Anotācija (ex-ante)

Spēkā esošā likumā "Par piesārņojumu" ietvertais regulējums rada grūtības piemērošanā, jo normas ir attiecināmas uz dažādu subjektu loku, līdz ar to rodas dažādas interpretācijas  iespējas. Lai to risinātu ir nepieciešams nodalīt jomas, kas ir valstiski nozīmīgas pašas par sevi, no jomām, kas ir attiecināmas uz piesārņojošo darbību veicējiem. Tā, piemēram, klimata pārmaiņu joma ir valstiski nozīmīga un ietver dažādus pasākumus, kas valstij un dažādiem subjektiem ir jādara, lai ar savām rīcībām sekmētu situācijas uzlabošanos. Arī gaisa aizsardzības jomā ir būtiski izdot savu likumu, jo tā ir valstiski svarīga joma, kurai nepieciešams savs regulējums, līdzīgi kā tādi eksistē arī ūdens apsaimniekošanas un atkritumu apsaimniekošanas jomās. Ņemot vērā visai Latvijai uzliktos pienākumus sasniegt noteiktus gaisa kvalitātes mērķus un panākt gaisa kvalitātes uzlabošanos, ir svarīgi ar normatīvo regulējumu noteikt pamatprincipus un veicamās rīcības, kas attiecināmas uz plašu subjektu loku.

Likumprojektā tiek regulēti šādi jautājumi:  
- gaisa kvalitātes novērtēšana un emisiju uzskaite; 
- gaisa aizsardzības mērķi un rīcības plāni; 
- dažādu darbību radītā gaisa piesārņojuma un traucējošu smaku samazināšana; 
- iesaistīto iestāžu kompetences gaisa aizsardzības jomas politikas īstenošanā;  
- informācija un ziņojumi; 
- administratīvie pārkāpumi gaisa piesārņojuma jomā. 

Likumprojekts sastāv no sešām nodaļām: 
I  nodaļa. Vispārīgie noteikumi. 
II nodaļa. Gaisa kvalitātes novērtēšana un emisiju uzskaite. 
III nodaļa. Gaisa aizsardzības mērķi un rīcības plāni. 
IV nodaļa. Dažādu darbību radītā gaisa piesārņojuma un traucējošu smaku samazināšana. 
V nodaļa. Informācija un ziņojumi. 
VI nodaļa. Administratīvie pārkāpumi gaisa piesārņojuma jomā un kompetence administratīvo pārkāpumu procesā. 
 
Likumprojekts pamatā pārņem esošajos normatīvajos aktos noteiktās prasības. Pilnīgi jaunas prasības noteiktas likumprojekta 16.-18. pantā, kā arī 27.pantā, vienlaikus pārējos pantos iekļautas normas no spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, veicot šo normu aktualizēšanu atbilstoši esošajai situācijai.
 
Šobrīd gaisa aizsardzības jomas jautājumi, tai skaitā, gaisa aizsardzības jomas ES tiesību aktos noteiktās prasības, ir iekļautas likumā “Par piesārņojumu”, kā arī Ķīmisko vielu likumā un uz šo likumu pamata izdotajos MK noteikumos (skatīt anotācijas 4.sadaļu).  Šie normatīvie akti šobrīd pilnībā pārņem gaisa aizsardzības jomas ES tiesību aktos noteiktās prasības. Līdz ar to līdz likumprojekta un uz tā pamata izdoto noteikumu spēkā stāšanās datumam esošās ES tiesību aktos noteiktās saistības būs izpildītas.

Likumprojektā ir iekļauti galvenie pamatprincipi, virzieni, pienākumi gaisa piesārņojuma jomā, noteiktas kompetences, atļauju veidi, iestādes, kas atbildīgas par to izsniegšanu, iestādes, kurās var šīs atļaujas apstrīdēt, kontroles iestādes, administratīvo pārkāpumu sodi un iestādes, kas tos piemēro gaisa piesārņojuma jomā.

Savukārt Ministru kabinetam pamatā tiek deleģēts noteikt likuma normu izpildes palīglīdzekļus - kārtības (kas ietver visu, kas saistīts ar dažādu procedūru veikšanu, tai skaitā, prasības par iesniegumu iesniegšanu un atļauju izsniegšanu, termiņus un formu kādā tas tiek veikts), prasības, normatīvus, mērķus, plānu izstrādes kārtību, saturu, iesaistīto iestāžu pienākumus. Likumprojektā iekļautie deleģējumi Ministru kabinetam izdot noteikumus ir formulēti vispārīgi, ievērojot vides jomas specifiku un tie ir interpretējami paplašināti.


Kopumā likumprojektā ietverti šādi panti: 

1. pants. 
Ietver svarīgāko terminu skaidrojumus, kas tiek lietoti likumprojektā, lai varētu uztvert likumprojektā iekļauto normu būtību.  

Minētie termini izriet no Ministru kabineta 2009. gada 3. novembra noteikumu Nr. 1290 “Noteikumi par gaisa kvalitāti” (turpmāk – MK Gaisa kvalitātes noteikumi) 1. punkta, 2.8., 2.9., 2.10., 2.11., 2.12., 2.24. un 2.30. apakšpunkta, kā arī Ministru kabineta 2018. gada 2. oktobra noteikumu Nr. 614 “Kopējo gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas un uzskaites noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 614) 2.1. apakšpunkta. 

Likumprojekts izpratnē "apkures iekārtas" ir visas individuālās un lokālās apkures iekārtas apkures iekārtas, kurām nav izsniegtas atļaujas A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai vai kuras nav reģistrētas C kategorijas darbībai atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai.

2. pants. 
Definē likumprojekta mērķi. 

3. pants. 
Nosaka likumprojekta darbības jomu. Pārņem likuma “Par piesārņojumu” pirmās daļas 3) punktu un 2.1 daļu. 

4. pants. 
Pārņem prasības, kas izriet no MK Gaisa kvalitātes noteikumu 9. punkta, 11. punkta un 11. pielikuma 1. punkta. Pants nosaka galvenos principus attiecībā uz gaisa kvalitātes novērtējuma (mērījumu, gaisa kvalitātes modelēšanas) veikšanu. ES tiesību akti noteic, ka katrai valstij ir jāizveido atbilstošas zonas un aglomerācijas, kurās jāveic gaisa kvalitātes mērījumi un par to jāpaziņo Eiropas Komisijai (turpmāk – EK). Vienlaikus noteikts, ka mērījumi netiek veikti darba vidē, kā arī teritorijās, kas sabiedrības locekļiem nav pieejamas.
 
5. pants.
Šajā pantā noteikti galvenie gaisa kvalitātes novērtējuma veikšanas mērķi.

Iekļauts arī deleģējums Ministru kabinetam, kas izriet no Likuma “Par piesārņojumu” 12. panta otrās daļas 3) punkta un paredz, ka Ministru kabinets nosaka mērāmās gaisu piesārņojošās vielas, gaisa kvalitātes novērtēšanas paņēmienus un mērījumu metodes, novērtēšanas veikšanas biežumu, kritērijus monitoringa staciju skaita un atrašanās vietas izvēlei, kā arī citas prasības, kas jāievēro veicot gaisa kvalitātes novērtēšanu, lai iegūtos datus un informāciju var uzskatīt par ticamu un reprezentatīvu. Iepriekš noteiktais deleģējums precizēts, lai precīzāk noteiktu Ministru kabineta pilnvaras attiecībā uz gaisa kvalitātes novērtējuma veikšanu. Šobrīd šīs prasības iekļautas MK Gaisa kvalitātes noteikumos. 

6.pants.
Pārņem prasības, kas izriet no MK gaisa kvalitātes noteikumu 8.1, daļēji 8.2 un 8.3 punkta. ES regulējums paredz, ka katrai valstij ir jānosaka nacionālā references laboratorija gaisa kvalitāte jomā, kura būtu atbildīga par valsts monitoringa tīkla izveidi un šo staciju uzturēšanu, mērījumu veikšanu un mērījumu precizitātes nodrošināšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā valsts monitoringa tīklā izmantoto metožu līdzvērtīguma pierādīšanu. 

Likumprojektā lietotais termins "valsts monitoringa tīkls" ietver tās gaisa kvalitātes monitoringa stacijas, kas ir uzstādītas, lai izpildītu ES tiesību akots noteiktās prasības attiecībā uz valstī nepieciešamo staciju skaitu un to kvalitāti un kuru mērījumu rezultāti tiek oficiāli ziņoti Eiropas Savienības institūcijām. 

Likumprojektā definēta atbildīgā iestāde Latvijā par gaisa kvalitātes novērtējuma veikšanu - valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību „Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” (turpmāk – LVĢMC).  

7.pants.
Pārņem MK Gaisa kvalitātes noteikumu 8.6 un 45.5.punktu.
Lai sabiedrībai sniegtu ticamu informāciju par esošo gaisa kvalitāti un lēmumu pieņemšanā izmantotu pamatotus un ticamus gaisa kvalitātes datus, likumprojekts paredz, ka valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī operatoriem, kas tālāk iegūtos gaisa kvalitātes mērījumu datus izmantos sabiedrības informēšanai (tai skaitā, arī atspoguļojot informāciju dažādos politikas plānošanas un teritorijas attīstības plānošanas dokumentos) vai arī iegūtos datus izmanto gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības programmas izstrādei vai normatīvo aktu izpildes kontrolei jānodrošina, ka mērījumus veic akreditēta laboratorija. 

Vienlaikus var būt gadījumi, kad pašvaldība vai kāda cita zinātniskā institūcija vēlas indikatīvā līmenī apzināt kāda ir gaisa kvalitāte vai veikt kādu zinātnisko izpēti. Šādos gadījumos iestāde, kas veic gaisa kvalitātes mērījumus varēs arī neievērot iepriekš noteiktās prasības, taču tādā gadījumā šos datus varēs uzskatīt tikai par aptuveniem un nebūtu pieļaujama to izmantošana kādu lēmumu pieņemšanai (piemēram, lēmumi par jaunu objektu būvniecību un to radīto ietekmi uz gaisa kvalitāti) vai arī politikas plānošanas dokumentu, teritorijas attīstības plānošanas dokumentu un pašvaldību saistošo noteikumu izstrādi. Publicējot šādus datus sabiedrībai būs jānorāda, ka iegūtie dati par gaisa kvalitāti ir aptuveni un iegūti ar mazāk precīzām metodēm.

8. pants.
Pārņem likuma “Par piesārņojumu” 16.1 pantu. Gaisu piesārņojošo vielu emisiju uzskaite valsts līmenī.  

Šī panta pirmajā daļā noteikts, ka LVĢMC ir Latvijā atbildīgā iestāde par emisiju ziņojumu sagatavošanu un emisiju aprēķinu veikšanu. LVĢMC,  valsts zinātniskais institūts "Fizikālās enerģētikas institūts", Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava", sadarbojoties ar Klimata un enerģētikas ministriju, Ekonomikas ministriju, Zemkopības ministriju, Satiksmes ministriju, veic valsts kopējo gaisu piesārņojošo vielu emisijas aprēķinu un prognožu izstrādi, kā arī novērtē gaisa piesārņojuma politikas ietekmi uz gaisu piesārņojošo vielu emisijām. 

Otrajā daļa: 
Ministru kabinetam tiek deleģēts noteikt kārtību, kādā tiek izveidota  gaisu piesārņojošo vielu emisijas aprēķinu un prognožu sagatavošanas nacionālā sistēma un vērtēta gaisa piesārņojuma radītā ietekme uz ekosistēmām, kā arī  prasības, kas jāievēro veicot emisiju aprēķinus un emisiju aprēķinu veikšanā iesaistītās iestādes un to uzdevumus. Šobrīd šīs prasības iekļautas MK noteikumos Nr. 614. 

9. pants. 
Pārņem likuma “Par piesārņojumu” 16.2 panta pirmo daļu. Lai samazinātu gaisa piesārņojumu valsts līmenī, likumprojekts deleģē Ministru kabinetam noteikt valsts līmeņa emisiju samazināšanas mērķus 2020.-2030.gadam. Šobrīd šie emisiju samazināšanas mērķi ir iekļauti MK noteikumos Nr. 614. 

10. pants. 
Pārņem likuma “Par piesārņojumu” 16.² panta  otro, trešo un ceturto daļu un nosaka prasības par valsts līmeņa gaisa piesārņojuma samazināšanas plāna izstrādi. Šobrīd ir izstrādāts “Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2020.-2030. gadam”, kas 2020. gada aprīlī apstiprināts Ministru kabinetā. Plāns izstrādāts, lai nodrošinātu Latvijai noteikto gaisa aizsardzības mērķu sasniegšanu un gaisa piesārņojuma samazināšanu valstī kopumā un to nepieciešams ik pēc četriem gadiem aktualizēt. Tā kā pirmais Latvijas izstrādātais plāns tika iesniegts EK ar novēlošanos 2020.gada aprīlī (direktīvas termiņš bija 2019.gads), tad aktualizētā versija jāiesniedz - 2024.gada aprīlī. Attiecīgi nākošā aktualizētā plāna iesniegšanas termiņš būs atkarīgs no tā, kurā datumā Latvija Eiropas Komisijā iesniegs pēdējo aktualizēto plāna versiju. 
Ministru kabinetam tiek deleģēts noteikt plāna saturu un izstrādes kārtību. Šobrīd šīs prasības iekļautas MK noteikumos Nr. 614.

Šajā pantā paredzēts, ka Ministru kabinets nepieciešamības gadījumā var izdot MK noteikumus, lai ierobežotu dažādu nozaru radīto gaisa piesārņojumu. Lai būtu iespējams sasniegt gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas mērķus laika periodā no 2020. līdz 2030. gadam, nākotnē var rasties nepieciešamība noteikt kādas papildus prasības kādam no tautsaimniecības sektoriem. Esošās emisiju prognozes liecina, ka Latvijai var rasties problēmas ar vairākām vielām noteikto mērķu izpildi. Lai nebūtu jārada lieks administratīvais slogs saistībā ar likuma grozīšanu gadījumā, ja kādai tautsaimniecības nozarei būtu nepieciešams noteikt papildus prasības, likumprojektā iekļauts deleģējums šāda regulējuma izstrādei.

Šādu Ministru kabineta regulējumu būtu vēlams izstrādāt gadījumos, kad tas ir atzīts par efektīvāko pasākumu noteikto gaisa piesārņojuma samazināšanas mērķu nodrošināšanai. Valsts līmeņa gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānā būtu jāpamato šāda regulējuma nepieciešamība un jānovērtē vai noteikto mērķu nodrošināšanai visefektīvākā rīcība būtu papildus prasību noteikšana Ministru kabineta regulējumā. Pirms papildus regulējuma izstrādes jāizvērtē vai mērķu sasniegšana nav iespējama arī īstenojot finansiālā atbalsta pasākumus vai kādus citus pasākumus, kuru īstenošanai nav nepieciešams izstrādāt MK noteikumus.

11. pants. 
Daļēji pārņem likuma “Par piesārņojumu” 12. panta otro daļu un 13. panta pirmo daļu. Likumprojekta 11.pants deleģē Ministru kabinetam noteikt gaisa kvalitātes normatīvu, mērķu un citu rādītāju skaitliskās vērtības. Šobrīd šīs prasības iekļautas MK Gaisa kvalitātes noteikumos un tie nosaka šādu gaisa kvalitātes mērķu un citu rādītāju skaitliskās vērtības – apakšējais un augšējais piesārņojuma novērtēšanas slieksnis, ekspozīcijas koncentrācijas mērķlielums, iedzīvotāju informēšanas rādītājs, ilgtermiņa mērķis, kritiskais piesārņojuma līmenis ekosistēmu aizsardzībai, pielaides robeža, trauksmes līmenis, valsts ekspozīcijas samazināšanas mērķis, vidējais ekspozīcijas rādītājs. Gaisa kvalitātes normatīvi tiek iedalīti tādos, kas tiek noteikti ar mērķi aizsargāt cilvēku veselību un tādos, kas tiek noteikti, lai aizsargātu vidi (piemēram, ozonam noteiktais mērķlielums veģetācijas aizsardzībai). 

12. pants. 
Ietverti galvenie pamatprincipi, kas jāievēro valsts un pašvaldības iestādēm, lai uzlabotu gaisa kvalitāti gan tajās teritorijās, kur jau ir novērojami atļauto līmeņu pārsniegumi, gan tajās, kur šie līmeņi vēl nav pārsniegti. Šī norma pārņem Direktīvas 2008/50/EK 12.pantā noteikto prasību: "Zonās un aglomerācijās, kur sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda, PM₁₀, PM_2,5, svina, benzola un oglekļa oksīda koncentrācija gaisā ir mazāka par attiecīgajiem robežlielumiem, dalībvalstis nodrošina, ka minēto piesārņojošo vielu līmenis ir zemāks par robežlielumiem, un tiecas saglabāt labāko gaisa kvalitāti, kas atbilst ilgtspējīgai attīstībai." Tā kā katrā valstī, pilsētā un pilsētas teritorijā ir atšķirīga situācija, tāpēc to kāda būtu labākā iespējamā gaisa kvalitāte būtu jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi. 

13., 14. un 15.pants.
Pārņem likuma “Par piesārņojumu” 17. panta 2.1, 2.2 un trešo daļu un daļēji arī 12. panta otrās daļas 4. punktu. Iekļautas arī prasības, kas noteiktas MK Gaisa kvalitātes noteikumu  24. punktā un daļēji 25., 26., 27., 31. un 40. punktā. Pantā ietvertas prasības saistībā ar pašvaldību līmeņa gaisa kvalitātes plānu izstrādi. ES regulējuma prasības noteic, ka visā Latvijas teritorijā visās gaisa kvalitātes monitoringa stacijās gaisu piesārņojošo vielu koncentrācija nedrīkst pārsniegt ES noteiktos gaisa kvalitātes normatīvus. Līdz ar to gadījumos, ja kādā pašvaldībā šie normatīvi tiek pārsniegti vai pastāv risks tos pārsniegt pašvaldībai sadarbībā ar KEM ir jārīkojas un jāizstrādā atbilstošs gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns, kurā ietver pasākumus, lai uzlabotu situāciju konkrētajā teritorijā, kā arī šie pasākumi jāīsteno.

Kopumā šajos pantos minēti trīs veidu gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni, ko var izstrādāt pašvaldības:
1) ilgtermiņa gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns - tiek izstrādāts uz 5 gadu periodu un tajā tiek iekļauti pasākumi, kurus var veikt tuvāko 5 gadu periodā. Piemēram, šādu plānu līdz šim ir izstrādājusi Rīgas dome - aktuālākā versija: "Rīgas valstspilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programma 2021.-2025. gadam".
2) īstermiņa pasākumu plāns - plāns, kurā iekļauj neatliekamus un steidzami veicamus pasākumus gadījumā, ja trīs stundas pēc kārtas tiek pārsniegts trauksmes līmenis (tiek noteikts slāpekļa dioksīdam un sēra dioksīdam), kas ir ļoti augsts piesārņojuma līmenis un līdz šim Latvijā nav konstatēts. Šādi plāni Latvijā līdz šim nav izstrādāti, bet citās pilsētās tajos tiek iekļauti tādi īstermiņa pasākumi, kā, piemēram, aizliegums noteiktās teritorijās un dienās ar augstu gaisa piesārņojumu izmantot autotransportu vai kamīnus, kuros dedzina koksnes kurināmo u.c. ārkārtēji veicami pasākumi.
3) pārrobežu gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns - plāns, ko izstrādā kopīgi ar citām valstīm, ja galvenais gaisa piesārņojuma iemesls Latvijas teritorijā ir gaisa piesārņojuma pārnese no citas valsts.

15. pants.
Pants deleģē  Ministru kabinetam noteikt pašvaldību gaisa kvalitātes plāna saturu un izstrādes kārtību. Šobrīd šīs prasības iekļautas MK Gaisa kvalitātes noteikumos. 

13., 14. un 15. pantā minētos "piesārņojuma novērtēšanas sliekšņus", "trauksmes līmeni" un  "ilgtermiņa mērķi ozonam" nosaka Ministru kabinets atbilstoši likumprojekta 9.pantā iekļautajam deleģējumam.

16. pants. 
Pants, kas daļēji pārņemts no MK Gaisa kvalitātes noteikumu 34. punkta, kurš noteic, ka pašvaldībām, izstrādājot ilgtermiņa gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus jānovērtē paredzamās satiksmes intensitātes pieaugumu, ko nākotnē var radīt jaunu objektu būvniecība, un tā radīto ietekmi uz gaisa kvalitāti, pamatojot to ar gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanu. Šajā pantā iekļautās prasības attiecas uz tiem teritorijas plānojumiem, kas tiek izstrādāti pēc šī likuma spēkā stāšanās brīža.

Praksē konstatēts, ka bieži vien ilgtermiņa gaisa kvalitātes uzlabošanas plāna izstrādes stadijā ir jau par vēlu veikt šādu izvērtējumu, jo plānotā pilsētas attīstība un teritorijas attīstības virzieni jau noteikti un apstiprināti teritorijas plānošanas izstrādes procesā un tie nevar vairs tikt mainīti.  Stadijā, kad jau ir veikta teritorijas apbūve un attīstīti dažādi projekti dažkārt ir pat neiespējami novērst negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību, ko rada nepārdomāta teritorijas apbūve un jaunu projektu attīstīšana. Nepārdomāta teritoriālā plānošana, kas neņem vērā potenciālos traucējumus un iespējamo gaisa un smaku piesārņojumu var novest pie dažādām konfliktsituācijām starp pašvaldību, uzņēmumu un vietējiem iedzīvotājiem. Ja uzņēmums, kas, piemēram, rada traucējošas smakas vai gaisu piesārņojošo vielu emisijas, atrodas tuvu apdzīvotām vietām, tad droši var apgalvot, ka konflikti ar iedzīvotajiem ir neizbēgami. Tādēļ lielā daļā gadījumu daudz efektīvāk ir risināt iespējamās problēmas jau objektu projektēšanas un būvniecības stadijā, kā arī veicot attiecīgās teritorijas plānojumu izstrādi. Līdz ar to šajā pantā tiek ierosināts noteikt, ka pašvaldībai, izstrādājot teritorijas plānošanas dokumentus, būtu jāizvērtē, vai ierosinātās izmaiņas nepasliktinās gaisa kvalitāti un neradīs problēmas ar atbilstošas gaisa kvalitātes nodrošināšanu nākotnē. 

Likumprojektā paredzēts, ka detalizētāks novērtējums (gaisa kvalitātes modelēšana) būtu jāveic tikai tām pašvaldībām, kuru teritorijās novērojams gaisa kvalitātes normatīvu pārsniegums vai kur ir risks tos pārsniegt. Šādās teritorijās nav atbalstāma jaunu ražošanas un tirdzniecības objektu izvietošana, kas esošo situāciju pasliktina vēl vairāk tādā veidā nenodrošinot Satversmes 115.pantā minēto, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Šādos gadījumos pašvaldībai un vides prasības kontrolējošajām valsts iestādēm būtu jāveic visi iespējamie pasākumi, lai esošo gaisa kvalitāti uzlabotu, lai pēc tam var plānot atbilstošu teritorijas attīstību un jaunu piesārņojošo objektu izvietošanu. Līdzīgi nav atbalstāma jaunu dzīvojamo zonu un publisko iestāžu izvietošana tādās teritorijās, kur ir augsts gaisa piesārņojums vai traucējošas smakas (piemēram, ostu teritorijās vai blakus lauksaimnieciskajām darbībām, kas rada smakas). Šādas teritorijas var noteikt par pamatu ņemot informāciju no gaisa kvalitātes pārskatiem, kurus atbilstoši normatīvo aktu prasībām regulāri gatavo LVĢMC un kuri ir publiski pieejami LVĢMC mājas lapā.

Vienlaikus izņēmuma gadījumā pašvaldība var atkāpties no noteikto prasību ievērošanas, piemēram, gadījumā, ja ir paredzēts īstenot kādu tautsaimniecībai vai reģiona attīstībai būtisku projektu. Izņēmumus paredz teritorijām un objektiem, kas nepieciešami būtisku sabiedrības interešu nodrošināšanai, dabas resursu aizsardzībai un ilgtspējīgai izmantošanai. Pamatojumu izņēmumu noteikšanai pašvaldība iekļauj Teritorijas plānojumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā, kas tiek izstrādāts atbilstoši Ministru kabineta 2014.gada 14.oktobra noteikumu Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" prasībām.  

Pants arī paredz, ka pašvaldība, izstrādājot teritorijas plānojumu, ņem vērā gaisa kvalitātes normatīvus, kā arī kompetento valsts iestāžu sniegto informāciju un nosacījumus. Šo nosacījumu sniegšanas kārtība ir atrunāta Ministru kabineta 2014.gada 14.oktobra noteikumu Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" 51. un 56.punktam.

Ierosinātās prasības iespējamā praktiskā piemērošana:
- teritorijas plānojuma izstrādes procesā tiek veikta gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšana esošajai situācijai, pamatojoties uz piesārņojuma fona koncentrācijām (informāciju par tām iegūst no LVĢMC). Ja ir dati, vēlams modelēt arī piesārņojuma izkliedi no individuālās apbūves rajonu apkures (Rīgā un Liepājā tādi dati jau ir iegūti gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādes gaitā). Ja pašvaldībai ir izstrādāts gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns, tad iespējams izmantot šī plāna izstrādes ietvaros izstrādātās gaisa kvalitātes modelēšanas kartes.- pamatojoties uz piesārņojuma izkliedes datu analīzi, tiek identificētas problemātiskās teritorijas/zonas.
- problemātiskajās teritorijās/zonās pēc iespējas netiek paredzēti jauni transporta vai piesārņojošo darbību objekti vai tādi objekti, kas var esošo situāciju vēl vairāk pasliktināt, piemēram, palielināt esošo satiksmes plūsmu. Ja tie tomēr tiek paredzēti – pašvaldība veic gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanu un novērtē paredzamās satiksmes intensitātes pieaugumu, ko nākotnē var radīt teritorijas attīstības plānošanas dokumentos ietverto attīstības projektu un jaunu objektu būvniecība, un to radīto ietekmi uz gaisa kvalitāti.
- ja modelēšanas rezultāti parāda, ka izkliedes rezultātā  piesārņojošo vielu koncentrācija pārsniedz gaisa kvalitātes robežvērtības augšējo novērtēšanas slieksni vai paredzamas traucējošas smakas, kas var ietekmēt apkārtnē dzīvojošos iedzīvotājus, identificētajai teritorijai pašvaldības teritorijas plānojumā nosaka papildus prasības, lai maksimāli samazinātu šo avotu radīto gaisa piesārņojumu un radītās traucējošās smakas.

Likumprojekta 16.panta otrajā daļā paredzētās prasības nedublē stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma (turpmāk - SIVN) ietvaros veicamos uzdevumus šādu iemeslu dēļ:
- atšķirībā no SIVN šis pienākums jāveic tikai  tām pilsētām, kurās ir gaisa kvalitātes problēmas, lai nepasliktinātu esošo situāciju.
- teritorijas plānojuma izstrādes procesā pašvaldība var jau savlaicīgi prognozēt paredzamo ietekmi (ņemot vērā iespējamās izmaiņas transporta plūsmās, sabiedriskā transporta pieejamību utml.) un teritorijas plānojumā un saistošajos noteikumos paredzēt atbilstošas prasības šo ietekmju mazināšanai, kā arī jau savlaicīgi izvērtēt visas iespējamās alternatīvas, lai piesārņojuma problēmas iespējami mazinātu, nevis gaidīt, kad citas iestādes sniegs bažas par to, ka noteiktu lielo objektu būvniecība, var radīt negatīvu ietekmi uz sabiedrības veselību un radīt gaisa kvalitātes problēmas. Tādā veidā ievērojot Vides aizsardzības jomā noteikto piesardzības, izvērtēšanas un novēršanas principu.
- SIVN procesā nav paredzēts, ka tiktu veikta gaisa kvalitātes izkliedes modelēšana un arī praktiski tas lielākajā daļā gadījumu nenotiek, drīzāk seko dažādi teorētiski izvērtējumi par esošo situāciju. Vienlaikus arī iestādes, kas sniedz ierosinājumus izmaiņām, gaisa kvalitātes modelēšanu neveic un var tikai hipotētiski pieņemt, kā situācija var nākotnē mainīties un kādas varētu būt paredzamās ietekmes.

17. pants. Pants paredz iespēju pašvaldībai izdod pašvaldību saistošos noteikumus apkures radītā gaisa piesārņojuma ierobežošanai. 

Pirmā daļa:
KEM uzskata, ka apkures iekārtu radīto gaisa piesārņojuma samazināšanas jautājumu vislabāk varētu risināt tieši pašvaldību līmenī, izstrādājot pašvaldību saistošos noteikumus. Tā kā katrā pašvaldībā situācija ir atšķirīga, gan iedzīvotāju daudzums, gan apdzīvotības blīvums, gan centralizētās siltumapgādes pieejamība, gan iedzīvotāju finansiālās iespējas, kā arī esošais gaisa kvalitātes stāvoklis, tad šos jautājumus vislabāk izprot un varētu risināt konkrētā pašvaldība, izstrādājot pašvaldību saistošos noteikumus un nosakot kontroles kārtību, kā arī soda mehānismus. Pašvaldībai ir jāizvērtē situācija savā pilsētā un vai ir nepieciešams ieviest papildu pasākumus mājsaimniecību apkures radītā piesārņojuma samazināšanai. 

Likumprojekts pašvaldībai dod tiesības ar saistošo noteikumu palīdzību noteiktās teritorijās aizliegt vai ierobežot tādu apkures iekārtu uzstādīšanu, kas kā kurināmo izmanto cieto biomasu, kūdru vai ogles, kā arī ierobežot šo kurināmo izmantošanu esošajās apkures iekārtās un šādu iekārtu darbināšanu. 

Piemēram, ja kādā pašvaldības daļā tiek konstatēts, ka tiek pārsniegti gaisa kvalitātes normatīvi vai pastāv augsts risks tos pārsniegt un būtisks gaisa piesārņojuma avots ir apkures iekārtas, kas tiek izmantotas mazajos uzņēmumos vai mājsaimniecībās, tad pašvaldība var veikt gaisa kvalitātes modelēšanu, lai noteiktu kāds piesārņojums līmenis pastāv dažādās pilsētas teritorijās. Attiecīgi, balstoties uz veikto modelēšanu, pašvaldība var paredzēt piesārņotākajās pilsētas daļās vai tur kur izvietoti dažādi publiski objekti – bērnudārzi, skolas, slimnīcas, rekreācijas teritorijas u.c. paredzēt noteiktus ierobežojumus attiecībā uz jaunu apkures iekārtu uzstādīšanu vai esošo iekārtu izmantošanu.
Pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt, ka pilsētas centrālajā daļā vai vietās, kur ir augstāks gaisa piesārņojuma līmenis tiktu atļauta tikai bezemisiju tehnoloģiju uzstādīšana un izmantošana (siltumsūknis, saules tehnoloģiju risinājumi, elektroenerģija) vai pieslēgšanās centralizētajai siltumapgādei.

Šajā pantā noteiktā prasība attiecas uz apkures iekārtām, kas tiek izmantotas mājoklī, kurā dzīvo viena vai vairākas personas, un apkures iekārtas, ko izmanto publiskajās ēkās un uzņēmumos, izņemot iekārtas, kas tiek regulētas Piesārņojošo darbību likuma ietvaros. Par individuālās un lokālās siltumapgādes iekārtu uzskata arī plīti, kur iekārtas apkures funkcija ir apvienota ar ēdiena gatavošanai paredzētu plītsvirsmu vai cepeškrāsni, vai abām, un kurai ir vajadzīgs dūmvads sadegšanas produktu aizvadīšanai.

Cietā biomasa likumprojekta izpratnē ir produkti, kuri sastāv no augu izcelsmes materiāliem no lauksaimniecības vai mežsaimniecības.

Pašvaldībām, plānojot papildu pasākumus mājsaimniecību apkures radītā piesārņojuma samazināšanai, būtu svarīgi paredzēt arī risinājumus valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu – atsevišķu krāšņu vai krāšņu, kas ir valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu saglabājamās vērtības saglabāšanas nodrošināšanai. Tā kā kultūras mantojuma vērtību saglabāšanai bieži vien izšķiroša ir pielietojamība, pašvaldībām būtu jāveic papildus izpēte un jāapsver vai saistošajos noteikumos nebūtu jāiekļauj arī mehānismus, kas ļautu apzināt un izvērtēt gadījumus, ja to izdoto saistošo noteikumu rezultātā tiktu plānots nojaukt līdz šim neapzinātas kultūrvēsturiski vērtīgas krāsnis.

Pamatojums noteiktajām prasībām:
Atbilstoši likuma “Par piesārņojumu” un Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai” prasībām Latvijā tiek izsniegtas atļaujas vai veikta darbības reģistrācija sadedzināšanas iekārtām, kuru nominālā ievadītā siltuma jauda ir sākot no 0,2 MW. Ja uzņēmums sadedzināšanas iekārtā izmanto mazutu (degvieleļļu), darbības reģistrācija jāveic visu jaudu iekārtām. Līdz ar to šīm iekārtām tiek noteiktas specifiskas prasības attiecībā uz atļauto emisiju līmeni, nepieciešamību izmantot speciālas gaisu piesārņojošo vielu emisijas attīrīšanas iekārtas, izvietot iekārtas dūmeni tādā augstumā, lai netraucētu blakus esošo māju iedzīvotājiem, tiek noteiktas monitoringa prasības u.c. Minēto iekārtu radītā gaisa piesārņojuma kontroli un normatīvajos aktos noteikto prasību izpildes kontroli veic Valsts vides dienests.

Visu pārējo sadedzināšanas iekārtu ar nominālo ievadīto siltuma jaudu, kas ir zemāka par 0,2 MW radītās emisjas Latvijā kopumā šobrīd netiek pilnvērtīgi ierobežotas un samazinātas. Latvijā nav atrisināts jautājums par privātmāju, publisko iestāžu un mazo uzņēmumu apkures iekārtu radītā gaisa piesārņojuma samazināšanu. 
 
Vienlaikus šo iekārtu radītās dūmgāzes lielākajā daļā gadījumu tiešā veidā un bez speciālas attīrīšanas nonāk apkārtējā vidē kā rezultātā tiek radītas pat lielākas emisijas kā no lielākas jaudas sadedzināšanas iekārtām, kas šobrīd Latvijā tiek regulētas. Šādu sadedzināšanas iekārtu dūmeņa augstums parasti nav pietiekošs, lai veicinātu labāku emisiju izkliedi, īpaši, ja apkures iekārta atrodas blīvi apdzīvotās teritorijās, kur blakus izvietotas arī citas dzīvojamās mājas. 

Latvijā apkures sezona ir gara –  no oktobra līdz pat maijam. Joprojām ir privātmājas, kurās malkas apkure tiek izmantota visu gadu ēdiena gatavošanai. Jāatzīmē, ka mājsaimniecībās izmantotās apkures iekārtas rada nozīmīgu daļu no kopējām gaisu piesārņojošām emisijām Latvijā līdzīgi kā citās ES dalībvalstīs, it sevišķi, smalko daļiņu PM_2,5, kvēpu, oglekļa monoksīda un gaistošo organisko savienojumu emisijas. Tā, piemēram, 2018. gadā mājsaimniecībās izmantotās apkures iekārtas Latvijā radīja 60 % no kopējām smalko daļiņu PM_2,5 emisijām, 49% no kopējām kvēpu emisijām, 65% no kopējām oglekļa monoksīda emisijām, 25% no kopējām gaistošo organisko savienojumu emisijām Latvijā. KEM, pašvaldības un Valsts vides dienests apkures sezonas laikā regulāri saņem iedzīvotāju sūdzības par blakus esošajās ēkās izmantoto apkures iekārtu radīto gaisa piesārņojumu.  

Latvijas pilsētās 2020.gadā vidējais koksnes kurināmo izmantojošo istabas krāšņu un plīšu, ko izmanto ēdiena gatavošanai vidējais vecums bija no 23 līdz 27 gadiem atkarībā no izmantotā kurināmā veida. Savukārt centrālās apkures katlu vidējais vecums bija no 13 līdz 23 gadiem malkas, koksnes atlikumu un brikešu izmantošanas gadījumā [Informācijas avots: CSP. EPM220. Mājokļu skaits, kas izmanto kurināmo koksni patērējošās iekārtas, un iekārtu vidējais vecums (% no koksni patērējošo mājokļu skaita; gadi), 2020. https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_OD/OSP_OD__apsekojumi__energ_pat/EPM220.px/]. Šīs iekārtas sastāda ievērojamu skaitu no kopējā koksnes kurināmo izmantojošo iekārtu kopējā skaita kā rezultātā tās rada būtisku gaisa piesārņojumu. Lai samazinātu šo iekārtu radītās emisijas būtu jāveicina veco un neefektīvo apkures iekārtu nomaiņu pret jaunām un tādām, kas atbilst ekodizaina regulējumā noteiktajām prasībām attiecībā uz pieļaujamo gaisa piesārņojumu.

Apkures iekārtu izmantošanas rezultātā radītās smalkās daļiņas būtiski ietekmē cilvēku veselību, jo tās spēj iekļūt dziļi organismā, kas palielina vēža saslimstības risku, kā arī rada elpceļu saslimšanu. Smalkās daļiņas var kairināt acis un augšējos elpceļus. Tās var bojāt plaušas, izraisīt bronhītu, emfizēmu, plaušu vēzi, kā arī nopietni kaitēt cilvēkiem ar astmu un noteiktām alerģijām. Slikta gaisa kvalitāte ietekmē sabiedrības veselību, sagaidāmo dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti. Savukārt sliktāka sabiedrības veselība palielina slodzi uz sociālo budžetu un veselības aprūpes sistēmu.Lai nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmes 115. pantā noteikto, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, likumprojekts paredz, ka jebkura pašvaldības savā administratīvajā teritorijā vai tās daļā var ierobežot vai aizliegt apkures iekārtu uzstādīšanu un darbināšanu, kurās kā kurināmais tiek izmantotas kūdra, ogles vai cietā biomasa. Minētie kurināmie izvēlēti ņemot vērā to radīto gaisa piesārņojumu.

Zemāk atspoguļoti dažādu kurināmo emisiju faktori jeb lielumi, kas raksturo piesārņojošās vielas daudzuma attiecību pret darbību raksturojošu parametru (piemēram, konkrētajā gadījumā kurināmā patēriņu noteiktā iekārtā), kurš saistīts ar šīs piesārņojošās vielas emisiju. Citiem vārdiem sakot, jo lielāks ir emisiju faktors, jo augstākas gaisu piesārņojošo vielu emisijas rada konkrētā kurināmā izmantošana (detalizēta informācija par pakalpojumu sektorā jeb mazajās sadedzināšanas iekārtās, ko izmanto uzņēmumi radītajām emisijām pieejama anotācijas pielikuma 1.tabulā).

Mājsaimniecībās izmantoto sadedzināšanas iekārtu radītās emisijas (g/GJ):
Daļiņas PM₁₀
Ogles – 404
Kūdra – 404
Koksne jeb cietā biomasa – 760
Dabas gāze – 1,2
Dīzeļdegviela – 1,9

Daļiņas PM_2,5
Ogles – 398
Kūdra – 389
Koksne jeb cietā biomasa – 740
Dabas gāze – 1,2
Dīzeļdegviela – 1,9

Gaistošie organiskie savienojumi
Ogles – 484
Kūdra – 484
Koksne jeb cietā biomasa – 600
Dabas gāze –  1,9
Dīzeļdegviela – 0,69

Benz(a)pirēns
Ogles – 230
Kūdra – 230
Koksne jeb cietā biomasa - 121
Dabas gāze – 0,0006
Dīzeļdegviela – 0,04.

Vienlaikus likumprojekts paredz, ka pašvaldība var noteikt prasību fiziskām un juridiskām personām  sniegt informāciju par izmantotajām apkures iekārtām un tajās izmantoto energoresursu veidu un apjomu. Šāda informācija nepieciešama, lai apzinātu esošo situāciju konkrētajā pašvaldībā, būtu iespējams veikt emisiju aprēķinus un gaisa kvalitātes modelēšanu un novērtēt veikto pasākumu ietekmi uz gaisa piesārņojuma samazināšanu, kā arī būtu iespējams plānot papildus finansējumu esošo apkures iekārtu nomaiņai uz videi draudzīgākām.

Otrā, trešā un ceturtā daļa:
Papildus pašvaldība saistošajos noteikumos var noteikt kārtību, kādā tiek veikta apkures iekārtu kontrole un pilnvarot kompetento pašvaldības institūciju, kura ir atbildīga par saistošajos noteikumos noteikto prasību izpildes kontroli. Lai visā valstī nodrošinātu vienotu pieeju prioritāri tā varētu būt pašvaldības vides kontroles amatpersona vai pašvaldības vides inspekcija, bet ja tādas pašvaldībā nav – tad būvvalde vai pašvaldības policija.

Lai nodrošinātu atbilstošu saistošo noteikumu izpildes kontroli, likumprojekts papildus Vides aizsardzības likuma 21. un 22. pantā vides kontroles amatpersonām dotajām tiesībām (ņemt vides paraugus u.c.) dod papildus tiesības arī pašvaldībai uz laiku apturēt vai aizliegt veikt darbību, ar kuru tiek pārkāptas šajā pantā minēto saistošo noteikumu prasības un kā rezultātā tiek radītas negatīvas izmaiņas vidē vai kura apdraud cilvēku veselību vai dzīvību, kā arī izdod nepieciešamos administratīvos aktus.

Piektā un sestā daļa:
Ņemot vērā, ka pašvaldību izstrādātie saistošie noteikumi var skart gan mazos uzņēmumus, gan privātpersonas likumprojekts paredz, ka pašvaldībai ir pienākums laikus informēt sabiedrību par jaunajām prasībām un to spēkā stāšanās termiņiem. Vienlaikus ir jāparedz vismaz gadu ilgs pārejas periods attiecībā uz šādu jaunu prasību spēkā stāšanos.

Septītā daļa:
Likumprojekts paredz, ka pašvaldība saistošos noteikumus saskaņo un izstrādā atbilstoši Pašvaldību likuma V nodaļas 46. un 47. pantā noteiktajai kārtībai un tie jāsaskaņo ar Klimata un enerģētikas ministriju, kas ir atbildīgā ministrija par gaisa kvalitātes, piesārņojuma novēršanas, klimata un enerģētikas politikas izstrādi.

Šobrīd vienīgā pašvaldība, kas šādus noteikumus ir izdevusi ir Rīgas dome, kuras teritorijā darbojas Rīgas domes 2019. gada 18. decembra saistošie noteikumi Nr. 97 “Par gaisa piesārņojuma teritoriālo zonējumu”, kas nosaka gaisa piesārņojuma teritoriālo zonējumu, kā arī prasības dažāda veida sadedzināšanas iekārtu izmantošanai dažādās Rīgas teritorijās. Minētie noteikumi izdoti, balstoties uz likuma “Par piesārņojumu” 14. panta otro daļu, kā arī Enerģētikas likuma 51. panta otro daļu. 

18.pants.
Pirmā daļa:
Likumprojektā pašvaldībai ir noteikts pienākums nodrošināt labu gaisa kvalitāti saviem iedzīvotājiem, tādēļ likumprojekts dod arī tiesības un instrumentus, lai pašvaldība varētu risināt gaisa kvalitātes problēmas savā teritorijā.

Ja konkrētajā pašvaldībā tiek konstatētas gaisa kvalitātes problēmas, likumprojekta 18.pantā paredz pienākumu pašvaldībai izdod pašvaldību saistošos noteikumus zemo emisiju vai bezemisiju zonu izveidošanai vai ielu nodevas noteikšanai atbilstoši likumprojektam "Ceļu nodevu likums" (23-TA-267). Likumprojektā pašvaldībai ir noteikts pienākums nodrošināt labu gaisa kvalitāti saviem iedzīvotājiem, tādēļ likumprojekts dod arī tiesības un instrumentus, lai pašvaldība varētu risināt gaisa kvalitātes problēmas savā teritorijā. 

Automašīnas atkarībā no to vecuma un radītajām emisijām atbilstoši ES regulējumam tiek iedalītas emisiju klasēs (no EURO 1 līdz EURO 6). Attiecīgi, jo augstāka emisiju klase, jo mazākas gaisu piesārņojošo vielu emisijas konkrētais transportlīdzeklis rada. Arī dažādi degvielas veidi rada dažādas gaisu piesārņojošo vielu emisijas, piemēram, benzīna automašīnas rada zemākas slāpekļa oksīdu un smalko daļiņu emisijas kā dīzeļdegvielu izmantojošās automašīnas. Savukārt elektromobiļi vispār nerada gaisu piesārņojošo vielu emisijas (detalizētāka informācija pieejama: EMEP guidebook - Passenger cars, light commercial trucks, heavy-duty vehicles including buses and motor cycles. European Environmental Agency. 2019).

Jaunākā regula, kas nosaka emisiju robežvērtības saskaņā ar EURO standartu vieglajiem automobiļiem ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 715/2007 (2007. gada 20. jūnijs) par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai. Minētā regula nosaka maksimāli pieļaujamās dažādu gaisu piesārņojošo vielu emisijas (tai skaitā, slāpekļa oksīdu un, smalko daļiņu) kādas konkrētā automašīna drīkst emitēt un kuras jānodrošina automašīnas ražotājam. 

Emisijas klases noteikšanas iespējas ir vairākas un tās var atšķirties:
(1) emisijas klasi apliecina transportlīdzekļa oficiālā izgatavotāja pārstāvja izsniegts apliecinājums vai;
(2) emisijas klase var būt norādīta transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā vai;
(3) daļai transportlīdzekļu, kam pirmā reģistrācija veikta Latvijā, Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā ir norādīts tehniskā normatīva numurs, pēc kura var noteikt emisijas klasi. Emisijas klase „EURO 0” jāizvēlas, ja nav zināms transportlīdzekļa motora izmešu līmenis;Ņemot vērā citu Eiropas Savienības pilsētu pieredzi, likumprojektā tiek ierosināts ierobežot automašīnas ar vecumu, kas pārsniedz 40 gadus līdz 11 gadus veciem auto, kas ir ražotas pirms 2013.gada.

Likumprojekts paredz, ka pašvaldības var savā teritorijā vai tās daļā ierobežot automašīnas, kuru emisiju klase ir EURO 5 un zemāka. 

Likumprojekts nosaka vienotu pieeju un kritērijus cik vecas automašīnas drīkstētu ierobežot. Vienlaikus gala lēmumu par to cik vecas automašīnas būtu jāierobežo pieņems pašvaldība. Pašvaldība var izlemt ierobežot, piemēram, 20 gadus un vecākas automašīnas, ja redz, ka tas palīdzēs atrisināt konkrētajā pilsētā esošās gaisa kvalitātes problēmas.
klases automašīnu iebraukšanu būtu pamatoti ierobežot, lai uzlabotu pilsētā esošo gaisa kvalitāti.

Tā kā katrā pašvaldībā ir atšķirīgi gaisa piesārņojuma avoti, atšķirīga apdzīvotība un iedzīvotāju skaits, kā arī transportlīdzekļu kustības intensitāte  un katrā no pašvaldībām situācija var atšķirties, tad likumprojekts paredz iespēju katrai pašvaldībai pašai izvērtēt situāciju savā teritorijā un pieņemt lēmumu par to vai būtu nepieciešams veikt kādus papildus pasākumus transporta radītā piesārņojuma samazināšanai un transporta kustības ierobežošanai nevis šajā jomā noteikt vienotu valstisku regulējumu. 
​​
Lai šādus ierobežojumus noteiktu pašvaldībai  atbilstoši likumprojekta 18.panta piektajai daļai jāveic atbilstoša analīze un izvērtējums par esošo situāciju konkrētajā pilsētā, kā arī jāpamato kuras EURO klases automašīnu iebraukšanu būtu pamatoti ierobežot, lai uzlabotu pilsētā esošo gaisa kvalitāti.

Noteiktais pienākums attiecas uz tām pašvaldībām, kurās tiek pārsniegts kāds no MK Gaisa kvalitātes noteikumu noteiktajiem robežlielumiem, kas norāda uz gaisa kvalitātes problēmām minētajā pilsētā. Vienlaikus pienākums attiecas arī uz pilsētām, kurās neveicot nekādus papildus pasākumus pastāv augsts risks minētos robežlielumus pārsniegt nākotnē, uz ko norāda augšējā piesārņojuma novērtēšanas sliekšņa pārsniegums pēdējo trīs gadu laikā. Informāciju par pārsniegumiem var noskaidrot LVĢMC mājas lapā, kurā tiek publiskoti gaisa kvalitātes monitoringa dati no visām valsts tīklā esošajām gaisa kvalitātes monitoringa stacijām (pieejams: https://videscentrs.lvgmc.lv/lapas/gaisa-kvalitate). 

Likumprojekts paredz, ka šādu pārsniegumu gadījumā un ja tiek konstatēts, ka galvenais gaisa piesārņojuma avots ir transports pašvaldībai ir jāveic viens vai vairāki no zemāk minētajiem pasākumiem:
1) jāizveido zemo emisiju zona, kurā tiek ierobežota tādu automašīnu iebraukšana, kuru emisiju klase ir zemākas par “EURO 5” emisiju klasi;
2) jāizveido bezemisiju zona vai zona, kurā atļauta tikai elektrisko transportlīdzekļu iebraukšana;
3) jānosaka ielu nodeva atbilstoši likumprojektam "Ceļu nodevu likums" (23-TA-267).
4) noteiktā teritorijā ieviest gan zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu, gan noteikt ielu nodevu.

1. piemērs: pašvaldība kādā pilsētas daļā var izveidot zemo emisiju zonu, kurā aizliegts iebraukt automašīnām, kuru emisiju klase ir zemāka par “EURO 3”;

2. piemērs: pašvaldība kādā pilsētas daļā var izveidot bezemisiju zonu, kurā ir atļauta tikai elektrisko transportlīdzekļu izmantošana.

3. piemērs: pašvaldība neveido zemo emisiju zonu, bet atbilstoši likumprojektam "Ceļu nodevu likums" (23-TA-267) nosaka ielu nodevu, attiecīgi iebraucot pilsētas teritorijā jāmaksā šāda nodeva.

4. piemērs: Pašvaldība var kombinēt vairākus pasākumus, piemēram, izveidot zemo emisiju zonu, kurā ļauj iebraukt tikai tādiem automobiļiem, kuri atbilst “EURO 3” klasei vai augstākai emisiju klasei. Vienlaikus var paredzēt, ka šādi automobiļi, kuru emisiju klase ir zemāka par “EURO 3” arī drīkst šajā zonā iebraukt, bet samaksājot ielu nodevu.
Šāda pieeja īstenota daudzās Eiropas Savienības pilsētās, piemēram, 2024.gadā šādā pieeja īstenota Lietuvā – Kauņā.
Attiecīgi šajā gadījumā ielu nodeva netiek piemērota automašīnām, kuru emisiju klase ir augstāka par “EURO 3” jeb “EURO 4” un “EURO 5” un “EURO 6” emisiju klasei atbilstošas automašīnas un tām šajā zonā ir atļauts iebraukt bez maksas jeb nemaksājot noteikto ielu nodevu. Vienlaikus noteiktajās zonās par maksu jeb samaksājot ielu nodevu var iebraukt arī visas pārējās automašīnas.

Likumprojekts paredz, ka pašvaldība minēto regulējumu pieņem divu gadu laikā pēc pārsnieguma konstatēšanas. Noteikts pietiekami garš termiņš, jo ilgtermiņa gaisa kvalitātes plānu izstrāde (tai skaitā, zemo emisiju zonas vai bezemisiju zonas un ielu nodevas noteikšanas scenāriju izvērtēšana), sabiedriskās apspriedes organizēšana un plānā iekļauto pasākumu saskaņošana aizņem zināmu laiku.

Otrā daļa:
Lai izveidotu zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu, pašvaldība saistošajos noteikumos nosaka:
- teritoriju, kurās izveido zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu;
- kādas emisiju klases transportlīdzekļu iebraukšana zemo emisiju zonā tiek aizliegta vai ierobežota;
- kārtību, kādā veic iebraucošo transportlīdzekļu kontroli;
- kārtību, kādā administrē atvieglojumus un atbrīvojumus;
- kompetento pašvaldības institūciju, kura ir atbildīga par saistošajos noteikumos noteikto prasību izpildes kontroli.

Trešā daļa: 
Atbilstoši likumprojektā noteiktajam pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt dažādus atbrīvojumus no minēto prasību piemērošanas (piemēram, konkrētajā pilsētā deklarētajiem iedzīvotājiem, personām ar invaliditāti, sabiedriskajam transportam, glābšanas dienestu automašīnām, kā arī elektromobiļiem u.c.).

Ceturtā daļa: 
Likumprojekta "Ceļu nodevu likums" (23-TA-267) paredz, ka pašvaldība var noteikt nodevu par noteiktu ielas posma lietošanu. Lai izvairītos no pretrunīgu prasību noteikšanas tajās teritorijās, kur vienlaikus tiktu ieviesta gan zemo emisiju vai bezemisiju zona, gan ielu nodeva, likumprojekts paredz, ka pašvaldība nepiemēro ielu nodevu atbilstoši ceļu nodevu regulējošajiem normatīvajiem aktiem tiem transportlīdzekļiem, kuriem atbilstoši šim likumprojektam un pašvaldību saistošajiem noteikumiem tiek atļauta iebraukšanas zemo emisiju zonā vai bezemisiju zonā.

Tādā veidā būtu iespējams izvairīties no situācijas, kad vienā un tajā pašā teritorijā/ielā no vienas puses tiek atļauta noteiktu automašīnu iebraukšana, bet no otras puses šiem transportlīdzekļiem tiek pieprasīta maksa par braukšanu pa konkrētajām ielām jeb ielu nodeva, tādējādi nosakot savstarpēji pretrunīgas prasības un rados potenciālu neizpratni no sabiedrības puses. 

Piektā daļa:
Lai šādas zonas un ielu nodevu noteiktu likumprojekts paredz, ka pašvaldībai ir jāizstrādā pašvaldības ilgtermiņa gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns atbilstoši likumprojekta 13.pantam, kurā pamato, ka šī panta pirmajā daļā minētās zemo emisiju zonas, bezemisiju zonas izveide vai ielu nodevas noteikšana konkrētās pašvaldības teritorijā palīdzēs atrisināt gaisa kvalitātes problēmas. Šobrīd plāna saturs un tā izstrādes un saskaņošanas kārtība noteikta MK Gaisa kvalitātes noteikumos.

Sestā daļa:
Vienlaikus likumprojekts paredz, ka pašvaldībai, kas šādas zonas izveidos būs iespēja izmantot informāciju no dažādām valsts iestāžu pārziņā esošajām datu bāzēm un informācijas sistēmām. Tas palīdzēs efektīvāk veikt iebraucošo transportlīdzekļu kontroli, kā arī pieņemt lēmumus par atbrīvojumu piešķiršanu. Attiecībā uz likumprojektā minēto Autotransporta direkcijas pārziņā esošo informācijas sistēmu pašvaldībām būtu iespēja izmantot autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē un sabiedriskā transporta informācijas un finanšu statistikas sistēmā pieejamo informāciju.
Vienlaikus šobrīd nav iespējams precīzi noteikt vai pašvaldībām būs nepieciešama pieeja visām šajā pantā iekļautajām informācijas sistēmām un datu bāzēm, jo tas atkarīgs no risinājuma ko izvēlēsies konkrētā pašvaldība un no šajā pašvaldībā noteiktajiem izņēmumiem attiecībā uz iebraukšanas aizliegumu.  Likumprojekts paredz, ka datus no minētajām informācijas sistēmām var izmantot tikai zemo emisiju un bezemisiju zonas administrēšanas un transportlīdzekļu iebraukšanas kontroles nodrošināšanai. Attiecīgi tikai tādā gadījumā, ja pašvaldību saistošajos noteikumos tiks paredzētas prasības, kuru izpildes kontrolei konkrētie dati būs nepieciešami.

Septītā daļa:
Likumprojekts paredz, ka pašvaldība saistošos noteikumus saskaņo un izstrādā atbilstoši Pašvaldību likuma V nodaļas 46. un 47. pantā noteiktajai kārtībai un tie jāsaskaņo ar Klimata un enerģētikas ministriju, kas ir atbildīgā ministrija par gaisa kvalitātes, piesārņojuma novēršanas, klimata un enerģētikas politikas izstrādi un Satiksmes ministriju, kas ir vadošā valsts pārvaldes iestāde transporta politikas jomā.

Pamatojums noteikto transporta veidu ierobežošanai:

2024. gada 10. decembrī stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 23. oktobra Direktīva (ES) 2024/2881 par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (pārstrādāta redakcija). Salīdzinot ar esošo regulējumu jaunā direktīva nosaka stingrākus gaisa kvalitātes normatīvus, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, un kas noteiktas, lai tuvotos Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem. Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, Rīgā kā ļoti augsts risks ir vērtējams pārsniegums Direktīvā 2024/2881 noteiktajām robežvērtībām daļiņām PM₁₀ un PM_2,5, NO₂ un benzolam. Savukārt novērtējuma rezultāti, ko sniedz piesārņojuma izkliedes modelēšana, apliecina, ka paaugstinātas piesārņojuma koncentrācijas ir daļiņām PM₁₀ un PM_2,5, NO₂ plašās teritorijās ap intensīvāk noslogotajām pilsētas ielām, bet PM_2,5 gada vidējās koncentrācijas pārsniedz Direktīvā 2024/2881 noteiktās lielākajā daļā pilsētas teritorijas. Risks pārsniegt Direktīvā 2024/2881 noteiktās robežvērtības Rīgā ir ļoti augsts. Pārējā Latvijā šāds risks pastāv Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī, kas attiecīgi prasīs papildus pasākumu veikšanu gaisa kvalitātes uzlabošanai līdz 2030.gadam.

Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa likmes laika gaitā no 2011.gada ir veidotas tā, ka tās ir kļuvušas detalizētākas un arvien vairāk uz vides aizsardzību vērstas. Ja sākotnēji, izstrādājot nodokli, par transportlīdzekļiem bija pieejama informācija tikai par to masu, motora tilpumu un jaudu un attiecīgi tā arī bija veidotas nodokļa likmes, tad, laikam ejot, pieejamā informācija par transportlīdzekļiem kļuva plašāka un transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa likmes tika izstrādātas gan pēc NEDC (New European Driving Cycle) metodes, gan vēlāk arī pēc WLTP (Wordwide Harmonized Light Vehicle Procedure) metodes. Šobrīd likmes tiek noteiktas arī atkarībā no transportlīdzekļa radītā CO₂ daudzuma, kas noteikts ar mērķi samazināt klimata pārmaiņas.

Vienlaikus no gaisa piesārņojuma politikas viedokļa, nosakot nodokļa likmes pēc klimata pārmaiņas veicinošās vielas - CO₂ daudzuma, nav efektīvākais veids, lai uzlabotu gaisa kvalitāti un  mazinātu gaisa piesārņojuma radītos traucējumus sabiedrības veselībai, jo šāda pieeja ne vienmēr veicina gaisu piesārņojošās vielas slāpekļa dioksīda - NO₂ samazināšanos. Lai gan esošā pieeja veicina izmantot vieglo transportlīdzekli ar mazāku specifisko degvielas patēriņu, tās nepietiekami motivē izvēlēties tādus degvielu veidus, kas rada zemākas gaisu piesārņojošo vielu (piemēram, NO₂ vai smalko daļiņu emisijas) (pie citiem vienādiem automašīnas parametriem). Rezultātā var notikt izvēle par labu dīzeļdegvielu izmantojošai automašīnai, kas rada lielākas gaisu piesārņojošo vielu emisijas salīdzinājumā ar citiem degvielas veidiem un atstāj negatīvu ietekmi uz sabiedrības veselību, lai arī rada mazāku ietekmi uz klimata pārmaiņām. Līdz ar to, lai mazinātu šāda veida piesārņojumu ir nepieciešami papildu pasākumi.

2022.gada 1.aprīlī 65 % no visām vieglajām automašīnām Latvijā patērēja dīzeļdegvielu. Dati rāda, ka kopējais reģistrēto un tehniskā kārtībā esošo transportlīdzekļu skaits un to vidējais vecums pēdējo 10 gadu laikā ir pieaudzis.
Līdzīgi arī Rīgā reģistrēto vieglo transportlīdzekļu vidējam vecumam ir tendence palielināties. Transportlīdzekļu vidējā vecuma palielināšanās atstāj negatīvu ietekmi uz gaisa piesārņojumu. Tādējādi var secināt, ka transporta nodokļa noteikšana atkarībā no CO₂ emisiju daudzuma  nav efektīvākais veids kā cīnīties ar gaisa piesārņojumu, kas konstatēts konkrētas pilsētas teritorijās.

Arī “Rīgas pilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programmā 2016.-2020.gadam” ir analizēts kādu ieguvumu Rīgā dotu šādu pasākumu īstenošana.

Novērtēts, ka ieviešos sastrēguma maksu un samazinot  autotransporta plūsmu intensitāti par 20 % var samazināt NO₂ emisiju koncentrācijas Rīgas centrā par 27,2 tonnām/gadā, smalko daļiņu PM₁₀ par 8,7 tonnām/gadā. Vienlaikus samazinātos to teritoriju skaits, kur tiek pārsniegti pieļaujamie emisiju robežlielumi (skatīt anotācijas pielikuma 2.attēlu).

Zemo emisiju zonas ieviešanas gadījumā ar aizliegumu iebraukt automašīnām ar zemāku emisiju klasi par EURO 3 jeb automašīnām, kas ražotas līdz 1996.gadam var panākt NO10 par 1,7 tonnām/gadā. Pieņemts, ka transportlīdzekļu skaits saglabājas tāds pats, taču mainītos to vecums un radītais emisiju apjoms. Šādas emisiju zonas izveide būtiski samazinātu slāpekļa dioksīda emisiju koncentrācijas Rīgā (skatīt anotācijas pielikuma 3.attēlu).

Iebraukšanas maksas un zemo emisiju zonu piemēri citās ES pilsētās:
Daudzas Eiropas Savienības pilsētas izmanto šīs emisiju klases, lai samazinātu vecāku un gaisu piesārņojošāku transportlīdzekļu iebraukšanu noteiktās pilsētu zonās tādā veidā uzlabojot gaisa kvalitāti pilsētās un motivējot cilvēkus izvēlēties automašīnas ar augstāku emisijas klasi vai izvēlēties citus pārvietošanās veidus. 

Zviedrijas pilsētās Stokholmā un Gēteborgā ieviestas sastrēgumstundas braukšanas maksa. Maksa tiek piemērota no plkst.6 līdz 19.00 noteiktā izveidotā pilsētas zonā (~1-2 EUR, maksimālā maksa par visu dienu 6 EUR).  Maksa svārstās atkarībā no laika, kad šajā zonā tiek iebraukts.
Šīs maksas noteikšanas mērķis ir samazināt sastrēgumus un motivēt cilvēkus pārsēsties no privātajām automašīnām uz sabiedrisko transportu vai izmantot citus pārvietošanās veidus, kas nerada gaisa piesārņojumu, tādā veidā uzlabojot pilsētā gaisa kvalitāti un iegūstot finansējumu dažādu pilsētai svarīgu projektu īstenošanai.

Konstatētie ieguvumi:
- pirmajā gadā pēc ieviešanas transportlīdzekļu skaits samazinājās par 12% Gēteborgā un par 20% Stokholmā. Samazinājās sastrēgumi un ceļā pavadītais laiks. Kad izmēģinājumu fāze beidzās un maksa tika atcelta transporta skaits atkal pieauga. Vienlaikus tiek minēts, ka arī pēc maksas atcelšanas daļa autovadītāju bija mainījuši savus paradumus un turpināja pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Tālākajos gados, kad atkārtoti ieviesa iebraukšanas maksu transporta skaits atkal kritās un līdz šim brīdim tas ir saglabājies nemainīgā līmenī neskatoties uz inflāciju, ekonomisko izaugsmi, populācijas pieaugumu, augošo transportlīdzekļu skaitu (skatīt anotācijas pielikuma 1.attēlu).
- daļa no satiksmes dalībniekiem tika novirzīti uz sabiedrisko transportu;
- uzlabojumi gaisa kvalitātē. Aprēķināts, ka Stokholmas centrālajā daļā gaisa piesārņojums samazinājās par 10-14%. Slāpekļa dioksīda koncentrācijas samazinājās par 8,5 %.
- ienākumi, kas gūti no maksas piemērošanas tiek izmantoti sabiedriskā transporta attīstībai Stokholmā. Par iegūtajiem līdzekļiem uzbūvēta jauna metro līnija un realizēti citi sabiedriskā transporta un infrastruktūras attīstības projekti.

Iebraukšanas maksa Milānas centrālajā daļā.
Izveidota konkrēta zona, kurā iebraucot laikā no 7.30.-19.30 jāveic samaksa par iebraukšanu (ieviesta no 2012.gada). Vienlaikus noteikts, ka nedrīkst iebraukt tādas automašīnas, kas visvairāk piesārņo gaisu jeb EURO 0 klases benzīna automašīnas un līdz EURO 0-3 klases dīzeļautomašīnas:

Pirmajā īstenošanas gadā konstatēti šādi ieguvumi:
- transportlīdzekļu skaits samazinājās par 31 % (par 41 000 mazāk transportlīdzekļu noteiktajā zonā);
- tika samazināts piesārņojošāko auto skaits par 49% (2400 mazāk piesārņojošu auto iebrauca pilsētas centrālajā daļā);
- videi draudzīgo transportlīdzekļu skaits pieauga par 4,5 %;
- Autobusu kustības ātrums pieaugu par 3,5 %, bet tramvaja par 4%;
- samazinājās ceļa negadījumu skaits par 26%;
- uzlabojās gaisa kvalitāte. Kopējās smalko daļiņu PM10 emisijas samazinājās par 18%, slāpekļa oksīdu emisijas par 18 %.
(Informācija avots: https://nws.eurocities.eu/MediaShell/media/Milan%20congestion%20charge.pdf)

Londona:
Izveidotas 3 zonas – īpaši zemo emisiju zona, zemo emisiju zona un zona, kur piemēro sastrēgumstundas braukšanas maksu.
Īpaši zemo emisiju zonā tiek aizliegts iebraukt noteiktas emisiju klases automašīnām (benzīna automašīnām ne zemāk par EURO 4 klasi, dīzeļdegvielas automašīnām EURO 6 klasi). Tās automašīnas, kas neatbilst šīm prasībām var iebraukt, bet vienlaikus maksā iebraukšanas maksu 12,50 £. Par noteiktās maksas nesamaksāšanu tiek piemērots sods, kuru samazina uz pusi, ja tas tiek samaksāts 14 dienu laikā.  Zemo emisiju zonā tiek noteikti ierobežojumi kravas automašīnām.

Vienlaikus ieviesta arī sastrēgumstundas braukšanas maksa 15 £ apmērā, kas jāmaksā, ja noteiktajā zonā tiek iebraukts ar automašīnu no plkst. 7.00 – 18.00 darba dienās un no 12.00-18.00 brīvdienās un svētku dienās (Informācijas avots: https://tfl.gov.uk/modes/driving/).

19.pants. 
Likumprojektā iekļauti smaku ierobežošanas jautājumi, kas līdz šim ir bijuši risināti likuma “Par piesārņojumu” ietvaros. Likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam izdod noteikumus, kas noteiks prasības smaku ierobežošanai, smaku kontroles kārtību un noteikšanas metodes. Plānots, ka minēto noteikumu prasības pamatā tiks attiecinātas uz A, B un C kategorijas piesārņojošās darbības veicējiem atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības, kā arī atsevišķas prasības, piemēram, par kūtsmēslu izkliedes aizliegumu noteiktās dienās arī uz plašāku juridisko un fizisko personu loku. Paredzēts, ka par noteikumos noteikto prasību pārkāpumiem tiks piemērotas soda sankcijas, kas izriet no likumprojekta "Piesārņojuma novēršanas likums" (21-TA-1169). Nav paredzēts mazināt ierobežojumus, salīdzinot ar likumā "Par piesārņojumu" ietverto attiecīgo regulējumu par prasībām smaku ierobežošanai.

Vienlaikus Ministru kabineta noteikumos tiks iekļautas arī prasības, kas izriet no spēkā esošā likuma "Par piesārņojumu" 24.2 panta trešās, ceturtās un piektās daļas - Īpašas prasības attiecībā uz piesārņojošām darbībām, ņemot vērā šo normu tehnisko raksturu. Minētās prasības attiecināmas uz ostu termināļiem, kas noteiktos apjomos pārkrauj dažādus produktus, kas rada gaisa piesārņojumu un traucējošas smakas. 

Vienlaikus tiek paredzētas tiesības pašvaldībām izdot saistošos noteikumus stingrākam smaku regulējumam savā pašvaldībā, ņemot vērā, ka katrā pašvaldībā var būt atšķirīga situācija. 

Paredzēts, ka 19.pantā minētie pašvaldību saistošie noteikumi, kas izdoti šī likumprojekta ietvaros tiks saskaņoti un apstiprināti atbilstoši “Pašvaldību likumam” noteiktajā kārtībā, lai nedublētu "Pašvaldību likumā" noteiktās prasības un pastāvošo saistošo noteikumu saskaņošanas kārtību.

20. pants. 
Pārņem likuma “Par piesārņojumu” 11. panta otrās daļas 12. punktu un 11. panta ceturto daļu, kā arī Ķīmisko vielu likuma 16. panta pirmo daļu. Likumprojektā iekļautas arī normas no Ministru kabineta 2007. gada 3. aprīļa noteikumu Nr. 231 “Noteikumi par gaistošo organisko savienojumu emisijas ierobežošanu no noteiktiem produktiem” 7., 8., 11., 12., 19., 23., 24. punkta un daļēji 20.1 punkta. 
Ņemot vērā, ka regulējuma mērķis ir samazināt krāsu, laku un transportlīdzekļu galīgās apdares materiālu (turpmāk – krāsu) izmantošanas rezultātā radīto gaisa piesārņojumu, tad to plānots iekļaut šajā likumprojektā, kura mērķis ir gaisa piesārņojuma samazināšana.  
Salīdzinot ar likumu “Par piesārņojumu” šajā likumprojektā iekļautas normas, kas nosaka galvenās prasības, kas jāievēro personām, kuras plāno ražot, tirgot un izmantot krāsas. Vairāku specifisku prasību noteikšana tiek deleģēta Ministru kabinetam.

Termina "laišana tirgū" regulējumu nosaka  likums "Par atbilstības novērtēšanu" - tā 1. panta (2) daļā dotās atsauces uz ES regulām. Termins "laišana tirgū" minētajā likumā pēc būtības atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2004/42/EK ar ko ierobežo gaistošo organisko savienojumu emisijas, kuras rada organisko šķīdinātāju izmantošana noteiktās krāsās, lakās un  transportlīdzekļu galīgās apdares materiālos, un ar ko groza Direktīvu 1999/13/EK (turpmāk - Direktīva 2004/42/EK) 2.panta 12.apakšpunktā noteiktajam, ka par laišanu tirgū uzskata krāsu un laku ievešanu Savienības muitas teritorijā un to nodošanu trešajām personām par samaksu vai bez maksas.

Skaidrojums attiecībā uz piemērojamo muitas procedūru krāsām un lakām, tās ievedot Savienības muitas teritorijā, tiek sniegts anotācijā, nepapildinot likumprojektu. Likumprojektā tiek pārņemta Direktīva 2004/42/EK, tādējādi tiek pārņemts arī termins "laišana tirgū", kas nozīmē, ka attiecīgi marķētas krāsas un lakas tiek importētas no trešajām valstīm, tās ievedot Savienības muitas teritorijā, nenorādot likumprojektā konkrētu muitas procedūru Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu 5. panta 22. punkta izpratnē.  Informējam, ka likumprojekta 20.panta otrajā daļā paredzētais pienākums attieksies uz Eiropas Savienības muitas teritorijā ievestajām krāsām un lakām, kurām piemērota muitas procedūra "laišana brīvā apgrozībā".

Likumprojektā norādītais, ka persona var laist tirgū krāsas un lakas ar pārsniegtu noteikto gaistošo organisko savienojumu saturu, ja tās paredzētas konkrētiem likumā nosauktiem mērķiem - atjaunot antīka spēkrata pārklājumu vai restaurēt, atjaunot vai uzturēt valsts aizsargājamu arhitektūras un mākslas pieminekli, ar nosacījumu, ka tiek saņemta licence tādu krāsu un laku tirdzniecībai vai iegādei, kuru sastāvā ir paaugstināts organisko šķīdinātāju saturs, saprotams arī tādējādi, ka persona nedrīkst laist tirgū krāsas un lakas, kas pārsniedz Ministru kabineta atļauto gaistošo organisko savienojumu saturu, ja nav saņemta licence, kas atļauj veikt šādas darbības.
 
21. pants. 
Šis pants nosaka ierobežojumus sēra saturošo atsevišķu šķidro degvielu lietošanai. Šo ierobežojumu mērķis ir samazināt (ierobežot) sēra emisijas gaisā.  

Pirmā daļa. Ar šķidrajām degvielām šā panta ietvaros saprot: 1) smago degvieleļļu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas (ES) 2016/802, ar ko paredz sēra satura samazināšanu konkrētiem šķidrā kurināmā veidiem, (turpmāk – Direktīva 2016/802) 2. panta “a” apakšpunkta definīcijai, 2) gāzeļļu atbilstoši Direktīvas 2016/802 2. panta “b” apakšpunkta definīcijai un 3) flotes degvielu atbilstoši Direktīvas 2016/802 2. panta “c” apakšpunktam, tajā skaitā, flotes dīzeļdegvielu, kā noteikts Direktīvas 2016/802 2. panta “d” apakšpunktā, un flotes gāzeļļu, kā noteikts Direktīvas 2016/802 2. panta “e” apakšpunktā, (turpmāk – šķidrās degvielas). Šķidro degvielu parametrus nosaka Ministru kabinets likumprojekta 21. panta otrās daļas 1. punktā esošā deleģējuma ietvaros. Jāatzīmē, ka šķidro degvielas veidu definīcijas noteiktas Direktīvā 2016/802, nedodot iespējas likumdevējam tās paplašināt vai sašaurināt, turklāt katra degvielas veida skaidrojums ir ļoti tehnisks un sarežģīts, ietverot gan Kombinētās nomenklatūras kodus, gan arī destilācijas un pārtvaicēšanās rādītājus un fizikālās īpašības kā viskozitāti un blīvumu, visu kopā dēvējot par parametriem. Direktīvas 2016/802 prasības neattiecas arī uz virkni degvielas veidu, kas pēc iepriekš minētajiem raksturlielumiem atbilstu, bet neatbilst tās lietojums, piemēram, satiksmē neizmantojamiem pārvietojamiem mehānismiem, lauksaimniecības traktoru iekšdedzes dzinējiem, pētījumiem vai testēšanai paredzētajai degvielai, militārajiem kuģiem, drošības nodrošināšanai vai glābšanai jūrā u.c. Tā kā izņēmumu uzskaitījums ir visai plašs, bet direktīvā esošās definīcijas jāpārņem, atbilstošāk ir visu iepriekšminēto iekļaut un atrunāt Ministru kabineta noteikumos.

Otrā daļa. Direktīva 2016/802 izvirza prasības dalībvalstīm noteikt maksimāli pieļaujamo sēra saturu smagajā degvieleļļā (3. pants), gāzeļļā (4. pants) un flotes degvielā (5., 6. un 7. pants), noteikt atkāpes no direktīvā noteiktā maksimāli pieļaujamā sēra satura flotes degvielā emisiju samazināšanas paņēmienu lietošanas gadījumā (8., 9. un 10. pants), tā uzliek pienākumu dalībvalstīm veikt visu iepriekš minēto degvielu veidu kontroli, ieskaitot degvielas monitoringu – paraugu ņemšanu un analīzi - (13. pants), kā arī ikgadējā ziņojuma par šķidrās degvielas izmantošanu iesniegšanu Eiropas Komisijai (14. pants). Lai īstenotu šos ar Direktīvu 2016/802 uzliktos pienākumus un uzdevumus, likumprojektā ir ietverts deleģējums Ministru kabinetam izdot noteikumus, ar kuriem direktīvas prasības tiks transponētas Latvijas tiesību sistēmā. Šajā pantā esošais deleģējums Ministru kabinetam ir formulēts vispārīgi un tas, ņemot vērā vides jomas specifiku, ir interpretējams paplašināti.

Praksē secināts, ka normatīvajos aktos nav regulēts pienākums flotes degvielas piegādātajiem reģistrēties un sniegt informāciju flotes degvielas piegādātāju reģistram, tādēļ VID Muitas pārvalde veic pārbaudes pēc vēsturiskajiem datiem, kuģiem -  bunkurētājiem, kuriem ir bijušas muitas dienesta atļaujas muitas noliktavas darbībai un pēc internetā pieejamās informācijas. VID Muitas pārvalde vairākkārt ir norādījusi, ka ir nepieciešams administratīvs mehānisms bunkurētāju identificēšanai, piemēram, speciāla reģistrācija. Šī iemesla dēļ, lai VID Muitas pārvalde varētu pilnvērtīgi pildīt sev deleģētos uzdevumus, likumprojekts ir papildināts ar 21. panta otrās daļas 6. punktu, kas Ministru kabinetu deleģē paredzēt flotes degvielas piegādes kārtību un flotes degvielas piegādātāju reģistra izveidi, ietverot nosacījumus piegādātājiem, lai tie varētu reģistrēties un sniegt informāciju minētajā reģistrā, kā arī nosacījumus degvielas piegādātāju izslēgšanai no reģistra.

Vienlaikus šī panta otrā daļa paredz, ka Ministru kabinets var noteikt prasības un kārtību attiecībā uz jaunu sēra emisiju samazināšanas paņēmienu izmēģinājuma atļauju izsniegšanu. Šādu atļauju jāsaņem gadījumā, ja kuģa īpašnieks vai operators vēlas veikt izmēģinājumu, izmantojot neatbilstošu degvielu. Potenciāli Ministru kabinets paredzēs prasības, kas kuģim jāievēro, lai samazinātu tā radītās gaisu piesārņojošo vielu emisijas un veiktu citus vides aizsardzības pasākumus (piemēram, uzstādīt iekārtas dūmgāzu monitoringam, kā arī panākt atbilstošu emisiju samazināšanu, vērtēt ietekmi uz jūras vidi un izveidot atbilstošu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu u.c.), kā arī termiņus un kārtību kādā šādu atļauju Latvijas Jūras administrācija izsniegs.

Papildu informācija par deleģējuma tvērumu skatāma šīs anotācijas 4.1.5. sadaļā.

Trešā daļa precizē un konkretizē VID šobrīd pastāvošos pienākumus gāzeļļas un flotes degvielas kontroles jomā. Saskaņā ar 1973. gada 2. novembra Starptautiskās konvencijas par piesārņojuma novēršanu no kuģiem, kas grozīta ar 1978.gada Protokolu, 1997. gada 26. septembra Protokola (konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikums) VI pielikuma (turpmāk - konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikums) 18. noteikuma septīto daļu puses cita starpā apņemas nodrošināt, ka viņu nozīmētās attiecīgās institūcijas: 1) uztur vietējo degvielas piegādātāju reģistru ("a" punkts); 2) saskaņā ar šo noteikumu pieprasa vietējiem piegādātājiem izsniegt degvielas piegādes pavaddokumentu un degvielas paraugu, kā pieprasīts šajā noteikumā, piegādātājam apliecinot, ka degviela atbilst šī pielikuma 14.noteikuma un 18.noteikuma prasībām ("b" punkts); 3) pieprasa vietējiem piegādātājiem degvielas piegādes pavaddokumentu saglabāt vismaz trīs gadus ostas valsts inspekcijām un pārbaudēm, ja tas būs nepieciešams ("c" punkts); 4) veikt attiecīgos pasākumus pret degvielas piegādātājiem, ja atklāts, ka viņu piegādātā degviela neatbilst tai, kāda norādīta degvielas piegādes pavaddokumentā ("d" punkts). Papildus jāatzīmē, ka ar konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikuma 18. noteikuma septītās daļas "b" punktā minēto degvielas paraugu pieprasīšanu saprot degvielas paraugu ņemšanu no bunkurētājiem (bunkurēšanas baržām) un ostu bunkurēšanas termināļiem un šo paraugu testēšanu, kur tas ir nepieciešams (skat. Starptautiskās Jūras Organizācijas 2019. gada 17. maija rezolūcijas Nr. MEPC.320(74) pielikuma 4.3.1. punktu).
Atbilstoši Saeimas 2006. gada 30. maijā pieņemtā likuma "Par 1973.gada 2.novembra Starptautiskās konvencijas par piesārņojuma novēršanu no kuģiem, kas grozīta ar 1978.gada Protokolu, 1997.gada 26.septembra Protokolu (konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikums)" (turpmāk - MARPOL likums) 3. panta otrajam teikumam iepriekš minēto konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikuma pienākumu (VI pielikuma 18. noteikuma septītās daļas "a", "b", "c" un "d" punkts) izpildi veic VID.
Svarīgi piebilst, ka konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikums ir grozīts un sākotnējais pielikuma 18. noteikuma septītās daļas a) līdz d) apakšpunkts atbilst aktualizētā pielikuma 18. noteikuma devītās daļas 1. līdz 4. punktam. Jāņem vērā, ka, tā kā MARPOL likums atsaucas uz sākotnējo konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikumu, tad sākotnējais ratifikācijas likums jālasa sistēmiski – kopā ar konvencijā laika gaitā notikušajiem grozījumiem. VID piekritīgo punktu redakcija pēc būtības ir tā pati, nepiešķirot papildu kompetences, tāpēc anotācijā un izziņā arī turpmāk atsauces tiek veiktas uz oriģinālā konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikuma numerāciju.

Saeima, pieņemot MARPOL likumu, ir pilnībā izšķīrusies jautājumā par konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikuma izpildē iesaistītajām atbildīgajām iestādēm un to kompetencēm, līdz ar to MARPOL likumā noteikto iestāžu un to kompetenču noteikšana vai pārskatīšana nav šī likumprojekta ietvaros skatāms un apspriežams jautājums.

Attiecībā uz šobrīd pastāvošiem VID pienākumiem gāzeļļas un flotes degvielas kontroles jomā papildus ir norādāmi arī šādi vispārīgi apsvērumi:
1) gāzeļļas un flotes degvielas kontroli atbilstoši Ministru kabineta 2006. gada 26. septembra noteikumu Nr. 801 "Noteikumi par sēra satura ierobežošanu atsevišķiem šķidrās degvielas veidiem" (turpmāk - Sēra noteikumi) 16. un 29. punktam VID sekmīgi veic jau vairāk nekā 10 gadus, tādējādi VID ir uzkrāta ievērojama pieredze gāzeļļas un flotes degvielas tirgus uzraudzībā. Bez tam jāatzīmē, ka gāzeļļas un flotes degvielas tirgus uzraudzība ir nesaraujami saistīta ar VID kompetencē esošo akcīzes nodokļa administrēšanu. Šāda saikne starp abām VID kompetencē esošām funkcijām - gāzeļļas un flotes degvielas tirgus uzraudzību un akcīzes nodokļa administrēšanu - ļauj krietni ātrāk un efektīvāk iegūt informāciju par gāzeļļas un flotes degvielas piegādātājiem un to iespējamām neatbilstībām, kas, savukārt, ļauj gan operatīvi reaģēt, lai pēc iespējas ātrāk novērstu iespējamās neatbilstības un pārkāpumus, gan arī vispārējā kārtībā, balstoties uz riska analīzi, izraudzīt komersantus ikgadējam gāzeļļas un flotes degvielas monitoringam;
2) saskaņā ar likuma "Par piesārņojumu" 63. panta otro daļu, kā arī 64. panta ceturto daļu VID veic administratīvā pārkāpuma procesu par degvielas piegādes pavaddokumentā norādītajai degvielai neatbilstošas vai prasībām neatbilstošas flotes degvielas piegādi. Tāpat VID saskaņā ar likuma "Par atbilstības novērtēšanu" 19. panta ceturto un piekto daļu, kā arī 20. panta otro un trešo daļu nodrošina administratīvo pārkāpumu procesus par normatīvajiem aktiem neatbilstošas degvielas (pārsvarā - benzīna un dīzeļdegvielas) realizācijas pārkāpumiem, kā arī pārkāpumiem, kas saistīti ar degvielas kvalitāti apliecinošu dokumentu neatbilstībām. Attiecīgi, VID īsteno ne tikai gāzeļļas un flotes degvielas tirgus uzraudzību, bet arī nodrošina administratīvā pārkāpuma procesus degvielas jomā kopumā, kas KEM ieskatā ir savstarpēji saistīti pienākumi;
3) VID Muitas pārvaldei ir sava akreditēta laboratorija, kura sēra noteikšanu degvielas paraugos veic atbilstoši EN ISO 8754:2003 standartam, kādu pieprasa Direktīvas 2016/802 13. panta 3. punkts, kā arī VID Muitas pārvaldei ir sertificēts (akreditēts) personāls, kas nodrošina degvielas paraugu ņemšanu. Gāzeļļas un flotes degvielas tirgus uzraudzības funkciju nodošana citai iestādei radītu papildu izdevumus valsts budžetam gan par degvielas paraugu testēšanu, ko veiks privāto tiesību ārpakalpojumu sniedzējs (laboratorija), gan par paraugu ņemšanu, ko veiktu kvalificētas privātpersonas;
4) Ministru kabineta 2019. gada 10. decembra noteikumu Nr. 640 «Grozījumi Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumos Nr. 332 "Noteikumi par benzīna un dīzeļdegvielas atbilstības novērtēšanu"» (turpmāk - Noteikumi Nr. 332), saskaņā ar kuriem VID benzīna un dīzeļdegvielas tirgus uzraudzības funkcijas tika nodotas Būvniecības valsts kontroles birojam, saskaņošanas procesā KEM lūdza sniegt skaidrojumu, vai līdzās ar benzīna un dīzeļdegvielas tirgus uzraudzību funkcijām Būvniecības valsts kontroles birojam tiks nodotas arī gāzeļļas un flotes degvielas tirgus uzraudzības funkcijas. Kā norādīts Noteikumu Nr. 332 izziņā [pieejama: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40478727], noteikumu grozījumi neatceļ funkcijas, kas VID noteiktas Ministru kabineta 2006. gada 26. septembra noteikumos Nr. 801 “Noteikumi par sēra satura ierobežošanu atsevišķiem šķidrās degvielas veidiem”. Tādējādi uzskatāms, ka minētajā saskaņošanas procesā jautājums par gāzeļļas un flotes degvielas tirgus uzraudzību ir saglabājama VID pārziņā.

Transponējot Direktīvu 2016/802 Latvijas tiesību sistēmā, šī likumprojekta ietvaros ir nepieciešams precizēt (konkretizēt) VID šobrīd pastāvošus no konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikuma 18. noteikuma septītās daļas "a" un "b" punkta izrietošus pienākumus, negrozot pēc būtības šo pienākumu tvērumu.

Direktīvas 2016/802 6. panta 9. punkta "a" apakšpunkts noteic: "Saskaņā ar MARPOL VI pielikuma 18. noteikumu dalībvalstis uztur publiski pieejamu vietējo flotes degvielas piegādātāju reģistru". Interpretējot šo normu Direktīvas 2016/802 29. preambulārā apsvēruma gaismā, konstatējams, ka Direktīva uzliek pienākumu dalībvalstīm nevis izveidot flotes degvielas piegādātāju reģistru, bet tikai padarīt šādu reģistru publiski pieejamu. Šāda interpretācija ir arī loģiski saprotama, jo pienākums izveidot flotes degvielas piegādātāju reģistru primāri izriet nevis no Direktīvas 2016/802 6. panta 9. punkta "a" apakšpunkta, bet no konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikuma 18. noteikuma septītās daļas "a" punkta. Pretējā gadījumā nebūtu saprotams, ar kādu mērķi Direktīvā tiek dublēta Protokolā esošā un dalībvalstīm jau saistoša norma. Transponējot Direktīvas 2016/802 6. panta 9. punkta "a" apakšpunktā ietverto normu Latvijas tiesību sistēmā, ar šo likumprojektu konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikuma 18. noteikuma septītās daļas "a" punkta norma, kas uzliek VID pienākumu uzturēt flotes degvielas piegādātāju reģistru, tiek gan precizēta (konkretizēta) daļā par publicitāti, nosakot, ka turpmāk flotes degvielas piegādātāju reģistram ir jābūt publiski pieejamam. Ievērojot Starptautiskās Jūrniecības organizācijas 2018. gada 26. aprīļa apkārtraksta Nr. MEPC.1/Circ.875 pielikuma 4.4.1. punktā ietverto ieteikumu, flotes degvielas piegādātāju reģistra publisko pieejamību nodrošina ar tā publicēšanu internetā, proti, Valsts ieņēmumu dienesta tīmekļa vietnē www.vid.gov.lv. Tomēr, ņemot vērā VID iebildumus par trūkstošiem kritērijiem reģistra izveidei, Likumprojekta 21. panta otrā daļa ir papildināta ar astoto punktu, Ministru kabinetam dodot deleģējumu izstrādāt kritērijus, t.sk. flotes degvielas piegādātāju reģistrācijas kārtību un reģistrā iekļaujamās informācijas prasības, kā arī kārtību, kādā degvielas piegādātājus izslēdz no flotes degvielas piegādātāju reģistra, un arī informācijas sniegšanas prasības Eiropas Komisijai par flotes degvielas pieejamību ostās un termināļos. Par 21. panta otrās daļas 8. punktā minēto Ministru kabineta noteikumu izstrādi atbildīga Finanšu ministrija, kuras padotībā atrodas jau šobrīd par degvielas piegādātāju uzskaiti atbildīgais VID.

Direktīvas 2016/802 13. panta 1. punkta trešais teikums nosaka, ka degvielas parauga ņemšanai jābūt periodiskai un pietiekami biežai. Ievērojot šo Direktīvas 2016/802 normu, kā arī likumprojekta saskaņošanas procesā Finanšu ministrijas izteikto iebildumu, ka "noteiktu pārbaužu biežumu [2 reizes gadā katram komersantam] skaitu nevar uzskatīt par pietiekami efektīvu, jo netiek ņemta vērā flotes degvielas piegādātāju aptvertā tirgus daļa - katrs uzņēmums apkalpo noteiktu klientu loku, piemēram, apgādā regulāro kuģa līniju, apgādēm ir sezonāls raksturs, piegādes tūrisma sezonā vai zveju kuģiem, vai apgādēm ir gadījuma raksturs", šī likumprojekta ietvaros konvencijas MARPOL 73/78 VI pielikuma 18. noteikuma septītās daļas "b" punkta norma tiek precizēta (konkretizēta), papildinot to ar monitoringa periodiskuma un biežuma kritērijiem. Likumprojektā ietvertā norma jāinterpretē tā, ka minēto monitoringu veic katru gadu (periodiskuma kritērijs), bet monitoringa perioda ietveros veicamais pārbaužu skaits (biežuma kritērijs) ir nosakāms, balstoties uz komersantu, kuri piegādā (realizē) gāzeļļu un flotes degvielu, riska analīzi, aptverot pēc iespējas plašāku šo komersantu loku un nodrošinot, ka pie šiem komersantiem gāzeļļas un flotes degvielas paraugi tiek ņemti, piemēram, ne retāk kā vienu reizi gadā.

Ceturtajā daļā noteikta Valsts vides dienesta kompetence šķidro degvielu izmantošanas un kontroles jomā. Valsts vides dienesta kompetence pārņemta no Sēra noteikumu 8. un 28. punkta. Valsts vides dienests šīs kompetences ietvaros kontrolē pieļaujamo sēra saturu un izmantošanas prasību ievērošanu lietošanā esošajā smagajā degvieleļļā, gāzeļļā un flotes degvielā. Īpaši uzvērts Valsts vides dienesta pienākums veikt lietošanā esošās flotes degvielas monitoringu, ņemot paraugus no Latvijas karoga un citu valstu karoga kuģošanas līdzekļiem, ko veic atbilstoši Starptautiskās jūrniecības organizācijas vadlīnijām, un nosakot sēra saturu tajos. Flotes degvielas paraugu ņem degvielas uzpildīšanas laikā uz kuģa vai kuģa degvielas tilpnēm un noplombētajiem degvielas paraugiem uz kuģa. Jāatzīmē, ka šī prasība neattiecas uz pārkraujamajiem naftas produktiem, t.i., kas pārvadāšanas brīdī nav paredzēti izmantošanai uz kuģa.

Piektajā daļā noteikta valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Latvijas Jūras administrācija” kompetence kuģa degvielas dokumentācijas pārbaudes, kā arī emisiju, kas rodas, lietojot sēra saturošo degvielu, samazināšanas jomā, ieskaitot emisijas samazināšanas paņēmienu izmēģinājumu licencēšanu. Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Latvijas Jūras administrācija” kompetence pārņemta no Sēra noteikumu 27., 38., 41. un 43. punkta. 

22. pants.  Šajā pantā noteikti ierobežojumi autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas iekšdedzes motoru izmantošanai un laišanai tirgū. Šī panta mērķis ir samazināt autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas iekšdedzes motoru radītās emisijas gaisā.

Pirmā daļa. 
Ar 2017. gada 1. janvāri spēku zaudēja Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/68/EK (1997. gada 16. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pasākumiem pret gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju no iekšdedzes motoriem, ko uzstāda visurgājējai tehnikai (turpmāk - Direktīva 97/68/EK). Atbilstoši Direktīvas 97/68/EK 1. pantam šīs direktīvas mērķis bija noteikt emisijas standartus un tipa apstiprināšanas procedūru motoriem, kas jāuzstāda visurgājējā tehnikā, kā arī iekšējā tirgus vienmērīgas darbības sekmēšana, vienlaikus aizsargājot cilvēku veselību un vidi. Direktīva 97/68/EK nacionālajā tiesību sistēmā tika ieviesta ar Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumiem Nr. 1047 "Noteikumi par autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas iekšdedzes motoru radīto piesārņojošo vielu emisiju gaisā" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1047). Ar 2017. gada 1. janvāri, aizstājot Direktīvu 97/68/EK, spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1628 (2016. gada 14. septembris) par prasībām attiecībā uz autoceļiem neparedzētas mobilās tehnikas iekšdedzes motoru gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju robežvērtībām un tipa apstiprināšanu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1024/2012 un (ES) Nr. 167/2013 un groza un atceļ Direktīvu 97/68/EK (turpmāk - Regula 2016/1628). Regula 2016/1628, kā tas noteikts tās 1. pantā, izvirza noteiktas gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju robežvērtības, administratīvās un tehniskās prasības attiecībā uz ES tipa apstiprināšanu, konkrētus pienākumus saistībā ar autoceļiem neparedzētu mobilo tehniku gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju robežvērtībām no šādiem motoriem un tirgus uzraudzības prasības motoriem, kuri uzstādīti vai kurus paredzēts uzstādīt autoceļiem neparedzētai mobilajai tehnikai un uz kuriem attiecas ES tipa apstiprinājums. Ņemot vērā, ka Regula Nr. 2016/1628 ir tieši piemērojama visās ES dalībvalstīs un ka tā juridiskā spēka hierarhijas ziņā atrodas augstāk nekā Noteikumi Nr. 1047, šobrīd spēkā esošie Noteikumi Nr. 1047 ir zaudējuši savu aktualitāti un tādējādi tie ar šo likumprojektu būtu atceļami. Savukārt atceļamo Noteikumu Nr. 1047 normas jau šobrīd un arī turpmāk aizstās Regulā 2016/1628 ietvertās tiesību normas.

Otrā daļa.
Regulas 2016/1628 sekmīgai īstenošanai ES dalībvalstīm atbilstoši Regulas 2016/1628 5. pantam ir jānosaka vai jānorīko apstiprinātājiestāde. Balstoties uz Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja (turpmāk - LATAK) publiski pieejamo informāciju [Akreditēto institūciju sarakstā atlasot ierakstus pēc kritērija "iekšdedzes motori". Pieejams: https://ai.latak.gov.lv/index.php?lang=lv], šobrīd ES tipa apstiprinājuma sertifikātu Regulas Nr. 2016/1628 izpratnē (šajā rindkopā turpmāk - sertifikāts) potenciāli var izsniegt tikai viens Latvijā reģistrēts un LATAK akreditēts komersants - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Sertifikācijas un testēšanas centrs" (turpmāk - STC) [Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja 2023. gada 18. aprīļa akreditācijas apliecības Nr. LATAK-S1-218-30-2004 pielikums]. Tomēr, vadoties pēc STC sniegtās informācijas, šobrīd Latvijā nav izsniegts neviens bezceļu mobilās tehnikas motora tipa apstiprinājuma sertifikāts. Attiecīgi, uzskatāms, ka Latvijā nav pieprasījuma pēc šādiem sertifikātiem. Papildus jāatzīmē, ka apstiprinātājiestādes funkcijas, tostarp sertifikātu izsniegšanai, ņemot vērā nepieciešamās zināšanas un nodrošinājumu tehnikas jomā, nav nododamas nevienai valsts pārvaldes iestādei, turklāt šādas iestādes dibināšana būtu neefektīva, ņemot vērā zemo pieprasījumu vai pat tā neesamību. Tomēr Regulas 2016/1628 5. panta izpildes nolūkā šajā likumprojekta panta daļā ir paredzēta kārtība, saskaņā ar kuru var tikt noteikta apstiprinātājiestāde gadījumos, ja un kad šādas apstiprinātājiestādes noteikšana būs nepieciešama. Apstiprinātājiestādi paredzēts noteikt atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta desmitajai daļai un 40. panta pirmajai daļai, apstiprinātājiestādes funkcijas, tostarp sertifikātu izsniegšana, uz deleģējuma līguma pamata nododot privāto tiesību juridiskai personai, kura ir akreditēta akreditācijas institūcijā atbilstoši normatīvajiem aktiem par atbilstības novērtēšanas institūciju novērtēšanu, akreditāciju un uzraudzību. Līdzīga pieeja šobrīd pastāv būvniecības jomā, kur, piemēram, Ministru kabineta 2018. gada 20. marta noteikumu Nr. 169 "Būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 169) 2. un 3. punkts noteic, ka būvspeciālistu kompetences novērtēšanu un patstāvīgās prakses uzraudzību veic privāto tiesību juridiskā persona, kura ir akreditēta nacionālajā akreditācijas institūcijā kā personu sertificēšanas institūcija saskaņā ar normatīvajiem aktiem par atbilstības novērtēšanu un kurai saskaņā ar noslēgto līgumu Ekonomikas ministrija Valsts pārvaldes iekārtas likumā un šajos noteikumos noteiktajā kārtībā ir deleģējusi uzdevumu - veikt būvspeciālistu kompetences novērtēšanu un patstāvīgās prakses uzraudzību.
Ņemot vērā, ka regula 2016/1628 ir tieši piemērojama, tad apstiprinātājiestāde sadarbībā ar Ekonomikas ministriju reģistrējas Iekšējā tirgus informācijas sistēmā un dalibvalstīm nav pienākuma veidot atsevišķu reģistru.
 
Trešā daļa.
Likumprojekta 22. panta otrajā daļā minētā deleģējuma līguma slēgšanai potenciālais deleģējuma līguma slēdzējs iesniedz rakstveida pieteikumu KEM. Pēc pieteikuma saņemšanas KEM rīko vispārēju konkursu. Konkursa kārtībā saņemtos pieteikumus ministrija izvērtē, ievērojot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 42. panta pirmajā daļā minētos kritērijus. Deleģējuma līgumu KEM slēdz ar vispārēja konkursa kārtībā ar vienu izraudzīto potenciālo deleģējuma līguma slēdzēju uz laiku, kas nav ilgāks par 5 gadiem. Šāds deleģējuma termiņš ir noteikts analoģiski deleģējuma līguma termiņam, kas noteikts Noteikumu Nr. 169 5. punktā.

Ceturtā un piektā daļa.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43. panta pirmajai un ceturtajai daļai šī likumprojekta panta ceturtā daļa nosaka, ka attiecībā uz deleģēto uzdevumu izpildi privāto tiesību juridiska persona, ar kuru noslēgts deleģējuma līgums, atrodas KEM pakļautībā. Īpaši uzvērts, ka minētais privāto tiesību subjekts ir tiesīgs izdot, grozīt un anulēt administratīvos aktus - Regulā Nr. 2016/1628 paredzētos ES tipa apstiprinājuma sertifikātus (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41. panta trešās daļas 1. punkts).

Sestā daļa.
Ar šo tiesību normu noteikts, ka visus izdevumus, kas apstiprinātājiestādei rodas saistībā ar darbībām, ko tā veic pēc ES tipa apstiprinājuma pieteicēja pieteikuma, t.sk., izdot vai grozīt ES tipa apstiprinājuma sertifikātu, sedz ES tipa apstiprinājuma pieteicējs (ražotājs). Šāds izdevumu segšanas pienākums ir paredzēts arī šobrīd Noteikumu Nr. 1047 16. un 22. punktā. Likumprojekts neparedz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt maksu par ES tipa apstiprinājuma sertifikāta izsniegšanu vai grozīšanu, jo šādi noteikumi nepieciešamības gadījumā būtu izdodami uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43.1 panta otrajā daļā ietvertā deleģējuma pamata, piemēram, uz šīs tiesību normas pamata ir izdoti Ministru kabineta 2020. gada 14. jūlija noteikumi Nr. 442 "Farmaceitu profesionālās kvalifikācijas sertifikācijas komisijas sniegto pakalpojumu cenrādis".

Septītajā daļā saskaņā ar Regulas Nr. 2016/1628 5.panta 1.punktu noteiktas tirgus uzraudzības iestādes un to kompetence autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas jomā. Tirgus uzraudzības iestādes savas funkcijas pildīs atbilstoši Regulas 2016/1628 prasībām, tostarp, ievērojot 5. panta 5. punktā noteikto, proti, ka dalībvalstis organizē un veic tirgū esošo motoru tirgus uzraudzību un kontroli saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 765/2008 III nodaļu (šobrīd - Regula (ES) Nr. 2019/1020). Šajā panta daļā noteiktās iestādes un to kompetence pārņemta no Noteikumu Nr. 1047 62. punkta.  

23. pants.
Pants, kas dod tiesības Ministru kabinetam izdot regulējumu dažādu tautsaimniecības nozaru radītā gaisa piesārņojuma samazināšanai. 

Pirmā daļa: 
Iekļauts deleģējums Ministru kabinetam noteikt prasības lauksaimniecības radīto gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanai. Šobrīd minētās prasības noteiktas Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumos Nr. 834 “Prasības ūdens, augsnes un gaisa aizsardzībai no lauksaimnieciskās darbības izraisīta piesārņojuma”. 

Otrā daļa: 
Šobrīd esošā politika attiecībā uz gaisa piesārņojuma samazināšanu no valsts iestādēs izmantotajiem transportlīdzekļiem pamatā ir vērsta uz dīzeļdegvielu izmantojošu automašīnu veicināšanu, jo šī kurināmā izmantošana rada zemākas CO2 emisijas un mazāku ietekmi uz klimata pārmaiņām. Tai pat laikā dīzeļdegviela rada lielāku gaisa piesārņojumu un līdz ar to atstāj sliktāku ietekmi uz sabiedrības veselību. 
Tādēļ ir nepieciešams īstenot politikas, kas dienesta automašīnu izmantošanā ņem vērā ne tikai klimata pārmaiņu aspektus un transporta radītās CO2  emisijas, bet arī gaisa piesārņojošo emisiju faktoru un plašāk jāizmanto alternatīvās degvielas, kas rada mazāk emisiju, kā arī jāveicina elektrotransportlīdzekļu plašāku izmantošanu. 
Minētos jautājumus šobrīd regulē Ministru kabineta 2012. gada 2. oktobra instrukcija Nr. 12 "Dienesta vieglo automobiļu iegādes un nomas kārtība", kas  nosaka kārtību, kādā ministrijas, citas centrālās valsts iestādes un to padotībā esošās iestādes nomā un iegādājas vieglos automobiļus ministrijas funkciju nodrošināšanai.  
Lai mazinātu dienesta transporta radīto gaisa piesārņojumu, būtu nepieciešams izvērtēt iespējas šajā regulējumā iekļaut prasības ne tikai attiecībā uz to emisiju samazināšanu, kas rada klimata pārmaiņas, bet arī prasības gaisa piesārņojuma samazināšanai. Šobrīd nevienā likumā nav noteikts deleģējums šādu jautājumu risināšanai, tādēļ likumprojekts noteic, ka nepieciešamības gadījumā Ministru kabinets šādas prasības varētu noteikt. 

24. pants.  
Noteiktas iestādes, kurās var apstrīdēt lēmumu par likumprojektā paredzēto licenču un atļauju izsniegšanu un anulēšanu. Likumprojekta 24. panta pirmajā daļā iekļauts regulējums, kas paredz, ka lēmumu par licences tādu krāsu un laku tirdzniecībai vai iegādei, kuru sastāvā ir paaugstināts organisko šķīdinātāju saturs, izsniegšanu un anulēšanu var apstrīdēt Enerģētikas un vides aģentūrā. Savukārt lēmumu par jaunu emisiju samazināšanas paņēmienu izmēģinājumu atļaujas izsniegšanu, grozīšanu un anulēšanu var apstrīdēt Satiksmes ministrijā.

25. pants. 
Iekļautas normas no MK Gaisa kvalitātes noteikumu V sadaļas par informācijas nodrošinājumu. Likumprojektā noteikti galvenie pienākumi attiecībā uz sabiedrības informēšanu par gaisa kvalitāti un sliktas gaisa kvalitātes radīto ietekmi uz cilvēku veselību. Šajā likumprojektā minētais termins “operators” nozīme skaidrota likumprojektā “Piesārņojuma novēršanas likums”. Operators ir privātpersona, atvasināta publiska persona, tiešās vai pastarpinātās pārvaldes iestāde, kura veic piesārņojošo darbību objektā vai ir atbildīga par šādas darbības veikšanu vai kurai ir noteicošā ekonomiskā ietekme uz attiecīgās piesārņojošās darbības tehnisko izpildījumu.

26. pants. 
Deleģē Ministru kabinetam noteikt prasības par sabiedrības un starptautisko institūciju informēšanu par gaisa piesārņojumu, kā arī gaisa aizsardzības jomas normatīvo aktu izpildi. 

Pirmā daļa: izriet no MK noteikumu Nr. 614 12.punkta, kā arī saistīts ar MK Gaisa kvalitātes noteikumu īstenošanu. Minētā prasība saistīta ar sabiedrības iesaistīšanu gaisa piesārņojuma rīcības plānu izstrādes procesā. Lai sabiedrību savlaicīgi iesaistītu dažādu nākotnes rīcību plānošanā paredzēts pienākums gan KEM, gan pašvaldībām sabiedrību iesaistīt savlaicīgi, tas ir rīcības plāna izstrādes stadijā nevis jau beigu fāzē, kad vairs nospraustos rīcības virzienus un iekļautos pasākumus ir grūti mainīt. 

Otrā un trešā daļa: saistīta ar likuma “Par piesārņojumu” 16.¹ un 16.² pantā noteikto. Šajās daļās tiek precizēts likumā “Par piesārņojumu” 16.¹ un 16.² pantā iekļautais deleģējums, to attiecinot uz plašāku jomu loku, kurās līdz šim iekļautais deleģējums nebija pilnīgs. 

Šī panta otrajā daļā iekļauts deleģējums Ministru kabinetam noteikt dažādu iestāžu pienākumus saistībā ar sabiedrības informēšanu par gaisa piesārņojumu, kas izriet no gaisa piesārņojuma jomas regulējumiem (piemēram, informācija par gaisa kvalitātes monitoringa datiem, gaisa kvalitātes uzlabošanas plāniem un to izpildi, valsts kopējo gaisu piesārņojošo vielu emisiju aprēķini u.c. informācija, kura atbilstoši dažādu ES tiesību aktu prasībām jāpublisko sabiedrībai). 
 
Līdzīgi šī panta trešajā daļā Ministru kabinets tiek pilnvarots noteikt kārtību un prasības par dažādu gaisa aizsardzības jomas ziņojumu sagatavošanu un iesniegšanu starptautiskajām institūcijām (piemēram, ziņojumi par gaisa kvalitāti un gaisu piesārņojošo vielu emisijām, par sēra saturu šķidrajā kurināmajām, kā arī krāsu atbilstību noteiktajām gaisa aizsardzības prasībām).

Prasības par ziņojumu sagatavošanu un sabiedrības informēšanu skar vairākas gaisa aizsardzības jomas un tādēļ iekļauts vienots pants ar šādu deleģējumu, lai neatkārtotu deleģējumus vairākos likumprojekta pantos. 

Tāpat, ņemot vērā, ka par 21. panta otrās daļas 6. punktā minētā reģistra izveidi un uzturēšanu, tostarp arī tajā esošās informācijas uzturēšanu par degvielas piegādātājiem Latvijas ostās un termināļos, atbildīgā iestāde ir VID Muitas pārvalde, ir tikai loģiski, ka šī pati iestāde par degvielas pieejamību arī ziņotu Eiropas Komisijai, neradot mākslīgus starpposmus informācijas nodošanā un attiecīgu papildu administratīvo slogu iestādēm, kurām nav deleģēti pienākumi saistībā ar paziņojumu sniegšanu Eiropas Komisijai. 

Administratīvie pārkāpumi: 

27. un 28. pants. Pantos noteikti jauni administratīvie pārkāpumi, kas paredz pašvaldības tiesības piemērot sodus par pašvaldību saistošajos noteikumos noteikto prasību pārkāpšanu apkures iekārtu un transporta jomā. Lai pašvaldība varētu praksē īstenot likumprojekta 17. un 18. pantā minētajos saistošajos noteikumos noteikto prasību izpildi, nepieciešams paredzēt iespēju noteikt sodus gadījumos, ja tiek pārkāptas prasības, kas noteiktas pašvaldību izdotajos saistošajos noteikumos.

Likumprojektā iekļautais jautājums par administratīvo sodu noteikšanu par pašvaldības saistošo noteikumu neizpildi transporta un apkures jomā (likumprojekta 17. un 18.pants, kā arī 27 un 28.pants) tika izskatīts un atbalstīts 20.10.2022. Administratīvās atbildības likuma pastāvīgajā darba grupā. Vienlaikus tika lūgts papildināt anotāciju ar administratīvās atbildības kritēriju izvērtējumu. 

Nosakot soda sankciju veidus un apmērus gan par apkures iekārtu, gan par transporta jomas saistošo noteikumu pārkāpumiem tika izvērtēta atbilstība šādiem kritērijiem: 

1) Administratīvā akta prioritātes princips.

Apkures iekārtu jomas noteikumi (Likumprojekta 17.pants):
Atbilstoši likumprojektā noteiktajam, pašvaldībai tiek dotas tiesības noteiktās teritorijās aizliegt vai ierobežot tādu apkures iekārtu uzstādīšanu, kas kā kurināmo izmanto cieto biomasu, kūdru vai ogles, kā arī ierobežot šo kurināmo izmantošanu esošajās apkures iekārtās un šādu iekārtu darbināšanu. 

Vērtējot administratīvā akta izdošanas prioritātes principu, var secināt, ka attiecībā uz jaunu apkures iekārtu uzstādīšanu priekšroka būtu administratīvajam procesam, kura ietvaros kompetentā institūcija varētu uzlikt personai par pienākumu veikt noteiktas darbības likumā noteikto prasību izpildei un noteikto darbību neizpildes rezultātā veikt piespiedu izpildi.

Savukārt attiecībā uz neatļautas apkures iekārtas izmantošanu un neatbilstoša kurināmā sadedzināšanu būtu prioritāte ir administratīvā soda noteikšanai, jo minētais pārkāpums uzskatāms par jau izdarītu un tas vairs nav novēršams un minētā rīcība ir neatgriezeniska. Izdarītā pārkāpuma rezultātā ir radīts papildus gaisa piesārņojums, kuru vairs nevar atgriezt un novērst.

Transporta jomas noteikumi (Likumprojekta 18.pants):
Par neatbilstoša auto iebraukšanu noteiktajā zemo emisiju zonā vai bezemisiju zonā prioritāte ir administratīvā soda noteikšanai nevis administratīvā akta izdošanai. Likumprojektā administratīvais akts un administratīvās atbildības likumā (turpmāk - AAL) minētais maksas piedziņas (gan Civilprocesa vienkāršās piedziņas, gan AAL noteiktās piedziņas) process nav atbilstošs un administratīvā soda piemērošana konkrētajā gadījumā ir efektīvāks risinājums.

Vērtējot administratīvā akta izdošanas prioritātes principu, var secināt, ka likumprojekta 18. panta pirmajā daļā minēto saistošo noteikumu pārkāpums saistīts ar noteiktajām vides aizsardzības prasībām neatbilstoša transportlīdzekļa iebraukšanu noteiktā zonā un tas uzskatāms par jau izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un minētā rīcība ir neatgriezeniska.

Nosakot administratīvo sodu par paraugu ņemts Valsts autoceļu lietošanas nodevas likuma 11.pantā noteiktais, kā arī Jūrmalas saistošajos noteikumos noteiktā pieeja, kas šobrīd efektīvi strādā un tādēļ likumprojektā izmantota tāda pati pieeja. 

2) Nodarījuma bīstamība un sabiedriskais kaitīgums
Slikta gaisa kvalitāte negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti, īpaši pilsētu iedzīvotājiem. Tā var izraisīt tādas veselības problēmas kā astma un sirds un asinsvadu slimības, saīsinot dzīves ilgumu. Tas savukārt izraisa darba dienu kavēšanu slimību dēļ un palielina veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas, jo īpaši bērniem un veciem cilvēkiem. Slikta gaisa kvalitāte ir arī galvenais priekšlaicīgas nāves cēlonis ES un izraisa lielāku ietekmi nekā ceļu satiksmes negadījumi (avots: https://www.consilium.europa.eu/lv/policies/clean-air/). 

Eiropas Vides aģentūra ir novērtējusi, ka Latvijā 2015. gadā daļiņu PM2,5 piesārņojums ir radījis 1600 priekšlaicīgas nāves gadījumus, slāpekļa dioksīda piesārņojums - 130, bet ozona piesārņojums - 50 priekšlaicīgas nāves gadījumus. Daļiņu PM2,5 piesārņojums 2015. gadā Latvijā ir izraisījis arī 17600, slāpekļa dioksīda piesārņojums - 1400 un ozona piesārņojums - 600 zaudētos dzīves gadus (avots: Eiropas Vides Aģentūras ziņojums No 12/2018 “Air Quality in Europe -2018 Report”, ISSN 1977-8449, https://www.eea.europa.eu/publications/air-quality-in-europe-2018). 
Lai salīdzinātu situāciju dažādās valstīs, tiek veikts zaudēto dzīves gadu pārrēķins uz 100 000 iedzīvotājiem. Latvijā situācija ir sliktāka kā vidēji ES-28 tieši attiecībā uz daļiņu PM2,5 ietekmi, kur Latvijai ir septiņpadsmitā sliktākā pozīcija starp novērtētajām 41 Eiropas valstīm 

Gaisa piesārņojums var tiešā veidā ietekmēt veģetāciju un faunu, kā arī ūdens, augsnes kvalitāti un ar to saistīto ekosistēmu pakalpojumu kvalitāti. Visbīstamākie gaisa piesārņojuma veidi ekosistēmām ir ozons, amonjaks un slāpekļa oksīdi.

Augstas zemes līmeņa ozona koncentrācijas negatīvi ietekmē veģetāciju, tajā skaitā mežus un lauksaimniecības kultūras, samazinot to produktivitāti. Slāpekļa oksīdi un amonjaks, kā arī sēra dioksīds emisijas paskābina augsni, upju un ezeru ūdeņus, tā radot dzīvnieku un augu dzīves un bioloģiskās daudzveidības samazinājumu. Šie piesārņotāji ienes augsnē un ūdeņos arī papildus barojošo slāpekļa daudzumu, tā veicinot eitrofikāciju, kā arī barojošo vielu pārmērība var izraisīt izmaiņas sugu daudzveidībā un veicināt jaunu invazīvo sugu ienākšanu.

Gaisa piesārņojums atstāj negatīvu ietekmi arī uz materiālo vidi. Skābo nokrišņu ietekmē novērojama paātrināta korozija, novērojama arī daļiņu nosēšanās, dēdēšana un krāsu izdzišana uz ēkām, pilsētvides materiālajām struktūrām, kultūras pieminekļiem. Risks zaudēt mūsu kultūrvēsturiskās liecības ir īpaši nozīmīgs.

3) Nodarījuma sekas
Ja netiks risinātas pastāvošās gaisa kvalitātes problēmas pilsētās, kā arī kopumā netiks samazināts kopējais gaisa piesārņojums, var rasties šādas sekas:
1) slikta gaisa kvalitāte rada negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību, saīsina cilvēku dzīves ilgumu, kā arī nodara kaitējumu ēkām un ekosistēmām.
2) tiek radīti arī ekonomiskie zaudējumi darba dienu kavēšanas gaisa piesārņojuma rezultātā radīto slimību dēļ un palielinātas veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas.
3) pastāv risks pārsniegt šādos ES un starptautiskajos tiesību aktos noteiktos mērķus:
- Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. decembra Direktīvas Nr. 2016/2284/ES par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu un ar ko groza Direktīvu 2003/35/EK un atceļ Direktīvu 2001/81/EK;
- Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 21.maija Direktīvas 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai;
- Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada Ženēvas konvencija “Par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos samazināšanu un ierobežošanu” un tās 1999. gada Gēteborgas protokols “Par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu” (ar grozījumiem).

4) Nodarījuma aktualitāte
Nodarījums uzskatāms par aktuālu, ņemot vērā sabiedrības veselības nozīmi, kā arī Latvijai noteiktās starptautiskās saistības, kas noteic, ka Latvijas valstij ir jānodrošina saviem iedzīvotājiem atbilstoša gaisa kvalitāte un jāsamazina arī kopējais gaisa piesārņojums Latvijā un jāsniedz Latvijai izvirzītie gaisa piesārņojuma samazināšanas mērķi 2020.-2030.gada periodā, lai kopumā Eiropā samazinātu piesārņojuma pārrobežu pārnesi.
Problēmas aktualitāte arī noteikta šādos politikas plānošanas dokumentos:
- “Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2020. - 2030. gadam”;
- “Rīgas gaisa kvalitātes rīcības programma 2021.-2025.gadam”;
- Latvijas Nacionālai attīstības plāns 2021.-2027. gadam (NAP2027);
- “Vides politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam".

Problēmas aktualitāte Latvijā:
Bieži vien problēmas ar gaisa piesārņojumu raksturīgas blīvi apdzīvotās pilsētās, kur ir augsta privātmāju apkures koncentrācija. Pasaules Veselības organizācijas rekomendētais gada robežlielums un MK gaisa kvalitātes noteikumos noteiktais augšējais novērtēšanas slieksnis (piesārņojuma līmenis, kas norāda uz risku pārsniegt noteiktos robežlielumus) tiek pārsniegts Rīgas, Liepājas un Rēzeknes novērtējuma stacijās, taču tas nenozīmē, ka citās pilsētās gaisā nepastāv līdzīgs lokāla rakstura gaisa piesārņojuma problēmas.

Galvenie daļiņu PM2,5 avoti Latvijā 2019. gadā bija pakalpojumu un mājsaimniecību sektors (63 %), kur emisijas galvenokārt rodas no cietās biomasas sadedzināšanas apkurei (avots: LVĢMC ikgadējie gaisu piesārņojošo vielu emisiju aprēķini https://www.meteo.lv/fs/CKFinderJava/userfiles/files/Vide/Gaiss/Piesarnojums/New/2020_konsp.pdf[1]). Vienlaikus Rīgā mājsaimniecību apkure uzskatāma par galveno PM10 daļiņu piesārņojuma avotu. Paaugstinātas daļiņu PM10 un benzola koncentrācijas novērojamas apkaimēs, kur tiek izmantota individuālā apkure. (avots: https://mvd.riga.lv/nozares/vides-parvalde/gaisa-kvalitate/)

Savukārt autotransports ir galvenais slāpekļa oksīda emisiju avots. 2019. gadā galvenais slāpekļa oksīdu emisiju avots Latvijā bija transports (42 % no kopējām emisijām), it īpaši autotransports (32 % no kopējām emisijām). Savukārt galvenais izmantotā kurināmā veids, kas rada lielākās emisijas ir dīzeļdegviela. Būtisks aspekts, kas rada slāpekļa oksīdu emisijas ir vecu transportlīdzekļu īpatsvars kopējā autoparkā. Tā, piemēram, Latvijā transportlīdzekļu, kas vecāki par 10 gadiem, īpatsvars kopējā autoparkā veido aptuveni 72 %, kas ir trešais augstākais rādītājs ES.

5) Izmantotā pieeja soda apmēra noteikšanai un soda piemērošana:

Attiecībā uz apkures jomas noteikumiem (Likumprojekta 17.pantā noteikto prasību pārkāpšana):
28.pants paredz soda noteikšanu par tādu apkures iekārtu darbināšanu, kurās kā kurināmais tiek izmantota cietā biomasa, ogles un kūdra. 

Atkarībā no konkrētās situācijas pašvaldībā pastāv vairāki iespējamie risinājuma varianti, kurus pašvaldība var saistošajos noteikumos noteikt:
1) noteiktās teritorijās tiek ierobežota cietās biomasas, ogļu un kūdras izmantošana, kā arī attiecīgu iekārtu darbināšana, kurās tiek izmantots minētais kurināmais; 2) tiek noteikts liegums konkrētās teritorijās uzstādīt apkures iekārtas, kurās kā kurināmo izmanto cieto biomasu, ogles vai kūdru.

Attiecīgi administratīvais process un piespiedu nauda var tikt piemērota gadījumā, ja tiek uzstādīta apkures iekārta, kurā izmanto cieto biomasu, ogles vai kūdru. Savukārt administratīvais sods tiek piemērots gadījumos, ja persona esošajā apkures iekārtā izmanto cieto biomasu, kūdru vai ogles, kā arī darbina tādu iekārtu, kuras izmantošana šajā teritorijā atbilstoši pašvaldību saistošajiem noteikumiem ir aizliegta.

Soda apmērs:
Nosakot soda apmēru par paraugu ņemts Jūrmalas domes regulējums - Jūrmalas pilsētas domes 2021.gada 25.februāra saistošajiem noteikumiem Nr.10 “Grozījumi Jūrmalas pilsētas domes 2017.gada 12.janvāra saistošajos noteikumos Nr.1 “Par transportlīdzekļu iebraukšanu īpaša režīma zonā Jūrmalas pilsētas administratīvajā teritorijā”” (pieejami: https://dokumenti.jurmala.lv/docs/k21/s/k21s010.htm.).

Minētie noteikumi nosaka kārtību, kādā maksājama pašvaldības nodeva par iebraukšanu īpaša režīma zonā Jūrmalā, nodevas apmēru, atvieglojumus un atbrīvojumus no nodevas. Pašvaldību saistošie noteikumi paredz, ka par iebraukšanu īpaša režīma zonā Jūrmalā bez caurlaides, kuras nepieciešamību nosaka šie noteikumi, piemēro naudas sodu fiziskajai personai un juridiskajai personai desmit naudas soda vienību apmērā.
Saistošajos noteikumos paredzētais soda apmērs noteikts par līdzīga rakstura pārkāpumu kā minēts likumprojektā un tiek piemērots gadījumos, kad pilsētas teritorijā iebrauc transportlīdzeklis, kas nav samaksājis noteikto nodevu. Vienlaikus tā kā fiziskā persona un juridiskā persona neatrodas vienlīdzīgā mantiskā stāvoklī, tad juridiskajām personām paredzēts augstāks soda apmērs kā fiziskajām personām.

Soda piemērošana:
Potenciāli šādi saistošie noteikumi nepieciešamības gadījumā varētu tikt izdoti tajās pašvaldībās, kurās ir konstatēti gaisa kvalitātes normatīvu pārsniegumi un kurās būtisku piesārņojumu rada transports. Rezultātā minēto problēmu risināšanai nepieciešams veikt papildus pasākumus transporta radītā piesārņojuma samazināšanai. Potenciāli Latvijā šādus noteikumus būtu iespējams izdot Rīgā, ņemot vērā, ka Rīgā periodiski tiek konstatēti noteiktie gaisa kvalitātes normatīvu pārsniegumi.


Attiecībā uz transporta  jomas noteikumiem (Likumprojekta 18.pantā noteikto prasību pārkāpšana):

Zemo emisiju zona:
Likumprojekts paredz, ka sods tiek piemērots par iebraukšanu zemo emisiju zonā ar transportlīdzekli, kura emisiju klase ir zemāka par "EURO 5" emisiju standartu.

Bezemisiju zona:
Likumprojekts paredz, ka sods tiek piemērots par iebraukšanu bezemisiju zonā ar transportlīdzeki, kas rada emisijas.

Attiecīgi šādās zonās drīkst iebraukt tikai elektriskie transportlīdzekļi.
Pastāv šādi iespējamie risinājuma varianti, kurus pašvaldība var īstenot:  
1) pašvaldība izvēlas noteikt konkrētā pilsētas teritorijā zemo emisiju zonu, kur aizliegts iebraukt noteiktas emisiju klases automašīnām. Sods tiek piemērots par šāda veida pārkāpumiem: iebraukšana noteiktajā zonā ar zemākas emisiju klases transportlīdzekli kā atļauts.
2) pašvaldība izvēlas noteikt konkrētā pilsētas teritorijā bezemisiju zonu, kur aizliegts iebraukt transportlīdzekļiem, kas rada emisijas. Sods tiek piemērots par šāda veida pārkāpumiem: iebraukšana noteiktajā zonā ar transportlīdzekli, kas rada emisijas.
3) pašvaldība izvēlas konkrētā pilsētas teritorijā izveidot zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu, kur bezmaksas drīkst iebraukt tikai noteiktas emisiju klases automašīnas vai elektroautomašīnu. Attiecīgi, ja tiek iebraukts ar zemākas emisiju klases automašīnu vai tādu automašīnu, kas rada emisijas jāmaksā ielu nodeva atbilstoši likumprojektam "Ceļu nodevu likums".
Sods šajā gadījumā tiek piemērots par šāda veida pārkāpumiem: iebraukšana ar neatbilstošu transportlīdzekli  un noteiktās ielu nodevas nesamaksāšana atbilstoši likumprojektā "Ceļu nodevu likums" noteiktajam.

Tā kā likumprojekta "Ceļu nodevu likums" (23-TA-267) 25. pants paredz, ka par ielas posma lietošanu, ja ielu nodeva nav samaksāta, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa īpašniekam no piecām līdz piecpadsmit naudas soda vienībām, tad lai izvairītos no pretrunīgu prasību noteikšanas saistošajos noteikumos šādā gadījumā pašvaldībai būtu jānosaka, ka no ielu nodevas ir atbrīvotas  tās automašīnas, kas drīkst iebraukt noteiktajā zemo emisiju zonā vai bezemisiju zonā.

Vienlaikus, lai izvairītos no dubultās sodīšanas likumprojekta 27.panta trešā daļa paredz, ka ja zemo emisiju zonā vai bezemisiju zonā tiek papildus noteikta arī ielu nodeva atbilstoši ceļu nodevas regulējošajiem normatīvajiem aktiem, tad tiek piemērots administratīvais sods tikai atbilstoši ceļu nodevas regulējošajiem normatīvajiem aktiem.

29. pants.
Esošais soda veids, kas pārcelts no Ķīmisko vielu likuma 21. panta. Netiek mainīts noteiktā soda apjoms. Lai precīzi īstenotu ES tiesību aktos noteiktās prasības pievienots sods arī par neatbilstošu marķējuma izvietošanu uz krāsām. Sods attiecas uz pārkāpumiem, kas izriet no šī likumprojekta 17.panta pirmās un trešās daļas, kā arī šobrīd spēkā esošajiem Ministru kabineta 2007.gada 3.aprīļa noteikumiem Nr.231 “Noteikumi par gaistošo organisko savienojumu emisijas ierobežošanu no noteiktiem produktiem”, kas pēc likumprojekta spēkā stāšanās tiks izdoti jaunā redakcijā (turpmāk – MK noteikumi Nr. 231).

Pirmā daļa nosaka administratīvo atbildību par tādu krāsu un laku, kas pārsniedz atļauto gaistošo organisko savienojumu saturu tirdzniecību un izmantošanu bez atbilstošas licences. 
Piemērojamās sankcijas naudas soda apmērs saglabāts Ķīmisko vielu likumā noteiktajā apmērā (piemēro naudas sodu fiziskajām personām no sešām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām, bet juridiskajām personām – no septiņdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām), jo kopš brīža, kad pēdējo reizi tika noteiktas sankcijas nav mainījusies pārkāpuma bīstamība, nodarījuma sekas un aktualitāte.
Pamatojoties uz likumprojekta 28. pantā noteikto:
Veselības inspekcija piemēros sankcijas par Likumprojekta 20. pantā un uz šī panta pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos noteikto prasību pārkāpšanu saistībā ar neatbilstošu krāsu tirdzniecību, kā arī neatbilstošu produktu tirdzniecību bez licences;
Valsts vides dienests piemēro sankcijas par Likumprojekta 20.pantā un  uz šī panta pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos noteikto prasību pārkāpšanu par pārkāpumiem attiecībā uz darbībām saistībā ar krāsu ražošanu un profesionālo lietošanu, kā arī neatbilstošu krāsu lietošanu bez licences.

Otrā daļa nosaka administratīvo atbildību par krāsām noteikto gaistošo organisko savienojumu robežvērtību neievērošanu, nosakot administratīvo atbildību par tādu normatīvajos aktos noteikto krāsu laišanu tirgū, kas pārsniedz normatīvajos aktos atļautās maksimālās gaistošo organisko savienojumu satura robežvērtības. Piemērojamās sankcijas naudas soda apmērs saglabāts Ķīmisko vielu likumā noteiktajā apmērā (piemēro naudas sodu fiziskajām personām no septiņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajām personām no piecdesmit sešām līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām), jo kopš brīža, kad pēdējo reizi tika noteiktas sankcijas nav mainījusies pārkāpuma bīstamība, nodarījuma sekas un aktualitāte.

Iepriekš noteiktais piemērojamo sankciju apmērs tika salāgots ar citiem Ķīmisko vielu likumā noteiktajiem sodiem un to apmērs tika noteikts, balstoties uz konkrētā produkta bīstamību cilvēka veselībai un potenciālo ietekmi uz vidi. 

1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips:
Vērtējot administratīvā akta izdošanas prioritātes principu, var secināt, ka likumprojekta 15. panta pirmajā un ceturtajā daļā, kā arī uz 20.panta pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos minētos pārkāpums – krāsu un laku tirgošana, izmantošana, kā arī iegāde bez licences, kā arī neatbilstošu krāsu un laku tirgošana, profesionālā lietošana un ražošana tālākai izplatīšanai ES tirgū ir tādi pārkāpumi, kuru radītās sekas vairs nav atgriežamas un novēršanas. Minētās rīcības ir neatgriezeniskas. Piemēram, ir jau pārdots vai izmantots liels apjoms ar vides aizsardzības prasībām neatbilstošām krāsām un lakām kā rezultātā gaisā ir emitēts papildus gaistošo organisko savienojumu  apjoms. Līdz ar to konkrētajā gadījumā prioritāte ir administratīvā soda noteikšanai nevis administratīvā akta izdošanai.

2) Sabiedriskās kārtības mērķu sasniegšanas efektivitāte:
Administratīvais sods palīdzēs samazināt tādu produktu tirdzniecību, ražošanu un izmantošanu, kas neatbilst noteiktajām vides prasībām. Tādā veidā nodrošinot, ka sabiedrībā tiek ievēroti noteiktās prasības un izmantoti vides aizsardzības prasībām atbilstošas krāsas un lakas, kā arī sabiedrībai ir pieejama informācija par krāsu un laku sastāvu pirms to iegādes un izmantošanas.
Pārkāpumus būs iespējams konstatēt, izmeklēt un pierādīt kontrolējošajām iestādēm dodoties inspekcijās un pārbaudēs, veicot pārbaudes krāsu un laku tirdzniecības vietās, pārbaudot ražotājus, izplatītājus, kā arī profesionālos lietotājus (lietoto, ražoto un pārdoto produktu pārbaude, marķējuma esamības pārbaude, konkrētā produkta analīzes nosakot gaistošo organisko savienojumu saturu), kā arī veicot attālinātas dokumentācijas pārbaudes.

3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām:
Minētais pārkāpums skar ievērojamu sabiedrības daļu un aizskar lielas sabiedrības daļas intereses – gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšana kā rezultātā samazinās arī tā radītā negatīvā ietekme uz cilvēku veselību un vidi, tādēļ minētais nodarījums attiecināms uz publiski tiesiskajām attiecībām.

4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums:
Regulējuma neesamības gadījumā tiktu lielos apjomos izplatītas, ražotas un izmantotas tādas krāsas un lakas, kas rada augstākas gaistošo organisko savienojumu emisijas, kā arī patērētājiem nebūtu pieejama informācija par to, kurš produkts ir veselībai kaitīgāks ar augstāku kaitīgo vielu saturu un kurš mazāk kaitīgs. Gaistošajiem organiskajiem savienojumiem reaģējot ar slāpekļa oksīdiem saules apgaismojuma klātbūtnē veidojas ozons. Savukārt ozons ir kaitīga gaisu piesārņojoša viela, kas rada negatīvu ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi, kā arī rada negatīvu ietekmi uz veģetāciju (ietekmē ražu) un ēkām.

5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu:
Pārkāpuma gadījumā netiek izdots administratīvais akts, tādēļ nav iespējams piespiest izpildīt administratīvo aktu un piemērot administratīvā procesa likumā minēto piespiedu izpildes kārtību. Minētās rīcības ir neatgriezeniskas. Līdz ar to konkrētajā gadījumā prioritāte ir administratīvā soda noteikšanai nevis administratīvā akta izdošanai.

30. pants. Esošais soda veids, kas pārņemts no likuma "Par piesārņojumu" 63. panta. Soda apjoms nav mainīts. Kā norādīts likuma "Grozījumi likumā "Par piesārņojumu"", pieņemts Saeimā 2020. gada 11. jūnijā, anotācijā (pieejama: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/D64D8DAD57CDACFAC2258527005862F5?OpenDocument), piemērojamo soda sankciju apmērs ir noteikts salīdzinoši augsts, jo Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Direktīva 2012/33/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz sēra saturu flotes degvielā, paredz, ka ES dalībvalsts “noteiktajām sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un atturošām, un tās var ietvert naudas sodus, kurus aprēķina tā, lai nodrošinātu, ka tie vainīgajiem vismaz liedz gūt saimniecisku labumu, kas izriet no to pārkāpuma”.

Pēc industrijas sniegtās informācijas vienā dienā vidēja izmēra kuģis var ietaupīt ap 22 500 USD (nepilni 20 000 euro), ja izmanto smago degvielu ar paaugstinātu sēra saturu. No ienākšanas Baltijas jūrā, kur jālieto degviela ar samazinātu sēra saturu, līdz Latvijai vidēji jākuģo 1,5 – 2 dienas. Nosakot maksimālo soda apmēru līdz 20 000 euro, Latvijas sodu piemērošanas sistēma būtu pietuvināta augstāk minētās direktīvas prasībām, jo tiktu liegts vienas dienas saimnieciskais ieguvums. Likuma "Par piesārņojumu" 63. panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto tiesību normu pārņemšana neietekmē šo tiesību normu tvērumā esošo nodarījuma bīstamību, sabiedrisko kaitīgumu, nodarījuma sekas, nodarījuma attiecināmību uz publiski tiesiskajām attiecībām, kā arī kopš pārņemamās tiesību normas spēkā stāšanās (likuma "Par piesārņojumu" 63. panta pirmā un otrā daļa stājās spēkā 2020. gada 1. jūlijā) ir pagājis nepietiekams laiks, lai atkārtoti vērtētu nodarījuma aktualitāti.

31. pants.
Noteiktas administratīvā pārkāpuma procesa piemērošanā iesaistītās iestādes.
Attiecībā uz pašvaldību pārziņā esošo saistošo noteikumu izpildes kontroli likumprojekts paredz pašvaldībai tiesības noteikt kompetento institūciju, kas veic administratīvo pārkāpumu procesu un izvēlēties kādu no šādām kontrolējošajām iestādēm vai amatpersonām. Apkures iekārtu kontroles gadījumā tās prioritāri būtu pašvaldības vides inspekcija, pašvaldības vides kontroles amatpersona vai, ja tādu nav - pašvaldības policija vai pašvaldības būvvalde.