Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Noteikumi suņa īpašniekam un suņa, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Īstenot Dzīvnieku aizsardzības likuma 18.2. panta trešās daļas 1. un 3. punktā un
18.6 panta astotā daļā noteikto pilnvarojumu.
18.6 panta astotā daļā noteikto pilnvarojumu.
Mērķa apraksts
Noteikuma projekta mērķis ir noteikt:
1) prasības suņa, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai un apmācībai, kā arī prasības šī suņa īpašnieka vai turētāja apmācībai labturības un aizsardzības jomā;
2) kārtību, kādā Lauku atbalsta dienesta mājas (istabas) dzīvnieku reģistra datubāzē tiek veikta atzīme par suni, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam.
1) prasības suņa, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai un apmācībai, kā arī prasības šī suņa īpašnieka vai turētāja apmācībai labturības un aizsardzības jomā;
2) kārtību, kādā Lauku atbalsta dienesta mājas (istabas) dzīvnieku reģistra datubāzē tiek veikta atzīme par suni, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam.
Politikas jomas
Dabas resursu, lauksaimnieciskās ražošanas un pārstrādes politika
Teritorija
-
Norises laiks
14.04.2026. - 28.04.2026.
Informācija
Atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumu Nr. 970 “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā” 7.4.1 apakšpunktam, sabiedrībai ir dota iespēja rakstiski sniegt viedokli par noteikumu projektu tā saskaņošanas stadijā.
Fiziskās personas
- suņa īpašnieks un turētājs, kura suns ir uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam
- personas, kas veiks suņa īpašnieka vai turētāja apmācību dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā un suņa paklausības apmācību
Skaidrojums un ietekme
Noteikumu projekts attiecas tikai uz tiem suņiem, kas ir uzbrukuši citam dzīvniekam vai cilvēkam, nosakot prasības to turēšanai un apmācībai, kā arī prasības šī suņa īpašnieka vai turētāja apmācībai labturības un aizsardzības jomā.
Juridiskās personas
- suņa īpašnieks un turētājs, kura suns ir uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam
- personas, kas veiks suņa īpašnieka vai turētāja apmācību dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā un suņa paklausības apmācību
Skaidrojums un ietekme
Noteikumu projekts attiecas tikai uz tiem suņiem, kas ir uzbrukuši citam dzīvniekam vai cilvēkam, nosakot prasības to turēšanai un apmācībai, kā arī prasības šī suņa īpašnieka vai turētāja apmācībai labturības un aizsardzības jomā.
Sagatavoja
Edīte Kokare (ZM)
Atbildīgā persona
Antra Briņķe (ZM)
Izsludināšanas datums
14.04.2026. 12:51
Iesniegtie viedokļi
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
Fiziska persona
- Uzskatu, ka īsas pavadas lietošana nav pamatota prasība. Neskaitāmi kinologi, lai risinātu suņu reaktivitāti, kas ir tieši saistīta ar agresīvu suņa uzvedību, suņa apmācībā un ikdienas pastaigās iesaka lietot garas pavadas. Tās, protams, ir jāmāk lietot. Ja apmācības iziet arī suņa saimnieks, to laikā kā vienai no apgūstamajām prasmēm vajadzētu būt šādas pavadas lietošana. Turklāt, ja suņa īpašnieks ir motivēts strādāt ar savu suni un apmācības iet ne tikai normatīvajā aktā prasītajā apmērā, bet to turpināt arī pēc tām, tad īsas pavadas lietošana visu suņa dzīvi ir vēl vairāk nepamatota. Šāda pavada nevis sekmēs iespēju sunim mainīt savus uzvedības paternus, bet gan bremzēs vai pat padarīs par neiespējamu tos mainīt. Tādēļ vismaz kā minimums būtu paredzama iespēja sunim ar laiku, kad ir apgūtas nepieciešamās prasmes un uzvedība, pārskatīt prasību par īsas pavadas lietošana, lai suns ar saimnieku var doties pastaigās pietiekami garā pavadā.
- Tāpat uzskatu, ka prasība kārtot raksteida eksāmenu pēc apmācību iziešanas ir formāla un nesniegs nekādu ieguvumu. Tās vietā nosakāms praktisks eksāmens, kura laikā īpašnieks un suns demonstrē apgūtās prasmes. Tāda prakse ir ikvienā suņu skolā un apmācību vietā.
- Tāpat uzskatu, ka prasība kārtot raksteida eksāmenu pēc apmācību iziešanas ir formāla un nesniegs nekādu ieguvumu. Tās vietā nosakāms praktisks eksāmens, kura laikā īpašnieks un suns demonstrē apgūtās prasmes. Tāda prakse ir ikvienā suņu skolā un apmācību vietā.
21.04.2026. 10:42
Fiziska persona
Uzskatu, ka suni, kurš atzīts par bīstamu ir jāved 1,5m pavadā. Jābūt arī uzpurnim un atpazīšanas kakla siksnai, lai citu suņu īpašnieki, turētāji redzētu, ka suns ir bīstams. Zinu bīstamu suni, kuru ved ārā bez uzpurņa, bez kakla siksnas atstarojošās, garā pavadā. Ir lēmums par administratīvo sodu suņa īpašniekam. PVD ir atzinis par bīstamu, tāpēc ir vajadzīgs tāds likums.
22.04.2026. 19:29
Fiziska persona
Nemitīgas suņu rejas, gaudošanu visu diennakti vai jebkurā laikā arī var uzskatīt kā uzbrukumu cilvēkam. Saimnieks nav pienācīgi audzinājis suni, kā arī nereaģē uz aizrādījumu veikt jebkādas sunim uzmanību novēršanas pasākumus. Cilvēki nevar izgulēties ne darba dienās, ne brīvdienās. Arī sādos gadījumos, ja izsaukta policija, saimniekam ir pienākums katru reizi apmeklēt paklausības apmācību kopā ar suni.
23.04.2026. 00:01
Fiziska persona
- Piekrītu par īsu pavadu un uzpurni visas dzīves garumā, kā arī par apmācību. Piemēram, šobrīd suns, kas vairrākārt sakodis apkārtējos, brīvi tiek vests pastaigās, apdraudot pārējos. Tāpat nepieskatīts pārvietojas pa sētu, kas nepasargā no suņa izkļūšanas ārpus savas teritorijas. Administratīvais sods par uzbrukumu cilvēkam nav neko mainījis īpašnieka attieksmē.
- Īpašu uzmanību gribētu vērst uz sabiedriskās kārtības traucēšanu un suņu labturību. Kaut arī likumā sīki aprakstītas labturības prasības, dzīvē to neviens nekontrolē. Ja suns dienu un nakti rej, gaudo, traucē nakts mieru - šobrīd par to atbildīgā pašvaldības policija par to nesoda - neesot tāda likuma panta.
- Īpašu uzmanību gribētu vērst uz sabiedriskās kārtības traucēšanu un suņu labturību. Kaut arī likumā sīki aprakstītas labturības prasības, dzīvē to neviens nekontrolē. Ja suns dienu un nakti rej, gaudo, traucē nakts mieru - šobrīd par to atbildīgā pašvaldības policija par to nesoda - neesot tāda likuma panta.
23.04.2026. 15:57
Privātpersona
Ir jautājums, vai cietušie suņi (t.s.mirušais korgijs) bija pie pavadas vai brīvsolī? Neuzskatu, ka uzbrukošie suņi ir obligāti jāeitanizē. Vai korgija saimniece mierīgi stāvēja un skatījās kā izbrūk viņas sunim? Jautājums, vai bulterjers ir agresīvs arī pret cilvēku? Ar eitanāziju izskatās, ka saimniece noņem no sevis atbildību. Nevaru iedomāties situāciju, ka es , kā suņu saimniece, mierīgi stāvu un skatos kā plosa manu suni, pat, ja beigās cietušais būtu es. Vajag vairāk informācijas, lai spriestu par bulterjera neadekvāto uzvedību.
24.04.2026. 18:58
Fiziska persona
Un kā šādu suņu agresija tiks regulēta lauku teritorijās?
Suns brīvi tiek laists, lai iet kur grib, un netiek vispār uzraudzīts un pieskatīts, sētas nav, ko tie taču ir lauki. Pa koplietošanas ceļu neviens cilvēks nevar pārvietoties, jo skrien virsū un kož.
Saimniekam nekādu bēdu, pasmejās vēl, ka bērnam kāju sakož. Pašvaldības policija nereaģē, iesniegumu nepieņem.
Vai laukos dzīvojošiem nav nekādu noteikumu?
Uzskatu, ka tāda apmācība neko nedos, jo saimnieks nav ieinteresēts, lai viņa suns un arī pats būtu izglītoti.
Jābūt konkretam likumam, ar barga soda piemerošanu, un ja atkārtoti, tad soda palielināšana saimniekam un eitanāzija sunim.
Suns brīvi tiek laists, lai iet kur grib, un netiek vispār uzraudzīts un pieskatīts, sētas nav, ko tie taču ir lauki. Pa koplietošanas ceļu neviens cilvēks nevar pārvietoties, jo skrien virsū un kož.
Saimniekam nekādu bēdu, pasmejās vēl, ka bērnam kāju sakož. Pašvaldības policija nereaģē, iesniegumu nepieņem.
Vai laukos dzīvojošiem nav nekādu noteikumu?
Uzskatu, ka tāda apmācība neko nedos, jo saimnieks nav ieinteresēts, lai viņa suns un arī pats būtu izglītoti.
Jābūt konkretam likumam, ar barga soda piemerošanu, un ja atkārtoti, tad soda palielināšana saimniekam un eitanāzija sunim.
24.04.2026. 19:02
Fiziska persona
Bezvertīgs projekts, kurš radīs tikai liekas birokrātiskas darbības un tiks nevajadzīgi tērēti valsts līdzekļi. Pat audzināts suns var iekost, ja viņu izprovocē. Nopietnu gadījumu risināšanai jau tagad ir ietekmes mehānismi.
24.04.2026. 20:22
Fiziska persona
Suņa saimniekam jāparedz kriminālatbildība. Suņa turēšana daudziem diemžēl nesaistās ar atbildības sajūtu vispār. Jāizglīto sabiedrība par to, ko tas nozīmē kļūt par suņa īpašnieku, jāizvērtē apstākļi, kuros dzīvos dzīvnieks. Dzīvnieks nav mantiņa
25.04.2026. 09:44
Daina Celitāne - Nodibinājums "dzivniekupolicija.lv"
Izvērtējot noteikumu projektu, Nodibinājums “dzivniekupolicija.lv” sniedz šādus iebildumus un priekšlikumus.
III nodaļā ietvertie regulējuma nosacījumi par suņa turēšanu visā tā dzīves laikā (tostarp prasība suni ārpus īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas vest izturīgā pavadā, kas nav garāka par 1,5 m, prasība suni pastaigās vest tikai vienu, prasība, ka suni drīkst vest tikai pilngadīga persona, kā arī aizliegums suni atstāt vienu ārpus īpašnieka vai turētāja teritorijas) rada būtiskus samērīguma principa ievērošanas riskus, ja minētie ierobežojumi tiek piemēroti bez individuālas pārskatīšanas mehānisma visā dzīvnieka dzīves ciklā.
Konstatētie trūkumi regulējumā:
1. Neskatoties uz to, ka anotācijā pieminēts, nav paredzēts tiesisks mehānisms noteikto ierobežojumu pārskatīšanai pēc paklausības apmācības pabeigšanas un uzvedības uzlabošanās konstatēšanas;
2. Regulējums neparedz diferencētu pieeju atkarībā no uzbrukuma apstākļiem, rakstura un smaguma pakāpes;
3. Nav pienācīgi ņemta vērā dzīvnieka uzvedības korekcijas iespējamība un tās praktiskā ietekme uz riska samazināšanu;
4. ierobežojumu sistēma nav sasaistīta ar objektīvi izmērāmiem uzvedības uzlabošanās rezultātiem, līdz ar to nepietiekami motivējot dzīvnieka īpašnieku nodrošināt efektīvu apmācību un socializāciju.
Priekšlikums regulējuma pilnveidošanai:
Noteikumos paredzams tiesisks mehānisms, kas pēc paklausības apmācības programmas pabeigšanas un sertificēta suņu uzvedības speciālista pozitīva atzinuma saņemšanas nodrošina III nodaļā noteikto ierobežojumu pārskatīšanu, tostarp to mīkstināšanu vai atcelšanu, pamatojoties uz individuālu riska novērtējumu.
Papildus būtiski apsvērumi (patversmju un sabiedrības drošības prakse):
1. Patversmju praksē konstatēts, ka dzīvnieka uzvedība tiešā veidā korelē ar īpašnieka rīcību vai bezdarbību, tostarp nepietiekamu socializāciju, apmācību trūkumu vai neatbilstošu turēšanu. Līdz ar to regulējumam primāri jābūt vērstam uz īpašnieka atbildības pastiprināšanu.
2. Nepieskatīti suņi bez tiešas kontroles ir uzskatāmi par paaugstināta riska faktoru, jo tieši šādi dzīvnieki visbiežāk iesaistās konfliktos un uzbrukumos.
3. Ņemams vērā, ka personu spēja reaģēt uz bīstamām situācijām ir individuāli atšķirīga, tādēļ risku pārvaldības primārais subjekts ir dzīvnieka turētājs.
4. Konstatēta problemātika, ka atsevišķos gadījumos dzīvnieka īpašnieki var izvēlēties eitanāziju kā līdzekli, lai izvairītos no turpmākiem tiesiskiem ierobežojumiem vai atbildības. Šāda prakse nav pieļaujama kā regulējuma apiešanas instruments, un būtu izvērtējami tiesiski mehānismi tās ierobežošanai.
5. Gadījumos, kad vesela dzīvnieka eitanāzija veikta saistībā ar īpašnieka pārkāpumu, tas var liecināt par nepietiekamu atbildības uzņemšanos, kas rada risku līdzīgas rīcības atkārtojumam. Līdz ar to izvērtējama nepieciešamība noteikt ierobežojumus attiecīgajām personām turpmākai dzīvnieku turēšanai.
6. Patversmēs ik gadu tiek nodrošinātas darbinieku (kopēju) regulāras apmācības higiēnas, dzīvnieku aizsardzības un labturības jomā, kā arī dzīvnieku uzvedības novērošanā un izvērtēšanā. Vienlaikus patversmēm ir izveidota pastāvīga sadarbība ar kinologiem un sertificētiem suņu uzvedības speciālistiem, nodrošinot profesionālu pieeju dzīvnieku aprūpei un uzvedības korekcijai. Šāds regulējums var radīt nesamērīgu administratīvo slogu patversmei, nedodot būtisku pievienoto vērtību dzīvnieku labturības vai sabiedrības drošības uzlabošanai.
7. Praksē šādi dzīvnieki uz procesa laiku tiek nereti ievietoti patversmē, kur patversme pilda tikai turētāja funkciju. Līdz ar to patversme šādos gadījumos nevar iegūt dzīvnieka īpašumtiesības, kā tas paredzēts attiecībā uz klaiņojošiem dzīvniekiem, tostarp arī LAD datubāzē nevar 15 dienā automātiski pārreģistrēt dzīvnieku uz patversmi kā īpašnieku. Patversmei šādos gadījumos saglabājams dzīvnieka turēšanas vietas statuss, nevis īpašumtiesības.
Papildus nepieciešamie sistēmiskie uzlabojumi:
- noteikt, ka patversmēm piemērojami tikai objektīvi izpildāmi un praktiski īstenojami drošības pasākumi;
- izvērtēt III nodaļas pastāvīgo ierobežojumu diferencētu piemērošanu patversmēm;
- izstrādāt vienotu tiesisko regulējumu šādu dzīvnieku adopcijas procesam, nodrošinot sabiedrības drošības un samērīguma principa ievērošanu;
- dzīvnieka turētāja atbildības pastiprināšanu, tostarp iespēju piemērot dzīvnieku turēšanas tiesību ierobežojumus.
Kopumā konstatējams, ka regulējuma projekts tā pašreizējā redakcijā ir primāri orientēts uz suņa fizisku ierobežošanu, nevis uz dzīvnieka turētāja tiesiskās atbildības pastiprināšanu un uzvedības risku cēloņu novēršanu. Regulējumā nepietiekami nodrošināta uzbrukumu diferencēšana pēc to smaguma un faktiskajiem apstākļiem, kā arī nav paredzēts efektīvs mehānisms apmācību rezultativitātes un faktiskā riska samazinājuma objektīvai izvērtēšanai.
Līdz ar to nepieciešams pilnveidot regulējumu, paredzot obligātu riska novērtējumu pirms un pēc apmācībām, riska klasifikācijas sistēmas ieviešanu, sertificētu suņu uzvedības speciālistu, kuriem ir pieredze bīstamu suņu uzvedības korekcijā, iesaisti, kā arī individuāli piemērotu uzvedības korekcijas plānu izstrādi un piemērošanu kā regulējuma neatņemamu sastāvdaļu.
Nodibinājums veica aptauju sociālā tīklā facebook (https://www.facebook.com/dzivnieku.policija/posts/pfbid02Hq7WfbrA8DfggWCFDtQ3hbS43tzUaaqpY5qEwzuyrD7zzn4x88BBzHXjFQ5t9TuJl), kā arī Biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele” dalījās ar Nodibinājuma ierakstu savā facebook kontā (https://www.facebook.com/Ulubele/posts/pfbid0hFuVZBX8Vc84JXabocfappTiqDcA8umr54nvz8hen9fewTp1wrWxBxZWCAjxhyD2l) un saņemtajos viedokļos par suņu uzbrukumu regulējumu un atbildības sadalījumu konstatējamas vairākas galvenās nostādnes.
Dominējošais viedoklis uzsver, ka galvenā un primārā atbildība par suņa uzvedību gulstas uz īpašnieku, jo dzīvnieka rīcību nosaka audzināšana, kontrole un socializācija. Šajā pieejā tiek uzsvērts, ka eitanāzija pati par sevi nerisina problēmas cēloņus, tādēļ prioritāri būtu jāpiemēro stingrāki atbildības mehānismi saimniekiem, tostarp sods, dzīvnieka atņemšana un turēšanas aizliegums, kā arī obligāta apmācība un kontrole.
Vienlaikus pastāv pretējs viedoklis, ka atsevišķos gadījumos, kad suns ir izdarījis smagus vai atkārtotus uzbrukumus, tas var uzskatāms par pastāvīgu sabiedrības drošības risku un eitanāzija var būt pamatots galējais risinājums, jo ne visi dzīvnieki ir pilnībā rehabilitējami un atkārtota uzbrukuma risks var saglabāties. Tomēr vairākums uzskata, ka šāda persona nevarētu iegādāties jaunu suni eitanazētā vietā.
Izplatīta ir arī vidējā pozīcija, kas atzīst sākotnējo saimnieka atbildību, vienlaikus norādot, ka smagos riska gadījumos var būt nepieciešami galēji risinājumi, tomēr tikai pēc individuāla izvērtējuma. Atsevišķi viedokļi diskusijā norāda uz iespējamu ģenētisku vai šķirnes ietekmi uz agresivitāti, tomēr vienlaikus tiek uzsvērta audzināšanas un kontroles izšķirošā nozīme. Papildus tiek izvirzīti priekšlikumi sistēmas pilnveidei, tostarp obligāta apmācība pirms suņa iegādes, stingrāka audzētāju un tirdzniecības kontrole, pastiprināti sodi, tostarp finansiāli un administratīvi ierobežojumi, kā arī vienotas uzraudzības sistēmas ieviešana.
Iesūtītajos e-pasta viedokļos kopumā apstiprinās līdzīgas tendences: uzsvars tiek likts uz saimnieka atbildību, nepieciešamību pēc stingrākiem tiesiskiem mehānismiem un individuāla riska izvērtējuma, vienlaikus pastāvot atšķirīgiem viedokļiem par eitanāzijas pieļaujamību smagos gadījumos.
Kopumā pētījums norāda uz plašu vienprātību par to, ka galvenais riska faktors ir dzīvnieka turētāja rīcība, vienlaikus saglabājoties būtiskām domstarpībām par galējo līdzekļu (eitanāzijas) piemērošanas nepieciešamību un apmēru.
Nodibinājums izsaka gatavību piedalīties turpmākajā Ministru kabineta noteikumu projekta izstrādē un pilnveidošanā.
III nodaļā ietvertie regulējuma nosacījumi par suņa turēšanu visā tā dzīves laikā (tostarp prasība suni ārpus īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas vest izturīgā pavadā, kas nav garāka par 1,5 m, prasība suni pastaigās vest tikai vienu, prasība, ka suni drīkst vest tikai pilngadīga persona, kā arī aizliegums suni atstāt vienu ārpus īpašnieka vai turētāja teritorijas) rada būtiskus samērīguma principa ievērošanas riskus, ja minētie ierobežojumi tiek piemēroti bez individuālas pārskatīšanas mehānisma visā dzīvnieka dzīves ciklā.
Konstatētie trūkumi regulējumā:
1. Neskatoties uz to, ka anotācijā pieminēts, nav paredzēts tiesisks mehānisms noteikto ierobežojumu pārskatīšanai pēc paklausības apmācības pabeigšanas un uzvedības uzlabošanās konstatēšanas;
2. Regulējums neparedz diferencētu pieeju atkarībā no uzbrukuma apstākļiem, rakstura un smaguma pakāpes;
3. Nav pienācīgi ņemta vērā dzīvnieka uzvedības korekcijas iespējamība un tās praktiskā ietekme uz riska samazināšanu;
4. ierobežojumu sistēma nav sasaistīta ar objektīvi izmērāmiem uzvedības uzlabošanās rezultātiem, līdz ar to nepietiekami motivējot dzīvnieka īpašnieku nodrošināt efektīvu apmācību un socializāciju.
Priekšlikums regulējuma pilnveidošanai:
Noteikumos paredzams tiesisks mehānisms, kas pēc paklausības apmācības programmas pabeigšanas un sertificēta suņu uzvedības speciālista pozitīva atzinuma saņemšanas nodrošina III nodaļā noteikto ierobežojumu pārskatīšanu, tostarp to mīkstināšanu vai atcelšanu, pamatojoties uz individuālu riska novērtējumu.
Papildus būtiski apsvērumi (patversmju un sabiedrības drošības prakse):
1. Patversmju praksē konstatēts, ka dzīvnieka uzvedība tiešā veidā korelē ar īpašnieka rīcību vai bezdarbību, tostarp nepietiekamu socializāciju, apmācību trūkumu vai neatbilstošu turēšanu. Līdz ar to regulējumam primāri jābūt vērstam uz īpašnieka atbildības pastiprināšanu.
2. Nepieskatīti suņi bez tiešas kontroles ir uzskatāmi par paaugstināta riska faktoru, jo tieši šādi dzīvnieki visbiežāk iesaistās konfliktos un uzbrukumos.
3. Ņemams vērā, ka personu spēja reaģēt uz bīstamām situācijām ir individuāli atšķirīga, tādēļ risku pārvaldības primārais subjekts ir dzīvnieka turētājs.
4. Konstatēta problemātika, ka atsevišķos gadījumos dzīvnieka īpašnieki var izvēlēties eitanāziju kā līdzekli, lai izvairītos no turpmākiem tiesiskiem ierobežojumiem vai atbildības. Šāda prakse nav pieļaujama kā regulējuma apiešanas instruments, un būtu izvērtējami tiesiski mehānismi tās ierobežošanai.
5. Gadījumos, kad vesela dzīvnieka eitanāzija veikta saistībā ar īpašnieka pārkāpumu, tas var liecināt par nepietiekamu atbildības uzņemšanos, kas rada risku līdzīgas rīcības atkārtojumam. Līdz ar to izvērtējama nepieciešamība noteikt ierobežojumus attiecīgajām personām turpmākai dzīvnieku turēšanai.
6. Patversmēs ik gadu tiek nodrošinātas darbinieku (kopēju) regulāras apmācības higiēnas, dzīvnieku aizsardzības un labturības jomā, kā arī dzīvnieku uzvedības novērošanā un izvērtēšanā. Vienlaikus patversmēm ir izveidota pastāvīga sadarbība ar kinologiem un sertificētiem suņu uzvedības speciālistiem, nodrošinot profesionālu pieeju dzīvnieku aprūpei un uzvedības korekcijai. Šāds regulējums var radīt nesamērīgu administratīvo slogu patversmei, nedodot būtisku pievienoto vērtību dzīvnieku labturības vai sabiedrības drošības uzlabošanai.
7. Praksē šādi dzīvnieki uz procesa laiku tiek nereti ievietoti patversmē, kur patversme pilda tikai turētāja funkciju. Līdz ar to patversme šādos gadījumos nevar iegūt dzīvnieka īpašumtiesības, kā tas paredzēts attiecībā uz klaiņojošiem dzīvniekiem, tostarp arī LAD datubāzē nevar 15 dienā automātiski pārreģistrēt dzīvnieku uz patversmi kā īpašnieku. Patversmei šādos gadījumos saglabājams dzīvnieka turēšanas vietas statuss, nevis īpašumtiesības.
Papildus nepieciešamie sistēmiskie uzlabojumi:
- noteikt, ka patversmēm piemērojami tikai objektīvi izpildāmi un praktiski īstenojami drošības pasākumi;
- izvērtēt III nodaļas pastāvīgo ierobežojumu diferencētu piemērošanu patversmēm;
- izstrādāt vienotu tiesisko regulējumu šādu dzīvnieku adopcijas procesam, nodrošinot sabiedrības drošības un samērīguma principa ievērošanu;
- dzīvnieka turētāja atbildības pastiprināšanu, tostarp iespēju piemērot dzīvnieku turēšanas tiesību ierobežojumus.
Kopumā konstatējams, ka regulējuma projekts tā pašreizējā redakcijā ir primāri orientēts uz suņa fizisku ierobežošanu, nevis uz dzīvnieka turētāja tiesiskās atbildības pastiprināšanu un uzvedības risku cēloņu novēršanu. Regulējumā nepietiekami nodrošināta uzbrukumu diferencēšana pēc to smaguma un faktiskajiem apstākļiem, kā arī nav paredzēts efektīvs mehānisms apmācību rezultativitātes un faktiskā riska samazinājuma objektīvai izvērtēšanai.
Līdz ar to nepieciešams pilnveidot regulējumu, paredzot obligātu riska novērtējumu pirms un pēc apmācībām, riska klasifikācijas sistēmas ieviešanu, sertificētu suņu uzvedības speciālistu, kuriem ir pieredze bīstamu suņu uzvedības korekcijā, iesaisti, kā arī individuāli piemērotu uzvedības korekcijas plānu izstrādi un piemērošanu kā regulējuma neatņemamu sastāvdaļu.
Nodibinājums veica aptauju sociālā tīklā facebook (https://www.facebook.com/dzivnieku.policija/posts/pfbid02Hq7WfbrA8DfggWCFDtQ3hbS43tzUaaqpY5qEwzuyrD7zzn4x88BBzHXjFQ5t9TuJl), kā arī Biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele” dalījās ar Nodibinājuma ierakstu savā facebook kontā (https://www.facebook.com/Ulubele/posts/pfbid0hFuVZBX8Vc84JXabocfappTiqDcA8umr54nvz8hen9fewTp1wrWxBxZWCAjxhyD2l) un saņemtajos viedokļos par suņu uzbrukumu regulējumu un atbildības sadalījumu konstatējamas vairākas galvenās nostādnes.
Dominējošais viedoklis uzsver, ka galvenā un primārā atbildība par suņa uzvedību gulstas uz īpašnieku, jo dzīvnieka rīcību nosaka audzināšana, kontrole un socializācija. Šajā pieejā tiek uzsvērts, ka eitanāzija pati par sevi nerisina problēmas cēloņus, tādēļ prioritāri būtu jāpiemēro stingrāki atbildības mehānismi saimniekiem, tostarp sods, dzīvnieka atņemšana un turēšanas aizliegums, kā arī obligāta apmācība un kontrole.
Vienlaikus pastāv pretējs viedoklis, ka atsevišķos gadījumos, kad suns ir izdarījis smagus vai atkārtotus uzbrukumus, tas var uzskatāms par pastāvīgu sabiedrības drošības risku un eitanāzija var būt pamatots galējais risinājums, jo ne visi dzīvnieki ir pilnībā rehabilitējami un atkārtota uzbrukuma risks var saglabāties. Tomēr vairākums uzskata, ka šāda persona nevarētu iegādāties jaunu suni eitanazētā vietā.
Izplatīta ir arī vidējā pozīcija, kas atzīst sākotnējo saimnieka atbildību, vienlaikus norādot, ka smagos riska gadījumos var būt nepieciešami galēji risinājumi, tomēr tikai pēc individuāla izvērtējuma. Atsevišķi viedokļi diskusijā norāda uz iespējamu ģenētisku vai šķirnes ietekmi uz agresivitāti, tomēr vienlaikus tiek uzsvērta audzināšanas un kontroles izšķirošā nozīme. Papildus tiek izvirzīti priekšlikumi sistēmas pilnveidei, tostarp obligāta apmācība pirms suņa iegādes, stingrāka audzētāju un tirdzniecības kontrole, pastiprināti sodi, tostarp finansiāli un administratīvi ierobežojumi, kā arī vienotas uzraudzības sistēmas ieviešana.
Iesūtītajos e-pasta viedokļos kopumā apstiprinās līdzīgas tendences: uzsvars tiek likts uz saimnieka atbildību, nepieciešamību pēc stingrākiem tiesiskiem mehānismiem un individuāla riska izvērtējuma, vienlaikus pastāvot atšķirīgiem viedokļiem par eitanāzijas pieļaujamību smagos gadījumos.
Kopumā pētījums norāda uz plašu vienprātību par to, ka galvenais riska faktors ir dzīvnieka turētāja rīcība, vienlaikus saglabājoties būtiskām domstarpībām par galējo līdzekļu (eitanāzijas) piemērošanas nepieciešamību un apmēru.
Nodibinājums izsaka gatavību piedalīties turpmākajā Ministru kabineta noteikumu projekta izstrādē un pilnveidošanā.
28.04.2026. 17:21
Ph.D. Inese Bāra
MK noteikumu projekts “Noteikumi suņa īpašniekam un suņa, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai” (26-TA-631) pašreizējā redakcijā nesasniedz tā mērķi – sabiedriskās drošības nodrošināšanu, novēršot atkārtotus suņa uzbrukumus, jo tajā nav ietverti mehānismi uzbrukuma cēloņu identificēšanai un risku novēršanai.
Noteikumu projekts, kāds tas ir šobrīd, vairāk regulē reģistrēšanu, ierobežošanu un formālu apmācību, nevis uz pierādījumos balstītu uzbrukuma cēloņu identificēšanu un novēršanu. Esošajā noteikumu projektā trūkst tādu būtisku regulējumu kā:
- legāldefinīcijas vairākiem terminiem, lai precīzi izprastu šo noteikumu prasības;
- uzbrukušā un cietušā suņa uzvedības un incidenta izvērtēšana – tā ir būtiska, lai noskaidrotu, kāda būtu nepieciešamā rīcība suņa (uzbrukušā un/vai provocējošā) uzvedības korekcijai, turpmākai turēšanai un atkārtota uzbrukuma novēršanai;
- obligāta uzbrukušā suņa veterinārmedicīniskā apskate (gan uzreiz pēc uzbrukuma fakta, gan pirms apmācību uzsākšanas, īpaši, ja starp uzbrukumu un apmācībām ir liels pārtraukums, kas var būt līdz pat 12 mēnešiem pēc MK noteikumu projekta) – tā ir būtiska, lai noskaidrotu, vai agresijas cēlonis nav suņa veselības ietekmēts;
- individuālā suņa uzvedības korekcijas plāna – tas ir būtiski, jo paklausības apmācības vispārējā formātā nenodrošina uzbrukušā suņa uzvedības īpatnību novērtējumu un darbu tieši ar uzbrukuma cēloņa novēršanu;
- adekvātas kvalifikācijas prasības (gan izglītība, gan praktiskā pieredze - abi pierādāmi un pamatojami) personai, kas būtu tiesīga (spējīga) strādāt ar suni, kurš jau uzbrucis, kura uzvedības izvērtējumā un maiņā nepietiek ar pamatzināšanām suņu apmācībā – tas ir būtiski, jo suņa uzbrukuma gadījumā ir jāspēj novērtēt uzbrukuma cēloņi, suņa uzvedība, to ietekmējošie faktori u.t.t., kas ir augstāks kvalifikācijas līmenis nekā parastai suņu apmācībai;
- sertifikācija personām, kuras atbilst izglītības un pieredzes prasībām darbam ar suņiem, kas uzbrukuši, sertifikātu iegūšanas, anulēšanas un derīguma termiņa prasības, šo personu reģistrācija – tas ir būtiski, lai ir zināmi tie suņu uzvedības speciālisti, pie kuriem var vērsties ne tikai suņu īpašnieki, bet arī procesa virzītājs procesa laikā;
- suņu uzbrukumu klasifikācija pēc smaguma pakāpes arī šo noteikumu ietvarā (ne tikai Dzīvnieku aizsardzības likuma 58.panta un Krimināllikuma 230.1panta redakcijās) – tas ir būtiski, lai suņa uzvedības korekcijas plānā ņemtu vērā iespējamo bīstamību un potenciālo atkārtotības risku;
- suņa turēšanas prasību ierobežojumu diferenciācija atbilstoši suņa uzvedības speciālista slēdzienam par suņa vajadzību ievērošanu un par apmācību rezultātu – tas ir būtiski, jo stingri ierobežojumi var pasliktināt suņa labbūtību tādējādi nevis novēršot agresiju, bet tieši pastiprinot to.
Ņemot vērā augstāk minēto, kā arī izvērtējot MK noteikumu projektu, izsaku šādus iebildumus gan par esošo, gan trūkstošo regulējumu:
1) Šo MK noteikumu prasību precīzai izpratnei un izpildei trūkst terminoloģijas skaidrojuma. Jāņem vērā, ka suņa uzbrukums ir strīdus situācija, kurā iesaistītās personas sevis attaisnojumam var plaši un nepamatoti interpretēt neskaidras normas. Attiecīgi MK noteikumu projekta I nodaļā (Vispārīgie jautājumi) nepieciešams papildināt ar jaunu punktu “Noteikumos lietoti šādi termini:” ar apakšpunktiem:
“suns, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam” – suns, kura uzbrukuma rezultātā citam dzīvniekam vai cilvēkam radīts kaitējums un par uzbrukuma faktu uzsākts administratīvā pārkāpuma process vai kriminālprocess;
“suns, kurš provocējis uzbrukumu” – uzbrukumā iesaistīts suns, par kura uzvedības provocējošo ietekmi noskaidrots administratīvā pārkāpuma procesa vai kriminālprocesa ietvaros, izvērtējot uzbrukuma apstākļus;
“datubāze” – Lauku atbalsta dienesta (LAD) Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrs, kas ir vienotās valsts informācijas sistēmas "Lauku atbalsta dienesta informācijas sistēma" sastāvdaļa;
“persona, kura tiesīga apmācīt suni, kurš uzbrucis” – sertificēta persona, kurai ir šajos noteikumos noteiktā izglītība un pieredze darbam ar suņiem, kuri uzbrukuši;
“persona, kura sodīta par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumu” – šo noteikumu izpratnē attiecināms tikai uz konkrēto suni, konkrēto uzbrukuma faktu, nevis sodāmību vispār.
2) Pēc suņa uzbrukuma notikuma nepieciešama pastiprināta uzmanība sunim, kurš uzbrucis, lai vērotu, izvērtētu un ietekmētu suņa uzvedību tā, lai novērstu atkārtotu agresijas izpausmi. Attiecīgi ne tikai ārpus īpašnieka vai turētāja lietošanā esošas teritorijas būtu nosakāmas prasības suņa turēšanai, bet tām jābūt vispārējām – arī turēšanas vietā, kontaktā ar cilvēkiem vai dzīvniekiem u.t.t. MK noteikumu projekta II nodaļas nosaukumā svītrot vārdus “ārpus tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas”, saglabājot nodaļas nosaukumu šādā redakcijā: “II. Prasības suņa turēšanai pēc suņa uzbrukuma”.
3) Pēc suņa uzbrukuma nepieciešams ne tikai uzlikt ierobežojumus suņa turēšanā, bet arī īpašnieka pienākumus veikt darbības, kas novērstu atkārtotu agresijas izpausmi un/vai atkārtotu suņa uzbrukumu. Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas vērtējams, ir suņa veselības stāvoklis, lai konstatētu, vai agresija saistīta ar suņa veselību. MK noteikumu projekta II nodaļu (Prasības suņa turēšanai ārpus tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas pēc suņa uzbrukuma) papildināt ar jaunu punktu: “Suņa, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, īpašnieks nekavējoties, bet ne vēlāk kā 3 (trīs) dienu laikā no uzbrukuma brīža, veic suņa, kiurš uzbrucis, veterinārmedicīnisko apskati pie praktizējoša veterinārārsta, ar mērķi noskaidrot, vai suņa agresijas cēlonis ir saistāms ar suņa veselības stāvokli. Veterinārārsta izziņu suņa īpašnieks iesniedz kompetentajai personai, kas veic administratīvā pārkāpuma procesu vai kriminālprocesu.”
4) Personas vecums ir nepietiekams kritērijs, lai vestu pastaigā suni, kurš uzbrucis. Svarīga ir personas spēja un prasme kontrolēt suni. Nepieciešams papildināt MK noteikumu projekta 2.1.3. un 3.3.punktu – persona, kura sasniegusi 18 gadu vecumu “un spēj kontrolēt suņa uzvedību”.
5) MK noteikumu III nodaļa (Prasības suņa turēšanai ārpus tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas visā suņa dzīves laikā) šobrīd izskatās kā mūža sods sunim, kas ir ne tikai nepamatots, bet arī bīstams veids, kā izprovocēt turpmāku vai pat lielāku agresiju. Prasībām suņa turēšanai suņa dzīves laikā būtu jābūt kā noslēdzošai nodaļai šiem MK noteikumiem – attiecīgi loģiskā secībā izdarītas administratīvās darbības (reģistrācijas prasības); izskatīti un pabeigti procesi (administratīvā pārkāpuma vai kriminālprocess); izvērtēti uzbrukuma apstākļi, izvērtēta uzbrukušā suņa uzvedība uzbrukuma brīdī un pēc tam; veikta suņa apmācība; dzīvnieka īpašnieks izgājis otru apmācību programmu par labturību un dzīvnieku aizsardzību – tikai tad var lemt par rīcību ar suni tā atlikušā mūža periodā. Ir nepieciešams paredzēt ierobežojumu diferenciāciju, atbilstoši suņa faktiskai uzvedībai. Nav pieļaujams turēt dzīvnieku pārlieku stingros ierobežojumos, ja tā uzvedība ir kontrolējama un paredzama un to apstiprina suņu uzvedības eksperts ar rakstisku slēdzienu. Šajā nodaļā būtu izvērstāk jāparedz suņa turēšanas kārtība un nosacījumi, atsaucoties uz suņu uzvedības speciālistu slēdzienu, paredzot iespēju ierobežojumu pārskatīšanai, ja izpildīti visi priekšnoteikumi suņa uzvedības korekcijai un apdraudējuma risks ir zems.
6) MK noteikumu projekta V nodaļas (Prasības un kārtība suņa paklausības apmācībai) pašreizējā redakcijā suņa apmācība var kļūt par formālu prasības izpildi, jo nav noteikti kritēriji, pēc kuriem izvērtējams apmācības rezultāts un tās ietekme uz atkārtota uzbrukuma riska samazināšanu. Šīs nodaļas nosaukumā svītrojams vārds “paklausības”, jo uzbrukuša suņa apmācībā nepieciešama plašāka apmācības programma. Šajā nodaļā jābūt skaidram regulējumam par: 1) prasībām personai, kura tiesīga veikt šādu suņu apmācību, šo personu sertifikācijas kārtību (paredzot sertifikāta iegūšanu un atņemšanu; sertifikāta derīguma termiņu; sertificēto personu reģistrāciju); 2) suņa uzvedības izvērtēšanu un kārtību, kā tā veicama, pirms uzsākt apmācības; 3) suņa veselības stāvokļa novērtējums (ar veterinārārsta izziņu), pirms uzsākt apmācības; 4) uzbrukušo suņu apmācību metodika, kas ir vienāda visā valstī un jāievēro visiem, kuri veic šādu suņu apmācību, ņemot vērā arī riska klasifikāciju vismaz 3 līmeņos: zems; vidējs; augsts (visi uzbrukušie suņi nav vienādi, uzbrukuma apstākļi nav vienādi, tos nevarēs vienādi apmācīt un vienādi turēt, ja nu vienīgi mūža garumā īsa pavada, uzpurnis, kas var negatīvi ietekmēt dzīvnieka labturību un potenciāli pastiprināt nevēlamu uzvedību, tādējādi nesasniedzot regulējuma mērķi); 5) individuālā suņa uzvedības korekcijas plāna izstrāde un apmācība pēc tā; 6) lēmuma pieņemšana par suņa apmācības iespējām grupā vai individuāli; 7) suņa uzvedības pārbaude pēc apmācībām un apmācības veikušās personas rakstisks slēdziens par apmācības rezultātiem; 8) apmācības veikušās personas pienākums izsniegt ieteikumus konkrētā suņa turpmākai turēšanai; 9) reģistrācija LAD datubāzē par personu, kas veic suņa apmācību, par apmācību beigšanu, ja nokārtots gala pārbaudījums un suns atzīts par kontrolējamu.
7) MK noteikumu projekta 10.punktā minētā prasība nav pietiekama, lai nodrošinātu personas kvalifikāciju darbam ar suņiem, kuri uzbrukuši. Ņemot vērā, ka šie MK noteikumi attiecas uz suņiem, kuri jau ir izrādījuši agresīvu uzvedību un radījuši apdraudējumu sabiedrībai, personām, kas iesaistītas šādu suņu apmācībā, būtu nosakāmas paaugstinātas profesionālās kompetences prasības. Ar šādiem suņiem tiesīga strādāt persona, kurai ir pierādāma un pamatojama speciālā izglītība par suņa uzvedību, agresiju, šādu suņu apmācību specifiku, kā arī vismaz 5 (piecu) gadu praktiska pieredze darbā ar suņu uzvedības korekciju, agresijas novēršanu utt. Tā kā Latvijā šāda izglītība nav pieejama, MK noteikumos nav nozīmes norādīt formālu prasību par izglītības iestādes reģistrāciju, bet būtiski ir definēt prasības zināšanām un pieredzei, kādas nepieciešamas, lai kvalitatīvi nodrošinātu pakalpojumu: suņu, kas uzbrukuši, novērtēšanu, apmācību, uzvedības korekciju, novēršot riskus atkārtotiem uzbrukumiem.
8) MK noteikumu projekta VI nodaļā (Prasības un kārtība suņa īpašnieka vai turētāja apmācībai mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā) nosakāma persona, uz kuru attiecināma prasība šīm apmācībām. Piemēram, ja dzīvnieks ir nodots dzīvnieku patversmē, dzīvnieku patversmes darbinieki nav bijuši iesaistīti suņa uzbrukumā, uz tiem nebūtu attiecināma tāda pati kārtība, kā uz dzīvnieka īpašnieku, kurš suni turējis tā, ka tas uzbrūk citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem. MK noteikumu projekta VI nodaļa attiecināma uz personu, kas ir dzīvnieka īpašnieks vai turētājs uz uzbrukuma brīdi – tā ir persona, kurai trūkst zināšanu par suņa turēšanu.
9) MK noteikumu projekta 19.punktā veterinārmedicīniskā izglītība vai nenosakāmas izcelsmes izglītība kinoloģijā tiek paredzēta kā pietiekams pamats, lai īstenotu apmācību dzīvnieku īpašniekiem, tomēr veterinārmedicīniskās izglītības saturs ne obligāti ietver padziļinātas zināšanas dzīvnieku uzvedības (zoopsiholoģijas) jomā un nemaz neietver izglītību par dzīvnieka īpašnieka tiesību, pienākumu un atbildības prasībām, savukārt, izglītība kinoloģijā vispār nav saprotama, tai nav vienotas programmas vai standarta. Pastāv risks, ka apmācība dzīvnieku īpašniekiem var kļūt formāla, ja tās īstenotājiem nav specifisku zināšanu visās šo noteikumu 20.punktā uzskaitītajās tēmās. Sasaistē ar šo MK noteikumu projekta 20.punktu, jāatzīst, ka viena persona objektīvi nevar kvalitatīvi aptvert visas minētās tēmas (veterinārmedicīna; dzīvnieku uzvedība/etoloģija un šķirņu īpatnības; tiesības (dzīvnieka aizsardzība un labturības prasības, dzīvnieka īpašnieka pienākumi un atbildība)) vienādā profesionālā līmenī. MK noteikumu 19.punktā nosakāms, ka apmācību programmu īsteno viena vai vairākas personas, nodrošinot, ka katru no šo noteikumu 20.punktā minētajām tēmām pasniedz persona ar atbilstošu profesionālo kompetenci attiecīgajā jomā.
10) MK noteikumu projekta 20.punktā noteiktais apmācību ilgums ir nepietiekams, lai kvalitatīvi apgūtu visas minētās tēmas, kā arī nav pamatojuma, kāpēc suņa īpašniekam (kas ir šo MK noteikumu projekta galvenais subjekts) ir jāapgūst minētās tēmas par visām dzīvnieku sugām. Nepieciešams izvērtēt šīs prasības pamatotību un lietderību.
11) Šajos MK noteikumos nepieciešams atrisināt jautājumu par suņa, kurš uzbrucis, atsavināšanas aizliegumu – saskaņā ar veiktajiem grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā 18.6panta pirmajā daļā, atsavināšanas aizliegums attiecināms uz periodu, kamēr norit administratīvā pārkāpuma process vai kriminālprocess. Šo MK noteikumu ietvaros, paredzot turpmāko rīcību ar suni, jānosaka arī atsavināšanas kārtība sunim, kurš uzbrucis, kurš iziet vai jau izgājis apmācības un par kura uzvedību sagatavots suņa uzvedības eksperta slēdziens. Jāņem vērā, ka suņa uzvedība lielā mērā atkarīga no tā īpašnieka/turētāja, tāpēc pilnībā aizliegt īpašnieka maiņu ir pretrunā uzbrukuma atkārtotības novēršanas mērķim – nereti tieši īpašnieka un suņa turēšanas apstākļu maiņa veicina suņa uzvedības izmaiņas uz labo pusi.
12) Šajos MK noteikumos nepieciešams skaidri noteikt suņa, kurš uzbrucis, īpašnieka pienākumu segt visus izdevumus, kas saistīti ar tā suņa uzbrukuma faktu un turpmāko rīcību ar suni, tai skaitā izdevumu segšanu par: 1) dzīvnieka turēšanu, aprūpi, apmācību, socializēšanu dzīvnieku patversmē vai pie kvalificēta speciālista suņa uzvedības korekcijas nolūkā; 2) suņa uzvedības izvērtējumu un nepieciešamo izziņu (piemēram, veterinārārsta slēdziens par suņa veselības stāvokli) saņemšanu; 3) procesuālo darbību veikšanā veiktajām ekspertīzēm, konsultācijām ar ekspertiem u.t.t. Šis ir būtiski, atbildot uz sabiedrības pieprasījumu par dzīvnieka īpašnieka atbildības pastiprināšanu – visai šo MK noteikumu būtībai būtu jābūt vērstai uz uzbrukušā suņa īpašnieka atbildības paaugstināšanu (nevis uz suņa sodīšanu, kā pašlaik izriet no noteikumu projekta satura), kas ir ne tikai juridiskā atbildība sodu un zaudējumu atlīdzināšanas formātā, bet arī pilna morālā un materiālā atbildība par savu dzīvnieku, tā turēšanu, zināšanām un prasmēm savaldīt dzīvnieku, nodrošināt, ka tas nekaitē un neapdraud citus. Ar šo tiek novērsta arī nepamatota suņu eitanāzijas prakse – no medijos izskanējušās ziņas, ka suņa, kurš nokodis līdz nāvei citu suni, īpašniece pieņem lēmumu eitanazēt suni, rodas pamatotas bažas, ka šī persona viegli atbrīvojas no “problēmsuņa” un tikpat viegli var iegādāties nākamo suni, lai ar tām pašām suņa turēšanas prasmēm (t.i., to trūkumu) nonāktu pie tā paša rezultāta: suņa klaiņošana un uzbrukumi citiem suņiem. Respektējot personas nespēju rīkoties ar suni atbilstoši prasībām un nesodot suni ar nāvi šī iemesla dēļ, jādod iespēja suni nodot atbildīgā aprūpē kādam citam, šai personai uzliekot par pienākumu pilnībā segt izmaksas par suņa turēšanu, aprūpi, apmācību līdz brīdim, kad suns ir socializēts tiktāl, ka bez riska atdodams citam īpašniekam.
13) Šajos MK noteikumos nepieciešams atrunāt, kas notiek ar suni, kura īpašnieks nav sodīts. Pagaidām regulējums ir tikai par situāciju, kad pēc uzbrukuma suņa īpašnieks atzīts par vainīgu un sodīts. Nav pieļaujams atstāt brīvā interpretācijā situāciju, kāda ir rīcība ar uzbrukušo suni, ja tā īpašnieks netiek atzīts par vainīgu un neseko sods.
14) No MK noteikumu projekta neizriet turpmākā rīcība ar provocējošo suni. Noteiktas turēšanas prasības tikai pēc uzbrukuma ar nenosakāmu noslēgumu – kad šiem suņiem beidzas īpašās turēšanas prasības? Jāņem vērā, ka arī šo suņu īpašniekiem būtu jāapmeklē obligātas suņu apmācības, lai neprovocētu nākamās agresijas izpausmes.
Diemžēl secināms, ka noteikumu projekts pašreizējā redakcijā nesatur sabiedriskās drošības risku novēršanas pieeju – tajā nav paredzēta ne uzbrukuma smaguma klasifikācija, ne individuāls riska novērtējums, ne diferencēti pasākumi riska mazināšanai. Tā rezultātā vienāds regulējums tiek attiecināts uz būtiski atšķirīgām situācijām.
Noteikumu projekts, kāds tas ir šobrīd, vairāk regulē reģistrēšanu, ierobežošanu un formālu apmācību, nevis uz pierādījumos balstītu uzbrukuma cēloņu identificēšanu un novēršanu. Esošajā noteikumu projektā trūkst tādu būtisku regulējumu kā:
- legāldefinīcijas vairākiem terminiem, lai precīzi izprastu šo noteikumu prasības;
- uzbrukušā un cietušā suņa uzvedības un incidenta izvērtēšana – tā ir būtiska, lai noskaidrotu, kāda būtu nepieciešamā rīcība suņa (uzbrukušā un/vai provocējošā) uzvedības korekcijai, turpmākai turēšanai un atkārtota uzbrukuma novēršanai;
- obligāta uzbrukušā suņa veterinārmedicīniskā apskate (gan uzreiz pēc uzbrukuma fakta, gan pirms apmācību uzsākšanas, īpaši, ja starp uzbrukumu un apmācībām ir liels pārtraukums, kas var būt līdz pat 12 mēnešiem pēc MK noteikumu projekta) – tā ir būtiska, lai noskaidrotu, vai agresijas cēlonis nav suņa veselības ietekmēts;
- individuālā suņa uzvedības korekcijas plāna – tas ir būtiski, jo paklausības apmācības vispārējā formātā nenodrošina uzbrukušā suņa uzvedības īpatnību novērtējumu un darbu tieši ar uzbrukuma cēloņa novēršanu;
- adekvātas kvalifikācijas prasības (gan izglītība, gan praktiskā pieredze - abi pierādāmi un pamatojami) personai, kas būtu tiesīga (spējīga) strādāt ar suni, kurš jau uzbrucis, kura uzvedības izvērtējumā un maiņā nepietiek ar pamatzināšanām suņu apmācībā – tas ir būtiski, jo suņa uzbrukuma gadījumā ir jāspēj novērtēt uzbrukuma cēloņi, suņa uzvedība, to ietekmējošie faktori u.t.t., kas ir augstāks kvalifikācijas līmenis nekā parastai suņu apmācībai;
- sertifikācija personām, kuras atbilst izglītības un pieredzes prasībām darbam ar suņiem, kas uzbrukuši, sertifikātu iegūšanas, anulēšanas un derīguma termiņa prasības, šo personu reģistrācija – tas ir būtiski, lai ir zināmi tie suņu uzvedības speciālisti, pie kuriem var vērsties ne tikai suņu īpašnieki, bet arī procesa virzītājs procesa laikā;
- suņu uzbrukumu klasifikācija pēc smaguma pakāpes arī šo noteikumu ietvarā (ne tikai Dzīvnieku aizsardzības likuma 58.panta un Krimināllikuma 230.1panta redakcijās) – tas ir būtiski, lai suņa uzvedības korekcijas plānā ņemtu vērā iespējamo bīstamību un potenciālo atkārtotības risku;
- suņa turēšanas prasību ierobežojumu diferenciācija atbilstoši suņa uzvedības speciālista slēdzienam par suņa vajadzību ievērošanu un par apmācību rezultātu – tas ir būtiski, jo stingri ierobežojumi var pasliktināt suņa labbūtību tādējādi nevis novēršot agresiju, bet tieši pastiprinot to.
Ņemot vērā augstāk minēto, kā arī izvērtējot MK noteikumu projektu, izsaku šādus iebildumus gan par esošo, gan trūkstošo regulējumu:
1) Šo MK noteikumu prasību precīzai izpratnei un izpildei trūkst terminoloģijas skaidrojuma. Jāņem vērā, ka suņa uzbrukums ir strīdus situācija, kurā iesaistītās personas sevis attaisnojumam var plaši un nepamatoti interpretēt neskaidras normas. Attiecīgi MK noteikumu projekta I nodaļā (Vispārīgie jautājumi) nepieciešams papildināt ar jaunu punktu “Noteikumos lietoti šādi termini:” ar apakšpunktiem:
“suns, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam” – suns, kura uzbrukuma rezultātā citam dzīvniekam vai cilvēkam radīts kaitējums un par uzbrukuma faktu uzsākts administratīvā pārkāpuma process vai kriminālprocess;
“suns, kurš provocējis uzbrukumu” – uzbrukumā iesaistīts suns, par kura uzvedības provocējošo ietekmi noskaidrots administratīvā pārkāpuma procesa vai kriminālprocesa ietvaros, izvērtējot uzbrukuma apstākļus;
“datubāze” – Lauku atbalsta dienesta (LAD) Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrs, kas ir vienotās valsts informācijas sistēmas "Lauku atbalsta dienesta informācijas sistēma" sastāvdaļa;
“persona, kura tiesīga apmācīt suni, kurš uzbrucis” – sertificēta persona, kurai ir šajos noteikumos noteiktā izglītība un pieredze darbam ar suņiem, kuri uzbrukuši;
“persona, kura sodīta par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumu” – šo noteikumu izpratnē attiecināms tikai uz konkrēto suni, konkrēto uzbrukuma faktu, nevis sodāmību vispār.
2) Pēc suņa uzbrukuma notikuma nepieciešama pastiprināta uzmanība sunim, kurš uzbrucis, lai vērotu, izvērtētu un ietekmētu suņa uzvedību tā, lai novērstu atkārtotu agresijas izpausmi. Attiecīgi ne tikai ārpus īpašnieka vai turētāja lietošanā esošas teritorijas būtu nosakāmas prasības suņa turēšanai, bet tām jābūt vispārējām – arī turēšanas vietā, kontaktā ar cilvēkiem vai dzīvniekiem u.t.t. MK noteikumu projekta II nodaļas nosaukumā svītrot vārdus “ārpus tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas”, saglabājot nodaļas nosaukumu šādā redakcijā: “II. Prasības suņa turēšanai pēc suņa uzbrukuma”.
3) Pēc suņa uzbrukuma nepieciešams ne tikai uzlikt ierobežojumus suņa turēšanā, bet arī īpašnieka pienākumus veikt darbības, kas novērstu atkārtotu agresijas izpausmi un/vai atkārtotu suņa uzbrukumu. Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas vērtējams, ir suņa veselības stāvoklis, lai konstatētu, vai agresija saistīta ar suņa veselību. MK noteikumu projekta II nodaļu (Prasības suņa turēšanai ārpus tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas pēc suņa uzbrukuma) papildināt ar jaunu punktu: “Suņa, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, īpašnieks nekavējoties, bet ne vēlāk kā 3 (trīs) dienu laikā no uzbrukuma brīža, veic suņa, kiurš uzbrucis, veterinārmedicīnisko apskati pie praktizējoša veterinārārsta, ar mērķi noskaidrot, vai suņa agresijas cēlonis ir saistāms ar suņa veselības stāvokli. Veterinārārsta izziņu suņa īpašnieks iesniedz kompetentajai personai, kas veic administratīvā pārkāpuma procesu vai kriminālprocesu.”
4) Personas vecums ir nepietiekams kritērijs, lai vestu pastaigā suni, kurš uzbrucis. Svarīga ir personas spēja un prasme kontrolēt suni. Nepieciešams papildināt MK noteikumu projekta 2.1.3. un 3.3.punktu – persona, kura sasniegusi 18 gadu vecumu “un spēj kontrolēt suņa uzvedību”.
5) MK noteikumu III nodaļa (Prasības suņa turēšanai ārpus tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas visā suņa dzīves laikā) šobrīd izskatās kā mūža sods sunim, kas ir ne tikai nepamatots, bet arī bīstams veids, kā izprovocēt turpmāku vai pat lielāku agresiju. Prasībām suņa turēšanai suņa dzīves laikā būtu jābūt kā noslēdzošai nodaļai šiem MK noteikumiem – attiecīgi loģiskā secībā izdarītas administratīvās darbības (reģistrācijas prasības); izskatīti un pabeigti procesi (administratīvā pārkāpuma vai kriminālprocess); izvērtēti uzbrukuma apstākļi, izvērtēta uzbrukušā suņa uzvedība uzbrukuma brīdī un pēc tam; veikta suņa apmācība; dzīvnieka īpašnieks izgājis otru apmācību programmu par labturību un dzīvnieku aizsardzību – tikai tad var lemt par rīcību ar suni tā atlikušā mūža periodā. Ir nepieciešams paredzēt ierobežojumu diferenciāciju, atbilstoši suņa faktiskai uzvedībai. Nav pieļaujams turēt dzīvnieku pārlieku stingros ierobežojumos, ja tā uzvedība ir kontrolējama un paredzama un to apstiprina suņu uzvedības eksperts ar rakstisku slēdzienu. Šajā nodaļā būtu izvērstāk jāparedz suņa turēšanas kārtība un nosacījumi, atsaucoties uz suņu uzvedības speciālistu slēdzienu, paredzot iespēju ierobežojumu pārskatīšanai, ja izpildīti visi priekšnoteikumi suņa uzvedības korekcijai un apdraudējuma risks ir zems.
6) MK noteikumu projekta V nodaļas (Prasības un kārtība suņa paklausības apmācībai) pašreizējā redakcijā suņa apmācība var kļūt par formālu prasības izpildi, jo nav noteikti kritēriji, pēc kuriem izvērtējams apmācības rezultāts un tās ietekme uz atkārtota uzbrukuma riska samazināšanu. Šīs nodaļas nosaukumā svītrojams vārds “paklausības”, jo uzbrukuša suņa apmācībā nepieciešama plašāka apmācības programma. Šajā nodaļā jābūt skaidram regulējumam par: 1) prasībām personai, kura tiesīga veikt šādu suņu apmācību, šo personu sertifikācijas kārtību (paredzot sertifikāta iegūšanu un atņemšanu; sertifikāta derīguma termiņu; sertificēto personu reģistrāciju); 2) suņa uzvedības izvērtēšanu un kārtību, kā tā veicama, pirms uzsākt apmācības; 3) suņa veselības stāvokļa novērtējums (ar veterinārārsta izziņu), pirms uzsākt apmācības; 4) uzbrukušo suņu apmācību metodika, kas ir vienāda visā valstī un jāievēro visiem, kuri veic šādu suņu apmācību, ņemot vērā arī riska klasifikāciju vismaz 3 līmeņos: zems; vidējs; augsts (visi uzbrukušie suņi nav vienādi, uzbrukuma apstākļi nav vienādi, tos nevarēs vienādi apmācīt un vienādi turēt, ja nu vienīgi mūža garumā īsa pavada, uzpurnis, kas var negatīvi ietekmēt dzīvnieka labturību un potenciāli pastiprināt nevēlamu uzvedību, tādējādi nesasniedzot regulējuma mērķi); 5) individuālā suņa uzvedības korekcijas plāna izstrāde un apmācība pēc tā; 6) lēmuma pieņemšana par suņa apmācības iespējām grupā vai individuāli; 7) suņa uzvedības pārbaude pēc apmācībām un apmācības veikušās personas rakstisks slēdziens par apmācības rezultātiem; 8) apmācības veikušās personas pienākums izsniegt ieteikumus konkrētā suņa turpmākai turēšanai; 9) reģistrācija LAD datubāzē par personu, kas veic suņa apmācību, par apmācību beigšanu, ja nokārtots gala pārbaudījums un suns atzīts par kontrolējamu.
7) MK noteikumu projekta 10.punktā minētā prasība nav pietiekama, lai nodrošinātu personas kvalifikāciju darbam ar suņiem, kuri uzbrukuši. Ņemot vērā, ka šie MK noteikumi attiecas uz suņiem, kuri jau ir izrādījuši agresīvu uzvedību un radījuši apdraudējumu sabiedrībai, personām, kas iesaistītas šādu suņu apmācībā, būtu nosakāmas paaugstinātas profesionālās kompetences prasības. Ar šādiem suņiem tiesīga strādāt persona, kurai ir pierādāma un pamatojama speciālā izglītība par suņa uzvedību, agresiju, šādu suņu apmācību specifiku, kā arī vismaz 5 (piecu) gadu praktiska pieredze darbā ar suņu uzvedības korekciju, agresijas novēršanu utt. Tā kā Latvijā šāda izglītība nav pieejama, MK noteikumos nav nozīmes norādīt formālu prasību par izglītības iestādes reģistrāciju, bet būtiski ir definēt prasības zināšanām un pieredzei, kādas nepieciešamas, lai kvalitatīvi nodrošinātu pakalpojumu: suņu, kas uzbrukuši, novērtēšanu, apmācību, uzvedības korekciju, novēršot riskus atkārtotiem uzbrukumiem.
8) MK noteikumu projekta VI nodaļā (Prasības un kārtība suņa īpašnieka vai turētāja apmācībai mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā) nosakāma persona, uz kuru attiecināma prasība šīm apmācībām. Piemēram, ja dzīvnieks ir nodots dzīvnieku patversmē, dzīvnieku patversmes darbinieki nav bijuši iesaistīti suņa uzbrukumā, uz tiem nebūtu attiecināma tāda pati kārtība, kā uz dzīvnieka īpašnieku, kurš suni turējis tā, ka tas uzbrūk citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem. MK noteikumu projekta VI nodaļa attiecināma uz personu, kas ir dzīvnieka īpašnieks vai turētājs uz uzbrukuma brīdi – tā ir persona, kurai trūkst zināšanu par suņa turēšanu.
9) MK noteikumu projekta 19.punktā veterinārmedicīniskā izglītība vai nenosakāmas izcelsmes izglītība kinoloģijā tiek paredzēta kā pietiekams pamats, lai īstenotu apmācību dzīvnieku īpašniekiem, tomēr veterinārmedicīniskās izglītības saturs ne obligāti ietver padziļinātas zināšanas dzīvnieku uzvedības (zoopsiholoģijas) jomā un nemaz neietver izglītību par dzīvnieka īpašnieka tiesību, pienākumu un atbildības prasībām, savukārt, izglītība kinoloģijā vispār nav saprotama, tai nav vienotas programmas vai standarta. Pastāv risks, ka apmācība dzīvnieku īpašniekiem var kļūt formāla, ja tās īstenotājiem nav specifisku zināšanu visās šo noteikumu 20.punktā uzskaitītajās tēmās. Sasaistē ar šo MK noteikumu projekta 20.punktu, jāatzīst, ka viena persona objektīvi nevar kvalitatīvi aptvert visas minētās tēmas (veterinārmedicīna; dzīvnieku uzvedība/etoloģija un šķirņu īpatnības; tiesības (dzīvnieka aizsardzība un labturības prasības, dzīvnieka īpašnieka pienākumi un atbildība)) vienādā profesionālā līmenī. MK noteikumu 19.punktā nosakāms, ka apmācību programmu īsteno viena vai vairākas personas, nodrošinot, ka katru no šo noteikumu 20.punktā minētajām tēmām pasniedz persona ar atbilstošu profesionālo kompetenci attiecīgajā jomā.
10) MK noteikumu projekta 20.punktā noteiktais apmācību ilgums ir nepietiekams, lai kvalitatīvi apgūtu visas minētās tēmas, kā arī nav pamatojuma, kāpēc suņa īpašniekam (kas ir šo MK noteikumu projekta galvenais subjekts) ir jāapgūst minētās tēmas par visām dzīvnieku sugām. Nepieciešams izvērtēt šīs prasības pamatotību un lietderību.
11) Šajos MK noteikumos nepieciešams atrisināt jautājumu par suņa, kurš uzbrucis, atsavināšanas aizliegumu – saskaņā ar veiktajiem grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā 18.6panta pirmajā daļā, atsavināšanas aizliegums attiecināms uz periodu, kamēr norit administratīvā pārkāpuma process vai kriminālprocess. Šo MK noteikumu ietvaros, paredzot turpmāko rīcību ar suni, jānosaka arī atsavināšanas kārtība sunim, kurš uzbrucis, kurš iziet vai jau izgājis apmācības un par kura uzvedību sagatavots suņa uzvedības eksperta slēdziens. Jāņem vērā, ka suņa uzvedība lielā mērā atkarīga no tā īpašnieka/turētāja, tāpēc pilnībā aizliegt īpašnieka maiņu ir pretrunā uzbrukuma atkārtotības novēršanas mērķim – nereti tieši īpašnieka un suņa turēšanas apstākļu maiņa veicina suņa uzvedības izmaiņas uz labo pusi.
12) Šajos MK noteikumos nepieciešams skaidri noteikt suņa, kurš uzbrucis, īpašnieka pienākumu segt visus izdevumus, kas saistīti ar tā suņa uzbrukuma faktu un turpmāko rīcību ar suni, tai skaitā izdevumu segšanu par: 1) dzīvnieka turēšanu, aprūpi, apmācību, socializēšanu dzīvnieku patversmē vai pie kvalificēta speciālista suņa uzvedības korekcijas nolūkā; 2) suņa uzvedības izvērtējumu un nepieciešamo izziņu (piemēram, veterinārārsta slēdziens par suņa veselības stāvokli) saņemšanu; 3) procesuālo darbību veikšanā veiktajām ekspertīzēm, konsultācijām ar ekspertiem u.t.t. Šis ir būtiski, atbildot uz sabiedrības pieprasījumu par dzīvnieka īpašnieka atbildības pastiprināšanu – visai šo MK noteikumu būtībai būtu jābūt vērstai uz uzbrukušā suņa īpašnieka atbildības paaugstināšanu (nevis uz suņa sodīšanu, kā pašlaik izriet no noteikumu projekta satura), kas ir ne tikai juridiskā atbildība sodu un zaudējumu atlīdzināšanas formātā, bet arī pilna morālā un materiālā atbildība par savu dzīvnieku, tā turēšanu, zināšanām un prasmēm savaldīt dzīvnieku, nodrošināt, ka tas nekaitē un neapdraud citus. Ar šo tiek novērsta arī nepamatota suņu eitanāzijas prakse – no medijos izskanējušās ziņas, ka suņa, kurš nokodis līdz nāvei citu suni, īpašniece pieņem lēmumu eitanazēt suni, rodas pamatotas bažas, ka šī persona viegli atbrīvojas no “problēmsuņa” un tikpat viegli var iegādāties nākamo suni, lai ar tām pašām suņa turēšanas prasmēm (t.i., to trūkumu) nonāktu pie tā paša rezultāta: suņa klaiņošana un uzbrukumi citiem suņiem. Respektējot personas nespēju rīkoties ar suni atbilstoši prasībām un nesodot suni ar nāvi šī iemesla dēļ, jādod iespēja suni nodot atbildīgā aprūpē kādam citam, šai personai uzliekot par pienākumu pilnībā segt izmaksas par suņa turēšanu, aprūpi, apmācību līdz brīdim, kad suns ir socializēts tiktāl, ka bez riska atdodams citam īpašniekam.
13) Šajos MK noteikumos nepieciešams atrunāt, kas notiek ar suni, kura īpašnieks nav sodīts. Pagaidām regulējums ir tikai par situāciju, kad pēc uzbrukuma suņa īpašnieks atzīts par vainīgu un sodīts. Nav pieļaujams atstāt brīvā interpretācijā situāciju, kāda ir rīcība ar uzbrukušo suni, ja tā īpašnieks netiek atzīts par vainīgu un neseko sods.
14) No MK noteikumu projekta neizriet turpmākā rīcība ar provocējošo suni. Noteiktas turēšanas prasības tikai pēc uzbrukuma ar nenosakāmu noslēgumu – kad šiem suņiem beidzas īpašās turēšanas prasības? Jāņem vērā, ka arī šo suņu īpašniekiem būtu jāapmeklē obligātas suņu apmācības, lai neprovocētu nākamās agresijas izpausmes.
Diemžēl secināms, ka noteikumu projekts pašreizējā redakcijā nesatur sabiedriskās drošības risku novēršanas pieeju – tajā nav paredzēta ne uzbrukuma smaguma klasifikācija, ne individuāls riska novērtējums, ne diferencēti pasākumi riska mazināšanai. Tā rezultātā vienāds regulējums tiek attiecināts uz būtiski atšķirīgām situācijām.
28.04.2026. 17:56
"Suņu uzvedības un labbūtības speciālistu asociācija"
Biedrības “Suņu uzvedības un labbūtības speciālistu asociācijas” (turpmāk – Biedrība) Reģ. Nr. 40008333375
Iebildumi un risinājumi tiesību akta projekta "Noteikumi suņa īpašniekam un suņa, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai" (turpmāk – Noteikumu projekts) izstrādei.
Biedrības darbības mērķi ir sabiedrības izglītošana suņu uzvedības, apmācības, veselības un labturības jautājumos. Tā kā Noteikumu projekts tiešā veidā skar minētās jomas, Biedrība sniedz iebildumus un ieteikumus Noteikumu projekta uzlabošanai, lai veicinātu samērīgus un mērķtiecīgus risku mazināšanas pasākumus sabiedrības drošības interesēs.
Biedrība ir identificējusi vajadzību uzlabot Noteikumu projektu šādās jomās: vienreizējs suņa uzbrukums kā vienīgais kritērijs īpašiem suņa turēšanas apstākļiem, riska profilu identificēšanas trūkumi, pastaigu pavadas garums, vajadzība regulēt suņa veselības stāvokļa izvērtēšanu, suņa apmācības īstenotāja kvalifikācija, kā arī neskaidri termini un iekšējās pretrunas regulējumā.
1. Iebildums par vienreizēju suņu uzbrukumu kā vienīgo kritēriju Noteikumu projekta tiesību normu piemērošanai un riska profilu identificēšanas trūkumi (Noteikumu projekta 3. punkts.)
Noteikumu projektā ietvertais regulējums neatbilst proporcionalitātes principam, jo tiek piemēroti ilgtermiņa ierobežojumi, balstoties tikai uz uzbrukuma apstākli un ar to saistītu administratīvā vai kriminālprocesa uzsākšanu vai soda piemērošanu saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 58. pantu vai Krimināllikuma 230.1 pantu.
Biedrība atzīst, ka Krimināllikuma 230.1 pantā uzbrukuma sekas ir izšķirtas pēc nodarītā kaitējuma smaguma, tomēr Dzīvnieku aizsardzības likuma 58.pantā noteiktais regulējums ir vispārīgs (“fizisks kaitējums”, “materiāls kaitējums”), un neļauj objektīvi izvērtēt notikuma smagumu. Tādējādi suns var tikt identiski ierobežots pie atšķirīga apmēra kaitējuma nodarīšanas.
Tāpat Noteikumu projekts neparedz nošķiršanu starp vienreizēju vai regulāriem uzbrukumiem, uzbrukuma apstākļiem un cēloņiem un suņa riska pakāpes individuālu novērtēšanu. Šāda pieeja ir problemātiska, jo bez risku identificēšanas nav iespējama efektīva risku mazināšana. Agresīvas uzvedības iemesls var būt provokācija, nenodrošinātas suņa pamatvajadzības jeb nepietiekama labturība, hroniska stresa vai veselības traucējumi. Zinātniski pētījumi atzīst, ka veselības problēmas ir būtisks agresijas iemesls, un pēc atbilstošas suņa slimības identificēšanas un ārstēšanas var novērst turpmāku uzbrukumu atkārtošanos (Landsberg et al. (2012), Pain-related Aggression in Dogs: 12 Clinical Cases, Journal of Veterinary Behavior; Mills et al. (2020), Pain and Problem Behavior in Cats and Dogs, Animals; Mills et al. (2022), Pain‑induced Aggression in Dogs, Veterinary Record; Amat, Le Brech & Manteca (2024), The Relationship Between Aggression and Physical Disease in Dogs, Veterinary Clinics of North America: Small Animal Practice).
Svarīgi atzīmēt, ka noteikumu projektā ietvertās normas neiekļauj suņa uzvedības izvērtēšanu pēc uzbrukuma, kā arī neparedz termiņus vai citus nosacījumus, kas paredzētu suņa turēšanas ierobežojumu pārskatīšanu vai atcelšanu. Šāda pieeja nav balstīta reālā risku novērtējumā, un ir uzskatāma par nesamērīgu.
Risinājums: Noteikt, ka Noteikumu projektā paredzētie ierobežojumi tiek piemēroti tikai pēc neatkarīga eksperta veikta uzbrukuma apstākļu un cēloņu izvērtēšanas, un suņu individuālās riska pakāpes noteikšanu, kas proporcionāli ietekmētu suņa turēšanas nosacījumus. Biedrība arī aicina paredzēt ierobežojuma piemērošanas termiņu vai citus mehānismus, kas paredz iespēju atcelt vai pārskatīt Noteikumu projektā ietvertās prasības gadījumos, kad risku mazināšanas pasākumi ir bijuši efektīvi un suņa uzvedībā ir konstatējamas stabilas, pozitīvas izmaiņas.
2. Iebildums par pastaigu pavadas garumu (Noteikumu projekta 2.1.1, 3.1 punkts).
Biedrība iepazinās ar Noteikumu projekta anotāciju, kurā aprakstīts, ka suni ir vieglāk kontrolēt pie īsākas pavadas, nekā pie garākas. Tomēr anotācijā iztrūkst pamatojuma, kāpēc maksimālais pavadas garums ir tieši 1,5m kā optimāls pavadas garums kontroles nodrošināšanai. Biedrība uzskata, ka norādītais pavadas garums ir noteikts bez sevišķa pamatojuma, nevis balstoties uz praktiskiem vai zinātniskiem pierādījumiem.
Biedrība uzsver, ka pārāk īsas pavadas lietošana palielina suņa spriedzi un frustrāciju, ierobežo iespēju sunim regulēt distanci no kairinātāja, kā arī var veicināt pavadas vilkšanu, un attiecīgi – fizisku diskomfortu. Diskomforts var veicināt reaktīvu uzvedību un agresijas eskalāciju, nevis tās mazināšanu (Shih et al. (2021), Dog Pulling on the Leash: Effects of Restraint by a Neck Collar vs. a Chest Harness, Frontiers in Veterinary Science), kas ir pretrunā Noteikumu projekta mērķim. Šis nosacījums būtiski pasliktina suņa dzīves kvalitāti, kas kopumā ietekmē suņa spēju rehabilitēties un droši funkcionēt sabiedrībā. Biedrība uzsver, ka pastaigu pavada ir jāvērtē ne tikai kā kontroles rīks, bet arī kā risku mazināšanas instruments, kas veicina emocionālu stabilitāti un mazāku reaktivitāti. Profesionālās apmācības un labturības prakses vadlīnijas Eiropā (piem., organizācija Pet Dog Trainers of Europe un tās speciālisti, kas ikdienā strādā ar agresīviem suņiem) aicina izmantot vismaz 3-5m garu pavadu.
Biedrība arī norāda, ka nav samērīgi noteikt vienādu pavadas garumu lietošanā pilsētvidē, parkos, mežā. Piemēram, neapdzīvotās vai neapmeklētās teritorijās 1,5m pavada nefunkcionē kā drošības rīks, bet tā vietā būtiski ierobežo suņa vajadzības bez drošības ieguvuma. Vienlaikus ir svarīgi ņemt vērā, ka pavada ir tikai menedžmenta rīks un nerisina uzbrukuma cēloņus.
Risinājums: noteikt minimālo pavadas garumu vismaz 3-5m, kas ļauj sunim īstenot dabisku izzināšanu un mazināt spriedzi. Biedrība rosina Noteikumu projektā noteikt elastīgāku pieeju pavadas garumam, ņemot vērā pastaigas vidi un risku kontekstu.
3. Iebildums, ka nav noteikta prasība suņa veselības stāvokļa izvērtēšanai pēc suņa uzbrukuma.
Noteikumu projekta II nodaļā ir aprakstītas prasības suņa dalībai pastaigās, pasākumos un kārtība par suņa atrašanos ārpus īpašnieka teritorijas pēc uzbrukuma. Tomēr Noteikumu projekts neparedz pienākumu izvērtēt suņa veselības stāvokli. Biedrība norāda, ka suņa uzvedība, tai skaitā agresīvas reakcijas var būt tieši saistītas ar sāpēm, neiroloģiskiem traucējumiem vai citām slimībām, kas nav konstatētas. Gadījumos, kad veselības problēmas netiek identificētas, pastāv risks, ka uzvedības modifikācijas vai paklausības apmācība nedos gaidītos rezultātus, jo primārais uzbrukuma cēlonis nav novērsts. Ņemot vērā minēto, Biedrība uzsver, ka veselības stāvokļa izvērtēšana ir būtisks instruments gan uzbrukuma cēloņu identificēšanai, gan efektīvai risku mazināšanai turpmāk. Ja starp uzbrukumu un apmācības uzsākšanu ir pagājis ilgāks laika posms (Noteikumu projekts nosaka, ka apmācība jaiziet 12 mēnešu laikā), Biedrība uzskata, ka būtu veicama atkārtota suņa veselības pārbaude.
Risinājums: Noteikumu projektā paredzēt pienākumu nodrošināt suņa veselības stāvokļa izvērtējumu pie veterinārārsta pēc uzbrukuma, kā arī paredzēt prasību veikt atkārtotu veselības pārbaudi pirms apmācību uzsākšanas, ja starp uzbrukumu un apmācības uzsākšanu ir bijis ilgstošs pārtraukums.
4. Iebildums par suņa paklausības apmācības īstenotāja kvalifikāciju (Noteikumu projekta 10. punkts).
Biedrība uzskata, ka noteiktā kvalifikācija suņu paklausības apmācībai nav pietiekama gadījumos, kad apmācība tiek piemērota sunim, kurš ir uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, un kura gadījumā mērķis ir potenciālo risku mazināšana. Kinoloģijas pamata izglītība vai neformāla izglītība kinoloģijā pati par sevi nenodrošina zināšanas un praktisku pieredzi darbā ar uzvedības riska faktoriem, tostarp agresīvu vai bailēs balstītu uzvedību, hronisku stresu vai uzvedību, ko ietekmē neārstēti veselības traucējumi. Zinātniskie pētījumu pierāda, ka agresiju izrādījušiem suņiem efektīvākā apmācības pieeja ir uzvedības modifikācija, nevis tikai suņa paklausības apmācība (Hiby, Rooney & Bradshaw (2004), Dog Training Methods: Their Use, Effectiveness and Interaction with Behaviour and Welfare, Animal Welfare), un starp abiem apmācības veidiem ir atšķirīgi profesionālās kompetences līmeņi. Biedrības biedru novērotā prakse apliecina, ka suns var būt paklausīgs, vienlaikus veicot uzbrukumus noteiktās situācijās, tādēļ personai, kura īsteno šādas apmācības, ir vajadzīga padziļināta specializācija. Ņemot vērā, ka šāda izglītība netiek īstenota Latvijā, Biedrība uzsver, ka ir būtiski atzīt arī ārvalstīs iegūto kvalifikāciju.
Tāpat Biedrība norāda, ka pretstatā apmācībai mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, suņa apmācībai Noteikumu projektā nav noteikti kritēriji par izglītības programmu vai apmācības ilgumu. Esošais regulējums var radīt pārlieku plašu interpretāciju par to, kas ir uzskatāms par veiktu apmācību, tāpēc var nesasniegt risku mazināšanas mērķi.
Risinājums: noteikt, ka suņu apmācību īsteno persona ar specializētu izglītību un pieredzi darbā ar agresīviem vai bailīgiem suņiem, skaidri nošķirot paklausības apmācību no uzvedības modifikācijas. Apmācību var īstenot persona, kurai ir t.sk. ārvalstīs iegūta atbilstoša kvalifikācija. Ņemot vērā dažādo uzbrukumu apstākļu kopumu, Biedrība uzskata, ka būtu lietderīgi īstenot vienotu metodiku apmācībai, Noteikumu projektā nosakot paklausības apmācības saturu un apjomu, taču uzvedības modifikācijas plānu pielāgot katram sunim individuāli.
5. Jēdzienu neskaidrība (Noteikumu projekta 2., 9.punkts, VI nodaļa kontekstā ar 1.7.punktu).
Biedrība norāda, ka Noteikumu projektā ir ietverti vairāki neskaidri vai nedefinēti termini, kā arī normatīvās konstrukcijas, kas var radīt atšķirīgu interpretāciju un nevienmērīgu tiesību normu piemērošanu praksē. Piemēram, Noteikumu projektā 2.punktā tiek lietots jēdziens “suns, kurš ir provocējis uzbrukumu”, taču nav noteikti kritēriji, pēc kuriem tiesību normas piemērotājs var objektīvi konstatēt provokācijas faktu. Šāda nenoteiktība rada risku patvaļīgai izvērtēšanai un atšķirīgiem lēmumiem līdzīgos gadījumos.
Tāpat Noteikumu projektā netiek precīzi definēts, ko nozīmē “suņa apmācības iziešana” (Noteikumu projekta 9.punkts) un pēc kādiem kritērijiem apmācība uzskatāma par pietiekamu. Vienlaikus projektā nav paredzēts mehānisms, kā apmācības rezultāti tiek izvērtēti un kā tie ietekmē piemēroto ierobežojumu turpmāku nepieciešamību.
Papildus Biedrība norāda, ka Noteikumu projekta 1.7. apakšpunktā paredzēts deleģējums noteikt apmācības programmas periodiskumu, tomēr Noteikumu projekta VI nodaļā šāda periodiskuma piemērošanas kārtība un kritēriji nav noteikti. Ja netiek veikta suņa uzvedības vai riska līmeņa izvērtēšana, periodiskas apmācības noteikšana pati par sevi nav sasaistīta ar regulējuma mērķi.
Risinājums: precizēt lietotos terminus, skaidri definēt suņa apmācības sasnieguma (iziešanas) kritērijus, kā arī nodrošināt iekšēji konsekventu regulējumu, kas ļauj tiesību normas piemērot objektīvi un bez atšķirībām tiesību piemērotāja lēmumos (piemēram, attiecībā uz objektīvu provokācijas fakta konstatēšanu).
6. Iebildums attiecībā uz dzīvnieka īpašnieka atbildības pastiprināšanu.
Piedāvātais regulējums nepietiekami akcentē dzīvnieka īpašnieka atbildību, lai gan dzīvnieka uzvedība ir tieši saistīta ar īpašnieka rīcību vai bezdarbību, tostarp nepietiekamu socializāciju, apmācības trūkumu un neatbilstošiem turēšanas apstākļiem. Pastāv arī risks, ka atsevišķos gadījumos eitanāzija var tikt izmantota kā līdzeklis, lai izvairītos no tiesiskajām sekām. Šāda pieeja ļauj tam pašam suņa īpašniekam iegūt citu suni un atkārtot nolaidīgu rīcību, kas var novest pie atkārtotiem uzbrukumiem.
Risinājums: paredzēt regulējumā skaidrus mehānismus īpašnieka atbildības pastiprināšanai, tostarp nosakot īpašnieka sodu par to, ka nav īstenojis jau līdz šim savus kā suņa īpašnieka pienākumus — nenodrošinot atbilstošu suņa apmācību, socializāciju un turēšanu, tādējādi veicinot suņa uzbrukumu. Biedrība arī aicina ierobežot iespēju izmantot vesela dzīvnieka eitanāziju kā regulējuma apiešanas instrumentu un noteikt izvērtēšanas kārtību un iespējamos ierobežojumus personām turpmākai dzīvnieku turēšanai gadījumos, kad vesela dzīvnieka eitanāzija veikta saistībā ar īpašnieka pārkāpumu.
Esam gatavi iesaistīties noteikumu projekta tālākā izstrādē un diskusijā, sniedzot savus priekšlikumus un praktisko pieredzi, lai nodrošinātu regulējuma pilnveidošanu, samērīgumu un efektīvu sabiedrības drošības risinājumu.
Biedrības "Suņu uzvedības un labbūtības speciālistu asociācija" vārdā
Andra Pašujeva, valdes locekle
Līga Zvirgzdiņa-Grebina, valdes locekle
Iebildumi un risinājumi tiesību akta projekta "Noteikumi suņa īpašniekam un suņa, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai" (turpmāk – Noteikumu projekts) izstrādei.
Biedrības darbības mērķi ir sabiedrības izglītošana suņu uzvedības, apmācības, veselības un labturības jautājumos. Tā kā Noteikumu projekts tiešā veidā skar minētās jomas, Biedrība sniedz iebildumus un ieteikumus Noteikumu projekta uzlabošanai, lai veicinātu samērīgus un mērķtiecīgus risku mazināšanas pasākumus sabiedrības drošības interesēs.
Biedrība ir identificējusi vajadzību uzlabot Noteikumu projektu šādās jomās: vienreizējs suņa uzbrukums kā vienīgais kritērijs īpašiem suņa turēšanas apstākļiem, riska profilu identificēšanas trūkumi, pastaigu pavadas garums, vajadzība regulēt suņa veselības stāvokļa izvērtēšanu, suņa apmācības īstenotāja kvalifikācija, kā arī neskaidri termini un iekšējās pretrunas regulējumā.
1. Iebildums par vienreizēju suņu uzbrukumu kā vienīgo kritēriju Noteikumu projekta tiesību normu piemērošanai un riska profilu identificēšanas trūkumi (Noteikumu projekta 3. punkts.)
Noteikumu projektā ietvertais regulējums neatbilst proporcionalitātes principam, jo tiek piemēroti ilgtermiņa ierobežojumi, balstoties tikai uz uzbrukuma apstākli un ar to saistītu administratīvā vai kriminālprocesa uzsākšanu vai soda piemērošanu saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 58. pantu vai Krimināllikuma 230.1 pantu.
Biedrība atzīst, ka Krimināllikuma 230.1 pantā uzbrukuma sekas ir izšķirtas pēc nodarītā kaitējuma smaguma, tomēr Dzīvnieku aizsardzības likuma 58.pantā noteiktais regulējums ir vispārīgs (“fizisks kaitējums”, “materiāls kaitējums”), un neļauj objektīvi izvērtēt notikuma smagumu. Tādējādi suns var tikt identiski ierobežots pie atšķirīga apmēra kaitējuma nodarīšanas.
Tāpat Noteikumu projekts neparedz nošķiršanu starp vienreizēju vai regulāriem uzbrukumiem, uzbrukuma apstākļiem un cēloņiem un suņa riska pakāpes individuālu novērtēšanu. Šāda pieeja ir problemātiska, jo bez risku identificēšanas nav iespējama efektīva risku mazināšana. Agresīvas uzvedības iemesls var būt provokācija, nenodrošinātas suņa pamatvajadzības jeb nepietiekama labturība, hroniska stresa vai veselības traucējumi. Zinātniski pētījumi atzīst, ka veselības problēmas ir būtisks agresijas iemesls, un pēc atbilstošas suņa slimības identificēšanas un ārstēšanas var novērst turpmāku uzbrukumu atkārtošanos (Landsberg et al. (2012), Pain-related Aggression in Dogs: 12 Clinical Cases, Journal of Veterinary Behavior; Mills et al. (2020), Pain and Problem Behavior in Cats and Dogs, Animals; Mills et al. (2022), Pain‑induced Aggression in Dogs, Veterinary Record; Amat, Le Brech & Manteca (2024), The Relationship Between Aggression and Physical Disease in Dogs, Veterinary Clinics of North America: Small Animal Practice).
Svarīgi atzīmēt, ka noteikumu projektā ietvertās normas neiekļauj suņa uzvedības izvērtēšanu pēc uzbrukuma, kā arī neparedz termiņus vai citus nosacījumus, kas paredzētu suņa turēšanas ierobežojumu pārskatīšanu vai atcelšanu. Šāda pieeja nav balstīta reālā risku novērtējumā, un ir uzskatāma par nesamērīgu.
Risinājums: Noteikt, ka Noteikumu projektā paredzētie ierobežojumi tiek piemēroti tikai pēc neatkarīga eksperta veikta uzbrukuma apstākļu un cēloņu izvērtēšanas, un suņu individuālās riska pakāpes noteikšanu, kas proporcionāli ietekmētu suņa turēšanas nosacījumus. Biedrība arī aicina paredzēt ierobežojuma piemērošanas termiņu vai citus mehānismus, kas paredz iespēju atcelt vai pārskatīt Noteikumu projektā ietvertās prasības gadījumos, kad risku mazināšanas pasākumi ir bijuši efektīvi un suņa uzvedībā ir konstatējamas stabilas, pozitīvas izmaiņas.
2. Iebildums par pastaigu pavadas garumu (Noteikumu projekta 2.1.1, 3.1 punkts).
Biedrība iepazinās ar Noteikumu projekta anotāciju, kurā aprakstīts, ka suni ir vieglāk kontrolēt pie īsākas pavadas, nekā pie garākas. Tomēr anotācijā iztrūkst pamatojuma, kāpēc maksimālais pavadas garums ir tieši 1,5m kā optimāls pavadas garums kontroles nodrošināšanai. Biedrība uzskata, ka norādītais pavadas garums ir noteikts bez sevišķa pamatojuma, nevis balstoties uz praktiskiem vai zinātniskiem pierādījumiem.
Biedrība uzsver, ka pārāk īsas pavadas lietošana palielina suņa spriedzi un frustrāciju, ierobežo iespēju sunim regulēt distanci no kairinātāja, kā arī var veicināt pavadas vilkšanu, un attiecīgi – fizisku diskomfortu. Diskomforts var veicināt reaktīvu uzvedību un agresijas eskalāciju, nevis tās mazināšanu (Shih et al. (2021), Dog Pulling on the Leash: Effects of Restraint by a Neck Collar vs. a Chest Harness, Frontiers in Veterinary Science), kas ir pretrunā Noteikumu projekta mērķim. Šis nosacījums būtiski pasliktina suņa dzīves kvalitāti, kas kopumā ietekmē suņa spēju rehabilitēties un droši funkcionēt sabiedrībā. Biedrība uzsver, ka pastaigu pavada ir jāvērtē ne tikai kā kontroles rīks, bet arī kā risku mazināšanas instruments, kas veicina emocionālu stabilitāti un mazāku reaktivitāti. Profesionālās apmācības un labturības prakses vadlīnijas Eiropā (piem., organizācija Pet Dog Trainers of Europe un tās speciālisti, kas ikdienā strādā ar agresīviem suņiem) aicina izmantot vismaz 3-5m garu pavadu.
Biedrība arī norāda, ka nav samērīgi noteikt vienādu pavadas garumu lietošanā pilsētvidē, parkos, mežā. Piemēram, neapdzīvotās vai neapmeklētās teritorijās 1,5m pavada nefunkcionē kā drošības rīks, bet tā vietā būtiski ierobežo suņa vajadzības bez drošības ieguvuma. Vienlaikus ir svarīgi ņemt vērā, ka pavada ir tikai menedžmenta rīks un nerisina uzbrukuma cēloņus.
Risinājums: noteikt minimālo pavadas garumu vismaz 3-5m, kas ļauj sunim īstenot dabisku izzināšanu un mazināt spriedzi. Biedrība rosina Noteikumu projektā noteikt elastīgāku pieeju pavadas garumam, ņemot vērā pastaigas vidi un risku kontekstu.
3. Iebildums, ka nav noteikta prasība suņa veselības stāvokļa izvērtēšanai pēc suņa uzbrukuma.
Noteikumu projekta II nodaļā ir aprakstītas prasības suņa dalībai pastaigās, pasākumos un kārtība par suņa atrašanos ārpus īpašnieka teritorijas pēc uzbrukuma. Tomēr Noteikumu projekts neparedz pienākumu izvērtēt suņa veselības stāvokli. Biedrība norāda, ka suņa uzvedība, tai skaitā agresīvas reakcijas var būt tieši saistītas ar sāpēm, neiroloģiskiem traucējumiem vai citām slimībām, kas nav konstatētas. Gadījumos, kad veselības problēmas netiek identificētas, pastāv risks, ka uzvedības modifikācijas vai paklausības apmācība nedos gaidītos rezultātus, jo primārais uzbrukuma cēlonis nav novērsts. Ņemot vērā minēto, Biedrība uzsver, ka veselības stāvokļa izvērtēšana ir būtisks instruments gan uzbrukuma cēloņu identificēšanai, gan efektīvai risku mazināšanai turpmāk. Ja starp uzbrukumu un apmācības uzsākšanu ir pagājis ilgāks laika posms (Noteikumu projekts nosaka, ka apmācība jaiziet 12 mēnešu laikā), Biedrība uzskata, ka būtu veicama atkārtota suņa veselības pārbaude.
Risinājums: Noteikumu projektā paredzēt pienākumu nodrošināt suņa veselības stāvokļa izvērtējumu pie veterinārārsta pēc uzbrukuma, kā arī paredzēt prasību veikt atkārtotu veselības pārbaudi pirms apmācību uzsākšanas, ja starp uzbrukumu un apmācības uzsākšanu ir bijis ilgstošs pārtraukums.
4. Iebildums par suņa paklausības apmācības īstenotāja kvalifikāciju (Noteikumu projekta 10. punkts).
Biedrība uzskata, ka noteiktā kvalifikācija suņu paklausības apmācībai nav pietiekama gadījumos, kad apmācība tiek piemērota sunim, kurš ir uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, un kura gadījumā mērķis ir potenciālo risku mazināšana. Kinoloģijas pamata izglītība vai neformāla izglītība kinoloģijā pati par sevi nenodrošina zināšanas un praktisku pieredzi darbā ar uzvedības riska faktoriem, tostarp agresīvu vai bailēs balstītu uzvedību, hronisku stresu vai uzvedību, ko ietekmē neārstēti veselības traucējumi. Zinātniskie pētījumu pierāda, ka agresiju izrādījušiem suņiem efektīvākā apmācības pieeja ir uzvedības modifikācija, nevis tikai suņa paklausības apmācība (Hiby, Rooney & Bradshaw (2004), Dog Training Methods: Their Use, Effectiveness and Interaction with Behaviour and Welfare, Animal Welfare), un starp abiem apmācības veidiem ir atšķirīgi profesionālās kompetences līmeņi. Biedrības biedru novērotā prakse apliecina, ka suns var būt paklausīgs, vienlaikus veicot uzbrukumus noteiktās situācijās, tādēļ personai, kura īsteno šādas apmācības, ir vajadzīga padziļināta specializācija. Ņemot vērā, ka šāda izglītība netiek īstenota Latvijā, Biedrība uzsver, ka ir būtiski atzīt arī ārvalstīs iegūto kvalifikāciju.
Tāpat Biedrība norāda, ka pretstatā apmācībai mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, suņa apmācībai Noteikumu projektā nav noteikti kritēriji par izglītības programmu vai apmācības ilgumu. Esošais regulējums var radīt pārlieku plašu interpretāciju par to, kas ir uzskatāms par veiktu apmācību, tāpēc var nesasniegt risku mazināšanas mērķi.
Risinājums: noteikt, ka suņu apmācību īsteno persona ar specializētu izglītību un pieredzi darbā ar agresīviem vai bailīgiem suņiem, skaidri nošķirot paklausības apmācību no uzvedības modifikācijas. Apmācību var īstenot persona, kurai ir t.sk. ārvalstīs iegūta atbilstoša kvalifikācija. Ņemot vērā dažādo uzbrukumu apstākļu kopumu, Biedrība uzskata, ka būtu lietderīgi īstenot vienotu metodiku apmācībai, Noteikumu projektā nosakot paklausības apmācības saturu un apjomu, taču uzvedības modifikācijas plānu pielāgot katram sunim individuāli.
5. Jēdzienu neskaidrība (Noteikumu projekta 2., 9.punkts, VI nodaļa kontekstā ar 1.7.punktu).
Biedrība norāda, ka Noteikumu projektā ir ietverti vairāki neskaidri vai nedefinēti termini, kā arī normatīvās konstrukcijas, kas var radīt atšķirīgu interpretāciju un nevienmērīgu tiesību normu piemērošanu praksē. Piemēram, Noteikumu projektā 2.punktā tiek lietots jēdziens “suns, kurš ir provocējis uzbrukumu”, taču nav noteikti kritēriji, pēc kuriem tiesību normas piemērotājs var objektīvi konstatēt provokācijas faktu. Šāda nenoteiktība rada risku patvaļīgai izvērtēšanai un atšķirīgiem lēmumiem līdzīgos gadījumos.
Tāpat Noteikumu projektā netiek precīzi definēts, ko nozīmē “suņa apmācības iziešana” (Noteikumu projekta 9.punkts) un pēc kādiem kritērijiem apmācība uzskatāma par pietiekamu. Vienlaikus projektā nav paredzēts mehānisms, kā apmācības rezultāti tiek izvērtēti un kā tie ietekmē piemēroto ierobežojumu turpmāku nepieciešamību.
Papildus Biedrība norāda, ka Noteikumu projekta 1.7. apakšpunktā paredzēts deleģējums noteikt apmācības programmas periodiskumu, tomēr Noteikumu projekta VI nodaļā šāda periodiskuma piemērošanas kārtība un kritēriji nav noteikti. Ja netiek veikta suņa uzvedības vai riska līmeņa izvērtēšana, periodiskas apmācības noteikšana pati par sevi nav sasaistīta ar regulējuma mērķi.
Risinājums: precizēt lietotos terminus, skaidri definēt suņa apmācības sasnieguma (iziešanas) kritērijus, kā arī nodrošināt iekšēji konsekventu regulējumu, kas ļauj tiesību normas piemērot objektīvi un bez atšķirībām tiesību piemērotāja lēmumos (piemēram, attiecībā uz objektīvu provokācijas fakta konstatēšanu).
6. Iebildums attiecībā uz dzīvnieka īpašnieka atbildības pastiprināšanu.
Piedāvātais regulējums nepietiekami akcentē dzīvnieka īpašnieka atbildību, lai gan dzīvnieka uzvedība ir tieši saistīta ar īpašnieka rīcību vai bezdarbību, tostarp nepietiekamu socializāciju, apmācības trūkumu un neatbilstošiem turēšanas apstākļiem. Pastāv arī risks, ka atsevišķos gadījumos eitanāzija var tikt izmantota kā līdzeklis, lai izvairītos no tiesiskajām sekām. Šāda pieeja ļauj tam pašam suņa īpašniekam iegūt citu suni un atkārtot nolaidīgu rīcību, kas var novest pie atkārtotiem uzbrukumiem.
Risinājums: paredzēt regulējumā skaidrus mehānismus īpašnieka atbildības pastiprināšanai, tostarp nosakot īpašnieka sodu par to, ka nav īstenojis jau līdz šim savus kā suņa īpašnieka pienākumus — nenodrošinot atbilstošu suņa apmācību, socializāciju un turēšanu, tādējādi veicinot suņa uzbrukumu. Biedrība arī aicina ierobežot iespēju izmantot vesela dzīvnieka eitanāziju kā regulējuma apiešanas instrumentu un noteikt izvērtēšanas kārtību un iespējamos ierobežojumus personām turpmākai dzīvnieku turēšanai gadījumos, kad vesela dzīvnieka eitanāzija veikta saistībā ar īpašnieka pārkāpumu.
Esam gatavi iesaistīties noteikumu projekta tālākā izstrādē un diskusijā, sniedzot savus priekšlikumus un praktisko pieredzi, lai nodrošinātu regulējuma pilnveidošanu, samērīgumu un efektīvu sabiedrības drošības risinājumu.
Biedrības "Suņu uzvedības un labbūtības speciālistu asociācija" vārdā
Andra Pašujeva, valdes locekle
Līga Zvirgzdiņa-Grebina, valdes locekle
28.04.2026. 19:00
Sindija Liepiņa - Labdarības fonds Sofi
Iepazīstoties ar piedāvāto regulējumu, nodibinājums “Labdarības fonds Sofi” secina, ka projekts “Noteikumi suņa īpašniekam un suņa, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai” ir nepieciešams sabiedrības drošības veicināšanai. Vienlaikus, lai tas būtu efektīvs un praksē piemērojams, nepieciešami vairāki būtiski uzlabojumi.
Fonds konstatē šādas nepilnības un izsaka iebildumus:
1. Par suņu izolāciju
Noteikumi paredz suņu, kas uzbrukuši, turpmāku izolāciju no citiem suņiem. Tomēr izolācija pati par sevi nerisina uzvedības problēmas. Praksē suņa kodiena iemesli bieži ir saistīti nevis ar agresiju kā tādu, bet ar bailēm, stresu, reaktivitāti vai citām risināmām uzvedības problēmām.
Kontrolēta socializācija (piemēram, pastaigas neitrālā vidē bez tieša kontakta) var būt būtiska problēmas mazināšanai.
Tādēļ izolācija būtu piemērojama tikai gadījumos, kad to pamatoti ieteicis sertificēts suņu uzvedības speciālists. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi suņi, kuri izrāda agresiju noteiktās situācijās, spēj mierīgi sadzīvot ar sev pazīstamiem dzīvniekiem, tāpēc nebūtu “pēc noklusējuma” piemērojama obligāta izolācija no citiem suņiem, ja vien sertificēts suņu uzvedības speciālists nav to noteicis.
Ņemot vērā, ka suns ir sociāla būtne, pilnīga izolācija var radīt dzīvniekam būtisku kaitējumu. Līdz ar to regulējums šajā daļā būtu pārskatāms un izstrādājams ciešā sadarbībā ar kvalificētiem suņu uzvedības speciālistiem, īpaši speciālistiem, kam ir pieredze darbā ar agresīviem suņiem vai suņiem ar uzvedības problēmām. Vienlaikus uzsverams, ka primārā atbildība par suņa uzvedību gulstas uz tā turētāju, nevis dzīvnieku.
2. Par pavadas garumu
Noteikumi paredz 1,5 metrus garas pavadas izmantošanu visa suņa dzīves laikā. Šāds ierobežojums nav samērīgs, ņemot vērā suņa dabiskās vajadzības, tostarp nepieciešamību izzināt vidi ar ožas palīdzību.
Vienlaikus, ievērojot sabiedrības drošību, būtu lietderīgi diferencēt prasības atkarībā no vides.
Piemēram:
apdzīvotās vietās – īsāka pavada;
ārpus apdzīvotām vietām – garāka pavada, saglabājot pilnīgu saimnieka kontroli pār suni.
Noteicošajam kritērijam jābūt nevis pavadas garumam, bet gan saimnieka spējai kontrolēt dzīvnieku un nepieļaut nevēlamu kontaktu ar apkārtējiem.
3. Par apmācību nodrošinātājiem
Nepieciešams precīzāk noteikt personu loku, kas ir tiesīgas veikt suņu un to saimnieku apmācību. Šīm personām jābūt ne tikai teorētiskām zināšanām kinoloģijā, bet arī praktiskai pieredzei darbā ar suņiem, īpaši ar uzvedības problēmām vai agresiju. Turklāt nebūtu ieteicams speciālistus aprobežot tikai ar Latvijā iegūtām zināšanām.
4. Par apmācību saturu
Noteikumos nepieciešams skaidri definēt gan suņa, gan saimnieka apmācību satura pīlārus.
Saimnieka apmācībā būtu jāiekļauj:
-suņu uzvedības pamati;
-agresijas cēloņi;
-rīcība uzbrukuma situācijās un to novēršana.
Savukārt suņa apmācībai jāparedz konkrēti sasniedzamie rezultāti un pieļaujamās metodes. Gadījumos, kad noticis uzbrukums, apmācībai jābūt individuāli pielāgotai konkrētajai uzvedības problēmai, nevis jāaprobežojas ar vispārēju paklausības kursu.
5. Par apmācību apstiprināšanu
Noteikumos nepieciešams noteikt atbildīgo iestādi, kas apstiprina apmācību programmas un pārbaudes kārtību.
6. Par uzraudzību un sekām
Nepieciešams paredzēt uzraugošo iestādi un skaidras sekas gadījumos, kad suņa saimnieks nepilda noteiktās prasības, tostarp neiziet obligāto apmācību.
7. Par izprovocētiem uzbrukumiem
Regulējumā jāparedz situācijas, kad uzbrukums ir izprovocēts. Piemēram, gadījumos, kad bez pavadas palaists suns izraisa konfliktu ar citu suni, atbildība un apmācības pienākums jāattiecina arī uz šī suņa saimnieku.
8. Par aizliegumu turēt suni
Letālos gadījumos, kā arī gadījumos, kad saimnieks nepilda noteiktos pienākumus (piemēram, neiziet obligāto apmācību), būtu apsverams šai personai aizliegums turpmāk uz sevi reģistrēt un turēt suņus.
Sindija Liepiņa
Nodibinājuma "Labdarības fonds Sofi" vadītāja un valdes locekle
Fonds konstatē šādas nepilnības un izsaka iebildumus:
1. Par suņu izolāciju
Noteikumi paredz suņu, kas uzbrukuši, turpmāku izolāciju no citiem suņiem. Tomēr izolācija pati par sevi nerisina uzvedības problēmas. Praksē suņa kodiena iemesli bieži ir saistīti nevis ar agresiju kā tādu, bet ar bailēm, stresu, reaktivitāti vai citām risināmām uzvedības problēmām.
Kontrolēta socializācija (piemēram, pastaigas neitrālā vidē bez tieša kontakta) var būt būtiska problēmas mazināšanai.
Tādēļ izolācija būtu piemērojama tikai gadījumos, kad to pamatoti ieteicis sertificēts suņu uzvedības speciālists. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi suņi, kuri izrāda agresiju noteiktās situācijās, spēj mierīgi sadzīvot ar sev pazīstamiem dzīvniekiem, tāpēc nebūtu “pēc noklusējuma” piemērojama obligāta izolācija no citiem suņiem, ja vien sertificēts suņu uzvedības speciālists nav to noteicis.
Ņemot vērā, ka suns ir sociāla būtne, pilnīga izolācija var radīt dzīvniekam būtisku kaitējumu. Līdz ar to regulējums šajā daļā būtu pārskatāms un izstrādājams ciešā sadarbībā ar kvalificētiem suņu uzvedības speciālistiem, īpaši speciālistiem, kam ir pieredze darbā ar agresīviem suņiem vai suņiem ar uzvedības problēmām. Vienlaikus uzsverams, ka primārā atbildība par suņa uzvedību gulstas uz tā turētāju, nevis dzīvnieku.
2. Par pavadas garumu
Noteikumi paredz 1,5 metrus garas pavadas izmantošanu visa suņa dzīves laikā. Šāds ierobežojums nav samērīgs, ņemot vērā suņa dabiskās vajadzības, tostarp nepieciešamību izzināt vidi ar ožas palīdzību.
Vienlaikus, ievērojot sabiedrības drošību, būtu lietderīgi diferencēt prasības atkarībā no vides.
Piemēram:
apdzīvotās vietās – īsāka pavada;
ārpus apdzīvotām vietām – garāka pavada, saglabājot pilnīgu saimnieka kontroli pār suni.
Noteicošajam kritērijam jābūt nevis pavadas garumam, bet gan saimnieka spējai kontrolēt dzīvnieku un nepieļaut nevēlamu kontaktu ar apkārtējiem.
3. Par apmācību nodrošinātājiem
Nepieciešams precīzāk noteikt personu loku, kas ir tiesīgas veikt suņu un to saimnieku apmācību. Šīm personām jābūt ne tikai teorētiskām zināšanām kinoloģijā, bet arī praktiskai pieredzei darbā ar suņiem, īpaši ar uzvedības problēmām vai agresiju. Turklāt nebūtu ieteicams speciālistus aprobežot tikai ar Latvijā iegūtām zināšanām.
4. Par apmācību saturu
Noteikumos nepieciešams skaidri definēt gan suņa, gan saimnieka apmācību satura pīlārus.
Saimnieka apmācībā būtu jāiekļauj:
-suņu uzvedības pamati;
-agresijas cēloņi;
-rīcība uzbrukuma situācijās un to novēršana.
Savukārt suņa apmācībai jāparedz konkrēti sasniedzamie rezultāti un pieļaujamās metodes. Gadījumos, kad noticis uzbrukums, apmācībai jābūt individuāli pielāgotai konkrētajai uzvedības problēmai, nevis jāaprobežojas ar vispārēju paklausības kursu.
5. Par apmācību apstiprināšanu
Noteikumos nepieciešams noteikt atbildīgo iestādi, kas apstiprina apmācību programmas un pārbaudes kārtību.
6. Par uzraudzību un sekām
Nepieciešams paredzēt uzraugošo iestādi un skaidras sekas gadījumos, kad suņa saimnieks nepilda noteiktās prasības, tostarp neiziet obligāto apmācību.
7. Par izprovocētiem uzbrukumiem
Regulējumā jāparedz situācijas, kad uzbrukums ir izprovocēts. Piemēram, gadījumos, kad bez pavadas palaists suns izraisa konfliktu ar citu suni, atbildība un apmācības pienākums jāattiecina arī uz šī suņa saimnieku.
8. Par aizliegumu turēt suni
Letālos gadījumos, kā arī gadījumos, kad saimnieks nepilda noteiktos pienākumus (piemēram, neiziet obligāto apmācību), būtu apsverams šai personai aizliegums turpmāk uz sevi reģistrēt un turēt suņus.
Sindija Liepiņa
Nodibinājuma "Labdarības fonds Sofi" vadītāja un valdes locekle
28.04.2026. 22:11
Fiziska persona
Šajos noteikumos diemžēl nav minēts, kas notiek, ja pienākumi (piem.par apmācībām) netiek pildīti, vai arī atkārtoti suns kādam uzbrūk (pirms vai pēc apmācībām).
Likumdošanai pēc būtības jābūt stingrākai attiecībā uz suņiem, kas veic atkārtotus uzbrukumus vai ja uzbrukuma rezultātā iestājas cita dzīvnieka nāve.
Nav saprotams, kā par taisnīgu var uzskatīt regulējumu, saskaņā ar kuru suns, kurš nokodis lolojumdzīvnieku, turpina baudīt dzīvi, ja tāda iespēja ir liegta nokostajam dzīvniekam.
Tāpat, nav saprotams, kā pienākums veikt suņa apmācības un/vai neliels naudas sods suņa saimniekam ir samērojams ar lolojumdzīvnieka nāves izraisīto psiholoģisko traumu cilvēkam, kura dzīvnieks ir nogalināts.
Pašreizējais regulējums kopumā ir par labu agresīvo suņu saimniekiem, kuri pārstāv nelielu, bet skaļu un agresīvu sabiedrības daļu, tā vietā, lai būtu par labu sabiedriskās drošības un sabiedrības vairākuma izpratnei par taisnīgumu, t.i. ja suns atkārtoti uzbrūk un/vai nogalina citu lolojumdzīvnieku, tas būtu jāiemidzina.
Iesaku izskatīt arī suņu īpašnieku obligātās apdrošināšanas ieviešanu, tādējādi dodot iespēju tirgus mehānismam samazināt agresīvu suņu /bezatbildīgu saimieku apdraudējumu sabiedrībai. Ja vēlies turēt suni, kas ir selekcionēts nogalināšanai, tad maksā krietni vairāk par apdrošināšanu, kā cits cilvēks par tipisku ģimenes mīluli. Ja suns jau ir uzbrucis - arī maksā vairāk. Šis princips jau strādā ceļu satiksmē - autovadītājiem, kas vēlas braukt ar jaudīgākām automašīnām un/vai ir izraisījuši avārijas, polises ir dārgākas. Apdrošinātājiem, atšķirībā no biedrībām, neinteresē vispārinājumi kā "jebkurš suns var nogalināt" vai "viss atkarīgs no apmācības" - apdrošinātājus interesē aprēķināms risks nevis taisnīguma staipīšana vienā vai citā virzienā atkarībā no tā, kādu suņu šķirni pats esi izvēlējies turēt.
Likumdošanai pēc būtības jābūt stingrākai attiecībā uz suņiem, kas veic atkārtotus uzbrukumus vai ja uzbrukuma rezultātā iestājas cita dzīvnieka nāve.
Nav saprotams, kā par taisnīgu var uzskatīt regulējumu, saskaņā ar kuru suns, kurš nokodis lolojumdzīvnieku, turpina baudīt dzīvi, ja tāda iespēja ir liegta nokostajam dzīvniekam.
Tāpat, nav saprotams, kā pienākums veikt suņa apmācības un/vai neliels naudas sods suņa saimniekam ir samērojams ar lolojumdzīvnieka nāves izraisīto psiholoģisko traumu cilvēkam, kura dzīvnieks ir nogalināts.
Pašreizējais regulējums kopumā ir par labu agresīvo suņu saimniekiem, kuri pārstāv nelielu, bet skaļu un agresīvu sabiedrības daļu, tā vietā, lai būtu par labu sabiedriskās drošības un sabiedrības vairākuma izpratnei par taisnīgumu, t.i. ja suns atkārtoti uzbrūk un/vai nogalina citu lolojumdzīvnieku, tas būtu jāiemidzina.
Iesaku izskatīt arī suņu īpašnieku obligātās apdrošināšanas ieviešanu, tādējādi dodot iespēju tirgus mehānismam samazināt agresīvu suņu /bezatbildīgu saimieku apdraudējumu sabiedrībai. Ja vēlies turēt suni, kas ir selekcionēts nogalināšanai, tad maksā krietni vairāk par apdrošināšanu, kā cits cilvēks par tipisku ģimenes mīluli. Ja suns jau ir uzbrucis - arī maksā vairāk. Šis princips jau strādā ceļu satiksmē - autovadītājiem, kas vēlas braukt ar jaudīgākām automašīnām un/vai ir izraisījuši avārijas, polises ir dārgākas. Apdrošinātājiem, atšķirībā no biedrībām, neinteresē vispārinājumi kā "jebkurš suns var nogalināt" vai "viss atkarīgs no apmācības" - apdrošinātājus interesē aprēķināms risks nevis taisnīguma staipīšana vienā vai citā virzienā atkarībā no tā, kādu suņu šķirni pats esi izvēlējies turēt.
28.04.2026. 22:53
Linda Rostoka
Piekrītu jau norādītajiem iebildumiem un priekšlikumiem, kas attiecas uz vajadzību pēc riska pakāpes noteikšanu jeb diferenciētu pieeju prasībām, kas jāievēro, ja suns ir uzbrucis un īpašnieks ir sodīts atbilstoši normatīvajiem aktiem, vajadzībai noteikt garāku pavadas garumu (kā arī ņemt vērā personas spēju kontrolēt tās lietošanu), fleksibilitātes trūkumam attiecībā uz pavadas lietošanas vidi - šeit papildinot, ka papildu kritērijs varētu būt arī noteikts diennakts laiks, kurā pavadas lietošana varētu būt brīvāka -, pārlieku zemām prasībībām personai, kas izglīto suņa īpašnieku suņa paklausības jomā, kā arī apmācību saturam, un visbeidzot - nodrošināt suņa īpašnieka pastiprinātu atbildību. Citādi papildus neiztirzāšu pamatojumu, jo citos viedokļos tas ir pietiekami detalizēti aprakstīts.
Papildus tam, vēlos izcelt atsevišķus iebildumus:
- II nodaļas 2.1.4. punktā un III nodaļas 3.2.punktā norādītā prasība "suni izved pastaigā vienu" ir jāprecizē, jo pēc esošā formulējuma rodas neskaidrība - uzbrukušajam sunim ir jābūt vienīgajam sunim pastaigā vai arī suns drīkst piedalīties koppastaigā ar citu suni, kuru staidzina cita persona. Lai gan būtība ir skaidrota anotācijā, esošais formulējums prasa uzlabojumus, jo tas ir pārprotams.
- II nodaļas 2.2. punktā un III nodaļas 3.4. punktā norādītā prasība "suni neatstāj vienu ārpus īpašnieka teritorijas" ir jāprecizē, jo pretstatā anotācijā skaidrotajam (piem., nav pieļaujams, ka suns tiek atstāts piesiets pie veikala), tā nepieļauj iespēju, ka suns tiek atstāts īslaicīgā palikšanā pie īpašnieka ģimenes locekļiem, draugiem, vai citām personām gadījumos, kad sunim ir nepieciešama pieskatīšana un pieskatošā persona nav mājvietā (piem., ir darbā vai aizgājusi uz veikalu). Riska ziņā šāda situācija ir pilnīgi pielīdzināma tam, ka suns tiek atstāts mājvietā viens, taču īpašnieka teritorijā.
- Nav skaidrs, kāpēc II nodaļas 2.punktā ir ir aprakstīti turēšanas nosacījumi sunim, "kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam (..) kurš ir provocējis uzbrukumu" un III nodaļas 3.punkts apraksta turēšanas nosacījumus sunim, "kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam".Tāpat bažas rada tas, kā tieši tiek interpretēta uzbrukuma provokācija. Lietojot nolietotu vispārinājumu/salīdzinājumu, nav pieļaujama iespēja, ka prasības un ierobežojumi attiecas uz gadījumu, kur "lielais suns pavadā iekoda mazajam sunim, kurš bez pavadas ilgstoši kacināja lielo suni". Ja gadījumā notikuma izvērtēšanas principi tiek ievēroti, tad būtu nepieciešams to precizēt, jo pašreizējais regulējuma projekta formulējums to neliek nojaust.
Papildus komentārs, kur turpmāk izteikto viedokli balstu suņu treneru, medicīnas personu izteiktā viedoklī un publiski publicētā informācijā, jo nav pieejami šādi statistikas dati. Taču būtiski ir tas, ka suņu košanas gadījumi biežāk notiek mājās, kur neattiecas uzpurņa vai pavadas lietošana, vai arī tad, kad suns ir brīvi klaiņojošs vai pretstatā tiesību aktos noteiktajam, ir palaists pastaigā bez pavadas un suņa staidzinātājs nav spējīgs kontrolēt suņa darbības, to atsaucot atpakaļ. Tādēļ es aicinu izvērtēt iniciatīvas autoru, vai minētie pasākumi tik tiešām sasniegs mērķi, kā arī meklēt veidus, kā piemērot atbildību tieši pašai personai (piemēram, jau iniciatīvā aprakstītais pienākums sekmīgi iziet apmācību kursu).
Papildus tam, vēlos izcelt atsevišķus iebildumus:
- II nodaļas 2.1.4. punktā un III nodaļas 3.2.punktā norādītā prasība "suni izved pastaigā vienu" ir jāprecizē, jo pēc esošā formulējuma rodas neskaidrība - uzbrukušajam sunim ir jābūt vienīgajam sunim pastaigā vai arī suns drīkst piedalīties koppastaigā ar citu suni, kuru staidzina cita persona. Lai gan būtība ir skaidrota anotācijā, esošais formulējums prasa uzlabojumus, jo tas ir pārprotams.
- II nodaļas 2.2. punktā un III nodaļas 3.4. punktā norādītā prasība "suni neatstāj vienu ārpus īpašnieka teritorijas" ir jāprecizē, jo pretstatā anotācijā skaidrotajam (piem., nav pieļaujams, ka suns tiek atstāts piesiets pie veikala), tā nepieļauj iespēju, ka suns tiek atstāts īslaicīgā palikšanā pie īpašnieka ģimenes locekļiem, draugiem, vai citām personām gadījumos, kad sunim ir nepieciešama pieskatīšana un pieskatošā persona nav mājvietā (piem., ir darbā vai aizgājusi uz veikalu). Riska ziņā šāda situācija ir pilnīgi pielīdzināma tam, ka suns tiek atstāts mājvietā viens, taču īpašnieka teritorijā.
- Nav skaidrs, kāpēc II nodaļas 2.punktā ir ir aprakstīti turēšanas nosacījumi sunim, "kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam (..) kurš ir provocējis uzbrukumu" un III nodaļas 3.punkts apraksta turēšanas nosacījumus sunim, "kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam".Tāpat bažas rada tas, kā tieši tiek interpretēta uzbrukuma provokācija. Lietojot nolietotu vispārinājumu/salīdzinājumu, nav pieļaujama iespēja, ka prasības un ierobežojumi attiecas uz gadījumu, kur "lielais suns pavadā iekoda mazajam sunim, kurš bez pavadas ilgstoši kacināja lielo suni". Ja gadījumā notikuma izvērtēšanas principi tiek ievēroti, tad būtu nepieciešams to precizēt, jo pašreizējais regulējuma projekta formulējums to neliek nojaust.
Papildus komentārs, kur turpmāk izteikto viedokli balstu suņu treneru, medicīnas personu izteiktā viedoklī un publiski publicētā informācijā, jo nav pieejami šādi statistikas dati. Taču būtiski ir tas, ka suņu košanas gadījumi biežāk notiek mājās, kur neattiecas uzpurņa vai pavadas lietošana, vai arī tad, kad suns ir brīvi klaiņojošs vai pretstatā tiesību aktos noteiktajam, ir palaists pastaigā bez pavadas un suņa staidzinātājs nav spējīgs kontrolēt suņa darbības, to atsaucot atpakaļ. Tādēļ es aicinu izvērtēt iniciatīvas autoru, vai minētie pasākumi tik tiešām sasniegs mērķi, kā arī meklēt veidus, kā piemērot atbildību tieši pašai personai (piemēram, jau iniciatīvā aprakstītais pienākums sekmīgi iziet apmācību kursu).
28.04.2026. 23:54
Atlasīti 14 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25