Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Filmu likumā
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, ir mainījušies elektronisko mediju lietotāju paradumi, pieaudzis pārrobežu televīziju un ārvalstu audiovizuālo pakalpojumu piedāvājums, palielinājies ārvalstu satura patēriņa apjoms pašmāju audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju piedāvājumā. Globālo elektronisko mediju, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus, patērētāju skaitam, tostarp Latvijā, arī nākotnē tiek prognozēta tendence pieaugt. Diemžēl globālo audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju piedāvājumā nav Latvijā veidota audiovizuālā satura, un šie pakalpojumu sniedzēji, kas darbojas un gūst ienākumus arī Latvijā, neiegulda Latvijā veidotajā saturā. Līdz ar to ir pamats apsvērt nepieciešamību pārņemt Latvijas normatīvajā regulējumā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punktu, kas piešķir Eiropas Savienības dalībvalstīm tiesības prasīt elektroniskajiem medijiem, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus, pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā, pārņemt arī Latvijā, lai nodrošinātu Latvijas audiovizuālā satura veidošanu un pieejamību Latvijas sabiedrībai. Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva kopumā ir pārņemta Latvijas normatīvajā regulējumā ar 2020.gada 5.novembra grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, taču nav pārņemts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punkts. Līdz ar to, lai nodrošinātu Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punkta prasību pārņemšanu Latvijas normatīvajos aktos, Likumprojekts paredz veikt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un vienlaikus ar Likumprojektu saistītajā likumprojektā “Grozījumi Filmu likumā” (24-TA-187). Ar šiem grozījumiem tiks nodrošināta kultūrpolitikas un mediju politikas mērķu īstenošana, palielinot nacionālā satura īpatsvaru kopējā mediju satura piedāvājumā ar tādu piedāvājumu, kas ļauj sasniegt dažādas auditorijas un piedāvā kvalitatīvu un pieprasītu saturu dažādām Latvijas auditorijām, veicinot nacionālā satura pieaugumu un satura daudzveidību.
Mērķa apraksts
Likumprojekta mērķis ir piemērot Latvijas Republikā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punktu, nosakot elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumu pēc pieprasījuma, pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā.
Politikas jomas
Arhīvu, arhitektūras, tautas mākslas, teātra, mūzikas, muzeju, bibliotēku, vizuālās mākslas, grāmatniecības, literatūras un kinematogrāfijas attīstība
Teritorija
-
Norises laiks
25.01.2024. - 16.02.2024.
Informācija
Sabiedrības pārstāvjiem lūgums sniegt viedokli, izmantojot sistēmas TAP funkcionalitāti.
Fiziskās personas
- Fiziskās personas, kas patērē Latvijā radīto audiovizuālo saturu (filmas).
Skaidrojums un ietekme
Ietekmē visas fiziskās personas, kas vēlās patērēt Latvijā radīto audiovizuālo saturu, ņemot vērā, ka Likumprojekta pieņemšanas rezultātā palielināsies pieejamā Latvijā radītā audiovizuālā satura (filmu) skaits.
Juridiskās personas
- Juridiskās personas, kas Latvijā rada audiovizuālo saturu.
- Juridiskās personas, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumu pēc pieprasījuma.
Skaidrojums un ietekme
Ietekmē juridiskas personas, kas Latvijā rada audiovizuālo saturu (filmu producentus), ņemot vērā, ka Likumprojekta pieņemšanas rezultātā palielināsies pieejamais konkursa ceļā sadalāmais valsts finansējums jaunu audiovizuālo darbu radīšanai. Ietekmē juridiskās personas, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumu pēc pieprasījuma, ņemot vērā, ka Likumprojekts nosaka šīm personām pienākumu veikt finansiālis ieguldījumus Latvijas audiovizuālo darbu radīšanā.
Sagatavoja
Uldis Zariņš (KM)
Atbildīgā persona
Dace Vilsone (KM)
Izsludināšanas datums
26.01.2024. 10:34
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Imants Belogrīvs - Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra / Latvijas Autoru apvienība
Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu normatīvie akti, īpaši pēc Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 17.aprīļa direktīvas (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK transponēšanas nacionālajā likumdošanā, nodrošina autoriem augstu viņu tiesību aizsardzības līmeni, cita starpā nodrošinot: taisnīgu atlīdzību; tiesības uz informāciju par darbu izmantošanu un ienākumiem, kas par to tiek gūti; tiesības vienpusēji atkāpties no līguma (skat. Autotiesību likuma 45.1, 45.2, 45.3 pantus). Aizsargājot autora kā vājākās līgumslēdzēja puses tiesības, Autortiesību likums tāpat nosaka, ka no attiecīgajos Autortiesību likuma pantos ietvertajām tiesībām puses nevar atteikties. Tai pat laikā atsevišķi pārnacionālo SVOD platformu komersanti mēģina izvairīties no šāda augstu autora tiesību aizsardzības līmeni saturoša regulējuma, ietverot līgumos ar autoriem klauzulas, kuras paredz citas valsts, visbiežāk ASV, likuma piemērošanu (choice of law clauses). Minētā prakse ir izplatīta ES valstīs, kurās pārnacionālie SVOD platformu komersanti jau šobrīd ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā sniedz tieša ieguldījuma veidā, piedaloties audiovizuālo darbu veidošanā. AKKA/LAA ieskatā, pieņemot grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā, kuru ietvaros ir paredzēta iespēja veikt tiešu ieguldījumu Latvijā radītu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā, ir nepieciešams preventīvi novērst iespējamos negatīvos blakusefektus, proti, tiesību atsavinājuma/izpirkuma klauzulu (buy-out clauses) un ASV likuma piemērošanas izplatīšanos. AKKA/LAA ieskatā Latvijā būtu preventīvi stiprināma Latvijas normatīvo aktu piemērošana, nodrošinot augstu Latvijas autoru aizsardzības līmeni šajā jomā.
Minēto mērķi var sasniegt vairākos veidos. Piemēram, Francijā, ieviešot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu (AVMSD), likumdevējs noteica, ka audiovizuālos darbus, kuru radīšanā piesaistīto personu līgumi nerespektē konkrētus Francijas intelektuālā īpašuma kodeksa pantus par morālajām tiesībām un taisnīgu atlīdzību, nevar uzskatīt par tādiem, kuri atbilst ieguldījumam Francijas audiovizuālo darbu radīšanā, kā arī tie nevar pretendēt uz publisko finansējumu (https://www.legifrance.gouv.fr/download/pdf?id=wqq5CCA5s0SfYJEGgvYNTvK88lNSC-q-NZWqUPb-UFY= , Art. 24.).
Tāpat Francijas Intelektuālā īpašuma kodekss ierobežo iespēju līgumiem ar autoriem piemērot citas valsts likumu, ciktāl tas nenodrošina autoru tiesību aizsardzību Francijas likuma līmenī, tieši izslēdz iespēju piemērot tiesību atsavinājumu atsevišķiem darbu veidiem un nosaka, ka Francijas tiesām ir jurisdikcija pār strīdiem, kas izriet no šādiem līgumiem neatkarīgi no pušu pielīgtās jurisdikcijas (https://www.legifrance.gouv.fr/codes/article_lc/LEGIARTI000043499641, Art. L132-24.).
Līdzīgus risinājumus ir ieviesusi arī Vācija un Nīderlande (Skat. Buyout contracts imposed by platforms in the cultural and creative sector, https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2023/754184/IPOL_STU(2023)754184_EN.pdf , 7.5.2. punkts, 62.lpp.).
Ievērojot, ka, jau 23.03.2023. pieņemot grozījumus Autortiesību likumā, attiecīgā normatīvā akta anotācijā tika konstatēts, ka autori un izpildītāji darījumu sarunās par viņu mantisko tiesību atsavināšanu un darbu vai izpildījumu licencēšanu parasti ir vājākā līgumslēdzēja puse, kurai nepieciešama aizsardzība, AKKA/LAA uzskata, ka likumdevējam jāspēj preventīvi pieņemt tādus normatīvos aktus, kuri novērstu šādu situāciju rašanos Latvijā.
Tam varētu būt vairāki risinājumi:
1) Filmu likumā ietvertās “Latvijas filmas” definīcijas papildināšana, nosakot kā obligātu kritēriju to, ka filmu producenta līgumiem ar filmas veidošanā iesaistītajiem autortiesību un blakustiesību subjektiem jābūt piemērojamam Latvijas likumam;
2) līdzvērtīgu nosacījumu ietveršana Autortiesību likumā attiecībā uz audiovizuālajiem darbiem.
AKKA/LAA ieskatā šāds regulējums cita starpā nodrošinās arī taisnīgas konkurences nosacījumus visiem SVOD pakalpojumu sniedzējiem (gan Latvijas, gan ārvalstu), un arī filmu producentiem (gan Latvijas, gan ārvalstu), kuri nodarbojas ar audiovizuālā satura radīšanu Latvijā.
Minēto mērķi var sasniegt vairākos veidos. Piemēram, Francijā, ieviešot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu (AVMSD), likumdevējs noteica, ka audiovizuālos darbus, kuru radīšanā piesaistīto personu līgumi nerespektē konkrētus Francijas intelektuālā īpašuma kodeksa pantus par morālajām tiesībām un taisnīgu atlīdzību, nevar uzskatīt par tādiem, kuri atbilst ieguldījumam Francijas audiovizuālo darbu radīšanā, kā arī tie nevar pretendēt uz publisko finansējumu (https://www.legifrance.gouv.fr/download/pdf?id=wqq5CCA5s0SfYJEGgvYNTvK88lNSC-q-NZWqUPb-UFY= , Art. 24.).
Tāpat Francijas Intelektuālā īpašuma kodekss ierobežo iespēju līgumiem ar autoriem piemērot citas valsts likumu, ciktāl tas nenodrošina autoru tiesību aizsardzību Francijas likuma līmenī, tieši izslēdz iespēju piemērot tiesību atsavinājumu atsevišķiem darbu veidiem un nosaka, ka Francijas tiesām ir jurisdikcija pār strīdiem, kas izriet no šādiem līgumiem neatkarīgi no pušu pielīgtās jurisdikcijas (https://www.legifrance.gouv.fr/codes/article_lc/LEGIARTI000043499641, Art. L132-24.).
Līdzīgus risinājumus ir ieviesusi arī Vācija un Nīderlande (Skat. Buyout contracts imposed by platforms in the cultural and creative sector, https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2023/754184/IPOL_STU(2023)754184_EN.pdf , 7.5.2. punkts, 62.lpp.).
Ievērojot, ka, jau 23.03.2023. pieņemot grozījumus Autortiesību likumā, attiecīgā normatīvā akta anotācijā tika konstatēts, ka autori un izpildītāji darījumu sarunās par viņu mantisko tiesību atsavināšanu un darbu vai izpildījumu licencēšanu parasti ir vājākā līgumslēdzēja puse, kurai nepieciešama aizsardzība, AKKA/LAA uzskata, ka likumdevējam jāspēj preventīvi pieņemt tādus normatīvos aktus, kuri novērstu šādu situāciju rašanos Latvijā.
Tam varētu būt vairāki risinājumi:
1) Filmu likumā ietvertās “Latvijas filmas” definīcijas papildināšana, nosakot kā obligātu kritēriju to, ka filmu producenta līgumiem ar filmas veidošanā iesaistītajiem autortiesību un blakustiesību subjektiem jābūt piemērojamam Latvijas likumam;
2) līdzvērtīgu nosacījumu ietveršana Autortiesību likumā attiecībā uz audiovizuālajiem darbiem.
AKKA/LAA ieskatā šāds regulējums cita starpā nodrošinās arī taisnīgas konkurences nosacījumus visiem SVOD pakalpojumu sniedzējiem (gan Latvijas, gan ārvalstu), un arī filmu producentiem (gan Latvijas, gan ārvalstu), kuri nodarbojas ar audiovizuālā satura radīšanu Latvijā.
09.02.2024. 11:03
Latvijas Draba devēju konfederācija
. LDDK pauž šādus iebildumus par FL likumprojektu
Pamatojums:
Darba grupas ietvaros netika apspriests Nacionālā kino centra kompetences paplašinājums un Filmu likuma papildināšana ar šo jauno kompetenci. Šī brīža redakcijā Nozares komersanti to nevar atbalstīt, jo šāds kompetences paplašinājums potenciāli pieļauj Nacionālajam kino centram pieprasīt un saņemt nesamērīgi plašu aizsargājamu komercinformāciju par, piemēram, faktiski veiktajiem finansiālajiem ieguldījumiem. Mūsu ieskatā darba grupas ietvaros tika panākta vienprātība, ka nolūkā nodrošināt komercinformācijas aizsardzību, elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kas sniedz pakalpojumus pēc pieprasījuma, iesniegtu atskaites NEPLP, kas savukārt ar iegūto informāciju ar Nacionālo kino centru dalītos tikai anonimizētā un likuma mērķa sasniegšanai maksimāli nepieciešamajā veidā.
Priekšlikums:
Aicinām no FL likumprojekta dzēst šo Nacionālajam kino centram paredzēto jauno kompetenci un papildus izstrādājamajos Ministru kabineta noteikumos detalizēti noteikt, kādi būs veikto ieguldījumu kontroles mehānismi. Lai sasniegtu vislabāko rezultātu, aicinām Kultūras ministriju lūgt Nozares komersantus piedalīties diskusijā par to, kādi šie mehānismi būs.
Papildus lūdzam padarīt publiski pieejamu FL likumprojekta anotācijā minēto Kantar un AmperAnalysis pētījumu, kas ļauj prognozēt, ka pēc FL likumprojekta pieņemšanas ārvalstīs reģistrētie pakalpojumu sniedzēji varētu ik gadu veikt iemaksas Nacionālā kino centra budžetā apmēram 600 000 euro apmērā, kas papildinātu konkursa kārtībā sadalāmā finansējuma apmēru kvalitatīva audiovizuālā satura veidošanai.
Pamatojums:
Darba grupas ietvaros netika apspriests Nacionālā kino centra kompetences paplašinājums un Filmu likuma papildināšana ar šo jauno kompetenci. Šī brīža redakcijā Nozares komersanti to nevar atbalstīt, jo šāds kompetences paplašinājums potenciāli pieļauj Nacionālajam kino centram pieprasīt un saņemt nesamērīgi plašu aizsargājamu komercinformāciju par, piemēram, faktiski veiktajiem finansiālajiem ieguldījumiem. Mūsu ieskatā darba grupas ietvaros tika panākta vienprātība, ka nolūkā nodrošināt komercinformācijas aizsardzību, elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kas sniedz pakalpojumus pēc pieprasījuma, iesniegtu atskaites NEPLP, kas savukārt ar iegūto informāciju ar Nacionālo kino centru dalītos tikai anonimizētā un likuma mērķa sasniegšanai maksimāli nepieciešamajā veidā.
Priekšlikums:
Aicinām no FL likumprojekta dzēst šo Nacionālajam kino centram paredzēto jauno kompetenci un papildus izstrādājamajos Ministru kabineta noteikumos detalizēti noteikt, kādi būs veikto ieguldījumu kontroles mehānismi. Lai sasniegtu vislabāko rezultātu, aicinām Kultūras ministriju lūgt Nozares komersantus piedalīties diskusijā par to, kādi šie mehānismi būs.
Papildus lūdzam padarīt publiski pieejamu FL likumprojekta anotācijā minēto Kantar un AmperAnalysis pētījumu, kas ļauj prognozēt, ka pēc FL likumprojekta pieņemšanas ārvalstīs reģistrētie pakalpojumu sniedzēji varētu ik gadu veikt iemaksas Nacionālā kino centra budžetā apmēram 600 000 euro apmērā, kas papildinātu konkursa kārtībā sadalāmā finansējuma apmēru kvalitatīva audiovizuālā satura veidošanai.
16.02.2024. 13:21
MOTION PICTURE ASSOCIATION EMEA
MOTION PICTURE ASSOCIATION EMEA
Atbildīgajām personām
Par likumprojektiem par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā
Motion Picture Association ir organizācija, kura globālā mērogā pauž starptautiskās filmu, televīzijas un straumēšanas industrijas viedokli un pārstāv tās intereses. Mūsu biedri ir Walt Disney Studios Pictures, Netflix Studios, LLC, Paramount Pictures Corporation, Sony Pictures Entertainment Inc, Universal City Studios LLC un Warner Bros Discovery.
MPA biedri darbojas visos pasaules tirgos, tāpēc ir cieši saistīti gan ar reģionālajām, gan valstu audiovizuālās nozares kopienām. Tomēr mēs esam nobažījušies, ka plānotā finansiālā ieguldījuma pienākuma uzlikšana nelineāro pakalpojumu sniedzējiem radīs jaunus šķērsļus un ierobežojumus pakalpojumu sniegšanas brīvībai Latvijā. Tādēļ mēs vēlamies pievērsties trim galvenajiem jautājumiem:
Jaunajai likmei jāatbilst samērīguma un nediskriminācijas prasībām, kas noteiktas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā (turpmāk – AVMPD);
Lielāka elastība var nodrošināt pozitīvu ietekmi uz audiovizuālo pakalpojumu nozari, vienlaikus nodrošinot atbilstību AVMPD prasībām.
Jaunajai likmei jāatbilst AVMPD noteiktajām proporcionalitātes un nediskriminācijas prasībām
Mēs saprotam, ka ar grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā tiek ieviests jauns finansiālā ieguldījuma pienākums 3,5% apmērā no abonēšanas audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma ieņēmumiem iepriekšējā gadā pirms pienākuma noteikšanas gada, lai finansiāli veicinātu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanu.
AVMPD 13. panta 2. punktā ir paskaidrots, ka tad, ja dalībvalsts nolemj ieviest finansiālu ieguldījumu plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, tai ir jāievēro proporcionalitātes un nediskriminācijas princips. Saskaņā ar iedibināto ES tiesu praksi[1] pasākumi, kas ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību, var būt attaisnojami tikai tad, ja tie ir samērīgi, ņemot vērā to mērķus, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams to sasniegšanai. Tomēr Kultūras ministrija ir skaidri norādījusi, ka tā nav izskatījusi alternatīvas pieejas Eiropas audiovizuālā satura veicināšanai, kaut gan pastāv arī citi pasākumi, kuri var veicināt šī mērķa sasniegšanu, piemēram, stingrāka satura ražošanas veicināšanas sistēma. Šajā sakarā Eiropas Komisija pat ir atgādinājusi valsts iestādēm, ka nosakot finansiālus pienākumus "nepieciešams pienācīgi pamatot, kā ir ņemts vērā proporcionalitātes princips", nosakot jaunu finansiālā ieguldījuma pienākumu mediju pakalpojumiem[2] .
Svarīgi ir arī uzsvērt, ka nav atrodams pamatojums, kāpēc izvēlēta konkrētā likme un kā tā atbilst abiem iepriekš minētajiem principiem. 3,5% finansiālā ieguldījuma pienākuma ieviešana abonēšanas audiovizuālajiem pakalpojumiem radīs jaunu šķērsli un ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai Latvijā un var mākslīgi kropļot satura veidošanas nozari, īpaši ņemot vērā to, ka līdzīga lieluma valstīs[3] ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem ieviesti mazāka apjoma pienākumi, vai tie nav ieviesti vispār. Vēlamies arī uzsvērt, ka augstāku finansiālo saistību noteikšana mediju pakalpojumu sniedzējiem ne vienmēr garantē labākus rezultātus attiecībā uz ieguldījumiem saturā[4]. Ņemot to vērā, mēs lūdzam likumdevēju vispirms izskatīt alternatīvas pieejas, lai sasniegtu Eiropas audiovizuālo darbu radīšanas veicināšanas mērķi, izmantojot mazāk iejaucošus pasākumus, kas neierobežotu pakalpojumu sniegšanas brīvību (lūdzam skatīt sadaļu par satura ražošanas atbalsta pasākumiem). Ja likumdevējs joprojām būtu apņēmības pilns ieviest finanšu ieguldījuma pienākumu, tad tas būtu jādara saskaņā ar proporcionalitātes un nediskriminācijas principiem, kā arī ņemot vērā līdzīga lieluma valstīs ieviesto finanšu ieguldījumu līmeni.
Turklāt Kultūras ministrija līdzšinējā likumprojektu apspriešanas procesā, kas aprakstīts likumprojektiem pievienotajos dokumentos, nav iesaistījusi starptautiskos pakalpojumu sniedzējus, uz kuriem attiektos šis jaunais finansiālais pienākums. To iesaistīšana ir tikpat svarīga kā vietējo audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju viedokļu uzklausīšana[5]. MPA biedri ir cieši iesaistīti valstu audiovizuālā sektora kopienās un veido būtisku daļu no satura veidošanas un izplatīšanas ekosistēmām visā pasaulē. Ārvalstu uzņēmumu izslēgšana no diskusijām par jauno finansiālā ieguldījuma pienākumu, kas piemērojams visiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, neatbilst iekļaujošam demokrātiskam procesam.
Viena no iespējām, caur kuru likumprojekts ļauj audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem izpildīt šo pienākumu, ir iemaksa Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Mēs vēlamies atgādināt atbildīgajām iestādēm, ka saskaņā ar AVMPD 36. apsvērumu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ārvalstu mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir jāveic finansiālas iemaksas filmu finansēšanas shēmās mērķauditorijas dalībvalstī, būtu nediskriminējošā veidā jāspēj gūt labumu no šo filmu finansēšanas shēmu priekšrocībām. Likumprojektā nav noteikts, kā citās dalībvalstīs reģistrēti pakalpojumu sniedzēji varēs piekļūt filmu fondiem, lai gūtu labumu no kultūras atbalsta ieguldījuma tādā pašā veidā kā vietējie pakalpojumu sniedzēji. Tas varētu radīt priekšrocības Latvijas producentiem salīdzinājumā ar citās dalībvalstīs reģistrētiem mediju pakalpojumu sniedzējiem, piesakoties uz kultūras ieguldījuma maksas radīto labumu.
Lai gan šķiet, ka pašreizējo likumprojektu mērķis ir tikai un vienīgi sniegt labumu Latvijas audiovizuālā satura veidošanai un veicināt to (neskatoties uz AVMPD ietverto norādi par Eiropas audiovizuālo darbu popularizēšanu – detalizētāk skatīt turpmāk), šis jaunais finansiālā ieguldījuma pienākums potenciāli var radīt pretēju efektu - tas, visticamāk, mazinās ārvalstu mediju pakalpojumu sniedzēju ieguldījumus iekšzemes tirgū. Faktiski dažādu finansiālo pienākumu ieviešana dažādās dalībvalstīs izraisa kapitāla sadrumstalotību, kas noved pie formālu atbilstības pasākumu veikšanas, kas rezultējas saturā, kam trūkst pilnīga komerciāla atbalsta. Attiecībā uz iekšzemes pakalpojumu sniedzējiem jaunie finanšu ieguldījumu pienākumi "rada papildu šķēršļus maziem uzņēmumiem (uz kuriem neattiecas mazo un vidējo uzņēmumu atbrīvojums) konkurēt tirgū, kas var būt pretrunā Eiropas darbu veicināšanas mērķim"[6] .
Turklāt vēlamies atgādināt atbildīgajām iestādēm, ka, ņemot vērā finansiālo iemaksu ietekmi uz ES iekšējo tirgu, dalībvalstīm ir pienākums par tām paziņot Eiropas Komisijai saskaņā ar (ES) 2015/1535 procedūru ("TRIS procedūra"), lai novērstu šķēršļu radīšanu ES iekšējam tirgum.
Eiropas darbi
Likumprojekts ļauj mediju pakalpojumu sniedzējiem izpildīt minēto pienākumu, 1) veicot tiešu ieguldījumu Latvijā radītu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā; 2) iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgo producentu radītām Latvijas filmām; 3) veicot iemaksas Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Jāatzīmē, ka pirmā iespēja ierobežo tiešo iemaksu veikšanu tikai attiecībā uz Latvijā radītiem audiovizuālajiem darbiem. Līdz ar to šī prasība var radīt priekšrocības Latvijā dibinātiem producentu uzņēmumiem salīdzinājumā ar citās valstīs dibinātiem ārvalstu uzņēmumiem, jo tiem ir vieglāk veikt Eiropas audiovizuālo darbu veidošanu Latvijas teritorijā.
Turklāt, ja pirmais variants nepārprotami atsaucas uz Eiropas darbu veidošanu, tad pārējie divi varianti koncentrējas uz Latvijas filmu veidošanu. Mēs vēlamies norādīt uz Eiropas Komisijas komentāriem, kuros uzsvērts, ka AVMPD 13. panta 2. punkts attiecas uz finansiālu atbalstu Eiropas darbu ražošanā[7] un ka saistības, kas attiecas tikai uz nacionālajām kinematogrāfiskajām filmām un audiovizuālajām aktivitātēm vai darbiem valsts valodā, visticamāk, neatbilst AVMPD, kurā noteikts, ka šāds atbalsts ir paredzēts Eiropas darbiem.
Tādēļ, ja likumdevējs tomēr vēlas noteikt finansiālu pienākumu, tad ierosinām visā likumprojekta tekstā saskaņoti norādīt tā mērķi, kas norādīts likumprojektu anotācijās un ES tiesību aktos, proti, "finansiāli veicināt Eiropas audiovizuālo darbu radīšanu". Šim nolūkam audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem vajadzētu būt iespējai izpildīt šo pienākumu arī iegādājoties Eiropas audiovizuālo darbu demonstrēšanas tiesības.
Turklāt attiecībā uz satura veidu jānorāda, ka, lai gan likumprojekts ļauj veikt tiešu ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā, tajā (likumprojekta esošajā redakcijā) ir atsauce uz Latvijas filmu demonstrēšanas tiesību iegūšanu un ieguldījumu Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Mēs uzskatām, ka pirmajā variantā audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem vajadzētu būt komerciālai brīvībai, nosakot projektu veidus, kuriem tie vēlas iegūt demonstrēšanas tiesības, piemēram, TV seriāli vai spēlfilmas pret "realitātes" seriāliem. Tāpat arī finansiālā ieguldījuma pienākums nedrīkstētu novest pie neizmantotiem līdzekļiem, un tam būtu jāatbalsta visu žanru kino un audiovizuālos darbus.
Stingra satura ražošanas stimulu sistēma veicinās ilgtspējīgākus ilgtermiņa ieguldījumus .
Kā minēts iepriekš, pastāv citi - samērīgāki, mazāk iejaucoši un efektīvāki pasākumi, piemēram, satura ražošanas stimuli, kas veicina ieguldījumus, kas attīstīta valsts audiovizuālo nozari un dod patērētājiem iespēju izvēlēties dažādu vietējo, reģionālo un globālo saturu. Mēs uzskatām, ka, padarot Latvijā pastāvošo satura ražošanas stimulu sistēmu vēl stingrāku, tiks panāktas ilgtspējīgākas ilgtermiņa investīcijas. Ir pierādīts, ka labi izstrādāti satura ražošanas stimuli parasti palielina ieguldījumus nozarē un sniedz labumu plašākai ekonomikai[8], jo tie veicina vietējo prasmju attīstību un stiprina vietējās producentu kopienas radošās spējas.
Nepamatoti regulatīvie ierobežojumi var atturēt uzņēmumus no investīciju veikšanas valstī vai izkropļot ienākošās investīcijas tādā veidā, kas neveicina organisku tirgus izaugsmi un kavē jaunu audiovizuālo pakalpojumu ienākšanu tirgū vai ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību.
Jāveic iepriekšējās ietekmes novērtējums, lai izvērtētu iespējamo inflācijas ietekmi un juridisko nenoteiktību, kas izriet no finanšu saistībām.
Mēs ar cieņu norādām, ka pirms finansiālu ieguldījumu pienākuma ieviešanas likumdevējam vajadzētu veikt iepriekšēju ietekmes novērtējumu, piesardzīgi izvērtējot šādus aspektus:
novērtēt jaunā finansiālā ieguldījuma pienākuma inflācijas ietekmi uz tirgu, izmantojot neatkarīgu, uz nākotni vērstu un neitrālu ekonomiskās ietekmes novērtējumu, jo īpaši laikā, kad audiovizuālā nozare saskaras ar būtiskām ekonomiskām problēmām.
Izpētīt tirgus spēju absorbēt iespējamos finanšu ieguldījumus: lielākajām problēmām satura ražotājiem parasti rada izmaksu inflācija, kā arī radošā personāla, tehniskā personāla un ražošanas jaudu trūkums.
Izvērtēt likumprojekta radīto izmaiņu izraisītās juridiskās nenoteiktības ietekmi uz uzņēmējdarbību. Šīs izmaiņas varētu ietekmēt turpmākos ārvalstu investīciju lēmumus un audiovizuālās nozares ilgtspējīgu izaugsmi.
Šajā sakarā norādām uz vairākām publikācijām, kuros uzsvērta iespējamā inflācijas ietekme, ko radītu finanšu ieguldījumu pienākums, uzsverot, ka pārmērīga vietējā satura ražošanas stimulēšana var novest pie uzpūstām cenām, pārsātinātiem tirgiem un ierobežotām izplatīšanas iespējām vietējiem autoriem. Piemēram, specializētā rakstā ar nosaukumu "Kultūras nodevas un ES audiovizuālais tirgus" ir skaidri uzsvērts, ka, pārmērīgi stimulējot vietējā satura ražošanu, "dalībvalstis var paaugstināt vietējās produkcijas cenas, vienlaikus pārsātinot vietējos tirgus un nodrošinot vietējiem autoriem maz iespēju izplatīt un plašāk tirgot savus darbus"[9] . Turklāt Eiropas Komisijas 2023. gada plašsaziņas līdzekļu nozares pārskatā kā galvenie riska faktori Eiropas producentiem ir norādītas pieaugošās izmaksas un specializētu darbinieku trūkums. Tāpēc finanšu ieguldījumu pienākums var palielināt ražošanas izmaksas un potenciāli palielināt atkarību no mazāka skaita uzņēmumu, kuri var absorbēt augstākas izmaksas[10] . Turklāt producentu uzņēmuma Film i Väst[11] veiktajā pētījumā uzsvērts, ka ražošanas kvotas straumētājiem var izsmelt resursus un paaugstināt cenas, potenciāli izslēdzot no tirgus neatkarīgus darbus.
Lielāka elastība var nodrošināt pozitīvu ietekmi uz audiovizuālo nozari, vienlaikus ievērojot AVMPD prasības.
Lai gan mēs neuzskatām, ka finanšu ieguldījumu pienākums būtu nepieciešams vēlamo politikas mērķu sasniegšanai, mēs atzinīgi vērtējam to, ka likumprojektā ir pareizi transponēts AVMPD 13. panta 6. punkts, kas paredz izņēmumu attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju, kā arī gadījumos, kad finanšu saistības būtu nerealizējamas vai nepamatotas audiovizuālo mediju pakalpojumu būtības vai temata dēļ.
Turklāt, mūsuprāt, būtu jāapsver papildu pasākumi, lai padarītu finansiālā ieguldījuma pienākumu samērīgāku un maksimāli palielinātu mediju pakalpojumu sniedzēju radošo brīvību. Piemēram, visos finanšu ieguldījuma pienākumos būtu jāņem vērā ieguldījumi mārketingam, satura izplatīšanai kinoteātros, kā arī apmācībai un infrastruktūras attīstībai. Šāda lielāka elastība nodrošinās organiskāku izaugsmi, lielāku saskaņotību ar atsevišķu mediju pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības modeļiem un praksi, jo komerciālu iemeslu dēļ tie varētu vēlēties veikt ieguldījumus kādā noteiktā satura kategorijā. Turklāt iemaksām filmu fondā būtu jāatbalsta visu žanru filmas un audiovizuālie darbi.
Anotācijā norādīts, ka "nozare nepiekrīt trīs gadu pārejas periodam (...) un tā vietā ierosina noteikt sešu gadu pārejas periodu". Mēs vēlamies paust savu atbalstu šim priekšlikumam un lūgt pagarināt pārejas periodu. Mēs arī atzinīgi vērtējam iespēju, ka komersanti var sadalīt savus ieguldījumus trīs gadu laikposmā. Turklāt, lai nodrošinātu atbilstību proporcionalitātes principam, dalībvalstīm būtu jāatzīst, ka ne visi satura veidi ir būtiski maksājumu bāzes ieņēmumu noteikšanai. Turklāt finansiālā ieguldījuma summa būtu jānosaka, pamatojoties uz neto ieņēmumiem, ņemot vērā izmaksas un iespēju, ka komersanti var negūt peļņu katru gadu.
***
Lūdzam sazināties ar mums, ja vēlaties detalizētāk apspriest iepriekš minētos jautājumus.
Ar cieņu,
Stanford McCoy
PRESIDENT & MANAGING DIRECTOR MPA EMEA
O +32 2 778 27 16
M +32 471 51 56 57
E stan_mccoy@motionpictures.org
[1] Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 5. marta spriedums lietā UTECA/Administración General del Estado, C-222/07, EU:C:2009:124.
[2] Skat. Komisijas TRIS komentārus par Dānijas 2022. gadā iesniegto likumprojektu, kas pieejami šeit
[3] Grieķija (vēl nav spēkā 1,5 % ieguldījumu pienākums), Slovākija, Slovēnija, Bulgārija, Lietuva, Igaunija, Luksemburga, Kipra, Malta, Ungārija (0 % finanšu pienākums), bet arī nodeva lielākās valstis, piemēram, Zviedrijā, Īrijā, Vācijā (1,8 % - 2,5 % nodeva) un Polijā (1,5 % nodeva) nav daudz lielākas.
[4] O&O pētījums "Tirgus spēki veido līdzsvarotu Eiropas AV ekosistēmu - un tā uzplaukst", 22. lpp.
[5] "Konsultējoties ar Latvijā reģistrētiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, secināts, ka Latvijas apstākļos piemērotsnoteicamo finansiālo ieguldījumu apmērs būtu 3,5 % no ieņēmumiem no audiovizuālā satura pēc pieprasījuma pakalpojumiem, ņemot vērā ieguldījumu, kuru jau šobrīd Latvijā reģistrētie pakalpojumu sniedzēji iegulda Latvijas audiovizuālā satura veidošanā."
[6] "Ieguldījumu pienākumi un nodevas VOD mediju pakalpojumu sniedzējiem un dalībvalstu kultūrpolitika"
[7] Eiropas Komisijas komentāri par Norvēģijas likumprojektu, kas pieejami šeit, un par Dānijas 2022. gadā iesniegto likumprojektu, kas pieejami šeit.
[8] Satura ražošanas veicināšanas programma Zviedrijā (pastāvīgs atbalsts no 2022. Gada) paredz 100 miljonus Zviedrijas kronu gadā un atlaidi ražošanas izmaksām 25% apmērā. Pēc programmas uzsākšanas tika saņemti 37 pieteikumi vairāk nekā 300 miljonu Zviedrijas kronu kopējā vērtībā. Somijā ir ieviesta 25% atlaižu programma, kas pandēmijas laikā veiksmīgi palīdzēja audiovizuālā satura ražošanai.
[9] Lapa 6
[10] 7. un 48. lappuse
[11] Straumēšanas milži un publiskais kino finansējums (Film i Väst), 2022. gads. Film i Väst (angļu: "Film in West") ir filmu kompānija, ko 1992. gadā Zviedrijā nodibināja Elvsborgas apgabala padome.
Atbildīgajām personām
Par likumprojektiem par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā
Motion Picture Association ir organizācija, kura globālā mērogā pauž starptautiskās filmu, televīzijas un straumēšanas industrijas viedokli un pārstāv tās intereses. Mūsu biedri ir Walt Disney Studios Pictures, Netflix Studios, LLC, Paramount Pictures Corporation, Sony Pictures Entertainment Inc, Universal City Studios LLC un Warner Bros Discovery.
MPA biedri darbojas visos pasaules tirgos, tāpēc ir cieši saistīti gan ar reģionālajām, gan valstu audiovizuālās nozares kopienām. Tomēr mēs esam nobažījušies, ka plānotā finansiālā ieguldījuma pienākuma uzlikšana nelineāro pakalpojumu sniedzējiem radīs jaunus šķērsļus un ierobežojumus pakalpojumu sniegšanas brīvībai Latvijā. Tādēļ mēs vēlamies pievērsties trim galvenajiem jautājumiem:
Jaunajai likmei jāatbilst samērīguma un nediskriminācijas prasībām, kas noteiktas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā (turpmāk – AVMPD);
Lielāka elastība var nodrošināt pozitīvu ietekmi uz audiovizuālo pakalpojumu nozari, vienlaikus nodrošinot atbilstību AVMPD prasībām.
Jaunajai likmei jāatbilst AVMPD noteiktajām proporcionalitātes un nediskriminācijas prasībām
Mēs saprotam, ka ar grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā tiek ieviests jauns finansiālā ieguldījuma pienākums 3,5% apmērā no abonēšanas audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma ieņēmumiem iepriekšējā gadā pirms pienākuma noteikšanas gada, lai finansiāli veicinātu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanu.
AVMPD 13. panta 2. punktā ir paskaidrots, ka tad, ja dalībvalsts nolemj ieviest finansiālu ieguldījumu plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, tai ir jāievēro proporcionalitātes un nediskriminācijas princips. Saskaņā ar iedibināto ES tiesu praksi[1] pasākumi, kas ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību, var būt attaisnojami tikai tad, ja tie ir samērīgi, ņemot vērā to mērķus, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams to sasniegšanai. Tomēr Kultūras ministrija ir skaidri norādījusi, ka tā nav izskatījusi alternatīvas pieejas Eiropas audiovizuālā satura veicināšanai, kaut gan pastāv arī citi pasākumi, kuri var veicināt šī mērķa sasniegšanu, piemēram, stingrāka satura ražošanas veicināšanas sistēma. Šajā sakarā Eiropas Komisija pat ir atgādinājusi valsts iestādēm, ka nosakot finansiālus pienākumus "nepieciešams pienācīgi pamatot, kā ir ņemts vērā proporcionalitātes princips", nosakot jaunu finansiālā ieguldījuma pienākumu mediju pakalpojumiem[2] .
Svarīgi ir arī uzsvērt, ka nav atrodams pamatojums, kāpēc izvēlēta konkrētā likme un kā tā atbilst abiem iepriekš minētajiem principiem. 3,5% finansiālā ieguldījuma pienākuma ieviešana abonēšanas audiovizuālajiem pakalpojumiem radīs jaunu šķērsli un ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai Latvijā un var mākslīgi kropļot satura veidošanas nozari, īpaši ņemot vērā to, ka līdzīga lieluma valstīs[3] ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem ieviesti mazāka apjoma pienākumi, vai tie nav ieviesti vispār. Vēlamies arī uzsvērt, ka augstāku finansiālo saistību noteikšana mediju pakalpojumu sniedzējiem ne vienmēr garantē labākus rezultātus attiecībā uz ieguldījumiem saturā[4]. Ņemot to vērā, mēs lūdzam likumdevēju vispirms izskatīt alternatīvas pieejas, lai sasniegtu Eiropas audiovizuālo darbu radīšanas veicināšanas mērķi, izmantojot mazāk iejaucošus pasākumus, kas neierobežotu pakalpojumu sniegšanas brīvību (lūdzam skatīt sadaļu par satura ražošanas atbalsta pasākumiem). Ja likumdevējs joprojām būtu apņēmības pilns ieviest finanšu ieguldījuma pienākumu, tad tas būtu jādara saskaņā ar proporcionalitātes un nediskriminācijas principiem, kā arī ņemot vērā līdzīga lieluma valstīs ieviesto finanšu ieguldījumu līmeni.
Turklāt Kultūras ministrija līdzšinējā likumprojektu apspriešanas procesā, kas aprakstīts likumprojektiem pievienotajos dokumentos, nav iesaistījusi starptautiskos pakalpojumu sniedzējus, uz kuriem attiektos šis jaunais finansiālais pienākums. To iesaistīšana ir tikpat svarīga kā vietējo audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju viedokļu uzklausīšana[5]. MPA biedri ir cieši iesaistīti valstu audiovizuālā sektora kopienās un veido būtisku daļu no satura veidošanas un izplatīšanas ekosistēmām visā pasaulē. Ārvalstu uzņēmumu izslēgšana no diskusijām par jauno finansiālā ieguldījuma pienākumu, kas piemērojams visiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, neatbilst iekļaujošam demokrātiskam procesam.
Viena no iespējām, caur kuru likumprojekts ļauj audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem izpildīt šo pienākumu, ir iemaksa Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Mēs vēlamies atgādināt atbildīgajām iestādēm, ka saskaņā ar AVMPD 36. apsvērumu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ārvalstu mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir jāveic finansiālas iemaksas filmu finansēšanas shēmās mērķauditorijas dalībvalstī, būtu nediskriminējošā veidā jāspēj gūt labumu no šo filmu finansēšanas shēmu priekšrocībām. Likumprojektā nav noteikts, kā citās dalībvalstīs reģistrēti pakalpojumu sniedzēji varēs piekļūt filmu fondiem, lai gūtu labumu no kultūras atbalsta ieguldījuma tādā pašā veidā kā vietējie pakalpojumu sniedzēji. Tas varētu radīt priekšrocības Latvijas producentiem salīdzinājumā ar citās dalībvalstīs reģistrētiem mediju pakalpojumu sniedzējiem, piesakoties uz kultūras ieguldījuma maksas radīto labumu.
Lai gan šķiet, ka pašreizējo likumprojektu mērķis ir tikai un vienīgi sniegt labumu Latvijas audiovizuālā satura veidošanai un veicināt to (neskatoties uz AVMPD ietverto norādi par Eiropas audiovizuālo darbu popularizēšanu – detalizētāk skatīt turpmāk), šis jaunais finansiālā ieguldījuma pienākums potenciāli var radīt pretēju efektu - tas, visticamāk, mazinās ārvalstu mediju pakalpojumu sniedzēju ieguldījumus iekšzemes tirgū. Faktiski dažādu finansiālo pienākumu ieviešana dažādās dalībvalstīs izraisa kapitāla sadrumstalotību, kas noved pie formālu atbilstības pasākumu veikšanas, kas rezultējas saturā, kam trūkst pilnīga komerciāla atbalsta. Attiecībā uz iekšzemes pakalpojumu sniedzējiem jaunie finanšu ieguldījumu pienākumi "rada papildu šķēršļus maziem uzņēmumiem (uz kuriem neattiecas mazo un vidējo uzņēmumu atbrīvojums) konkurēt tirgū, kas var būt pretrunā Eiropas darbu veicināšanas mērķim"[6] .
Turklāt vēlamies atgādināt atbildīgajām iestādēm, ka, ņemot vērā finansiālo iemaksu ietekmi uz ES iekšējo tirgu, dalībvalstīm ir pienākums par tām paziņot Eiropas Komisijai saskaņā ar (ES) 2015/1535 procedūru ("TRIS procedūra"), lai novērstu šķēršļu radīšanu ES iekšējam tirgum.
Eiropas darbi
Likumprojekts ļauj mediju pakalpojumu sniedzējiem izpildīt minēto pienākumu, 1) veicot tiešu ieguldījumu Latvijā radītu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā; 2) iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgo producentu radītām Latvijas filmām; 3) veicot iemaksas Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Jāatzīmē, ka pirmā iespēja ierobežo tiešo iemaksu veikšanu tikai attiecībā uz Latvijā radītiem audiovizuālajiem darbiem. Līdz ar to šī prasība var radīt priekšrocības Latvijā dibinātiem producentu uzņēmumiem salīdzinājumā ar citās valstīs dibinātiem ārvalstu uzņēmumiem, jo tiem ir vieglāk veikt Eiropas audiovizuālo darbu veidošanu Latvijas teritorijā.
Turklāt, ja pirmais variants nepārprotami atsaucas uz Eiropas darbu veidošanu, tad pārējie divi varianti koncentrējas uz Latvijas filmu veidošanu. Mēs vēlamies norādīt uz Eiropas Komisijas komentāriem, kuros uzsvērts, ka AVMPD 13. panta 2. punkts attiecas uz finansiālu atbalstu Eiropas darbu ražošanā[7] un ka saistības, kas attiecas tikai uz nacionālajām kinematogrāfiskajām filmām un audiovizuālajām aktivitātēm vai darbiem valsts valodā, visticamāk, neatbilst AVMPD, kurā noteikts, ka šāds atbalsts ir paredzēts Eiropas darbiem.
Tādēļ, ja likumdevējs tomēr vēlas noteikt finansiālu pienākumu, tad ierosinām visā likumprojekta tekstā saskaņoti norādīt tā mērķi, kas norādīts likumprojektu anotācijās un ES tiesību aktos, proti, "finansiāli veicināt Eiropas audiovizuālo darbu radīšanu". Šim nolūkam audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem vajadzētu būt iespējai izpildīt šo pienākumu arī iegādājoties Eiropas audiovizuālo darbu demonstrēšanas tiesības.
Turklāt attiecībā uz satura veidu jānorāda, ka, lai gan likumprojekts ļauj veikt tiešu ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā, tajā (likumprojekta esošajā redakcijā) ir atsauce uz Latvijas filmu demonstrēšanas tiesību iegūšanu un ieguldījumu Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Mēs uzskatām, ka pirmajā variantā audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem vajadzētu būt komerciālai brīvībai, nosakot projektu veidus, kuriem tie vēlas iegūt demonstrēšanas tiesības, piemēram, TV seriāli vai spēlfilmas pret "realitātes" seriāliem. Tāpat arī finansiālā ieguldījuma pienākums nedrīkstētu novest pie neizmantotiem līdzekļiem, un tam būtu jāatbalsta visu žanru kino un audiovizuālos darbus.
Stingra satura ražošanas stimulu sistēma veicinās ilgtspējīgākus ilgtermiņa ieguldījumus .
Kā minēts iepriekš, pastāv citi - samērīgāki, mazāk iejaucoši un efektīvāki pasākumi, piemēram, satura ražošanas stimuli, kas veicina ieguldījumus, kas attīstīta valsts audiovizuālo nozari un dod patērētājiem iespēju izvēlēties dažādu vietējo, reģionālo un globālo saturu. Mēs uzskatām, ka, padarot Latvijā pastāvošo satura ražošanas stimulu sistēmu vēl stingrāku, tiks panāktas ilgtspējīgākas ilgtermiņa investīcijas. Ir pierādīts, ka labi izstrādāti satura ražošanas stimuli parasti palielina ieguldījumus nozarē un sniedz labumu plašākai ekonomikai[8], jo tie veicina vietējo prasmju attīstību un stiprina vietējās producentu kopienas radošās spējas.
Nepamatoti regulatīvie ierobežojumi var atturēt uzņēmumus no investīciju veikšanas valstī vai izkropļot ienākošās investīcijas tādā veidā, kas neveicina organisku tirgus izaugsmi un kavē jaunu audiovizuālo pakalpojumu ienākšanu tirgū vai ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību.
Jāveic iepriekšējās ietekmes novērtējums, lai izvērtētu iespējamo inflācijas ietekmi un juridisko nenoteiktību, kas izriet no finanšu saistībām.
Mēs ar cieņu norādām, ka pirms finansiālu ieguldījumu pienākuma ieviešanas likumdevējam vajadzētu veikt iepriekšēju ietekmes novērtējumu, piesardzīgi izvērtējot šādus aspektus:
novērtēt jaunā finansiālā ieguldījuma pienākuma inflācijas ietekmi uz tirgu, izmantojot neatkarīgu, uz nākotni vērstu un neitrālu ekonomiskās ietekmes novērtējumu, jo īpaši laikā, kad audiovizuālā nozare saskaras ar būtiskām ekonomiskām problēmām.
Izpētīt tirgus spēju absorbēt iespējamos finanšu ieguldījumus: lielākajām problēmām satura ražotājiem parasti rada izmaksu inflācija, kā arī radošā personāla, tehniskā personāla un ražošanas jaudu trūkums.
Izvērtēt likumprojekta radīto izmaiņu izraisītās juridiskās nenoteiktības ietekmi uz uzņēmējdarbību. Šīs izmaiņas varētu ietekmēt turpmākos ārvalstu investīciju lēmumus un audiovizuālās nozares ilgtspējīgu izaugsmi.
Šajā sakarā norādām uz vairākām publikācijām, kuros uzsvērta iespējamā inflācijas ietekme, ko radītu finanšu ieguldījumu pienākums, uzsverot, ka pārmērīga vietējā satura ražošanas stimulēšana var novest pie uzpūstām cenām, pārsātinātiem tirgiem un ierobežotām izplatīšanas iespējām vietējiem autoriem. Piemēram, specializētā rakstā ar nosaukumu "Kultūras nodevas un ES audiovizuālais tirgus" ir skaidri uzsvērts, ka, pārmērīgi stimulējot vietējā satura ražošanu, "dalībvalstis var paaugstināt vietējās produkcijas cenas, vienlaikus pārsātinot vietējos tirgus un nodrošinot vietējiem autoriem maz iespēju izplatīt un plašāk tirgot savus darbus"[9] . Turklāt Eiropas Komisijas 2023. gada plašsaziņas līdzekļu nozares pārskatā kā galvenie riska faktori Eiropas producentiem ir norādītas pieaugošās izmaksas un specializētu darbinieku trūkums. Tāpēc finanšu ieguldījumu pienākums var palielināt ražošanas izmaksas un potenciāli palielināt atkarību no mazāka skaita uzņēmumu, kuri var absorbēt augstākas izmaksas[10] . Turklāt producentu uzņēmuma Film i Väst[11] veiktajā pētījumā uzsvērts, ka ražošanas kvotas straumētājiem var izsmelt resursus un paaugstināt cenas, potenciāli izslēdzot no tirgus neatkarīgus darbus.
Lielāka elastība var nodrošināt pozitīvu ietekmi uz audiovizuālo nozari, vienlaikus ievērojot AVMPD prasības.
Lai gan mēs neuzskatām, ka finanšu ieguldījumu pienākums būtu nepieciešams vēlamo politikas mērķu sasniegšanai, mēs atzinīgi vērtējam to, ka likumprojektā ir pareizi transponēts AVMPD 13. panta 6. punkts, kas paredz izņēmumu attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju, kā arī gadījumos, kad finanšu saistības būtu nerealizējamas vai nepamatotas audiovizuālo mediju pakalpojumu būtības vai temata dēļ.
Turklāt, mūsuprāt, būtu jāapsver papildu pasākumi, lai padarītu finansiālā ieguldījuma pienākumu samērīgāku un maksimāli palielinātu mediju pakalpojumu sniedzēju radošo brīvību. Piemēram, visos finanšu ieguldījuma pienākumos būtu jāņem vērā ieguldījumi mārketingam, satura izplatīšanai kinoteātros, kā arī apmācībai un infrastruktūras attīstībai. Šāda lielāka elastība nodrošinās organiskāku izaugsmi, lielāku saskaņotību ar atsevišķu mediju pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības modeļiem un praksi, jo komerciālu iemeslu dēļ tie varētu vēlēties veikt ieguldījumus kādā noteiktā satura kategorijā. Turklāt iemaksām filmu fondā būtu jāatbalsta visu žanru filmas un audiovizuālie darbi.
Anotācijā norādīts, ka "nozare nepiekrīt trīs gadu pārejas periodam (...) un tā vietā ierosina noteikt sešu gadu pārejas periodu". Mēs vēlamies paust savu atbalstu šim priekšlikumam un lūgt pagarināt pārejas periodu. Mēs arī atzinīgi vērtējam iespēju, ka komersanti var sadalīt savus ieguldījumus trīs gadu laikposmā. Turklāt, lai nodrošinātu atbilstību proporcionalitātes principam, dalībvalstīm būtu jāatzīst, ka ne visi satura veidi ir būtiski maksājumu bāzes ieņēmumu noteikšanai. Turklāt finansiālā ieguldījuma summa būtu jānosaka, pamatojoties uz neto ieņēmumiem, ņemot vērā izmaksas un iespēju, ka komersanti var negūt peļņu katru gadu.
***
Lūdzam sazināties ar mums, ja vēlaties detalizētāk apspriest iepriekš minētos jautājumus.
Ar cieņu,
Stanford McCoy
PRESIDENT & MANAGING DIRECTOR MPA EMEA
O +32 2 778 27 16
M +32 471 51 56 57
E stan_mccoy@motionpictures.org
[1] Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 5. marta spriedums lietā UTECA/Administración General del Estado, C-222/07, EU:C:2009:124.
[2] Skat. Komisijas TRIS komentārus par Dānijas 2022. gadā iesniegto likumprojektu, kas pieejami šeit
[3] Grieķija (vēl nav spēkā 1,5 % ieguldījumu pienākums), Slovākija, Slovēnija, Bulgārija, Lietuva, Igaunija, Luksemburga, Kipra, Malta, Ungārija (0 % finanšu pienākums), bet arī nodeva lielākās valstis, piemēram, Zviedrijā, Īrijā, Vācijā (1,8 % - 2,5 % nodeva) un Polijā (1,5 % nodeva) nav daudz lielākas.
[4] O&O pētījums "Tirgus spēki veido līdzsvarotu Eiropas AV ekosistēmu - un tā uzplaukst", 22. lpp.
[5] "Konsultējoties ar Latvijā reģistrētiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, secināts, ka Latvijas apstākļos piemērotsnoteicamo finansiālo ieguldījumu apmērs būtu 3,5 % no ieņēmumiem no audiovizuālā satura pēc pieprasījuma pakalpojumiem, ņemot vērā ieguldījumu, kuru jau šobrīd Latvijā reģistrētie pakalpojumu sniedzēji iegulda Latvijas audiovizuālā satura veidošanā."
[6] "Ieguldījumu pienākumi un nodevas VOD mediju pakalpojumu sniedzējiem un dalībvalstu kultūrpolitika"
[7] Eiropas Komisijas komentāri par Norvēģijas likumprojektu, kas pieejami šeit, un par Dānijas 2022. gadā iesniegto likumprojektu, kas pieejami šeit.
[8] Satura ražošanas veicināšanas programma Zviedrijā (pastāvīgs atbalsts no 2022. Gada) paredz 100 miljonus Zviedrijas kronu gadā un atlaidi ražošanas izmaksām 25% apmērā. Pēc programmas uzsākšanas tika saņemti 37 pieteikumi vairāk nekā 300 miljonu Zviedrijas kronu kopējā vērtībā. Somijā ir ieviesta 25% atlaižu programma, kas pandēmijas laikā veiksmīgi palīdzēja audiovizuālā satura ražošanai.
[9] Lapa 6
[10] 7. un 48. lappuse
[11] Straumēšanas milži un publiskais kino finansējums (Film i Väst), 2022. gads. Film i Väst (angļu: "Film in West") ir filmu kompānija, ko 1992. gadā Zviedrijā nodibināja Elvsborgas apgabala padome.
16.02.2024. 20:13
Latvijas Raidorganizāciju asociācija
Likumprojektā “Grozījumi Filmu likumā” (projekta ID: 24-TA-187) ir iestrādāti grozījumi filmu likuma 10.pantā, kas paredz to, ka Nacionālais Kino centrs (NKC) ir atbildīgs par uzraudzību attiecībā uz to, lai elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma, ievēro Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 23. panta 5.4 daļā noteikto pienākumu veikt iemaksas NKC budžetā.
Latvijas Raidorganizāciju asociācija, turpmāk – Asociācija, noraida piedāvājumu, ka Nacionālais Kino centrs vienlaikus kontrolētu un sekotu līdzi veiktajām iemaksām, kā arī veiktu uzraudzību par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma prasību ievērošanu. Asociācijas ieskatā nododot uzraudzības funkcijas NKC rodas ar konkurences tiesībām nesaderīgi un nepieņemami apstākļi, t.sk. bet ne tikai, straumētāju un satura ražotāju sensitīvo datu un/vai komercnoslēpuma datu pieejamība, projekti un to budžeti. Lūdzam ņemt vērā, ka NKC ved un uztur Filmu producentu reģistru, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.586 “Filmu producentu reģistrācijas kārtība”, kuri gūst labumu gan no iekasētā nodokļa, gan var tieši vai pastarpināti iegūt datus. Ņemot vērā, ka producenti sadarbojas ar nozari dažādos projektos, pastāv risks, ka rezultātā tiks kropļota visa nozare, piemēram, cenu pieauguma un citās formās. Rekomendējam noteikt, ka uzraudzību veic Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, apkopojot datus un nododot NKC par to, ir vai nav izpilde ieguldījumā un kāds iemaksu apmērs veicams, bet nenodot jebkādus plašākus datus.
Tāpat, lūdzam paredzēt, ka Latvijas filma ir gan darbi, ko rada NKC reģistrēti producenti, gan producenti vai satura veidotāji, kas nav reģistrēti NKC. Daļa no straumētājiem/satura ražotājiem nav un/vai nevar būt NKC reģistrēti producenti, kas nozīmē, ka daļa no reāla latviešu satura nekvalificēsies saražoto Latvijas darbu kvotā un tas nav pieņemami.
Latvijas Raidorganizāciju asociācija, turpmāk – Asociācija, noraida piedāvājumu, ka Nacionālais Kino centrs vienlaikus kontrolētu un sekotu līdzi veiktajām iemaksām, kā arī veiktu uzraudzību par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma prasību ievērošanu. Asociācijas ieskatā nododot uzraudzības funkcijas NKC rodas ar konkurences tiesībām nesaderīgi un nepieņemami apstākļi, t.sk. bet ne tikai, straumētāju un satura ražotāju sensitīvo datu un/vai komercnoslēpuma datu pieejamība, projekti un to budžeti. Lūdzam ņemt vērā, ka NKC ved un uztur Filmu producentu reģistru, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.586 “Filmu producentu reģistrācijas kārtība”, kuri gūst labumu gan no iekasētā nodokļa, gan var tieši vai pastarpināti iegūt datus. Ņemot vērā, ka producenti sadarbojas ar nozari dažādos projektos, pastāv risks, ka rezultātā tiks kropļota visa nozare, piemēram, cenu pieauguma un citās formās. Rekomendējam noteikt, ka uzraudzību veic Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, apkopojot datus un nododot NKC par to, ir vai nav izpilde ieguldījumā un kāds iemaksu apmērs veicams, bet nenodot jebkādus plašākus datus.
Tāpat, lūdzam paredzēt, ka Latvijas filma ir gan darbi, ko rada NKC reģistrēti producenti, gan producenti vai satura veidotāji, kas nav reģistrēti NKC. Daļa no straumētājiem/satura ražotājiem nav un/vai nevar būt NKC reģistrēti producenti, kas nozīmē, ka daļa no reāla latviešu satura nekvalificēsies saražoto Latvijas darbu kvotā un tas nav pieņemami.
16.02.2024. 20:29