Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Latvijā ir izstrādāti kritēriji, kurus jāņem vērā minimālās mēneša darba algas aprēķināšanai, un tie ir noteikti Ministru kabineta 2016. gada 18. augusta noteikumos Nr. 563 “Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 563), taču 2022. gada 19. oktobra Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2041 par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā (turpmāk – Direktīva) paredz pienākumu Eiropas Savienības dalībvalstīm līdz 2024.gada novembrim noteikt papildu vai izstrādāt jaunus kritērijus.
Mērķa apraksts
Lai ieviestu Direktīvas prasības, ir nepieciešams pārizdod MK noteikumus Nr. 563. Ņemot vērā minēto, tika izstrādāts noteikumu projekts. Noteikumu projektā ir noteikti gan Direktīvai atbilstoši rādītāji minimālās algas noteikšanai, gan arī atsauces vērtība pret vidējo darba algu, ko būs jāņem vērā, lemjot par minimālās algas apmēru. Tas nodrošinās lielāku prognozējamību attiecībā uz turpmāku minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu.
Politikas jomas
Minimālā darba alga
Teritorija
-
Norises laiks
18.04.2024. - 02.05.2024.
Informācija
–
Fiziskās personas
- Darba ņēmēji
Skaidrojums un ietekme
-
Juridiskās personas
- Darba devēji
Skaidrojums un ietekme
-
Sagatavoja
Nora Isadžanjana-Ponomarjova (LM)
Atbildīgā persona
Ingus Alliks (LM)
Izsludināšanas datums
18.04.2024. 15:01
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Latvijas Darba devēju konfederācija
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (turpmāk arī LM) sagatavoto likumprojektu “Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība” (turpmāk - Projekts) un izsaka šādus iebildumus:
1. LDDK iebilst pret Projektu kopumā.
Pamatojums:
1.1.Tirgus ekonomikas apstākļos pamata lietas nosaka piedāvājuma un pieprasījuma līknes, kas, atkarībā no kvalifikācijas, pieprasītā atbildības līmeņa, darba intensitātes un citiem faktoriem, krustojas augstākā vai zemākā līmenī, kas arī ir konkrētā darba piedāvājuma “vērtīguma” līmenis konkrētajā tirgū.
1.2.Minimālā alga (turpmāk – MA) ir valsts administratīvi noteikta sliekšņa alga, kas piedāvājuma un pieprasījuma līkņu grafiku papildina ar vēl vienu līniju, kas ir obligāti maksājamais minimums par pilna laika zemākās kvalifikācijas, zemākās intensitātes un zemākā atbildības līmeņa darbu.
1.3.Projekts paredz, ka Labklājības ministrija reizi gadā izstrādā priekšlikumus par minimālās mēneša darba algas apmēru nākamajam gadam, ņemot vērā 13 (trīspadsmit) dažādus kritērijus. Ņemot vērā, ka Projekts neietver katra atsevišķā kritērija “svaru”, nav skaidrs:
to sagatavošanas un ietveršanas mērķis;
kurš no kritērijiem būs izšķirošais, pieņemot lēmumu par MA apmēru.
2. LDDK iebilst pret Projekta punktu 2.3.1. un pret Projekta punktu 2.3.6. LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
2.1. Projekta punkts 2.3.1. paredz kritēriju kopā ietvert aprēķinātos monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības indikatorus.
Projekta punkts 2.3.6. paredz kritēriju kopā ietvert informāciju par iedzīvotāju nabadzības riska un sociālās atstumtības rādītāju iepriekšējā gadā.
2.2. Latvijā ir dažādas mājsaimniecības - vienā gadījumā MA ir pagaidu ienākumi studentam, otrā – iztikas līdzekļu pamat avots vienai personai ar pilnu darbspēju, trešajā - darbspējas vecumā esošai personai ar, piemēram, diviem bērniem, ceturtajā MA ir iespēja gūt papildus ienākumus pensionāram.
2.3.Monetāro nabadzību un ienākumu nevienlīdzību nevērtē pēc atalgojuma lieluma, bet pēc ienākumiem uz mājsaimniecības locekli pēc nodokļiem un sociālajiem transfertiem.
2.4. CSP aprēķinātie monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības indikatori šobrīd ir balstīti t.s. ESAO modificētajā ekvivalences skalā. Kā uzskatāmi ir parādīts pēc LM pasūtījuma veiktais pētījums par mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžetu, ESAO modificētajā ekvivalences skalā nav piemērota monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības patiesai izvērtēšanai LV, jo LV mājsaimniecību izdevumu struktūra būtiski atšķiras no Rietumvalstu mājsaimniecību izdevumu struktūras. Piemēram, saskaņā ar ESAO modificēto ekvivalences skalu Latvijā bērna nabadzības riska slieksnis ir 18% no ienākumu mediānas, kas Latvijā nav bērna nabadzības riska slieksnis, bet bērna atrašanās dziļā nabadzībā. Līdz ar to saskaņā ar ESAO modificēto ekvivalences skalu CSP aprēķinātie monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības indikatori var tikt izmantoti EUROSTAT vajadzībām, bet tie nav piemēroti sociālās politikas veidošanai Latvijā.
2.5. Ņemot vērā, ka valstij nav iepriekš zināms atalgojuma saņēmēja apgādībā esošo personu skaits, kā arī nav informācijas par to, vai personai papildus konkrētajiem darba ienākumiem nav citu ienākumu (piemēram, pensija u.c.), tad šādiem kritērijiem, nosakot MA, nav nozīmes.
3. LDDK iebilst pret Projektu punktu 2.5. LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
3.1. Projekta punkts 2.5. paredz kritēriju kopā ietvert Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju par iedzīvotāju ienākuma nodokli iepriekšējā gadā. Ņemot vērā, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis dažādu blakus nosacījumu dēļ (diferencēts neapliekamais minimums, atvieglojumi par apgādībā esošām personām, tiešā progresivitāte u.c.), nav proporcionāls atalgojumam, kā arī to, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas daudz precīzāk korelē ar atalgojuma līmeni, tad šādam kritērijam, nosakot MA, nav nozīmes.
4. LDDK iebilst pret Projekta punktu 2.6. LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
4.1. Projekta punkts 2.6. paredz kritēriju kopā ietvert Labklājības ministrijas aprēķināto iespējamo minimālo mēneša darba algu 45 % apmērā no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātās vidējās bruto darba samaksas par pēdējo pieejamo ceturksni.
4.2. MA procentuāla atvasināšana no iepriekšējā perioda vidējās algas valstī, no uzņēmējdarbības prognozējamības skatupunktā ir ievērojami labāks risinājums, nekā politisku lēmumu izraisīti “ad hocpalēcieni”. Vienlaikus, nosakot MA kā fiksētu procentuālu atvasinājumu no iepriekšējā perioda vidējās algas valstī, ir jāņem vērā šādi apstākļi:
4.2.1. Nosakot augstu sliekšņa algas līmeni, jārēķinās ar blakusefektiem, no kuriem būtiskākie ir:
a. pieaug bezdarba risks, īpaši zemas kvalifikācijas un zemas darba intensitātes nodarbinātības sektoros, kā arī reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu;
b. demotivējoša algu izlīdzināšana starp zemas kvalifikācijas, zemas darba intensitātes un zema atbildības līmeņa darbiniekiem un vidējas kvalifikācijas, augstas darba intensitātes un vidēja atbildības līmeņa darbiniekiem;
c. algu skalas saspiešana starp zemas kvalifikācijas, zemas darba intensitātes un zema atbildības līmeņa darbiniekiem un augstas kvalifikācijas, augstas darba intensitātes un augsta atbildības līmeņa darbiniekiem, kā rezultātā pieaug risks, ka samazināsies motivācija darbiniekiem veltīt laiku augstākas kvalifikācijas iegūšanai, uzņemties lielāku atbildību un iesaistīties augstākas intensitātes darbā.
Vienlaikus jānorāda, ka netiešās un tiešās progresivitātes ietekmē bruto un neto procentuālā attiecība pie dažādiem atalgojuma līmeņiem ir atšķirīga. Īpaši izteikta ietekme uz bruto un neto attiecības atšķirīgumu ir Latvijā pielietotajam diferencētajam neapliekamajam minimumam, kura ietekmē jau pie vidējā atalgojuma valstī persona zaudē 80% no sev piekritīgā neapliekamā minimuma;
d. Nosakot MA kā fiksētu procentuālu atvasinājumu no iepriekšējā perioda vidējās algas valstī, zūd nepieciešamība ietvert Noteikumos visus pārējos kritērijus, kam varētu būt nozīme tikai tad, ja Ministru kabinetam tiktu saglabāta iespēja ekonomikas recesijas vai krīzes gadījumos atkāpties no fiksētā procentuālā atvasinājuma.
Ņemot vērā atalgojuma līmeņa sezonālās svārstības, kā arī to, ka MA nenosaka uz ceturksni, bet uz gadu, LDDK ieskatā kritērijam ir jābūt atvasinātam no vidējās bruto darba samaksas par pēdējo gadu pirms lēmuma pieņemšanas gada. Šāda nobīde laikā ir pat mazāka, nekā valsts šobrīd piemēro sociāli daudz jūtīgāku jautājumu risināšanā, tostarp, nosakot minimālo ienākumu sliekšņus sociāli īpaši mazaizsargātām grupām (skat. likuma Par sociālo drošību 20.2 pantu, Valsts sociālo pabalstu likumu, likumu Par valsts pensijām u.c.).
Ņemot vērā augšminēto, LDDK atbalsta MA kā fiksētu procentuālu atvasinājumu no iepriekšējā perioda vidējās algas valstī, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:
1. Bruto minimālā mēneša darba alga ir 40% no vidējās bruto darba samaksas pēdējā gadā pirms lēmuma pieņemšanas;
2. Ministru kabinetam tiek paredzēta iespēja ekonomikas recesijas vai – jo īpaši - krīzes gadījumos noteikt zemāku MA procentuālo atvasinājumu no iepriekšējā perioda vidējās algas, nekā vispārīgajā gadījumā;
3. Projektā tiek saglabāti tikai tie kritēriji, kas ir tieši saistīti ar MA noteikšanu.
1. LDDK iebilst pret Projektu kopumā.
Pamatojums:
1.1.Tirgus ekonomikas apstākļos pamata lietas nosaka piedāvājuma un pieprasījuma līknes, kas, atkarībā no kvalifikācijas, pieprasītā atbildības līmeņa, darba intensitātes un citiem faktoriem, krustojas augstākā vai zemākā līmenī, kas arī ir konkrētā darba piedāvājuma “vērtīguma” līmenis konkrētajā tirgū.
1.2.Minimālā alga (turpmāk – MA) ir valsts administratīvi noteikta sliekšņa alga, kas piedāvājuma un pieprasījuma līkņu grafiku papildina ar vēl vienu līniju, kas ir obligāti maksājamais minimums par pilna laika zemākās kvalifikācijas, zemākās intensitātes un zemākā atbildības līmeņa darbu.
1.3.Projekts paredz, ka Labklājības ministrija reizi gadā izstrādā priekšlikumus par minimālās mēneša darba algas apmēru nākamajam gadam, ņemot vērā 13 (trīspadsmit) dažādus kritērijus. Ņemot vērā, ka Projekts neietver katra atsevišķā kritērija “svaru”, nav skaidrs:
to sagatavošanas un ietveršanas mērķis;
kurš no kritērijiem būs izšķirošais, pieņemot lēmumu par MA apmēru.
2. LDDK iebilst pret Projekta punktu 2.3.1. un pret Projekta punktu 2.3.6. LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
2.1. Projekta punkts 2.3.1. paredz kritēriju kopā ietvert aprēķinātos monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības indikatorus.
Projekta punkts 2.3.6. paredz kritēriju kopā ietvert informāciju par iedzīvotāju nabadzības riska un sociālās atstumtības rādītāju iepriekšējā gadā.
2.2. Latvijā ir dažādas mājsaimniecības - vienā gadījumā MA ir pagaidu ienākumi studentam, otrā – iztikas līdzekļu pamat avots vienai personai ar pilnu darbspēju, trešajā - darbspējas vecumā esošai personai ar, piemēram, diviem bērniem, ceturtajā MA ir iespēja gūt papildus ienākumus pensionāram.
2.3.Monetāro nabadzību un ienākumu nevienlīdzību nevērtē pēc atalgojuma lieluma, bet pēc ienākumiem uz mājsaimniecības locekli pēc nodokļiem un sociālajiem transfertiem.
2.4. CSP aprēķinātie monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības indikatori šobrīd ir balstīti t.s. ESAO modificētajā ekvivalences skalā. Kā uzskatāmi ir parādīts pēc LM pasūtījuma veiktais pētījums par mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžetu, ESAO modificētajā ekvivalences skalā nav piemērota monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības patiesai izvērtēšanai LV, jo LV mājsaimniecību izdevumu struktūra būtiski atšķiras no Rietumvalstu mājsaimniecību izdevumu struktūras. Piemēram, saskaņā ar ESAO modificēto ekvivalences skalu Latvijā bērna nabadzības riska slieksnis ir 18% no ienākumu mediānas, kas Latvijā nav bērna nabadzības riska slieksnis, bet bērna atrašanās dziļā nabadzībā. Līdz ar to saskaņā ar ESAO modificēto ekvivalences skalu CSP aprēķinātie monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības indikatori var tikt izmantoti EUROSTAT vajadzībām, bet tie nav piemēroti sociālās politikas veidošanai Latvijā.
2.5. Ņemot vērā, ka valstij nav iepriekš zināms atalgojuma saņēmēja apgādībā esošo personu skaits, kā arī nav informācijas par to, vai personai papildus konkrētajiem darba ienākumiem nav citu ienākumu (piemēram, pensija u.c.), tad šādiem kritērijiem, nosakot MA, nav nozīmes.
3. LDDK iebilst pret Projektu punktu 2.5. LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
3.1. Projekta punkts 2.5. paredz kritēriju kopā ietvert Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju par iedzīvotāju ienākuma nodokli iepriekšējā gadā. Ņemot vērā, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis dažādu blakus nosacījumu dēļ (diferencēts neapliekamais minimums, atvieglojumi par apgādībā esošām personām, tiešā progresivitāte u.c.), nav proporcionāls atalgojumam, kā arī to, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas daudz precīzāk korelē ar atalgojuma līmeni, tad šādam kritērijam, nosakot MA, nav nozīmes.
4. LDDK iebilst pret Projekta punktu 2.6. LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
4.1. Projekta punkts 2.6. paredz kritēriju kopā ietvert Labklājības ministrijas aprēķināto iespējamo minimālo mēneša darba algu 45 % apmērā no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātās vidējās bruto darba samaksas par pēdējo pieejamo ceturksni.
4.2. MA procentuāla atvasināšana no iepriekšējā perioda vidējās algas valstī, no uzņēmējdarbības prognozējamības skatupunktā ir ievērojami labāks risinājums, nekā politisku lēmumu izraisīti “ad hocpalēcieni”. Vienlaikus, nosakot MA kā fiksētu procentuālu atvasinājumu no iepriekšējā perioda vidējās algas valstī, ir jāņem vērā šādi apstākļi:
4.2.1. Nosakot augstu sliekšņa algas līmeni, jārēķinās ar blakusefektiem, no kuriem būtiskākie ir:
a. pieaug bezdarba risks, īpaši zemas kvalifikācijas un zemas darba intensitātes nodarbinātības sektoros, kā arī reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu;
b. demotivējoša algu izlīdzināšana starp zemas kvalifikācijas, zemas darba intensitātes un zema atbildības līmeņa darbiniekiem un vidējas kvalifikācijas, augstas darba intensitātes un vidēja atbildības līmeņa darbiniekiem;
c. algu skalas saspiešana starp zemas kvalifikācijas, zemas darba intensitātes un zema atbildības līmeņa darbiniekiem un augstas kvalifikācijas, augstas darba intensitātes un augsta atbildības līmeņa darbiniekiem, kā rezultātā pieaug risks, ka samazināsies motivācija darbiniekiem veltīt laiku augstākas kvalifikācijas iegūšanai, uzņemties lielāku atbildību un iesaistīties augstākas intensitātes darbā.
Vienlaikus jānorāda, ka netiešās un tiešās progresivitātes ietekmē bruto un neto procentuālā attiecība pie dažādiem atalgojuma līmeņiem ir atšķirīga. Īpaši izteikta ietekme uz bruto un neto attiecības atšķirīgumu ir Latvijā pielietotajam diferencētajam neapliekamajam minimumam, kura ietekmē jau pie vidējā atalgojuma valstī persona zaudē 80% no sev piekritīgā neapliekamā minimuma;
d. Nosakot MA kā fiksētu procentuālu atvasinājumu no iepriekšējā perioda vidējās algas valstī, zūd nepieciešamība ietvert Noteikumos visus pārējos kritērijus, kam varētu būt nozīme tikai tad, ja Ministru kabinetam tiktu saglabāta iespēja ekonomikas recesijas vai krīzes gadījumos atkāpties no fiksētā procentuālā atvasinājuma.
Ņemot vērā atalgojuma līmeņa sezonālās svārstības, kā arī to, ka MA nenosaka uz ceturksni, bet uz gadu, LDDK ieskatā kritērijam ir jābūt atvasinātam no vidējās bruto darba samaksas par pēdējo gadu pirms lēmuma pieņemšanas gada. Šāda nobīde laikā ir pat mazāka, nekā valsts šobrīd piemēro sociāli daudz jūtīgāku jautājumu risināšanā, tostarp, nosakot minimālo ienākumu sliekšņus sociāli īpaši mazaizsargātām grupām (skat. likuma Par sociālo drošību 20.2 pantu, Valsts sociālo pabalstu likumu, likumu Par valsts pensijām u.c.).
Ņemot vērā augšminēto, LDDK atbalsta MA kā fiksētu procentuālu atvasinājumu no iepriekšējā perioda vidējās algas valstī, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:
1. Bruto minimālā mēneša darba alga ir 40% no vidējās bruto darba samaksas pēdējā gadā pirms lēmuma pieņemšanas;
2. Ministru kabinetam tiek paredzēta iespēja ekonomikas recesijas vai – jo īpaši - krīzes gadījumos noteikt zemāku MA procentuālo atvasinājumu no iepriekšējā perioda vidējās algas, nekā vispārīgajā gadījumā;
3. Projektā tiek saglabāti tikai tie kritēriji, kas ir tieši saistīti ar MA noteikšanu.
02.05.2024. 17:10