iekļautie līdzekļi no ieņēmumiem atbilstoši noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošajiem Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem un ES pilsoņiem (EVAK) sniegtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem, par kuriem no valsts budžeta līdzekļiem ir veikti izdevumi ārstniecības iestādēm.

Šāds princips ir nepieciešams, jo spēkā esošie noslēgtie starptautiskie līgumi paredz tajos ietverto personu loku ārstēšanu Latvijas ārstniecības iestādēs. Sākotnēji izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem, secīgi saņemot ieņēmumus no starptautiskajos līgumos noteiktajām valstīm un veicot valsts budžeta līdzekļu atjaunošanu un to izmantošanu veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai. Tādējādi, ieņēmumi no starptautiskajiem līgumiem par personu medicīnisko pakalpojumu izdevumu kompensācijas kārtību pēc mērķa un būtības ir pielīdzināmi valsts budžeta līdzekļiem. Šāds līdzekļu atjaunošanas princips darbojas attiecībā uz Nacionālo veselības dienestu un tas pats būtu attiecināms arī uz Fondu.

Fondam paredzētas tiesības ņemt aizņēmumus kredītiestādē vai Valsts kasē, ja to ir saskaņojusi Fonda padome, Ministru kabinets ir pieņēmis attiecīgu lēmumu un Saeima ar atsevišķu lēmumu ir piekritusi, ievērojot likumā par valsts budžetu kārtējam gadam un budžeta ietvaru vidējam termiņam noteikto. Valsts aizdevuma nosacījumi tiek noteikti Ministru kabineta lēmumā.

Fonds neadministrē likumprojekta 6. pantā noteikto citu resoru veselības aprūpes finansējumu. Ministru kabinets nosaka veselības aprūpes pakalpojumus, kuriem novirza valsts budžeta dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem līdzekļus, kas piešķirti Tieslietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un Iekšlietu ministrijas veselības aprūpes nodrošināšanas programmām, personu grupas, kurām ir tiesības saņemt minētos veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī pacientu grupas, kurām no šajā pantā minētajiem finanšu līdzekļiem sedz pacienta līdzmaksājumu.


Ministrijas un Fonda kompetences. Veselības politikas veidošana ir Veselības ministrijas neatņemamā kompetence. Veselības ministrija veselības aprūpes finansēšanas jomā izstrādā veselības aprūpes finansēšanas politiku un valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas politiku, kā arī uzrauga tās īstenošanu. Ministrija pieņem lēmumus stratēģiskā/ politiskā līmenī, nosakot stratēģiski/ sistēmiski svarīgās jomas veselības aprūpē, piemēram, Ministrija nosaka pakalpojumu apjoma minimumu, kāds būtu jānodrošina pierobežu reģionos, ņemot vērā drošības apsvērumus, apdzīvotības blīvumu, pacientu struktūru un citus kritērijus, savukārt, Fonda kompetencē ir šo pakalpojumu nodrošināšana, līgumpartneru izvēle, kvalitātes kontrole un citi pakalpojumu administrēšanas jautājumi. Fonds veic kvalitātes uzraudzību un nosaka kritērijus veselības pakalpojumu sniedzējiem caur līgumu un līguma izpildei saistošiem dokumentiem un padomes lēmumiem, lai nodrošinātu augstu pakalpojumu kvalitāti un drošību pacientiem, negrozot ārējos normatīvos aktus. Tādējādi tiks nodrošināts, ka veselības aprūpes pakalpojumi tiek sniegti saskaņā ar sabiedrības aktuālajām vajadzībām, tostarp atbalstot neaizsargātākās grupas, piemēram, pensionārus, bērnus un cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

Likumprojekts paredz, ka pēc 5 gadu pārejas perioda var tikt izveidota Fonda makroekonomiskā rezerve. Tā ir rezerve, lai mazinātu makroekonomisko izmaiņu radītos riskus Fonda budžetam. Makroekonomiskā rezerve var tikt veidota no likumprojekta 17. panta pirmās daļas 1. punktā minētajiem Fonda līdzekļiem, tas ir, valsts budžeta  transferta no veselības aprūpes, tai skaitā farmācijas pakalpojumu, nodrošināšanai un sabiedrības veselībai paredzētajiem līdzekļiem. Makroekonomisko rezervi veido, pamatojoties uz Fonda padomes lēmumu, kuru apstiprina Ministru kabinets.  Makroekonomiskās rezerves apjoms ir ne vairāk kā 5 procenti no iepriekšminētajiem līdzekļiem un tajā tiks ieskaitīti vismaz 2 procenti no to apjoma gadā, līdz tiek sasniegts vai atjaunots noteiktais makroekonomiskās rezerves apmērs. Tā ir izmantojama tikai veselības aprūpes nozarē makroekonomisko izmaiņu radīto risku segšanai, pamatojoties uz Fonda padomes lēmumu, kuru apstiprina Ministru kabinets.  Makroekonomiskā rezerve tiks veidota kā fiziskā naudas līdzekļu nodalīšana no pārējiem Fonda līdzekļiem un glabāsies kontā Valsts kasē.


Savukārt, likumprojektam stājoties spēkā, tiks veidota Fonda riska rezerve. Tā  paredzēta, lai nodrošinātu pakalpojumus, pēc kuriem sabiedrībā ir strauji pieaudzis pieprasījums konkrētos laika periodos. Riska rezerves resursi arī tiktu izmantoti jaunu vai inovatīvu pakalpojumu ieviešanai. Riska rezerve tiks veidota no likumprojekta 17. panta pirmās daļas 1. punktā minētajiem Fonda līdzekļiem, tas ir, valsts budžeta  transferta no veselības aprūpes, tai skaitā farmācijas pakalpojumu, nodrošināšanai un sabiedrības veselībai paredzētajiem līdzekļiem. Riska rezervi varēs ieviest ar Fonda padomes lēmumu, un tās lielums būs ne vairāk kā 1,5 procenti no iepriekšminētajiem līdzekļiem. Lēmums par Fonda riska rezerves izlietojumu tiks pieņemts Fonda padomē. Fonda riska rezerve glabāsies kontā Valsts kasē.

Ieguldījumi medicīnas tehnoloģiju inovācijās ir būtiski, jo tās sniedz daudzus ieguvumus gan pacientiem, gan veselības aprūpes sistēmām kopumā. Šie ieguldījumi var ievērojami uzlabot ārstēšanas kvalitāti, palielināt pieejamību, samazināt izmaksas un veicināt veselības aprūpes nozares attīstību. Uzlabojas ārstēšanas kvalitāte un efektivitāte, jo inovācijas medicīnas tehnoloģijās ļauj izstrādāt precīzākas un efektīvākas diagnostikas un ārstēšanas metodes. Jaunas tehnoloģijas, piemēram, attēlu diagnostika - apstrāde, robotizētās ķirurģijas sistēmas un personalizēta medicīna, sniedz ārstiem vairāk iespēju precīzi noteikt slimību stadijas un izvēlēties optimālu ārstēšanu. Piemēram, mākslīgā intelekta tehnoloģiju izmantošana diagnožu precizēšanai palīdz noteikt slimības agrīnā stadijā, kas ļauj veikt efektīvāku ārstēšanu un uzlabo pakalpojuma kvalitāti. Samazinās veselības aprūpes izmaksas ilgtermiņā, uzlabojot procedūru efektivitāti, samazinot ārstēšanas laiku un novēršot nevajadzīgu/ kļūdainu ārstēšanu.
Jaunas tehnoloģijas veicina ārstēšanas pieejamību cilvēkiem, kas dzīvo attālākos vai nepietiekami apkalpotos reģionos. Inovācijas, piemēram, telemedicīna, mobilās veselības lietotnes un mājas aprūpes ierīces, ļauj pacientiem saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību, pat ja viņiem nav pieejama tuvākā slimnīca vai speciālists.
Papildus,  jaunas medicīnas tehnoloģijas var ievērojami uzlabot pacientu dzīves kvalitāti, padarot ārstēšanas procesu mazāk invazīvu, sāpīgu un laikietilpīgu. Tas ietver uzlabotu rehabilitāciju, vieglāku piekļuvi ārstēšanai un mazāku blakusparādību risku.
Ieguldījumi medicīnas tehnoloģiju inovācijās ne tikai uzlabo veselības aprūpi, bet arī rada jaunas darba vietas un veicina ekonomisko izaugsmi. Jaunas tehnoloģijas prasa jaunas prasmes un ekspertus, kā arī rada iespējas uzņēmējdarbībai un investīcijām veselības tehnoloģiju nozarē.
Līdz ar to inovācijas medicīnā ne tikai uzlabo pacientu dzīvi un ārstēšanas rezultātus, bet arī veicina veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, samazina izmaksas un uzlabo pieejamību.


[1] Briede J., Danovskis E. Publisko tiesību subjektu civiltiesiskais statuss. Jurista vārds, 2012 /Nr.7 (706).

[2] Par Radio un televīzijas likuma 46. panta sestās, septītās, astotās un devītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 58. un 91. pantam: Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. 2006-05-01. Latvijas Vēstnesis, 24.10.2006.,Nr. 169(3537), 13.1. punkts.

Normatīvā regulējuma izmaiņu apjoms,  identificēta regulējuma ietekme uz sabiedrības apmierinātību, labklājību, veselības aprūpes pieejamību. 

Izvērtēšanas rezultātā tiek iegūtas pamatotas atziņas par normatīvā akta efektivitāti un atbilstību sabiedrības vajadzībām, kā arī identificēti nepieciešamie uzlabojumi.