Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem""
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Likumprojekts ir skatāms kopsakarā ar likumprojektiem "Grozījumi Krimināllikumā" un "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", kas paredz ieviest speciālu regulējumu, kura ietvaros prokurors nepilngadīgo nosacīti atbrīvo no kriminālatbildības un piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Minētie likumprojekti veido savstarpēji saistītu nepilngadīgo justīcijas sistēmas pilnveidošanas pasākumu kopumu, kura mērķis ir nodrošināt bērna vajadzībām atbilstošu, uz resocializāciju vērstu un efektīvu valsts reakciju uz nepilngadīgo izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
Likumprojekts ir izstrādāts Tieslietu ministrijas izveidotajā darba grupā, lai sagatavotu izmaiņas pastāvošajā tiesiskajā regulējumā, pēc iespējas mazinot bērnu pakļaušanu krimināltiesību sistēmai un pārvirzot tos uz audzinošajiem piespiedu līdzekļiem un atbalsta pasākumiem.
Likumprojekts ir izstrādāts Tieslietu ministrijas izveidotajā darba grupā, lai sagatavotu izmaiņas pastāvošajā tiesiskajā regulējumā, pēc iespējas mazinot bērnu pakļaušanu krimināltiesību sistēmai un pārvirzot tos uz audzinošajiem piespiedu līdzekļiem un atbalsta pasākumiem.
Mērķa apraksts
Likumprojekta mērķis ir nodrošināt savstarpēji saskaņotu likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā", "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" un ARPLL regulējumu, lai nodrošinātu savlaicīgu, individualizētu un nepilngadīgā labākajām interesēm atbilstošu valsts reakciju uz nepilngadīgo izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, mazinot nepilngadīgo iesaisti krimināltiesiskajā sistēmā un nodrošinot pieeju, kas balstīta uz nepilngadīgā uzvedības korekciju, sociālo integrāciju un atkārtotu likumpārkāpumu novēršanu. Tādējādi Likumprojekts paredz nostiprināt prokurora lomu nepilngadīgo pārvirzīšanas mehānismu īstenošanā, radot priekšnoteikumus tam, lai lēmumi par bērna pārvirzīšanu uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu tiktu pieņemti iespējami agrīnā procesa stadijā, izvairoties no nepamatotas bērna iesaistes formālajā krimināltiesību sistēmā.
Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3. panta 1. punkts nosaka, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Vienlaikus Konvencijas 40. pants paredz, ka dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam, kurš tiek turēts aizdomās, ir apsūdzēts vai atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības uz tādu izturēšanos, kas atbilst bērna pašcieņai un savas vērtības apziņai, nostiprina viņā cieņu pret cilvēktiesībām un citu personu pamatbrīvībām un kurā tiek ņemts vērā bērna vecums un nepieciešamība sekmēt viņa reintegrāciju un panākt, lai viņš kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.
Savukārt ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 24 (2019) par bērnu tiesībām bērnu tieslietu sistēmā (turpmāk – Komentārs) 2. punkts paredz, ka bērni pēc savas fiziskās un psiholoģiskās attīstības atšķiras no pieaugušajiem. Šīs atšķirības pamato nepieciešamību atzīt mazāku vainu un izveidot atsevišķu sistēmu ar atšķirīgu, individualizētu pieeju. Ir pierādījies, ka, nonākot saskarē ar krimināltiesību sistēmu, bērniem tiek nodarīts kaitējums, kas ierobežo viņu izredzes kļūt par atbildīgiem pieaugušajiem. Komentāra 6. punkta c) apakšpunktā norādīts, ka viens no šī vispārējā komentāra mērķiem ir veicināt galvenās stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt īpaši kaitīgo ietekmi, kādu rada saskare ar krimināltiesību sistēmu, ņemot vērā padziļinātās zināšanas par bērnu attīstību. No Komentāra 13. un 15. punkta izriet, ka attiecībā uz bērniem ir jāveicina pasākumi, kas neprasa tiesvedības uzsākšanu, un ka pārvirzīšana nozīmē lietas pārvirzīšanu no formālas krimināltiesību sistēmas uz programmām vai pasākumiem, kas ļauj izvairīties no stigmatizācijas un dod labākus rezultātus bērna attīstībai. Turklāt saskaņā ar Komentāra 16. punktu darbā ar bērniem būtu jādod priekšroka pārvirzīšanas pasākumiem. Dalībvalstīm pastāvīgi jāpaplašina to pārkāpumu loks, attiecībā uz kuriem iespējams īstenot pārvirzīšanas pasākumus, tostarp attiecīgā gadījumā attiecībā uz smagiem pārkāpumiem. Pārvirzīšanas iespējām jābūt pieejamām pēc iespējas ātrāk pēc saskares ar sistēmu un dažādos posmos procesa laikā.[1]
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (turpmāk – FRA) 2022. gada pētījumā uzsvērts, ka bērnu pārvirzīšanas mehānismi ir viens no efektīvākajiem instrumentiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā,[2] mērķu sasniegšanai, jo tie sekmē bērna tiesību efektīvu īstenošanu kriminālprocesā un veicina bērna interesēm atbilstošu, samērīgu un audzinošu tiesvedību.[3] FRA pētījumi apliecina, ka kriminālprocesa uzsākšana vai dalība kriminālprocesā nepilngadīgai personai pati par sevi var radīt būtiskas negatīvas sekas, tostarp emocionālu stresu, nesapratni par procesu, bailes no institūcijām un atsvešināšanos no tiesību sistēmas.[4] FRA veiktās intervijas ar bērniem norāda, ka bērni kriminālprocesu bieži uztver kā sodīšanas mehānismu, nevis kā procesu, kura mērķis ir palīdzēt izprast savas rīcības sekas vai nodrošināt aizsardzību.[5] Pētījumi arī liecina, ka pat gadījumos, kad formāli tiek piemērotas procesuālās garantijas, tās praksē ne vienmēr spēj kompensēt paša kriminālprocesa negatīvo ietekmi uz bērna emocionālo labsajūtu un attīstību, ja process nav pielāgots bērna vecumam, briedumam un vajadzībām.[6]
Minētais ir akcentēts arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2008. gada 5. novembra rekomendācijas CM/Rec(2008)11 (turpmāk – Rekomendācija) 23.1. un 23.2. punktā, kuri nosaka, ka visos posmos, kad tiek lemts par nepilngadīgajiem piemērojamajiem sodiem un ierobežojošiem līdzekļiem, kā arī to izpildes posmos jābūt pieejamam plašam pasākumu klāstam, kas pielāgots nepilngadīgo dažādiem attīstības posmiem, un ka prioritāte piešķirama tādiem līdzekļiem un pasākumiem, kuriem ir audzinoša un uz uzvedības korekciju vērsta pieeja.[7]
Tāpat Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda jeb UNICEF informatīvajā ziņojumā "Diversion of Children in Conflict with the Law from Formal Judicial Proceedings in Europe and Central Asia" (turpmāk – Ziņojums) norādīts, ka nepilngadīgo pārvirzīšana no formālas tiesvedības var mazināt stigmatizāciju un veicināt bērna reintegrāciju sabiedrībā. Turklāt Ziņojumā uzsvērts, ka bērna vajadzībām pielāgoti pārvirzīšanas pasākumi, īpaši, ja tie tiek piemēroti agrīni, var mazināt atkārtota likumpārkāpuma un stigmatizācijas risku.[8]
Vienlaikus Likumprojekta mērķis ir pilnveidot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēmu, aizstājot līdzšinējo audzinoša rakstura piespiedu līdzekli - ievietošanu sociālās korekcijas izglītības iestādē ar mūsdienīgai bērnu tiesību aizsardzības pieejai atbilstošu risinājumu – ievietošanu sociālās uzvedības korekcijas un rehabilitācijas institūcijā Bērnu un jauniešu drošā māja. Likumprojekts balstīts secinājumā, ka līdzšinējais sociālās korekcijas izglītības iestāžu modelis nav nodrošinājis efektīvu augsta riska bērnu uzvedības korekciju un nav atbildis mūsdienu zinātniski pamatotām intervencēm. Tādēļ paredzēts izveidot jaunu, specializētu un multidisciplināru atbalsta modeli, kas nodrošina intensīvu sociālās uzvedības korekciju, rehabilitāciju un individuālu darbu ar bērnu gadījumos, kad ir izsmeltas citas sabiedrībā balstītas palīdzības iespējas un bērna vajadzības nav iespējams nodrošināt viņa ierastajā vidē.
Bērnu un jauniešu drošā māja paredzēta kā galējs un īslaicīgs risinājums īpaši augsta riska bērniem, kuru uzvedība rada būtisku apdraudējumu viņu pašu vai citu personu dzīvībai un veselībai. Tādējādi Likumprojekts nodrošina, ka bērna brīvības ierobežošana tiek piemērota tikai izņēmuma gadījumos, kad tas ir objektīvi nepieciešams, samērīgs un pamatots ar bērna labākajām interesēm, vienlaikus nodrošinot bērnam nepieciešamo rehabilitāciju, sociālo atbalstu un iespēju sekmīgai reintegrācijai sabiedrībā.
[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr. 24 (2019) par bērnu tiesībām bērnu tieslietu sistēmā. Pieejams:https://tbinternet.ohchr.org/_layouts/15/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRC%2fC%2fGC%2f24&Lang=en
[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/800 (2016. gada 11. maijs) par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 132, 21.05.2016., 1.-20. lpp., īpaši 4., 6., 18. un 20. apsvērums un 3., 4. un 5. pants.
[3] European Union Agency for Fundamental Rights (FRA) (2022). Children as suspects or accused persons in criminal proceedings – Procedural safeguards. Luxembourg: Publications Office of the European Union. Pieejams: https://fra.europa.eu/en/publication/2022/children-criminal-proceedings.
[4] Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Child‑friendly justice – Perspectives and experiences of professionals on children’s participation in civil and criminal judicial proceedings in 10 EU Member States, 2015. Pieejams: https://fra.europa.eu/en/publication/2015/child-friendly-justice-perspectives-and-experiences-professionals-childrens
[5] European Union Agency for Fundamental Rights (FRA) (2017). Child‑friendly justice: Perspectives and experiences of children involved in judicial proceedings. Luxembourg: Publications Office of the European Union. Pieejams: https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-child-friendly-justice-children-s-perspective_en.pdf
[6] Turpat.
[7] Eiropas Padomes Ministru komitejas 2008. gada 5. novembra rekomendācija CM/Rec(2008)11. Pieejama: https://search.coe.int/cm#{%22CoEIdentifier%22:[%2209000016805d2716%22],%22sort%22:[%22CoEValidationDate%20Descending%22]}
[8] Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda informatīvais ziņojums "Diversion of Children in Conflict with the Law from Formal Judicial Proceedings in Europe and Central Asia". Pieejams: https://www.unicef.org/eca/media/27691/file/Five%20Advocacy%20Briefs%20on%20Child%20Justice%20&%20Ch
Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3. panta 1. punkts nosaka, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Vienlaikus Konvencijas 40. pants paredz, ka dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam, kurš tiek turēts aizdomās, ir apsūdzēts vai atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības uz tādu izturēšanos, kas atbilst bērna pašcieņai un savas vērtības apziņai, nostiprina viņā cieņu pret cilvēktiesībām un citu personu pamatbrīvībām un kurā tiek ņemts vērā bērna vecums un nepieciešamība sekmēt viņa reintegrāciju un panākt, lai viņš kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.
Savukārt ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 24 (2019) par bērnu tiesībām bērnu tieslietu sistēmā (turpmāk – Komentārs) 2. punkts paredz, ka bērni pēc savas fiziskās un psiholoģiskās attīstības atšķiras no pieaugušajiem. Šīs atšķirības pamato nepieciešamību atzīt mazāku vainu un izveidot atsevišķu sistēmu ar atšķirīgu, individualizētu pieeju. Ir pierādījies, ka, nonākot saskarē ar krimināltiesību sistēmu, bērniem tiek nodarīts kaitējums, kas ierobežo viņu izredzes kļūt par atbildīgiem pieaugušajiem. Komentāra 6. punkta c) apakšpunktā norādīts, ka viens no šī vispārējā komentāra mērķiem ir veicināt galvenās stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt īpaši kaitīgo ietekmi, kādu rada saskare ar krimināltiesību sistēmu, ņemot vērā padziļinātās zināšanas par bērnu attīstību. No Komentāra 13. un 15. punkta izriet, ka attiecībā uz bērniem ir jāveicina pasākumi, kas neprasa tiesvedības uzsākšanu, un ka pārvirzīšana nozīmē lietas pārvirzīšanu no formālas krimināltiesību sistēmas uz programmām vai pasākumiem, kas ļauj izvairīties no stigmatizācijas un dod labākus rezultātus bērna attīstībai. Turklāt saskaņā ar Komentāra 16. punktu darbā ar bērniem būtu jādod priekšroka pārvirzīšanas pasākumiem. Dalībvalstīm pastāvīgi jāpaplašina to pārkāpumu loks, attiecībā uz kuriem iespējams īstenot pārvirzīšanas pasākumus, tostarp attiecīgā gadījumā attiecībā uz smagiem pārkāpumiem. Pārvirzīšanas iespējām jābūt pieejamām pēc iespējas ātrāk pēc saskares ar sistēmu un dažādos posmos procesa laikā.[1]
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (turpmāk – FRA) 2022. gada pētījumā uzsvērts, ka bērnu pārvirzīšanas mehānismi ir viens no efektīvākajiem instrumentiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā,[2] mērķu sasniegšanai, jo tie sekmē bērna tiesību efektīvu īstenošanu kriminālprocesā un veicina bērna interesēm atbilstošu, samērīgu un audzinošu tiesvedību.[3] FRA pētījumi apliecina, ka kriminālprocesa uzsākšana vai dalība kriminālprocesā nepilngadīgai personai pati par sevi var radīt būtiskas negatīvas sekas, tostarp emocionālu stresu, nesapratni par procesu, bailes no institūcijām un atsvešināšanos no tiesību sistēmas.[4] FRA veiktās intervijas ar bērniem norāda, ka bērni kriminālprocesu bieži uztver kā sodīšanas mehānismu, nevis kā procesu, kura mērķis ir palīdzēt izprast savas rīcības sekas vai nodrošināt aizsardzību.[5] Pētījumi arī liecina, ka pat gadījumos, kad formāli tiek piemērotas procesuālās garantijas, tās praksē ne vienmēr spēj kompensēt paša kriminālprocesa negatīvo ietekmi uz bērna emocionālo labsajūtu un attīstību, ja process nav pielāgots bērna vecumam, briedumam un vajadzībām.[6]
Minētais ir akcentēts arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2008. gada 5. novembra rekomendācijas CM/Rec(2008)11 (turpmāk – Rekomendācija) 23.1. un 23.2. punktā, kuri nosaka, ka visos posmos, kad tiek lemts par nepilngadīgajiem piemērojamajiem sodiem un ierobežojošiem līdzekļiem, kā arī to izpildes posmos jābūt pieejamam plašam pasākumu klāstam, kas pielāgots nepilngadīgo dažādiem attīstības posmiem, un ka prioritāte piešķirama tādiem līdzekļiem un pasākumiem, kuriem ir audzinoša un uz uzvedības korekciju vērsta pieeja.[7]
Tāpat Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda jeb UNICEF informatīvajā ziņojumā "Diversion of Children in Conflict with the Law from Formal Judicial Proceedings in Europe and Central Asia" (turpmāk – Ziņojums) norādīts, ka nepilngadīgo pārvirzīšana no formālas tiesvedības var mazināt stigmatizāciju un veicināt bērna reintegrāciju sabiedrībā. Turklāt Ziņojumā uzsvērts, ka bērna vajadzībām pielāgoti pārvirzīšanas pasākumi, īpaši, ja tie tiek piemēroti agrīni, var mazināt atkārtota likumpārkāpuma un stigmatizācijas risku.[8]
Vienlaikus Likumprojekta mērķis ir pilnveidot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēmu, aizstājot līdzšinējo audzinoša rakstura piespiedu līdzekli - ievietošanu sociālās korekcijas izglītības iestādē ar mūsdienīgai bērnu tiesību aizsardzības pieejai atbilstošu risinājumu – ievietošanu sociālās uzvedības korekcijas un rehabilitācijas institūcijā Bērnu un jauniešu drošā māja. Likumprojekts balstīts secinājumā, ka līdzšinējais sociālās korekcijas izglītības iestāžu modelis nav nodrošinājis efektīvu augsta riska bērnu uzvedības korekciju un nav atbildis mūsdienu zinātniski pamatotām intervencēm. Tādēļ paredzēts izveidot jaunu, specializētu un multidisciplināru atbalsta modeli, kas nodrošina intensīvu sociālās uzvedības korekciju, rehabilitāciju un individuālu darbu ar bērnu gadījumos, kad ir izsmeltas citas sabiedrībā balstītas palīdzības iespējas un bērna vajadzības nav iespējams nodrošināt viņa ierastajā vidē.
Bērnu un jauniešu drošā māja paredzēta kā galējs un īslaicīgs risinājums īpaši augsta riska bērniem, kuru uzvedība rada būtisku apdraudējumu viņu pašu vai citu personu dzīvībai un veselībai. Tādējādi Likumprojekts nodrošina, ka bērna brīvības ierobežošana tiek piemērota tikai izņēmuma gadījumos, kad tas ir objektīvi nepieciešams, samērīgs un pamatots ar bērna labākajām interesēm, vienlaikus nodrošinot bērnam nepieciešamo rehabilitāciju, sociālo atbalstu un iespēju sekmīgai reintegrācijai sabiedrībā.
[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr. 24 (2019) par bērnu tiesībām bērnu tieslietu sistēmā. Pieejams:https://tbinternet.ohchr.org/_layouts/15/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRC%2fC%2fGC%2f24&Lang=en
[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/800 (2016. gada 11. maijs) par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 132, 21.05.2016., 1.-20. lpp., īpaši 4., 6., 18. un 20. apsvērums un 3., 4. un 5. pants.
[3] European Union Agency for Fundamental Rights (FRA) (2022). Children as suspects or accused persons in criminal proceedings – Procedural safeguards. Luxembourg: Publications Office of the European Union. Pieejams: https://fra.europa.eu/en/publication/2022/children-criminal-proceedings.
[4] Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Child‑friendly justice – Perspectives and experiences of professionals on children’s participation in civil and criminal judicial proceedings in 10 EU Member States, 2015. Pieejams: https://fra.europa.eu/en/publication/2015/child-friendly-justice-perspectives-and-experiences-professionals-childrens
[5] European Union Agency for Fundamental Rights (FRA) (2017). Child‑friendly justice: Perspectives and experiences of children involved in judicial proceedings. Luxembourg: Publications Office of the European Union. Pieejams: https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-child-friendly-justice-children-s-perspective_en.pdf
[6] Turpat.
[7] Eiropas Padomes Ministru komitejas 2008. gada 5. novembra rekomendācija CM/Rec(2008)11. Pieejama: https://search.coe.int/cm#{%22CoEIdentifier%22:[%2209000016805d2716%22],%22sort%22:[%22CoEValidationDate%20Descending%22]}
[8] Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda informatīvais ziņojums "Diversion of Children in Conflict with the Law from Formal Judicial Proceedings in Europe and Central Asia". Pieejams: https://www.unicef.org/eca/media/27691/file/Five%20Advocacy%20Briefs%20on%20Child%20Justice%20&%20Ch
Politikas jomas
Bērnu un ģimenes politika
Teritorija
-
Norises laiks
11.09.2026. - 25.09.2026.
Informācija
Sabiedrības līdzdalība tiek nodrošināta TAP portālā atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 15. oktobra noteikumiem Nr. 639 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā".
Fiziskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
-
Juridiskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
-
Sagatavoja
Valts Romeo Stolers (TM)
Atbildīgā persona
Anda Smiltēna (TM)
Izsludināšanas datums
11.09.2026. 15:40
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-2228/1
r.a. "Siltumnīca"
Iebilstam pret projekta virzību bez plašākas publiskas diskusijas.
1. 26-TA-2228 tehniski savieno ARPLL ar jaunajiem KL 66.⁶ un KPL 415.-419. panta mehānismiem, tomēr trīs projektu starpā paliek būtiskas kolīzijas.
2. Visbūtiskākā sistēmiskā problēma ir ARPLL 6. panta jaunās sestās daļas attiecība ar KL 66.⁶ ceturto daļu un KPL 418.-419. pantu: viena un tā pati bērna nespēja izpildīt probācijas novērošanu var novest vai nu pie intensīvāka līdzekļa - ievietošanas Drošajā mājā -, vai pie kriminālvajāšanas turpināšanas, bet likums nenosaka šo reakciju prioritāti un robežas.
3. ARPLL 33. panta jaunā ceturtā daļa izslēdz nosacīti atbrīvotus bērnus no vispārējā līdzekļa saīsināšanas, pagarināšanas un aizstāšanas mehānisma. Tas ir īpaši problemātiski, jo KL 66.⁶ saista līdzekļa nepildīšanu ar kriminālvajāšanas turpināšanu.
4. Drošās mājas modelis pēc faktiskā satura var būt brīvības atņemšana ECK 5. panta un bērnu tiesību standartu izpratnē. Likuma tekstā ietvertais slieksnis "īstenošana sabiedrībā nav iespējama" ir ievērojami plašāks par anotācijā aprakstītajiem galējas nepieciešamības kritērijiem.
5. Projekts izslēdz uzvedības ierobežojumus no līdzekļiem par "nodarījumu", lai gan tie var būt mazāk ierobežojoša alternatīva probācijas novērošanai. Vienlaikus tiek atcelta prasība, ka būtiskākos uzvedības ierobežojumus par pārkāpumu drīkst noteikt tikai tiesnesis, nododot tos administratīvās komisijas kompetencē.
6. Jaunais pienākums reģistrēties Pašatteikušos personu reģistrā normas tekstā nav ierobežots ar 18 gadu vecumu, lai gan anotācija skaidri apgalvo, ka tas paredzēts tikai pilngadīgām personām. Turklāt spēkā esošais ARPLL 32.⁴ panta trešās daļas regulējums VPD lēmumus padara neapstrīdamus un nepārsūdzamus.
7. Anotācija pati sev ir pretrunīga: tā plaši balstās starptautiskajos bērnu tiesību dokumentos un paredz iespējamu brīvības ierobežošanu, bet 5. sadaļā norāda, ka projekts starptautiskās saistības neskar, un 8.1.12. sadaļā - ka projekts cilvēktiesības neskar.
8. Pārejas regulējums nav pilnīgi saskaņots ar KL projektu: ARPLL pārejas termiņš tiek virzīts uz 2028. gadu, bet KL projekta pārejas noteikumu 29. punkts - uz 2030. gada 31. decembri. Šīs atšķirības funkcija un praktiskās sekas anotācijā nav izskaidrotas.
9. Pirms projektu paketes tālākas virzības nepieciešama krietni plašāka sabiedrības iesaiste un publiska diskusija, kā arī trīs projektu juridiskās saskaņotības pārbaude un vienlaicīga Bērnu un jauniešu drošās mājas likuma projekta izvērtēšana.
Atsevišķi norādāms:
1. Jaunā 6. panta 2.¹ daļa paredz, ka par nodarījumu var piemērot 1., 2., 3., 4., 5., 7. un 9. punktā minētos līdzekļus. Uzvedības ierobežojumi (6.¹ punkts) šajā uzskaitījumā nav iekļauti. Anotācija šo izvēli skaidro ar kompetenču nošķīrumu: uzvedības ierobežojumi turpmāk esot līdzeklis par administratīvu pārkāpumu, ko piemēro administratīvā komisija. Tas būtiski sašaurina tiesas un prokurora rīcībā esošo līdzekļu klāstu krimināltiesiski nozīmīga nodarījuma gadījumā. Bērnam par mazāk kaitīgu pārkāpumu var noteikt 30 dienu līdz viena gada uzvedības ierobežojumus, piemēram, kontaktu aizliegumu vai noteiktu diennakts režīmu, bet par krimināltiesiski nozīmīgu nodarījumu šis starpposma līdzeklis nav pieejams un jāizvēlas cits līdzeklis, tostarp daudz ilgāka probācijas novērošana. Tas nav savienojams ar individualizācijas, samērīguma un vismazāk ierobežojošā līdzekļa principu. Eiropas Padomes CM/Rec(2008)11 uzsver plaša, bērna attīstības stadijai pielāgota pasākumu klāsta pieejamību. Likumdevējam būtu jāpamato, kādēļ tieši krimināla nodarījuma gadījumā tiek izslēgts viens no potenciāli maigākajiem un individualizējamākajiem līdzekļiem.
2. Spēkā esošais ARPLL 10.¹ pants paredz, ka sabiedrisku vietu apmeklēšanas aizliegumu, kontaktu aizliegumu, pienākumu noteiktā laikā atrasties dzīvesvietā un periodiski reģistrēties policijā drīkst piemērot tikai tiesnesis. Projekts šo tiesneša ekskluzīvo kompetenci svītro. Anotācija to pamato ar to, ka pēc reformas uzvedības ierobežojumi būšot piemērojami tikai par pārkāpumu un tādēļ tos piemēros administratīvā komisija. Rezultātā būtiski bērna pārvietošanās, sociālo kontaktu un privātās dzīves ierobežojumi tiek nodoti administratīvai institūcijai. Piedāvātie grozījumi maina pamattiesību ierobežojuma noteikšanas institucionālo līmeni un tādēļ ir atsevišķi pamatojami Satversmes 96. panta un ECK 8. panta aspektā.
3. Drošā māja pēc faktiskā satura var būt brīvības atņemšana ECK 5. panta izpratnē. Anotācija jauno sociālās uzvedības korekcijas un rehabilitācijas institūciju raksturo kā bērna nošķiršanu no ierastās vides, intensīvu un galēju intervenci, kuru piemēro tiesa, sākotnēji uz vienu gadu ar iespēju pagarināt vēl uz vienu gadu. Šāds pasākums pēc faktiskā režīma var sasniegt brīvības atņemšanas slieksni neatkarīgi no tā nosaukuma par "audzinoša rakstura piespiedu līdzekli". ECT 5. panta judikatūrā nepilngadīgā ievietošana slēgtā vai faktiski nepametamā institūcijā tiek vērtēta pēc faktiskās situācijas. ECK 5. panta 1. punkta "d" apakšpunkts pieļauj nepilngadīgā likumīgu aizturēšanu izglītojošas uzraudzības nolūkā, taču ECT uzsver, ka ar "uzvedības korekciju" vai vienīgi turpmāku pārkāpumu novēršanu nepietiek. Blokhin v. Russia [GC] lietas atziņās Tiesa norādīja, ka izglītojošai uzraudzībai jābūt reālai un tajā jābūt būtiskam izglītības kodolam; savukārt D.G. v. Ireland un Bouamar v. Belgium uzsver atbilstošas, šim mērķim paredzētas institucionālās vides nepieciešamību. Ja faktiski tiks atņemta brīvība, nepieciešama skaidra likuma bāze, konkrēti piemērošanas kritēriji, īsākais nepieciešamais termiņš, periodiska tiesas kontrole, bērna un aizstāvja iespēja lūgt pārskatīšanu, atbilstoša izglītība, veselības aprūpe un neatkarīgas sūdzību iespējas.
4. ARPLL piemēro bērniem no 11 gadu vecuma, un spēkā esošais likums pareizi nošķir bērnu līdz 14 gadiem, lietojot formulējumu "Krimināllikumā paredzēts nodarījums", nevis "noziedzīgs nodarījums". Tas atspoguļo krimināltiesību doktrīnu: bērns, kurš nav sasniedzis kriminālatbildības vecumu, nevar būt noziedzīga nodarījuma subjekts. Anotācijas Drošās mājas aprakstā vairākkārt vispārīgi runāts par 11-18 gadus veciem bērniem, kuri "izdarījuši noziedzīgu nodarījumu". Tas terminoloģiski nav precīzi attiecībā uz 11-13 gadus veciem bērniem. ANO Bērnu tiesību komitejas GC24 30.-35. punktā noteikts, ka bērnus zem minimālā kriminālatbildības vecuma nevar turēt atbildīgus kriminālprocesā; tiem var piemērot individuālus aizsardzības pasākumus civilā vai administratīvā sistēmā. Komiteja iesaka minimālo vecumu noteikt vismaz 14 gadus. Ja Drošā māja būs piemērojama arī 11-13 gadus veciem bērniem, likumā īpaši skaidri jānodala bērnu aizsardzības/rehabilitācijas pamats no krimināltiesiskas sankcijas loģikas. Brīvību ierobežojoša institucionāla ievietošana nedrīkst kļūt par netiešu veidu, kā pret bērnu zem kriminālatbildības vecuma faktiski piemērot kriminālsodam līdzvērtīgu līdzekli.
1. 26-TA-2228 tehniski savieno ARPLL ar jaunajiem KL 66.⁶ un KPL 415.-419. panta mehānismiem, tomēr trīs projektu starpā paliek būtiskas kolīzijas.
2. Visbūtiskākā sistēmiskā problēma ir ARPLL 6. panta jaunās sestās daļas attiecība ar KL 66.⁶ ceturto daļu un KPL 418.-419. pantu: viena un tā pati bērna nespēja izpildīt probācijas novērošanu var novest vai nu pie intensīvāka līdzekļa - ievietošanas Drošajā mājā -, vai pie kriminālvajāšanas turpināšanas, bet likums nenosaka šo reakciju prioritāti un robežas.
3. ARPLL 33. panta jaunā ceturtā daļa izslēdz nosacīti atbrīvotus bērnus no vispārējā līdzekļa saīsināšanas, pagarināšanas un aizstāšanas mehānisma. Tas ir īpaši problemātiski, jo KL 66.⁶ saista līdzekļa nepildīšanu ar kriminālvajāšanas turpināšanu.
4. Drošās mājas modelis pēc faktiskā satura var būt brīvības atņemšana ECK 5. panta un bērnu tiesību standartu izpratnē. Likuma tekstā ietvertais slieksnis "īstenošana sabiedrībā nav iespējama" ir ievērojami plašāks par anotācijā aprakstītajiem galējas nepieciešamības kritērijiem.
5. Projekts izslēdz uzvedības ierobežojumus no līdzekļiem par "nodarījumu", lai gan tie var būt mazāk ierobežojoša alternatīva probācijas novērošanai. Vienlaikus tiek atcelta prasība, ka būtiskākos uzvedības ierobežojumus par pārkāpumu drīkst noteikt tikai tiesnesis, nododot tos administratīvās komisijas kompetencē.
6. Jaunais pienākums reģistrēties Pašatteikušos personu reģistrā normas tekstā nav ierobežots ar 18 gadu vecumu, lai gan anotācija skaidri apgalvo, ka tas paredzēts tikai pilngadīgām personām. Turklāt spēkā esošais ARPLL 32.⁴ panta trešās daļas regulējums VPD lēmumus padara neapstrīdamus un nepārsūdzamus.
7. Anotācija pati sev ir pretrunīga: tā plaši balstās starptautiskajos bērnu tiesību dokumentos un paredz iespējamu brīvības ierobežošanu, bet 5. sadaļā norāda, ka projekts starptautiskās saistības neskar, un 8.1.12. sadaļā - ka projekts cilvēktiesības neskar.
8. Pārejas regulējums nav pilnīgi saskaņots ar KL projektu: ARPLL pārejas termiņš tiek virzīts uz 2028. gadu, bet KL projekta pārejas noteikumu 29. punkts - uz 2030. gada 31. decembri. Šīs atšķirības funkcija un praktiskās sekas anotācijā nav izskaidrotas.
9. Pirms projektu paketes tālākas virzības nepieciešama krietni plašāka sabiedrības iesaiste un publiska diskusija, kā arī trīs projektu juridiskās saskaņotības pārbaude un vienlaicīga Bērnu un jauniešu drošās mājas likuma projekta izvērtēšana.
Atsevišķi norādāms:
1. Jaunā 6. panta 2.¹ daļa paredz, ka par nodarījumu var piemērot 1., 2., 3., 4., 5., 7. un 9. punktā minētos līdzekļus. Uzvedības ierobežojumi (6.¹ punkts) šajā uzskaitījumā nav iekļauti. Anotācija šo izvēli skaidro ar kompetenču nošķīrumu: uzvedības ierobežojumi turpmāk esot līdzeklis par administratīvu pārkāpumu, ko piemēro administratīvā komisija. Tas būtiski sašaurina tiesas un prokurora rīcībā esošo līdzekļu klāstu krimināltiesiski nozīmīga nodarījuma gadījumā. Bērnam par mazāk kaitīgu pārkāpumu var noteikt 30 dienu līdz viena gada uzvedības ierobežojumus, piemēram, kontaktu aizliegumu vai noteiktu diennakts režīmu, bet par krimināltiesiski nozīmīgu nodarījumu šis starpposma līdzeklis nav pieejams un jāizvēlas cits līdzeklis, tostarp daudz ilgāka probācijas novērošana. Tas nav savienojams ar individualizācijas, samērīguma un vismazāk ierobežojošā līdzekļa principu. Eiropas Padomes CM/Rec(2008)11 uzsver plaša, bērna attīstības stadijai pielāgota pasākumu klāsta pieejamību. Likumdevējam būtu jāpamato, kādēļ tieši krimināla nodarījuma gadījumā tiek izslēgts viens no potenciāli maigākajiem un individualizējamākajiem līdzekļiem.
2. Spēkā esošais ARPLL 10.¹ pants paredz, ka sabiedrisku vietu apmeklēšanas aizliegumu, kontaktu aizliegumu, pienākumu noteiktā laikā atrasties dzīvesvietā un periodiski reģistrēties policijā drīkst piemērot tikai tiesnesis. Projekts šo tiesneša ekskluzīvo kompetenci svītro. Anotācija to pamato ar to, ka pēc reformas uzvedības ierobežojumi būšot piemērojami tikai par pārkāpumu un tādēļ tos piemēros administratīvā komisija. Rezultātā būtiski bērna pārvietošanās, sociālo kontaktu un privātās dzīves ierobežojumi tiek nodoti administratīvai institūcijai. Piedāvātie grozījumi maina pamattiesību ierobežojuma noteikšanas institucionālo līmeni un tādēļ ir atsevišķi pamatojami Satversmes 96. panta un ECK 8. panta aspektā.
3. Drošā māja pēc faktiskā satura var būt brīvības atņemšana ECK 5. panta izpratnē. Anotācija jauno sociālās uzvedības korekcijas un rehabilitācijas institūciju raksturo kā bērna nošķiršanu no ierastās vides, intensīvu un galēju intervenci, kuru piemēro tiesa, sākotnēji uz vienu gadu ar iespēju pagarināt vēl uz vienu gadu. Šāds pasākums pēc faktiskā režīma var sasniegt brīvības atņemšanas slieksni neatkarīgi no tā nosaukuma par "audzinoša rakstura piespiedu līdzekli". ECT 5. panta judikatūrā nepilngadīgā ievietošana slēgtā vai faktiski nepametamā institūcijā tiek vērtēta pēc faktiskās situācijas. ECK 5. panta 1. punkta "d" apakšpunkts pieļauj nepilngadīgā likumīgu aizturēšanu izglītojošas uzraudzības nolūkā, taču ECT uzsver, ka ar "uzvedības korekciju" vai vienīgi turpmāku pārkāpumu novēršanu nepietiek. Blokhin v. Russia [GC] lietas atziņās Tiesa norādīja, ka izglītojošai uzraudzībai jābūt reālai un tajā jābūt būtiskam izglītības kodolam; savukārt D.G. v. Ireland un Bouamar v. Belgium uzsver atbilstošas, šim mērķim paredzētas institucionālās vides nepieciešamību. Ja faktiski tiks atņemta brīvība, nepieciešama skaidra likuma bāze, konkrēti piemērošanas kritēriji, īsākais nepieciešamais termiņš, periodiska tiesas kontrole, bērna un aizstāvja iespēja lūgt pārskatīšanu, atbilstoša izglītība, veselības aprūpe un neatkarīgas sūdzību iespējas.
4. ARPLL piemēro bērniem no 11 gadu vecuma, un spēkā esošais likums pareizi nošķir bērnu līdz 14 gadiem, lietojot formulējumu "Krimināllikumā paredzēts nodarījums", nevis "noziedzīgs nodarījums". Tas atspoguļo krimināltiesību doktrīnu: bērns, kurš nav sasniedzis kriminālatbildības vecumu, nevar būt noziedzīga nodarījuma subjekts. Anotācijas Drošās mājas aprakstā vairākkārt vispārīgi runāts par 11-18 gadus veciem bērniem, kuri "izdarījuši noziedzīgu nodarījumu". Tas terminoloģiski nav precīzi attiecībā uz 11-13 gadus veciem bērniem. ANO Bērnu tiesību komitejas GC24 30.-35. punktā noteikts, ka bērnus zem minimālā kriminālatbildības vecuma nevar turēt atbildīgus kriminālprocesā; tiem var piemērot individuālus aizsardzības pasākumus civilā vai administratīvā sistēmā. Komiteja iesaka minimālo vecumu noteikt vismaz 14 gadus. Ja Drošā māja būs piemērojama arī 11-13 gadus veciem bērniem, likumā īpaši skaidri jānodala bērnu aizsardzības/rehabilitācijas pamats no krimināltiesiskas sankcijas loģikas. Brīvību ierobežojoša institucionāla ievietošana nedrīkst kļūt par netiešu veidu, kā pret bērnu zem kriminālatbildības vecuma faktiski piemērot kriminālsodam līdzvērtīgu līdzekli.
25.09.2026. 22:41
Atlasīts 1 ieraksts.
Ierakstu skaits lapā25