Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Likuma "Par Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma atzīšanu par spēku zaudējušu" atcelšana
Mērķa apraksts
Ministru kabineta noteikumu projekta mērķis ir līdz ar likuma "Par Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma atzīšanu par spēku zaudējušu" atcelšanu saglabāt iespēju organizēt publisko apspriešanu neklātienes formā (attālināti) vai hibrīdformā piesārņojošs darbības atļaujas izsniegšanas procesā.
Politikas jomas
Vides aizsardzība
Teritorija
-
Norises laiks
03.10.2023. - 16.10.2023.
Informācija
MK noteikumu prjekts nodots publiskai apspriešanai
Fiziskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
-
Juridiskās personas
- visi uzņēmumi
Skaidrojums un ietekme
-
Nozare
Visas nozares
Nozaru ietekmes apraksts
-
Sagatavoja
Dagnija Jirgensone (VARAM)
Atbildīgā persona
Laila Bremša (VARAM)
Izsludināšanas datums
02.10.2023. 13:49
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Latvijas Pilsoniskā alianse
Biedrība “Latvijas Pilsoniskā alianse” (turpmāk – LPA) ir iepazinusies ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) grozījumiem Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai"(turpmāk - noteikumu projekts), un LPA sniedz priekšlikumus, kas saistās ar nepieciešamību ieviest jēgpilnu sabiedrības līdzdalības procesu, mērķtiecīgi iekļaujot mērķgrupas, kuras var ietekmēt tiesību aktu projekts. Proti, līdzdalības procesā aicināt mērķgrupas un organizācijas, kas tās pārstāv, piedalīties sanāksmēs par tiesību aktiem, kas ietekmē šīs mērķgrupas, kā arī izvēlēties dažādus sabiedrības līdzdalības veidus, kas nodrošina sabiedrības pārstāvju efektīvu iesaisti attiecīgajā projektā. Tas ietver atklātu, ietverošu, savlaicīgu un atbildīgu sabiedrības līdzdalību un atjauninātu informāciju par līdzdalības iespējām projektu izstrādes procesā.
Valsts kancelejas 2018. un 2019. gadu aptauju rezultāti1 liecina, ka sabiedrība vēlas iesaistīties agrīnā plānošanas dokumentu un tiesību aktu izstrādes stadijā, taču valsts pārvaldes un pašvaldību iestāžu informācija par līdzdalības iespējām lielākoties nav savlaicīga, pietiekama un saprotama, trūkst konstruktīvas diskusijas, trūkst atgriezeniskās saites un informācijas par līdzdalības rezultātu, attiecīgi zūd motivācija iesaistīties. Turklāt pieejamā informācija par līdzdalības iespējām nav pieejama savlaicīgi un vienuviet, trūkst proaktīvas uzrunāšanas par iesaisti, līdzdalība nav "gribēta", bet drīzāk formāla, trūkst ērtas iespējas viedokļa sniegšanai, labi organizēta konsultāciju procesa, iniciatīvu izsekojamības, atgriezeniskās saites un līdzdalības rezultātu popularizēšanas, kā arī iedzīvotāju uzrunāšanai netiek izmantota skaidra un saprotama izteiksme. Līdz ar to sabiedrības līdzdalība praksē valsts un pašvaldību darbā netiek nodrošināta pietiekamā apmērā un efektīvi. Tādējādi ir radies sabiedrības pieprasījums un nepieciešamība pēc jēgpilnām līdzdalības iespējām un jaunu un inovatīvu iesaistes metožu un rīku attīstības, kā arī ir nepieciešams pilnveidot procesu, kādā sabiedrība var iesaistīties un līdzdarboties publiskajā pārvaldē.
Augstāk minēto problēmu risināšanai Valsts kanceleja ir izstrādājusi jaunu noteikumu projektu “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu izstrādes procesā”2 (turpmāk - VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekts), kas turpmāk noteiks sabiedrības līdzdalības kārtību valsts un pašvaldību institūciju attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu projektu izstrādes procesā. VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta mērķis ir sekmēt jēgpilnu, efektīvu, atklātu, ietverošu, savlaicīgu un atbildīgu sabiedrības līdzdalību attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu projektu izstrādes procesā, tādējādi paaugstinot minētā procesa kvalitāti un rezultātu atbilstību sabiedrības vajadzībām un interesēm. VK sabiedrības līdzdalības noteikumi arī aktualizēs kārtību, kādā institūcijas nodrošina sabiedrības līdzdalības iespējas un precizēt sabiedrības līdzdalības procesā iesaistīto pušu rīcību un atbildību līdzdalības iespēju nodrošināšanai atbilstoši pastāvošajai praksei.
Tādēļ LPA aicina veidot grozījumus Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai" saskaņā ar Valsts kancelejas virzīto jauno noteikumu projektu “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu izstrādes procesā”. Konkrētāk, aicinām iesaistīties proaktīvā sabiedrības mērķgrupu, vai organizāciju, kas pārstāv mērķgrupas, iesaistīšanā visos attīstības plānošanas dokumentu vai tiesību aktu projekta virzības posmos ar šīm mērķa grupām piemērotiem līdzdalības veidiem.
Lai VARAM noteikumu projekts nebūtu pretrunā VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projektam un radītu labvēlīgus priekšnosacījumu dažādu mērķgrupu iesaistei līdzdalības procesā, LPA aicina izteikt 43. punktu šādā redakcijā:
"43. Sabiedriskajā apspriešanā iesaista sabiedrības mērķgrupas vai organizācijas, kas pārstāv mērķgrupu, kuras tieši skars attiecīgais tiesību akts, un nodrošina sanāksmes norisi, ar sabiedrisko apspriešanu saistītās informācijas pieejamību un saprotamību tiešajai mērķgrupai nepieciešamajā un piemērotākajā formātā, izmantojot dažādas metodes un informācijas kanālus, lai sasniegt mērķauditoriju. “
Savukārt 40.6. apakšpunktu izteikt šādā redakcijā:
"40.6. ne mazāk kā 14 dienu pirms apspriedes sabiedriskās apspriešanas norises vieta un laiks, formāts un atbildīgās amatpersonas kontaktinformācija. Neklātienes vai hibrīdsanāksmes gadījumā jānorāda tiešraides vieta un tīmekļvietnes saite."
LPA aicina norādīt ne tikai apspriešanas norises vietu un laiku, bet arī veidu un atbildīgās amatpersonas kontaktinformāciju, kas ir saskaņā ar VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta 13.1. apakšpunktu. Vienlaikus vēršam uzmnaību, ka saskaņā ar VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta 13.2. apakšpunktu, organizatoru institūcijai ir jānodrošina, ka ne mazāk kā 14 dienas pirms apspriedes visa ar sanāksmi saistītā informācija ir pieejama TAP portālā vai institūcijas oficiālās tīmekļvietnes sadaļā "Sabiedrības līdzdalība" atkarībā no tā, kāda institūcija organizē apspriedi un ka pieteikšanās dalībai notiek.
1 https://www.mk.gov.lv/lv/media/694/download https://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/Atskaite_VK_092019%20%28003%29.pdf
2 https://tapportals.mk.gov.lv/public_participation/72519a33-9ae6-4b13-90ae-7696b3a4dddc
Valsts kancelejas 2018. un 2019. gadu aptauju rezultāti1 liecina, ka sabiedrība vēlas iesaistīties agrīnā plānošanas dokumentu un tiesību aktu izstrādes stadijā, taču valsts pārvaldes un pašvaldību iestāžu informācija par līdzdalības iespējām lielākoties nav savlaicīga, pietiekama un saprotama, trūkst konstruktīvas diskusijas, trūkst atgriezeniskās saites un informācijas par līdzdalības rezultātu, attiecīgi zūd motivācija iesaistīties. Turklāt pieejamā informācija par līdzdalības iespējām nav pieejama savlaicīgi un vienuviet, trūkst proaktīvas uzrunāšanas par iesaisti, līdzdalība nav "gribēta", bet drīzāk formāla, trūkst ērtas iespējas viedokļa sniegšanai, labi organizēta konsultāciju procesa, iniciatīvu izsekojamības, atgriezeniskās saites un līdzdalības rezultātu popularizēšanas, kā arī iedzīvotāju uzrunāšanai netiek izmantota skaidra un saprotama izteiksme. Līdz ar to sabiedrības līdzdalība praksē valsts un pašvaldību darbā netiek nodrošināta pietiekamā apmērā un efektīvi. Tādējādi ir radies sabiedrības pieprasījums un nepieciešamība pēc jēgpilnām līdzdalības iespējām un jaunu un inovatīvu iesaistes metožu un rīku attīstības, kā arī ir nepieciešams pilnveidot procesu, kādā sabiedrība var iesaistīties un līdzdarboties publiskajā pārvaldē.
Augstāk minēto problēmu risināšanai Valsts kanceleja ir izstrādājusi jaunu noteikumu projektu “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu izstrādes procesā”2 (turpmāk - VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekts), kas turpmāk noteiks sabiedrības līdzdalības kārtību valsts un pašvaldību institūciju attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu projektu izstrādes procesā. VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta mērķis ir sekmēt jēgpilnu, efektīvu, atklātu, ietverošu, savlaicīgu un atbildīgu sabiedrības līdzdalību attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu projektu izstrādes procesā, tādējādi paaugstinot minētā procesa kvalitāti un rezultātu atbilstību sabiedrības vajadzībām un interesēm. VK sabiedrības līdzdalības noteikumi arī aktualizēs kārtību, kādā institūcijas nodrošina sabiedrības līdzdalības iespējas un precizēt sabiedrības līdzdalības procesā iesaistīto pušu rīcību un atbildību līdzdalības iespēju nodrošināšanai atbilstoši pastāvošajai praksei.
Tādēļ LPA aicina veidot grozījumus Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai" saskaņā ar Valsts kancelejas virzīto jauno noteikumu projektu “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu izstrādes procesā”. Konkrētāk, aicinām iesaistīties proaktīvā sabiedrības mērķgrupu, vai organizāciju, kas pārstāv mērķgrupas, iesaistīšanā visos attīstības plānošanas dokumentu vai tiesību aktu projekta virzības posmos ar šīm mērķa grupām piemērotiem līdzdalības veidiem.
Lai VARAM noteikumu projekts nebūtu pretrunā VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projektam un radītu labvēlīgus priekšnosacījumu dažādu mērķgrupu iesaistei līdzdalības procesā, LPA aicina izteikt 43. punktu šādā redakcijā:
"43. Sabiedriskajā apspriešanā iesaista sabiedrības mērķgrupas vai organizācijas, kas pārstāv mērķgrupu, kuras tieši skars attiecīgais tiesību akts, un nodrošina sanāksmes norisi, ar sabiedrisko apspriešanu saistītās informācijas pieejamību un saprotamību tiešajai mērķgrupai nepieciešamajā un piemērotākajā formātā, izmantojot dažādas metodes un informācijas kanālus, lai sasniegt mērķauditoriju. “
Savukārt 40.6. apakšpunktu izteikt šādā redakcijā:
"40.6. ne mazāk kā 14 dienu pirms apspriedes sabiedriskās apspriešanas norises vieta un laiks, formāts un atbildīgās amatpersonas kontaktinformācija. Neklātienes vai hibrīdsanāksmes gadījumā jānorāda tiešraides vieta un tīmekļvietnes saite."
LPA aicina norādīt ne tikai apspriešanas norises vietu un laiku, bet arī veidu un atbildīgās amatpersonas kontaktinformāciju, kas ir saskaņā ar VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta 13.1. apakšpunktu. Vienlaikus vēršam uzmnaību, ka saskaņā ar VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta 13.2. apakšpunktu, organizatoru institūcijai ir jānodrošina, ka ne mazāk kā 14 dienas pirms apspriedes visa ar sanāksmi saistītā informācija ir pieejama TAP portālā vai institūcijas oficiālās tīmekļvietnes sadaļā "Sabiedrības līdzdalība" atkarībā no tā, kāda institūcija organizē apspriedi un ka pieteikšanās dalībai notiek.
1 https://www.mk.gov.lv/lv/media/694/download https://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/Atskaite_VK_092019%20%28003%29.pdf
2 https://tapportals.mk.gov.lv/public_participation/72519a33-9ae6-4b13-90ae-7696b3a4dddc
13.10.2023. 14:53
"Zaļā brīvība"
Biedrība "Zaļā brīvība" aicina veidot grozījumus Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai" saskaņā ar Valsts kancelejas virzīto jauno noteikumu projektu “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu izstrādes procesā”. Konkrētāk, aicinām iesaistīties proaktīvā sabiedrības mērķgrupu, vai organizāciju, kas pārstāv mērķgrupas, iesaistīšanā visos attīstības plānošanas dokumentu vai tiesību aktu projekta virzības posmos ar šīm mērķa grupām piemērotiem līdzdalības veidiem.
Lai VARAM noteikumu projekts nebūtu pretrunā VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projektam un radītu labvēlīgus priekšnosacījumu dažādu mērķgrupu iesaistei līdzdalības procesā, biedrība "Zaļā brīvība" aicina izteikt 43. punktu šādā redakcijā:
"43. Sabiedriskajā apspriešanā iesaista sabiedrības mērķgrupas vai organizācijas, kas pārstāv mērķgrupu, kuras tieši skars attiecīgais tiesību akts, un nodrošina sanāksmes norisi, ar sabiedrisko apspriešanu saistītās informācijas pieejamību un saprotamību tiešajai mērķgrupai nepieciešamajā un piemērotākajā formātā, izmantojot dažādas metodes un informācijas kanālus, lai sasniegt mērķauditoriju.“
Savukārt 40.6. apakšpunktu izteikt šādā redakcijā:
"40.6. ne mazāk kā 14 dienu pirms apspriedes sabiedriskās apspriešanas norises vieta un laiks, formāts un atbildīgās amatpersonas kontaktinformācija. Neklātienes vai hibrīdsanāksmes gadījumā jānorāda tiešraides vieta un tīmekļvietnes saite."
Biedrība "Zaļā brīvība" aicina norādīt ne tikai apspriešanas norises vietu un laiku, bet arī veidu un atbildīgās amatpersonas kontaktinformāciju, kas ir saskaņā ar VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta 13.1. apakšpunktu. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka saskaņā ar VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta 13.2. apakšpunktu, organizatoru institūcijai ir jānodrošina, ka ne mazāk kā 14 dienas pirms apspriedes visa ar sanāksmi saistītā informācija ir pieejama TAP portālā vai institūcijas oficiālās tīmekļvietnes sadaļā "Sabiedrības līdzdalība" atkarībā no tā, kāda institūcija organizē apspriedi un ka pieteikšanās dalībai notiek.
Lai VARAM noteikumu projekts nebūtu pretrunā VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projektam un radītu labvēlīgus priekšnosacījumu dažādu mērķgrupu iesaistei līdzdalības procesā, biedrība "Zaļā brīvība" aicina izteikt 43. punktu šādā redakcijā:
"43. Sabiedriskajā apspriešanā iesaista sabiedrības mērķgrupas vai organizācijas, kas pārstāv mērķgrupu, kuras tieši skars attiecīgais tiesību akts, un nodrošina sanāksmes norisi, ar sabiedrisko apspriešanu saistītās informācijas pieejamību un saprotamību tiešajai mērķgrupai nepieciešamajā un piemērotākajā formātā, izmantojot dažādas metodes un informācijas kanālus, lai sasniegt mērķauditoriju.“
Savukārt 40.6. apakšpunktu izteikt šādā redakcijā:
"40.6. ne mazāk kā 14 dienu pirms apspriedes sabiedriskās apspriešanas norises vieta un laiks, formāts un atbildīgās amatpersonas kontaktinformācija. Neklātienes vai hibrīdsanāksmes gadījumā jānorāda tiešraides vieta un tīmekļvietnes saite."
Biedrība "Zaļā brīvība" aicina norādīt ne tikai apspriešanas norises vietu un laiku, bet arī veidu un atbildīgās amatpersonas kontaktinformāciju, kas ir saskaņā ar VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta 13.1. apakšpunktu. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka saskaņā ar VK sabiedrības līdzdalības noteikumu projekta 13.2. apakšpunktu, organizatoru institūcijai ir jānodrošina, ka ne mazāk kā 14 dienas pirms apspriedes visa ar sanāksmi saistītā informācija ir pieejama TAP portālā vai institūcijas oficiālās tīmekļvietnes sadaļā "Sabiedrības līdzdalība" atkarībā no tā, kāda institūcija organizē apspriedi un ka pieteikšanās dalībai notiek.
16.10.2023. 13:07
Armands Nikolajevs - Biedrība "Latvijas atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija"
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, ir iepazinusies ar Projektu un Projekta sabiedriskās apspriešanas ietveros izsaka turpmāk norādītos priekšlikumus par to.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktos ir noteiktas piesārņojošām darbībām (iekārtām), kurām nepieciešama atļauja B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, turpmāk – B atļauja.
Proti, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. punktā noteikts, ka piesārņojošas darbības (iekārtas), kurām nepieciešama B kategorijas atļauja, ir iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 30 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. punktā – iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 50 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās; 5.16. punktā – iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai vai uzglabāšanai, izņemot apstrādi smalcinātājos.
LASUA ieskatā, Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.
[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.
Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties 75 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību līdz 75 tonnām (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās
[2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.
Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.
Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.
Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.
Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai.
[3] Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.
Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 30 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
16.10.2023. 18:18